Lieta C‑291/09

Francesco Guarnieri & Cie

pret

Vandevelde Eddy VOF

(Rechtbank van koophandel te Brussel lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Preču brīva aprite – LESD 34. pants – Cautio judicatum solvi – Atbilstoši Monako tiesībām dibināta sabiedrība – LESD 18. panta pirmā daļa

Sprieduma kopsavilkums

1.        Muitas savienība – Savienības muitas teritorija – Monako Firstiste

(LESD 34. un 36. pants; Padomes Regulas Nr. 2913/92 3. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

2.        Preču brīva aprite – Kvantitatīvie ierobežojumi – Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību

(LESD 34. pants)

1.        Atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam Monako Firstistes teritorija tiek uzskatīta par daļu no Savienības muitas teritorijas. Tā kā tāpēc tirdzniecībai starp Monako un dalībvalstīm nevar piemērot nekādus muitas nodokļus vai nodevas, kurām būtu līdzvērtīga iedarbība, Monako izcelsmes preces, kuras uz dalībvalsti ir eksportētas tieši, ir jāpielīdzina minēto valstu izcelsmes precēm. No šīs pielīdzināšanas dalībvalstu izcelsmes precēm izriet, ka uz Monako izcelsmes precēm ir attiecināmi Līguma noteikumi preču brīvas aprites jomā.

(sal. ar 14. punktu)

2.        LESD 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir pieļauts, ka dalībvalsts tiesību normā tiek prasīts, lai prasītājs – Monako pilsonis –, kas kādā šīs valsts civillietu tiesā pret tās pilsoni ir cēlis prasību samaksāt rēķinu par Kopienu precēm pielīdzināmu preču piegādi, iemaksā cautio judicatum solvi, lai gan šāda prasība nav paredzēta šīs dalībvalsts pilsoņiem.

Protams, šāda veida pasākuma sekas ir tādas, ka uzņēmējiem, kuri vēlas celt prasību tiesā, tiek piemērots atšķirīgs procesuālais režīms atkarībā no tā, vai viņi ir attiecīgās dalībvalsts pilsoņi. Tomēr apstāklis, ka citu dalībvalstu pilsoņi šī iemesla dēļ varētu vilcināties pārdot preces pircējiem, kuri ir dibināti minētajā dalībvalstī un kuriem ir tās pilsonība, ir pārāk nejaušs un netiešs, lai šādu valsts pasākumu uzskatītu par tādu, kas var traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, jo cēloņsakarību starp iespējamu Kopienas iekšējās tirdzniecības pasliktināšanos un attiecīgo atšķirīgo attieksmi nevar uzskatīt par pierādītu.

(sal. ar 17. un 21. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2011. gada 7. aprīlī (*)

Preču brīva aprite – LESD 34. pants – Cautio judicatum solvi – Atbilstoši Monako tiesībām dibināta sabiedrība – LESD 18. panta pirmā daļa

Lieta C‑291/09

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Rechtbank van koophandel te Brussel (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 17. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 27. jūlijā, tiesvedībā

Francesco Guarnieri & Cie

pret

Vandevelde Eddy VOF.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un M. Safjans [M. Safjan] (referents),

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Beļģijas valdības vārdā – T. Materne [T. Materne], pārstāvis,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – Ž. B. Leņelo [J.‑B. Laignelot] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 14. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 28.–30. pantu.

2        Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp atbilstoši Monako tiesībām dibinātu sabiedrību Francesco Guarnieri & Cie (turpmāk tekstā – “Guarnieri”), kas reģistrēta Monako, un Vandevelde Eddy VOF (turpmāk tekstā – “Vandevelde”), kuras juridiskā adrese ir Beļģijā, jautājumā par dažādu preču piegādi un samaksu par tām.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienas Muitas kodekss

3        Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.) 3. panta 2. punkta b) apakšpunktā, kas tagad ir aizstāts ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa Regulas (EK) Nr. 450/2008, ar ko izveido Kopienas Muitas kodeksu (OV L 145, 1. lpp.), 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu, ir paredzēts:

“Šādas teritorijas, kuras atrodas ārpus dalībvalstu teritorijas, ņemot vērā konvencijas un līgumus, kas uz tām attiecas, uzskatāmas par Kopienas muitas teritorijas sastāvdaļu:

[..]

b)      FRANCIJA

Monako Firstistes teritorija, kā noteikts Muitas konvencijā, kas parakstīta Parīzē 1963. gada 18. maijā (1963. gada 27. septembra Journal officiel de la République française [Francijas Republikas Oficiālais Vēstnesis], 8679. lpp.).”

 Beļģijas tiesības

4        Beļģijas Tiesu kodeksa (turpmāk tekstā – “Tiesu kodekss”) 851. pantā ir noteikts:

“Ārvalsts pilsonim, kurš ceļ prasību vai iestājas lietā, pēc Beļģijas atbildētāja, kurš neizvirza citas iebildes, pieteikuma ir jāiemaksā drošības nauda tiesāšanās izdevumu un zaudējumu atlīdzības segšanai, ko viņam var piespriest, izņemot gadījumu, kad pastāv nolīgumi, ar kuriem valstis saviem pilsoņiem ir noteikušas atbrīvojumu no cautio judicatum solvi. Atbildētājs var pat prasīt, lai drošības nauda pirmo reizi tiktu iemaksāta sakarā ar apelācijas sūdzību, ja tas ir atbildētājs.”

5        No lietas materiāliem neizriet, ka pastāvētu nolīgums, ar kuru atbilstoši Monako tiesībām dibinātas sabiedrības varētu atbrīvot no cautio judicatum solvi samaksas.

 Pamata lieta un prejudiciālais jautājums

6        Akciju sabiedrība Fourcroy pudeļu “Mandarine Napoléon” pārdošanas veicināšanas akcijas nolūkā no Vandevelde pasūtīja 21 000 “twister‑glazen” (glāzes), kā arī 100 000 tējas sveču ar piederumiem. Vandevelde šī pasūtījuma izpildei noslēdza apakšuzņēmuma līgumu ar Guarnieri.

7        Pēc Vandevelde domām Guarnieri neesot pienācīgi izpildījusi savu piegādes pienākumu. Pēc tās domām, piegāde esot bijusi ne tikai novēlota, bet tā arī neesot atbildusi pasūtījumam, jo 65 % “twister‑glazen” esot bijušas saplēstas, nebojātās glāzes esot bijušas netīras, plastmasas iesaiņojumi (3000 vienības) esot bijuši saplēsti un reklāmas uzlīmes esot bijušas pielīmētas nepareizajā pusē. Tāpēc Vandevelde atteicās izpildīt savu samaksas pienākumu.

8        Līdz ar to Guarnieri cēla prasību Rechtbank van koophandel te Brussel (Briseles Tirdzniecības tiesa), galvenokārt lūdzot piespriest Vandevelde samaksāt nesamaksātos rēķinus, kam pieskaitīta kavējuma nauda. Ar pretprasību Vandevelde prasīja piespriest Guarnieri atlīdzināt tai nodarīto mantisko kaitējumu un tās zaudēto peļņu, kam pieskaitīti nokavējuma procenti.

9        Tiesvedības ietvaros iesniedzējtiesā Vandevelde cēla in limine litis Tiesu kodeksa 851. pantā paredzēto iebildi par cautio judicatum solvi un lūdza piespriest Guarnieri iemaksāt drošības naudu EUR 2500 apmērā tiesvedības izdevumu segšanai, kas tai var tikt piespriesta.

10      Tā kā Guarnieri apgalvoja, ka, tai piespriežot maksāt drošības naudu, tiekot pārkāpts EKL 28.–30. pants par preču brīvu apriti, Rechtbank van koophandel te Brussel, lai varētu novērtēt Tiesu kodeksa 851. panta saderību ar Savienības tiesībām, uzskatīja par nepieciešamu apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar [EKL 28., 29. un 30.] pantu netiek pieļauts, ka prasītājam, kas ir Monako pilsonis un Beļģijā ir cēlis prasību tiesā par rēķinu samaksu par glāžu “twister” un tējas sveču ar piederumiem piegādi, pēc atbildētāja, kas ir Beļģijas pilsonis, pieprasījuma būtu jāiemaksā drošības nauda tiesvedības izdevumu un zaudējumu atlīdzības segšanai, kas tam var tikt piespriesta?”

 Par prejudiciālo jautājumu

11      Vispirms ir jāprecizē, ka no iesniedzējtiesas faktu izklāsta izriet, ka šī lieta nav par eksporta plūsmām, bet tikai par preču tirdzniecību uz Beļģiju. Līdz ar to nav jāizvērtē jautājums par LESD 35. panta interpretāciju.

12      Attiecībā uz cautio judicatum solvi mehānisma vērtējumu, ņemot vērā LESD 34. un 36. pantu, vispirms ir jālemj par noteikumu par brīvu preču apriti piemērojamību tādos apstākļos kā pamata lietā aplūkotie, kad atbilstoši Monako tiesībām dibināta sabiedrība importē dalībvalstī Monako izcelsmes preces.

13      Šajā ziņā, protams, ir jāatgādina, ka ar LES 52. pantu un LESD 355. pantu Monako Firstistes teritorija nav iekļauta “Līgumu teritoriālajā piemērojamībā” un ka izslēgšana no Savienības muitas teritorijas turklāt nozīmē, ka nav piemērojami LESD noteikumi par preču brīvu apriti (šajā ziņā skat. 2003. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑30/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑9481. lpp., 60. punkts).

14      Tomēr atbilstoši Regulas Nr. 2913/92 3. panta 2. punkta b) apakšpunktam Monako Firstistes teritorija tiek uzskatīta par daļu no Savienības muitas teritorijas. Tā kā tāpēc tirdzniecībai starp Monako un dalībvalstīm nevar piemērot nekādus muitas nodokļus vai nodevas, kurām būtu līdzvērtīga ietekme, Monako izcelsmes preces, kuras uz dalībvalsti ir eksportētas tieši, ir jāpielīdzina minēto dalībvalstu izcelsmes precēm. No šīs pielīdzināšanas dalībvalstu izcelsmes precēm izriet, ka uz Monako izcelsmes precēm ir attiecināmi Līguma noteikumi brīvas preču aprites jomā (pēc analoģijas skat. 1976. gada 15. decembra spriedumu lietā 41/76 Donckerwolcke un Schou, Recueil, 1921. lpp., 17. un 18. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Apvienotā Karaliste, 54. punkts).

15      Attiecībā uz to, vai dalībvalsts tiesību norma, ar kuru visiem tādiem ārvalstu pilsoņiem kā Monako pilsoņi ir noteikts pienākums iemaksāt cautio judicatum solvi, ja viņi vēlas vērsties tiesā pret šīs dalībvalsts pilsoni, lai gan šāda prasība nav noteikta minētās dalībvalsts pilsoņiem, ir brīvas preču aprites šķērslis, ir jāatgādina, ka ikviens dalībvalsts tiesiskais regulējums attiecībā uz tirdzniecību, kas var tieši vai netieši, faktiski vai iespējami traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību, ir jāuzskata par pasākumu ar kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību (šajā ziņā skat. 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts, un 2010. gada 9. decembra spriedumu lietā C‑421/09 Humanplasma, Krājums, I‑0000. lpp., 26. punkts).

16      Tomēr, kā to savu secinājumu 46. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, tāda valsts tiesību norma kā Tiesu kodeksa 851. pantā paredzētā iebilde par cautio judicatum solvi ir pilnībā procesuāla un tās mērķis nav reglamentēt tirdzniecību ar precēm. Turklāt tās piemērošana ir atkarīga nevis no attiecīgās preces izcelsmes, bet no diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, no tā, ka pastāv strīds, kurš ir radies pēc līguma slēgšanas un kura dēļ tiek uzsākta tiesvedība Beļģijas tiesās, un, otrkārt, no tā, ka atbildētājs šādā tiesvedībā ir Beļģijas pilsonis, kurš izvēlas atsaukties uz minēto tiesību normu.

17      Protams, šāda veida pasākuma sekas ir tādas, ka uzņēmējiem, kuri vēlas celt prasību tiesā, tiek piemērots atšķirīgs procesuālais režīms atkarībā no tā, vai viņi ir attiecīgās dalībvalsts pilsoņi. Tomēr, kā to savu secinājumu 46. un 47. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, apstāklis, ka citu dalībvalstu pilsoņi šī iemesla dēļ varētu vilcināties pārdot preces pircējiem, kuri ir dibināti minētajā dalībvalstī un kuriem ir tās pilsonība, ir pārāk nejaušs un netiešs, lai šādu valsts pasākumu uzskatītu par tādu, kas var traucēt Kopienas iekšējo tirdzniecību (pēc analoģijas skat. 1990. gada 7. marta spriedumu lietā C‑69/88 Krantz, Recueil, I‑583. lpp., 11. punkts; 1994. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑379/92 Peralta, Recueil, I‑3453. lpp., 24. punkts; 1995. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑96/94 Centro Servizi Spediporto, Recueil, I‑2883. lpp., 41. punkts, un 1999. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑412/97 ED, Recueil, I‑3845. lpp., 11. punkts). Tādējādi cēloņsakarība starp iespējamu Kopienas iekšējās tirdzniecības pasliktināšanos un attiecīgo atšķirīgo attieksmi nav uzskatāma par pierādītu.

18      Līdz ar to LESD 34. pants pieļauj tādu valsts pasākumu kā Tiesu kodeksa 851. pantā noteiktais.

19      Tomēr, kā to atgādina Eiropas Kopienu Komisija, ir jāprecizē, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka tādā valsts tiesību normā kā pamata lietā aplūkotā, lai gan tajā nav atšķirības atkarībā no preču izcelsmes, tomēr attiecībā uz citu dalībvalstu pilsoņiem ir ietverta tieša diskriminācija prasītāja pilsonības dēļ, jo valsts pilsoņiem netiek prasīts iemaksāt drošības naudu (1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑43/95 Data Delecta un Forsberg, Recueil, I‑4661. lpp., 17. un 22. punkts, kā arī 1997. gada 20. marta spriedums lietā C‑323/95 Hayes, Recueil, I‑1711. lpp., 19. punkts).

20      Tomēr šādu diskrimināciju, kas aizliegta LESD 18. panta pirmajā daļā, nevar konstatēt attiecībā uz tādu atbilstoši Monako tiesībām dibinātu sabiedrību kā prasītāja pamata lietā, jo pēdējā minētā nevar pienācīgi prasīt tai piemērot minēto Līguma normu (šajā ziņā skat. 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑122/96 Saldanha un MTS, Recueil, I‑5325. lpp., 15. punkts; attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos skat. arī 2009. gada 4. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑22/08 un C‑23/08 Vatsouras un Koupatantze, Krājums, I‑4585. lpp., 52. punkts).

21      Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir pieļauts, ka dalībvalsts tiesību normā tiek prasīts, lai prasītājs – Monako pilsonis –, kas kādā šīs valsts civillietu tiesā pret tās pilsoni ir cēlis prasību samaksāt rēķinu par Kopienu precēm pielīdzināmu preču piegādi, iemaksā cautio judicatum solvi, lai gan šāda prasība nav paredzēta šīs dalībvalsts pilsoņiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

22      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

LESD 34. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir pieļauts, ka dalībvalsts tiesību normā tiek prasīts, lai prasītājs – Monako pilsonis –, kas kādā šīs valsts civillietu tiesā pret tās pilsoni ir cēlis prasību samaksāt rēķinu par Kopienu precēm pielīdzināmu preču piegādi, iemaksā cautio judicatum solvi, lai gan šāda prasība nav paredzēta šīs dalībvalsts pilsonim.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – holandiešu.