ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA

[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 13. janvārī (1)

Lieta C‑137/10

Eiropas Kopienas

pret

Région de Bruxelles-Capitale

(Conseil d’État (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Institucionālās tiesības – Darbība – Nosacījumi, ar kādiem Komisija deleģē Savienības procesuālo pārstāvību citai iestādei – Pilnvarojuma spēkā esamība, ja fiziska persona, kura ir tiesīga pārstāvēt pilnvaroto iestādi, nav nosaukta vārdā – Valsts tiesas kompetence spriest par šo jautājumu – Padomes procesuālās pārstāvības tās ģenerālsekretāra vietnieka personā spēkā esamība

1.        Šajā lietā ir iztirzājami divi visnotaļ atšķirīgas dabas un tvēruma jautājumi. Pirmais no tiem, kurš attiecas uz Savienības pārstāvības tiesību piešķiršanu, lai nodrošinātu parastu tās dalību valsts tiesā notiekošā tiesvedībā, redakcijā, kādā tas ir formulēts, vairs nav aktuāls. Tiesības Kopienu pārstāvēt jebkāda veida tiesvedībās, kas EKL 282. pantā bija piešķirtas īpaši un vienīgi Komisijai, LESD 335. pantā ir aizstātas ar pārstāvību, kas jautājumos, kas saistīti ar kādas konkrētas Savienības iestādes attiecīgo darbību, ir uzticēta šai iestādei. Šajā lietā EKL 282. pants ir piemērojams vienīgi ratione temporis.

Turpretim otrā jautājuma nozīme laika gaitā nemainās, jo tas attiecas uz tik principiālu jautājumu, kāds ir jautājums par valstu tiesu kompetenci izvērtēt Savienības aktu spēkā esamību.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

2.        Saskaņā ar EKL 7. panta 1. punktu, in fine:

“Visas iestādes darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir šis Līgums”.

3.        Saskaņā ar EKL 207. panta 2. un 3. punktu:

“2. Padomei palīdz Ģenerālsekretariāts, ko vada ģenerālsekretārs – Augstais pārstāvis kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā, kam palīdz ģenerālsekretāra vietnieks, kurš atbild par Ģenerālsekretariāta darbu. Ģenerālsekretāru un ģenerālsekretāra vietnieku ieceļ Padome ar kvalificētu balsu vairākumu.

Padome pieņem lēmumu par Ģenerālsekretariāta uzbūvi.

3. Padome pieņem savu Reglamentu.”

4.        Savukārt EKL 282. pantā ir noteikts:

“Visās dalībvalstīs Kopienai ir visplašākā tiesībspēja un rīcībspēja, ko šo valstu tiesību akti piešķir juridiskām personām; tā var iegūt vai atsavināt kustamu un nekustamu īpašumu, kā arī būt par pusi tiesas procesā. Šajā nolūkā Kopienu pārstāv Komisija.”

5.        Saskaņā ar Finanšu regulas (2) 59. panta 1. punktu:

“1. Kredītrīkotāja pienākumus pilda iestādes.”

6.        Tās pašas Finanšu regulas 60. panta 1.–3. punktā ir noteikts:

“1. Katrā iestādē kredītrīkotājs ir atbildīgs par ieņēmumu un izdevumu izpildi saskaņā ar pareizas finanšu vadības principiem, kā arī par to, lai būtu nodrošināts, ka tiek ievērotas prasības attiecībā uz [to] likumību un pareizību.

2. Lai izpildītu izdevumus, kredītrīkotājs, kam tieši vai pastarpināti deleģētas pilnvaras, uzņem budžeta saistības un juridiskās saistības, apzina izdevumus un apstiprina maksājumus, kā arī veic priekšdarbus, lai izpildītu apropriācijas.

3. Ieņēmumu izpilde izpaužas kā debitoru parādu tāmju sagatavošana, pienākošos atgūstamo prasījumu konstatēšana un iekasēšanas rīkojumu izdošana. Tā saistīta ar konstatēto prasījumu atcelšanu, ja nepieciešams.”

7.        Padomes reglamenta (3) 23. panta 2. un 5. punkta redakcija ir šāda:

“2. Padome pieņem lēmumu par Ģenerālsekretariāta uzbūvi.

Tās vadībā ģenerālsekretārs un ģenerālsekretāra vietnieks veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu Ģenerālsekretariāta efektīvu darbību.”

“5. Ģenerālsekretārs, kam palīdz ģenerālsekretāra vietnieks, pilnībā atbild par budžeta II iedaļā (Padome) norādīto apropriāciju pārvaldību un veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu to pienācīgu pārvaldību. Viņš īsteno attiecīgās apropriācijas saskaņā ar Eiropas Kopienu budžetam piemērojamās Finanšu regulas noteikumiem.”

B –    Valsts tiesības

8.        Reģenta 1948. gada 23. augusta lēmuma [arrêté du Régent] par lietu izskatīšanas kārtību Conseil d’État [Valsts padomes] Administratīvo lietu tiesu palātā 1. pantā un 2. panta 1. punktā ir noteikts:

“1. pants

Conseil d’État izskata likuma 7. panta 1. punktā, 8., 9. un 10. pantā paredzētās prasības, jautājumus un pārsūdzības, pamatojoties uz pieteikumu, ko parakstījis lietas dalībnieks vai Advokātu kolēģijas sarakstā reģistrēts advokāts ar Beļģijas pilsonību.”

2. pants

“Prasības pieteikumam jābūt datētam un tajā jānorāda:

1) prasītāja vārds/nosaukums, statuss un dzīvesvieta vai juridiskā adrese;

2) prasības vai pārsūdzības priekšmets, kā arī faktu un pamatu izklāsts;

3) otra lietas dalībnieka vārds/nosaukums, dzīvesvieta vai juridiskā adrese.”

II – Fakti

9.        2002. gada 20. novembrī Eiropas Savienības Padome lūdza Briseles reģiona valdībai būvatļauju pārbūves darbu veikšanai ēkā ar nosaukumu “Justus Lipsius”. Ar 2003. gada 12. un 22. decembra lēmumiem atļauja tika piešķirta ar nosacījumu, ka tās saņēmējam jāsamaksā pilsētbūves nodeva EUR 1 109 750 apmērā.

10.      Uzskatot attiecīgo nodevu par nodokli, no kura Eiropas Kopienas ir atbrīvotas saskaņā ar Protokola par to privilēģijām un imunitāti (4) 3. pantu, Savienības Padome šo lēmumu pienācīgajā kārtībā pārsūdzēja Briseles reģiona Pilsētplānošanas kolēģijā [Collège d’urbanisme]. Tā kā minētā kolēģija atbildi nesniedza, 2004. gada 10. novembrī Padome iesniedza pārsūdzību Briseles reģiona valdībai.

11.      2005. gada 14. jūlija lēmumā Briseles reģiona valdība Padomes pārsūdzību noraidīja kā nepieņemamu novēlotības dēļ. Proti, Briseles reģiona valdība uzskatīja, ka terminus a quo pilsētbūves nodevas apstrīdēšanai bija sācies dienā, kad par to tika paziņots vienīgajai Savienības Padomes kontaktpersonai, kura bija piedalījusies procedūrā. Padome šajā ziņā apgalvoja, ka to pārstāvēt un tās vārdā uzņemties saistības varēja tikai tās ģenerālsekretārs un ģenerālsekretāra vietnieks.

12.      Savienības Padome Beļģijas Conseil d’État cēla prasību par minētā Briseles reģiona valdības 2005. gada 14. jūlija lēmuma atcelšanu. Saistībā ar minēto prasību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, Briseles reģiona valdība cēla iebildi par tiesību celt prasību neesamību, jo prasību ir cēlušas “Eiropas Kopienas, kuras pārstāv Eiropas Savienības Padome tās ģenerālsekretāra vietnieka Pjēra Debuasjē [Pierre de BOISSIEU] personā”, lai gan lietas materiālos ir pilnvarojums, ar kuru Komisija īpaši pilnvarojusi “Žanu Klodu Pirī [Jean‑Claude PIRIS] vai jebkuru citu viņa norīkotu personu iesniegt Beļģijas Conseil d’Etat prasību par [strīdīgā] lēmuma atcelšanu”.

13.      Beļģijas Conseil d’État, uzskatīdama, ka jautājums par EK līguma 207. un 282. panta tvērumu, tostarp saistībā ar Conseil d’État tiesībām pārliecināties, ka kompetentais Savienības orgāns lēmumu rīkoties ir pieņēmis saskaņā ar tam piemērojamajiem pārstāvības noteikumiem, ir diskutējams, nolēma saskaņā ar EKL 234. pantu uzdot Eiropas Savienības Tiesai prejudiciālus jautājumus.

III – Uzdotie jautājumi

14.      “1)      Vai Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 282. pants, konkrēti – šā panta otrajā teikumā rodamais formulējums “šajā nolūkā Kopienu pārstāv Komisija”, ir jāinterpretē tādējādi, ka kāda iestāde ir likumīgi pilnvarota pārstāvēt Kopienu tāpēc vien, ka ir pilnvarojums, saskaņā ar kuru Komisija ir deleģējusi šai iestādei savas tiesības pārstāvēt Kopienu tiesvedībā, neatkarīgi no tā, vai šajā pilnvarojumā ir vai nav vārdā nosaukta fiziska persona, kura ir tiesīga pārstāvēt pilnvaroto iestādi?

2)      Vai noliedzošas atbildes gadījumā kāda valsts tiesa kā, piemēram, Conseil d’Etat, var pārbaudīt Eiropas iestādes, kuru Komisija atbilstoši EKL 282. panta otrajam teikumam ir pienācīgi pilnvarojusi pārstāvībai tiesvedībā, celtas prasības pieņemamību, izvērtējot, vai šo iestādi pārstāv pienācīgā fiziskā persona, kura ir tiesīga celt prasību valsts tiesā?

3)      Pakārtoti un gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, vai EKL 207. panta 2. punkta pirmās daļas pirmais teikums, konkrēti – formulējums “kam palīdz ģenerālsekretāra vietnieks, kurš atbild par Ģenerālsekretariāta darbu”, ir jāinterpretē tādējādi, ka Padomes ģenerālsekretāra vietnieks var likumīgi pārstāvēt Padomi, lai celtu prasību valstu tiesās?”

IV – Tiesvedība Tiesā

15.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika reģistrēts 2010. gada 15. martā.

16.      Rakstveida apsvērumus sniedza Beļģijas valdība, Padome un Komisija.

17.      2010. gada 10. novembrī rīkotajā tiesas sēdē piedalījās un mutvārdu apsvērumus sniedza Beļģijas valdības, Padomes un Komisijas pārstāvji.

V –    Argumenti

18.      Komisijas rakstveida apsvērumi aizsākas ar divām ievada piezīmēm. Pirmkārt, tā sakās esam pārliecināta, ka atbilstoši Padomes iekšējās darba kārtības noteikumiem Padomes juriskonsults Ž. K. Pirī vai kāds viņa norīkots tās Juridiskā dienesta pārstāvis ir uzdevis advokātam Debrjē [de Briey] uzsākt tiesvedību Conseil d’État un tādēļ būtu bijis pietiekami, ja Conseil d’État būtu pārliecinājusies, ka tas tā ir bijis, lai varētu tūlītēji noraidīt Briseles reģiona izvirzīto iebildi. Komisija uzskata, ka prasības pieteikuma pirmajā lapaspusē rodamā vienkāršā norāde uz ģenerālsekretāra vietnieku neesot bijusi vajadzīga vispār un esot uzskatāma par juridiski nebūtisku. Pēc tās domām, ja Tiesa šim viedoklim piekristu, kā arī lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, nāktos atbildēt šādi, nevis iztirzāt prejudiciālos jautājumus atbilstoši to formulējumam.

19.      Otrkārt, otrajā ievada piezīmē Komisija pauž savu pārsteigumu par to, ka dalībvalsts publisko tiesību subjekta statusā esošais Briseles reģions ieņem tamlīdzīgu procesuālo nostāju tiesā a quo, mēģinādams pamatoties uz apgalvotu šādu formas prasību neievērošanu, lai arī tam nevar būt nekādu pamatotu šaubu par Padomes pausto gribu celt prasību un tas lieliski apzinās Padomes ģenerālsekretāra vietnieka un juriskonsulta pilnvaras.

20.      Saistībā ar pirmo uzdoto jautājumu Komisija apgalvo, ka, lai padarītu EKL 282. pantā tai noteiktās pārstāvības monopoltiesības pielaidīgākas, Komisija parasti pilnvaro pārējās iestādes savā vietā veikt Kopienu procesuālo pārstāvību lietās, kas attiecas uz konkrēto iestāžu darbību. Šim domu gājienam ir sekots arī Lisabonas līgumā, LESD 335. pantā nosakot, ka ar konkrētu iestāžu darbību saistītajos jautājumos attiecīgās iestādes Savienību pārstāv tieši un bez vajadzības saņemt Komisijas pilnvarojumu (5).

21.      Nav neviena īpaša tiesiskā regulējuma, kurā būtu precīzi izklāstīts, kādi nosacījumi un kāda kārtība jāievēro šajā pilnvarošanas praksē, kura šajā lietā netiek apstrīdēta. Komisija uzskata, ka minētā prakse katrā ziņā nevarot būt pakārtota īpašiem dažādu dalībvalstu nosacījumiem, bet gan vienveidīguma labad tieši Savienības tiesībās ir jānosaka vienveidīgs noteikumu kopums, kas jāievēro Komisijai. Šajā ziņā Komisija uzskata, ka citas iestādes pilnvarošanai ir vajadzīgs un ir pietiekami, ka 1) tiek ievērota kārtība, kādā pieņem lēmumus tās iekšienē, 2) tiek pietiekami precīzi noteikti pilnvarojuma mērķis un apjoms un, visbeidzot, – 3) tiek skaidri norādīta pilnvarotā iestāde. Pēc tās domām, šīs lietas pamatā esošajā gadījumā visi šie nosacījumi ir izpildīti.

22.      Turklāt Komisija apgalvo, ka, lai arī praksē tas parasti tiek darīts, neviena tiesību norma, nedz vispārējs princips tai neliek pilnvarotajā iestādē norīkot kādu konkrētu fizisku personu kā vienīgo, kas būtu tiesīga to pārstāvēt. Proti, norīkošana allaž notiek, vienojoties ar attiecīgo iestādi, jo gadījumā, ja Komisija to darītu vienpusēji, tā nepamatoti iejauktos šīs iestādes administratīvās autonomijas jomā.

23.      Komisija apgalvo, ka šajā gadījumā tā ir īpaši norādījusi Padomes juriskonsultu tieši tāpēc, lai izdarītu tā, kā ierosinājusi pati Padome. Tomēr šāda norāde juridiski nebija vajadzīga, lai nodrošinātu Padomei piešķirtā pilnvarojuma, ar kuru turklāt ir pieļauta jebkuras citas personas norīkošana, spēkā esamību.

24.      Saistībā ar otro jautājumu Komisija apgalvo, ka, esot reiz konstatētam, ka Komisija ir pienācīgi pilnvarojusi iestādi tiesāties, valsts tiesai principā nav jāveic nekāds papildu izvērtējums. Šaubu gadījumā tā varētu tik vien kā pārliecināties, ka tajā dalību ņemošā persona rīkojas iestādes uzdevumā, par ko šajā gadījumā nav nekādu šaubu.

25.      Valsts tiesa gluži pretēji, pēc Komisijas domām, nevar spriest par norīkošanas spēkā esamību nedz saistībā ar Komisijas pilnvarojumu, nedz saistībā ar pilnvarotās iestādes iekšējās darba kārtības noteikumiem. Tādēļ tā nevarot pārbaudīt nedz, vai tajā dalību ņemošā fiziskā persona atbilst norīkošanai vajadzīgajiem nosacījumiem, nedz, vai kompetentie orgāni to norīkojuši pareizi un pienācīgajā kārtībā. Šāda veida kontrole būtu iejaukšanās iestādes iekšējā darba organizācijā un liktu valsts tiesai interpretēt tās iekšējās darba kārtības noteikumus.

26.      Saistībā ar trešo jautājumu Komisija apgalvo, ka no EKL 207. pantā izmantotā formulējuma tā vispārīguma dēļ nav nosakāms, vai Padomes pārstāvība tiesā ietilpst tās ģenerālsekretāra vietnieka pilnvarās. Tomēr, tā kā tas ir augstākais amats, kura atbildībā ir Padomes Ģenerālsekretariāts, kura sastāvā ietilpst arī Juridiskais dienests, esot acīmredzami, ka to ieņemošā persona var Padomi likumīgi pārstāvēt tiesā.

27.      Ievērojot iepriekš izklāstīto, Komisija ierosina uz Beļģijas Conseil d’État uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: “EKL 282. pants, konkrēti – šā panta otrajā teikumā rodamais formulējums “šajā nolūkā Kopienu pārstāv Komisija”, ir jāinterpretē tādējādi, ka iestāde ir likumīgi pilnvarota pārstāvēt Kopienu tāpēc vien, ka ir pilnvarojums, saskaņā ar kuru Komisija ir deleģējusi šai iestādei savas tiesības pārstāvēt Kopienu tiesvedībā, neatkarīgi no tā, vai šajā pilnvarojumā ir vai nav īpaši nosaukta fiziska persona, kura ir tiesīga pārstāvēt pilnvaroto iestādi”.

28.      Savukārt Beļģijas valdība, vispirms norādīdama, ka tiesvedības a quo fakti ir notikuši pirms ar LESD 335. pantu izdarītās EKL 282. panta reformas spēkā stāšanās, apgalvo, ka uz pirmo jautājumu esot atbildams noliedzoši, jo pretējā gadījumā, reiz saņēmusi Komisijas pilnvarojumu, Padome varētu tiesvedībā piedalīties jebkura sava darbinieka personā.

29.      Beļģijas valdība apgalvo, ka, strikti piemērojot EKL 282. pantu, būtu jāsecina, ka ikviena tiesāšanās Eiropas Kopienas vārdā būtu jāveic vienīgi Komisijai, jo EK līguma 7. panta 1. punktā in fine noteiktais kompetenču sadales princips attiecas ne tikai uz kompetenču nodalīšanu Kopienas un dalībvalstu starpā, bet arī uz pilnvarām, ar kurām apveltīta katra no Kopienu iestādēm, kuras drīkstot īstenot vienīgi savas attiecīgās kompetences bez iespējas tās deleģēt.

30.      Ja arī, neraugoties uz iepriekš minēto, ar zināmiem nosacījumiem kompetences būtu iespējams deleģēt, pēc Beļģijas valdības domām, šāda deleģēšana būtu jāinterpretē šauri, jo ar to tiekot izdarīta atkāpe no EK līguma tiesību normās noteiktā kompetenču sadalījuma iestāžu starpā. Saskaņā ar šo principu pilnvarojums, ko Komisija piešķīrusi kādas tai Līgumā piešķirtās kompetences īstenošanai, ir jāīsteno pilnvarotajai iestādei vai personai.

31.      Šajā lietā esot konstatēts, ka iesniedzējtiesā prasību cēlusī fiziskā persona nav nedz tā pati, kuru bija norīkojusi Komisija, proti, Ž. K. Pirī, nedz arī kāds, kuru viņš būtu norīkojis, kā tas turklāt pašā Komisijas pilnvarojumā tika pieļauts ar zināma veida tālāku deleģēšanu, kuras spēkā esamība, pēc Beļģijas valdības domām, varētu tikt pamatoti apšaubīta. Īsumā sakot, valsts tiesā prasību cēlusī persona esot rīkojusies bez jebkāda pilnvarojuma.

32.      Saistībā ar otro jautājumu Beļģijas valdība apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Kopienu iestāžu autonomijas princips liedz valsts tiesai iejaukties to kompetencēs, to vietā izmantojot tām esošās lemšanas tiesības. Tomēr no minētās judikatūras vienlīdz izriet, ka valsts tiesa var pārbaudīt, vai iestāde ir rīkojusies saskaņā ar tai piemērojamo tiesisko regulējumu. Tādēļ Beļģijas valdība uzskata, ka valsts tiesa varot pārbaudīt, vai iestādes celtā prasība ir pieņemama, pārliecinoties, vai tās vārdā rīkojas fiziskā persona, kuru Komisija pilnvarojusi celt prasību.

33.      Saistībā ar trešo jautājumu Beļģijas valdība apgalvo, ka pašā EK līguma 207. panta 2. punktā ģenerālsekretāra vietniekam nav piešķirtas nekādas pārstāvības tiesības un viņa atbildību par Ģenerālsekretariāta pārvaldību nevar pielīdzināt pārstāvības tiesībām, jo viņa kompetencē ir gan Ģenerālsekretariāta darba organizācija un pārvaldība, gan citu Padomes darbību pareiza norise un tās budžeta pārvaldība. Nedz šajā tiesību normā, nedz Padomes reglamenta 23. pantā ģenerālsekretāra vietniekam nav piešķirtas pārstāvības tiesības dalībai tiesvedībā, un tādēļ uz pēdējo trešo jautājumu, pēc Beļģijas valdības domām, arī jāatbild noliedzoši.

34.      Savukārt Padome saistībā ar pirmo jautājumu apgalvo, ka netiekot apstrīdēts, ka Komisija to likumīgi pilnvarojusi saskaņā ar EKL 282. pantu, no kura vienīgi izrietot, ka iestādēm, kuras vēlas tiesāties uz tām tieši attiecošos jautājumos, ir jābūt saņēmušām Komisijas pilnvarojumu to darīt. Nedz no minētā panta, nedz kādas citas tiesību normas, pēc Padomes domām, neizriet, ka pilnvarojums tiek piešķirts likumīgi tikai gadījumā, ja tajā tiek norīkota persona, kura pārstāv attiecīgo iestādi valsts tiesā, kuras piekritībā ir lieta. Tādēļ ar pilnvarojumu iestādei tiesāties esot pietiekami, lai Kopiena būtu likumīgi pārstāvēta.

35.      Lai arī, kā atzīst Padome, nekas patiešām neliedz pilnvarojumā norādīt kādu noteiktu personu, ne mazāk patiesi, pēc tās domām, ir arī tas, ka joprojām ir piemērojami iestāžu organizatoriskās autonomijas princips un to iekšējās darba kārtības noteikumi, un tādēļ norāde uz kādu fizisku personu neierobežo pārstāvēšanai valsts tiesā iestādei piešķirtā pilnvarojuma apjomu.

36.      Padome norāda, ka tās juriskonsulta Ž. K. Pirī vārds pilnvarojumā esot norādīts pareizi un ka viņa pārstāvības tiesības iestādēs nekad nav radījušas nekādu problēmu, jo ir ievērotas visas iekšējās procedūras. Savukārt Ž. K. Pirī atbilstoši pilnvarojumā noteiktajam norīkoja ārštata advokātu Debrjē Kopienu vārdā celt prasību valsts tiesā. Citiem vārdiem sakot, Komisijas pilnvarojumā īpaši norādot Ž. K. Pirī vārdu, Padomes juriskonsulta tiesības norīkot advokātu Debrjē tiek padarītas skaidras ad extra.

37.      Padome apgalvo, ka, lai gan Debrjē iesniegtajā pārsūdzībā ir norādīts arī Padomes ģenerālsekretāra vietnieka vārds, to varēja arī nedarīt, jo, tā kā viņam likumiski piekrīt Ģenerālsekretariāta pārvaldība saskaņā ar EKL 207. pantu, nav bijis nekādas vajadzības Komisijas pilnvarojumā īpaši norādīt arī viņu, un tādēļ Padomei piešķirtais pilnvarojums ir bijis pietiekams. Vēl jo mazāk bija vajadzīgs, lai ģenerālsekretāra vietnieku būtu norīkojis Ž. K. Pirī. Savukārt šā pēdējā vārds pilnvarojumā bija norādīts tāpēc, ka nolīgt ārštata advokātu bija viņa kā ģenerālsekretāra vietnieka budžeta izpildes pilnvaru pārņēmēja ziņā.

38.      Padome uzskata, ka, ievērojot tās nostāju saistībā ar pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild. Pēc tās domām, valsts tiesa nevarot pārbaudīt, vai iestādi, kura ir dalībniece tajā izskatītā lietā, pārstāv pienācīga fiziskā persona, ja vien attiecīgās pārstāvības tiesības neapstrīd pati iestāde. Pretējā gadījumā tā nepieļaujami iejauktos Kopienu iestāžu autonomijas jomā. Padome uzskata, ka valsts tiesa drīkst vienīgi pārbaudīt saikni, kāda pastāv starp pašu Padomi, kura rīkojas Kopienu vārdā, pamatojoties uz EKL 282. pantu, no vienas puses, un to pārstāvošo ārštata advokātu, no otras puses. Proti, tā drīkst vienīgi pārbaudīt, vai ir Komisijas piešķirts pilnvarojums un norīkots advokāts tās pārstāvēšanai attiecīgajā tiesā. To, ka tā patiešām noticis, šajā gadījumā nav apšaubījusi nedz Beļģijas Conseil d’État, nedz otras lietas dalībnieks tiesvedībā a quo.

39.      Ievērojot Padomes nostāju saistībā ar otro jautājumu, pēc tās domām, uz trešo jautājumu neesot jāatbild. Tomēr, norādījusi, ka tiesvedības a quo priekšmets attiecas uz Kopienu fiskālo imunitāti, Padome apgalvo, ka saskaņā ar EKL 207. panta 2. punktu, Finanšu regulas 59. panta 1. punktu, Padomes reglamenta 23. panta 2. un 5. punktu un 2002. gada 20. decembrī pieņemtajiem iekšējiem noteikumiem par Padomes budžeta izpildi ģenerālsekretāra vietnieks savas iestādes pārstāvja statusā pilda kredītrīkotāja funkcijas attiecībā uz Kopienu budžeta daļu, kura attiecas uz Padomi. Kredītrīkotāja statusā un saskaņā ar Finanšu regulas 60. panta 1. un 3. punktu viņam ir jāizpilda budžetā paredzētie ieņēmumi un izdevumi atbilstoši pareizas finanšu vadības principiem un jānodrošina to likumība un pareizība. Tieši saistībā ar to ir aplūkojams par savas iestādes apropriāciju pārvaldību atbildīgā ģenerālsekretāra vietnieka lēmums vērsties valsts tiesā, lai novērstu, ka Padomei no sava budžeta būtu jāmaksā summa, ko Briseles reģions, pēc tās domām, nepamatoti pieprasījis.

40.      Padome noslēgumā secina, ka, tā kā Komisija ir likumīgi pilnvarojusi Padomi, lai tā varētu rīkoties Kopienu vārdā, tās likumiskais pārstāvis šajā jautājumā, proti, Debuasjē kā par Sekretariāta pareizu darbību un pārvaldību atbildīgais ģenerālsekretāra vietnieks, īstenojot savas tiesības, bija tiesīgs pārstāvēt Padomi valsts tiesā bez vajadzības tālab saņemt īpašu pilnvarojumu nedz no Komisijas, nedz no Ž. K. Pirī, jo pilnvarojums, ko Komisija piešķīrusi Padomei kā iestādei, saskaņā ar primāro tiesību normām ir pietiekams.

VI – Vērtējums

41.      Ievadam jānorāda, ka ar trijiem uzdotajiem jautājumiem šajā tiesvedībā Tiesai netiek lūgts izspriest konkrētu iesniedzējtiesā izskatīšanā esošu jautājumu, proti, vai Kopiena ir pienācīgi pārstāvēta konkrētā lietā, kuru izskata Beļģijas Conseil d’État. Pats šo uzdoto jautājumu formulējums skaidri norāda, ka no Tiesas tiek gaidīta atbilde in abstracto uz vienlīdz abstraktiem jautājumiem. Tādēļ ir nevis jāizspriež, vai personas, kas Kopienas vārdā ir piedalījušās tiesvedībā a quo, bija tiesīgas to darīt, bet gan jāprecizē, kāds ir Kopienas pārstāvības regulējums, tai piedaloties tiesvedībā valsts tiesā atbilstoši EKL 282. pantam. Pamatojoties uz Tiesas nolēmumu par minēto tiesību jautājumu, pašai Beļģijas Conseil d’État, piemērojot noteiktās tiesības ad casum, jāizlemj, kā tajā izskatāmā lieta ir izspriežama.

42.      EKL 282. pantā Komisijai Kopienas pārstāvja statuss bija piešķirts ar vienu vienīgu mērķi, proti, padarīt iespējamu Kopienai kā juridiskai personai piešķirtās tiesībspējas īstenošanu “visās dalībvalstīs”. Šajā spējā saskaņā ar minētajā tiesību normā teikto ir ietvertas tostarp tiesības “būt par pusi tiesas procesā”.

43.      Tādēļ tā ir organiska pārstāvība, atbilstoši kurai Komisija ir vienīgā Kopienas pilnvarotā pārstāve tās attiecībās ar dalībvalstīm, kuras tiek regulētas tikai un vienīgi attiecīgajās valstu tiesību sistēmās. Proti, šajās attiecībās Kopiena rīkojas privāttiesību juridiskas personas statusā un tādēļ, tā sacīt, bez kāda imperium, un tātad tai ir jāievēro valsts tiesības gluži tāpat kā jebkuram pilsonim.

44.      Kā Kopienas pārstāve saskaņā ar EKL 282. pantu Komisija īstenoja īpašas un no Kopienu tiesību sistēmā ad intra tai piekrītošajām tiesībām savrupas tiesības pārstāvēt tikai un vienīgi ad extra valsts tiesību jomā. Pildot šo pārstāvības funkciju, Komisija rīkojās tā, it kā tā būtu Kopiena, attiecīgajā valsts tiesību sistēmā paužot Kopienas gribu, kas izriet no Kopienu tiesībās noteiktajām procedūrām tiesību normu un aktu pieņemšanai. Tādēļ pausta tika nevis Komisijas, bet gan tā griba, kas radusies, pareizi īstenojot kompetenci, ar kuru Līgumos apveltīti dažādie Kopienas orgāni un kura tādēļ galu galā piedēvējama pašai Kopienai.

45.      Kopienu pārstāvot kādam no tās orgāniem, pārējiem netiek nedz atņemtas kādas no tiem piešķirtajām pilnvarām, nedz arī var tikt traucēts tās izmantot vai apgrūtināta to pienākumu izpilde, ja to izpildei vajadzīgs, lai Kopiena kādas dalībvalsts tiesību jomā rīkotos kā juridiska persona. Komisija kā Kopienas pārstāve piedalās tiesvedībā, ja to par atbilstošu Kopienas interesēm atzīst kāds no tās orgāniem, kuram piešķirto pilnvaru pareizai īstenošanai jāpiedalās tiesvedībā valstu tiesās.

46.      Tā katrā ziņā ir loģika, uz kuras balstīts LESD 335. pants, kuram, lai arī tas šajā lietā nav piemērojams, tomēr ir zināma interpretatīva nozīme, jo tajā ir formalizēta EKL 282. panta piemērošanā ievērotā prakse (6), tagad esot noteiktam, ka, lai arī Savienību vispārēji pārstāv Komisija, “jautājumos, kas saistīti ar konkrētu iestāžu darbību, to pārstāv attiecīgās iestādes, ņemot vērā to administratīvo autonomiju”. Šī pilnvaru, no vienas puses, un dalības tiesvedībā kā līdzekļa to izmantošanas nodrošināšanai, no otras puses, sakritība vienā personā ne vien ļauj šīs pirmās iedarbīgāk izmantot, bet arī atbilst pareizas tiesvedības interesēm, jo lietas dalībnieki var noteikt tiesā izspriežamā strīda priekšmetu visatbilstošāk faktiskajiem lietas apstākļiem, kuri tiem kā personām, kuru tiesiskās intereses ir konfliktā, ir īpaši labi zināmi. Šajā ziņā Tiesa jau ir noteikusi, ka gadījumā, kad Kopienai kādas tās iestādes rīcības dēļ ir radusies atbildība, tiesvedības interesēs to tiesā būtu jāpārstāv tai piedēvēto atbildību radījušajai iestādei (1973. gada 13. novembra spriedums apvienotajās lietās Werhahn Hansamühle (7), 7. punkts).

47.      Tādēļ Komisijai EKL 282. pantā piešķirtās tiesības tiktāl, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ietver tikai Kopienas institucionālo pārstāvību dalībvalstu tiesās. Pārstāvēta tiek nevis Komisijas, bet gan Kopienas, proti, katrā konkrētajā gadījumā tā Kopienas orgāna griba, kura pilnvaru jomā Kopienas rīcībai ir vajadzīga kādas valsts tiesas palīdzība, lai tā būtu likumīgā spēkā. Tādēļ pārstāvības tiesību piešķiršana saskaņā ar EKL 282. pantu, kas daudzos dažādajām iestādēm uzticētos pienākumus ad intra nebūt par labu Komisijai nenoreducē vienā, ir jāuzskata par instrumentālām pilnvarām, kas noder dažādajiem iestāžu pienākumiem to projicēšanā ad extra dalībvalstu tiesās.

48.      Savukārt tas, ka Komisija pilnvaro dažādas iestādes pārstāvēt Kopienu tiesvedībā, ja tas vajadzīgs šo iestāžu darbībai, ir bijis pastāvīga un nemainīga prakse. Šī prakse, kā jau norādīts, beidzot ir formalizēta pašreiz spēkā esošajā LESD 335. pantā. Neviens nav apšaubījis un to arī nebūtu pamata darīt, ka attiecīgais tā saucamais “iekšējais” pilnvarojums būtu juridiski neapstrīdams, jo nedz tas ir izslēgts EKL 282. pantā, nedz attiecīgajā tiesību normā paredzēto pilnvaru iedaba liedz galu galā faktiski ieinteresētajai iestādei Kopienu pārstāvēt tiesvedībā tās kā juridiskas personas interešu aizstāvēšanai. Īsumā sakot, tieši ar domu vislabāk aizstāvēt Kopienas intereses šķiet esam ieviesusies prakse, ka Kopienas pārstāvība tiesvedībā sistemātiski tiek uzticēta tās vislabāk aizstāvēt spējīgajai iestādei.

49.      Savienības tieša pārstāvība nevis Komisijas, bet gan kādas citas konkrēti ieinteresētās iestādes personā, protams, ir kļuvusi iespējama tikai kopš LESD 335. panta stāšanās spēkā, tomēr agrākais regulējums neliedza deleģēto pārstāvību, ja vien bija pienācīgs Komisijas “iekšējs” pilnvarojums.

50.      Tātad izšķirošais jautājums ir par to, kā attiecīgais pilnvarojums ir jānoformē. Protams, jābūt nepārprotami un skaidri izteiktai gribai uzticēt Kopienas pārstāvību citai iestādei. Tomēr, domājams, ka šī griba pilnvarot allaž izriet no kādas citas, kuras vajadzībām tā tieši noder, proti, vēlmes piedalīties tiesvedībā, kura var būt ne tikai un vienīgi Komisijas, bet arī tās iestādes griba, kuras darbībai attiecīgā dalība tiesvedībā vajadzīga kā piemērotākais līdzeklis pienācīgai savu uzdevumu izpildei.

51.      Protams, Komisijai nekas neliedz, leģitīmi izmantojot savu EKL 282. pantā noteikto kompetenci, Kopienu pārstāvēt tieši pat tad, kad tiesā jāaizstāv kādas citas iestādes tiešākās intereses. Taču ir skaidrs, ka ar domu atbilstoši svarīgākajām Kopienas interesēm racionāli sadalīt iestāžu uzdevumus nācās aizsākt praksi – kā tas pagātnē arī patiešām noticis –, kura tagad ar LESD 335. pantu ir ieguvusi normatīvu spēku.

52.      Lai arī patiešām nav pienākuma pilnvarot citu iestādi Kopienas pārstāvēšanai tiesvedībā, tomēr, ja reiz Komisija ir nolēmusi to darīt, nešķiet, ka tā varētu piešķirtās pārstāvības tiesības pakārtot kādam nosacījumam ne vien attiecībā uz veidu, kādā veicama Kopienas interešu aizstāvība tiesā, bet arī attiecībā uz personām, kurām jārīkojas pilnvarotās iestādes vārdā. Pretējā gadījumā notiktu nepieņemama iejaukšanās šīs pēdējās institucionālās un organizatoriskās autonomijas jomā (8). Turklāt tas būtu pretrunā pašai pilnvarojuma esamības jēgai, kas, kā jau norādīts, nav nekas cits kā ļaut Kopienas intereses aizstāvēt orgānam, kurš katrā konkrētajā gadījumā tās var vislabāk nodrošināt tāpēc, ka pārzina strīda priekšmetu.

53.      No iepriekš izklāstītā ir secināms, ka Komisijai bija vienīgi atbilstoši formas prasībām jāpilnvaro iestāde, kurai tā uztic Kopienas pārstāvību tieši skarto interešu aizstāvēšanai tiesvedībā, nenosaucot – ja izsakāmies atbilstoši pirmā Conseil d’État uzdotā jautājuma formulējumam – “vārdā [..] fizisk[u] person[u], kura ir tiesīga pārstāvēt pilnvaroto iestādi”.

54.      Tas nebūt nenozīmē, ka šāda iespējama nosaukšana vārdā konkrētu pilnvarojumu pati par sevi padarītu spēkā neesošu gadījumā, ja tā netiktu ievērota. Ja, kā atbilstoši Komisijas apgalvotajam šķiet esam arī noticis, praksē attiecīgā veida norīkošana ir veikta, vienojoties ar pašu attiecīgo iestādi, tās iedarbība ir jānoreducē līdz Kopienas tikai un vienīgi iekšējai jomai saistībā ar aizstāvības darba organizēšanu.

55.      Tādēļ Kopienu atbilstoši EKL 282. pantam valstu tiesās likumīgi pārstāvēja vai nu Komisija, vai iestāde, kuru tā atbilstoši formas prasībām ir pilnvarojusi dalībai konkrētā tiesvedībā. Pilnvarnieka statusā esošā iestāde sev piešķirtās pārstāvības tiesības kā šāda iestāde tādējādi izmanto atbilstoši noteiktajai kārtībai, kādā izsakāma un īstenojama tās institucionālā griba, proti, ar to personu starpniecību, kuras ir tiesīgas rīkoties tās vārdā un tātad to pārstāvēt.

56.      Jau no iepriekš teiktā izriet, ka uz trešo Conseil d’État uzdoto jautājumu atbildams apstiprinoši. Proti, to personu lokam, kuras var likumīgi rīkoties Padomes vārdā, jāpieskaita tās ģenerālsekretāra vietnieks, ja, kā tas ir šajā gadījumā, Kopienu intereses, kurām vajadzīga Kopienas dalība tiesvedībā, ietekmē šīs pēdējās budžetu, par kura pārvaldi un izpildi saskaņā ar Padomes reglamenta 23. panta 2. un 5. punktu atbildīgs ir tieši minētais sekretārs.

57.      Lai arī, ņemot vērā redakciju, kādā formulēts otrais jautājums, uz to būtu jāatbild tikai tad, ja noliedzoši būtu atbildēts uz pirmo jautājumu, tomēr uzreiz jānorāda, ka dalībvalstu tiesas nevar spriest par Komisijas citai Kopienu iestādei piešķirtā pilnvarojuma likumību. Uz šo lietu attiecinot jautājumā par Savienības ierēdņa vai darbinieka statusa noteikšanu esošo judikatūru (9), ir acīmredzami, ka iespējami spriest par Komisijas Padomei piešķirto pilnvarojumu var būt tikai pašu Kopienu tiesu kompetencē, jo jebkura valstu tiesu iejaukšanās šajā jautājumā būtu prettiesiska iejaukšanās Savienības iestāžu autonomijas jomā.

58.      Tādēļ pat acīmredzami spēkā neesošu pilnvarojumu gadījumā valsts tiesai atliek vienīgi uzdot attiecīgu prejudiciālu jautājumu atbilstoši LESD 267. pantam.

59.      Tātad valstu tiesu kompetencē ir tikai pārbaudīt tā akta likumību, saskaņā ar kuru Kopiena – atbilstoši Savienības tiesībām to pārstāvošā orgāna personā – pilnvaro konkrētu advokātu dalībai dalībvalsts tiesā notiekošā tiesvedībā, ja tas prasīts valsts procesuālo tiesību aktos. Tā kā šī ir tikai un vienīgi valstī noteikta prasība, kas attiecas nevis uz lietas dalībnieka statusu, bet gan uz kārtību, kādā šī dalība veicama, Savienība, kas šajā kontekstā rīkojas tikai kā juridiska persona bez nekāda imperium, no tās izpildes izvairīties nevar. Gluži tāpat tā, protams, nevar izvairīties arī no nolēmuma, kuru noslēgumā taisa valsts tiesa, kuras jurisdikciju tā ir atzinusi par sev saistošu.

VII – Kopsavilkums

60.      No visa iepriekš izklāstītā – joprojām Beļģijas Conseil d’État jautājumu formulējumam atbilstošajā abstraktajā redakcijā – izriet, ka EKL 282. pantā paredzētajam pilnvarojumam nav jānosauc vārdā kāda noteikta fiziska persona un gadījumā, ja īpaši tiek nosaukta kāda persona, pilnvarotajai iestādei piešķirtais pilnvarojums tāpēc vien, ka tiesvedībā piedalās cita persona, netiek padarīts spēkā neesošs, ja vien šī persona vispārīgi ir tiesīga rīkoties attiecīgās iestādes vārdā, kā tas ir Padomes ģenerālsekretāra vietnieka gadījumā. Turklāt par attiecīgā iekšējā pilnvarojuma spēkā esamību var spriest tikai Tiesa. Savukārt tikai un vienīgi valsts tiesai piekrīt spriest par pilnvarojumu, kāds valsts tiesībās, iespējams, prasīts dalībai tiesvedībā ar advokāta starpniecību.

VIII – Secinājumi

61.      Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Beļģijas Conseil d’État uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1) EKL 282. pants, konkrēti – formulējums “šajā nolūkā Kopienu pārstāv Komisija”, ir jāinterpretē tādējādi, ka kāda cita iestāde, kas nav Komisija, ir likumīgi pilnvarota pārstāvēt Kopienu tāpēc vien, ka šī pēdējā tai ir deleģējusi savas tiesības pārstāvēt Kopienu tiesvedībā, neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā pilnvarojumā ir vai nav vārdā nosaukta fiziska persona, kura ir tiesīga pārstāvēt pilnvaroto iestādi;

2) EKL 207. panta 2. punkta pirmās daļas pirmais teikums, konkrēti – formulējums “kam palīdz ģenerālsekretāra vietnieks, kurš atbild par Ģenerālsekretariāta darbu”, ir jāinterpretē tādējādi, ka Padomes ģenerālsekretāra vietnieks var likumīgi pārstāvēt Padomi, lai celtu prasību valstu tiesās;

3) par saskaņā ar EKL 282. pantu piešķirta “iekšēja” pilnvarojuma likumību valsts tiesa, kā, piemēram, Beļģijas Conseil d’État, nevar spriest pati pēc saviem ieskatiem, bet gan vajadzības gadījumā tai ir pienākums uzdot attiecīgu prejudiciālu jautājumu Tiesai.

---

1 – Oriģinālvaloda – spāņu.

---

2 – Padomes 2002. gada 25. jūnija Regula (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (2002. gada 16. septembra OV L 248, 1. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 1. nod., 4. sēj., 74. lpp.).

---

3 – Padomes 2000. gada 5. jūnija Lēmums, ar ko pieņem Padomes reglamentu (OV L 149, 23.06.2000., 21. lpp.).

---

4 – Saskaņā ar Amsterdamas līgumu pievienots EK līgumam.

---

5 – LESD 335. pants: “Visās dalībvalstīs Savienībai ir visplašākā tiesībspēja un rīcībspēja, ko šo valstu tiesību akti piešķir juridiskām personām; tā var iegūt vai atsavināt kustamu un nekustamu īpašumu, kā arī būt par pusi tiesas procesā. Šajā nolūkā Savienību pārstāv Komisija. Tomēr jautājumos, kas saistīti ar konkrētu iestāžu darbību, to pārstāv attiecīgās iestādes, ņemot vērā to administratīvo autonomiju.”

---

6 – Šajā ziņā skat. arī Becker, U. Artikel 282 (Rn. 15). No: Schwarze, J. (red.), EU-Kommentar, 2. izd., Bādenbādene: Nomos, 2009.

---

7 – Apvienotās lietas no 63/72 līdz 69/72 (Recueil, 1229. lpp.).

---

8 – Administratīvās autonomijas princips, kuru, kā norādījusi Komisija, saistībā ar EOTK līgumu Tiesa ir atzinusi jau 1957. gada 12. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 7/56 un no 3/57 līdz 7/57 Algera u.c./Assemblée commune [Kopējā asambleja] (Recueil, 81. lpp.).

---

9 – Tostarp 2005. gada 8. septembra spriedums lietā C‑288/04 AB (Krājums, I‑7837. lpp., 31. punkts).