TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2011. gada 17. februārī (*)

Tiesību aktu tuvināšana – Telekomunikācijas – Tīkli un pakalpojumi – Direktīva 2002/22/EK – Uzņēmumu izraudzīšanās universālā pakalpojuma sniegšanai – Specifisku pienākumu noteikšana izraudzītajam uzņēmumam – Telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumi

Lieta C‑16/10

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 15. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2010. gada 11. janvārī, tiesvedībā

The Number (UK) Ltd un

Conduit Enterprises Ltd

pret

Office of Communications un

British Telecommunications plc.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts] (referents), tiesneši D. Švābi [D. Šváby], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un T. fon Danvics [T. von Danwitz],

ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],

sekretāre L. Hjūleta [L. Hewlett], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 8. decembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        The Number (UK) Limited un Conduit Enterprises Limited vārdā – D. Rouza [D. Rose], QC, un B. Kennelijs [B. Kennelly], barrister,

–        British Telecommunications plc vārdā – R. Tomsons [R. Thomson], QC, Dž. O’Flehertijs [J. O’Flaherty], barrister, un S. Marejs [S. Murray], solicitor,

–        Apvienotās Karalistes valdības vārdā – F. Penlingtone [F. Penlington], pārstāve, kurai palīdz K. Vajda [C. Vajda], QC,

–        Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz P. Džentili [P. Gentili], avvocato dello Stato,

–        Eiropas Komisijas vārdā – Ž. Brauns [G. Braun] un A. Neijenhaiss [A. Nijenhuis], pārstāvji,

ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/20/EK par elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu atļaušanu (atļauju izsniegšanas direktīva) (OV L 108, 21. lpp.), Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/21/EK par kopējiem reglamentējošiem noteikumiem attiecībā uz elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) (OV L 108, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatdirektīva”) un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvu 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV L 108, 51. lpp.), redakcijās, kas bija spēkā brīdī, kad tika pieņemts lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu.

2        Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar lietām starp The Number (UK) Ltd (turpmāk tekstā – “The Number”) un Conduit Enterprises Ltd (turpmāk tekstā – “Conduit Enterprises”) – diviem telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem Apvienotajā Karalistē – un British Telecommunications plc (turpmāk tekstā – “BT”) par naudas summām, ko BT bija pieprasījusi kā atlīdzību par informāciju no datubāzes, kurā iekļauti telekomunikāciju pakalpojuma abonentu dati, kas BT jāuztur kā universālā pakalpojuma sniedzējam.

 Atbilstošās tiesību normas

 Savienības tiesības

3        Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 7. apsvērumā ir noteikts:

“Dalībvalstīm būtu jāturpina nodrošināt tas, ka II nodaļā minētie noteiktas kvalitātes pakalpojumi par pieejamu cenu tiek padarīti pieejami visiem lietotājiem to teritorijā neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas un, ņemot vērā īpašos valsts noteikumus. [..]”

4        Universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 11. apsvērums ir izteikts šādā redakcijā:

“Abonentu saraksts un informācijas dienests [telefona izziņu dienests] veido būtisku piekļuves instrumentu publiski pieejamiem telefonpakalpojumiem un ir daļa no universālā pakalpojuma saistības. Lietotāji un patērētāji vēlas visaptverošus [abonentu] sarakstus un informācijas dienestu [telefona izziņu dienestu], kas iekļauj visus uzskaitītos telefonu abonentus un to numurus (tostarp fiksētos un mobilos numurus), un vēlas, lai šī informācija tiktu sniegta bezpreferenču veidā [objektīvi]. [..]”

5        Universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nosaka visefektīvāko un piemērotāko pieeju, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma ieviešanu, ievērojot objektivitātes, pārskatāmības, nediskriminācijas un samērīguma principus. Dalībvalstis cenšas samazināt tirgus izkropļošanu, jo īpaši pakalpojumu nodrošināšanu par cenām vai saskaņā ar citiem noteikumiem un nosacījumiem, kas atšķiras no parastiem komerciāliem nosacījumiem, aizsargājot sabiedrības intereses.”

6        Universālā pakalpojuma direktīvas 4. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka vismaz viens uzņēmums izpilda visus pamatotos pieprasījumus saņemt pieslēgumu noteiktā atrašanās vietā publiskajam telefonu tīklam un piekļuvi sabiedrībai pieejamiem telefonpakalpojumiem noteiktā atrašanās vietā.”

7        Universālā pakalpojuma direktīvas 5. pantā, kura nosaukums ir “[Telefona] izziņu dienestu pakalpojumi un [abonentu] saraksti”, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka:

a)      vismaz viens visaptverošs saraksts ir pieejams [gala]lietotājiem attiecīgās iestādes apstiprinātā formā, iespiestā vai elektroniskā, vai abās, un tas tiek regulāri atjaunināts vismaz reizi gadā;

b)      vismaz viens telefona uzziņu dienests ir pieejams [visiem] [gala]lietotājiem, ietverot [publisko maksas] taksofonu lietotājus.

2.      Saraksti, kas minēti 1. punktā, saskaņā ar Direktīvas 97/66/EK 11. pantu, iekļauj visus publiski pieejamu telefonpakalpojumu abonentus.

3.      Dalībvalstis nodrošina to, ka uzņēmumi, kas nodrošina 1. punktā minētos pakalpojumus, piemēro nediskriminējošu principu tās informācijas apstrādē, ko tiem ir snieguši citi uzņēmumi.”

8        Universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Dalībvalstis var izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, lai garantētu universālā pakalpojuma nodrošināšanu, kā noteikts 4., 5., 6. un 7. pantā, un attiecīgos gadījumos 9. panta 2. punktā, tā, lai ir iekļauta visa valsts teritorija. Dalībvalstis var izraudzīties dažādus uzņēmumus vai uzņēmumu kopumus, lai nodrošinātu dažādus universālā pakalpojuma elementus un/vai lai iekļautu dažādas valsts teritorijas daļas.”

9        Universālā pakalpojuma direktīvas 9. pantā, kura nosaukums ir “Tarifu pieejamība”, ir noteikts:

“1.      Valsts pārvaldes iestādes pārrauga 4., 5., 6. un 7. pantā noteikto pakalpojumu mazumtirdzniecības tarifu attīstību un līmeni kā pakalpojumu, kas ietilpst universālā pakalpojuma saistībās un kurus nodrošina izraudzītie uzņēmumi, jo īpaši attiecībā uz valsts patēriņa cenām un ienākumiem.

2.      Dalībvalstis, ņemot vērā apstākļus valstī, var pieprasīt izraudzītajiem uzņēmumiem nodrošināt patērētājiem izvēles tarifu vai tarifu paketi, kas atšķiras no tiem, kas piedāvāti parastos komerciālos apstākļos, jo īpaši, lai nodrošinātu to, ka patērētājiem ar zemiem ienākumiem vai patērētājiem ar īpašām sociālajām vajadzībām netiek liegta pieeja publiski pieejamiem telefona pakalpojumiem vai to izmantošana.

[..]

4.      Dalībvalstis var pieprasīt uzņēmumiem ar saistībām, kas minētas 4., 5., 6. un 7. pantā, piemērot vienotus tarifus, ietverot ģeogrāfisku izlīdzināšanu, visā teritorijā, ņemot vērā apstākļus valstī, vai pildīt cenu griestu prasību.

[..]”

10      Universālā pakalpojuma direktīvas 11. pantā, kura nosaukums ir “Izraudzīto uzņēmumu pakalpojumu kvalitāte”, ir paredzēts:

“1.      Valsts pārvaldes iestādes nodrošina to, ka visi izraudzītie uzņēmumi ar saistībām, kas minētas 4., 5., 6. [un] 7. pantā un 9. panta 2. punktā, publicē atbilstīgu un atjauninātu informāciju attiecībā uz to darbību universālā pakalpojuma nodrošināšanā, pamatojoties uz pakalpojuma parametru kvalitāti, definīcijām un II pielikumā minētajām mērījumu metodēm. Publicēto informāciju sniedz arī valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādei.

[..]

4.      Valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes var noteikt darbības mērķus tiem uzņēmumiem, kuriem ir universālā pakalpojuma saistības, kas minētas vismaz 4. pantā. To darot, valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes ņem vērā ieinteresēto pušu [ieinteresēto personu] viedokļus, jo īpaši kā noteikts 33. pantā [it īpaši to personu viedokļus, kuras noteiktas 33. pantā].

5.      Dalībvalstis nodrošina to, ka valsts pārvaldes iestādes var pārraudzīt to, vai izraudzītie uzņēmumi pilda minētos darbības mērķus.

[..]”

11      Universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis nodrošina to, ka visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem, pilda visus pamatotos pieprasījumus publiski pieejamu [telefona] uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā, lai padarītu pieejamu attiecīgo informāciju norunātā formātā [formātā, par kādu notikusi vienošanās,] un ar noteikumiem, kas ir godīgi, objektīvi, uz izmaksām vērsti un nediskriminējoši.”

12      Pamatdirektīvas 8. pantā ar nosaukumu “Politikas mērķi un reglamentējoši[e] principi” ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis nodrošina to, ka, veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes veic visus pamatotos pasākumus, kas ir vērsti uz 2., 3. un 4. punktā izklāstīto mērķu sasniegšanu. Šādi pasākumi ir proporcionāli minētajiem mērķiem.

Dalībvalstis nodrošina to, ka veicot šajā direktīvā un īpašajās direktīvās noteiktos reglamentējošos uzdevumus, jo īpaši tos, kas paredzēti efektīvas konkurences nodrošināšanai, valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes iespēju robežās ņem vērā vēlamību padarīt noteikumus tehnoloģiski neitrālus.

Valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes savas kompetences ietvaros var sekmēt to, lai tiktu nodrošināta tādas politikas ieviešana, kas vērsta uz kultūras un valodu daudzveidības, kā arī mediju plurālisma veicināšanu.

2.      Valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes veicina konkurenci elektronisko komunikāciju tīklu, elektronisko komunikāciju pakalpojumu un saistīto iekārtu un pakalpojumu nodrošināšanā, inter alia:

a)      nodrošinot, ka lietotāji [..] gūst maksimālu labumu izvēles, cenas un kvalitātes izteiksmē [ziņā];

[..].

3.      Valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes veicina iekšējā tirgus attīstīb[u] [..].

4.      Valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes pārstāv Eiropas Savienības pilsoņu intereses, [it īpaši]:

a)      nodrošinot to, ka visiem pilsoņiem ir piekļuve [universālā pakalpojuma direktīvā] minētajam universālajam pakalpojumam;

[..].”

13      Atļauju izsniegšanas direktīvas 3. panta 2. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“Elektronisko komunikāciju tīklu vai elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšana, neierobežojot 6. panta 2. punktā minētos īpašos pienākumus vai 5. pantā minētās izmantošanas tiesības, var tikai būt pakļauta vispārēju atļauju izsniegšanai. Attiecīgajam uzņēmumam var pieprasīt iesniegt paziņojumu, bet tam var nepieprasīt iegūt skaidru lēmumu vai jebkādu citu administratīvu aktu no valsts pārvaldes [regulēšanas] iestādes pirms to tiesību izmantošanas, kas izriet no atļaujas. Pēc paziņojuma, ja tāds ir nepieciešams, uzņēmums var uzsākt darbību, nepieciešamības gadījumā saskaņā ar noteikumiem par izmantošanas tiesībām, kas minētas 5., 6. un 7. pantā.”

14      Atļauju izsniegšanas direktīvas 6. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Īpaši pienākumi, kas var būt uzlikti elektronisko komunikāciju tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem saskaņā ar Direktīvas 2002/19/EK (piekļuves direktīva) 5. panta 1. punktu, 5. panta 2. punktu, 6. un 8. pantu un Direktīvas 2002/22/EK (universālā pakalpojuma direktīva) 16., 17., 18. un 19. pantu, vai tiem uzņēmumiem, kas izraudzīti, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu saskaņā ar minēto direktīvu, ir juridiski atdalīti no tiesībām un pienākumiem, kas attiecas uz vispārējo atļauju. Lai sasniegtu caurskatāmību [pārskatāmību] uzņēmumiem, kritēriji un procedūras šādu īpašu pienākumu uzlikšanai individuāliem uzņēmumiem ir minētas vispārējā atļaujā.”

 Valsts tiesības

15      Universālā pakalpojuma sniegšanas 7. nosacījums (Universal Service Condition 7, turpmāk tekstā – “USC 7”), kurš tika izvirzīts attiecībā uz BT, izraugoties to par universālā pakalpojuma sniedzēju saskaņā ar 2003. gada Elektronisko sakaru (Universālā pakalpojuma) noteikumiem (Electronic Communications (Universal Service) Regulations 2003), ir izteikts šādā redakcijā:

“7.1      BT apņemas uzturēt datubāzi, kurā ir ietverta uzziņu informācija par visiem abonentiem, kuriem jebkurš elektronisko sakaru [tīklu vai] pakalpojumu sniedzējs ir piešķīris telefona numuru (turpmāk tekstā – “Datubāze”). BT apņemas nodrošināt, ka Datubāze tiek regulāri atjaunināta.

7.2      BT apņemas, ievērojot 7.3. un 7.4. punkta noteikumus un pēc pieprasījuma:

a)      jebkuram elektronisko sakaru [tīklu vai] pakalpojumu sniedzējam, kam ir piemērojams 8. vispārējā nosacījuma [General Condition 8] 8.2. punkts, sniegt BT apkopotos abonentu sarakstus, kuri atbilst šī vispārējā nosacījuma prasībām – lai šāds elektronisko sakaru [tīklu vai] pakalpojumu sniedzējs varētu ievērot šā 8.2. punkta prasības;

b)      jebkurai personai, kas vēlas sniegt publiski pieejamus [telefona] uzziņu dienesta pakalpojumus un/vai abonentu sarakstus, sniegt Datubāzes saturu mašīnlasāmā formā.

7.3      BT apņemas sniegt 7.2. punkta a) un b) apakšpunktā minēt[o] [informāciju], ja tā no attiecīgās personas ir saņēmusi pamatotu pieprasījumu. Neierobežojot teiktā vispārējo raksturu, BT ir tiesīga atteikties sniegt šād[u] [informāciju], ja:

a)      persona, kas pieprasa šād[u] [informāciju], neapņemas tajā ietverto datu jeb [ziņu] apstrādē ievērot visas piemērojamās lab[as] prakses vadlīnijas un/vai

b)      BT ir pamats uzskatīt, ka persona, kas pieprasa šād[u] [informāciju], neievēros piemērojamos personas datu aizsardzību [reglamentējošos] tiesību aktus.

7.4      BT apņemas sniegt 7.2. punkta a) un b) apakšpunktā minētos pakalpojumus atbilstoši noteikumiem, kas ir taisnīgi, objektīvi, izmaksām tuvināti un [kas nav] nepamatoti diskriminējoši, un tādā formātā, par kādu BT un persona, kas pieprasa šādu informāciju, ir vienojušās. Ja šāda vienošanās netiek panākta, direktors, pamatojoties uz savām strīdu izšķiršanas funkcijām, ir tiesīgs noteikt šādai informācijai piemērojamo formātu.”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

16      Apvienotajā Karalistē universālā pakalpojuma sniedzējs telekomunikāciju jomā ir BT, izņemot attiecībā uz reģionu ap Hallas [Hull] pilsētu.

17      The Office of communications (Komunikāciju birojs, turpmāk tekstā – “OFCOM”) ir Apvienotās Karalistes valsts regulators telekomunikāciju jomā. OFCOM 2003. gadā aizstāja Oftel – Telekomunikāciju biroju.

18      Saskaņā ar USC 7, ko izdevis Oftel, BT ir pienākums nodrošināt citiem telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, kuri nav izraudzīti par universālā pakalpojuma sniedzējiem, – ar nosacījumiem, kas ir taisnīgi, objektīvi, izmaksām tuvināti un [kas nav] diskriminējoši, un tādā formātā, par kādu notikusi vienošanās, – pieeju savai visaptverošajai datubāzei par telefona abonentiem, sauktu par “OSIS”, kuru tas izveido, vācot datus no visiem fiksētās telefonijas pakalpojuma operatoriem.

19      Tādējādi tā vietā, lai noteiktu universālā pakalpojuma saistības, kas vērstas uz lietotāju, BT ar USC 7 ir uzlikts pienākums vairumtirdzniecības līmenī, kas praksē izpaužas tādējādi, ka Apvienotās Karalistes tirgū ir vairāki konkurējoši telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzēji, kuri darbojas, izmantojot datubāzi OSIS.

20      Tiesa 2004. gada 25. novembra spriedumā lietā C‑109/03 KPN Telecom (Krājums, I‑11273. lpp.) it īpaši ir atzinusi, ka naudas summās, ko fiksētās telefonijas pakalpojumu operatori pieprasa kā atlīdzību par “attiecīgas informācijas” par abonentiem sniegšanu, nedrīkst būt iekļautas iekšējās izmaksas, kas saistītas ar datu par paša operatora abonentiem vākšanu, apkopošanu un atjaunināšanu. The Number un Conduit Enterprises ir apstrīdējušas naudas summas, ko no tām pieprasījusi BT kā atlīdzību par savas datubāzes OSIS izmantošanu, savas prasības pamatojumam norādīdamas uz minēto spriedumu.

21      OFCOM, kurā šīs lietas 2005. gadā tika iesniegtas, pieņēma lēmumus 2008. gada 10. martā. Šajos lēmumos OFCOM it īpaši ir paziņojusi, ka USC 7 nav saderīgs ar Savienības tiesībām, jo ar to nav pareizi transponētas universālā pakalpojuma direktīvas 5. panta prasības. Tādējādi, pēc OFCOM uzskatiem, BT nebija jānodrošina piekļuve datubāzei OSIS ar regulēšanai pakļautiem noteikumiem, izņemot attiecībā uz datiem par saviem abonentiem. [BT] šie pēdējie minētie dati ir jāsniedz atbilstoši citam pienākumam, kas ir nošķirts no USC 7 un kas nav aplūkots pamata lietā, kurš ir piemērojams visiem elektronisko sakaru uzņēmumiem un ar kuru ir transponēts universālā pakalpojuma direktīvas 25. pants.

22      Ar 2008. gada 24. novembra spriedumu Competition Appeal Tribunal apmierināja prasību, kas celta par OFCOM lēmumu. Tādējādi tā uzskatīja, ka ar USC 7 ir pareizi ieviestas attiecīgās universālā pakalpojuma direktīvas normas.

23      BT, kuru atbalstīja OFCOM, pārsūdzēja šo Competition Appeal Tribunal spriedumu iesniedzējtiesā. Lai gan iesniedzējtiesa pagaidām ir secinājusi, ka USC 7 ir pretrunā universālā pakalpojuma direktīvai, tā, uzskatīdama, ka, “apsverot attiecīgos principus, atšķirības starp autoritatīviem tekstiem un [lietas dalībnieku] izklāstītos argumentus”, jākonstatē, “ka [šo] jautājumu nevar uzskatīt par nepārprotami skaidru”, ir atzinusi par vajadzīgu pirms nolēmuma pieņemšanas vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

24      Šādos apstākļos Court of Appeal (England & Wales) (Civil Division) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai pilnvaras, kas dalībvalstīm piešķirtas [universālā pakalpojuma direktīvas] 8. panta 1. punktā kopsakarā ar [Pamatdirektīvas] 8. pantu, atļauju izsniegšanas direktīvas 3. panta 2. punktu un 6. panta 2. punktu un [universālā pakalpojuma direktīvas] 3. panta 2. punktu, kā arī citām būtiskām Kopienu tiesību normām par viena vai vairāku uzņēmumu izraudzīšanos, lai garantētu universālā pakalpojuma vai dažādu [universālā pakalpojuma direktīvas] 4.–7. pantā un 9. panta 2. punktā minēto universālā pakalpojuma elementu sniegšanu, ir interpretējamas tā, ka:

a)      dalībvalstij, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir nolēmusi izraudzīties uzņēmumu, tās ļauj šādam uzņēmumam uzlikt tikai tādus specifiskus pienākumus, kas paredz, ka uzņēmums pats galalietotājiem sniedz universālo pakalpojumu vai tā elementus, kuru sniegšanai tas ir ticis izraudzīts, vai

b)      dalībvalstij, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir nolēmusi izraudzīties uzņēmumu, tās ļauj izraudzītajam uzņēmumam uzlikt tādus specifiskus pienākumus, kādus dalībvalsts uzskata par visefektīvākajiem, piemērotākajiem un samērīgākajiem, lai garantētu universālā pakalpojuma vai tā elementa sniegšanu galalietotājiem, – neatkarīgi no tā, vai šādi pienākumi paredz, ka universālo pakalpojumu vai tā elementu[s] galalietotājiem sniedz pats izraudzītais [uzņēmums]?

2)      Vai iepriekš minētās tiesību normas, ņemot vērā arī [universālā pakalpojuma direktīvas] 3. panta 2. punktu, apstākļos, kad uzņēmums ir izraudzīts saskaņā ar [universālā pakalpojuma direktīvas] 8. panta 1. punktu, lai pildītu šīs direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto pienākumu (visaptverošs telefona uzziņu dienests), – bez pienākuma sniegt šādu pakalpojumu tieši galalietotājiem, dalībvalstīm ļauj uzlikt šādam izraudzītam uzņēmumam specifiskus pienākumus:

a)      uzturēt un atjaunināt visaptverošu datubāzi ar abonentu informāciju;

b)      padarīt pieejamu mašīnlasāmā formā visaptverošas un regulāri atjauninātas abonentu informācijas datubāzes saturu jebkurai personai, kas vēlas sniegt publiski pieejamus telefona uzziņu dienesta pakalpojumus vai abonentu sarakstus (neatkarīgi no tā, vai šādai personai ir nodoms sniegt visaptverošu telefona uzziņu dienesta pakalpojumus galalietotājiem), un

c)      sniegt šādai personai [piekļuvi] datubāzei ar noteikumiem, kas ir taisnīgi, objektīvi, izmaksām tuvināti un nediskriminējoši?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

25      Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punkts ļauj dalībvalstīm, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir nolēmušas izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, lai garantētu universālā pakalpojuma vai dažādu tās pašas direktīvas 4.–7. pantā un 9. panta 2. punktā minēto universālā pakalpojuma elementu nodrošināšanu, uzlikt šādiem uzņēmumiem tikai specifiskus pienākumus attiecībā uz veidu, kādā šie uzņēmumi sniegs universālo pakalpojumu galalietotājiem, saistībā ar kuru tie tikuši izraudzīti, vai arī šīs valstis, gluži pretēji, ir tiesīgas uzlikt izraudzītajiem uzņēmumiem pienākumus, ko šīs valstis uzskata par piemērotākajiem, lai garantētu minētā pakalpojuma sniegšanu, neatkarīgi no tā, vai šie uzņēmumi paši sniedz pakalpojumu, vai nē.

26      Vispirms jānorāda, ka šis jautājums rodas saistībā ar pamata tiesvedību, kura tostarp attiecas uz pienākuma, kas izriet no piemērojamās universālā pakalpojuma valsts sistēmas, kas cita starpā ir piemērojama telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumiem, un kurš vairumtirdzniecības līmenī ir uzlikts vienam operatoram, proti, BT, – saderīgumu ar Savienības tiesībām. Atbilstoši minētajam pienākumam šim operatoram ir jāsaglabā un jāsniedz citiem šādu telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu sniedzējiem, – ar nosacījumiem, kas ir taisnīgi, objektīvi, izmaksām tuvināti un nediskriminējoši, un tādā formātā, par kādu notikusi vienošanās, – sava visaptverošā datubāze par telefona abonentiem – “OSIS”, kuru tas izveido, vācot datus no visiem fiksētās telefonijas pakalpojuma operatoriem.

27      Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai atļauju izsniegšanas direktīvas, Pamatdirektīvas un universālā pakalpojuma direktīvas normas – it īpaši pēdējās minētās direktīvas 8. panta 1. punkts – ļauj dalībvalstīm uzlikt šādu pienākumu īpašam operatoram vairumtirdzniecības līmenī, saskaņā ar minēto normu izraugoties šo operatoru, lai netieši, šādam nolūkam radot labvēlīgu konkurences vidi, sasniegtu universālā pakalpojuma direktīvas preambulas 11. apsvērumā noteikto un tās 5. pantā paredzēto universālā pakalpojuma mērķi sniegt visiem galalietotājiem visaptverošu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus.

28      Lai noteiktu universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punkta jēgu un piemērošanas jomu, šī norma vispirms ir jāaplūko normatīvajā kontekstā, kādā tā ietilpst (pēc analoģijas skat. 2006. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑475/03 Banca popolare di Cremona, Krājums, I‑9373. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra). Pēc tam tā būs jāinterpretē, ņemot vērā tās formulējumu, kā arī minētās direktīvas vispārējo struktūru un likumdevēja izvirzītos mērķus.

29      Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar atļauju izsniegšanas direktīvas 3. panta 2. punktu uz elektronisko komunikāciju tīklu vai elektronisko komunikāciju pakalpojumu nodrošināšanu, neierobežojot šīs direktīvas 6. panta 2. punktā minētos specifiskos pienākumus vai tās 5. pantā minētās radio frekvenču un numuru izmantošanas tiesības, var attiekties tikai vispārēju atļauju izsniegšana. Pēdējās minētās tiesības pamata lietā nav aplūkotas.

30      Tādējādi dalībvalstis ir tiesīgas uzlikt specifiskus pienākumus vienam vai vairākiem atsevišķiem uzņēmumiem tikai tiktāl, ciktāl uz šiem pienākumiem attiecas atļauju izsniegšanas direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktie gadījumi. Pēdējā minētajā normā it īpaši ir norādīts uz pienākumiem, kas uzlikti uzņēmumiem, kuri izraudzīti, lai nodrošinātu universālo pakalpojumu saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvu. Šajos pienākumos ietilpst visaptverošu telefona uzziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumu, kas minēti tās 5. pantā, sniegšana. Tās pašas direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēta tādu operatoru izraudzīšanās, kuri ir atbildīgi par universālā pakalpojuma vai dažādu tā elementu sniegšanu.

31      Kā izņēmums no aizlieguma individuāli paredzēt specifiskus pienākumus operatoriem pienākumi, kādus saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas normām var uzlikt uzņēmumiem, kas universālā pakalpojuma nodrošināšanai ir izraudzīti atbilstoši tās 8. panta 1. punktam, ir jāinterpretē šauri.

32      Attiecībā uz universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punkta formulējumu, – ja tā pirmajā teikumā ir paredzēta uzņēmuma izraudzīšanās, lai “garantētu [universālā pakalpojuma] nodrošināšanu”, tad šīs normas otrajā teikumā ir precizēts arī tas, ka “dalībvalstis var izraudzīties dažādus uzņēmumus vai uzņēmumu kopumus, lai nodrošinātu dažādus universālā pakalpojuma elementus”. Tādējādi no šīs normas formulējuma, aplūkojot to kopumā, izriet, ka dalībvalsts var uzlikt izraudzītam uzņēmumam tikai universālā pakalpojuma direktīvas normās īpaši paredzētos pienākumus attiecībā uz to, kā šis uzņēmums pats nodrošina galalietotājiem kādu no minētās direktīvas 4.–7. pantā un 9. panta 2. punktā noteiktā universālā pakalpojuma specifiskajiem elementiem.

33      Jāpiebilst, – tas, ka uzņēmums lietotājiem universālo pakalpojumu nodrošina pats, neizslēdz iespēju, ka tas par universālā pakalpojuma nodrošināšanu var slēgt apakšuzņēmuma līgumu ar trešo personu, ar nosacījumu, ka tas saglabā atbildību attiecībā pret dalībvalstu kompetentajām iestādēm par to, kā pakalpojums tiek nodrošināts.

34      Turklāt apsvērumi, kas pamatoti ar universālā pakalpojuma direktīvas vispārējo struktūru un tās mērķiem, nostiprina šo interpretāciju. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 9. un 11. panta normām – attiecīgi par piemērotajiem tarifiem un valsts regulēšanas iestāžu kontroli attiecībā uz izraudzīto uzņēmumu sniegumu universālā pakalpojuma nodrošināšanā – šiem uzņēmumiem minētais pakalpojums ir obligāti jānodrošina pašiem.

35      Pirmkārt, attiecībā uz universālā pakalpojuma direktīvas 9. pantu no tās preambulas 7. apsvēruma izriet, ka viens no minētās direktīvas galvenajiem mērķiem ir nodrošināt elektronisko komunikāciju pakalpojumu minimālā kopuma nodrošināšanu galalietotājiem par pieejamu cenu. Šādā nolūkā universālā pakalpojuma direktīvas 9. pantā, it īpaši tā 1., 2. un 4. punktā, kompetentajām valsts iestādēm ir paredzēts kontroles un regulatīvais mehānisms attiecībā uz to tarifu struktūru un apmēru, kurus piemēro uzņēmums, kas izraudzīts universālā pakalpojuma elementu sniegšanai.

36      Savukārt šajā 9. pantā nav paredzēts mehānisms to cenu regulēšanai, kādas piemēro citi uzņēmumi, nevis izraudzītais uzņēmums. Tādējādi, pat ja šie citi uzņēmumi saskaņā ar valsts regulatora noteiktiem tarifiem varētu piekļūt visaptverošai datubāzei par visiem telefona abonentiem, kāda ir BT [datu]bāze OSIS, pateicoties specifiskam valsts pienākumam, kāds ir USC 7, – tiem nebūtu pienākuma par pieejamu cenu sniegt minētās direktīvas 5. pantā noteikto universālā pakalpojuma elementu – padarīt pieejamus visaptverošus telefona izziņu dienestu un abonentu sarakstu pakalpojumus attiecībā uz visiem galalietotājiem. Tādējādi pienākums, kāds noteikts pamata lietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā, pats par sevi negarantē, ka attiecīgais universālā pakalpojuma elements par pieejamu cenu tiks padarīts pieejams visiem galalietotājiem.

37      Otrkārt, atbilstoši universālā pakalpojuma direktīvas 11. pantam valsts regulēšanas iestādēm ir jākontrolē, kā izraudzītie uzņēmumi sniedz universālo pakalpojumu, un vajadzības gadījumā jāpiespiež tos ievērot atsevišķas specifiskas prasības attiecībā uz šī pakalpojuma kvalitāti. Tādējādi šī norma ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru izraudzīto uzņēmumu rīcībā ir operatīvie dati par universālā pakalpojuma nodrošināšanu un tie spēj tieši ietekmēt veidu, kādā šis pakalpojums tiek nodrošināts; tādējādi iepriekš tiek pieņemts, ka šo pakalpojumu uzņēmumi sniedz paši.

38      Protams, dalībvalstīm saskaņā ar universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta 2. punktu ir jānosaka “visefektīvākā un piemērotākā pieeja, lai nodrošinātu universālā pakalpojuma ieviešanu”. Tomēr rīcības brīvība, kāda dalībvalstīm izriet no šīs normas, nevar ļaut tām uzlikt atsevišķiem uzņēmumiem specifiskus pienākumus, izņemot pienākumus, uz kuriem attiecas atļauju izsniegšanas direktīvas 6. panta 2. punktā minētie gadījumi. Tādējādi universālā pakalpojuma direktīvas 3. panta 2. punktu nevar interpretēt tādā veidā, kas paplašinātu ar tās 8. panta 1. punktu atļautās izraudzīšanās apjomu, jo dalībvalsts varētu uzlikt šādi izraudzītam uzņēmumam pienākumus, kuri nav paredzēti minētās direktīvas normās.

39      Visbeidzot, attiecībā uz iespējamo universālā pakalpojuma direktīvas 25. panta 2. punkta svarīgumu šajā ziņā pietiek konstatēt, ka ar šo normu dalībvalstīm vienīgi tiek uzlikts pienākums nodrošināt, lai “visi uzņēmumi, kas piešķir telefonu numurus abonentiem”, pildītu visus pamatotos pieprasījumus padarīt pieejamus datus par saviem abonentiem publiski pieejamu telefona uzziņu dienestu un sarakstu nodrošināšanas nolūkā. Tādējādi šī norma, kas attiecas uz pienākumu, kurš ir vispārēji piemērojams visiem operatoriem, nekādi neietekmē specifisko pienākumu apjomu, kādus dalībvalsts ir tiesīga uzlikt vienam vai vairākiem atsevišķiem uzņēmumiem, ko tā izraugās universālā pakalpojuma nodrošināšanas nolūkā atbilstoši universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punktam.

40      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punkts ļauj dalībvalstīm, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir nolēmušas izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, lai garantētu universālā pakalpojuma vai dažādu tās pašas direktīvas 4.–7. pantā un 9. panta 2. punktā minēto universālā pakalpojuma elementu nodrošināšanu, uzlikt šādiem uzņēmumiem vienīgi tādus minētās direktīvas normās īpaši paredzētus specifiskus pienākumus, kuri saistīti ar minētā pakalpojuma vai minēto tā elementu nodrošināšanu galalietotājiem, ko izraudzītie uzņēmumi veic paši.

 Par otro jautājumu

41      Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, uz otro jautājumu nav jāatbild. Šis otrais jautājums ir balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru dalībvalsts esot leģitīmi uzlikusi specifisku pienākumu atbilstoši universālā pakalpojuma direktīvas 8. panta 1. punktam izraudzītam uzņēmumam, bez pienākuma nodrošināt šo pakalpojumu tieši galalietotājiem, un būtībā tā mērķis ir noskaidrot, vai šāds pienākums var aptvert prasības attiecībā uz datubāzes turēšanu un tās pieejamības nodrošināšanu citiem operatoriem vairumtirdzniecības līmenī. No atbildes uz pirmo uzdoto jautājumu izriet, ka saskaņā ar minēto normu šādu pienākumu nevar uzlikt.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvas 2002/22/EK par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) 8. panta 1. punkts ļauj dalībvalstīm, kas saskaņā ar šo tiesību normu ir nolēmušas izraudzīties vienu vai vairākus uzņēmumus, lai garantētu universālā pakalpojuma vai dažādu tās pašas direktīvas 4.–7. pantā un 9. panta 2. punktā minēto universālā pakalpojuma elementu nodrošināšanu, uzlikt šādiem uzņēmumiem vienīgi tādus minētās direktīvas normās īpaši paredzētus specifiskus pienākumus, kuri saistīti ar minētā pakalpojuma vai minēto tā elementu nodrošināšanu galalietotājiem, ko izraudzītie uzņēmumi veic paši.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – angļu.