Lieta C‑476/10

projektart Errichtungsgesellschaft mbH u.c.

(Unabhängiger Verwaltungssenat des Landes Vorarlberg lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa – Kapitāla brīva aprite – EEZ līguma 40. pants un XII pielikums – Lihtenšteinas Firstistes pilsoņu otras dzīvesvietas iegāde Foralbergas federālajā zemē (Austrija) – Iepriekšējas atļaujas procedūra – Pieļaujamība

Rīkojuma kopsavilkums

Starptautiski nolīgumi – Līgums par Eiropas Ekonomikas zonas izveidošanu – Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi

(EEZ līguma 40. pants un XII pielikums; Padomes Direktīvas 88/361 6. panta 4. punkts)

1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 40. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti, ar kuriem, pamatojoties uz Direktīvas 88/361 par Līguma 67. panta īstenošanu [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] 6. panta 4. punktu, Lihtenšteinas Firstistes pilsoņiem ir aizliegts iegādāties otro dzīvesvietu Eiropas Savienības dalībvalstī, tāpēc valsts iestādei ir pienākums nepiemērot šādus valsts tiesību aktus.

Tātad kopš 1995. gada 1. maija, kad EEZ līgums stājās spēkā attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti, šajā līgumā ietvertajās jomās dalībvalstis nevar saglabāt un atsaukties uz kapitāla brīvu apriti ierobežojošiem tiesību aktiem attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti, ja vien, pamatojoties uz Savienības tiesībām, šādi tiesību akti var tikt piemēroti attiecībā uz citām Savienības dalībvalstīm.

(sal. ar 39. un 51. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS RĪKOJUMS (astotā palāta)

2011. gada 24. jūnijā (*)

Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmā daļa – Kapitāla brīva aprite – EEZ līguma 40. pants un XII pielikums – Lihtenšteinas Firstistes pilsoņu otras dzīvesvietas iegāde Foralbergas federālajā zemē (Austrija) – Iepriekšējas atļaujas procedūra – Pieļaujamība

Lieta C‑476/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Unabhängiger Verwaltungssenat des Landes Vorarlberg (Austrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 22. septembrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 1. oktobrī, tiesvedībā

projektart Errichtungsgesellschaft mbH,

Eva Maria Pepic,

Herbert Hilbe.

TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Šīmans [K. Schiemann], tiesneši L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] un A. Prehala [A. Prechal] (referente),

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

tā kā Tiesa paredz lemt, izdodot motivētu rīkojumu atbilstoši tās Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmajai daļai,

noklausījusies ģenerāladvokāti,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 40. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp projektart Errichtungsgesellschaft mbH (turpmāk tekstā – “projektart”), kā arī Evu Pepicu [Eva Pepic] un Herbertu Hilbi [Herbert Hilbe] pret Grundverkehrslandeskommission des Landes Vorarlberg (Austrija) (Foralbergas federālās zemes darījumos ar nekustamo īpašumu kompetentā komisija) par tās atteikumu izdot atļauju Evai Pepicai un Herbertam Hilbem iegūt īpašumā dzīvokli no projektart, pamatojot to ar Foralbergas federālās zemes tiesību aktos ārvalstniekiem noteikto nosacījumu neizpildi saistībā ar otras dzīvesvietas iegādi.

 Atbilstošās tiesību normas

 EEZ līgums

3        EEZ līguma 40. pantā ir noteikts:

“Šā līguma ietvaros ir aizliegti ierobežojumi starp Līgumslēdzējām Pusēm attiecībā uz tāda kapitāla apriti, kurš pieder personām, kas dzīvo [Eiropas Kopienas] dalībvalstīs vai [Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EBTA)] valstīs, kā arī diskriminācija pušu pilsonības, dzīves vietas vai šā kapitāla ieguldījuma vietas dēļ. Šā līguma XII pielikumā ir iekļauti noteikumi šā panta ieviešanai.”

4        EEZ līguma XII pielikumā ar nosaukumu “Kapitāla brīva aprite” ir atsauce uz Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvu 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] (OV L 178, 5. lpp.).

5        Atbilstoši XII pielikumam:

“[..]

Šī līguma mērķiem Direktīva [88/361] tiek pielāgota šādi:

[..]

e)      pārejas laikā EBTA dalībvalstis nepiemēro dalībvalstu vai citu EBTA dalībvalstu pilsoņu vai sabiedrību veiktajiem esošajiem ieguldījumiem vai jauniem ieguldījumiem nelabvēlīgāku režīmu nekā to, kāds ir paredzēts līguma parakstīšanas dienā spēkā esošajos tiesību aktos, neierobežojot EBTA dalībvalstu tiesības pieņemt šī līguma noteikumiem atbilstošus tiesību aktus, un it īpaši tādus, kas attiecas uz otras dzīvesvietas iegādi, kuru sekas ir atbilstošas Kopienā pieņemtajiem tiesību aktiem, piemērojot direktīvas 6. panta 4. punktu.

[..]”

 Direktīva 88/361

6        Saskaņā ar Direktīvas 88/361 1. panta 1. punktu kapitāla apriti klasificē saskaņā ar šīs direktīvas I pielikumā ietverto nomenklatūru.

7        No šī pielikuma izriet, ka kapitāla aprites jēdziens ietver it īpaši darījumus, saskaņā ar kuriem nerezidenti veic ieguldījumus nekustamajā īpašumā dalībvalsts teritorijā.

8        Minētās direktīvas 6. panta 4. punktā ir noteikts:

“Esošos valstu tiesību aktus, kas regulē vasarnīcu iegādi, var uzturēt spēkā tikmēr, kamēr [Eiropas Savienības] Padome šajā jomā pieņem citus noteikumus saskaņā ar [EEK] Līguma 69. pantu [vēlāk EKL 69. pants, kas tika atcelts ar Amsterdamas līgumu]. Šis noteikums neietekmē citu Kopienas tiesību aktu spēkā esamību.”

 Valsts tiesiskais regulējums

9        Foralbergas federālās zemes Grundverkehrsgesetz (Likums par darījumiem ar nekustamo īpašumu, LGBl. Nr. 42/2004), redakcijā, kas izriet no LGBl. Nr. 19/2009 (turpmāk tekstā – “GVG”), 2. panta 7. punktā ir noteikts:

“Iegūšana brīvdienu nolūkā nozīmē iegūšanu ar mērķi celt vai lietot brīvdienu mājokļus [..] vai nodot trešām personām ar šādiem mērķiem.”

10      GVG 3. pantā ir paredzēts:

“1.      Ņemot vērā Savienības tiesības un ievērojot 2. punktā minētās normas, noteikumi par zemes iegādi ārvalstnieku īpašumā neattiecas uz

a)      personām, kas izmanto darba ņēmēju pārvietošanās brīvību;

b)      personām un sabiedrībām, kas izmanto brīvību veikt uzņēmējdarbību;

c)      personām un sabiedrībām, kas izmanto pakalpojumu sniegšanas brīvību;

d)      personām, kas izmanto uzturēšanās tiesības;

e)      personām un sabiedrībām, kas izmanto kapitāla brīvu apriti, ja vien tās dzīvo vai ir reģistrētas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā vai [EEZ] līguma darbības teritorijā.

2.      Ja zeme īpašumā tiek iegūta brīvdienu nolūkā, tad no EEZ līgumā paredzētās kapitāla brīvas aprites neizriet nekādi izņēmumi no noteikumiem par darījumiem ar nekustamo īpašumu.

3.      Ja no starptautiskām saistībām izriet, ka noteiktas personas ir jāpielīdzina valsts pilsoņiem, ārvalstniekiem piemērojamie noteikumi attiecībā uz nekustamā īpašuma iegūšanu nav piemērojami.

[..]”

11      GVG 7. panta 1. punkts ir šāds:

“Lai ārvalstnieks varētu iegūt šādas tiesības, ir nepieciešama darījumos ar nekustamo īpašumu kompetentās iestādes atļauja:

a)      īpašumtiesības uz zemes gabaliem vai ēkām Civilkodeksa [Allgemeines bürgerliches Gesetzbuch (Austrijas Civilkodekss)] 435. panta nozīmē;

[..].”

12      GVG 8. pants ir formulēts šādi:

“1)      Tiesību iegūšana var tikt atļauta tikai:

[..]

b)      ja netiek ietekmētas valsts politiskās intereses, un

c)      ja šo tiesību iegūšanu no ārvalstnieka puses pamato kultūras, tautsaimniecības vai sociālas intereses.

2)      Ja starptautiskās saistības ir tam pretrunā, 1. punkts netiek piemērots.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

13      Eva Pepica un Herberts Hilbe, Lihtenšteinas Firstistes pilsoņi, kas dzīvo arī šajā valstī, bija plānojuši iegādāties no projektart dzīvokli dzīvokļu projektā, kas atrodas Lohauā [Lochau], Forelbergas federālajā zemē.

14      Ieinteresētās personas bija paredzējušas izmantot šo dzīvokli sākotnēji kā otro dzīvesvietu un vēlāk, pēc kādiem 10 gadiem, kad pensionēsies, kā galveno dzīvesvietu.

15      Grundverkehrslandeskommission des Landes Vorarlberg 2010. gada 23. martā atteica Evai Pepicai un Herbertam Hilbem izsniegt atļauju, kas, pamatojoties uz GVG 7. panta 1. punktu, nepieciešama šī dzīvokļa iegādei.

16      Eva Pepica un Herberts Hilbe, kā arī projektart apstrīdēja šo lēmumu Unabhängiger Verwaltungssenat des Landes Vorarlberg [Foralbergas federālās zemes Neatkarīgajā administratīvajā senātā].

17      Iesniedzējtiesa norāda, ka GVG 3. panta 2. punkts ir piemērojams šajā gadījumā, jo tas attiecas uz ārvalstnieku veikto brīvdienu mājokļu iegādi. Attiecīgi saskaņā ar šo tiesu šādai iegūšanai ir nepieciešama iepriekšēja atļauja, piemērojot GVG 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

18      Pamatlietas iznākums tādējādi ir galvenokārt atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai GVG 3. panta 2. punkts, kas balstās uz Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu, ir saderīgs ar EEZ līgumu.

19      Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai ir joprojām jāpiemēro Direktīvas 88/361 6. panta 4. punkta noteikums, ar ko tiek īstenots EEK līguma 67. pants, kad EBTA valsts, kas ir EEZ līguma dalībvalsts, šajā gadījumā Lihtenšteinas Firstiste, pilsonis iegādājas Eiropas Savienībā esošu otru dzīvesvietu.

20      Iesniedzējtiesa uzskata, ka, no vienas puses, attiecībā uz Savienības iekšējo situāciju, protams, materiāltiesiskā atkāpe no Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 67. panta tika paredzēta ar vēlāk pieņemto EK līguma 73.b panta 1. punktu (vēlāk EKL 56. panta 1. punkts), savukārt attiecībā uz Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ”) Direktīva 88/361 nav tikusi formāli atcelta un netika materiāltiesiski grozīta, līdz ar to šī direktīva joprojām ir EEZ līguma sastāvdaļa. Tātad attiecībā uz EEZ – tiesiskā situācija joprojām tiek regulēta ar EEK līguma 67. pantu.

21      Šī tiesa atgādina, ka, no otras puses, 2003. gada 23. septembra sprieduma lietā C‑452/01 Ospelt un Schlössle Weissenberg (Recueil, I‑9743. lpp.) 31. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka kopš 1995. gada 1. maija, tātad kopš EEZ līguma stāšanās spēkā attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti, dalībvalstis šajā EEZ līgumā noteiktajās jomās attiecībā pret EBTA valsti vairs nevar atsaukties uz EK līguma 73.c pantu (vēlāk EKL 57. pants).

22      Tomēr, tā kā minētais spriedums attiecas tikai uz lauksaimniecības zemes darījumiem, tas, vai šī judikatūra attiecas tikai uz šādu jomu vai, tieši otrādi, ir vispārīgi piemērojama, nav skaidri noteikts.

23      Šajos apstākļos Unabhängiger Verwaltungssenat des Landes Vorarlberg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361[..] 6. panta 4. punkts, saskaņā ar kuru var paturēt spēkā esošos valstu tiesību aktus, kas regulē otras dzīvesvietas iegādi, joprojām ir piemērojams tādas otrās dzīvesvietas iegādei, kura atrodas ES dalībvalstī un kuru iegādājas EEZ dalībvalsts Lihtenšteinas Firstistes pilsonis?

2)      Vai valsts tiesiskais regulējums, ar kuru, pamatojoties uz Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu, Lihtenšteinas Firstistes pilsonim ir aizliegts iegādāties otru dzīvesvietu, kas atrodas ES dalībvalstī, ir pretrunā [EEZ līguma] normām par kapitāla brīvu apriti, un tādēļ valsts iestādei šāds valsts tiesiskais regulējums nav jāpiemēro?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

24      Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 104. panta 3. punkta pirmo daļu gadījumā, ja atbilde uz prejudiciālu jautājumu skaidri izriet no judikatūras, Tiesa pēc tam, kad tā ir uzklausījusi ģenerāladvokātu, var izdot motivētu rīkojumu, kurā ir norāde uz attiecīgo judikatūru.

25      Tiesa uzskata, ka tā tas ir šajā lietā.

26      Ar abiem saviem jautājumiem, kas izvērtējami kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EEZ līguma 40. pants ir interpretējams tādējādi, ka šim pantam neatbilst tādi valsts tiesību akti, par kādiem ir runa pamata prāvā un saskaņā ar kuriem, pamatojoties uz Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu, Lihtenšteinas Firstistes pilsonim ir aizliegts iegādāties otru dzīvesvietu Eiropas Savienības dalībvalstī, tāpēc valsts iestādei ir pienākums nepiemērot šādus valsts tiesību aktus.

27      EEZ līguma 40. pantā ir paredzēts, ka šā līguma XII pielikumā ir iekļauti noteikumi šā panta ieviešanai. Minētajā XII pielikumā ir noteikts, ka Direktīva 88/361 un tās I pielikums ir piemērojams EEZ.

28      Attiecībā uz LESD 63. pantu pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka, tā kā Līgumā jēdziens “kapitāla aprite” šī panta 1. punkta nozīmē nav definēts, par vērtīgu norādi ir atzīstama Direktīvas 88/361 I pielikumā pievienotā nomenklatūra, kaut arī tā ir pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 69. pantu un 70. panta 1. punktu (EEK līguma 67.–73. pants ir aizstāti ar EK līguma 73.b–73.g pantu, kas kļuvuši par EKL 56.–60. pantu), ievērojot, ka atbilstoši šī pielikuma ievaddaļas trešajam ievilkumam tajā ietvertā nomenklatūra nav izsmeļoša attiecībā uz kapitāla aprites jēdzienu (it īpaši skat. 2011. gada 31. marta spriedumu lietā C‑450/09 Schröder, Krājums, I‑0000. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

29      No šīs nomenklatūras izriet, ka kapitāla aprite ietver darījumus, ar kuriem nerezidenti izdara ieguldījumus kādas dalībvalsts nekustamajā īpašumā (it īpaši skat. 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer, Krājums, I‑8203. lpp., 23. punkts).

30      Ir skaidrs, ka Eva Pepica un Herberts Hilbe, Lihtenšteinas Firstistes pilsoņi, kas arī dzīvo šajā valstī, vēlas izdarīt ieguldījumu nekustamajā īpašumā Austrijā, proti, nopirkt dzīvokli.

31      Tāds pārrobežu ieguldījums ir uzskatāms par kapitāla apriti minētās nomenklatūras nozīmē (šajā ziņā skat. 2010. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑72/09 Établissements Rimbaud, Krājums, I‑10659. lpp., 18. punkts).

32      Līdz ar to EEZ līguma 40. panta un XII pielikuma noteikumi ir piemērojami tādā strīdā kā pamatlietā, kas attiecas uz darījumu starp šī līguma dalībvalstu pilsoņiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var interpretēt šos noteikumus, ja dalībvalsts tiesa tajā ir vērsusies par šī līguma, kurš ir daļa no Savienības tiesību sistēmas, piemērojamību šajā dalībvalstī (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Établissements Rimbaud, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

33      Viens no galvenajiem EEZ līguma mērķiem ir panākt pēc iespējas pilnīgāku preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti visā EEZ, lai iekšējā tirgū, kas ir izveidots Savienības teritorijā, tiktu iekļautas EBTA valstis. Šādā perspektīvā daudzu minētā līguma normu mērķis ir nodrošināt pēc iespējas vienveidīgāku tā interpretāciju visā EEZ. Tiesai šajā ziņā ir jānodrošina, lai EEZ līguma normas, kuras būtībā ir identiskas Līguma normām, dalībvalstīs tiktu interpretētas vienādi (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Établissements Rimbaud, 20. punkts).

34      No EEZ līguma 40. panta tiesību normām izriet, ka šajās normās izklāstītie noteikumi, ar kuriem tiek aizliegti kapitāla aprites ierobežojumi un diskriminācija, attiecībās starp EEZ līguma dalībvalstīm neatkarīgi no tā, vai tās ir Savienības vai EBTA dalībvalstis, ir identiski tiem, kuri saskaņā ar Savienības tiesībām ir jāievēro attiecībās starp dalībvalstīm (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Établissements Rimbaud, 21. punkts).

35      No tā izriet, ka, lai gan ierobežojumi brīvai kapitāla apritei starp EEZ līgumslēdzēju valstu pilsoņiem ir jāvērtē saistībā ar minētā līguma 40. pantu un XII pielikumu, šīm normām ir tāda pati piemērojamība kā LESD 63. panta noteikumiem (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Établissements Rimbaud, 22. punkts).

36      Tiesa turklāt jau ir nospriedusi, ka neatbilstoši kapitāla brīvas aprites noteikumu vienveidīgas piemērošanas EEZ mērķim, kas atgādināts šī rīkojuma 33. punktā, būtu tas, ja Austrijas Republika, kas ir šī līguma, kas stājās spēkā 1994. gada 1. janvārī, dalībvalsts, varētu pēc tās pievienošanās Savienībai 1995. gada 1. janvārī saglabāt attiecībā uz citu šī līguma dalībvalsti šo brīvību ierobežojošus tiesību aktus, pamatojoties uz LESD 64. pantu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg, 30. punkts).

37      Šajā ziņā EBTA valstis, kas ir EEZ līguma dalībvalstis, ir jānošķir no citām valstīm kā, piemēram, no Šveices Konfederācijas, kuras nav piekritušas integrētai ekonomiskai apvienībai ar vienotu tirgu, kas tostarp būtu balstīta uz kopīgiem noteikumiem, bet ir devušas priekšroku konkrētās jomās ar Savienību un tās dalībvalstīm vienoties divpusēji (skat. 2010. gada 11. februāra spriedumu lietā C‑541/08 Fokus Invest, Krājums, I‑1025. lpp., 27. punkts).

38      Tātad kopš 1995. gada 1. maija, kad EEZ līgums stājās spēkā attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti, šajā līgumā ietvertajās jomās dalībvalstis vairāk nevar atsaukties uz LESD 64. pantu attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ospelt un Schlössle Weissenberg, 31. punkts).

39      No tā arī izriet, ka kopš šīs dienas un minētajās jomās dalībvalstis nevar saglabāt un atsaukties uz kapitāla brīvu apriti ierobežojošiem tiesību aktiem attiecībā uz Lihtenšteinas Firstisti, ja vien, pamatojoties uz Savienības tiesībām, šādi tiesību akti var tikt piemēroti attiecībā uz citām Savienības dalībvalstīm.

40      Tas pats attiecas uz valsts tiesību aktiem otru dzīvesvietu jomā, kurus var saglabāt, pamatojoties uz tādu dzīvesvietu regulējošiem Savienības primāro tiesību noteikumiem kā, piemēram, pārejas noteikumiem, kas ietverti atsevišķu dalībvalstu pievienošanās līgumos.

41      Tomēr ir jākonstatē, ka, ja nav šādu primāro tiesību noteikumu, kas var tikt piemēroti šajā gadījumā, tādi valsts tiesību akti, kādi ir pamatlietā, ja tie būtu jāpiemēro aizliegumam dalībvalsts pilsoņiem iegūt otru dzīvesvietu tikai tāpēc, ka tie nav šīs pēdējās valsts pilsoņi, ir diskriminējoši pilsonības dēļ, kas ir acīmredzami pretrunā LESD 63. pantam.

42      Turklāt Savienības dalībvalstu attiecībās šādus tiesību aktus nevar pamatot ar Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu.

43      Tādējādi, kā tas jau ir atgādināts šī rīkojuma 28. punktā, Direktīvas 88/361 I pielikumā pievienotā kapitāla aprites nomenklatūra ir vērtīga norāde attiecībā uz kapitāla aprites jēdziena definēšanu.

44      Direktīvas 88/361 6. panta 4. punkts tagad ir pilnībā zaudējis normatīvo vērtību Savienības tiesību sistēmā, jo šis noteikums ir pārejas noteikums, kas ļauj saglabāt esošos otras dzīvesvietas pirkumu regulējošos valsts tiesību noteikumus, līdz Padome pieņem citas tiesību normas šajā jomā saskaņā ar EEK līguma 69. pantu.

45      Tomēr kopš Māstrihtas līguma spēkā stāšanās šī pēdējā tiesību norma ir atcelta, un kapitāla aprites starp dalībvalstīm liberalizācija ir pakāpeniski īstenota šajā jomā, pieņemot Savienības primāro tiesību normas.

46      Tātad, ievērojot šī rīkojuma 39. pantā izklāstītos apsvērumus, nevar arī atsaukties uz Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu kā pamatojumu kapitāla brīvas aprites ierobežojuma valsts tiesību aktos attaisnojumam, kā šajā pamatlietā attiecībā uz Lihtenšteinas Firstistes pilsoņiem.

47      No tā izriet, ka EEZ līguma 40. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti.

48      Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka jebkurai valsts tiesai, kurai kā dalībvalsts iestādei, izskatot savā jurisdikcijā esošu lietu, piemērojot LES 4. panta 3. punktā norādīto sadarbības principu, ir pilnībā jāpiemēro tieši piemērojamas Savienības tiesības un jāaizsargā tās indivīdu tiesības, kuras tiem piešķirtas Savienības tiesībās, nepiemērojot nevienu valsts tiesību normu, kas varētu būt pretrunā Savienības tiesībām, neatkarīgi no tā, vai tā pieņemta pirms Savienības tiesību normām vai pēc tām (it īpaši skat. 2010. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑409/06 Winner Wetten, Krājums, I‑8015. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

49      Šajā ziņā, kā tas jau ir teikts šī rīkojuma 32. punktā, ir jāatgādina, ka EEZ līgums ir neatņemama daļa no Savienības tiesību sistēmas.

50      Tiesa jau ir vairākkārt nospriedusi, ka visām administrācijas iestādēm ir jāievēro Savienības tiesību pārākums, uz kuru ir atsauce šī rīkojuma 48. punktā (it īpaši skat. 2010. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑341/08 Petersen, Krājums, I‑47. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra). Šāds pienākums ir attiecināms arī uz tādu administratīvu struktūru kā Grundverkehrslandeskommission des Landes Vorarlberg.

51      No iepriekš minētā izriet, ka uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka EEZ līguma 40. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā apstrīdētie, ar kuriem, pamatojoties uz Direktīvas 88/361 6. panta 4. punktu, Lihtenšteinas Firstistes pilsoņiem ir aizliegts iegādāties otro dzīvesvietu Savienības dalībvalstī, tāpēc valsts iestādei ir pienākums nepiemērot šādus valsts tiesību aktus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

52      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (astotā palāta) nospriež:

1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 40. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā netiek pieļauti tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā apstrīdētie, ar kuriem, pamatojoties uz Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta īstenošanu [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] 6. panta 4. punktu, Lihtenšteinas Firstistes pilsoņiem ir aizliegts iegādāties otro dzīvesvietu Eiropas Savienības dalībvalstī, tāpēc valsts iestādei ir pienākums nepiemērot šādus valsts tiesību aktus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.