—

D. P. O’Brien vārdā – R. Allen, QC, un R. Crasnow, barrister,

—

Council of Immigration Judges vārdā – I. Rogers, barrister,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Behzadi-Spencer, pārstāve, kurai palīdz T. Ward, QC,

—

Īrijas vārdā – D. O’Hagan, pārstāvis, kam palīdz B. Doherty, barrister,

—

Latvijas valdības vārdā – M. Borkoveca un Z. Rasnača, kā arī I. Kalniņš, pārstāvji,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un N. Yerrell, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 2. klauzulas 1. punktu 1997. gada 6. jūnijā noslēgtajā pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu (turpmāk tekstā – “pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu”), kurš ir pievienots Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvai 97/81/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu (OV 1998, L 14, 9. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1998. gada 7. aprīļa Direktīvu 98/23/EK (OV L 131, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 97/81”).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp D. P. O’Brien, kurš ir Queen’s Counsel [Karalienes padomē iecelts advokāts] un bijušais Crown Court [Karalienes tiesas] recorder, un Ministry of Justice [Tieslietu ministriju], iepriekš – Department for Constitutional Affairs [Konstitucionālo lietu departaments], par šīs pēdējās minētās iestādes atteikumu piešķirt D. P. O’Brien vecuma pensiju, kas pro rata temporis atbilstu vecuma pensijai, ko saņem pilnu darba laiku strādājošs tiesnesis, kurš ir pensionējies 65 gadu vecumā un ir veicis identiska satura darbu.

3

Saskaņā ar Direktīvu 98/23, ar kuru Direktīva 97/81 tika attiecināta uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti, termiņš, kurā šai dalībvalstij bija jātransponē attiecīgā direktīva, beidzās 2000. gada 7. aprīlī.

4

Direktīvas 97/81 1. pantā ir precizēts, ka tās mērķis ir īstenot pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu.

5

Šīs direktīvas preambulas vienpadsmitajā apsvērumā noteikts:

“tā kā parakstītājas puses izteica vēlmi slēgt pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu, izvirzot nepilna darba laika darba vispārējos principus un obligātās prasības; tā kā tās izteikušas vēlmi noteikt vispārēju kārtību, lai likvidētu nepilna darba laika darba darītāju [ņēmēju] diskrimināciju un attiecīgi sekmētu nepilna darba laika darba iespēju attīstību tā, lai tas pamatā būtu vienlīdz pieņemami gan darba devējiem, gan darba ņēmējiem”.

6

Šīs direktīvas preambulas sešpadsmitais apsvērums ir formulēts šādi:

“tā kā šī direktīva ļauj dalībvalstīm, ievērojot valstu likumus un praksi, definēt terminus, kas izmantoti pamatnolīgumā [par nepilna darba laika darbu] un nav īpaši definēti, tas pats attiecas uz pārējām sociālās politikas direktīvām, kas izmanto līdzīgus terminus, ja vien minētajās definīcijās ievērots [šī] pamatnolīguma saturs”.

7

Pamatlietā nozīmīgie pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu noteikumi ir šādi:

“1. klauzula: Mērķis

Šā pamatnolīguma mērķis ir:

2. klauzula: Darbības joma

3. klauzula : Definīcijas

Šajā nolīgumā:

[..]

4. klauzula: Diskriminācijas aizlieguma princips

[..]”

8

Apvienotā Karaliste Direktīvu 97/81 un pamatnolīgumu par nepilna darba laika darbu ieviesa ar 2000. gada noteikumiem par nepilna darba laika darba ņēmējiem (mazāk labvēlīgas attieksmes novēršana) (Part-time Workers (Prevention of Less Favourable Treatment) Regulations 2000; turpmāk tekstā – “noteikumi par nepilna darba laika darba ņēmējiem”), kas tika pieņemti 2000. gada 8. jūnijā un stājās spēkā 2000. gada 1. jūlijā.

9

Noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 1. punkta 2. apakšpunktā tostarp ir ietvertas šādas definīcijas:

““darba līgums” nozīmē pakalpojumu līgumu vai mācekļa līgumu, kas noslēgts tieši vai ar konkludentām darbībām un (ja tas ir tieši noslēgts) mutvārdos vai rakstveidā;

“darba ņēmējs” nozīmē personu, kas noslēgusi vai strādā, vai (izņemot gadījumus, kad šo noteikumu normā noteikts citādi), ja nodarbinātība ir izbeigusies – ir strādājusi –

10

Noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 5. punktā ir ietverts nepamatotas mazāk labvēlīgas attieksmes pret nepilna darba laika darba ņēmējiem aizliegums.

11

Šo noteikumu IV nodaļā ar virsrakstu “Īpašas personu kategorijas” ietvertā 12. punkta, kura virsraksts ir “Karalienes dienests”, 1. apakšpunktā ir noteikts, ka šie noteikumi ir piemērojami attiecībā uz Karalienes dienestu un Karalienes dienestā ietilpstošajām personām tāpat, kā tie ir piemērojami attiecībā uz cita veida nodarbinātību un citiem darbiniekiem vai darba ņēmējiem. Šā punkta 2. apakšpunktā ir precizēts, ka termins “Karalienes dienests” nozīmē nodarbinātību valsts departamentā vai tā mērķiem vai ikviena ierēdņa vai iestādes pakļautībā, kas Karalienes labā pilda funkcijas, ko paredz tiesību akta norma.

12

Tomēr noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 17. punktā ar virsrakstu “Personas tiesneša amatā” ir paredzēts, ka šie noteikumi nav piemērojami “attiecībā uz personām, kas ir tiesneša amatā, ja tās saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu”.

13

1971. gada likuma par tiesām (Courts Act 1971) tā sākotnēji spēkā esošajā redakcijā 21. pantā bija noteikts:

“1)   Viņas Majestāte var jebkurā laikā iecelt amatā kvalificētas personas, kas dēvējamas par recorders, lai tās darbotos kā nepilna darba laika tiesneši Crown Court un veiktu tādas tiesu varas funkcijas, kādas tām piešķirtas saskaņā ar šo vai kādu citu tiesību aktu.

2)   Recorder amatā var tikt iecelti tikai barrister vai solicitor ar vismaz desmit gadu pieredzi, un šajā amatā var tikt ieceltas tikai tādas personas, ko Viņas Majestātei ir ieteicis Lord Chancellor [Lords kanclers].

3)   Ieceļot personu recorder amatā, ir jānosaka termiņš, uz kuru viņa tiek iecelta amatā, kā arī tas, cik bieži un cik ilgi šajā laika periodā tai tiks izvirzīta prasība būt pieejamai, lai pildītu recorder pienākumus.

[..]

7)   Recorders no naudas līdzekļiem, ko piešķīris Parlaments, tiek izmaksāta tāda atlīdzība un pabalsti, kādus var noteikt Lord Chancellor ar Civildienesta ministra piekrišanu.”

14

Kā izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, tiesnešu pensiju sistēma galvenokārt ir reglamentēta 1981. gada likumā par tiesnešu pensijām (Judicial Pencions Act 1981), kurā grozījumi izdarīti ar 1993. gada likumu par tiesnešu pensijām un pensionēšanos (Judicial Pensions and Retirement Act 1993). Saskaņā ar šī grozītā likuma 1. panta 6. punktu jēdziens “tiesneša amats, kas atbilst izvirzītajiem nosacījumiem” pieejas tiesnešu pensiju sistēmai iegūšanai aptver visus minētā likuma 1. pielikumā uzskaitītos amatus, ja šīs amata funkcijas tiek pildītas algotā darbā. Iesniedzējtiesa turklāt ir precizējusi, ka nepastāv neviens expressis verbis noteikums par recorders vai citu tiesnešu, kuri saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, pensijām.

15

No lietas materiāliem izriet, ka Apvienotā Karaliste nav veikusi nekādus pasākumus atbilstoši pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 2. punktam.

16

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Apvienotajā Karalistē tiesneši vēsturiski ir uzskatīti par “amatpersonām”, kas veic līgumtiesiski nereglamentētu darbību.

17

Pēc 1971. gada likuma par tiesām stāšanās spēkā nepilnu darba laiku strādājošo tiesnešu skaits būtiski palielinājās. Šo tiesnešu vidū ir jānošķir tiesneši, kas saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, tostarp arī recorders, kā D. P. O’Brien, un tiesneši, kas saņem darba samaksu. Recorders strādā galvenokārt Crown Courts. To dienas atlīdzība ir 1/20 no pilnu darba laiku strādājoša Circuit Judge [apgabaltiesas tiesneša] darba samaksas. Pretēji pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājošajiem tiesnešiem, kuri saņem darba samaksu, recorders nav tiesību uz vecuma pensiju.

18

1962. gadā D. P. O’Brien tika uzņemts advokātu kolēģijā un 1983. gadā iecelts Queen’s Counsel amatā. Kopš 1978. gada viņš strādāja par recorder līdz pat savas pensionēšanās brīdim 2005. gadā, sasniedzot 65 gadu vecumu. Tieši tad viņš, atsaucoties uz Direktīvu 97/81, kā arī uz noteikumiem par nepilna darba laika darba ņēmējiem, lūdza piešķirt vecuma pensiju, kas pro rata temporis atbilst pensijai, ko saņemtu pilnu darba laiku strādājošs Circuit Judge, kurš pensionējies tajā pašā laikā. Department for Constitutional Affairs šo lūgumu noraidīja, uzskatot, ka D. P. O’Brien nebija tiesību uz vecuma pensiju.

19

Tādējādi D. P. O’Brien 2005. gada septembrī uzsāka tiesvedību Employment Tribunal [Darba tiesā]. Šī tiesa viņa prasību apmierināja, taču Employment Appeal Tribunal [Darba apelāciju tiesa], izskatot lietu apelācijas instancē, viņa prasību noraidīja, pamatojot ar to, ka pirmajā instancē celtā prasība bija iesniegta novēloti. Vēlāk tika izdots rīkojums par to, ka gan lietas pamatā esošais jautājums, gan jautājums par noilguma termiņu ir jāizskata kopā Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) kā pārbaudes lieta (“test case”). 2008. gada decembrī šī tiesa apmierināja D. P. O’Brien apelācijas sūdzību par noilguma jautājumu, taču uzdeva Employment Tribunal noraidīt prasību attiecībā uz lietas būtību. Līdz ar to D. P. O’Brien cēla prasību iesniedzējtiesā.

20

Šī tiesa ir norādījusi, ka tiesneša amats ir viens no vecākajiem un svarīgākajiem amatiem, kas pazīstami attiecīgās valsts tiesībās. Tā arī ir uzsvērusi, ka recorder amatu raksturo augsts lemšanas neatkarības līmenis un tas nav pakļauts nekādiem norādījumiem ne no vienas augstākstāvošas iestādes attiecībā uz to, kā tam būtu jāpilda tiesas spriešanas funkcijas. Tomēr Supreme Court of the United Kingdom [Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa] ir norādījusi, ka, tāsprāt, tiesneša amatam piemīt vairums darba tiesisko attiecību iezīmju.

21

Supreme Court of the United Kingdom, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ir secinājusi, ka nepastāv viena viennozīmīga jēdziena “darba ņēmējs” definīcija. Tā arī ir norādījusi, ka no pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punkta, skatot to kopā ar Direktīvas 97/81 preambulas sešpadsmito apsvērumu, izriet, ka jēdziena “darba ņēmējs” interpretācija ir atstāta valsts tiesību ziņā, bet ka ar valsts tiesībām nedrīkst aizstāt Savienības tiesību pamatā esošos principus tādējādi, ka tie tiktu padarīti par spēkā neesošiem.

22

Šī tiesa vēlas noskaidrot, vai valsts tiesībās paredzētas atkāpes no Savienības tiesību normas pieļaujamība būtu jāizvērtē, ievērojot vienu vai visus tālāk norādītos apsvērumus, proti, pirmkārt, ietekmēto personu skaitu, otrkārt, īpašo stāvokli, kāds ir tiesu iestādēm, kuru darba būtiska iezīme ir lemšanas neatkarība, un, treškārt, to, cik lielā mērā konkrētajai atkāpei ir patvaļīgs raksturs. Attiecībā uz šo pēdējo minēto kritēriju Supreme Court of the United Kingdom atzīmē, ka noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 17. punktā paredzētā tiesnešu, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, izslēgšana var tikt uzskatīta par konkrētas kategorijas tīšu izslēgšanu, lai gan to pilnu vai nepilnu darba laiku strādājošajiem, taču darba samaksu saņemošajiem kolēģiem, kuri veic tādu pašu vai līdzīgu darbu, ir tiesības uz vecuma pensiju.

23

Šādos apstākļos Supreme Court of the United Kingdom nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Latvijas valdība pauž šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tāsprāt, būtu pretrunā tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem uzskatīt, ka Direktīva 97/81 varētu attiekties uz apstākļiem, kas galvenokārt norisinājušies pirms tās spēkā stāšanās Apvienotajā Karalistē un turpinājušies tikai neilgu laiku pēc šis direktīvas stāšanās spēkā, ciktāl D. P. O’Brien pieprasītās tiesības uz vecuma pensiju ir radušās pēc šīs direktīvas transponēšanas termiņa beigām.

25

Tiesa saistībā ar iepriekš minētās direktīvas piemērojamību laikā jau ir atzinusi, ka jauns noteikums, ja nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka tiesību uz vecuma pensiju iegūšanai nepieciešamā darba stāža aprēķināšanu nosaka šīs pašas direktīvas noteikumi, tostarp attiecībā uz darbības laikposmiem pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā datuma (2010. gada 10. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-395/08 un C-396/08 Bruno u.c., Krājums, I-5119. lpp., 53.–55. punkts).

26

Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzīstams par pieņemamu.

27

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Savienības tiesības ir interpretējamas tādējādi, ka pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punktā ietvertais jēdziens “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” ir jādefinē dalībvalstīm.

28

Jānorāda, ka pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu piemērojamība personām ir definēta šī nolīguma 2. klauzulas 1. punktā. Atbilstoši šim noteikumam šo nolīgumu piemēro “nepilna darba laika darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības, kā to nosaka tiesību akti, koplīgums vai prakse, kura ir spēkā katrā dalībvalstī”. Nedz Direktīvā 97/81, nedz pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu nav ietverta jēdzienu “darba ņēmējs”, “darba līgums” vai “darba attiecības” definīcija.

29

Direktīvas 97/81 preambulas sešpadsmitajā apsvērumā ir noteikts, ka attiecībā uz terminiem, kas izmantoti pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu un nav tajā īpaši definēti, Direktīva 97/81 ļauj dalībvalstīm, ievērojot valstu tiesību aktus un/vai praksi, definēt terminus, un tas pats attiecas uz pārējām sociālās politikas jomā pieņemtajām direktīvām, kurās ir izmantoti līdzīgi termini, ja vien minētajās definīcijās ir ievērots šī pamatnolīguma saturs.

30

Kā atzīst gan pamatlietas dalībnieki, gan visas apsvērumus iesniegušās valdības un Eiropas Komisija, jēdziens “darba ņēmējs” Savienības tiesībās nav viennozīmīgs, bet mainās atkarībā no paredzētās piemērošanas jomas (1998. gada 12. maija spriedums lietā C-85/96 Martinez Sala, Recueil, I-2691. lpp., 31. punkts, un 2004. gada 13. janvāra spriedums lietā C-256/01 Allonby, Recueil, I-873. lpp., 63. punkts).

31

Šajā lietā ir jākonstatē, ka pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu mērķis, kā tas izriet no Direktīvas 97/81 preambulas vienpadsmitā apsvēruma, nav saskaņot visas valsts tiesību normas, kas reglamentē nepilna darba laika darba līgumus vai darba attiecības, bet, izvirzot vispārējos principus un obligātās prasības, “noteikt vispārēju kārtību, lai likvidētu nepilna darba laika darba ņēmēju diskrimināciju”.

32

No šiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo direktīvu, ir uzskatījis, ka jēdziens “nepilna darba laika darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” ir interpretējams atbilstoši valstu tiesībām.

33

Tiesa ir apstiprinājusi šo pieeju, atgādinot, ka pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu ir piemērojams attiecībā uz darba ņēmēju, ja viņam ir darba līgums vai darba attiecības, kā to nosaka tiesību akti, koplīgums vai prakse, kura ir spēkā attiecīgajā dalībvalstī (2004. gada 12. oktobra spriedums lietā C-313/02 Wippel, Krājums, I-9483. lpp., 40. punkts).

34

Tomēr rīcības brīvība, kas atbilstoši Direktīvai 97/81 dalībvalstīm ir piešķirta attiecībā uz pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu izmantoto jēdzienu definēšanu, nav neierobežota. Kā savu secinājumu 36. un 37. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, atsevišķus šajā pamatnolīgumā izmantotos terminus ir iespējams definēt, ievērojot valsts tiesību aktus un/vai praksi, ja vien netiek apdraudēta šīs direktīvas lietderīgā iedarbība un tiek ievēroti Savienības tiesībās noteiktie vispārējie principi.

35

Dalībvalstis nevar piemērot tādu tiesisko regulējumu, kas var apdraudēt direktīvā izvirzīto mērķu sasniegšanu un līdz ar to liegt tai lietderīgo iedarbību (šajā ziņā skat. 2011. gada 28. aprīļa spriedumu lietā C-61/11 PPU El Dridi, Krājums, I-3015. lpp., 55. punkts).

36

It īpaši dalībvalsts nevar pēc saviem ieskatiem atsevišķām personu kategorijām nepiemērot šajā direktīvā un pamatnolīgumā par nepilna darba laika darbu paredzēto aizsardzību, tādējādi apdraudot Direktīvas 97/81 lietderīgo iedarbību (pēc analoģijas ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV L 175, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku”) skat. 2007. gada 13. septembra spriedumu lietā C-307/05 Del Cerro Alonso, Krājums, I-7109. lpp., 29. punkts).

37

Šo interpretāciju apstiprina arī abu šo iepriekš minēto tiesību aktu noteikumi, kuros nav ietvertas nekādas norādes, kas ļautu noprast, ka noteiktas amatu kategorijas būtu izslēgtas no to piemērošanas jomas. Tieši pretēji, kā izriet no pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punkta formulējuma, tā piemērošanas joma ir jāsaprot plaši, to vispārējā veidā attiecinot uz nepilna darba laika darba ņēmējiem, kam ir darba līgums vai darba attiecības, kā to nosaka tiesību akti, koplīgums vai prakse, kura ir spēkā katrā dalībvalstī. Šī pamatnolīguma 3. klauzulas 1. punktā ietvertā jēdziena “nepilna darba laika darba ņēmējs” definīcija šī pamatnolīguma izpratnē aptver visus darba ņēmējus, nenodalot tos atkarībā no tā, vai tie strādā pie valsts vai privāta darba devēja (pēc analoģijas ar pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku skat. 2010. gada 22. decembra spriedumu apvienotajās lietās C-444/09 un C-456/09 Gavieiro Gavieiro un Iglesias Torres, Krājums, I-14031. lpp., 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

38

Jākonstatē – kā ir norādījusi arī Komisija – , ka jēdziena “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punkta izpratnē definīcija ietekmēs šajā pamatnolīgumā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa piemērojamību un lietderīgo iedarbību.

39

Šajā gadījumā, kā norādījusi Apvienotās Karalistes valdība, tās valsts tiesībās jau izsenis ir pieļauts, ka personas, kas ieņem tiesneša amatu, netiek nodarbinātas uz darba līguma pamata, un minētajās tiesībās nav paredzēta arī tāda “darba attiecību” kategorija, kas būtu atšķirīga no tām darba attiecībām, kas tiek nodibinātas uz līguma pamata. Šo iemeslu dēļ, kā norādījusi Ministry of Justice un iepriekš minētā valdība, tiesnešu amata kategorija kopumā neietilpst Direktīvas 97/81 piemērošanas jomā. Līdz ar to noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 17. punkta – kurā ir precizēts, ka šie noteikumi nav piemērojami attiecībā uz tiesnešiem, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, – vienīgais pastāvēšanas iemesls būtu redundance.

40

Saskaņā ar tādu valsts tiesībās paredzēto jēdziena “darba ņēmējs, kam ir darba līgums vai darba attiecības” interpretāciju, kādu ir piedāvājusi Apvienotās Karalistes valdība, tiesneša amata funkciju veikšana jau sākotnēji izslēdz darba līguma vai darba attiecību pastāvēšanu, tādējādi liedzot tiesnešiem aizsardzību, kuru iecerēts piešķirt atbilstoši Direktīvai 97/81 un pamatnolīgumam par nepilna darba laika darbu.

41

Šajā ziņā ir jānorāda, ka ar apstākli, ka tiesneši tiek kvalificēti kā tiesneša amata funkciju veicēji, pašu par sevi vien nav pietiekami, lai liegtu tiem iespēju atsaukties uz šajā pamatnolīgumā paredzētajām tiesībām.

42

No šā sprieduma 34.–38. punkta un it īpaši no nepieciešamības saglabāt iepriekš minētajā pamatnolīgumā paredzētā vienlīdzīgas attieksmes principa lietderīgo iedarbību būtībā izriet, ka šādu pamatnolīguma nepiemērošanu var pieļaut tikai tad, ja attiecīgo darba attiecību raksturs būtiski atšķiras no to tiesisko attiecību rakstura, kas darba devējus saista ar darba ņēmējiem, kuri atbilstoši valsts tiesību normām ietilpst darba ņēmēju kategorijā, pretējā gadījumā tā būtu atzīstama par patvaļīgu.

43

Tas, kādā mērā tiesnešu un Ministry of Justice starpā pastāvošās tiesiskās attiecības to rakstura dēļ būtiski atšķiras no tām tiesiskajām attiecībām, kas darba devējus saista ar darba ņēmējiem, galīgi ir jāizvērtē iesniedzējtiesai. Tomēr Tiesa iesniedzējtiesai var norādīt principus un kritērijus, kas ir jāņem vērā šajā izvērtēšanā.

44

Šajā ziņā ir jānorāda, kā savu secinājumu 48. punktā ir atzīmējusi arī ģenerāladvokāte, ka, izvērtējot, vai šo tiesisko attiecību raksturs būtiski atšķiras no to darba attiecību rakstura, kas darba devējus saista ar darba ņēmējiem, kuri atbilstoši valsts tiesību aktiem ietilpst darba ņēmēju kategorijā, iesniedzējtiesai atbilstoši pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu būtībai un mērķim ir jāņem vērā, ka šajā norobežošanā ir jāievēro atšķirība starp šo kategoriju un pašnodarbināto personu kategoriju.

45

No šā viedokļa ir jāņem vērā tiesnešu iecelšanas amatā un atbrīvošanas no amata kārtība, kā arī to darba organizācijas veids. Šajā ziņā no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka no tiesnešiem tiek sagaidīts, ka viņi strādās konkrētu laiku un konkrētus laikposmus, kaut arī viņi savu darbu var plānot elastīgāk nekā citu profesiju pārstāvji.

46

Turklāt ir jākonstatē, kā tas izriet no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, ka tiesnešiem ir tiesības saņemt slimības pabalstu, maternitātes vai paternitātes pabalstu, kā arī citus līdzīgus pabalstus.

47

Jāatzīmē, ka tas, ka uz tiesnešiem attiecas dienesta noteikumi un ka tos var uzskatīt par darba ņēmējiem pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punkta izpratnē, nekādi neapdraud tiesu varas neatkarības principu un dalībvalstu iespēju paredzēt īpašus tiesu varu reglamentējošus noteikumus.

48

Kā sava lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu 27. punktā ir uzsvērusi Supreme Court of the United Kingdom, tiesneši saglabā neatkarību tiesas spriešanas funkcijas īstenošanā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas izpratnē.

49

Šos secinājumus nevar atspēkot ar Latvijas valdības izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru Savienības tiesību attiecināšana uz tiesu varu nozīmētu dalībvalstu nacionālās identitātes nerespektēšanu, kas būtu pretrunā LES 4. panta otrajai daļai. Būtībā ir jākonstatē, ka Direktīvas 97/81 un pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu attiecināšana uz tiesnešiem, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, nevar ietekmēt nacionālo identitāti, bet šīs attiecināšanas mērķis ir vienīgi piemērot attiecībā uz tiem vispārīgo vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir viens no šo tiesību aktu mērķiem, un tādējādi aizsargāt tos pret diskrimināciju attiecībā uz nepilna darba laika darba ņēmējiem.

50

Tas pats attiecas arī uz argumentu, saskaņā ar kuru uz tiesnešiem kopumā nav attiecināma Direktīvas 97/81 un pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu piemērošanas joma, jo atbilstoši LESD 51. pantam darba ņēmēju brīva pārvietošanās nav attiecināma uz darbībām, kas saistītas ar valsts varas īstenošanu. Jāuzsver, ka šis pamatnolīgums nav attiecināms uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

51

Šādos apstākļos uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punktā ietvertais jēdziens “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības” ir jādefinē dalībvalstīm un tostarp arī jānosaka, vai šis jēdziens ir attiecināms uz tiesnešiem, ar nosacījumu, ka tā rezultātā šai personu kategorijai netiek patvaļīgi liegta Direktīvā 97/81 un šajā pamatnolīgumā paredzētā aizsardzība. Šīs aizsardzības liegšana ir pieļaujama tikai tad, ja tiesnešu un Ministry of Justice starpā pastāvošās tiesiskās attiecības to rakstura dēļ būtiski atšķiras no tām tiesiskajām attiecībām, kas darba devējus saista ar darba ņēmējiem, kuri atbilstoši valsts tiesībām ietilpst darba ņēmēju kategorijā.

52

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa – gadījumā, ja tiesneši atbilstoši valsts tiesībām ietilptu pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 2. klauzulas 1. punktā ietvertajā jēdzienā “darba ņēmēji, kam ir darba līgums vai darba attiecības”, – būtībā vēlas noskaidrot, vai šis pamatnolīgums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts tiesībās attiecībā uz pieeju vecuma pensiju sistēmai tiek nošķirti pilnu darba laiku un nepilnu darba laiku strādājoši tiesneši vai dažādas nepilnu darba laiku strādājošu tiesnešu kategorijas.

53

Kā izriet no Tiesā iesniegtajiem lietas materiāliem, šī jautājuma pamatā ir apstāklis, ka noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 17. punktā expressis verbis ir paredzēts, ka šie noteikumi nav piemērojami attiecībā uz tādām tiesu varai piederīgām amatpersonām, kas saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, kā recorders. Līdz ar to šīs personas nevar atsaukties uz šo noteikumu 5. punktu, kurā ir aizliegts īstenot nepamatotu mazāk labvēlīgu attieksmi pret nepilna darba laika darba ņēmējiem, un tādēļ šīs personas – pretēji pilnu darba laiku strādājošajiem tiesnešiem un nepilnu darba laiku strādājošajiem tiesnešiem, kuri saņem darba samaksu, – nevar pievienoties tiesnešu pensiju sistēmai un pensionēšanās brīdī saņemt pensiju atbilstoši šai sistēmai.

54

Atbilstoši pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punktam nepilna darba laika darba ņēmējiem piemērotie darba nosacījumi nedrīkst būt mazāk labvēlīgi nekā tie, kurus piemēro salīdzināmiem pilna darba laika darba ņēmējiem, tāpēc vien, ka tie strādā nepilnu darba laiku, ja vien atšķirīgai attieksmei nav objektīva pamata. Saskaņā ar šī pamatnolīguma 4. klauzulas 2. punktu vajadzības gadījumā piemēro pro rata temporis principu.

55

Jāatzīmē, ka pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulā ietvertais jēdziens “darba nosacījumi” aptver vecuma pensijas, kas ir pamatotas ar darba tiesiskajām attiecībām starp darba ņēmēju un darba devēju (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Bruno u.c., 42. punkts).

56

Atšķirīga attieksme pret tiesnešiem, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, izriet no tā, ka, ņemot vērā tiem piemērojamo atlīdzības izmaksas veidu, tie savas pensionēšanās brīdī nevar iegūt nedz tiesnešu pensiju sistēmas ietvaros izmaksājamo pensiju, nedz arī noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem 17. punktā paredzēto aizsardzību.

57

Apvienotās Karalistes valdība šajā ziņā ir norādījusi, ka Direktīva 97/81 un pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu attiecas vienīgi uz diskrimināciju starp nepilnu un pilnu darba laika darbu strādājošiem tiesnešiem, nevis uz diskrimināciju starp dažādām nepilnu darba laiku strādājošu tiesnešu kategorijām.

58

Šajā ziņā ir jākonstatē, kā tiesas sēdē ir norādījusi arī pati Apvienotās Karalistes valdība, ka noteikumu par nepilna darba laika darba ņēmējiem pieņemšanas laikā visi nepilnu darba laiku strādājošie tiesneši, ar atsevišķiem izņēmumiem, atlīdzību saņēma, pamatojoties uz honorāru par dienu. Tādēļ to nepilnu darba laiku strādājošo tiesnešu situācija, kuri saņem atlīdzību iepriekš minētajā veidā, ir jānovērtē tieši šādā kontekstā. Līdz ar to, ja valsts noteikumos tiesības pievienoties tiesnešu pensiju sistēmai ir paredzētas vienīgi algotiem darba ņēmējiem, tad tas nozīmē, ka šīs tiesības ir attiecinātas tikai uz pilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem un tādējādi netiek attiecinātas uz nepilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem, ciktāl tie – ar atsevišķiem izņēmumiem – atlīdzību saņem, pamatojoties uz honorāru par dienu.

59

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka nav nekādas nozīmes tam, ka saistībā ar tiesībām uz vecuma pensiju attiecībā pret nepilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem pastāv tāda pati attieksme kā pret pilnu darba laiku strādājošiem tiesnešiem. Līdz ar to nav jāizvērtē, vai Direktīva 97/81 un pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu pieļauj valsts tiesībās attiecībā uz tiesību uz vecuma pensiju noteikšanu paredzētās atšķirības starp dažādām nepilnu darba laiku strādājošu tiesnešu kategorijām.

60

Tādējādi ir jāizvērtē, vai atteikums piešķirt vecuma pensiju tiesnešiem, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, nozīmē, ka attiecībā pret tiem pastāv mazāk izdevīgāka attieksme nekā pret pilna darba laika darba ņēmējiem, kas atrodas salīdzināmā situācijā.

61

Šajā ziņā pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 3. klauzulā ir sniegti kritēriji jēdziena “salīdzināmais pilna darba laika darba ņēmējs” definēšanai. Šīs klauzulas 2. punkta pirmajā daļā šis jēdziens ir definēts kā “pilnu darba laiku nodarbināts darba ņēmējs tajā pašā iestādē, kas noslēdzis tā paša veida darba līgumu vai darba attiecības, kurš dara to pašu vai līdzīgu darbu, pienācīgi ņemot vērā citus apsvērumus, piemēram, darba stāžu un kvalifikāciju/iemaņas”. Jākonstatē, ka šo kritēriju pamatā ir attiecīgo personu veiktās darbības saturs.

62

Līdz ar to nevar apgalvot, ka pilnu darba laiku strādājošie tiesneši un recorders to atšķirīgo karjeru dēļ neatrodas salīdzināmā situācijā, jo recorders vienmēr ir iespēja praktizēt advokāta profesiju. Galvenā nozīme drīzāk ir tam, ka viņi veic satura ziņā būtībā vienādu darbu. Šajā ziņā attiecīgie lietas dalībnieki, tostarp arī Apvienotās Karalistes valdība, tiesas sēdē ir paskaidrojuši, ka recorders un pilnu darba laiku strādājošajiem tiesnešiem ir identiski uzdevumi. Būtībā tika precizēts, ka tie veic identisku darbu, ka tas tiek veikts tajās pašās tiesu iestādēs un tajās pašās tiesas sēdēs.

63

Saskaņā ar pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulu un nediskriminācijas principu atšķirīgu attieksmi pret nepilna darba laika darba ņēmējiem un salīdzināmiem pilna darba laika darba ņēmējiem var attaisnot vienīgi ar objektīviem iemesliem.

64

Pastāvot šādiem apstākļiem, jēdziens “objektīvi iemesli” pamatnolīguma par nepilna darba laika darbu 4. klauzulas 1. punkta izpratnē ir jāsaprot tādējādi, ka atšķirīgu attieksmi pret pilna darba laika un nepilna darba laika darba ņēmējiem nedrīkst pamatot ar to, ka tā ir paredzēta vispārīgā un abstraktā tiesiskajā regulējumā. Gluži pretēji, minētais jēdziens prasa, lai šī nevienlīdzīgā attieksme būtu patiešām vajadzīga, piemērota īstenojamā mērķa sasniegšanai un nepieciešama šim nolūkam (pēc analoģijas ar pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku 5. klauzulas 1. punkta a) apakšpunktu skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Del Cerro Alonso, 57. un 58. punkts).

65

Tā kā Tiesā notikušās tiesvedības laikā netika iesniegts nekāds attaisnojošs pamatojums, iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai nevienlīdzīgā attieksme pret pilnu darba laiku strādājošajiem tiesnešiem un tiesnešiem, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, var būt attaisnojama.

66

Jāatgādina, ka ar budžetu saistītiem apsvērumiem nevar attaisnot diskrimināciju (šajā ziņā skat. 2003. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C-4/02 un C-5/02 Schönheit un Becker, Recueil, I-12575. lpp., 85. punkts, kā arī 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, Krājums, I-3527. lpp., 46. punkts).

67

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka pamatnolīgums par nepilna darba laika darbu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj, ka valsts tiesībās attiecībā uz pieeju vecuma pensiju sistēmai tiek nošķirti pilnu darba laiku strādājoši tiesneši un tiesneši, kas strādā nepilnu darba laiku un saņem atlīdzību, pamatojoties uz honorāru par dienu, ja vien šāda atšķirīga attieksme nav attaisnojama ar objektīviem iemesliem; tas ir jānovērtē iesniedzējtiesai.

68

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: