I – Ievads

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Savienības tiesības

1) Ūdens pamatdirektīva

2) IVN direktīva

3) SVN direktīva

4) Savvaļas putnu aizsardzības direktīva

5) Dzīvotņu direktīva

B – Grieķijas tiesības

III – Lietas apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

IV – Juridiskais vērtējums

A – Par Ūdens pamatdirektīvu

1) Par pirmo jautājumu – Ūdens pamatdirektīvas 4. panta piemērošanas brīdis

2) Par trešā jautājuma pirmo daļu – ūdens novirzīšanas uz citu upju baseinu apgabalu pieļaujamība

a) Par saglabāšanas un atjaunošanas pienākumu saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. pantu

b) Par Ūdens pamatdirektīvas 4. panta piemērošanu attiecībā uz projektiem

c) Par labu ūdens resursu stāvokli

d) Par atkāpi no vides aizsardzības mērķiem

3) Par otro jautājumu – upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu nepieciešamība

4) Par trešā jautājuma otro daļu – novirzīšanas pieļaujamie mērķi

5) Par trešā jautājuma trešo daļu – alternatīvu pārbaude

6) Par ceturto jautājumu – Ūdens pamatdirektīvas iepriekšēja iedarbība

a) Par judikatūru attiecībā uz direktīvu iepriekšēju iedarbību

b) Par tiesisko paļāvību un tiesisko drošību

c) Par pamata lietu

7) Par piekto jautājumu – sabiedrības līdzdalība

B – Par IVN direktīvu

C – Par SVN direktīvu

1) Par septīto jautājumu – SVN direktīvas materiāltiesiskā piemērošanas joma

a) Par jēdzienu “plāni un programmas”

b) Apsaimniekošanas plānu novērtēšanas pienākums

2) Par astoto jautājumu – SVN direktīvas piemērojamība laikā

a) Par apsaimniekošanas plānu sagatavošanu

b) Par Ahelojas novirzīšanas plāna sagatavošanu

c) Secinājumi par astoto jautājumu

3) Par devīto jautājumu – vides novērtējuma apjoms

D – Vides aizsardzība

1) Par desmito jautājumu – to teritoriju aizsardzība, pieņemot Likumu Nr. 3481/2006, par kurām ir iesniegts priekšlikums

a) Par to teritoriju pagaidu aizsardzību, par kurām ir iesniegts priekšlikums

b) Par teritoriju aizsardzību pēc to iekļaušanas Kopienas sarakstā

c) Secinājumi par desmito jautājumu

2) Par vienpadsmito jautājumu

a) Par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma piemērojamību

b) Par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 4. punktu

c) Secinājumi par vienpadsmito jautājumu

3) Par divpadsmito jautājumu – sevišķi svarīgas sabiedrības intereses

4) Par trīspadsmito jautājumu – pasākumi Natura 2000 vienotības nodrošināšanai

5) Par četrpadsmito jautājumu – dabiskas upju ekosistēmas pārveidošana

V – Secinājumi

1.

Jau vairāk nekā 20 gadus Grieķijas iestādes strādā pie tā, lai Rietumgrieķijas upe Aheloja [Acheloos] tiktu daļēji novirzīta uz Austrumgrieķijas upi Pēneju [Pineios] un tās augšteci varētu izmantot elektroenerģijas izstrādei. Tomēr Symvoulio tis Epikrateias [Valsts padome] (turpmāk tekstā – “Valsts padome”) attiecīgos nolēmumus par atļauju piešķiršanu ir vairākkārt atcēlusi. Pamata tiesvedībā runa ir par tāda 2006. gada likuma spēkā esamību, kas no jauna atļauj īstenot projektu.

2.

Ļoti plašajā un kompleksajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzsvērts tiek jautājums, vai un ciktāl šis likums ir jāvērtē saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu ( 2 ), lai gan attiecībā uz šajā direktīvā paredzētajiem konkrētajiem pienākumiem, pieņemot likumu, vēl bija spēkā pārejas periods. Vienlaikus ir jānoskaidro, ciktāl IVN direktīvai ( 3 ) atbilst situācija, kad likumdošanas procesā tiek norādīts uz agrāka administratīvā procesa ietvaros veiktu ietekmes uz vidi novērtējumu. Vēl tiek jautāts, vai bija piemērojama Direktīva par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “SVN direktīva”, SVN apzīmē stratēģisko vides novērtējumu) un vai konkrētajā gadījumā papildus minētajam ietekmes uz vides novērtējumam bija jāveic novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu. Un galu galā ir jāatbild uz dažiem jautājumiem par attiecīgo Natura 2000 teritoriju aizsardzību saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu ( 5 ).

3.

Galvenie Ūdens pamatdirektīvas vides aizsardzības mērķi un iespējamie izņēmumi ir noteikti 4. pantā:

“1.   Ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas upju baseinu apsaimniekošanas plānos:

[..].

3.   Dalībvalstis var atzīt virszemes ūdenstilpi kā mākslīgu vai stipri pārveidotu, ja:

Šādu apzīmējumu un tā iemeslus īpaši min upju baseinu apsaimniekošanas plānos, kas noteikti 13. pantā, un pārskata reizi sešos gados.

4.   [..]

5.   Dalībvalstis attiecībā uz konkrētām ūdenstilpēm var censties sasniegt mazāk stingrus vides aizsardzības mērķus nekā tos, kas noteikti 1. punktā, ja tos tā ietekmējusi cilvēku darbība, kā noteikts 5. panta 1. punktā, vai to dabīgais stāvoklis ir tāds, ka šo mērķu sasniegšana būtu neiespējama vai nesamērīgi dārga, un ja ir izpildīti visi šie nosacījumi:

6.   [..]

7.   Dalībvalstis nepārkāpj šo direktīvu, ja:

un ir izpildīti visi šie nosacījumi:

8.   Piemērojot 3., 4., 5., 6. un 7. punktu, dalībvalsts nodrošina to, ka šī piemērošana pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā un ir saskaņota ar citu Kopienas vides aizsardzības tiesību aktu īstenošanu.

9.   Jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka jaunu noteikumu piemērošana, tostarp 3., 4., 5., 6. un 7. punkta piemērošana garantē vismaz to pašu aizsardzības līmeni kā esošie Kopienas tiesību akti.”

4.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 5. pantu dalībvalstīm līdz 2004. gada 22. decembrim bija jāizstrādā katra upju baseinu apgabala noteiktu īpašību analīze. Līdz 2006. gada 22. decembrim dalībvalstīm saskaņā ar 8. pantu bija jāizveido ūdens resursu monitoringa programmas. Par abiem pasākumiem tām atbilstoši 15. panta 2. punktam jāpaziņo Komisijai trīs mēnešu laikā.

5.

11. pantā ir regulētas pasākumu programmas, kas dalībvalstīm ir jāīsteno upju baseinu apgabalos. To izstrādāšanas termiņš ir noteikts 7. punktā:

“Pasākumu programmas īsteno vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, un visi pasākumi darbojas vēlākais 12 gadus pēc minētās dienas.”

6.

Ūdens pamatdirektīvas 13. pantā ir regulēta upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu izstrāde. 1. punktā ir noteikts pienākums [tos] izstrādāt un 6. punktā ir ietverts termiņš to publicēšanai:

“1.   Dalībvalstis nodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādi katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā.

[..]

6.   Upju baseinu apsaimniekošanas plānus publicē vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.”

7.

Ūdens pamatdirektīvas 14. pantā ir ietvertas tiesību normas par sabiedrības līdzdalību:

“1.   Dalībvalstis veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti šīs direktīvas īstenošanā, jo īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā. Dalībvalstis nodrošina to, ka par katru upes baseinu tiek publicēti un sabiedrībai, tostarp lietotājiem, novērojumu sniegšanai ir pieejami šādi dokumenti:

Pēc pieprasījuma tiek darīti pieejami pamatdokumenti un informācija, kas izmantota upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādei.

2.   Dalībvalstis nosaka vismaz sešu mēnešu ilgu laika posmu rakstveida piezīmju izteikšanai par minētajiem dokumentiem, lai nodrošinātu aktīvu iesaisti un apspriešanos.”

8.

Termiņš Ūdens pamatdirektīvas transponēšanai saskaņā ar 24. pantu beidzās 2003. gada 22. decembrī.

9.

2. panta 1. punktā ir noteikts IVN direktīvas mērķis:

“Dalībvalstis nosaka visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, pirms tiek dota piekrišana, uz tiem projektiem, kuriem var būt nozīmīga ekoloģiskā ietekme [būtiska ietekme uz vidi], inter alia, to rakstura, izmēra vai atrašanās vietas dēļ, attiektos prasība par attīstības saskaņošanu un novērtējumu attiecībā uz to ietekmi. Šie projekti ir noteikti 4. pantā.”

10.

Tomēr IVN direktīvas 1. panta 5. punktā ir ietverts izņēmums attiecībā uz tiesību aktiem:

“Šī direktīva neattiecās uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu valsts tiesību aktu, jo šīs direktīvas mērķi, ietverot mērķi sniegt informāciju, tiek sasniegti likumdošanas procesā.”

11.

IVN direktīvas 5. pantā ir noteikts, kāda informācija ir jāsniedz, veicot ietekmi uz vidi novērtējumu:

“1.   Gadījumā, kad pastāv projekti, kas saskaņā ar 4. pantu jāpakļauj ekoloģiskās ietekmes novērtējumam [ietekmes uz vidi novērtējumam] saskaņā ar 5. līdz 10. pantu, dalībvalstis paredz vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka attīstītājs attiecīgā formā sniedz IV pielikumā paredzēto informāciju tiktāl, cik:

12.

IVN direktīvas I pielikuma 12. un 15. punktā ir uzskaitīti projekti attiecībā uz ūdens resursu pārvietošanu un dambjiem.

13.

Plāni un programmas ir definētas SVN direktīvas 2. panta a) punktā:

“Šajā direktīvā:

14.

SVN direktīvas 3. pantā ir noteikts, kādiem plāniem un programmām ir jāveic novērtējums. Nozīmīgs ir it īpaši 1.–5. punkts:

“1.   Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.

2.   Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:

3.   Šā panta 2. punktā minētajiem plāniem un programmām, kurās noteikta nelielu teritoriju izmantošana vietējā līmenī, vai arī 2. punktā minēto plānu un programmu nelieliem grozījumiem vides novērtējums vajadzīgs tikai tad, ja dalībvalstis konstatē, ka tie var būtiski ietekmēt vidi.

4.   Dalībvalstis nosaka, vai citi, 2. punktā neminēti plāni un programmas, kuros noteikti pamatprincipi to projektu turpmākās attīstības saskaņošanai, var būtiski ietekmēt vidi.

5.   Dalībvalstis nosaka, vai 3. un 4. punktā minētajiem plāniem un programmām var būt būtiska ietekme uz vidi, izvērtējot katru atsevišķi vai pēc plānu vai programmu veida, vai arī izmantojot abas minētās metodes. Šim nolūkam, lai nodrošinātu, ka uz plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, attiecina šīs direktīvas prasības, dalībvalstīm jāņem vērā attiecīgie II pielikumā noteiktie kritēriji.

6.   [..]”

15.

SVN direktīvas 11. pantā ir regulēta saistība ar IVN direktīvā paredzētajām prasībām un citām vides novērtējuma procedūrām:

“1.   Vides novērtējums, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, neskar ne Direktīvā 85/337/EEK, ne citos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības.

2.   Tādiem plāniem un programmām, attiecībā uz kuriem pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu izriet gan no šīs direktīvas, gan no citiem Kopienas tiesību aktiem, dalībvalstis drīkst paredzēt saskaņotu vai kopīgu procedūru izmantošanu, kurās ievērotas attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības, lai inter alia novērstu novērtējuma dublēšanos.

3.   [..]”

16.

Saskaņā ar 13. panta 1. punktu SVN direktīva bija jātransponē līdz 2004. gada 21. jūlijam.

17.

13. panta 3. punktā ir regulēta SVN direktīvas piemērojamība laikā. Principā tā ir piemērojama tikai procedūrām, kas tika uzsāktas pēc transponēšanas termiņa beigām. Attiecībā uz iepriekš uzsāktajām procedūrām tā ir piemērojama tikai ierobežotā veidā:

“Direktīvas 4. panta 1. punktā minētais pienākums attiecas uz plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc 4. panta 1. punktā minētās dienas. Uz plāniem un programmām, kuru pirmā sagatavošanas darbība ir veikta pirms minētās dienas un ko pieņem vai iesniedz likumdošanas procedūrai vēlāk nekā 24 mēnešus pēc tās, attiecas 4. panta 1. punktā minētais pienākums, izņemot gadījumus, kad dalībvalstis pieņēmušas atsevišķu lēmumu par to, ka tas nav realizējams, un par savu lēmumu informējušas sabiedrību.”

18.

Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvas 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību ( 6 ) (turpmāk tekstā – “Savvaļas putnu aizsardzības direktīva”) 4. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis par īpašām aizsargājamām teritorijām (turpmāk tekstā – “ĪAT”) nosaka teritorijas, kas ir vislabāk piemērotas direktīvas I pielikumā minēto savvaļas putnu un migrējošo sugu aizsardzībai.

19.

Savvaļas putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punkta pirmajā teikumā ir regulēta ĪAT aizsardzība:

“Attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajām aizsargājamām teritorijām dalībvalstis attiecīgi rīkojas, lai nepieļautu dzīvotņu piesārņošanu vai kaitējuma nodarīšanu tām, kā arī novērš jebkurus traucējumus putnu dzīvei, ciktāl tie būtiski skar šā panta mērķus.”

20.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktu un III pielikumu (1. posms) dalībvalstis iesniedz Komisijai priekšlikumus par teritorijām, kurās ir sastopami I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā. Atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktam un III pielikumam (2. posms) Komisija no šiem priekšlikumiem izvēlas teritorijas, kuras tā iekļauj Kopienā nozīmīgo teritoriju (turpmāk tekstā – “KNT”) sarakstā.

21.

Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktā ir regulēta tiesību normu par teritoriju aizsardzību piemērojamība laikā:

“Tiklīdz teritoriju iekļauj 2. punkta trešajā daļā minētajā sarakstā, uz to attiecas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.”

22.

Ar Komisijas 2006. gada 19. jūlija Lēmumu 2006/613/EK, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu Vidusjūras bioģeogrāfiskajam reģionam ( 7 ), sarakstā tika iekļautas citu starpā šādas teritorijas:

23.

Šis lēmums saskaņā ar EUR-Lex datu bāzi dalībvalstīm tika darīts zināms 2006. gada 19. jūlijā ( 9 ) un Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts 2006. gada 21. septembrī.

24.

Tiesību normas par teritoriju aizsardzību ir ietvertas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2.–4. punktā:

“2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī, lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

25.

Dzīvotņu direktīvas 7. pantā šīs tiesību normas attiecinātas uz ĪAT saskaņā ar Savvaļas putnu aizsardzības direktīvu.

26.

Ūdens pamatdirektīva ir transponēta ar Likumu Nr. 3199/2003 ( 10 ) un Prezidenta Dekrētu Nr. 51/2007 ( 11 ). Šajā gadījumā runa ir par Likuma Nr. 3199/2003 grozījumiem, kas izdarīti ar Likumu Nr. 3481/2006 ( 12 ).

27.

Ar Likuma Nr. 3481/2006 9. pantu Likuma Nr. 3199/2003 7. pants tiek papildināts ar 5. punktu:

“5.   Līdz brīdim, kad tiek apstiprināta valsts ūdens resursu apsaimniekošanas un aizsardzības nacionālā programma un pieņemti reģionu autonomie apsaimniekošanas plāni, ir atļauts iegūt ūdeni kādā noteiktā upes baseinā un novirzīt to uz citu upes baseinu, pamatojoties uz apstiprinātu tāda(-u) upes(-ju) baseina(-u) apsaimniekošanas plānu, lai

28.

Likuma Nr. 3481/2006 13. pants attiecas uz strīdīgo projektu:

“1.   Darbi Ahelojas upes augšteces daļējai novirzīšanai uz Tesāliju ir plaša mēroga un valsts nozīmes projekti.

2.   Ir apstiprināts Ahelojas upes un Pēnejas (Tesālija) upes baseinu apsaimniekošanas plāns [..].

3.   Ir apstiprināti ierobežojumi un vides prasības attiecībā uz Ahelojas upes augšteces daļējai novirzīšanai uz Tesāliju paredzētā iekārtu kompleksa īstenošanu un ekspluatāciju, kuriem ir piemērotas visas procedūras, tostarp publiskošanas un apspriešanās ar ieinteresētajiem sabiedrības locekļiem un iesaistītajiem dienestiem procedūras, kas paredzētas spēkā esošajos noteikumos Kopienas un valsts tiesiskajā regulējumā vides un senatnes un kultūras mantojuma aizsardzības jomā. [..]

4.   Būvniecības projektus, kā arī Dimosia Epicheirisi Ilektrismou [Grieķijas Elektroenerģijas valsts uzņēmums, turpmāk tekstā – “DEI”] iekārtas, attiecībā uz kurām ir izsludināts konkurss un kuras ir pabeigtas vai atrodas īstenošanas fāzē un attiecas uz iekārtām, ar kurām Ahelojas upes augšteces daļu novirza uz Tesāliju, kā arī elektroenerģijas ražošanas iekārtas var ekspluatēt vai var pabeigt īstenot saskaņā ar apstiprināto apsaimniekošanas plānu un saskaņā ar vides prasībām, kas noteiktas iepriekšējā punktā.”

29.

Projekts, par kuru ir runa iesniedzējtiesā, attiecas uz Ahelojas upes augšteces (Rietumgrieķijā) daļēju novirzīšanu uz Pēnejas upi (Austrumgrieķijā, precīzāk, Tesālijā). Projekts attiecas ne tikai uz faktisku novirzīšanu, bet arī uz vairākiem dambjiem, kurus ir paredzēts izmantot elektroenerģijas izstrādei.

30.

Aptuveni 220 km garās un līdz 90 metriem platās Ahelojas upes izteka atrodas Pinda [Pindos] kalnu grēdā, Mecovas [Metsovo] apkārtnē un ieteka – rietumos no Mesolongas [Mesolongi], Patras [Patras] līcī. Tecējumā upi bagātina daudzu pieteku ūdeņi, tā ir viena no svarīgākajām valsts ūdens platībām un veido īpaši nozīmīgu upes ekosistēmu.

31.

Pēnejas sākums arī ir meklējams Pinda kalnu grēdā, taču tā tek austrumu virzienā cauri Tesālijas līdzenumam un ietek Saloniku [Saloniki] līcī.

32.

Lai īstenotu projektu, tika pieņemti vairāki ministriju dekrēti. Kā pēdējais tika pieņemts Likums Nr. 3481/2006.

33.

It īpaši ar starpministriju 1991. un 1992. gada dekrētiem tika sākotnēji apstiprinātas vides prasības atsevišķiem tehniskajiem projektiem, kas ietilpst kopējā plānā par Ahelojas upes novirzīšanu uz Tesāliju. Šie starpministriju dekrēti 1994. gadā tika atcelti ar Grieķijas Valsts padomes nolēmumiem.

34.

Pēc šiem spriedumiem Vides, teritorijas plānošanas un valsts būvdarbu ministrijas uzraudzībā tika izstrādāts vienots ietekmes uz vidi pētījums attiecībā uz novirzīšanas darbu kopumu. 1995. gadā tika pieņemti divi ministrijas dekrēti par teritorijas plānošanu un par prasībām, kas ir saistītas ar vidi. Arī šie abi dekrēti 2000. gadā tika atcelti ar Valsts padomes nolēmumu.

35.

Pēc šī Grieķijas Valsts padomes sprieduma par tiesību aktu atcelšanu Vides, teritorijas plānošanas un valsts būvdarbu ministrija izstrādāja papildu pētījumu par Ahelojas novirzīšanas uz Tesāliju ietekmi uz vidi. 2003. gadā tika pieņemts starpministriju dekrēts, ar kuru tika apstiprinātas ar vidi saistītas prasības attiecībā uz iekārtu celtniecību un izmantošanu. Šis starpministriju dekrēts tika atcelts 2005. gadā ar Valsts padomes nolēmumu.

36.

Tādēļ 2006. gada 6. jūlijā Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas procedūras ietvaros tika iesniegti tiesiskā regulējuma priekšlikumi, kuri paredzēja Ahelojas un Pēnejas upju baseinu apsaimniekošanas plānus un minētā projekta saskaņošanu. Likums ar šīm tiesību normām tika pieņemts un stājās spēkā ar tā publicēšanu 2006. gada 2. augustā.

37.

Pamata tiesvedībā Nomarchiaki Aftodioikisi Aitoloakarnanias [Aitoloakarnanijas provinces valdība] un citu provinču valdības pieprasa atcelt projektu kopumā. Lai izlemtu par šo pieteikumu, Grieķijas Valsts padome Tiesai uzdod šādus 14 jautājumus:

38.

Rakstveidā savu viedokli ir paudušas Aitoloakarnanijas un citu provinču valdības (Rietumgrieķija), tādu Tesālijas provinču kā Larisas [Larisa], Magnisijas [Magnisia] ( 13 ), Kardicas [Karditsa] un Trikalas [Trikala] valdības, kā arī citu provinču valdības ( 14 ), elektroenerģijas uzņēmums Dimosia Epicheirisi Ilektrismou (DEI), Grieķijas Republika, Norvēģijas Karaliste un Eiropas Komisija. Izņemot Norvēģiju, šie lietas dalībnieki tika pārstāvēti arī 2011. gada 24. maija tiesas sēdē.

39.

Valsts padome uzdod 14 kompleksus jautājumus par četru dažādu direktīvu interpretāciju, kuras es analizēšu pēc kārtas. Lietā galvenā uzmanība tiek veltīta Ūdens pamatdirektīvai (par to A sadaļā), kas gan ratione temporis dēļ būtībā ir piemērojama, izmantojot tās iepriekšēju iedarbību ( 15 ). Pēc tam ir jāatbild uz jautājumu par IVN direktīvu, precīzāk, par šajā direktīvā ietvertajām prasībām attiecībā uz atļaujas piešķiršanu projektam ar likumu (par to B sadaļā). Turpinājumā ir jāanalizē SVN direktīvas materiāltiesiskā piemērojamība un piemērojamība laikā, kā arī iespēja veikt kombinētu vides novērtējumu saskaņā ar šo direktīvu, Ūdens pamatdirektīvu un IVN direktīvu (par to C sadaļā). Nobeigumā es pārbaudīšu vairākus jautājumus par Dzīvotņu direktīvas piemērojamību un tajā ietvertajām prasībām attiecībā uz strīdīgo projektu (par to D sadaļā).

40.

Vispirms gan ir jānorāda, ka DEI izteikumiem par to, ka dambja projekts Mesohora esot jānošķir no projekta kopumā, nav nozīmes prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Tā kā Valsts padome nav uzdevusi ar minēto saistītus jautājumus, Tiesa nevar par to izteikt savu viedokli.

41.

Pirmā Valsts padomes jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai attiecīgās Ūdens pamatdirektīvas tiesību normas jau varēja tikt piemērotas attiecībā uz Likumu Nr. 3481/2006 (par to 1. punktā). Pēc tam ir jānoskaidro, vai ūdens novirzīšana starp upju baseinu apgabaliem vispār ir atļauta (par to 2. punktā), vai šādai novirzīšanai ir nepieciešami apsaimniekošanas plāni Ūdens pamatdirektīvas izpratnē (par to 3. punktā), kādi mērķi var pamatot novirzīšanu (par to 4. punktā) un ciktāl ir jāpārbauda alternatīvas (par to 5. punktā). Tā kā es secinu, ka šīs tiesību normas vēl nav piemērojamas ratione temporis, to iepriekšējai iedarbībai ir galvenā nozīme (par to 6. punktā). Un, visbeidzot, Valsts padome uzdod jautājumu par nepieciešamo sabiedrības līdzdalību atbilstoši Ūdens pamatdirektīvai, pieņemot apsaimniekošanas plānus (par to 7. punktā).

42.

Ar pirmo jautājumu Valsts padome vēlas noskaidrot, vai Ūdens pamatdirektīvas 13. panta 6. punktā ir noteikts tikai galīgais termiņš apsaimniekošanas plānu izstrādei vai arī šis datums ir īpašs termiņš to tiesību normu transponēšanai, kas attiecas uz šiem plāniem.

43.

Ūdens pamatdirektīvas 13. panta 6. punktā ir paredzēts, ka apsaimniekošanas plāni tiek publicēti vēlākais deviņus gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, proti, 2009. gada 22. decembrī. Turpretim direktīvas transponēšanas termiņš saskaņā ar 24. pantu beidzās jau 2003. gada 22. decembrī.

44.

Attiecībā uz pamata tiesvedību un lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu galvenā nozīme ir mijiedarbībai starp apsaimniekošanas plāniem un Ūdens pamatdirektīvas 4. pantu. Šajā tiesību normā ir ietverti galvenie vides aizsardzības mērķi. Atbilstoši 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļai dalībvalstis īsteno vajadzīgos pasākumus, lai novērstu visu virszemes ūdens objektu, tātad, piemēram, Ahelojas upes, stāvokļa pasliktināšanos. Turklāt saskaņā ar 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) un iii) daļu [dalībvalstīm] ir pienākums aizsargāt, stiprināt un atjaunot visus virszemes ūdens objektus un panākt labu virszemes ūdeņu stāvokli vēlākais 15 gadus pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas, proti, līdz 2015. gada 22. decembrim.

45.

Principā Grieķijai arī Ūdens pamatdirektīvas 4. pants bija jātransponē 24. pantā noteiktajā trīs gadu termiņā ( 16 ). Taču 4. panta 1. punktā paredzētie vides aizsardzības mērķi neattiecas uz jebkuru rīcību, bet gan tikai, ieviešot praksē pasākumu programmas, kas precizētas apsaimniekošanas plānos. Tomēr uz apsaimniekošanas plāniem attiecas 13. panta 6. punktā noteiktais deviņus gadus ilgais pārejas periods. Tas pats termiņš saskaņā ar 11. panta 7. punktu attiecas uz pasākumu programmu izstrādi. Attiecībā uz šo pasākumu programmu ieviešanu ir piemērojams vēl viens trīs gadu ilgs termiņš, t.i., līdz 2012. gada 22. decembrim.

46.

Tādēļ šiem plāniem un programmām ir jābūt pieejamām un tās ir jāievieš tikai sākot ar 2009. gada 22. decembri. Līdz nākamā gada beigām pasākumu programmām ir jābūt jau ieviestām. Tātad Grieķijas iestādēm kopš 2009. gada beigām ir pienākums piemērot Ūdens pamatdirektīvas 4. pantu, proti, tām ir jāpārbauda, vai jau saskaņoti pasākumi, piemēram, novirzīšanas projekts, ievērojot vides aizsardzības mērķus, var tikt joprojām īstenoti vai tie ir jāmaina, vai, iespējams, pat jāatceļ.

47.

Taču, iespējams, ka kopš 2009. gada beigām spēkā esošajiem pienākumiem pamata tiesvedībā, kurā runa ir par Likuma Nr. 3481/2006 tiesību normu spēkā esamību, nav tieša nozīme. Ir jāpieņem, ka šajā ziņā saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām nozīme ir spēkā esošajam tiesiskajam regulējumam, pieņemot likumu. Tomēr saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 13. panta 6. punktu un 11. panta 7. punktu 2006. gadā vēl nebija jābūt izstrādātiem apsaimniekošanas plāniem vai pasākumu programmām. Neesot šādiem plāniem un programmām, 4. pantā ietvertie pienākumi, neraugoties uz transponēšanas termiņa beigām, vēl nevarēja tikt piemēroti.

48.

Tomēr ar Likuma Nr. 3481/2006 13. panta 2. punktu tika pieņemti Ahelojas un Pēnejas upes apsaimniekošanas plāni. Ja Valsts padome konstatētu, ka šajā gadījumā runa ir par plāniem Ūdens pamatdirektīvas 13. panta izpratnē, tā varētu arī secināt, ka strīdīgais projekts ir daļa no pasākumu programmas direktīvas 11. panta izpratnē.

49.

Tādēļ pirmo jautājumu varētu saprast arī šādi – vai Ūdens pamatdirektīvas 4. pants jau bija piemērojams, ņemot vērā, ka termiņš tā piemērošanas nosacījumu noteikšanai vēl nebija beidzies, taču šie nosacījumi jau bija spēkā.

50.

Attiecībā uz minēto vispirms ir jāsecina, ka saskaņā ar direktīvas tiesiskā regulējuma sistēmu konkrētajā brīdī vēl nepastāvēja attiecīgs pienākums. 4. panta piemērošanas pienākums radās tikai tad, kad beidzās termiņš apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu izstrādei. Līdz šim brīdim saskaņā ar Savienības tiesībām tika atļauts vēl nepiemērot 4. pantu.

51.

Tas neizslēdz situāciju, ka valsts tiesību normas Ūdens pamatdirektīvas, it īpaši 4. panta, transponēšanai neatkarīgi no Savienības tiesībām bija piemērojamas attiecībā uz priekšlaikus izstrādātiem apsaimniekošanas plāniem un pasākumu programmām ( 17 ). Parasti šādi plāni un programmas saskaņā ar transponējošo tiesību normu likumdevēja gribu pirms un pēc termiņa to izstrādei beigām būtu jāpiemēro vienādi.

52.

Tomēr šīs lietas īpatnība ir tā, ka strīdīgais apsaimniekošanas plāns un iespējamie pasākumi, it īpaši strīdīgā projekta saskaņošana, tika pieņemti tāda likuma formā, kas grozīja Ūdens pamatdirektīvas transponēšanai paredzētās Grieķijas tiesību normas ( 18 ). Tādēļ, šķiet, ir maz ticami, ka strīdīgais projekts var būt pretrunā valsts Ūdens pamatdirektīvu transponējošām tiesībām.

53.

Tādēļ uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka, lai gan Ūdens pamatdirektīvas 13. panta 6. punktā un 11. panta 7. punktā nav noteikts direktīvas 4. panta transponēšanas termiņš, bet gan tikai galīgais termiņš apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu noteikšanai, pirms šī termiņa beigām [dalībvalstīm] saskaņā ar direktīvu nav pienākuma piemērot 4. pantu.

54.

Ņemot vērā šo atbildi, daudz kas liecina par to, ka Valsts padomei nav vairs tiešas intereses par tikai ar nosacījumu uzdoto otro un trešo jautājumu par Ūdens pamatdirektīvā ietvertajām prasībām attiecībā uz ūdens novirzīšanu uz citu upju baseinu apgabalu. Tomēr tie var būt noderīgi, nosakot direktīvas iepriekšēju iedarbību. Tādēļ es tos apskatīšu pakārtoti 2., 3., 4. un 5. punktā.

55.

Vispirms ir jāmeklē atbilde uz trešā jautājuma pirmo daļu, proti, vai ūdens novirzīšana no viena upju baseinu apgabala uz blakus esošu upju baseinu apgabalu vispār var būt savienojama ar Ūdens pamatdirektīvu.

56.

Šajā ziņā Valsts padome jau konstatē, ka Ūdens pamatdirektīvā nav ietverts tiesiskais regulējums par ūdens novirzīšanu starp upju baseinu apgabaliem. Tādēļ tā rīkojas pareizi, neizdarot secinājumu par ūdens novirzīšanas pilnīgu aizliegumu.

57.

Kā uzsver Valsts padome, tas, ka IVN direktīvas I pielikuma 12. punktā ir minēti ūdens resursu pārvietošanas projekti, neko nemaina minētajā apgalvojumā. DEI pareizi paskaidro, ka saskaņā ar IVN direktīvu tās pielikumos minētie projekti netiek nedz atļauti, nedz aizliegti. Ūdens novirzīšana starp diviem upju baseinu apgabaliem var nodarīt būtisku kaitējumu videi. Šādā gadījumā varētu sagaidīt, ka tā neatbilst Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā paredzētajiem vides aizsardzības mērķiem. Tomēr atbilstoši 4. pantam no šiem mērķiem var atkāpties, pastāvot zināmiem nosacījumiem.

58.

Tādēļ būtiskākā nozīme ir it īpaši Ūdens pamatdirektīvas 4. pantam.

59.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu [dalībvalstīm] ir pienākums novērst visu virszemes ūdens objektu stāvokļa pasliktināšanos un līdz 2015. gada beigām panākt labu to stāvokli. Mākslīgu vai stipri pārveidotu ūdens objektu gadījumā ir jāpanāk vismaz labs ekoloģiskais potenciāls un labi ķīmiskie rādītāji.

60.

Tas, vai Aheloja ir uzskatāma par mākslīgu vai stipri pārveidotu ūdens objektu, būtu jānosaka, ņemot vērā Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 3. punktu. Tomēr pirms novirzīšanas projekta īstenošanas šāda klasifikācija, šķiet, ir neiespējama. Tādēļ es turpinājumā pieņemu, ka šī upe nav mākslīgs vai stipri pārveidots ūdens objekts.

61.

Līdz ar to Grieķijai principā saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir jānovērš jebkura Ahelojas stāvokļa turpmāka pasliktināšanās un pat jāveic pasākumi, lai šīs upes stāvoklis būtu labs, ja tas tā nav. Tātad Grieķijai ir jānovērš esošo projektu negatīvās sekas un pagātnē radīta ūdeņu stāvokļa pasliktināšanās.

62.

Ūdens pamatdirektīvas 4. pantā ir ietverti ne tikai programmatiski pienākumi, bet tas attiecas arī uz konkrētiem projektiem, katrā ziņā, ja tie nodara būtisku kaitējumu ūdenstilpes stāvoklim. Proti, saskaņā ar 4. panta 7. punktu ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts nodarīt kaitējumu ūdens resursu stāvoklim, veicot jaunas izmaiņas. Šīs izmaiņas it īpaši var būt projekti.

63.

Attiecīgi novirzīšanas projekts principā arī ir ietverams pasākumu programmā attiecībā uz Ahelojas upju baseinu apgabalu. Proti, šādas programmas saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas VI pielikuma B daļu var ietvert ieguves kontroles pasākumus (viii) punkts) un būvniecības projektus (xi) punkts).

64.

Tādēļ Ūdens pamatdirektīvas 4. pantam var būt pretrunā ūdens novirzīšana uz citu upju baseinu apgabalu, ja tā kavē laba ūdens resursu stāvokļa saglabāšanu vai radīšanu.

65.

Ūdens pamatdirektīvā ir definēts sasniedzamais ūdens resursu stāvoklis. Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 2. panta 18. punktu virszemes ūdens objekta stāvoklis ir labs, ja tā ekoloģiskās kvalitātes rādītāji un ķīmiskās kvalitātes rādītāji ir vismaz “labi”. Labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji saskaņā ar 2. panta 24. punktu attiecas uz piesārņojošo vielu koncentrāciju. Labiem ekoloģiskās kvalitātes rādītājiem izvirzāmās prasības izriet no 2. panta 22. punkta un V pielikuma.

66.

Lai gan uz upes daļēju novirzīšanu, proti, lielāka ūdens daudzuma ieguvi no upju baseinu apgabala, expressis verbis neattiecas virszemes ūdeņu laba stāvokļa kritēriji, Komisija pamatoti izklāsta, ka virszemes ūdeņu uzkrāšana, lai veiktu daļēju novirzīšanu, ietekmē to stāvokli. Arī ūdens daudzuma samazināšana var negatīvi ietekmēt ūdens ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājus. Tā, piemēram, saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas V pielikuma 1.1.1. punktu upju gadījumā, vērtējot to stāvokli, ir jāņem vērā arī hidroloģiskais režīms, proti, it īpaši ūdens tecējuma daudzums, un morfoloģiskie nosacījumi, proti, upes dziļuma un platuma izmaiņas, gultnes struktūra un substrāts un krasta zonas struktūra. Attiecīgi VI pielikuma B daļas viii) punktā ir noteikts, ka pasākumu programmas var ietvert ieguves kontroles pasākumus, saskaņā ar 8. panta 1. punkta pirmā ievilkuma i) daļu ir jāveic tecējuma ātruma apjoma un līmeņa, ciktāl tas ir saistīts ar ekoloģiskās un ķīmiskās kvalitātes rādītājiem un ekoloģisko potenciālu, monitorings un saskaņā ar preambulas 41. apsvērumu attiecībā uz ūdens kvantitāti būtu jānosaka vispārēji principi ūdens ieguves un uzkrāšanas kontrolei, lai nodrošinātu ietekmēto ūdens sistēmu vides aizsardzības noturīgumu [ilgtspējību].

67.

Ja Valsts padome pēc tam secinās, ka novirzīšanas projekts kavē laba ūdens resursu stāvokļa saglabāšanu vai radīšanu, tas nebūtu savienojams ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā noteiktajiem vides aizsardzības mērķiem.

68.

Tomēr vides aizsardzības mērķu prettiesisks aizskārums nav nenovēršams šķērslis attiecībā uz projektu. Proti, Ūdens pamatdirektīvas 4. pantā ir ietvertas arī tiesību normas par atkāpēm no vides aizsardzības mērķiem.

69.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 4. punktu termiņus laba stāvokļa sasniegšanai ir atļauts pagarināt. Tas galvenokārt attiecas uz ūdens resursu atjaunošanas pienākumu. Turpretim aizliegums pasliktināt ūdens resursu stāvokli netiek relativizēts. Līdz ar to šī tiesību norma nav piemērojama attiecībā uz tāda pasākuma saskaņošanu, kas pasliktina ūdens resursu stāvokli.

70.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 5. punktu attiecībā uz konkrētām ūdenstilpēm ir atļauts noteikt mazāk stingrus vides aizsardzības mērķus, ja tos tā ietekmējusi cilvēku darbība, ka šo mērķu sasniegšana būtu neiespējama vai nesamērīgi dārga, un ja ir izpildīti noteikti papildu nosacījumi. Šai tiesību normai varētu būt nozīme pēc novirzīšanas projekta īstenošanas, taču attiecībā uz šī projekta saskaņošanu tā vēl nevar tikt piemērota.

71.

Arī Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 6. punkts nav piemērojams, jo šī tiesību norma attiecas tikai uz īslaicīgu ūdens resursu stāvokļa pasliktināšanu.

72.

Attiecībā uz šeit izvērtējamo jauna projekta gadījumu atkāpju no vides aizsardzības mērķiem pieļaujamība drīzāk ir jāvērtē saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punktu. Šī tiesību norma detalizēti regulē to, kā jaunu projektu gadījumā var tikt pamatota atkāpe no 4. panta 1. punktā paredzētajiem vides aizsardzības mērķiem sevišķi svarīgu interešu dēļ. Citas prasības attiecībā uz atkāpēm no 1. punkta izriet no 4. panta 8. un 9. punkta. 4. panta 7.–9. punktā noteiktās prasības daļēji tiek iztirzātas, vērtējot citus otrā un trešā prejudiciālā jautājuma elementus.

73.

Tādējādi, ja Tiesa atbild uz Valsts padomes trešā jautājuma pirmo daļu, rezumējot jāatbild ir šādi: atļaujas piešķiršana ūdens novirzīšanai no viena upju baseinu apgabala uz blakus esošu upju baseinu apgabalu ir savienojama ar Ūdens pamatdirektīvu, ja tā atbilst Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1., 7., 8. un 9. punktā ietvertajām prasībām.

74.

Ar otro prejudiciālo jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai Ūdens pamatdirektīvai atbilst valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru ir atļauta ūdens novirzīšana no viena konkrēta upes baseina uz citu, lai gan vēl nav izstrādāti to upju baseinu apgabalu plāni, kuros atrodas upju baseini.

75.

Sākotnēji šis jautājums šķiet hipotētisks, jo Likumā Nr. 3481/2006 ir ietverti abu attiecīgo upju baseinu apsaimniekošanas plāni. Tas, ka attiecīgajos upju baseinu apgabalos ietilpst citi upju baseini, kuriem vēl nav izstrādāti apsaimniekošanas plāni, nav skaidri secināms. Taču izstrādāto apsaimniekošanas plānu spēkā esamība ir strīdīga. Turklāt Valsts padome aizstāv viedokli, ka saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 3. panta 1. punktu, 5. panta 1. punktu, 11. panta 1. punktu un 13. panta 1. punktu apsaimniekošanas plāni un pasākumu programmas nedrīkst, kā šajā gadījumā, tikt noteiktas izolēti attiecībā uz konkrētiem upju baseiniem. Tā vietā esot nepieciešama visaptveroša plānošana valsts un reģionu līmenī. Pretējā gadījumā ūdens novirzīšana no viena upju baseinu apgabala uz citu katrā ziņā esot nepieļaujama. Līdz ar to runa nav tikai par to, vai konkrētajā gadījumā attiecīgo upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni ir spēkā, bet arī par to, vai ir jābūt spēkā plāniem attiecībā uz pārējo Grieķijas daļu.

76.

Atbilstoši Ūdens pamatdirektīvas 3. panta 1. punktam visi upju baseini tiek iekļauti upju baseinu apgabalos. Saskaņā ar 13. panta 1. punktu dalībvalstis nodrošina upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādi katram upju baseinu apgabalam, kas atrodas vienīgi to teritorijā. Atbilstoši 11. panta 1. punktam tās arī nodrošina, ka katrā upju baseinu apgabalā vai starptautiska upju baseina daļā, kas atrodas tās teritorijā, ņemot vērā – iepriekš izstrādājamās – 5. pantā paredzētās analīzes rezultātus, tiek īstenota pasākumu programma, lai sasniegtu 4. pantā noteiktos mērķus.

77.

Lai gan dalībvalstīm tādējādi ir pienākums līdz termiņa beigām katram upju baseinu apgabalam izstrādāt apsaimniekošanas plānu, no šīm tiesību normām tieši neizriet, ka ūdens novirzīšana starp upju baseinu apgabaliem nav pieļaujama tik ilgi, kamēr visiem dalībvalsts upju baseinu apgabaliem nav apsaimniekošanas plānu.

78.

Kā jau paskaidrots, šāda novirzīšana var tomēr būt pretrunā Ūdens pamatdirektīvas 4. pantam, ja tā kavē virszemes ūdens laba stāvokļa saglabāšanu vai radīšanu. Konkrētajā gadījumā novirzīšana būtu pieļaujama tikai tad, ja ir izpildīti 4. panta 7. punktā ietvertie nosacījumi.

79.

Saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu 4. panta 1. punktā minētajiem vides aizsardzības mērķiem pretrunā esošā projekta iemesli tiek īpaši izklāstīti un izskaidroti upes baseina apsaimniekošanas plānā, kas paredzēts 13. pantā, un mērķus pārskata reizi sešos gados. Turklāt katras atkāpes gadījumā saskaņā ar 4. panta 8. punktu ir jānodrošina, ka tā pastāvīgi neizslēdz vai nekavē šīs direktīvas mērķu sasniegšanu citās ūdenstilpēs tajā pašā upju baseinu apgabalā.

80.

No minētā izriet, ka attiecīgie upju baseinu apgabali ir jāanalizē visaptveroši un to apsaimniekošana ir jāplāno, pirms drīkst tikt veikti pasākumi, kas nav savienojami ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ietvertajiem vides aizsardzības mērķiem.

81.

Turpretim Ūdens pamatdirektīvā nav ietvertas tiesību normas, kurās šādi pasākumi expressis verbis tiktu padarīti atkarīgi no citu upju baseinu apgabalu analīzes vai šo vienību upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādes. Šāda analīze un plāni var būt nepieciešami tikai atsevišķā gadījumā, ja atsaukšanās uz citiem upju baseinu apgabaliem nozīmē iespējamu alternatīvu paredzētajai novirzīšanai.

82.

Tāpēc, ja Tiesa uz šo jautājumu atbild, tai ir jākonstatē, ka attiecīgo upju baseinu apgabalu visaptveroša analīze ir jāveic un to apsaimniekošana ir jāplāno, pirms var tikt īstenoti pasākumi, kas nav savienojami ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā minētajiem vides aizsardzības mērķiem. Citu upju baseinu apgabalu analīze un atbilstoši šo vienību upju baseinu apsaimniekošanas plāni ir nepieciešami tikai tad, ja atsaukšanās uz šiem upju baseinu apgabaliem ir iespējama alternatīva paredzētajiem pasākumiem.

83.

Ar trešā jautājuma otro daļu Valsts padome vēlas uzzināt, vai novirzīšanas mērķim ir jābūt tikai dzeramā ūdens piegādes nodrošināšanai vai tā var kalpot arī apūdeņošanai un elektroenerģijas izstrādei.

84.

Šajā ziņā no Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta c) apakšpunkta izriet, ka pārveidojumu vai izmaiņu iemeslam ir jābūt sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm un/vai labumam, kādu vide un sabiedrība iegūst, sasniedzot 1. punktā izklāstītos mērķus, ir jābūt mazākam nekā jauno pārveidojumu vai izmaiņu sniegtajam labumam cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai noturīgai [ilgtspējīgai] attīstībai.

85.

Iedzīvotāju pietiekama nodrošināšana ar dzeramo ūdeni parasti ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses. Turklāt principā tai ir arī būtiska nozīme attiecībā uz cilvēku veselību. Attiecīgi Ūdens pamatdirektīvas preambulas 15. apsvērumā ūdensapgāde ir apzīmēta kā vispārējas nozīmes pakalpojums.

86.

Turklāt Kardicas un Trikalas provinču valdības pareizi uzsver, ka Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 3. punkta a) apakšpunkta iii) daļā līdzās dzeramā ūdens piegādei par likumīgām sabiedrības interesēm principā tiek atzītas arī elektroenerģijas izstrāde un apūdeņošana. Abām pēdējām interesēm ir gan mazāka nozīme nekā dzeramā ūdens piegādei, jo tām primāri ir saimniecisks raksturs.

87.

Tomēr hidroenerģija, neraugoties uz tās negatīvo ietekmi uz vidi, ir tipisks piemērs ilgtspējīgai elektroenerģijas izstrādei.

88.

Nevar jau sākotnēji arī izslēgt pieņēmumu, ka lauksaimniecībā izmantojamo zemju apūdeņošana tiek uzskatīta par vispārēju sabiedrības interesi vai, varbūt, par ilgtspējīgas attīstības pasākumu. Dalībvalstu lauksaimniecības politikas leģitīms mērķis var būt noteiktās teritorijās sniegt iespēju īstenot apūdeņošanu.

89.

Tomēr šo mērķu atzīšana vēl noteikti nenozīmē, ka tie pamato projektu. Proti, abi Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta c) apakšpunktā minētie mērķa, ar kuru var pamatot, varianti liek domāt par izvērtējumu starp pasākuma sniegto labumu un nelabvēlīgajām sekām uz laba ūdens resursu stāvokļa saglabāšanu vai radīšanu. Attiecībā uz pasākumiem, kas sniedz labumu cilvēku veselībai, cilvēku drošības saglabāšanai vai ilgtspējīgai attīstībai, izvērtēšana ir paredzēta expressis verbis. Tieši tādēļ citai, parasti mazāk svarīgai, ar pasākumu saistītai sabiedrības interesei ir jābūt lielākai nozīmei nekā pasākuma negatīvajām sekām, lai tā tiktu atzīta par “vispārēju”.

90.

Dalībvalstīm, veicot šo izvērtēšanu, ir atbilstoša rīcības brīvība, jo runa ir par kompleksu lēmumu ar prognozējamiem elementiem ( 19 ). Tomēr it īpaši attiecībā uz apūdeņošanas interesi ir jāņem vērā Aitoloakarnanijas u.c. provinču valdību izklāstītais arguments, ka kokvilnas audzēšanai var būt īpaši nelabvēlīgas sekas uz vidi ( 20 ). Interesei, kas saistīta ar īpaši kaitīgu lauksaimniecības formu, salīdzinoši ir mazāka nozīme. Tomēr pretēji Aitoloakarnanijas u.c. provinču valdību norādītajam nevar nepārprotami secināt, ka Eiropas lauksaimniecības politika pret kokvilnas audzēšanu izturētos noraidoši. Gluži pretēji, šīs kultūras atbalstīšana joprojām ir nostiprināta primārajās tiesībās, proti, 4. protokolā par kokvilnu, kas ir pievienots Grieķijas pievienošanās aktam ( 21 ), un tādēļ tiek arī īstenota sekundārajās tiesībās ( 22 ).

91.

Tādējādi uz trešā jautājuma otro daļu konkrētajā gadījumā būtu jāatbild, ka dzeramā ūdens piegādes, apūdeņošanas un elektroenerģijas piegādes mērķis saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta c) apakšpunktu var pamatot pasākumus, kas neatbilst 4. panta 1. punktā ietvertajiem vides aizsardzības mērķiem, ja šo pasākumu ieguldījums iepriekš minēto mērķu sasniegšanā ir lielāks nekā negatīvā ietekme uz vides aizsardzības mērķiem.

92.

Lai noskaidrotu nozīmi, kas ir piešķirama iepriekš minētajiem mērķiem, līdzās citiem faktoriem nozīme ir trešā jautājuma trešajai daļai. Valsts padome vēlas uzzināt, vai katrā ziņā ir vajadzīgs motivēts administratīvs lēmums, kura pamatā ir vajadzīgais zinātniskais pētījums, kas apliecina, ka saņēmējs upju baseinu apgabals ar saviem ūdens resursiem nespēj nodrošināt pieprasījumu pēc dzeramā ūdens, apūdeņošanas utt.

93.

Kā norāda Komisija, nepieciešamība konstatēt pieprasījumu saņēmējā upju baseinu apgabalā izriet no Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta d) apakšpunktā paredzētās alternatīvu pārbaudes. Saskaņā ar minēto, lai atkāpe no 4. panta 1. punktā minētajiem vides aizsardzības mērķiem būtu pamatota, ir arī nepieciešams, lai noderīgos mērķus, kuriem kalpo ūdenstilpes pārveidojumi vai izmaiņas, tehnisku īstenošanas iespēju vai nesamērīgu izdevumu dēļ nav iespējams pienācīgi sasniegt ar citiem līdzekļiem, kas būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

94.

Attiecīgi pirms novirzīšanas ir jāpārbauda, vai saņēmējs upju baseinu apgabals tā vajadzību pēc ūdens, veicot samērīgus izdevumus, var apmierināt, izmantojot paša resursus, un vai tā būtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa. Šajā ziņā būtu jāapsver arī lauksaimniecības pielāgošana citām kultūrām, kam apūdeņošana būtu mazāk nepieciešama ( 23 ).

95.

Šīs pārbaudes rezultāts saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu pieder pie nepieciešamā pamatojuma iespējamai novirzīšanai. Tādēļ saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta b) apakšpunktu tas īpaši būtu jāizklāsta un jāizskaidro apsaimniekošanas plānā.

96.

Tādēļ uz trešā jautājuma trešo daļu būtu jāatbild, ka saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta b) un d) apakšpunktu apsaimniekošanas plānā ir īpaši jāizklāsta un jāizskaidro, ka saņēmējs upju baseinu apgabals tā nepieciešamību pēc ūdens nevar nodrošināt ar samērīgiem izdevumiem no paša resursiem vai ka tā nebūtu ievērojami labāka iespēja no vides aizsardzības viedokļa.

97.

Ceturto jautājumu Valsts padome uzdod tādā gadījumā, ja it īpaši Ūdens pamatdirektīvas 4. pants nav piemērojams ratione temporis attiecībā uz strīdīgo projektu. Tādēļ, ņemot vērā pirmajā jautājumā aizstāvēto viedokli ( 24 ), uz šo jautājumu ir jāatbild.

98.

Valsts padome vēlas uzzināt, vai Ūdens pamatdirektīvas lietderīga iedarbība jau tiek apdraudēta, ja ūdens novirzīšana no viena upes baseina uz citu ūdens baseinu tiek atļauta, lai gan vēl nav tikuši izstrādāti šo upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāni, vai ir jāņem vērā tādi kritēriji kā paredzēto pasākumu apjoms un ūdens novirzīšanas mērķi.

99.

Šis jautājums ir balstīts uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru direktīvas transponēšanai paredzētajā termiņā tās adresātēm dalībvalstīm ir jāatturas pieņemt noteikumus, kas varētu būtiski apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu. Atturēšanās pienākums ir noteikts visām valsts iestādēm un attiecas uz jebkādu vispārēju un īpašu pasākumu veikšanu, kuru dēļ var rasties šāds apdraudējums ( 25 ). Saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu saistībā ar LESD 288. panta 3. punktu tas pats attiecas arī uz pārejas periodu, kura laikā dalībvalstīm ir atļauts turpināt piemērot savas valsts tiesību normas, pat ja tās neatbilst attiecīgās direktīvas prasībām ( 26 ).

100.

Tādēļ dalībvalstis arī pārejas periodā attiecībā uz apsaimniekošanas plānu un pasākumu programmu izstrādi nevar īstenot pasākumus, kas varētu būtiski apdraudēt Ūdens pamatdirektīvā paredzētos mērķus.

101.

Ņemot vērā Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) daļā noteikto pasliktināšanas aizliegumu, šis pienākums ir pamatots vēl vairāk nekā citu direktīvu gadījumā. Proti, šī tiesiskā regulējuma vides aizsardzības mērķis nav tikai pasliktināšanas aizliegums, t.i., pienākums novērst kaitējumu. Gluži pretēji, vēlākais pēc pārejas perioda beigām attiecībā uz apsaimniekošanas plānu izstrādi atbilstoši ii) daļai papildus tiek noteikts atjaunošanas pienākums, t.i., pienākums sasniegt labu ūdens resursu stāvokli. Būtu pretrunīgi vispirms ūdens resursu stāvokli pasliktināt, lai to pēc tam atkal atjaunotu.

102.

Pasliktināšanas aizlieguma iepriekšēja iedarbība nav pretrunā arī tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principiem.

103.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskās paļāvības princips ir daļa no Savienības tiesību sistēmas un dalībvalstīm, īstenojot Savienības tiesību normas, tas ir jāievēro ( 27 ). Šis princips nepieļauj, ka attiecīgai personai piemērojamā tiesiskā regulējuma grozījumu dēļ ar atpakaļejošu spēku tiek atņemtas tiesības, kuras tā ir ieguvusi, pamatojoties uz agrāko tiesisko regulējumu ( 28 ). Attiecīgi Savienības materiāltiesiskās normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās attiecas uz situācijām, kuras noslēgušās pirms normu spēkā stāšanās, tikai tiktāl, ciktāl no to teksta, mērķa vai satura skaidri izriet, ka tām jāpiešķir šāda iedarbība ( 29 ).

104.

Tomēr šajā gadījumā nav konstatējamas jau iegūtas tiesības uz novirzīšanas projekta saskaņošanu, jo Valsts padome visas iepriekš piešķirtās atļaujas atkal ir atcēlusi. Lietas apstākļi tieši vēl nav noslēgušies ( 30 ). Vienīgi apstāklis, ka atļaujas piešķiršanas process norisinās, vēl nepamato tiesības arī uz tā veiksmīgu pabeigšanu.

105.

Tiesiskās paļāvības princips netiek pārkāpts arī tad, ja saskaņošanas procedūras laikā piemērojami kļūst stingrāki noteikumi attiecībā uz atļaujas piešķiršanu. Gluži pretēji, principā ir pieļaujama situācija, kad jauns tiesiskais regulējums tiek piemērots situāciju, kuras ir radušās saskaņā ar agrāku tiesisko regulējumu, turpmākajām sekām ( 31 ). Proti, šā principa aizsardzības piemērošanas joma nevar būt tik plaša, lai vispārīgi aizkavētu jaunā noteikuma piemērošanu tādu situāciju vēlākām sekām, kas radušās iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā ( 32 ).

106.

Saskaņošanas procedūra, kas vēl norisinās, ir jāuzskata par situāciju, kas ir radusies, esot spēkā iepriekšējam tiesiskajam regulējumam; galīgais lēmums ir šīs situācijas nākotnē sagaidāmas sekas, kuras ir jānosaka, ņemot vērā jauno tiesisko regulējumu ( 33 ). Šajā ziņā tiesiskās paļāvības princips nav piemērojams.

107.

Tomēr pasliktināšanas aizlieguma iepriekšēja iedarbība tiek ierobežota ar Tiesas judikatūru par procesuālo tiesību principiālu izmaiņu piemērošanu uz procesiem, kas jau bija sākušies, kad stājās spēkā attiecīgās direktīvas tiesību normas. Lai gan procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām prāvām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tie stājas spēkā ( 34 ), kā uzsver Tesālijas provinču valdības un DEI, Tiesa vides tiesībās ( 35 ), kā arī attiecībā uz publisko iepirkumu jomu ( 36 ) pat pēc pārejas perioda beigām ir noraidījusi iespēju procesuālo tiesību būtiskas izmaiņas piemērot procesos, kas vēl norisinās. Šajos nolēmumos runa bija par to, vai saskaņošanas procedūru, kas vēl norisinājās, ietvaros papildus bija jāpārbauda ietekme uz vidi saskaņā ar IVN direktīvu, kam būtu bijis jāveic dārgi pētījumi un būtu bijusi nepieciešama sabiedrības līdzdalība. Attiecībā uz publisko iepirkumu tiesībām runa bija par to, vai publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrā, kas vēl norisinājās, bija jāievēro Direktīvā 93/38/EEK ( 37 ) ietvertās prasības attiecībā uz formālo konkursu. Tomēr Tiesa vēlējās novērst situāciju, ka procedūras, kas jau valsts līmenī ir sarežģītas un kas ir oficiāli sāktas pirms dienas, kad beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, tiktu vēl papildus apgrūtinātas un ieilgtu direktīvas īpašo prasību dēļ un ka tās negatīvi ietekmētu jau radušās situācijas ( 38 ). Tādēļ Ūdens pamatdirektīvas iepriekšējai iedarbībai nevajadzētu radīt attiecīgas papildu un dārgas procesuālas darbības. Tomēr no minētā ir jānošķir materiāltiesisku prasību – piemēram, pasliktināšanas aizlieguma – piemērošana ( 39 ).

108.

Nosakot pasliktināšanas aizlieguma precīzu iepriekšējas iedarbības piemērošanas apjomu, var palīdzēt apsvērumi saistībā ar Ūdens pamatdirektīvas 4. pantu, atbildot uz otro un trešo jautājumu. Tomēr ne katrs 4. panta iespējams prettiesisks aizskārums būtiski apdraud direktīvas mērķus. Drīzāk apdraudējumam ir jāturpinās arī pēc 4. panta piemērošanas termiņa beigām, un tas nevar būt īslaicīgs. Turklāt tam ir jābūt būtiskam, proti, ne ar maznozīmīgu raksturu. Galu galā Ūdens pamatdirektīvas iepriekšēja iedarbība nevar būt tik plaša, ka dalībvalstīm ir ātrāk jāveic darbības attiecībā uz sagatavošanos direktīvas piemērošanai vai atjaunošanas pienākuma pildīšanu pretēji tieši noteiktam laika plānam.

109.

Līdz ar to attiecībā uz pamata lietu ir jānorāda turpmāk minētais.

110.

Novirzīšanas projekta ilgstošais raksturs ir acīmredzams. Tas, vai minētais būtiski apdraud direktīvas mērķus, ir jāpārbauda kompetentajām valsts iestādēm, konkrētajā gadījumā – Valsts padomei.

111.

Tomēr būtisks apdraudējums nevar tikt prezumēts tikai tādēļ vien, ka novirzīšana tiek veikta, pirms ir noteikti attiecīgo vienību apsaimniekošanas plāni. Lai gan pēc pārejas perioda beigām šādi plāni atbilstoši paskaidrojumiem, atbildot uz otro jautājumu ( 40 ), būtu nepieciešami, pilnīgi neatkarīgi no šiem plāniem varētu izrādīties, ka novirzīšana atbilst vai tikai nedaudz neatbilst Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā ietvertajiem vides aizsardzības mērķiem.

112.

Tādēļ vispirms, lai konstatētu, ka novirzīšana būtiski apdraud Ūdens pamatdirektīvas mērķus, ir jāpārbauda projekta ietekme uz 4. panta 1. punktā ietvertajiem mērķiem, ņemot vērā direktīvā noteiktos kritērijus.

113.

Ja, to darot, tiek secināts, ka mērķi tiek būtiski apdraudēti, ir arī jāpārbauda, vai pasākums ir pamatots, jo pirms pārejas perioda beigām rīcības brīvība nevar vairāk tikt ierobežota, nekā tas ir gadījumā, ja Ūdens pamatdirektīva tiek piemērota pilnā apjomā. Un Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 1. punktā noteikto vides aizsardzības mērķu prettiesisks aizskārums, kā jau norādīts, var tikt pamatots.

114.

Attiecībā uz pamatojumu runa var būt par diviem tiesiskajiem pamatiem: pirmkārt, jau minētā projekta uzskatīšana par jaunu virszemes ūdenstilpes fizikālo īpašību pārveidojumu vai jaunu noturīgu, cilvēku veiktu darbību Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punkta izpratnē ( 41 ) un, otrkārt, ūdenstilpes uzskatīšana par tādu, kuru jau negatīvi ir ietekmējusi cilvēku darbība 4. panta 5. punkta izpratnē. Pēdējā tiesību norma atvieglotu pamatošanu. Abi pamatojumi ir jāpiemēro, ievērojot 4. panta 8. un 9. punktu.

115.

Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 5. punkts vēl nav ticis iztirzāts, jo līdz šim runa bija par ūdenstilpnes jaunu izmaiņu. Uz šādām izmaiņām ir attiecināms 4. panta 7. punkts. Tomēr Ūdens pamatdirektīvas iepriekšējas iedarbības ietvaros runa ir par tādu pasākumu novēršanu, kas vēlākā laika brīdī, proti, beidzoties 4. panta piemērošanas pārejas periodam, 2009. gada beigās, izraisītu stāvokli, kas nebūtu savienojams ar šo tiesību normu. Tātad, ja Likums Nr. 3481/2006 ir radījis situāciju, kad Ahelojai 2009. gada beigās cilvēka darbība jau bija nodarījusi būtisku kaitējumu, šis kaitējums un tādējādi likums būtu izvērtējams, ņemot vērā 4. panta 5. punktu.

116.

Lai gan no lietas dalībnieku izteikumiem izriet, ka it īpaši dambis, iespējams, jau lielā mērā ir uzbūvēts, faktiskā novirzīšana līdz šim nav tikusi īstenota. Tādēļ, šķiet, ir maz ticams, ka Ahelojai attiecībā uz novirzīšanu jau ir nodarīts kaitējums Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 5. punkta izpratnē.

117.

Tātad, arī pārbaudot, vai novirzīšanas projekts būtiski negatīvi ietekmētu Ūdens pamatdirektīvas mērķus, iespējams, ir jārunā par Ūdens pamatdirektīvas 4. panta 7. punktu. Šajā ziņā var norādīt uz apsvērumiem saistībā ar otro un trešo jautājumu.

118.

Tomēr pretēji tam, kā tas būtu Ūdens pamatdirektīvas pilnīgas piemērojamības gadījumā, arī attaisnojot negatīvo ietekmi uz 4. panta 1. punktā noteiktajiem vides aizsardzības mērķiem, vēl nav jābūt izstrādātiem apsaimniekošanas plāniem, jo šo plānu publicēšanas termiņš saskaņā ar 13. panta 6. punktā ietvertajām, skaidri izteiktajām tiesību normām nav vēl iestājies un to pieņemšanai, ņemot vērā nepieciešamo sabiedrības līdzdalību, ir vajadzīgs ļoti ilgs laiks ( 42 ). Tomēr, lai varētu pamatot [negatīvo ietekmi], ir nepieciešams tāds salīdzinošs zinātniskais pamats kā apsaimniekošanas plānu gadījumā. Proti, bez atbilstošām zināšanām nepieciešamā izvērtēšana un alternatīvu pārbaude nav iespējama. Kompetentās iestādes nevarētu atbilstoši novērtēt nedz pasākuma priekšrocības, nedz tā negatīvās sekas.

119.

Daļēji, pieņemot Likumu Nr. 3481/2006, vajadzēja jau būt konstatējamiem Ūdens pamatdirektīvas transponēšanas rezultātiem, kas varētu būt noderīgi, veicot šo pārbaudi. Tā, piemēram, līdz 2004. gada 22. decembrim saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 5. panta 1. punktu katram upju baseinu apgabalam bija jāizstrādā tā īpašību analīze, cilvēku darbības ietekmes uz virszemes ūdeņu un gruntsūdeņu stāvokli pārskats un ūdens izmantošanas ekonomiskā analīze. Arī ūdens resursu stāvokļa monitoringa programmām saskaņā ar 8. pantu un apsaimniekošanas plāna izstrādes grafikiem un darba programmām saskaņā ar 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu vajadzēja jau būt gandrīz sagatavotām, jo termiņš to izstrādei beidzās 2006. gada 22. decembrī. Tikai tiktāl, ciktāl pamatojumam bija nepieciešamas plašas zināšanas, tām bija jābūt izstrādātām pirms turpmākas Ūdens pamatdirektīvas transponēšanas.

120.

Turklāt šī pamatojuma gadījumā, kā tas ir izklāstīts saistībā ar trešā jautājuma trešo daļu ( 43 ), svarīgi ir pasākuma mērķi.

121.

Rezumējot uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka pirms apsaimniekošanas plānu vai pasākumu programmu noteikšanas termiņa beigām pieņemts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek atļauta ūdens novirzīšana no viena noteikta upes baseina uz citu upes baseinu, nodara būtisku kaitējumu Ūdens pamatdirektīvas mērķiem, ja novirzīšana izraisa ūdens resursu stāvokli, kas ilglaicīgi un būtiski nav savienojams ar direktīvas 4. pantu. Šajā ziņā arī 4. panta iepriekšējas iedarbības ietvaros ir iespējama pamatošana ar sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm; lai gan apsaimniekošanas plāni nav nepieciešami, valsts tiesiskajam regulējumam ir jābūt pieņemtam, pamatojoties uz pietiekamu informāciju.

122.

Ar piekto jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai Ūdens pamatdirektīvai atbilst valsts parlamenta pieņemts valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek apstiprināti upju baseinu apsaimniekošanas plāni, ja attiecīgajās valsts tiesību normās nav paredzēts, ka procedūras laikā valsts parlamentā jābūt apspriešanās posmam ar sabiedrību, un ja no lietas materiāliem neizriet, ka būtu ievērota direktīvā paredzētā apspriešanās administratīvajās iestādēs procedūra.

123.

Lai gan Magnisijas provinces valdība un DEI šo jautājumu uzskata par hipotētisku, jo, pieņemot strīdīgo likumu, vēl nepastāvēja pienākums izstrādāt apsaimniekošanas plānus, pamata tiesvedībā runa ir arī par diviem apsaimniekošanas plāniem, kas tika pieņemti ar Likumu Nr. 3481/2006 un acīmredzot arī joprojām, proti, pēc pārejas perioda beigām, ir spēkā. Turklāt Valsts padome, iespējams, prezumē, ka šie apsaimniekošanas plāni bija nepieciešami saskaņā ar Grieķijas tiesībām, kuras tā, ņemot vērā nākotnē sagaidāmās sekas, jau vēlētos piemērot atbilstoši direktīvā paredzētajām procesuāltiesiskajām prasībām. Tādēļ ir iespējams, ka atbildes sniegšana uz šo jautājumu ir nepieciešama, lai pieņemtu nolēmumu pamata tiesvedībā.

124.

Neveicot apspriešanos, varētu tikt pārkāpts Ūdens pamatdirektīvas 14. pants. Saskaņā ar to privātpersonām un ieinteresētajām personām vajadzētu būt tiesībām aktīvi iesaistīties direktīvas īstenošanā [transponēšanā], it īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā ( 44 ).

125.

Lai šo mērķi sasniegtu, atbilstoši Ūdens pamatdirektīvas 14. pantam dažādu dokumentu periodiskai publicēšanai ir jānotiek pirms tā laika posma sākuma, uz ko plāns attiecas. Vismaz trīs gadus pirms plāna spēkā stāšanās ir jāpublicē plāna izstrādes grafiks, vismaz divus gadus pirms spēkā stāšanās – attiecīgo būtisko ūdens resursu apsaimniekošanas jautājumu pagaidu pārskats, un apsaimniekošanas plāna projekta eksemplāram ir jābūt pieejamam vismaz vienu gadu pirms tā spēkā stāšanās. Pēc pieprasījuma ir jāizsniedz arī citi pamatdokumenti. Dalībvalstis saskaņā ar 14. panta 2. punktu nosaka vismaz sešu mēnešu ilgu laika posmu rakstveida piezīmju izteikšanai par minētajiem dokumentiem, lai nodrošinātu aktīvu iesaisti un apspriešanos.

126.

Atkāpšanās no šīm prasībām, izstrādājot apsaimniekošanas plānus, nav paredzēta. It īpaši nepastāv izņēmums attiecībā uz tiesību aktiem, kā tas ir paredzēts IVN direktīvas 1. panta 5. punktā.

127.

Pretēji Larisas provinces valdības uzskatam, minētais nav tiesiskā regulējuma robs, kas būtu jāaizpilda analoģijas ceļā, par paraugu izmantojot IVN direktīvu ( 45 ). Gluži pretēji, ir jāpieņem, ka Savienības likumdevējs apzināti nenoteica salīdzināmu izņēmumu attiecībā uz likumdošanas procesu. Par to liecina it īpaši Ūdens pamatdirektīvas pieņemšanas brīdī jau pasludinātais spriedums lietā WWF u.c. ( 46 ) un toreiz vēl izskatīšanā esošā lieta Linster ( 47 ) – abas lietas bija par prasībām attiecībā uz IVN direktīvā paredzēto izņēmumu attiecībā uz likumdošanas procesu –, kā arī īsu laiku pēc tam pieņemtā SVN direktīva, kurā expressis verbis ir paredzēta sabiedrības līdzdalība, pārbaudot tiesību aktu ietekmi uz vidi.

128.

Kļūdains ir arī Larisas provinces valdības arguments, ka, neesot izņēmumam attiecībā uz likumdošanas procesu, dalībvalstīm ir liegts apsaimniekošanas plānus pieņemt likumu formā. Gluži pretēji, tās noteikti var šādi rīkoties, ja tās Ūdens pamatdirektīvas 14. pantā paredzētos soļus integrē savā likumdošanas procesā vai tā sagatavošanas procesā iestādē.

129.

Līdz ar to uz piekto jautājumu ir jāatbild, ka Ūdens pamatdirektīvas 14. pants ir pārkāpts, ja apsaimniekošanas plāni tiek noteikti, nenotiekot paredzētajai sabiedrības līdzdalībai.

130.

Sestais jautājums attiecas uz IVN direktīvu. Acīmredzot pirms Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas netika veikts atkārtots ietekmes uz vides novērtējums attiecībā uz dambju ierīkošanu un ūdens novirzīšanu. Tā vietā tika norādīts uz jau veiktu ietekmes uz vidi pētījumu, uz kuru pamatojās 2003. gadā izdotā projekta atļauja, kas tika atcelta 2005. gadā. Valsts padome jautā, vai šāda rīcība atbilst IVN direktīvā noteiktajām prasībām.

131.

Attiecībā uz minēto Valsts padome prezumē, ka atceltās atļaujas ietekmes uz vidi novērtējums ietver visu informāciju, kas bija nepieciešama saskaņā ar IVN direktīvu. Tomēr sabiedrības līdzdalība esot izpaudusies tikai tādējādi, ka tika publicēta 2003. gadā piešķirtā un vēlāk atceltā atļauja.

132.

IVN direktīvā ietvertajām prasībām nozīme ir tikai tad, ja direktīva vispār ir piemērojama. Tomēr saskaņā ar 1. panta 5. punktu tā neattiecas uz projektiem, kuru sīku izklāstu pieņem ar īpašu valsts tiesību aktu. Turklāt tiesību normā expressis verbis ir noteikts, ka šīs direktīvas mērķi, ietverot mērķi sniegt informāciju, tiek sasniegti likumdošanas procesā.

133.

No šīs tiesību normas izriet, ka direktīvā noteiktajiem projektiem novērtējuma procedūra netiek piemērota, pastāvot diviem nosacījumiem: pirmkārt, projekta sīks izklāsts jāpieņem ar īpašu likumu un, otrkārt, direktīvas mērķi, ieskaitot informācijas sniegšanu, jāsasniedz likumdošanas procesā ( 48 ).

134.

Tikai gadījumos, kad likumdevējam ir pieejama līdzvērtīga informācija tai, kura tiktu iesniegta kompetentajai iestādei projekta saskaņošanas procedūrā iestādē, direktīvas mērķi likumdošanas procesā tiek sasniegti ( 49 ).

135.

Atbilstoši minētajam Tiesa ir lēmusi, ka projektu nevar uzskatīt par tādu, kura sīku izklāstu pieņem ar īpašu valsts tiesību aktu IVN direktīvas 1. panta 5. punkta izpratnē, ja šajā likumā, pirmkārt, nav ietverta nepieciešamā informācija, lai novērtētu projekta ietekmi uz vidi, bet gan ir noteikta attiecīga pētījuma veikšana un, otrkārt, ir paredzēts, ka attīstītājs tiesības uz projekta īstenošanu iegūst, tikai pieņemot vēl citus nolēmumus ( 50 ).

136.

Ģenerāladvokāte Šarpstone [Sharpston] nesen ir paskaidrojusi, ka IVN direktīva nav tikai formalitāte. Drīzāk tās mērķis ir nodrošināt efektīvus ietekmes uz vidi novērtējumus visiem galvenajiem projektiem un nodrošināt atbilstošu sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesā ( 51 ). Ciktāl likumdevēja rīcībā ir vajadzīgie materiāli un tas īsteno demokrātisko funkciju pareizi un efektīvi, proti, tautas ievēlētie pārstāvji varēja atbilstoši izvērtēt un apspriest attiecīgo projektu, IVN direktīvā paredzētie mērķi likumdošanas procesā tiek sasniegti ( 52 ). Savukārt likumdošanas procesā, kurā tikai formāli tiek legalizēta agrāka administratīva procedūra, kurā jau tika pieņemti attiecīgi lēmumi, netiks nodrošināti tādi paši aizsardzības pasākumi kā tie, kas noteikti IVN direktīvā ( 53 ).

137.

Attiecīgi pamata lietā ir jānoskaidro, vai, pirmkārt, likumdevēja rīcībā bija IVN direktīvā paredzētajā procedūrā nepieciešamā informācija un, otrkārt, vai tas projekta ietekmi uz vidi varēja atbilstoši izvērtēt un apspriest.

138.

Attiecībā uz informācijas aktualitāti IVN direktīvā nav ietvertas īpašas prasības. Tomēr projekta ietekme uz vidi pareizi var tikt novērtēta, tikai pamatojoties uz labākajām – atļaujas piešķiršanas brīdī – pieejamām zināšanām. Attiecīgi it īpaši IVN direktīvas 5. panta 1. punktā ir ietvertas norādes uz to, ka ir jāsniedz jaunākā informācija, ja tas izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem.

139.

Tā, piemēram, saskaņā ar IVN direktīvas 5. panta 1. punkta b) apakšpunktu tiek pieprasīts, lai informācijas, kas ir jāiesniedz attīstītājam, apjoms tiktu noteikts, ņemot vērā inter alia pašreizējās novērtējuma zināšanas. Tās parasti ir saskaņošanas procedūras sākumā esošas zināšanas, jo šajā brīdī ir jānosaka, kāda informācija attīstītājam ir jāsniedz. Tomēr šīs informācijas apjoms saskaņā ar IVN direktīvas 5. panta 1. punkta a) apakšpunktu ir atkarīgs arī no tā, vai informācija ir saistīta ar šo saskaņošanas procedūras stadiju un ar tām konkrēta projekta vai projekta tipa un vides īpašajām pazīmēm, kas var tikt ietekmētas.

140.

Tādēļ, ja saskaņošanas procedūras vēlākā stadijā izrādās, ka ir nepieciešama aktuālāka informācija, lai pareizi novērtētu projekta ietekmi uz vidi, šī informācija ir jāpieprasa ( 54 ).

141.

Tādējādi Valsts padomei ir jāpārbauda, vai informācija, kas bija pietiekama 2003. gadā, bija pietiekama arī vēl 2006. gadā, lai novērtētu projekta ietekmi uz vidi. Ja tas tā ir, attiecīgie dokumenti varēja tikt atkārtoti izmantoti likumdošanas procesā.

142.

Attiecībā uz minēto it īpaši ir jāpārbauda, vai informācija vēl bija pietiekami aktuāla un, kā pareizi norāda Aitoloakarnanijas u.c. provinču valdības, šajā ziņā, vai projekts salīdzinājumā ar iepriekš veikto ietekmes uz vidi novērtējumu ir izmainīts tā, ka tas radītu būtiskāku ietekmi uz vidi ( 55 ). Aitoloakarnanijas u.c. provinču valdības uzdod principā arī būtisko jautājumu par to, vai ir pietiekami ietekmes uz vidi novērtējumu 2006. gadā balstīt uz informāciju, kas lielākoties tika iegūta pirms 1995. gada un pirms 2003. gada tika tikai papildināta. Valsts padome pati lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzsver, ka tās rīcībā nav uzticami un aktualizēti dati par putnu pasauli attiecīgajās aizsargājamās teritorijās ( 56 ).

143.

Turklāt, ņemot vērā Aitoloakarnanijas u.c. provinču valdību izteikumus par procedūru parlamentā, pieņemot Likuma Nr. 3481/2006 9. un 13. pantu, arī šis process ir jāizvērtē rūpīgāk. Ja deputāti patiešām nebija informēti par šo tiesību normu saturu un pieņemto projektu ( 57 ), apgalvojums, ka viņi tā ietekmi uz vidi varēja atbilstoši izvērtēt un apspriest, ir ļoti apšaubāms.

144.

Tādēļ uz sesto jautājumu ir jāatbild, ka ietekmes uz vidi pētījums, kas tika iesniegts apstiprināšanai valsts parlamentā pēc tam, kad ar tiesas nolēmumu bija atcelts akts, ar kuru minētais pētījums iepriekš bija apstiprināts iestādē, atbilst IVN direktīvas 1. panta 5. punktā paredzētajām prasībām, ja, pirmkārt, tas likumdevējam sniedza direktīvā paredzētajā procesā nepieciešamo – proti, pietiekami aktuālu un pilnīgu – informāciju un, otrkārt, likumdevējs, pamatojoties uz šo informāciju, varēja atbilstoši izvērtēt un apspriest projekta ietekmi uz vidi.

145.

Valsts padome ar 7., 8. un 9. jautājumu vēlas arī uzzināt, vai Likums Nr. 3481/2006 atbilst SVN direktīvā ietvertajām prasībām. Lai to uzzinātu, tā jautā, vai projekti ietilpst SVN direktīvas materiāltiesiskajā piemērošanas jomā un konkrētajā gadījumā arī piemērošanas laikā jomā (par to 1. un 2. punktā). Ja atbilde uz minēto ir – jā, tā vēlas zināt, vai novērtējumiem, kas veikti saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un IVN direktīvu, papildus ir jāveic īpašs ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu (par to 3. punktā).

146.

Ar septīto jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai plāns par upes novirzīšanu ietilpst SVN direktīvas piemērošanas jomā, ja tas attiecas uz dambju ierīkošanu un ūdens novirzīšanu no viena upju baseinu apgabala uz citu, ja tas ietilpst Ūdens pamatdirektīvas piemērošanas jomā, ja tas attiecas uz darbiem IVN direktīvas izpratnē un ja tas var ietekmēt vidi teritorijās Dzīvotņu direktīvas izpratnē.

147.

Lai noskaidrotu, vai šāds plāns ietilpst SVN direktīvas materiāltiesiskajā piemērošanas jomā, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai tas ir plāns vai programma šīs direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē un, otrkārt, vai uz to ir attiecināms 3. panta 2.–4. punkts.

148.

Saskaņā ar SVN direktīvas 2. panta a) punktu izteiciens “plāni un programmas” direktīvas izpratnē apzīmē plānus un programmas, kurus sagatavo un/vai pieņem vai pieņemšanai likumdošanas kārtībā sagatavo iestāde un kuri prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.

149.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar izsecināt, vai “upes novirzīšanas plāns”ir jāsagatavo saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem. Ja plāns tiek attīstīts neatkarīgi no pienākuma to darīt, attiecībā uz to nav jāveic vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu ( 58 ).

150.

Lai gan saskaņā ar DEI izteikumu, šķiet, ir iespējams, ka novirzīšanas projekts var būt Grieķijas tiesībās paredzēta teritorijas izmantošanas plānojuma priekšmets, šāds plāns nav lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets. To drīzāk atbilstoši DEI izklāstam Valsts padome ir atzinusi par nevajadzīgu kādā no agrākajiem lēmumiem.

151.

Ja konkrēti projekti ir jāsaskaņo, vides novērtējums saskaņā ar SVN direktīvu parasti arī nebūtu nepieciešams. Proti, projekta saskaņošana kā tāda nav plāns vai programma.

152.

Tomēr jautājums ir arī par Ahelojas un Pēnejas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plāniem, kas ir daļa no Likuma Nr. 3481/2006. Par to, ka šajā gadījumā runa ir par plāniem SVN direktīvas izpratnē, nav šaubu. Tie saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 13. pantu ir jāizstrādā. Iestāde tos arī sagatavoja pieņemšanai parlamentā likumdošanas kārtībā.

153.

Saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 1. punktu vides novērtējumu saskaņā ar 4.–9. pantu veic 2.–4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.

154.

Saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu vides novērtējumu veic plāniem, kuri sagatavoti ūdens resursu apsaimniekošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti IVN direktīvas I un II pielikumā.

155.

Apsaimniekošanas plāni nosaka pamatprincipus šādu projektu, piemēram, ūdens resursu pārvietošanas atbilstoši IVN direktīvas I pielikuma 12. punktam un dambju projektu atbilstoši I pielikuma 15. punktam, saskaņošanai. Šajā gadījumā runa nav galvenokārt par pārvietošanas projekta daļas saskaņošanu, jo apsaimniekošanas plāni katrā ziņā saskaņā ar Savienības tiesībām vēl nebija saistoši. Tomēr sākot no brīža, kad ir beidzies apsaimniekošanas plānu izstrādes termiņš, katrā nākamajā attiecīgo projektu saskaņošanas posmā ir jāievēro tajos noteiktie pamatprincipi.

156.

Turklāt, vismaz šajā gadījumā, daudz kas liecina arī par to, ka pastāv novērtējuma pienākums saskaņā ar SVN direktīvas 3. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī tiesību norma attiecas uz plāniem, attiecībā uz kuriem to iespējamās ietekmes uz vidi dēļ ir noteikta prasība veikt novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. vai 7. pantu. Apsaimniekošanas plānu piemērošanas jomā atrodas aizsargājamās teritorijas saskaņā ar šo direktīvu. Tām, piemērojot plānus, varētu tikt nodarīts kaitējums, it īpaši, ja šie plāni paredz ūdens resursu pārvietošanu lielos apmēros ( 59 ).

157.

Tādējādi ir jāsecina, ka attiecībā uz apsaimniekošanas plāniem Ūdens pamatdirektīvas 13. panta izpratnē principā ir jāveic vides novērtējums atbilstoši SVN direktīvai.

158.

Tādēļ ir jānoskaidro arī atbilde uz astoto jautājumu, proti, vai akti, kas attiecās uz strīdīgo projektu un ar tiesas nolēmumiem tika atcelti ar atpakaļejošu spēku, var tikt uzskatīti par oficiālām sagatavošanas darbībām, kas tika veiktas pirms 2004. gada 21. jūlija, kādēļ nav pienākuma izstrādāt stratēģisku vides pētījumu.

159.

Šis jautājums attiecas uz SVN direktīvas 13. panta 3. punkta pirmo teikumu, kurā, ņemot vērā transponēšanas termiņu saskaņā ar 13. panta 1. punktu, ir paredzēta parastā situācija, kad ir piemērojama direktīva: vides novērtējums ir jāveic plāniem un programmām, kuru pirmā oficiālā sagatavošanas darbība ir veikta pēc 2004. gada 21. jūlija.

160.

Minētais nav attiecināms uz tiesas ceļā atceltajām atļaujām jau tādēļ vien, ka tās bija saskaņošanas procedūras (starp)rezultāts. Sagatavošanas darbības var būt tikai darbības saskaņošanas procedūras uzsākšanai. Tieši tādēļ tam, vai atļauja tika atcelta ar atpakaļejošu spēku, nav nozīmes.

161.

Attiecībā uz pamata tiesvedību lielāka nozīme ir tam, vai saskaņošanas procedūras uzsākšana var tikt uzskatīta par sagatavošanas darbību attiecībā uz apsaimniekošanas plāniem vai var būt runa par sagatavošanas darbību attiecībā uz Ahelojas novirzīšanas plānu.

162.

Lai gan SVN direktīvā nav ietverta jēdziena “oficiāla sagatavošanas darbība” definīcija, tā mērķis acīmredzot ir noteikt tādu kritēriju attiecībā uz procedūras uzsākšanas brīdi, uz kuru var paļauties. Šādā veidā tas rūpējas par tiesisko drošību un veicina direktīvas lietderīgo iedarbību ( 60 ). Tādēļ procedūras oficiālajai sagatavošanas darbībai SVN direktīvas izpratnē nepārprotami ir jābūt vērstai uz plāna vai programmas sagatavošanu, uz kuru attiecas direktīva.

163.

IVN direktīvas ietvaros Tiesa attiecīgi neformālu saziņu un sarunas starp kompetentajām iestādēm un attīstītāju nav atzinusi par tādām pietiekamām darbībām, kas norādītu uz procedūras sākumu ( 61 ).

164.

Tāpat par nepietiekamām darbībām SVN direktīvas ietvaros ir jāuzskata noteiktu procedūru uzsākšana saistībā ar projektiem, uz kuriem attiektos apsaimniekošanas plāns, piemēram, procedūru ūdens resursu pārvietošanas saskaņošanai uzsākšana. Proti, no šīm procedūrām nevarēja secināt, ka tās attiecas (arī) uz apsaimniekošanas plānu.

165.

Turklāt gandrīz uz nevienu apsaimniekošanas plānu ratione temporis nebūtu attiecināms vides novērtējums, ja pirms 2004. gada 21. jūlija uzsāktās attiecīgo projektu saskaņošanas procedūras būtu jāuzskata par apsaimniekošanas plānu oficiālām sagatavošanas darbībām, jo katra apsaimniekošanas plāna piemērošanas jomā atrodas daudzi šāda veida esoši projekti, uz kuriem tas potenciāli attiecas pasliktināšanas aizlieguma un atjaunošanas pienākuma dēļ atbilstoši Ūdens pamatdirektīvas 4. pantam.

166.

Visbeidzot, pamata tiesvedībā arī notikumu hronoloģiskā secība neliecina, ka pirmās oficiālās sagatavošanas darbības attiecībā uz apsaimniekošanas plāniem tika veiktas pirms 2004. gada 21. jūlija. Ahelojas un Pēnejas upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu neesamība pirmo reizi tika atzīta Valsts padomes spriedumā Nr. 1688/2005, tātad pēc 2004. gada 21. jūlija. Tas liecina par to, ka sagatavošanās to pieņemšanai arī sākās tikai pēc šī datuma.

167.

Situācija būtu citādāka, ja – pretēji atbildei uz septīto jautājumu – būtu konstatējams tāds Ahelojas daļējas novirzīšanas plāns, uz kuru principā attiektos novērtēšanas pienākums.

168.

Tiesiskajam regulējumam par sagatavošanas darbībām ir jāsniedz iespēja procedūras, kas vēl norisinās, pabeigt, tās nekavējot ar principiāli jaunām procesuālām prasībām. Turpretim šim tiesiskajam regulējumam nevajadzētu kalpot tam, lai plānu vides novērtējums nevarētu tikt veikts tikai tāpēc, ka attiecībā uz to pašu priekšmetu pagātnē ir tikuši veikti kādi administratīvie pasākumi.

169.

Tādēļ nozīme būtu tam, vai plāna saskaņošanas procedūra norisinājās nepārtraukti. Tiesas nolēmumi šajā ziņā nebūtu jāvērtē kā pārtraukums, ja kompetentās iestādes nekavējoties ir veikušas nepieciešamos pasākumus, lai novērstu tiesas konstatētos trūkumus. Arī administratīvā procesa nomaiņu uz likumdošanas procesu nevajadzētu uzskatīt par pārtraukumu.

170.

Tādēļ novirzīšanas projekta saskaņošanas procedūras uzsākšana varētu būt oficiāla sagatavošanas darbība tāda plāna izstrādāšanai šādam projektam, uz kuru attiecas novērtējuma pienākums.

171.

Papildus ir jānorāda, ka pamata tiesvedībā nav piemērojams novērtējuma pienākums saskaņā ar SVN direktīvas 13. panta 3. punkta otro teikumu. Tas ir piemērojams, ja plāni un programmas, kuru pirmā sagatavošanas darbība ir veikta pirms 2004. gada 21. jūlija, tiek pieņemti vai iesniegti likumdošanas procedūrai vēlāk nekā 24 mēnešus pēc tam. Tomēr strīdīgās Likuma Nr. 3481/2006 tiesību normas saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu Grieķijas parlamentā tika iesniegtas jau 2006. gada 6. jūlijā ( 62 ).

172.

Tādēļ uz astoto jautājumu ir jāatbild, ka nedz atceltās upes novirzīšanas projekta atļaujas, nedz attiecīgo saskaņošanas procedūru uzsākšana saskaņā ar SVN direktīvas 13. panta 1. punktu nevar tikt uzskatīta par upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu oficiālām sagatavošanas darbībām saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu. Tomēr saskaņošanas procedūras uzsākšana varētu tikt uzskatīta par plāna, uz kuru attiecas novērtējuma pienākums, sagatavošanas darbību, ja saskaņošanas procedūra bija norisinājusies bez pārtraukuma.

173.

Ņemot vērā atbildi uz astoto prejudiciālo jautājumu, ir jāatbild arī uz devīto jautājumu. Valsts padome būtībā vēlas uzzināt, vai ir jāveic atsevišķs stratēģisks vides novērtējums, ja jau ir veikti novērtējumi saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvu un IVN direktīvu.

174.

Atbilde izriet jau no Valsts padomes minētā SVN direktīvas 11. panta 1. un 2. punkta. Saskaņā ar 1. punktu vides novērtējums, ko veic atbilstoši SVN direktīvai, neietekmē nedz IVN direktīvā, nedz citos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības. Tomēr saskaņā ar 2. punktu tādiem plāniem un programmām, attiecībā uz kuriem pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu izriet gan no šīs direktīvas, gan no citiem Kopienas tiesību aktiem, dalībvalstis drīkst paredzēt saskaņotu vai kopīgu procedūru izmantošanu, kurās ievērotas attiecīgajos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības, lai inter alia novērstu novērtējuma dublēšanos.

175.

Šīs tiesību normas parāda, ka dažādie Savienības tiesībās paredzētie vides novērtējumi nav jāizpilda formāli. Drīzāk nozīme ir tam, lai dažādo tiesību normu prasības tiktu transponētas. Ja tas tā tiek darīts, nav svarīgi, kā tiek apzīmēts attiecīgais novērtējums ( 63 ).

176.

Tas, vai pētījumi, kas izstrādāti, pamatojoties uz citām tiesību normām, atbilst SVN direktīvas prasībām, ir jāpārbauda katrā gadījumā atsevišķi, kas ir valsts tiesu pienākums. Šādiem pētījumiem ir jāatbilst gan tām SVN direktīvas prasībām, kas attiecas uz to saturu, gan procesuāltiesiskajām prasībām. IVN direktīvas un SVN direktīvas lielās līdzības dēļ principā tas ir iespējams, ja abi novērtējumi ir ar vienādu apjomu, proti, ja projekts un plāns lielā mērā ir līdzīgi. Šķiet, nav izslēdzama situācija, kad apsaimniekošanas plānam izvirzīto prasību saskaņā ar Ūdens pamatdirektīvas 13. panta 4. punktu un VII pielikumu izpilde atbilst prasībām attiecībā uz plāna vides novērtējumu saskaņā ar SVN direktīvu.

177.

Tomēr, ņemot vērā apsvērumus par IVN direktīvu ( 64 ), ir jānorāda, ka iespējamie novērtējuma trūkumi saskaņā ar šo direktīvu visdrīzāk būtu jāuzskata arī par vides novērtējuma trūkumiem saskaņā ar SVN direktīvu. SVN direktīvas 5. panta 2. punktā daudz skaidrāk nekā IVN direktīvā tiek pieprasīts, lai pētījumā tiek ņemtas vērā pašreizējās zināšanas un novērtēšanas metodes. Un abu direktīvu 8. pantā attiecīgi tiek pieprasīts, lai, pieņemot lēmumu, tiktu ņemta vērā iegūtā informācija par ietekmi uz vidi.

178.

Tādēļ uz devīto jautājumu ir jāatbild, ka saskaņā ar SVN direktīvas 11. panta 2. punktu gadījumā, kad plāns vienlaikus ietilpst gan šīs direktīvas, gan Ūdens pamatdirektīvas un SVN direktīvas piemērošanas jomā, kurās arī ir ietverta prasība veikt projekta ietekmes uz vidi novērtējumu, nav jāveic atsevišķs stratēģisks vides novērtējums, ja pētījumi, kas ir tikuši veikti, pamatojoties uz Ūdens pamatdirektīvu un IVN direktīvu, atbilst SVN direktīvā ietvertajām prasībām attiecībā uz saturu un veikto procedūru.

179.

Noslēgumā ir jāanalizē daži jautājumi saistībā ar Savienības vides aizsardzības tiesībām. Valsts padome uzdod jautājumu par ieteikto KNT pagaidu aizsardzību, pirms tās tika iekļautas Kopienas sarakstā (par to 1. punktā), par saskaņošanas pieļaujamību bez zināšanām par attiecīgo putnu pasauli (par to 2. punktā), par kaitējuma teritorijām pamatojumu ar apūdeņošanas un dzeramā ūdens piegādes mērķiem (par to 3. punktā), konkrētajā gadījumā, par iespējamiem pasākumiem vienotības aizsardzībai (par to 4. punktā), kā arī par to, vai Dzīvotņu direktīvai atbilst dabiskas upes ekosistēmas pārveidošana par cilvēka radītu upes un ezera ekosistēmu (par to 5. punktā).

180.

Atbilžu sniegšanu uz šiem jautājumiem galvenokārt raksturo apstāklis, ka Ahelojas daļējas novirzīšanas saskaņošanas procedūra jau norisinās ļoti ilgu laiku. Tā sākās vēl pirms Dzīvotņu direktīvas pieņemšanas. Tādēļ nevar tikt piemērota projektu ex ante novērtējuma procedūra saskaņā ar 6. panta 3. punktu, piemērot var tikai pasliktināšanas aizliegumu atbilstoši 6. panta 2. punktam.

181.

Ar desmito jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai teritorijas, kas bija iekļautas Kopienā nozīmīgu teritoriju (KNT) valsts sarakstos un kas galu galā tika iekļautas KNT Kopienas sarakstos, pirms tika publicēts Lēmums 2006/613, ar ko tika pieņemts Kopienas nozīmes aizsargājamo teritoriju saraksts Vidusjūras bioģeogrāfiskajam reģionam, ietilpa Dzīvotņu direktīvas aizsardzības jomā.

182.

Attiecībā uz minēto Valsts padome atsaucas uz piecām KNT ( 65 ), kuras ar minēto lēmumu tika iekļautas sarakstā un uz kurām attiecas projekts.

183.

Šajā jautājumā Valsts padome prezumē, ka nozīmīgākās Likuma Nr. 3481/2006 tiesību normas, proti, 9. un 13. pants, tika izsludinātas ar likumu un stājās spēkā 2006. gada 2. augustā, savukārt Lēmums 2006/613 tika publicēts tikai 2006. gada 21. septembrī. Ja šim publicēšanas brīdim būtu nozīme attiecībā uz attiecīgo teritoriju iekļaušanu Kopienas sarakstā, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkts atbilstoši šīs direktīvas 4. panta 5. punktam būtu piemērojams tikai sākot ar 2006. gada 21. septembri ( 66 ), tātad pēc Likuma Nr. 3481/2006 spēkā stāšanās.

184.

Tomēr Lēmums 2006/613 saskaņā ar tobrīd piemērojamo EKL 254. panta 3. punktu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – LESD 297. panta 2. punkta trešā daļa) stājās spēkā jau ar tā paziņošanas brīdi adresātiem – saskaņā ar lēmuma 2. pantu tās ir dalībvalstis ( 67 ). Par to, vai teritorijas aizsardzību varētu izmantot kā argumentu strīdos ar privātpersonām pirms lēmuma publicēšanas, šajā gadījumā nav jālemj. Paziņošanas brīdi – kas Savienības tiesību datu bāzē (EUR-Lex) tiek norādīts kā lēmuma pieņemšanas datums, 2006. gada 19. jūlijs ( 68 ) – būs jākonstatē Valsts padomei.

185.

Ja izrādās, ka Komisijas lēmums Grieķijai tika paziņots tikai pēc Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas, Grieķijai vajadzētu nodrošināt to teritoriju pagaidu aizsardzību, par kurām ir iesniegts priekšlikums. Saskaņā ar Dabisko dzīvotņu direktīvu dalībvalstīm attiecībā uz teritorijām, kuras noteiktas, lai tās ierakstītu Kopienas sarakstā, ir jāveic attiecīgi aizsardzības pasākumi, lai saglabātu šo teritoriju īpatnības. Tātad dalībvalstis nevar atļaut tādu iejaukšanos, kas var būtiski apdraudēt attiecīgo teritoriju ekoloģiskās īpatnības. Tāds it īpaši ir gadījums, ja iejaukšanās dēļ var vai nu būtiski samazināties teritorijas platība, vai nu izzust teritorijā esošas prioritārās sugas, vai, visbeidzot, teritorija var iet bojā, vai var tikt iznīcinātas to raksturojošās īpašības ( 69 ).

186.

Turpretim, ja Komisija savu lēmumu Grieķijai jau būtu paziņojusi Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas brīdī, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 5. punktu attiecībā uz sarakstā iekļautajām teritorijām principā attiektos 6. panta 2., 3. un 4. punktā ietvertie noteikumi. Tomēr turpinājumā es parādīšu, ka apstāklis, ka Ahelojas daļējas novirzīšanas saskaņošanas procedūra jau bija norisinājusies ilgāku laiku, nepieļauj ex ante novērtējuma piemērošanu saskaņā ar 6. panta 3. punktu. Drīzāk piemērojams ir 6. panta 2. punkts, konkrētajā gadījumā saistībā ar 6. panta 4. punktā ietvertajām prasībām attiecībā uz iespējamā nodarītā kaitējuma teritorijām pamatojumu.

187.

Visdrīzāk būtu jāpieprasa veikt Ahelojas novirzīšanas ietekmes novērtējumu, ievērojot šo teritoriju aizsardzības mērķus, atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajam teikumam. Saskaņā ar to plānos vai projektos, kas var būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju, izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus.

188.

Tomēr Tiesa jau ir atzinusi, ka projekts, ja tas tika saskaņots, pirms bija beidzies Dzīvotņu direktīvas transponēšanas termiņš vai saskaņošanas procedūra tika uzsākta pirms attiecīgā dalībvalsts pievienojās Eiropas Savienībai, nevar tikt pakļauts Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajiem noteikumiem par projekta ietekmes uz attiecīgo teritoriju ex ante novērtējumu ( 70 ). Nebūtu labi, ja procedūras, kas jau valsts mērogā ir sarežģītas un kas ir oficiāli sāktas pirms dienas, kad beidzies minētās direktīvas transponēšanas termiņš, tiktu apgrūtinātas un ieilgtu direktīvā paredzētu specifisku prasību dēļ un ka tās ietekmētu jau radušās situācijas ( 71 ).

189.

Lai gan konkrētais gadījums neattiecas nedz uz spēkā esošu atļauju, kas izsniegta pirms Dzīvotņu direktīvas transponēšanas termiņa beigām, nedz uz saskaņošanas procedūru, kas sākās pirms Grieķijas pievienošanās Eiropas Savienībai, taču tas ir aplūkojams tieši tāpat, pat ja attiecīgās teritorijas, pieņemot Likumu Nr. 3481/2006, jau ir bijušas iekļautas Kopienas sarakstā.

190.

Proti, Ahelojas daļējas novirzīšanas saskaņošanas procedūras sākās jau 90. gadu sākumā, tātad, iespējams, pirms Dzīvotņu direktīvas pieņemšanas, un uz tām līdz lēmuma par Kopienas saraksta paziņošanu attiecībā uz ietekmētajām KNT tieši neattiecās ex ante novērtējuma procedūra ( 72 ). Šo procedūru tomēr piemērojot īsi pirms Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas, procedūras norise patiesi varētu tikt būtiski apgrūtināta un kavēta.

191.

Turklāt praktiski varēja tikai ar grūtībām paredzēt, kad Komisija pieņems Kopienas sarakstu. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. panta 2. punktu sarakstu jau vajadzēja izveidot 1998. gadā, un citi daļēji saraksti jau bija izsludināti ilgi, pirms tika izsludināts saraksts attiecībā uz Vidusjūras bioģeogrāfisko reģionu, kas attiecas uz Grieķiju ( 73 ). Tādēļ Grieķijai nevajadzēja noteikti rēķināties ar to, ka Dzīvotņu direktīvas aizsargāšanas režīms būs piemērojams pirms projekta saskaņošanas.

192.

Tādēļ tam attiecībā uz KNT nebija nepieciešams ietekmes novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

Par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta piemērojamību

193.

Tomēr minētā judikatūra attiecas tikai uz Dzīvotņu direktīvas aizsardzības režīma procesuālajiem aspektiem. Turpretī Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, ka atļaujas, kas jau ir izsniegtas, neizslēdz teritorijas aizsardzības materiālās prasības atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam. Saskaņā ar šo tiesību normu ir aizliegta dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšana, kā arī traucējumi, kas ietekmē sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

194.

Tiesa ir secinājusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā tiek pieļauta iespēja sekot būtiskajam vides kvalitātes saglabāšanas un aizsardzības mērķim, t.i., dabisko dzīvotņu, kā arī savvaļas dzīvnieku un augu aizsardzībai, kā tas minēts šīs direktīvas preambulas pirmajā apsvērumā, ja vēlāk šāds plāns vai projekts, kas atļauts saskaņā ar 6. panta 3. punktu, pat ja tā nav kompetento valsts iestāžu kļūda, uzrāda pazīmes, kas izraisa noplicināšanos vai būtiskus traucējumus ( 74 ). Turklāt 6. panta 2. punktā var tikt noteikts pienākums a posteriori pārbaudīt jau izsniegtu atļauju ( 75 ). Līdz ar to projekts, kas ir ticis saskaņots pirms Dzīvotņu direktīvas transponēšanas termiņa beigām, ietilpst šīs tiesību normas piemērošanas jomā ( 76 ).

195.

Tādējādi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts dalībvalstīm pienākums arī attiecībā uz pastāvošiem projektiem veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu aizsargājamo teritoriju noplicināšanos vai traucējumus. Atļauju īpašnieku likumīgās intereses nepieciešamības gadījumā jāapmierina, piešķirot kompensāciju ( 77 ).

196.

Šī judikatūra nav pretrunā aizliegumam tiesību normas piemērot ar atpakaļejošu spēku. Gluži pretēji, jauna tiesību norma principā ir piemērojama, sākot no tās spēkā stāšanās brīža. Lai gan tā nav piemērojama tiesiskām situācijām, kas ir radušās un pilnībā notikušas agrāko tiesību darbības laikā, tā ir piemērojama to sekām nākotnē ( 78 ). Tātad arī projekti, kas var noplicināt vai radīt būtiskus traucējumus aizsargājamās teritorijās, var tikt saskaņoti tikai tiktāl, ciktāl tie ir saderīgi ar teritorijas aizsardzību, arī ja uz to saskaņošanas procedūru vēl neattiecās Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ietvertās procesuālās prasības ( 79 ).

197.

Tādēļ, ja Komisija attiecīgās KNT Kopienas sarakstā ir iekļāvusi pirms Likuma Nr. 3481/2006 pieņemšanas, Valsts padomei ir jāpārbauda, vai likums atbilst Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam.

198.

Ja Valsts padome secina, ka, pamatojoties uz Likumu Nr. 3481/2006, KNT tiek noplicinātas dabiskās dzīvotnes vai sugu dzīvotnes vai būtiski tiek traucētas sugas, rodas jautājums, vai šis kaitējums var tikt pamatots.

199.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā, līdzīgi kā faktisko putnu aizsardzības teritoriju aizsardzība saskaņā ar Savvaļas putnu aizsardzības direktīvas 4. panta 4. punktu, nav paredzēts pamatojums svarīgu interešu dēļ. Proti, Dzīvotņu direktīvā noteiktā teritoriju aizsardzība ir pamatota ar ideju, ka aizsargājamo teritoriju noplicināšanai vai būtiskiem traucējumiem jābūt atļautiem (un vajadzības gadījumā pamatotiem) atbilstoši 6. panta 3. un 4. punkta noteikumiem. Ja turklāt šāda atļauja pamatojas uz atbilstīgu ietekmes uz vidi novērtējumu, tad principā 6. panta 2. punkts nav jāpiemēro ( 80 ).

200.

Turpretī šajā gadījumā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punkts vispār vēl nebija piemērojams. Tomēr nebūtu taisnīgi projektiem, uz kuriem ratione temporis neattiecas ex ante novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. un 4. punktu, liegt iespēju izmantot 6. panta 4. punktā paredzēto atkāpi. Šie projekti tiktu stingrāk ierobežoti nekā vēlāk uzsāktie projekti, kuriem kopumā ir piemērojams 6. panta 2.–4. punkts ( 81 ).

201.

Tādējādi pastāvošu projektu gadījumā aizsargājamo teritoriju noplicināšana vai būtiski traucējumi var būt pieļaujami arī atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktam, ja ir izpildīti 6. panta 4. punkta materiālie priekšnoteikumi, t.i., eksistē sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, trūkst alternatīvu risinājumu, kā arī ir paredzēti kompensācijas pasākumi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību ( 82 ).

202.

Pamatojumam izvirzāmās prasības sīkāk ir jāanalizē, atbildot uz nākamajiem jautājumiem.

203.

Tādēļ uz desmito jautājumu ir jāatbild, ka dalībvalstīm pirms Kopienā nozīmīgu teritoriju (KNT) Kopienas saraksta paziņošanas attiecībā uz teritorijām, kuras bija uzskaitītas KNT valsts sarakstos un kas galu galā tika iekļautas Kopienas sarakstā, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu bija jāveic attiecīgi aizsardzības pasākumi, lai saglabātu šo teritoriju īpatnības ( 83 ). Pēc paziņošanas dalībvalstīm saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu ir jānovērš, ka projekti, kuru saskaņošanas procedūra bija uzsākta pirms paziņošanas, KNT noplicina dabiskās dzīvotnes un sugu dzīvotnes vai būtiski traucētu sugas, ja iespējamais kaitējums teritorijām nav pamatots.

204.

Ar vienpadsmito jautājumu Valsts padome vēlas zināt, vai kompetentās valsts iestādes saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu bez uzticamiem un aktualizētiem datiem par putnu pasauli attiecīgajā aizsargājamā teritorijā var piešķirt atļauju īstenot ūdens novirzīšanas plānu.

205.

Lai gan Magnisias provinces valdība iebilst, ka Valsts padome saskaņā ar tās procesuālajām tiesībām nemaz nevar konstatēt datu par putnu pasauli trūkumu un tādēļ prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, šim iebildumam nevar piekrist. Prejudiciāla nolēmuma tiesvedībā Tiesai principā ir saistoši iesniedzējtiesas sniegtie dati, un tā nevar pārbaudīt, vai tiesa ir pārkāpusi kompetenci, kas tai noteikta valsts tiesībās ( 84 ).

206.

Līdz ar to atbilde uz vienpadsmito jautājumu ir jāsniedz. Attiecībā uz minēto Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmais teikums pats par sevi būtu piemērojams. Tomēr, tā kā saskaņošanas procedūra norisinās jau ilgāku laiku, šī tiesību norma nav piemērojama. Tā vietā ir piemērojams 6. panta 2. punkts.

207.

Attiecībā uz projektu saskaņošanu un tajā izmantojamo informāciju nozīme principā ir ex ante novērtējuma procedūrai saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu. Šādam novērtējumam būtu jābalstās uz jaunākajiem zinātniskiem atklājumiem par putnu pasauli attiecīgajā teritorijā ( 85 ).

208.

Lai gan Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmais teikums, kā jau norādīts ( 86 ), nav piemērojams attiecībā uz konkrētajām KNT, šī tiesību norma varētu tikt piemērota attiecībā uz tām konkrētajām īpaši aizsargājamām teritorijām saskaņā ar Savvaļas putnu aizsardzības direktīvu, kas par tādām tika noteiktas jau agrāk. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 7. pantu attiecībā uz šīm teritorijām 6. panta 2., 3. un 4. punkts tiek piemērots ar šīs direktīvas ieviešanas datumu vai ar datumu, kad dalībvalsts attiecīgo teritoriju ir atzinusi vai klasificējusi par putnu aizsardzības teritoriju, ja pēdējais ir vēlāks datums.

209.

Dzīvotņu direktīva bija piemērojama sākot ar transponēšanas termiņa beigām 1994. gadā. Tādējādi 6. panta 3. punkta pirmais teikums bija piemērojams agrākais sākot ar šo brīdi un vēlākais – ar nākamo attiecīgās KNT noteikšanu.

210.

Tomēr daļējas Ahelojas novirzīšanas saskaņošanas procedūra sākās jau pirms 1994. gada, jo pirmās atļaujas tika piešķirtas 1992. gadā. Lai gan Valsts padome tās atcēla tāpat kā nākamās atļaujas, daudz kas liecina par to, ka projekta saskaņošana bija nepārtraukti līdz šobrīd apstrīdētajām Likuma Nr. 3481/2006 tiesību normām īstenotas procedūras priekšmets ( 87 ).

211.

Tādēļ ir jāpieņem, ka saskaņošanas procedūra tika uzsākta, pirms varēja tikt piemērots Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmais teikums. Tādēļ jau minētā judikatūra par saskaņošanas procedūrām, kuras bija uzsāktas pirms būtisko grozījumu izdarīšanas procesuālajās tiesībās ( 88 ), izslēdz pienākumu veikt ietekmes novērtējumu saskaņā ar šīm tiesību normām.

212.

Turpretim piemērojams ir Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts ( 89 ).

213.

Nepieciešamība piemērot šo tiesību normu putnu aizsargājamo teritoriju gadījumā ir vēl skaidrāka nekā to aizsargājamo teritoriju gadījumā, kuras par tādām ir noteiktas, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvu, proti, KNT, jo putnu aizsargājamās teritorijas Grieķijā bija jānosaka kopš Savvaļas putnu aizsardzības direktīvas transponēšanas termiņa beigām – 1981. gada 6. aprīļa ( 90 ). Pat ja paredzētā noteikšana nenotika, no šī brīža attiecīgās teritorijas jau aizsargāja 4. panta 4. punkta pirmais teikums ( 91 ).

214.

Tādēļ pamata tiesvedībā ir jāpārbauda, vai saskaņotais projekts noplicina putnu dzīvotnes, kuru dēļ tika noteikta īpaši aizsargājamā teritorija, vai traucē sugas tādā veidā, ka šis traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem ( 92 ).

215.

Ja šādas noplicināšanas vai traucējumi tiks konstatēti, būs arī jāpārbauda, vai tie ir pamatoti, ņemot vērā Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā noteiktos materiāltiesiskos kritērijus. Kā jau norādīts, pamatojumam it īpaši ir nepieciešama izvērtēšana, alternatīvu pārbaude un kompensējoši pasākumi ( 93 ).

216.

Lai gan nav vajadzīgs formāls ietekmes uz vidi novērtējums atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktam, tomēr šai dalībvalstu rīcības brīvībai attiecībā uz pamatojuma izmantošanu ir robežas ( 94 ).

217.

Proti, Tiesa ir konstatējusi, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu var piemērot tikai pēc tam, kad atbilstoši direktīvas 6. panta 3. punktam ir pārbaudīta plāna vai projekta ietekme [uz vidi]. Lai varētu piemērot 6. panta 4. punktu, ir jāzina ietekme, kāda projektam būs uz minētās teritorijas saglabāšanas mērķiem. Bez šīm zināšanām nevar novērtēt šo atkāpes nosacījumu izpildi. Iespējamo sevišķi svarīgu sabiedrības interešu un mazāk kaitējošu alternatīvu risinājumu pastāvēšanas vērtējuma dēļ ir jāizvērtē intereses un kaitējums, ko attiecīgajai teritorijai var nodarīt izskatāmais plāns vai projekts. Turklāt, lai noteiktu iespējamo veicamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jāzina kaitējums ( 95 ).

218.

Tātad, arī pamatojot kaitējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu, ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē visi būtiskie attiecīgā gadījuma elementi un turklāt jānodrošina, ka tie pamato no tiem izdarītos secinājumus ( 96 ). Tādēļ arī šajā ziņā izvērtēšana, alternatīvu risinājumu novērtējums un kompensācijas pasākumi paredz, ka atbilstīgi jānovērtē ietekme, kurai vajadzīgs pamatojums ( 97 ).

219.

Ietekme var tikt novērtēta atbilstoši, tikai pamatojoties uz uzticamiem un aktualizētiem datiem par putnu pasauli attiecīgajās teritorijās. Pretējā gadījumā, veicot izvērtējumu, novērtējot alternatīvus risinājumus un nosakot kompensācijas pasākumus, tiktu izmantots tikai hipotētisks kaitējums. Nebūtu droši, ka tiek ņemts vērā faktiskais kaitējums.

220.

Tādēļ uz vienpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka kompetentās valsts iestādes saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu var piešķirt atļauju tāda ūdens novirzīšanas plāna īstenošanai, kas noplicina putnu, kuru dēļ ir tikusi noteikta īpaši aizsargājama teritorija, dzīvotnes vai traucē šīs sugas tādējādi, ka šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz direktīvas mērķiem, tikai tad, ja šis projekts ir pamatots, ņemot vērā uzticamus un aktualizētus datus par putnu pasauli attiecīgajās ĪAT.

221.

Valsts padome ar divpadsmito jautājumu vēlas uzzināt, vai galvenokārt ar apūdeņošanu un, pakārtoti, ar dzeramā ūdens piegādi saistītām interesēm, kādēļ tiek īstenots ūdens novirzīšanas projekts, var pamatot kaitējuma nodarīšanu aizsargājamai teritorijai.

222.

Divpadsmitā jautājuma priekšmets ir pirmais nosacījums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu, proti, sevišķi svarīgas sabiedrības intereses, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses. Kā tas jau ir konstatēts saistībā ar Ūdens pamatdirektīvu, apūdeņošana un dzeramā ūdens piegāde principā var būt šādas intereses ( 98 ).

223.

Tomēr, ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta otro daļu vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.

224.

Trijās no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajām KNT ir sastopamas prioritāras sugas vai dzīvotnes: “Delta Acheloou, Limnothalassa, Mesologgiou-Aitolikou, Ekvoles Evinou, Nisoi Echinades, Nisos Petalas” (GR2310001), “Limnes Trichonida kai Lysimachia” (GR2310009) un “Aspropotamos” (GR1440001) ( 99 ).

225.

Tā kā Komisija šajā gadījumā nav sniegusi atzinumu, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta otrās daļas tekstu to iespējamo interešu loks, kuras varētu kalpot kā pamatojums, būtu ļoti ierobežots. Attiecīgi apūdeņošana nebūtu interese, kas varētu pamatot projektu, jo tā nebūtu nepieciešama nedz veselības aizsardzībai, nedz sabiedrības drošībai vai videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm. Turpretim dzeramā ūdens piegāde būtu apsvērums saistībā ar cilvēku veselību.

226.

Tomēr būtu nesamērīgi šīs stingrās prasības attiecībā uz kaitējuma pamatojumu piemērot jau tad, kad attiecīgo teritoriju prioritārajiem elementiem netiek nodarīts kaitējums. Tā kā Komisija šo viedokli ir paudusi atklāti ( 100 ), šādos gadījumos nav nepieciešams tās atzinums, pirms [kā pamatojums] tiek izmantotas citas intereses. Vai tiek nodarīts kaitējums attiecīgo teritoriju prioritāriem elementiem un tādēļ iespējamam pamatojumam ir izvirzāmas stingrākas prasības, ir jākonstatē Valsts padomei.

227.

Turklāt projekta intereses ir svarīgas un sevišķas, ja tām ir lielāka nozīme nekā to negatīvajām sekām uz teritorijām, kas ir aizsargātas ar Dzīvotņu direktīvu ( 101 ).

228.

Tādēļ uz divpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka gan apūdeņošana, gan dzeramā ūdens piegāde Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta izpratnē ir sevišķi svarīgas sabiedrības intereses attiecībā uz ūdens novirzīšanas projektu, ja šīm interesēm ir lielāka nozīme nekā šī projekta negatīvajām sekām uz teritorijām, kuras aizsargā direktīva. Tomēr, ja tiek nodarīts kaitējums prioritārām dzīvotnēm vai sugām, Komisijai nesniedzot atzinumu, par pamatojumu var kalpot tikai dzeramā ūdens piegāde.

229.

Ar trīspadsmito jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai, nosakot kompensācijas pasākumu piemērotību, ir jāņem vērā šīs novirzīšanas un ar to saistīto darbu apjoms.

230.

Šis jautājums attiecas uz trešo nosacījumu attiecībā uz kaitējuma aizsargājamām teritorijām pamatojumu atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktam, proti, vajadzīgajiem kompensācijas pasākumiem, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību, neraugoties uz kaitējumu kādai teritorijai. Tomēr atbilstoši trīspadsmitā un četrpadsmitā jautājuma formulējumam runa ir nevis par atsevišķu teritoriju vienotību, bet gan par aizsargājamo teritoriju tīkla vienotību.

231.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktu Natura 2000 ir saskaņots Eiropas ekoloģiskais tīkls, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas. Šo tīklu veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, un ĪAT Savvaļas putnu aizsardzības direktīvas I pielikumā minētajiem putniem un gājputniem, kas tur regulāri sastopami. Natura 2000 ir jānodrošina šo dabisko dzīvotņu veidu un uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas saglabāšana vai attiecīgā gadījumā – labvēlīgā aizsardzības statusa atjaunošana dabiskās izplatības areālā ( 102 ).

232.

Tāpēc vajadzīgos pasākumus var identificēt tikai atkarībā no attiecīgai teritorijai nodarītā kaitējuma. Kompetentajām iestādēm ir jānosaka, kāds ieguldījums Natura 2000 ietekmētajā teritorijā projekta dēļ tiek zaudēts un kā šo zaudējumu kompensēt, lai rezultātā tiktu saglabāta tīkla vienotība ( 103 ).

233.

Tādēļ Tiesa jau ir secinājusi, ka, lai noteiktu iespējamo veicamo kompensācijas pasākumu raksturu, ir precīzi jāzina teritorijai nodarītais kaitējums ( 104 ). Līdz ar to kompensācijas pasākumu gadījumā ir jāņem vērā Ahelojas novirzīšanas un ar to saistīto darbu apjoms, ciktāl tie nodara kaitējumu aizsargājamām teritorijām.

234.

Tādēļ uz trīspadsmito jautājumu ir jāatbild, ka, lai konstatētu to kompensācijas pasākumu piemērotību, kas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta izpratnē ir vajadzīgi, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību, ir jāņem vērā upes novirzīšanas un ar to saistīto darbu apjoms, ciktāl tie nodara kaitējumu Natura 2000 aizsargājamām teritorijām.

235.

Ar četrpadsmito jautājumu Valsts padome vēlas uzzināt, vai, interpretējot Dzīvotņu direktīvu atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principam, kāds tas ir nostiprināts EKL 6. pantā (jaunajā redakcijā – LESD 11. pants), tā pieļauj dabiskas upju ekosistēmas pārveidošanu cilvēka veidotā upju un ezeru ekosistēmā.

236.

Visdrīzāk dabiskas upju ekosistēmas pārveidošana cilvēka veidotā upju un ezeru ekosistēmā, proti, secīgās ūdenskrātuvēs, noplicinātu esošās aizsargātās dzīvotnes Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta izpratnē. Sīkāk tas būtu jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgos aizsardzības mērķus.

237.

Tomēr iespējama noplicināšana nenozīmē, ka strīdīgais novirzīšanas projekts katrā ziņā būtu nepieļaujams. Drīzāk to varētu pamatot saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā noteiktajiem kritērijiem.

238.

Ilgtspējības princips ir jāņem vērā pie pamatojuma, proti, novērtējot sabiedrības intereses, kaitējumu un alternatīvas. Ja projekts nevar vai tikai nosacīti ilgtspējīgi var īstenot savus mērķus, tas samazina šo mērķu nozīmi, veicot izvērtējumu. Tieši tāpat tikai īslaicīgam kaitējumam ir mazāka nozīme nekā ilgstošam kaitējumam.

239.

Tādēļ uz četrpadsmito jautājumu ir jāatbild, ka tāds ūdens novirzīšanas plāns Natura 2000 teritorijā, saskaņā ar kuru dabiska upju ekosistēma tiktu pārveidota cilvēka veidotā upju un ezeru ekosistēmā, var tikt saskaņots, ja pastāv Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktā ietvertie nosacījumi.

240.

Es iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: