Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2010. gada 3. marta spriedumu lietā T-429/05 Artegodan GmbH/Eiropas Komisija, ar lietas dalībnieci Vācijas Federatīvo Republiku, 2010. gada 7. maijā iesniedza Artegodan GmbH

(Lieta C-221/10 P)

2010/C 195/14

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Artegodan GmbH (pārstāvji — U. Reese un A. Meyer-Sandrock, Rechtsanwälte)

Pārējie lietas dalībnieki: Eiropas Komisija un Vācijas Federatīvā Republika

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

2010. gada 3. marta spriedumā Eiropas Savienības Vispārējā tiesa noraidīja apelācijas sūdzības iesniedzējas prasību par zaudējumu atlīdzību par nelikumīgu saskaņā ar zāļu tiesisko regulējumu izdotas atļaujas atsaukšanu. Prasība esot noraidīta tāpēc, ka Komisija neesot izdarījusi pietiekami smagu Kopienu tiesību pārkāpumu. Kompetences tiesiskā regulējuma pārkāpums nevarot radīt prasījumu tiesības par zaudējumu atlīdzību, jo kompetences tiesiskais regulējums neesot paredzēts uzņēmumu komerciālo interešu aizsardzībai. Turklāt attiecīgais tiesiskais regulējums, kas ietverts Direktīvas 65/65 11. pantā, esot pārāk neprecīzs. Šajā sakarā līdz šim neesot bijis līdzīga precedenta. Tas saprātīgi pamatojot to, kāpēc Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vēl esot jāņem vērā medicīnas ekspertu atzinuma pārbaudes sarežģītība. Kopumā veicamie tiesiskie un faktiskie novērtējumi esot bijuši tik sarežģīti, ka Direktīvas 65/65 11. panta pārkāpumu nevarot uzskatīt par pietiekami smagu pārkāpumu.

Apelācijas sūdzībā tās iesniedzēja norāda, ka kompetences tiesiskajam regulējumam, kurā ir ierobežota Eiropas suverēnās varas īstenotāju kompetence liegt personām to tiesisko statusu, ir mērķis aizsargāt pilsoņu un uzņēmumu tiesības. Pēc apelācijas sūdzības iesniedzējas domām, kompetences tiesiskā regulējuma pārkāpums tāpēc ir jāņem vērā izvērtējot, vai ir noticis pietiekami smags pārkāpums.

Vēl vērā ir jāņem, ka Komisijai tās lēmuma pieņemšanā nebija nekādas rīcības brīvības. Turklāt Komisija nevis esot pieņēmusi abstraktu tiesisko regulējumu, bet gan administratīvas rīcības rezultātā mērķtiecīgi liegusi pastāvošu tiesisko statusu. Apelācijas sūdzības iesniedzējai radušies zaudējumi tāpēc esot nevis tikai abstrakta tiesiskā regulējuma tiešas vai netiešas sekas, bet gan konkrēta administratīva pasākuma mērķis un saturs. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskata, ka Komisijai tāpēc bija ļoti rūpīgi jāpārbauda, vai bija pietiekams pamats atļaujas atsaukšanai.

Tam pretrunā neesot ne veselības aizsardzības svarīgums, ne piesardzības principa īpašā nozīme. Saskaņā ar apelācijas sūdzības iesniedzējas teikto, šie principi tomēr var pamatot to, ka arī tad, ja lietas fakti nav skaidri, tiek nolemts veikt un tiek veikti apgrūtinoši pasākumi pret uzņēmumiem. Lai izveidotu tiesiskuma līdzsvaru un nodrošinātu samērīguma principa ievērošanu, tādā gadījumā saskaņā sekundārajās tiesībās paredzēto aizsardzību esot jānodrošina iespēja saņemt atbilstošu zaudējumu kompensāciju.

Pret to nevarot arī iebilst, ka atteikšanās no sekundāro tiesību nodrošinātās aizsardzības būtu svarīga, lai nodrošinātu efektīvu piesardzības principa īstenošanu. Jo konkrētās lietas apstākļos Komisijai neesot bijusi nekāda rīcības brīvība. Šādos lietas apstākļos a priori nav nekāda riska, ka piesardzības principa īstenošanu varētu kavēt iespējamās atbildības sekas.

Lai novērstu atbildību, nevarot arī izvirzīt Direktīvas 65/65 11. pantā ietvertā regulējuma neprecizitāti. Par šādu neprecizitāti saskaņā ar apelācijas iesniedzējas teikto atbildība būtu jānes nevis attiecīgajam uzņēmumam, bet gan pašai Kopienai. Kopiena nedrīkstot aizstāvībai pret prasījumiem par zaudējumu atlīdzību pamatoties uz to, ka tā, neizpildot savus pienākumus, nav izdevusi skaidru un nepārprotamu tiesisko regulējumu.

Arī precedenta trūkums nevarot būt par iemeslu atbrīvošanai no atbildības. Kopienu iestādēm nav tādu privilēģiju saistībā ar atbildības regulējumu, ko varētu saprast kā “tiesības uz pirmo kļūdu”. Turklāt Vispārējā tiesa esot jau atzinusi un tas esot stājies spēkā, ka Komisijas lēmums bija nelikumīgs procesuālā ziņā un pēc būtības. Tāpēc laikā, kad Komisijas lēmums tika izpildīts, esot pastāvējis lēmums, kas ir uzskatāms par precedentu.

Tāpat ar lietas faktu un tiesiskā regulējuma sarežģītību vien nepietiekot, lai liegtu smaga pārkāpuma esamību. Tas esot spēkā arī tad, ja tiek veikti tikai administratīvi pasākumi, kas neietver vērtēšanas vai rīcības brīvību un ar kuriem tiek mērķtiecīgi apdraudēts pastāvošs tiesiskais statuss, tādējādi radot būtiskus, tiešus un paredzamus materiālus zaudējumus.

Turklāt zāļu tiesiskā regulējuma problēmu jomā atbildīgās iestādes ir kompetentas atbilstošajos konkrētās jomas un juridiskajos jautājumos. Tāpēc tikai ar vidusmēra sarežģītību, kas parasti piemīt strīdiem par zāļu drošību un iedarbību, vien nepietiekot, lai noraidītu smaga pārkāpuma faktu.