TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2011. gada 10. februārī (*)

Tiešie nodokļi – Kapitāla brīva aprite – Mantojuma nodoklis – Legāti bezpeļņas organizācijām – Atteikums piemērot pazeminātu likmi, ja šo organizāciju darbības vieta atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā faktiski dzīvojis vai strādājis mantojuma atstājējs – Ierobežojumi – Pamatojums

Lieta C‑25/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunal de première instance de Liège (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2010. gada 7. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 15. janvārī, tiesvedībā

Missionswerk Werner Heukelbach eV

pret

État belge.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], tiesneši A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev], U. Lehmuss [U. Lõhmus] (referents), A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un P. Linda [P. Lindh],

ģenerāladvokāts N. Jēskinens [N. Jääskinen],

sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 28. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Missionswerk Werner Heukelbach eV vārdā – Dž. Rozlets [J. Roseleth], avocat,

–        Beļģijas valdības vārdā – M. Džeikobsa [M. Jacobs] un Ž. K. Allē [J.‑C. Halleux], pārstāvji, kuriem palīdz E. Jakubovics [E. Jacubowitz], avocat,

–        Eiropas Komisijas vārdā – R. Liāls [R. Lyal] un Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 18., 45., 49. un 54. panta interpretāciju.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Missionswerk Werner Heukelbach eV (turpmāk tekstā – “Missionswerk”) un Beļģijas valsti [État belge] par tās atteikumu piemērot pazemināto likmi nodoklim, kas bija jāmaksā par mantojumu šīs sabiedrības labā.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesiskais regulējums

3        Saskaņā ar Padomes 1988. gada 24. jūnija Direktīvas 88/361/EEK par Līguma 67. panta [pants atcelts ar Amsterdamas līgumu] īstenošanu (OV L 178, 5. lpp.) 1. pantu:

“1.      Neietekmējot turpmākos noteikumus, dalībvalstis atceļ kapitāla aprites ierobežojumus personām, kas ir dalībvalstu rezidenti. Lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu, kapitāla aprit[i] klasificē saskaņā ar I pielikumā ietverto nomenklatūru.

2.      Pārvedumus, kas attiecas uz kapitāla apriti, veic saskaņā ar tiem pašiem noteikumiem par valūtas kursiem, kuri attiecas uz maksājumiem saistībā ar kārtējiem darījumiem.”

4        Starp Direktīvas 88/361 I pielikumā uzskaitītajiem kapitāla aprites veidiem XI sadaļā ir nodaļa “Personīgā kapitāla aprite”, kurā ir ietverti mantojumi un novēlējumi [legāti].

 Valsts tiesiskais regulējums

5        59. panta 2. punktā Mantošanas nodokļa kodeksā, kas pieņemts ar Karaļa 1936. gada 31. marta dekrētu Nr. 308 (1936. gada 7. aprīļa Moniteur belge, 2403. lpp.) [un] apstiprināts ar 1936. gada 4. maija likumu (1936. gada 7. maija Moniteur belge, 3426. lpp.; turpmāk tekstā – “kodekss”), ir noteikts, ka mantojuma nodoklis un nodoklis par īpašuma tiesību maiņu mortis causa tiek samazināti “līdz 7 % legātiem bezpeļņas apvienībām, savstarpējās palīdzības biedrībām vai savstarpējās palīdzības biedrību valsts mēroga apvienībām, arodapvienībām un starptautiskām bezpeļņas apvienībām, privātiem fondiem un sabiedriskā labuma fondiem”.

6        Saskaņā ar kodeksa 60. panta 1. punktu, kas grozīts ar Valonijas valdības 2003. gada 18. decembra programmlēmumu par virkni pasākumu reģionālo nodokļu, Valsts kases un parāda, enerģētikas, vides [un] lauksaimniecības tirgu organizācijas, pašvaldību un pakļautībā esošo iestāžu, īpašuma un mājokļu jautājumos, kā arī civildienesta jautājumos (2004. gada 6. februāra Moniteur belge, 7196. lpp.), minētā kodeksa 59. panta 2. punktā paredzētā pazeminātā likme ir piemērojama tikai organizācijām un iestādēm, kuras atbilst šādiem nosacījumiem:

“a)      organizācijas vai iestādes darbības vietai ir jābūt:

–        Beļģijā,

–        vai Eiropas Kopienas dalībvalstī, kurā mantojuma atstājējs nāves brīdī faktiski dzīvoja vai kurā atradās viņa darba vieta, vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis vai bija atradusies viņa darba vieta;

b)      mantojuma atklāšanās brīdī šai organizācijai vai iestādei šajā darbības vietā galvenokārt un nesavtīgi ir jādarbojas vides, filantropiskiem, filozofiskiem, reliģiskiem, zinātniskiem, mākslinieciskiem, pedagoģiskiem, kultūras, sporta, politiskiem, arodbiedrību, profesionāliem, humanitāriem, patriotiskiem vai pilsoniskiem, izglītības, cilvēku vai dzīvnieku aprūpes, sociālās palīdzības vai personu uzraudzības mērķiem;

c)      organizācijas vai iestādes juridiskajai adresei, galvenajai pārvaldei vai galvenajai darbības vietai ir jābūt Eiropas Savienībā.”

 Pamata tiesvedība un prejudiciālais jautājums

7        Missionswerk ir reliģiska apvienība ar juridisko adresi Vācijā. Ar 2003. gada 5. novembra pašrocīgi rakstītu testamentu šī apvienība tika noteikta par Beļģijas pilsones Ž. Renardī [Renardie] visas mantas legatāri. Testamenta atstājēja, kura visu savu dzīvi bija pavadījusi Beļģijā, nomira 2004. gada 12. jūnijā Malmedī [Malmedy] (Beļģija).

8        2005. gada 14. jūnijā Missionswerk mirušās vārdā iesniedza paziņojumu par mantojuma atklāšanos Malmedī Reģistrācijas un īpašumu pārvaldē (turpmāk tekstā – “pārvalde”) un vēlāk samaksāja šīs pārvaldes pieprasīto mantojuma nodokli ar robežlikmi 80 % par summu EUR 60 038,51 apmērā.

9        Ar 2005. gada 1. decembra vēstuli Missionswerk pieprasīja pārvaldei piemērot kodeksa 59. panta 2. punktā paredzēto mantojuma nodokļa pazemināto likmi. Šī prasība tika noraidīta, pamatojoties uz to, ka šī apvienība neatbilstot šī kodeksa 60. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

10      2006. gada 7. augustā Missionswerk lūdza pārvaldei atmaksāt starpību starp nodokļa apmēru, kas rodas, piemērojot robežlikmi, un apmēru, kas rodas, piemērojot pazemināto likmi. Minētā pārvalde tās lūgumu noraidīja, pamatojoties uz to, ka nav pietiekami pierādīts, ka Ž. Renardī būtu vai nu dzīvojusi, vai strādājusi Vācijā.

11      Iesniedzējtiesā iesniegtajā prasības pieteikumā Missionswerk lūdz atmaksāt mantojuma nodokli apmērā, kas pārsniedz summu, kas rodas, piemērojot pazemināto likmi, kuru tā esot tiesīga izmantot. Šī apvienība uzskata, ka kodeksa 59. panta 2. punktā un 60. panta 1. punktā tiekot radīta diskriminācija, nelabvēlīgākā situācijā nostādot Valonijas iedzīvotājus, kuri novēl savu mantu labdarības iestādēm vai organizācijām Savienības dalībvalstīs, kurās tie nekad nav ne dzīvojuši, ne strādājuši.

12      Šādos apstākļos Tribunal de première instance de Liège [Ljēžas pirmās instances tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [LESD] 18., 45., 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir aizliegts dalībvalsts likumdevējam pieņemt vai saglabāt noteikumu, kura mērķis ir pazeminātu nodokļa likmi 7 % apmērā piemērot tikai bezpeļņas apvienībām, savstarpējās palīdzības biedrībām vai savstarpējās palīdzības biedrību valsts mēroga apvienībām, arodapvienībām un starptautiskām bezpeļņas apvienībām, privātiem fondiem un sabiedriskā labuma fondiem, kas ir piederīgi dalībvalstij, kurā mantojuma atstājējs – Valonijas iedzīvotājs – savas nāves brīdī faktiski dzīvoja vai kurā atradās viņa darba vieta, vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis vai kurā bija atradusies viņa darba vieta?”

 Par prejudiciālo jautājumu

 Par atbilstošo Savienības tiesību normu noteikšanu

13      Iesniedzējtiesa savu prejudiciālo jautājumu ir uzdevusi par LESD 18., 45., 49. un 54. pantu. Tomēr Eiropas Komisija uzskata, ka pamata lietā aplūkotā situācija attiecas uz kapitāla brīvu apriti.

14      Šajā saistībā vispirms ir jākonstatē, ka attiecībā uz jautājumu par valsts tiesību normu saistībā ar aplikšanu ar mantojuma nodokli atbilstību Savienības tiesībām nav svarīga ne darba ņēmēju brīva pārvietošanās (LESD 45. pants), ne brīvība veikt uzņēmējdarbību (LESD 49. un 54. pants).

15      Turklāt attiecībā uz kapitāla brīvu apriti ir jāatgādina, ka, tā kā LESD jēdziens “kapitāla aprite” nav definēts, Tiesa ir atzinusi, ka norādes sniedz Direktīvas 88/361 pielikumā pievienotā nomenklatūra, kaut arī tā ir tikusi pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 69. pantu un 70. panta 1. punktu (EEK līguma 67.–73. pants ir aizstāti ar EK līguma 73.b–73.g pantu, kuri jaunajā redakcijā ir kļuvuši par EKL 56.–60. pantu), ņemot vērā, ka atbilstoši tās ievadam tajā ietvertais saraksts nav izsmeļošs (skat. 2006. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑513/03 van Hilten‑van der Heijden, Krājums, I‑1957. lpp., 39. punkts; 2006. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑386/04 Centro di Musicologia Walter Stauffer, Krājums, I‑8203. lpp., 22. punkts; 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑11/07 Eckelkamp u.c., Krājums, I‑6845. lpp., 38. punkts; 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑43/07 Arens‑Sikken, Krājums, I‑6887. lpp., 29. punkts, un 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C‑510/08 Mattner, Krājums, I‑3553. lpp., 19. punkts).

16      Šajā ziņā Tiesa, atgādinot, ka mantojumi, kas izpaužas kā mirušās personas atstātā īpašuma nodošana vienai vai vairākām personām, ietilpst Direktīvas 88/361 I pielikuma XI sadaļā ar nosaukumu “Personīgā kapitāla aprite”, ir nospriedusi, ka mantojumi ir uzskatāmi par kapitāla apriti LESD 63. panta izpratnē, izņemot gadījumus, kad to būtiskās sastāvdaļas atrodas vienas dalībvalsts teritorijā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eckelkamp u.c., 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Tāda situācija, kāda tiek aplūkota pamata lietā, kad persona, kura dzīvo Beļģijā, veic novēlējumu bezpeļņas organizācijas labā, kuras juridiskā adrese atrodas Vācijā, nekādi nav uzskatāma par pilnībā iekšēju situāciju.

17      No tā izriet, ka tādā lietā, kāda ir pamata lieta, ir piemērojami LESD noteikumi par kapitāla brīvu apriti.

18      Visbeidzot, attiecībā uz prejudiciālajā jautājumā ietvertās atsauces uz LESD 18. pantu, kurā noteikts vispārējs jebkādas diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums, nozīmību ir jāatgādina, ka šis noteikums ir piemērojams patstāvīgi tikai Savienības tiesībās reglamentētajos gadījumos, kuriem nav piemērojamas LESD noteiktās speciālās nediskriminācijas normas (2010. gada 21. janvāra spriedums lietā C‑311/08 SGI, Krājums, I‑487. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2010. gada 26. oktobra spriedums lietā C‑97/09 Schmelz, Krājums, I‑0000. lpp., 44. punkts).

19      Tā kā ir piemērojami noteikumi par kapitāla brīvu apriti un tajos ir noteikti īpaši nediskriminācijas noteikumi, LESD 18. pants nav piemērojams.

20      Tādējādi ir jāuzskata, ka, uzdodot savu jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 63. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem iespēja izmantot pazemināto likmi mantojuma nodoklim ir paredzēta tikai bezpeļņas organizācijām, kuru darbības vieta ir šajā dalībvalstī vai dalībvalstī, kurā savā nāves brīdī faktiski dzīvojis vai strādājis mantojuma atstājējs vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis, vai kurā bija atradusies viņa darba vieta.

 Par ierobežojuma kapitāla brīvai apritei pastāvēšanu

21      Ar LESD 63. panta 1. punktu vispārīgi ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu starpā.

22      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar LESD 63. panta 1. punktu aizliegtie pasākumi kā kapitāla aprites ierobežojumi mantošanas gadījumā ietver tādus pasākumus, kuru rezultātā samazinās tā mantojuma vērtība, ko atstāj tādas valsts rezidents, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas minētais īpašums, un ar ko minētā īpašuma mantošana tiek aplikta ar nodokli (iepriekš minētais spriedums lietā van Hilten‑van der Heijden, 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

23      Šajā gadījumā pamata lietā aplūkotajos valsts tiesību aktos iespēja izmantot pazemināto likmi mantojuma nodoklim ir paredzēta tikai bezpeļņas organizācijām, kuru darbības vieta ir šajā dalībvalstī vai dalībvalstī, kurā savas nāves brīdī faktiski dzīvojis vai strādājis mantojuma atstājējs vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis, vai kurā bija atradusies viņa darba vieta.

24      Tādējādi no šiem tiesību aktiem izriet, ka lielāks mantojuma nodoklis tiek piemērots, ja to saņem bezpeļņas organizācija, kuras darbības vieta ir dalībvalstī, kurā mantojuma atstājējs nav ne faktiski dzīvojis, ne strādājis, un tādējādi tā rezultātā tiek ierobežota kapitāla aprite, samazinot minētā mantojuma vērtību (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Eckelkamp u.c., 45. punkts).

25      Turklāt, kā norāda Komisija, atsevišķai pārrobežu kapitāla apritei piemērojot augstāku nodokļu likmi, salīdzinot ar likmi, kāda tiek piemērota apritei Beļģijas ietvaros, šāda pārrobežu kapitāla kustība tiek padarīta mazāk pievilcīga, atturot Beļģijas iedzīvotājus kā legatārus noteikt personas, kuras ir reģistrētas dalībvalstīs, kur šīs personas [mantojuma atstājēji] nav faktiski dzīvojušas vai strādājušas (šajā ziņā skat. 2009. gada 27. janvāra spriedumu lietā C‑318/07 Persche, Krājums, I‑359. lpp., 38. punkts).

26      Tādējādi ar šādiem valsts tiesību aktiem tiek radīts kapitāla brīvas aprites ierobežojums LESD 63. panta 1. punkta izpratnē.

 Par kapitāla brīvas aprites ierobežojuma pamatojumu

27      Beļģijas valdība uzskata, ka atšķirīga attieksme, kas izriet no pamata lietā aplūkotajiem Valonijas tiesību aktiem, ir pamatota, jo saskaņā ar mērķi, kādu iecerēts panākt ar Beļģijas tiesību aktiem, tādas bezpeļņas organizācijas, kādas ir aplūkotas pamata lietā, nav objektīvi salīdzināmā situācijā ar organizācijām, kuru darbības vieta ir Beļģijā. Dalībvalstīm esot tiesības, pirmkārt, prasīt, ka, lai saņemtu atsevišķas nodokļu priekšrocības, starp bezpeļņas organizācijām un darbībām, kuras tās veic, ir jābūt pietiekami ciešai saiknei, un, otrkārt, nolemt, kādas vispārējās intereses tās vēlas veicināt, piešķirot nodokļu priekšrocības šīm organizācijām. Šajā gadījumā no minētajiem tiesību aktiem labums būtu visai Beļģijas sabiedrībai.

28      Šajā saistībā ir jāatgādina, ka atbilstoši LESD 65. panta 1. punkta a) apakšpunktam un 3. punktam LESD 63. pants neapdraud dalībvalstu tiesības piemērot tādas atbilstošas to nodokļu tiesību normas, ar kurām ir paredzēts nošķirt nodokļu maksātājus atšķirīgās situācijās viņu dzīvesvietas vai kapitāla ieguldījuma vietas dēļ, ja ar šiem noteikumiem, kā tas ir noteikts šajā 63. pantā, netiek radīta ne patvaļīgas diskriminācijas iespēja, ne slēpts ierobežojums kapitāla un maksājumu brīvai apritei.

29      No judikatūras izriet, ka, lai valsts tiesisko regulējumu nodokļu jomā varētu uzskatīt par saderīgu ar LESD noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, atšķirīgajai attieksmei ir jāattiecas uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, vai tā ir jāpamato ar primāriem vispārējo interešu iemesliem (skat. 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑35/98 Verkooijen, Recueil, I‑4071. lpp., 43. punkts; 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑319/02 Manninen, Krājums, I‑7477. lpp., 29. punkts; 2005. gada 8. septembra spriedumu lietā C‑512/03 Blanckaert, Krājums, I‑7685. lpp., 42. punkts, un 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑182/08 Glaxo Wellcome, Krājums, I‑8591. lpp., 68. punkts).

30      Tiesa jau ir noteikusi, ka, lai arī dalībvalstij ir atļauts noteikt, ka starp organizācijām, kuras tā atzīst par tādām, kurām ir vairāki vispārējo interešu mērķi, un to veiktajām darbībām ir jābūt pietiekami ciešai saiknei, lai varētu piešķirt atsevišķas nodokļu priekšrocības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Centro di Musicologia Walter Stauffer, 37. punkts), dalībvalsts tomēr nevar paredzēt šādas nodokļu priekšrocības tikai tās teritorijā reģistrētām organizācijām, kuru darbības rezultātā valsts tiek atbrīvota no atsevišķiem tās pienākumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Persche, 44. punkts).

31      Iespēja, ka dalībvalsts var tikt atbrīvota no atsevišķiem tās pienākumiem, tai neļauj ieviest atšķirīgu attieksmi pret atzītām valsts vispārējo interešu organizācijām un citā dalībvalstī reģistrētām [organizācijām], tādēļ ka legāti šīm pēdējām minētajām organizācijām – pat ja to darbība atbilst pirmās dalībvalsts tiesību aktos noteiktajiem mērķiem – nevar būt pamats kompensācijai valsts budžetā. Faktiski no pastāvīgās judikatūras izriet, ka nepieciešamība novērst nodokļu ieņēmumu samazinājumu neietilpst ne LESD 65. pantā nosaukto iemeslu skaitā, ne arī primāru vispārējo interešu iemeslu skaitā, kas var pamatot ar LESD izveidotas brīvības ierobežojumu (iepriekš minētais spriedums lietā Persche, 46. punkts).

32      Tiesa arī ir noteikusi, ka, ja vienā dalībvalstī atzīta vispārējo interešu organizācija atbilst arī otras dalībvalsts tiesību aktos šim mērķim izvirzītajiem nosacījumiem un tās mērķis ir veicināt tādas pašas sabiedriskās intereses, kādēļ tā šajā otrajā dalībvalstī varētu tikt atzīta vispārēju interešu mērķiem, kas ir jāizvērtē šīs pašas dalībvalsts valsts iestādēm, ieskaitot tiesas, šīs dalībvalsts iestādes nevar liegt šai organizācijai tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi tikai tādēļ, ka tā nav dibināta minētās dalībvalsts teritorijā (iepriekš minētais spriedums lietā Persche, 49. punkts).

33      Vienā dalībvalstī reģistrēta organizācija, kas atbilst nosacījumiem, ko šim nolūkam nodokļu priekšrocību piešķiršanai ir noteikusi cita dalībvalsts, attiecībā uz nodokļu priekšrocībām, kuras šī pēdējā minētā dalībvalsts piešķir attiecīgo darbību vispārējās interesēs stimulēšanai, ir līdzīgā situācijā salīdzinājumā ar šajā pēdējā minētajā dalībvalstī reģistrētām atzītām vispārējo interešu organizācijām (iepriekš minētais spriedums lietā Persche, 50. punkts).

34      Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pamata lietā aplūkotajos Valonijas tiesību aktos kā kritērijs ir noteikta bezpeļņas organizācijas darbības vieta – tai, lai noteiktu, vai ir jāpiemēro pazemināta mantojuma nodokļa likme, ir jābūt vai nu Beļģijā, vai dalībvalstī, kurā mantojuma atstājējs dzīvojis vai kurā atradusies viņa darba vieta. Šādos apstākļos, kā izriet no šī sprieduma 31.–33. punktā atgādinātās judikatūras, ja attiecīgā atzītā vispārējo interešu organizācija atbilst pārējiem nodokļu priekšrocību saņemšanas nosacījumiem, izņemot tiem, kas attiecas uz Valonijas tiesību aktos noteikto darbības vietu, kas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, šīs dalībvalsts iestādes nevar liegt šai organizācijai tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, pamatojoties uz to, ka tās darbības vieta nav minētās dalībvalsts teritorijā, nedz dalībvalstī, kurā mantojuma atstājējs ir strādājis vai dzīvojis.

35      Katrā ziņā ir jāuzskata, ka pamata lietā aplūkotie Beļģijas tiesību akti neļauj sasniegt vēlamo mērķi, piešķirot nodokļu priekšrocības tikai tām organizācijām, kuru darbības dod labumu Beļģijas sabiedrībai.

36      Ar minētajiem tiesību aktiem, kuros kā kritērijs, lai noteiktu ciešas saiknes esamību ar Beļģijas sabiedrību, ir izmantota attiecīgās organizācijas darbības vieta, ne tikai ir noteikta atšķirīga attieksme pret organizācijām, kuru juridiskā adrese ir Beļģijas teritorijā, un tām, kuras neatbilst šim kritērijam, lai gan tām ir cieša saikne ar šo sabiedrību, bet arī ir noteikta vienāda attieksme pret organizācijām, kuru darbības vieta ir Beļģijā, neatkarīgi no tā, vai tām ir vai nav ciešas saiknes ar minēto sabiedrību.

37      No visa iepriekš minētā izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 63. pantam ir pretrunā dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem iespēja izmantot pazemināto likmi mantojuma nodoklim ir paredzēta tikai bezpeļņas organizācijām, kuru darbības vieta ir šajā dalībvalstī vai dalībvalstī, kurā savā nāves brīdī faktiski dzīvojis vai strādājis mantojuma atstājējs vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis, vai kurā bija atradusies viņa darba vieta.

 Par tiesāšanās izdevumiem

38      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 63. pantam ir pretrunā dalībvalsts tiesību akti, ar kuriem iespēja izmantot pazemināto likmi mantojuma nodoklim ir paredzēta tikai bezpeļņas organizācijām, kuru darbības vieta ir šajā dalībvalstī vai dalībvalstī, kurā savā nāves brīdī faktiski dzīvojis vai strādājis mantojuma atstājējs vai kurā viņš bija agrāk faktiski dzīvojis, vai kurā bija atradusies viņa darba vieta.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.