1

Savā prasības pieteikumā Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pieņemot un saglabājot spēkā Uzņēmumu ienākuma nodokļa kodeksa (Código do Imposto sobre o Rendimento das Pessoas Colectivas, turpmāk tekstā – “CIRC”) 76.A, 76.B un 76.C pantu, kuri ir piemērojami gadījumā, ja Portugāles sabiedrība pārceļ savu juridisko adresi un faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti vai ja stabils uzņēmums pārtrauc darbību Portugālē vai pārceļ savus aktīvus no Portugāles uz citu dalībvalsti, un kuros ir paredzēts, ka:

Portugāles Republika nav izpildījusi LESD 49. pantā un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 31. pantā paredzētos pienākumus.

2

Tostarp 2009. gada 13. jūlija Dekrētlikumā Nr. 159/2009 (Decreto-Lei n.°159/2009; 2009. gada 13. jūlijaDiário da República I, A sērija, Nr. 133) tika ieviesta šai tiesvedībai nozīmīgo CIRC pantu jauna numerācija. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tas, vai ir notikusi valsts pienākumu neizpilde, ir jāvērtē atkarībā no dalībvalsts situācijas, kāda tā ir, beidzoties argumentētajā atzinumā noteiktajam termiņam, un pēc tam sekojošās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā. Šis dekrētlikums stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, bet Komisijas noteiktais termiņš bija 2009. gada 1. februāris. Tādēļ šajā procesā tiks ņemti vērā grozījumi, kas izriet no dekrētlikuma Nr. 159/2009 stāšanās spēkā.

3

CIRC 76.A, 76.B un 76.C panta teksts ir šāds:

“76.A pants

Rezidences pārcelšana

1.   Lai noteiktu apliekamos ienākumus finanšu gadam, kurā notiek tādas organizācijas darbības pārtraukšana, kuras juridiskā adrese vai faktiskais vadības centrs, kas atrodas Portugāles teritorijā, tiek pārcelts ārpus šīs teritorijas, tai skaitā Eiropas sabiedrības un Eiropas kooperatīvās sabiedrības darbības pārtraukšana, tirgus vērtību un nodokļu vajadzībām atbilstošo tās aktīvu vienību grāmatvedības vērību darbības pārtraukšanas datumā starpība veido peļņu vai zaudējumus.

2.   1. punkta noteikumi nav piemērojami aktīviem, kuri faktiski paliek iesaistīti tās pašas organizācijas pastāvīgajā uzņēmumā un kuri veido tās apliekamos ienākumus, ja attiecībā uz šiem aktīviem mutatis mutandis ir izpildīti 68. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi.

3.   68. panta 4. punkta notikumi mutatis mutandis ir piemērojami pastāvīgā uzņēmuma apliekamo ienākumu noteikšanai.

4.   2. punktā paredzētajā gadījumā nodokļu zaudējumi pirms darbības pārtraukšanas saskaņā ar 15. pantā paredzētajiem noteikumiem un nosacījumiem var tikt atskaitīti no apliekamajiem ienākumiem, kas ir attiecināmi uz nerezidentes organizācijas pastāvīgo uzņēmumu.

5.   Šā panta 2., 3. un 4. punktā paredzētie īpašie noteikumi nav piemērojami CIRC 67. panta 10. punktā paredzētajiem gadījumiem.

76.B pants

Pastāvīgā uzņēmuma darbības pārtraukšana

Iepriekšējā panta 1. punkta noteikumi mutatis mutandis ir piemērojami Portugāles teritorijā esošas nerezidentes organizācijas pastāvīgā uzņēmuma apliekamo ienākumu noteikšanai:

76.C pants

Dalībniekiem piemērojamie noteikumi

1.   Finanšu gadam, kurā juridiskā adrese un faktiskais vadības centrs tika pārcelti ārpus Portugāles teritorijas, nodokļu uzlikšanai dalībniekiem ir jāņem vērā aktīvu neto vērtības šajā datumā un atbilstošo kapitāla daļu iegādes cenas starpība, mutatis mutandis piemērojot 75. panta 2. un 4. punkta noteikumus.

2.   Lai piemērotu iepriekšējā punkta noteikumus, aktīvi tiek novērtēti atbilstoši to tirgus vērtībai.

3.   Eiropas sabiedrības vai Eiropas kooperatīvās sabiedrības juridiskās adreses pārcelšanas pašas par sevi gadījumā 1. punkta noteikumi nav piemērojami.”

4

CIRC 43. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “par īstenoto kapitāla pieaugumu vai kapitāla zaudējumiem uzskata gūto peļņu vai zaudējumus, kas uzrādīti par pamatlīdzekļu elementiem saistībā ar nodošanu par atlīdzību – neatkarīgi no iemesla, kā arī kapitāla pieaugumu vai zaudējumus, kas izriet no nelaimes gadījumiem vai šo elementu pastāvīgas piesaistes citiem mērķiem, nevis veiktajai darbībai”.

5

Šā kodeksa 43. panta 2. punktā ir paredzēts, ka kapitāla pieaugumi un kapitāla zaudējumi atbilst “realizācijas summas, neto maksājumu, kas tiem ir piemērojami, un iegādes summas pēc īstenotās pieskaitīšanas vai amortizācijas atskaitīšanas starpībai”.

6

Saskaņā ar CIRC 43. panta 3. punktu aktīvu elementu pārcelšanas īstenošanas par atlīdzību summa atbilst atlīdzības summai, bet preču, kuras pastāvīgi ir piesaistītas citiem mērķiem, nevis veiktajai darbībai, gadījumā realizācijas summa ir to tirgus vērtība.

7

Ņemot vērā tajā laikā pieejamo informāciju, uzskatīdama, ka, tā kā Portugāles sabiedrības juridiskās adreses un faktiskā vadības centra pārcelšanas gadījumā uz citu dalībvalsti vai Portugāles teritorijā esoša pastāvīgā uzņēmuma aktīvu pārcelšanas gadījumā uz citu dalībvalsti, piemērojot CIRC 76.A, 76.B un 76.C pantu, nerealizētais kapitāla pieaugums uzreiz tiek aplikts ar nodokli, Portugāles Republika nav ievērojusi EKL 43. pantā paredzētos pienākumus, 2008. gada 29. februārī Komisija nosūtīja šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli, to aicinot atbilstoši EKL 226. pantam [redakcijā pēc grozījumiem – LESD 258. pants] iesniegt savus apsvērumus.

8

Savā 2008. gada 10. jūlija atbildē Portugāles Republika apstrīdēja Komisijas nostāju.

9

2008. gada 1. decembrī Komisija izdeva argumentētu atzinumu, kurā uzskatīja, ka, pieņemot un saglabājot spēkā CIRC 76.A, 76.B un 76.C pantu, Portugāles Republika nebija izpildījusi EKL 43. pantā un EEZ līguma 31. pantā paredzētos pienākumus, un aicināja Portugāles Republiku divu mēnešu laikā no minētā atzinuma saņemšanas veikt vajadzīgos pasākumus savu pienākumu izpildei.

10

Tā kā savā 2009. gada 6. aprīļa atbildē Portugāles Republika uzstāja, ka Komisijas nostāja ir kļūdaina, Komisija nolēma celt šo prasību.

11

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 28. jūnija rīkojumu Dānijas Karalistei, Vācijas Federatīvajai Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Nīderlandes Karalistei, Somijas Republikai, Zviedrijas Karalistei, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Portugāles Republikas prasījumu atbalstam.

12

Pēc 2011. gada 29. novembra sprieduma lietā C-371/10 National Grid Indus (Krājums, I-12273. lpp.), piemērojot Tiesas Reglamenta 54.a pantu, visām personām, kas iestājušās lietā, tika lūgts iesniegt rakstveida apsvērumus par jautājumu, kādas sekas šajā lietā ir minētajam spriedumam.

13

Dānijas Karaliste un Portugāles Republika savas atbildes iesniedza Tiesas kancelejā attiecīgi 2012. gada 21. un 27. martā. Vācijas Federatīvā Republika, Nīderlandes Karaliste un Apvienotā Karaliste savas atbildes iesniedza Tiesas kancelejā 2012. gada 29. martā. Savukārt Spānijas Karaliste, Francijas Republika, Zviedrijas Karaliste un Komisija savas atbildes iesniedza Tiesas kancelejā 2012. gada 30. martā.

14

Lai arī Portugāles valdība savos procesuālajos rakstos nav norādījusi nevienu šīs prasības nepieņemamības pamatu, Tiesa pēc savas iniciatīvas var – kā ģenerāladvokāts norādīja savu secinājumu 11.–13. punktā – pārbaudīt, vai ir izpildīti LESD 256. panta nosacījumi prasības konstatēt pienākumu neizpildi celšanai.

15

Šajā ziņā tostarp ir jāatgādina, ka brīdinājuma vēstule, ko Komisija nosūta attiecīgajai dalībvalstij, kā arī šīs iestādes nosūtītais argumentētais atzinums nosaka strīda priekšmetu, kas pēc tam nevar tikt paplašināts. Līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz tiem pašiem iebildumiem, kādi minēti brīdinājuma vēstulē, ar ko uzsākta pirmstiesas procedūra (skat. 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-457/07 Komisija/Portugāle, Krājums, I-8091. lpp., 55. punkts, un 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-535/07 Komisija/Austrija, Krājums, I-9483. lpp., 41. punkts).

16

Pretējā gadījumā šādu pārkāpumu nevar uzskatīt par atceltu tādēļ, ka atbildētāja dalībvalsts ir formulējusi savus apsvērumus par argumentēto atzinumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Austrija, 41. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pirmstiesas procedūra ir būtiska garantija ne vien attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī iespējamās tiesvedības strīda priekšmeta skaidras noteikšanas nodrošināšanai (it īpaši skat. 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C-365/97 Komisija/Itālija, Recueil, I-7773. lpp., 35. punkts, un 2003. gada 10. aprīļa spriedumu lietā C-392/99 Komisija/Portugāle, Recueil, I-3373. lpp., 133. punkts).

17

Tomēr šajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka 2008. gada 29. februāra brīdinājuma vēstulē, kas bija adresēta Portugāles Republikai, nebija ietverta – kā to Komisija pati atzina tiesas sēdē – neviena atsauce uz iespējamo EEZ līguma 31. panta pārkāpumu.

18

Tādējādi prasība ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz iebildumu par minētās tiesību normas pārkāpumu.

19

Turklāt Komisija nav pietiekami precīzi izskaidrojusi, kādēļ CIRC 76.C pants, kurā ir paredzēta dalībnieku nerealizētā kapitāla pieauguma, kas attiecas uz dalību sabiedrības kapitālā, tūlītēja aplikšana ar nodokli tās juridiskās adreses un faktiskā vadības centra pārcelšanas gadījumā uz citu dalībvalsti, ir uzskatāms par attiecīgo sabiedrību uzņēmējdarbības veikšanas brīvības šķērsli.

20

Līdz ar to Komisijas otrais iebildums ir jāatzīst par nepieņemamu.

21

Vispirms ir jāatzīst, ka Komisija neapstrīd dalībvalstu tiesības uzlikt nodokli kapitāla pieaugumam, kas radies viņu attiecīgajā teritorijā.

22

Būtībā tā pārmet Portugāles Republikai strīdīgajās tiesību normās noteikto nodokļu jomā atšķirīgo attieksmi attiecībā uz nerealizēto kapitāla pieaugumu starp sabiedrības darbības pārcelšanu uz citu dalībvalsti, no vienas puses, un līdzīgu pārcelšanu Portugāles teritorijā, no otras puses. Atbilstoši Komisijas uzskatam tad, ja sabiedrība īsteno savas tiesības uz brīvu uzņēmējdarbības veikšanu un pārceļ darbību no Portugāles teritorijas uz citu dalībvalsti, nebūtu jāuzliek nodokļa maksājums, kas tiktu iekasēts agrāk vai kas būtu lielāks par to, kurš ir piemērojams sabiedrībai, kura veic darbības pārcelšanu, bet paliek Portugāles teritorijā. Līdz ar to strīdīgās tiesību normas varot radīt šķēršļus uzņēmējdarbības veikšanas brīvībai un ar tām tiekot pārkāpts LESD 49. pants.

23

Kā savu secinājumu 26. un 49.–54. punktā norāda ģenerāladvokāts, šajā ziņā, ņemot vērā tostarp iepriekš minēto spriedumu lietā National Grid Indus, netiek apstrīdēts, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību ir piemērojama sabiedrības darbības pārcelšanai no Portugāles teritorijas uz citu dalībvalsti neatkarīgi no tā, vai attiecīgā sabiedrība savu juridisko adresi un faktisko vadības centru pārceļ ārpus Portugāles teritorijas, vai no tā, vai tā pārceļ savus pastāvīgā uzņēmuma, kas atrodas Portugāles teritorijā, aktīvus uz citu dalībvalsti.

24

Saskaņā ar LESD 49. pantu ir jānovērš jebkādi brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumi. Šī brīvība attiecībā uz sabiedrībām, kuras izveidotas atbilstoši dalībvalsts tiesību aktiem un kuru juridiskā adrese, galvenā administrācija vai galvenais uzņēmums atrodas Eiropas Kopienā, ietver tiesības veikt savu darbību citās dalībvalstīs ar meitas sabiedrības, filiāles vai pārstāvniecības starpniecību (skat. 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-157/07 Krankenheim Ruhesitz am Wannsee-Seniorenheimstatt, Krājums, I-8061. lpp., 28. punkts, un 2010. gada 25. februāra spriedumu lietā C-337/08 X Holding, Krājums, I-1215. lpp., 17. punkts).

25

Lai arī atbilstoši LESD noteikumu par brīvību veikt uzņēmējdarbību redakcijai to mērķis ir nodrošināt uzņemošajā dalībvalstī tādu pašu attieksmi kā pret šīs dalībvalsts pilsoņiem, tie arī aizliedz izcelsmes dalībvalstij radīt šķēršļus kādam savam pilsonim vai sabiedrībai, kas dibināta saskaņā ar tās tiesību aktiem, veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (iepriekš minētais spriedums lietā National Grid Indus, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

26

Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumiem ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, aptur vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (iepriekš minētais spriedums lietā National Grid Indus, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

27

Līdz ar to ir jāatzīst, ka, ņemot vērā, ka gadījumā, ja Portugāles sabiedrība pārceļ savu juridisko adresi un faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, kā arī gadījumā, ja Portugāles nerezidentes sabiedrības, kas atrodas Portugāles teritorijā, pastāvīgā uzņēmuma aktīvi daļēji vai pilnībā tiek pārcelti uz citu dalībvalsti, šāda sabiedrība finansiāli tiek sodīta salīdzinājumā ar līdzīgu sabiedrību, kas saglabā savu darbību Portugāles teritorijā, CIRC 76.A un 76.B pants ietver – kā savā pirmajā iebildumā apgalvo Komisija – šķēršļus brīvībai veikt uzņēmējdarbību.

28

Proti, saskaņā ar šiem noteikumiem Portugāles sabiedrībai, kas pārceļ savu juridisko adresi un faktisko vadības centru ārpus Portugāles teritorijas, tiek uzlikti nodokļi par nerealizēto kapitāla pieaugumu. Turpretī gadījumā, ja šī sabiedrība saglabā savu juridisko adresi Portugāles teritorijā, tā nav, jo tai tiek uzlikts nodoklis tikai par realizēto kapitāla pieaugumu. Turklāt minētajos notikumos tāpat ir paredzēts uzlikt nodokli par nerealizēto kapitāla pieaugumu gadījumā, ja Portugāles nerezidentes sabiedrības pastāvīgā uzņēmuma aktīvi daļēji vai pilnība tiek pārcelti uz citu dalībvalsti, lai arī aktīvu pārcelšanas Portugāles teritorijā gadījumā šāds nodoklis netiek uzlikts. Šī atšķirīgā attieksme spēj sabiedrībai padarīt mazāk pievilcīgu iespēju pārcelt savu darbību no Portugāles teritorijas uz citu dalībvalsti (šajā ziņā skat. 2012. gada 6. septembra spriedumu lietā C-380/11 DI. VI. Finanziaria di Diego della Valle & C., Krājums, 36. punkts).

29

Šādi konstatēta atšķirīga attieksme nav izskaidrojama ar objektīvu situācijas atšķirību. Proti, attiecībā uz dalībvalsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts aplikt ar nodokļiem kapitāla pieaugumu, kas ir gūts tās teritorijā, tādas sabiedrības, kas pārceļ savu juridisko adresi un faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, un tādas sabiedrības, kas daļēji vai pilnībā pārceļ Portugāles pastāvīgā uzņēmuma aktīvus uz citu dalībvalsti, situācija ir analoģiska – kā savu secinājumu 55., 94.–99. un 111. punktā būtībā norāda ģenerāladvokāts – sabiedrības, kura darbojas tikai valsts teritorijā, situācijai, ciktāl tā attiecas uz nodokļu uzlikšanu kapitāla pieaugumam, kas ir gūts pirmajā dalībvalstī pirms minētajām darbībām (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā DI. VI. Finanziaria di Diego della Valle & C., 37. punkts).

30

Ciktāl CIRC 76.B panta a) punktā ir paredzēts uzlikt nodokli gadījumā, ja darbības pārtraukšana Portugāles teritorijā ir nevis visu aktīvu, kas piesaistīti Portugāles pastāvīgajam uzņēmumam, pārcelšanas uz citu dalībvalsti, bet gan nodokļu maksātājas sabiedrības attiecīgās saimnieciskas darbības pārtraukšanas sekas, ņemot vērā CIRC 43. pantu, ir jāatzīst, ka situācija, uz kuru attiecas LESD 49. pants, un valsts iekšējā situācija netiek reglamentētas atšķirīgi. Proti, minētajā CIRC 43. pantā ir paredzēts – kā norādīja Portugāles Republika – uzlikt nodokli Portugāles sabiedrībai par ar aktīviem saistīto nerealizēto kapitāla pieaugumu, kas nodalīts no minētās sabiedrības saimnieciskās darbības. Tādēļ tiktāl brīvība veikt uzņēmējdarbību netiek ierobežota.

31

Attiecībā uz iespējamo attaisnojumu konstatētajam brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumam, kā arī tā samērīgumam ir jāatgādina, ka iepriekš minētajā sprieduma lietā National Grid Indus 86. punktā Tiesa jau nosprieda, ka LESD 49. pantam ir pretrunā tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā paredzēts veikt nodokļa summas tūlītēju piedziņu par nerealizētu kapitāla pieaugumu, kas attiecas uz tās sabiedrības aktīviem, kura pārceļ savu [juridisko adresi un] faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, tieši šīs pārcelšanas brīdī.

32

Turklāt, kā izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā National Grid Indus 73. punkta, valsts tiesiskais regulējums, kurā sabiedrībai, kas pārceļ savu [juridisko adresi un] faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, būtu piedāvāta izvēle vai nu veikt tūlītēju uzliktā nodokļa samaksu, no vienas puses, vai veikt minētā nodokļa vēlāku samaksu, kam attiecīgā gadījumā pieskaita procentus saskaņā ar piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, no otras puses, brīvību veikt uzņēmējdarbību ierobežotu mazāk nekā tiesiskais regulējums pamatlietā.

33

Šajā ziņā ir jāatzīst, kā savā rakstveida atbildē uz šā sprieduma 12. punktā minēto Tiesas jautājumu Portugāles Republika piekrita, ka gadījumā, ja Tiesa konstatētu, ka tās tiesību akti patiešām ierobežo brīvības veikt uzņēmējdarbību īstenošanu, tai attiecībā uz sabiedrībām, kuras vēlas pārcel savu juridisko adresi uz citu dalībvalsti, savos valsts tiesību aktos būtu jāievieš iespēja uzreiz neizmaksāt visu nerealizētā kapitāla pieaugumam, kas gūts Portugāles teritorijā, uzliktā nodokļa summu.

34

Ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Portugāles Republika, tāds pats secinājums kā šā sprieduma 31. punktā ir jāizdara attiecībā uz tā nerealizētā kapitāla pieauguma aplikšanu ar nodokli, kas attiecas uz pastāvīgā uzņēmuma, kurš atrodas Portugāles teritorijā, aktīviem, kas pārcelti uz citu dalībvalsti. Iepriekš minētā sprieduma lietā National Grid Indus 57. punktā izklāstītie apsvērumi, ka “sabiedrības aktīvi tieši attiecas uz saimniecisko darbību, kas ir paredzēta peļņas gūšanai”, uz kuru atsaucas Portugāles Republika, tika sniegti nevis attiecīgajā lietā atbilstošā valsts tiesiskā regulējuma ierobežojošā rakstura vērtējuma ietvaros, bet gan saistībā ar tā samērīguma analīzi, jo tajā netika ņemti vērā kapitāla zaudējumi, kas radušies pēc sabiedrības [juridiskās adreses un] faktiskā vadības centra pārcelšanas uz citu dalībvalsti. Tādējādi no šā Tiesas apsvēruma nav iespējams – kā savu secinājumu 102. punktā norāda ģenerāladvokāts – izdarīt secinājumu, pirmkārt, ka pastāvīgā uzņēmuma aktīvu piesaistes jebkādai saimnieciskai darbībai dalībvalstī mērķis un, otrkārt, šādu aktīvu pārcelšana uz citu dalībvalsti minētā pastāvīgā uzņēmuma darbības pārtraukšanas pirmajā dalībvalstī laikā būtu salīdzināmas situācijas.

35

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jāatzīst, ka Komisijas pirmais iebildums, kas attiecas uz LESD 49. panta pārkāpumu ir pamatots, ciktāl tas attiecas uz gadījumu, kad Portugāles sabiedrība pārceļ savu juridisko adresi un faktisko vadības centru uz citu dalībvalsti, vai gadījumu, ja Portugāles nerezidente sabiedrība daļēji vai pilnībā pārceļ aktīvus, kas ir piesaistīti Portugāles pastāvīgajam uzņēmumam, no Portugāles uz citu dalībvalsti, un pārējā daļā prasība ir jānoraida.

36

Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Portugāles Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: