ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,

sniegti 2011. gada 5. aprīlī (1)

Lieta C‑406/09

Realchemie Nederland BV

pret

Bayer CropScience AG

(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Jurisdikcija un spriedumu izpilde – Jēdziens “civillietas un komerclietas” – Sprieduma par “civiltiesisku naudas sodu” atzīšana un izpilde – Direktīva 2004/48/EK – Intelektuālā īpašuma tiesības – Pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi šādu tiesību pārkāpuma gadījumā – Tiesāšanās izdevumu noteikšana izpildes procedūrā par tādu spriedumu atzīšanu un izpildi, kas ir vērsti uz intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību

1.        Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir strīds starp Vācijas sabiedrību Bayer CropScience AG (turpmāk tekstā – “Bayer”) un Nīderlandes sabiedrību Realchemie Nederland BV (turpmāk tekstā – “Realchemie”) Vācijas tiesās. Bayer pārmeta Realchemie, ka tā nelikumīgi izmantoja vienu no tās patentiem. Šajā tiesvedībā tiesa piesprieda Realchemie samaksāt “civiltiesisku naudas sodu” Vācijas tiesību izpratnē. Lai panāktu šī civiltiesiskā naudas soda izpildi Nīderlandē, Bayer lūdza, lai lēmums par naudas sodu tiktu atzīts un izpildīts šajā dalībvalstī, un šim nolūkam ierosināja izpildes procedūru. Pirmais jautājums, ko ir uzdevusi iesniedzējtiesa – Nīderlandes tiesa –, ir jautājums, vai šāds naudas sods attiecas uz civillietām un komerclietām Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (2) 1. panta izpratnē.

2.        Otrkārt, iesniedzējtiesa uzdod Tiesai jautājumu par to, vai Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (3) 14. pants paredz dalībvalstīm pienākumu noteikt visaptverošākus tiesāšanās izdevumus atbildētājam izpildes procedūrā, kas ir vērsta uz to, lai tiktu atzīti un izpildīti izcelsmes dalībvalstī pieņemti spriedumi par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību.

I –    Atbilstošās tiesību normas

A –    Eiropas Savienības tiesības

1)      Regula Nr. 44/2001

3.        Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvērumu tās mērķis it īpaši ir ieviest “noteikum[us], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula”.

4.        Regulas Nr. 44/2001 preambulas 6. un 7. apsvērumā ir noteikts:

“(6)      Lai panāktu spriedumu brīvu apriti civillietās un komerclietās, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, kas nosaka jurisdikciju un spriedumu [..] izpildi, reglamentē kāds Kopienas juridiskais instruments, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(7)      Ir svarīgi šīs regulas darbības jomā ietvert galvenos civillietu un komerclietu jautājumus, izņemot dažus skaidri noteiktus jautājumus.”

5.        Regulas Nr. 44/2001 preambulas 16. un 17. apsvērumā ir paredzēts:

“(16) Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Kopienā pamato spriedumus, kas pieņemti kādā dalībvalstī un ko atzīst automātiski, bez vajadzības veikt kādu procedūru, izņemot strīdus gadījumus.

(17)      Izmantojot to pašu savstarpējās uzticēšanās principu, procedūrai, kuras mērķis ir kādā dalībvalstī padarīt par izpildāmu spriedumu, kas pieņemts citā dalībvalstī, jābūt efektīvai un ātrai. Tālab sprieduma pasludināšanai par izpildāmu faktiski būtu jānotiek automātiski pēc sniegto dokumentu vienkāršas pārbaudes, nepastāvot nekādai iespējai, ka tiesa pēc savas iniciatīvas varētu atsaukties uz kādu no šajā regulā paredzētajiem izpildes atteikuma pamatojumiem.”

6.        Regulas Nr. 44/2001 preambulas 19. apsvērumā ir paredzēts, ka “būtu jānodrošina vajadzīgā nepārtrauktība starp Briseles konvenciju [par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) (4)] un šo regulu, un tālab būtu jānosaka pārejas noteikumi. Šī pati vajadzība attiecas uz Briseles konvencijas interpretāciju [..] Tiesā [..]”.

7.        Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas būtības. Tā neattiecas jo īpaši uz nodokļu, muitas vai administratīvajām lietām”.

8.        Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 32. pantu ““spriedums” ir jebkurš spriedums, ko pieņēmusi kādas dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no sprieduma nosaukuma, tostarp dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī izmaksu vai izdevumu noteikšana, ko veic tiesas ierēdnis”.

9.        Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru spriedumu neatzīst “aizmuguriska sprieduma gadījumā – ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt”.

10.      Regulas Nr. 44/2001 38. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī”.

11.      Regulas Nr. 44/2001 49. pantā ir paredzēts, ka “ārvalsts spriedums, kas kā sodu nosaka periodiskus maksājumus, ir izpildāms tajā dalībvalstī, kurā prasa izpildi, vienīgi tad, ja izcelsmes dalībvalsts tiesas ir galīgi noteikušas maksājuma summu”.

2)      Direktīva 2004/48

12.      Direktīvas 2004/48 preambulas 3. apsvērumā ir apstiprināts, ka, “nepastāvot efektīviem intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības līdzekļiem, netiek veicināta jauninājumu ieviešana un jaunrade un mazinās ieguldījumi. Tādēļ ir jānodrošina, ka materiālās tiesības intelektuālā īpašuma jomā, kas pašreiz lielā mērā ir acquis communitaire sastāvdaļa, Kopienā piemēro efektīvi [..]”.

13.      Direktīvas 2004/48 preambulas 8., 9. un 10. apsvērumā ir noteikts:

“(8)      Dalībvalstu sistēmu atšķirības attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu kaitē iekšējā tirgus pareizai darbībai, un to dēļ nav iespējams nodrošināt, ka intelektuālā īpašuma tiesības visā Kopienā ir vienādā mērā aizsargātas. Šī situācija neveicina brīvu apriti iekšējā tirgū un nerada veselīgai konkurencei labvēlīgu vidi.

(9)      [..] Tādēļ dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana šajā jomā ir svarīgs priekšnoteikums pareizai iekšējā tirgus darbībai.

(10)      Šīs direktīvas mērķis ir tuvināt tiesību sistēmas, lai iekšējā tirgū nodrošinātu augstu, līdzvērtīgu un viendabīgu aizsardzības līmeni.”

14.      Direktīvas 2004/48 preambulas 11. apsvērumā ir precizēts, ka “šīs direktīvas mērķis nav paredzēt saskaņotus noteikumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību, jurisdikciju, civiltiesību un komerctiesību lēmumu atzīšanu un piemērošanu vai paredzēt piemērojamās tiesības. Pastāv Kopienas tiesību akti, kas kopumā reglamentē šādus jautājumus un principā ir piemērojami arī intelektuālajam īpašumam”.

15.      Direktīvas 2004/48 1. pantā ir noteikts, ka tā “attiecas uz pasākumiem, kārtību un aizsardzības līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu”.

16.      Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “neskarot līdzekļus, kas Kopienā vai valstu tiesību aktos ir vai var tikt paredzēti, ciktāl šie līdzekļi var būt labvēlīgāki tiesību īpašniekiem, šajā direktīvā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus saskaņā ar 3. pantu piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos”.

17.      Direktīvas 2004/48 14. pantā ar nosaukumu “Tiesu izdevumi” ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz, ka pieņemamus un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse, ja vien tas nav pretrunā taisnīguma principiem”.

B –    Vācijas tiesiskais regulējums

18.      Zivilprozessordnung (Vācijas Civilprocesa kodekss, turpmāk tekstā – “ZPO”) 890. un 891. pants ir formulēti šādi:

“890. pants

Atturēšanās un akcepta pienākuma piespiedu izpilde

1.      Ja parādnieks neizpilda atturēšanās pienākumu vai pienākumu pieļaut kādu darbību, pirmās instances tiesa viņam pēc kreditora pieprasījuma piespriež civiltiesisku naudas sodu un – gadījumā, ja soda piedzīšana nav iespējama, – brīvības atņemšanu vai brīvības atņemšanu uz ne vairāk kā sešiem mēnešiem. Ikviena civiltiesiska naudas soda maksimālais apmērs ir EUR 250 000, brīvības atņemšanas kopējais maksimālais termiņš ir divi gadi.

2.      Pirms soda piespriešanas ir jāizdod brīdinājums, ko pēc pieprasījuma veic pirmās instances tiesa, ja tas jau nav ietverts rīkojumā, ar kuru pasludināts pienākums.

3.      Pēc kreditora pieprasījuma parādniekam var arī piespriest pienākumu nodrošināt garantiju par visu turpmāko kaitējumu, kas noteiktā termiņā izrietēs no jebkāda cita pārkāpuma.

891. pants

Process, parādnieka uzklausīšana un tiesāšanās izdevumu noteikšana

Lēmumi atbilstoši 887.–890. pantam tiek pieņemti ar rīkojumu. [..]”

19.      Justizbeitreibungsordnung (Noteikumi par tiesas ceļā piespriesto naudas sodu piedziņu, turpmāk tekstā – “JBeitrO”) 1. pantā ir paredzēts:

“1.      Šādi parādi tiek piedzīti atbilstoši šiem [JBeitrO], ja tos iekasē federālās tiesu iestādes:

[..]

      3)      civiltiesisks naudas sods un periodisks soda maksājums;

[..].

2.      [JBeitrO] piemērojami arī 1. punktā minēto parādu piedziņai, ko veic federālo zemju tiesu iestādes, ja šie parādi izriet no federālajiem noteikumiem.”

C –    Nīderlandes tiesiskais regulējums

20.      No lietas materiāliem izriet, ka Nīderlandes Karaliste Direktīvas 2004/48 14. pantu ir transponējusi savā tiesību sistēmā ar Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 1019.h pantu. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto šis noteikums lietās, uz kurām attiecas šī direktīva, ļauj pieņemt visaptverošāku lēmumu par tiesāšanās izdevumiem nekā ierastie lēmumi.

II – Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

21.      Pamata lietā ir strīds Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa, Nīderlande) starp Realchemie un Bayer, un tā sākums ir Bayer iepriekš Vācijā ierosināta tiesvedība.

22.      Pēc prasības, ko Bayer cēla Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa, Vācija) tiesvedībā ar mērķi panākt pagaidu pasākumu pieņemšanu, šī tiesa ar 2005. gada 19. decembra rīkojumu (saukts par “pamatrīkojumu”) aizliedza Realchemie patentu pārkāpuma dēļ Vācijā ievest, turēt valdījumā vai laist apgrozībā noteiktus pesticīdus. Par šī aizlieguma neievērošanu tika noteikts periodisks soda maksājums. Turklāt Realchemie bija jāpaziņo par darījumiem ar minētajiem pesticīdiem un to uzkrājumi noliktavās bija jānodod tiesas uzraudzībā. Ar pamatrīkojumu arī tika noteikts, ka tiesāšanās izdevumus atlīdzina Realchemie (5).

23.      2006. gada 17. augustā pēc Bayer pieprasījuma, pamatojoties uz ZPO 890. pantu, Landgericht Düsseldorf izdeva rīkojumu, piespriežot Realchemie ieskaitīt šīs tiesas kontā tā saucamo “civiltiesisko naudas sodu” EUR 20 000 apmērā pamatrīkojumā noteiktā aizlieguma neievērošanas dēļ. Ar rīkojumu arī tika noteikts, ka Realchemie atlīdzina tiesāšanās izdevumus (6).

24.      2006. gada 6. oktobrī Landgericht Düsseldorf ar jaunu rīkojumu noteica Realchemie periodisku soda maksājumu EUR 15 000 apmērā, lai to piespiestu sniegt informāciju par pamatrīkojumā minētajiem darījumiem. Turklāt tika noteikts, ka Realchemie ir jāatlīdzina tiesāšanās izdevumi, kas radušies tiesvedībā, kurā tika pieņemts rīkojums par periodiska soda maksājuma piespriešanu (7).

25.      Kā zināms, visi seši lēmumi tika paziņoti Realchemie.

26.      2007. gada 6. aprīlī Bayer vērsās pie Rechtbank ’s‑Hertogenbosch (Hertogenboshas tiesa, Nīderlande) pagaidu noregulējuma tiesneša ar lūgumu Nīderlandē izpildīt visus sešus Landgericht Düsseldorf lēmumus. Bayer arī lūdza piespriest Realchemie segt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā. 2007. gada 10. aprīlī minētais pagaidu noregulējuma tiesnesis apmierināja Bayer lūgumu un piesprieda Realchemie segt tiesāšanās izdevumus EUR 482 apmērā.

27.      2007. gada 14. jūnijā Realchemie cēla prasību saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 43. pantu, minot šīs regulas 34. panta 2. punktā minēto neatzīšanas iemeslu. Tā apgalvoja, ka pamatrīkojumu, kā arī rīkojumu par civiltiesisko naudas sodu un rīkojumu par periodisku soda maksājumu nevar atzīt un izpildīt citā dalībvalstī, jo tie tika pieņemti bez Realchemie līdzdalības un mutvārdu debatēm. Savukārt lēmumus par tiesāšanās izdevumiem nevar ne atzīt, ne izpildīt, jo tie ir trīs iepriekš minēto rīkojumu neatņemama sastāvdaļa. It īpaši attiecībā uz rīkojumu par civiltiesisko naudas sodu Realchemie apgalvoja, ka Bayer lūgums par lēmumu izpildi ir jānoraida, jo saskaņā ar JBeitrO naudas sodu, kuru piedzen pēc Vācijas tiesu iestāžu iniciatīvas, saņem nevis Bayer, bet gan Vācijas valsts.

28.      2008. gada 26. februārī Rechtbank ’s‑Hertogenbosch civillietu palāta pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas noraidīja Realchemie apelācijas sūdzību, atstāja spēkā 2007. gada 10. aprīļa lēmumu un piesprieda Realchemie segt tiesāšanās izdevumus, kurus noteica EUR 1155 apmērā. Rechtbank ’s‑Hertogenbosch uzskatīja, ka, lai arī trīs strīdīgie rīkojumi tika pieņemti, pamatojoties uz Bayer vienpusējo prasību, tomēr tie ir spriedumi Regulas Nr. 44/2001 32. panta izpratnē. Attiecībā uz rīkojumu par civiltiesisko naudas sodu Rechtbank ’s‑Hertogenbosch apstiprināja, ka tas, ka summa EUR 20 000 ir jāpārskaita uz Gerichtskasse [tiesas kontu], tas ir, uz Landgericht Düsseldorf kontu, neko nemaina tajā, ka Bayer ir tiesības un interese, lai Realchemie šo naudas sodu patiešām uz šo kontu pārskaitītu. Naudas soda mērķis ir panākt, ka tiek ievērots pamatrīkojums par labu lietā uzvarējušajai pusei, tas ir, Bayer. Tādējādi šai pēdējai ir interese, lai rīkojuma par naudas sodu izpilde tiktu turpināta Nīderlandē. Visbeidzot, Rechtbank ’s‑Hertogenbosch piesprieda Realchemie segt tiesāšanās izdevumus un noteica tos atbilstoši ierastajai kārtībai, nevis – kā lūdza Bayer – ievērojot Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 1019.h pantu vai vismaz Direktīvas 2004/48 14. pantu.

29.      Tā kā lēmumu par apelācijas sūdzību atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 43. pantam varēja pārsūdzēt kasācijas instancē saskaņā ar šīs pašas regulas 44. pantu un tās V pielikumu, Realchemie iesniedza kasācijas sūdzību Hoge Raad der Nederlanden, lai panāktu Rechtbank ’s‑Hertogenbosch 2008. gada 26. februāra lēmuma atcelšanu. Bayer cēla pretprasību kasācijas instancē ar lūgumu noraidīt kasācijas sūdzību un piespriest Realchemie segt faktiskos izdevumus atbilstoši Direktīvas 2004/48 14. pantam, to lasot kopā ar Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 1019.h pantu.

30.      Hoge Raad der Nederlanden ģenerāladvokāts 2009. gada 26. jūnijā iesniedza savus secinājumus, kuros viņš ieteica pirms lēmuma pieņemšanas vērsties Tiesā.

31.      Pēc tam Hoge Raad der Nederlanden noteica divus jautājumus, par kuriem ir vajadzīga Tiesas interpretācija.

32.      Pirmkārt, attiecībā uz lēmumu par civiltiesisko naudas sodu šī tiesa vēlējās noskaidrot, vai šis lēmums var ietilpt Regulas Nr. 44/2001 materiālajā piemērošanas jomā, ņemot vērā to raksturojošos publisko tiesību aspektus. Minētais naudas sods ir sods tiesas aizlieguma neievērošanas dēļ. To nosaka Vācijas tiesas tiesnesis pēc privāta lietas dalībnieka pieprasījuma, taču pēc tam, kad tiesu iestādes pēc savas iniciatīvas to ir piedzinušas, tas ir jāpārskaita uz tiesas kontu par labu Vācijas valstij, nevis lietas dalībniekam, kas iesniedzis lūgumu.

33.      Otrkārt, Hoge Raad der Nederlanden izsaka šaubas par Direktīvas 2004/48 14. panta piemērojamību pamata lietas strīdā. Ja var uzskatīt, ka šī direktīva ir vērsta uz to, lai garantētu intelektuālā īpašuma tiesību faktisku piemērošanu, un ka ar šīm tiesībām saistīta sprieduma atzīšana un izpilde var būt daļa no šo tiesību faktiskas piemērošanas, Direktīvā 2004/48 ir noteikts, ka tajā paredzētos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem (8). Tomēr izpildes procedūra, kas izpaužas kā tiesneša veikta pārbaude par to, vai ir izpildīti nosacījumi attiecībā uz atzīšanu un izpildi, neietilpstot šīs direktīvas piemērošanas jomā.

34.      Saskaroties ar grūtībām Savienības tiesību interpretēšanā, Hoge Raad der Nederlanden tādējādi nolēma apturēt tiesvedību lietā un ar lēmumu, kas Tiesas kancelejā reģistrēts 2009. gada 21. oktobrī, pamatojoties uz EKL 234. pantu, nolēma uzdot Tiesai šādus divus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai jēdziens “civillietas un komerclietas”, kas minēts Regulas [Nr. 44/2001] 1. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula ir jāpiemēro tāda lēmuma atzīšanai un izpildei, kurā piespriests maksāt naudas sodu saskaņā ar [ZPO] 890. pantu?

2)      Vai Direktīvas [2004/48] 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir jāpiemēro arī izpildes procedūrā, kas attiecas uz:

a)      citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu;

b)      citā dalībvalstī pieņemtu lēmumu, ar kuru ticis noteikts periodisks soda maksājums vai naudas sods saistībā ar aizlieguma pārkāpt intelektuālā īpašuma tiesības neievērošanu;

c)      citā dalībvalstī pieņemtiem lēmumiem par tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kas pamatoti ar a) un b) punktā minētajiem lēmumiem?”

III – Tiesvedība Tiesā

35.      Realchemie, Nīderlandes un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus.

36.      2011. gada 25. janvāra tiesas sēdē Realchemie, Vācijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.

IV – Juridiskā analīze

A –    Par pirmo jautājumu

37.      Pēc dažu ievada piezīmju noformulēšanas būs jāanalizē tāda civiltiesiskā naudas soda tiesiskais regulējums kā Vācijas tiesībās pieņemtais, lai pēc tam vērtētu noteikt tā raksturīgos aspektus, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

1)      Ievada piezīmes

38.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Vācijā pieņemtu lēmumu, ar kuru Realchemie ir piespriests maksāt civiltiesisku naudas sodu atbilstoši ZPO 890. pantam, var atzīt un izpildīt Nīderlandē, pamatojoties uz Regulu Nr. 44/2001. Tiesa tātad ir aicināta noteikt, vai šāds naudas sods attiecas uz civillietām un komerclietām minētās regulas 1. panta izpratnē.

39.      Vispirms es vēlos minēt divas piezīmju grupas.

40.      Pirmkārt, ir jāatgādina nepārtrauktība, kāda pastāv starp Briseles konvenciju un Regulu Nr. 44/2001, kā minēts šīs regulas preambulas 19. apsvērumā (9). Tiesa loģiski secināja, ka, “tā kā dalībvalstu savstarpējās attiecībās Regula Nr. 44/2001 turpmāk aizstāj Briseles konvenciju, interpretācija par [šīs konvencijas noteikumiem] attiecas arī uz [šīs regulas noteikumiem], ja Briseles konvencijas un Regulas Nr. 44/2001 noteikumus var kvalificēt kā vienādus” (10). Tas attiecas uz Regulas Nr. 44/2001 1. pantu, kura formulējums ir tāds pats kā Briseles konvencijas 1. panta formulējums. Judikatūru, kas pieņemta, pamatojoties uz minēto konvenciju, tādējādi var lietderīgi minēt šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā. Tas pats attiecas uz dažādajiem skaidrojošajiem ziņojumiem, kas pieņemti par šo jautājumu (11).

41.      Otrkārt, jānorāda, ka Regulas Nr. 44/2001 1. pants, lasot to kopā ar šīs regulas preambulas 7. apsvērumu, kurā ir uzsvērts, ka ir svarīgi, lai šīs regulas piemērošanas jomā tiktu iekļauti “galvenie civillietu un komerclietu jautājumi”, atbalsta tādu minētās jomas interpretāciju, kas ir vērsta uz to, lai tajā būtu iekļauti šīs jomas jautājumi, kam ir pievērsta dalībvalstu un Eiropas pilsoņu galvenā uzmanība (12). “Civillietas un komerclietas” tādējādi ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas ir neatkarīgs no valsts kvalifikācijas, ko katra dalībvalsts piešķir procedūrām un tiesas dokumentiem, uz kuriem var attiekties atzīšana un izpilde, un tas ir jāinterpretē, ņemot vērā minētās regulas izcelsmi, mērķus un sistēmu (13).

2)      Civiltiesiskā naudas soda tiesiskais regulējums Vācijas tiesībās

42.      Saskaņā ar iesniedzējtiesas, Realchemie un Vācijas valdības sacīto ZPO 890. pantā minētais civiltiesiskais naudas sods ir vērsts uz to, lai piespiedu kārtā tiktu izpildītas akcepta vai atturēšanās tiesības Vācijas tiesību izpratnē – tiesības, kuras iepriekš konstatētas ar tiesas lēmumu. Ja parādnieks neizpilda atturēšanās pienākumu vai pienākumu pieļaut kādu darbību, viņš ir jāpiespiež ievērot sākotnējo pienākumu. Šī piespiešana tiek īstenota ar ZPO 890. pantu, ar kuru ir ieviesta “saukšana pie kārtības”. Tai var būt divi veidi: civiltiesiskais naudas sods vai brīvības atņemšana. No minētā 890. panta arī izriet, ka tiesa var pieņemt lēmumu tieši piespriest brīvības atņemšanu, obligāti iepriekš nepiespriežot civiltiesisko naudas sodu.

43.      Tāpat saskaņā ar ZPO 890. pantu saukšana pie kārtības notiek pēc kreditora pieprasījuma. Saukšana pie kārtības var tikt piespriesta tikai tad, ja iepriekš ir izdots brīdinājums, ar kuru parādnieks tiek brīdināts par to, kas viņam tiks piespriests, ja viņš neizpildīs savu pienākumu (14). Ja pienākums netiek izpildīts, Vācijas tiesa pēc tam, kad tajā ir vērsies kreditors un tā ir uzklausījusi parādnieku (15), var pasludināt saukšanu pie kārtības, kas šajā gadījumā bija civiltiesiskā naudas soda noteikšana Realchemie EUR 20 000 apmērā saistībā ar pienākuma, kas izriet no pamatrīkojuma, neizpildīšanu.

44.      Minēto naudas sodu tātad varēja piespriest tikai pēc Bayer pieprasījuma. Tomēr šis sods nav pasludināts par labu Bayer. Civiltiesiskais naudas sods ir jāpārskaita uz tiesas kontu, lai pēc tam tas nonāktu valsts kasē. Naudas sods tiek piedzīts pēc iestādes iniciatīvas. Tiesas priekšsēdētājs ir šī soda izpildes instance (16).

45.      Realchemie pievieno – kaut gan pārējās ieinteresētās personas to savos rakstos nav pieminējušas –, ka lēmums par saukšanu pie kārtības pats par sevi nav izpildes rīkojums. Tam esot tikai deklaratīvs spēks. Tikai tad, ja par civiltiesisko naudas sodu tiek izdots tiesāšanās izdevumu aprēķins, kurā norādīts kreditors, summa un noteiktais termiņš, to varot uzskatīt par izpildes rīkojumu, kuru var atzīt un izpildīt valstī, kurā prasa atzīšanu (17).

3)      Juridiskais vērtējums

a)      Kritērija par galveno un pakārtoto procesu neefektivitāte

46.      Viena no pamata lietas situācijas īpatnībām ir apstāklis, ka strīds, kurā ir pieņemts rīkojums par civiltiesisko naudas sodu Vācijā, attiecas uz pagaidu pasākumiem.

47.      Saskaroties ar šādiem pasākumiem, Tiesas attieksme ir bijusi tāda, ka, “tā kā pagaidu vai aizsardzības pasākumi var aizsargāt ļoti dažāda rakstura tiesības, to ietilpšanu Konvencijas piemērošanas jomā nosaka nevis pašu raksturs, bet gan to tiesību raksturs, kuru aizsardzību šie pasākumi nodrošina” (18).

48.      Šajā gadījumā rīkojums par civiltiesisko naudas sodu tika pieņemts saistībā ar “galveno” strīdu ar mērķi panākt pagaidu pasākumu pieņemšanu, lai liktu aizsargāt – provizoriski – intelektuālā īpašuma tiesības, kurām acīmredzami ir civiltiesību raksturs. Tā kā rīkojumu par civiltiesisko naudas sodu nevarēja pieņemt bez pamatrīkojuma, pirmais ir pakārtots otrajam un ir no tā būtiski atkarīgs. Pamatrīkojuma civiltiesiskais raksturs nosaka rīkojuma par naudas soda uzlikšanu raksturu. Līdz ar to, kā iesaka Vācijas valdība, lai atbildētu uz pirmo uzdoto jautājumu, pietiktu pārbaudīt, vai pamatrīkojumu var atzīt un izpildīt atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 1. pantam. Ņemot vērā, ka tas tā ir, rīkojums par civiltiesisko naudas sodu arī attiecoties uz civillietām un komerclietām.

49.      Šis priekšlikums ir pievilcīgs, jo tam piemīt vienkāršība un efektivitāte. Tomēr tas ir nekavējoties jānoraida, jo kritērijs par pakārtoto apspriežamajā gadījumā atduras pret kādu īpaši svarīgu apstākli. Civiltiesiskais naudas sods, kā tika izklāstīts iepriekš, ir saukšana pie kārtības Vācijas tiesību izpratnē, taču tas nav vienīgais tās veids, jo Vācijas tiesai ir arī iespēja piemērot brīvības atņemšanu. Līdz galam turpinot ierosināto argumentāciju, varētu izdarīt secinājumu, ka brīvības atņemšana ietilpst Regulas Nr. 44/2001 1. panta piemērošanas jomā, ja tā tiek piespriesta saistībā ar tādu pamata lietas strīdu, kas attiecas uz pagaidu pasākumiem, kuri ir pieņemti, lai pārtrauktu civiltiesiska rakstura tiesību pārkāpumu. Tā kā šāda situācija, protams, ir izslēgta, Tiesai savā analīzē ir jāpieņem cits kritērijs.

b)      Civiltiesiskā naudas soda ietekme uz juridisko attiecību starp lietas dalībniekiem raksturu vai tiesvedības priekšmetu

i)      Tiesas judikatūrā sniegtās pamatnostādnes

50.      Tā kā īpašais kritērijs, kuru Tiesa ir noteikusi attiecībā uz pagaidu pasākumiem, šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā nav noderīgs, ir jāizmanto vispārējās pamatnostādnes, ko tā ir sniegusi saistībā ar tās judikatūru attiecībā uz Briseles konvencijas 1. pantu.

51.      No šīs judikatūras tādējādi izriet, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” ir jāinterpretē, ņemot vērā, ka “dažu kategoriju tiesu nolēmumi ir jāizslēdz no Konvencijas piemērošanas jomas tādu elementu dēļ, kas raksturo juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu” (19). Šie divi kritēriji – juridisko attiecību starp lietas dalībniekiem raksturs un tiesvedības priekšmets – līdz šim ir kalpojuši, lai novilktu robežu starp lietām, kas attiecas uz civillietām un komerclietām tāpēc, ka tās tiecas sakārtot privāto tiesību juridiskās attiecības, no vienas puses, un lietām, kas attiecas uz publisko tiesību attiecībām, no otras puses.

52.      Attiecībā uz pirmo kritēriju Tiesa ir likusi “noteikt juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem un vērtēt celtās prasības pamatu, kā arī tās celšanas nosacījumus” (20). Tā tādējādi lēma, ka juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem ir privāto tiesību attiecības tad, ja tā ir lieta starp divām privātpersonām, un tiktāl, ciktāl lietas dalībnieks, kas cēlis prasību, tādējādi ir izmantojis tiesību aizsardzības līdzekli, kurš tam ir pieejams pēc tādas likumīgas tiesību nodošanas, kas paredzēta kādā civiltiesību normā, tā ka attiecīgā prasība nav uzskatāma ne par kādu plašāku pilnvaru īstenošanu salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām (21). Tāpat ir ticis lemts attiecībā uz prasību, kas nav vērsta pret kādas strīda puses rīcību vai procesiem, ar ko tiek īstenota publiska vara, bet gan pret privātpersonu veiktām darbībām (22).

53.      Turklāt tikai tas, ka viens no lietas dalībniekiem ir publisko tiesību iestāde, automātiski nenozīmē, ka lieta tiek izslēgta no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas. Tikai tad, ja publisko tiesību iestāde, kas ir lietas dalībnieks strīdā ar privātpersonu, rīkojas, īstenojot publisko varu, uz minēto lietu attieksies šāda izslēgšana (23). “Ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no civillietu un komerclietu kategorijas Regulas [..] Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē. (24)”

54.      Savukārt attiecībā uz otro kritēriju pašu par sevi jānorāda, ka par to ir daudz mazāk Tiesas judikatūras. Pilnīgi izolēti un pretrunā iepriekšējai judikatūrai tā kādā 1991. gadā pasludinātā spriedumā apstiprināja, ka, “lai konstatētu, vai strīds ietilpst Konvencijas piemērošanas jomā, ir jāņem vērā tikai šī strīda priekšmets” (25). Šāds risinājums turpmāk vairs nav ticis atkārtots, un Tiesa vēlāk ir tikai apgalvojusi, ka, “ja strīds, ņemot vērā tā priekšmetu, ir izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas, tad jebkāda satura sākotnējā jautājuma esamība, uz kuru tiesai ir jāatbild, lai izskatītu šo strīdu, nav pamats Konvencijas piemērošanai” (26). Pēc tam Tiesa atkārtoja savu principiālo apsvērumu, atsaucoties gan uz lietas dalībnieku juridiskajām attiecībām, gan tiesvedības priekšmetu (27).

55.      Tādējādi, ņemot vērā iepriekš minētos elementus, tas, vai instancē, kurā pieņemts rīkojums par civiltiesisko naudas sodu, ir notikusi jebkāda publiskās varas pilnvaru īstenošana, ir jāpārbauda, vērtējot lietas dalībnieku juridisko attiecību raksturu un tiesvedības priekšmetu.

ii)    Piemērošana šajā gadījumā

56.      Komisija būtībā apgalvoja, ka rīkojumu par civiltiesisko naudas sodu nevar skatīt izolēti un ka lietas dalībnieki pamata tiesvedībā un tiesvedībā, kurā pieņemts rīkojums par civiltiesisko naudas sodu, ir vieni un tie paši, jo vairāk tāpēc, ka tikai Bayer ir tiesības celt prasību saistībā ar minēto naudas sodu. Vācijas valdība savukārt uzskatīja, ka norādītās tiesības ir Bayer tiesības uz sava intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu un to avots nav tikai publiskās varas akts. Instancē, kurā tika piespriests civiltiesisks naudas sods, Vācijas valsts tikai palīdz kreditoram panākt viņa tiesību aizsardzību un naudas sods pastiprina rīkojumu, ar kuru aizliedz turpināt pārkāpumu. Šī iemesla dēļ materiālajām tiesībām, kas minētas pamatrīkojumā, ir jānosaka strīda raksturs.

57.      Es nevaru piekrist šādai analīzei.

58.      Civiltiesisko naudas sodu, kā tas ir noteikts un īstenots Vācijas tiesībās, veido gan civilajai jomai piederīgi elementi, kas attiecas uz privātajām tiesībām, gan publisko tiesību elementi. Šis neviendabīgais sastāvs mums liek izsvērt katru no šiem elementiem, lai atbildētu uz uzdoto jautājumu.

59.      Protams, civiltiesiskais naudas sods tika pasludināts tāpēc, ka Realchemie nepakļāvās pienākumiem, kurus tai noteica pamatrīkojumā. Protams, ja Realchemie pakļautos šiem pienākumiem, tas palīdzētu īstenot pagaidu aizsardzību attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesībām, kuras pieder Bayer, kas turklāt ir vienīgais lietas dalībnieks, kurš var prasīt, lai Vācijas tiesa piespriež civiltiesisko naudas sodu.

60.      Tomēr nevar atstāt bez ievērības faktu, ka, ņemot vērā civiltiesiskā naudas soda funkciju un izvirzīto mērķi, tā faktisko saņēmēju un piedzīšanas noteikumus, noteicošie ir aspekti, kas attiecas uz publiskajām tiesībām, un tie liecina par to, ka civiltiesiskais naudas sods ir izslēdzams no civillietām un komerclietām Regulas Nr. 44/2001 1. panta izpratnē.

61.      Attiecībā uz civiltiesiskā naudas soda funkciju un izvirzīto mērķi, pēc manām domām, nepietiek ar secinājumu, saskaņā ar kuru naudas sodam nav cita mērķa kā faktiski aizsargāt Bayer tiesības, kā atzīts pamatrīkojumā. Situācija acīmredzot nav tik viennozīmīga.

62.      Civiltiesiskais naudas sods ir piespiedu nodrošinājuma pasākums, kuram, protams, ir represīvs aspekts. Ieinteresētās puses ilgi pieņēma nostāju par to, vai civiltiesiskais naudas sods ir galvenokārt preventīva vai represīva rakstura sods, izvirzot argumentu, saskaņā ar kuru tad, ja nozīmīgākais būtu preventīvais aspekts, civiltiesiskais naudas sods attiektos uz civillietām un komerclietām.

63.      Pēc manām domām, ir jānošķir divi posmi: preventīvais aspekts ir spēkā visu laikposmu no pamatrīkojuma – kas ietver brīdinājumu – pasludināšanas līdz tās tiesvedības ierosināšanai, kurā bija jāpiespriež naudas sods. Šajā laikposmā zaudējusī puse – Realchemie – zināja, kas tai draud, ja tā nepakļausies pamatrīkojuma prasībām. Ar brīdinājuma esamību vien var pietikt, lai atturētu parādnieku no pretošanās pasludinātajai kārtībai. Turpretī tad, ja parādnieks pārkāpj pamatrīkojuma noteikumus, ir skaidrs, ka civiltiesiskā naudas soda piespriešanai ir galvenokārt represīvs raksturs. Pirmkārt, civiltiesiskā naudas soda funkcija vai mērķis nav atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts Bayer, vai samaksāt tai kompensāciju par to, ka Realchemie nebija pārtraukusi pārkāpt tās intelektuālā īpašuma tiesības, neņemot vērā pamatrīkojumā ietvertos rīkojumus. Otrkārt, sodīts netika tik daudz fakts, ka Realchemie nepārtrauca Bayer piederošo tiesību iespējamo (28) pārkāpumu. Gluži pretēji, Vācijas tiesa, piespriežot civiltiesisko naudas sodu, sodīja par to, ka ir pārkāpts tiesas iestāžu izdots rīkojums – šajā gadījumā rīkojums pakļauties pienākumiem, kas noteikti pamatrīkojumā. Tātad mērķis tiesvedībai, kurā tika piespriests civiltiesiskais naudas sods, ir plašā nozīmē sods par tiesas noteikta aizlieguma neievērošanu. Līdz ar to vairs nevar apgalvot, ka galvenais kritērijs ir pamatrīkojumā apspriestais materiālo tiesību kritērijs, jo šim kritērijam nav nekādas ietekmes uz civiltiesiskā naudas soda piespriešanu: svarīgs ir tikai fakts, ka tika pārkāpts tiesas iestādes izdots rīkojums veikt vai neveikt kādu darbību. Privātās intereses mazinās par labu publiskajām interesēm, kas ir tiesas lēmumu ievērošana.

64.      Līdz ar to es uzskatu par neiespējamu apgalvot, ka tiesvedībā, kurā tika piespriests naudas sods, juridiskās attiecības starp lietas dalībniekiem nemainījās, salīdzinot ar pamata tiesvedību, kurā tika pieņemts pamatrīkojums. Protams, Bayer ir jāprasa, lai naudas sods tiktu piespriests. Nav noliedzams, ka šo sodu var pasludināt tikai tad, ja Bayer intereses panākt pamatrīkojuma ievērošanu atbilst valsts interesēm panākt, lai tiktu izpildīti tās tiesas lēmumi. Saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem pamata strīda lietā uzvarējusī puse tādējādi var palīdzēt publisko interešu īstenošanā, ierosinot tiesvedību par naudas sodu, tomēr runa ir tikai par iespēju un tiesa nevar piespriest civiltiesisko naudas sodu pēc savas iniciatīvas. Tomēr šī iespēja nav nekas cits kā civiltiesiskā naudas soda būtiski neviendabīgā rakstura izpausme un to nevar uzskatīt par noteicošo elementu.

65.      Pēc tam, kad Bayer ir pieprasījusi piespriest civiltiesisko naudas sodu, tai vairs nav nekādas nozīmes tiesvedībā un tā pilnīgi nevar to ietekmēt. Sākotnēji pamata tiesvedībā strīda dalībnieces ir Realchemie un Bayer, bet tiesvedība, kurā piespriests naudas sods, strīds attiecas tikai uz Realchemie un tiesu, tas ir, uz tiesas lēmuma pārkāpēju un iestādi, kura pieņēmusi šo lēmumu. Skaidri redzams, ka strīds no striktām privāto tiesību attiecībām – strīda starp Realchemie un Bayer atrisināšanas – ir pārgājis uz attiecībām, kurās nenoliedzami ir publisko tiesību elementi, proti, sods par tiesas lēmuma neievērošanu.

66.      Šo analīzi apstiprina tas, ka Bayer nav civiltiesiskā naudas soda saņēmēja, bet gan tas ir jāpārskaita uz tiesas kontu par labu publiskajai varai. Civiltiesiskā naudas soda piedzīšana ir tikai tiesas iestāžu kompetencē, izslēdzot jebkādu iesaistīšanos no tā lietas dalībnieka puses, kas ierosināja tiesvedību. Šo elementu apvienojums sniedz pierādījumu tam, ka civiltiesiskā naudas soda izpilde palīdz īstenot valsts tiesības sodīt darbības vai atturēšanos no darbībām pretēji izdotiem rīkojumiem, nevis Bayer tiesības uz to, lai tiktu aizsargātas tās intelektuālā īpašuma tiesības.

67.      Neapgalvojot, ka civiltiesiskais naudas sods ir pilnībā salīdzināms ar krimināltiesību lēmumu, es uzskatu, ka Šlosera ziņojumā (29) sniegtie norādījumi, skaidrojot atšķirību starp civiltiesībām un krimināltiesībām, var mums dot lietderīgus paskaidrojumus it īpaši, lai saprastu, kādu attieksmi izvēlēties, aplūkojot tik neviennozīmīgu gadījumu. Ziņojuma 29. punktā ir norādīts, ka “jebkāda veida krimināltiesību procesi un lēmumi ir izslēgti no Konvencijas piemērošanas jomas. Tas neattiecas tikai uz kriminālprocesu stricto sensu, arī pārējās represīvās procedūras, kuras piemēro rīkojumu un aizliegumu pārkāpuma gadījumā un kuras atbilst publiskajām interesēm, neietilpst civiltiesību jomā. Dažos gadījumos var būt diezgan grūti kvalificēt privāta rakstura sodus, kuri dažādos veidos ir sastopami daudzās tiesību sistēmās [..]. Ņemot vērā, ka daudzās tiesību sistēmās privātiem prasītājiem ir atļauts iesaistīties arī publiskā kriminālprocesā, nav iespējams par noteikšanas kritēriju izmantot tās personas statusu, kura ierosināja procesu. Noteicošais elements ir tas, vai sods sniedz vai nesniedz individuālu labumu privātajam prasītājam vai kādai citai privātpersonai. Šī iemesla dēļ Dānijas darba tiesu pieņemtie lēmumi, ar kuriem nosaka naudas soda maksāšanu prasītājam vai kādai citai individuālai cietušajai personai, ietilpst Konvencijas piemērošanas jomā”.

68.      Ja Šlosera ziņojumu piemēro šajā gadījumā, tas apstiprina manu sākotnējo pieeju. Tiešām ir runa par represīva veida procesu, ko piemēro kāda rīkojuma pārkāpuma gadījumā. Tās personas kritērijs, kura procesu ierosināja, ir jāuzskata par sekundāru, jo noteicošais elements ir noskaidrot, kurš gūst labumu no soda un vai naudas sods tiek maksāts par labu prasītājam, privātajam lietas dalībniekam. Šajā gadījumā iniciatīvas tiesības pieder Bayer, bet nevar apgalvot, ka tā gūst labumu no soda, jo naudas sods tai netiek pārskaitīts. Tātad nav izpildīti visi nosacījumi, lai uzskatītu, ka civiltiesiskais naudas sods attiecas uz civillietām un komerclietām un līdz ar to ietilpst Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomā.

c)      Civiltiesiskā naudas soda un periodiska soda maksājuma Regulas Nr. 44/2001 49. panta izpratnē salīdzinoša analīze

69.      Ieinteresētajiem lietas dalībniekiem ir arī atšķirīgs viedoklis par to, vai civiltiesisko naudas sodu var uzskatīt par periodisku soda maksājumu atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 49. pantam. Vācijas valdība tostarp uzskata, ka analoģija ir pilnībā iespējama tāpēc, ka Vācijas tiesībās starp periodisku soda maksājumu un civiltiesisko naudas sodu pilnīgi nav atšķirības, jo tie abi ir jāpārskaita par labu valstij, un ka paša noteikuma formulējumā nav noteikta atšķirība atkarībā no tā, vai periodisku soda maksājumu pārskaita valstij vai kādam privātam lietas dalībniekam.

70.      Tomēr ir jākonstatē, ka ar minētās regulas 49. pantu nav nostiprināta Vācijas tiesību izpratne par periodisku soda maksājumu. Katrā ziņā tas ir norādīts Šlosera ziņojuma 213. punktā, kurā ir pieminēts periodisks soda maksājums kā “fakts, ka atbildētājam tiek piespriests īstenot attiecīgu rīcību un vienlaikus pārskaitīt prasītājam noteiktu summu, ja viņš izrādītos zaudētājs. [..] Tomēr Konvencija neregulē jautājumu par to, vai šādu izpildi var izmantot gadījumā, ja par tiesas lēmuma neievērošanu tiek piespriests periodisks soda maksājums nevis par labu lietas dalībniekam, kas prasa izpildi, bet par labu valstij”. Tādējādi pat gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka civiltiesiskais sods ir pielīdzināms periodiskam soda maksājumam – bet es par to šaubos –, šis konstatējums neļautu atrisināt jautājumu, pamatojoties tikai uz Regulas 49. pantu, jo saskaņā ar Šlosera ziņojumu Eiropas Savienības likumdevējs nav vēlējies šo instrumentu attiecināt uz situācijām, kurās periodisku soda maksājumu vai tam pielīdzināmu pasākumu pārskaita par labu valstij tiesas lēmuma neievērošanas gadījumā.

71.      Turklāt Pokāra ziņojumā (30) ir sniegts precizējums, saskaņā ar kuru tas, ka to pasākumu lokā, uz kuriem attiecas Regula Nr. 44/2001, nav iekļauts periodisks soda maksājums, ko maksā valstij par tiesas lēmuma neievērošanu, neizriet no nezināšanas, ka pastāv šāds mehānisms, bet gan, gluži pretēji, atbilst autoru vēlmei. Attiecībā uz Regulas Nr. 44/2001 49. pantu minētajā ziņojumā ir atgādināts, ka “ir norādīts, ka šajā noteikumā nav skaidrs, vai tas attiecas uz tādiem naudas sodiem, kas noteikti par tiesas noteikta soda neievērošanu un kas pienākas nevis kreditoram, bet gan valstij” (31). Ziņojums turpinās ar precizējumu, ka “pārskatīšanas laikā tika ierosināts, ka šajā sakarā būtu lietderīgi formulējumu precizēt. Tomēr ad hoc darba grupa labprātāk negrozītu šo formulējumu, skaidri ietverot soda maksājumus par labu valstij, jo spriedums par labu valstij var būt saistīts ar noziedzīgu nodarījumu un šādas izmaiņas formulējumā ieviestu kriminālu aspektu Konvencijā, kas veltīta civiliem un komerciāliem jautājumiem. Tādēļ var pieņemt noteikumu, ar ko paredzēts soda maksājums valstij, tikai tad, ja tam ir izteikti civils raksturs un ja vien tā izpildi lūdz privāta puse tiesvedībā, kas attiecas uz sprieduma izpildāmības pasludināšanu, neatkarīgi no tā, vai maksājumus veic valstij”. Tomēr, kā iepriekš tika pierādīts, nepavisam nav skaidrs, ka civiltiesiskajam naudas sodam ZPO 890. panta izpratnē ir civiltiesisks raksturs.

72.      Attiecībā uz šo civiltiesisko naudas sodu vēlos norādīt arī to, ka periodiska soda maksājuma Regulas Nr. 44/2001 izpratnē – kas tātad ir jānošķir no Vācijas tiesību izpratnes – mērķis ir mudināt atbildētāju pārtraukt prasītāja tiesību pārkāpumu. Civiltiesiskais naudas sods tiek piespriests noteiktas summas veidā, bet periodiska soda maksājuma gadījumā tiek maksāta “noteikta naudas summa par katru kavējuma dienu, lai liktu parādniekam izpildīt savus pienākumus” (32). It īpaši parādniekam ir iespēja izvairīties no periodiska soda maksājuma maksāšanas, izpildot savus pienākumus. Civiltiesiskā naudas soda gadījumā parādnieka attieksmei pēc tā pasludināšanas vairs nav nekādas nozīmes: tiklīdz kā civiltiesiskais naudas sods ir piespriests, tas ir jāsamaksā neatkarīgi no tā, vai parādnieks galu galā izpilda savus pienākumus. Tas ir noteicošais elements, kuram, ņemot vērā arī piezīmes, kas ietvertas Šlosera ziņojumā, vajadzētu mūs pārliecināt par to, ka uz uzdoto jautājumu nevar atbildēt, ņemot vērā Regulas Nr. 44/2001 49. pantu.

4)      Noslēguma piezīmes

73.      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku atbildēt uz pirmo jautājumu tā, ka lēmums, ar kuru parādniekam, kam ar iepriekš pieņemtu tiesas lēmumu ir noteikts pienākums, pamatojoties uz to, ka viņš nav šo pienākumu izpildījis, un pēc otrā lietas dalībnieka pieprasījuma piespriež pārskaitīt uz tiesas iestādes kontu naudas sodu, ko sauc par “civiltiesisku” naudas sodu, atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti ZPO 890. pantā, neattiecas uz “civillietu un komerclietu” jēdzienu Regulas Nr. 44/2001 1. panta izpratnē.

74.      Ja Tiesa lemtu citādi – lai gan iesniedzējtiesa tai uzdeva jautājumu tikai par Regulas Nr. 44/2001 1. panta piemērošanas jomu –, man šķiet nepieciešams, lai Tiesa atgādinātu minētajai iesniedzējtiesai, ka nepietiek ar to, ka lēmums attiecas uz civillietām un komerclietām, lai to atzītu un izpildītu valstī, kurā prasa atzīšanu. Gluži pretēji, iesniedzējtiesai ir jāpārliecinās arī par to, ka lēmums, kas ir izpildes procedūras priekšmets, tā izcelsmes valstī tika pieņemts, ievērojot tiesības uz aizstāvību, ka tas tiešām ir izpildes rīkojums un ka lietas dalībnieks, kas prasa tā atzīšanu un izpildi valstī, kurā prasa atzīšanu, tiešām ir “ieinteresētā puse” Regulas Nr. 44/2001 38. panta izpratnē.

75.      Attiecībā uz šiem trīs jautājumiem es tikai atgādināšu lietas materiālu elementus, kuriem iesniedzējtiesai ir īpaši jāpievērš uzmanība.

76.      Saistībā ar tiesību uz aizstāvību ievērošanu Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka “visi Konvencijas noteikumi [..] pauž centienus rūpēties par to, lai tās ietvaros tiesvedības, kuru rezultātā tiek pieņemti tiesu nolēmumi, norisinātos, ievērojot tiesības uz aizstāvību” (33). Šajā sakarā Realchemie savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka pamatrīkojums tika pieņemts bez mutvārdu procesa un iepriekšējas pavēstes un ka tā turklāt uzzināja par rīkojuma par civiltiesisko naudas sodu tikai pēc tam, kad tas bija pieņemts. Tomēr ZPO 891. pantā (34) atbilstoši Vācijas valdības sniegtajiem norādījumiem ir prasīts, lai gadījumā, ja tiesa pēc tam, kad prasītājs to ir lūdzis, plāno piespriest civiltiesisku naudas sodu, pamatojoties uz ZPO 890. pantu, parādnieks vispirms tiktu uzklausīts.

77.      Savukārt attiecībā uz rīkojuma par civiltiesiska naudas sodu izpildāmību Realchemie apgalvoja, ka pats par sevi tas nav izpildes rīkojums, bet par izpildes rīkojumu ir uzskatāms tikai tiesāšanās izdevumu aprēķins, tostarp tāpēc, ka tajā atšķirībā no minētā rīkojuma ir norādīta kreditora identitāte – valsts iestāde. Kad Vācijas valdībai par šo aspektu uzdeva jautājumus tiesas sēdē, tā nespēja sniegt Tiesai paskaidrojumus. Tādējādi atliek tikai atgādināt, ka Regulas Nr. 44/2001 38. pantā šajā sakarā ir paredzēts, ka spriedumu, kas pieņemts un izpildāms kādā dalībvalstī, izpilda citā dalībvalstī tad, kad pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma spriedums ir pasludināts par izpildāmu šajā citā dalībvalstī (35), un uzticēt iesniedzējtiesai rūpes novērtēt strīdīgā rīkojuma izpildāmību.

78.      Visbeidzot, pat pieņemot, ka rīkojums par civiltiesisko naudas sodu patiešām ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī, vēl ir jānoskaidro, vai Bayer var prasīt tā izpildi valstī, kurā prasa izpildi, citiem vārdiem sakot, vai tā ir “ieinteresētā puse” Regulas Nr. 44/2001 38. panta izpratnē. Jānorāda, ka Vācijas tiesību aktos, šķiet, ir skaidri norādīts, ka šo rīkojumu pasludinājušās tiesas priekšsēdētājs ir vienīgā šī rīkojuma izpildes instance. Iepazīstoties ar lietas materiāliem, nevar skaidri noteikt, vai Bayer Vācijā ir tiesības turpināt šī rīkojuma izpildi tiesas iestādes vārdā. Šādos apstākļos iesniedzējtiesai būs jāpatur prātā Ženāra ziņojumā sniegtie norādījumi, saskaņā ar kuriem “apzīmējums “pēc jebkuras ieinteresētās puses pieteikuma” nozīmē, ka tiesības prasīt izpildes rīkojumu ir jebkurai personai, kas var atsaukties uz lēmumu izcelsmes valstī” (36).

79.      Ņemot vērā lietas materiālu neskaidrību un neviennozīmību, kas skaidrojama ar to, ka iesniedzējtiesa izvēlējās savu jautājumu fokusēt uz Regulas Nr. 44/2001 1. pantu, Tiesa nevar sniegt galīgas atbildes, bet tai būs jāpievērš iesniedzējtiesas uzmanība šiem trīs jautājumiem gadījumā, ja tā – pretēji tam, ko es iesaku, – lemtu, ka strīdīgais rīkojums attiecas uz civillietām un komerclietām Regulas Nr. 44/2001 1. panta izpratnē.

B –    Par otro jautājumu

80.      Savā pretprasībā kasācijas instancē iesniedzējtiesā Bayer lūdza noraidīt Realchemie kasācijas sūdzību un piespriest šai pēdējai segt tiesāšanās izdevumus, kas dēvēti par “faktiskajiem” izdevumiem, atbilstoši Direktīvas 2004/48 14. pantam, to lasot kopā ar Nīderlandes Civilprocesa kodeksa 1019.h pantu, ar kuru iepriekš minētais pants transponēts Nīderlandes tiesību sistēmā. Minētajā 1019.h pantā ir paredzēts, ka lietās, kas ietilpst Direktīvas 2004/48 piemērošanas jomā, tiek pieņemts visaptverošāks lēmums par tiesāšanās izdevumiem nekā ierastie lēmumi (37).

81.      Ar savu otro Tiesai uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai uz izdevumiem, kas saistīti ar Nīderlandē ierosinātu izpildes procedūru, kurā tiek prasīts atzīt un izpildīt sešus lēmumus, kas pieņemti Vācijā saistībā ar strīdu, kas ir vērsts uz to, lai panāktu intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, attiecas Direktīvas 2004/48 14. pants, kurā dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt, ka tiesāšanās izdevumus, kas radušies lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse. Tātad ir jānosaka, vai šāda izpildes procedūra ietilpst Direktīvas 2004/48 piemērošanas jomā.

82.      Labu laiku pirms Direktīvas 2004/48 pieņemšanas Kopiena parakstīja Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem saistībā ar tirdzniecību (38), kura 41. pantā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka realizēšanas procedūras [..] ir iespējamas saskaņā ar to likumiem tā, lai atļautu efektīvu darbību pret jebkuru šajā līgumā ietverto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma aktu”. Tiecoties sasniegt mērķi vairot intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības efektivitāti, minētā līguma 45. pantā ir noteikts princips, saskaņā ar kuru tiesu iestādes ir pilnvarotas likt pārkāpējam samaksāt pārkāpto intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekam tiesāšanās izdevumus plašā nozīmē.

83.      Direktīva 2004/48, kā atgādināts tās preambulas 4. un 5. apsvērumā, ir iepriekš minēto starptautisko pienākumu, kas ir saistoši Kopienai, turpinājums. Atzīstot, ka intelektuālā īpašuma aizsardzība ir svarīga ne vien jauninājumu un jaunrades veicināšanai, bet arī nodarbinātības attīstībai un konkurētspējas uzlabošanai (39), Savienības likumdevējs ir secinājis, ka “jānodrošina, ka materiālās tiesības intelektuālā īpašuma jomā [..] Kopienā piemēro efektīvi” (40). Tā kā atšķirības starp dalībvalstīm vājina to saturu (41), šī direktīva ir vērsta uz to, lai garantētu intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka tiesību ievērošanu, ieviešot šim nolūkam vajadzīgos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus (42). Saskaņā ar minētās direktīvas 2. pantu “pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus [..] piemēro visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, kas paredzēti Kopienas un/vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos”. Gadījumā, ja šie pasākumi, kārtība un aizsardzības līdzekļi ir vajadzīgi, lai tiktu ievērotas intelektuālā īpašuma tiesības, Direktīvā 2004/48 ir noteikts, ka “dalībvalstis paredz, ka pieņemamus un samērīgus tiesu izdevumus un citas izmaksas, kas radušās lietā uzvarējušajai pusei, parasti sedz zaudējusī puse” (43).

84.      Tā kā Savienības likumdevēja mērķis ir nodrošināt lielāku aizsardzību intelektuālā īpašuma tiesību īpašniekiem, būtu iespējams apgalvot, ka, tā kā konflikta starp Bayer un Realchemie Vācijā priekšmets ir intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība, izpildes procedūra, ko Bayer ierosinājusi Nīderlandē, zināmā mērā ir šī strīda turpinājums un arī pati var tikt uzskatīta par tādu, kas attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu Direktīvas 2004/48 izpratnē, kura pārtraukšanu Bayer vēlas panākt ar Vācijā pieņemto lēmumu izpildāmības atzīšanu. Līdz ar to būtu runa par procedūru, uz kuru attiecas minētā direktīva, un tādējādi būtu piemērojams 14. pants.

85.      Tomēr šī pieeja mani nepārliecina trīs nozīmīgu iemeslu dēļ.

86.      Pirmais iemesls ir tas, ka man nešķiet iespējams apgalvot, ka izpildes procedūras priekšmets vārda patiesā nozīmē ir jebkādu materiālo tiesību aizsardzība. Gluži pretēji, tās priekšmetu veido pārbaude par to, vai ir objektīvi izpildīti nosacījumi, kas nepieciešami attiecīgo tiesas lēmumu atzīšanai un izpildei valstī, kurā prasa atzīšanu. Tas ir iepriekšējais posms pirms izpildes posma, kas savukārt tiešām ir vērsts uz to, lai tiktu turpināta attiecīgo tiesību aizsardzība, kas ierosināta izcelsmes dalībvalstī.

87.      Otrais iemesls ir tas, ka Direktīvas 2004/48 14. pantu pilnībā pamato ar intelektuālā īpašuma tiesībām saistītas tiesvedības īpašais raksturs. Komisija savos rakstveida apsvērumos – pēc manām domām, pamatoti – ir norādījusi, ka šī 14. panta mērķis ir panākt, lai intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieki netiktu atturēti no tiesvedības ierosināšanas procedūras, iespējams, augsto izmaksu dēļ. Intelektuālā īpašuma tiesību efektivitātei, bez šaubām, ir vajadzīga to aizsardzība tiesā. Ieviešot šim nolūkam vajadzīgos pasākumus, kārtību un aizsardzības līdzekļus un apstiprinot principu, saskaņā ar kuru tiesāšanās izdevumus parasti sedz zaudējusī puse, Direktīva 2004/48 nostiprina labvēlīgus apstākļus, lai attiecīgās personas, kas var uz to atsaukties, ierosinātu tiesvedību. Līdz ar to minētā 14. panta iemesls ir procedūru un pierādīšanas līdzekļu īpatnība intelektuālā īpašuma jomā, jo izmeklēšanas un ekspertīzes izmaksas var būt ļoti augstas (44). Izpildes procedūras izmaksu summa nav salīdzināma ar tādas procedūras izmaksām, kuras priekšmets ir intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma konstatējums, un man nešķiet, ka tā attur cietušo personu no šādas procedūras ierosināšanas (45). Nav pamatojuma atzīt, ka izpildes procedūrām, kuru priekšmets ir citā dalībvalstī pieņemti lēmumi, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesībām, piemistu jebkāda īpatnība.

88.      Treškārt, šo interpretāciju apstiprina precizējums Direktīvas 2004/48 preambulas 11. apsvērumā, ka tās “mērķis nav paredzēt saskaņotus noteikumus attiecībā uz tiesu iestāžu sadarbību, jurisdikciju, civiltiesību un komerctiesību lēmumu atzīšanu un piemērošanu vai paredzēt piemērojamās tiesības. Pastāv Kopienas tiesību akti, kas kopumā reglamentē šādus jautājumus un principā ir piemērojami arī intelektuālajam īpašumam”. Ja minētās direktīvas mērķis nav noteikt saskaņotus noteikumus attiecībā uz civiltiesību un komerctiesību lēmumu atzīšanu un izpildi, man tādējādi šķiet, ka tās mērķis a fortiori nav ieviest vispārēju noteikumu, kas regulētu tiesāšanās izdevumu noteikšanu izpildes procedūrā.

89.      Šis 11. apsvērums nozīmē, ka Direktīvu 2004/48 piemēro, neskarot Regulu Nr. 44/2001. Saskaņā ar Regulu Nr. 44/2001 šai pārbaudei ir jāaprobežojas tikai ar jautājumu, vai lēmums attiecas uz civillietām un komerclietām. Ja tiktu uzskatīts, ka ar minētās direktīvas 14. pantu tiek paredzēta atšķirīga tiesāšanās izdevumu noteikšana, ja runa ir par tāda lēmuma atzīšanu un izpildi, kas saistīts ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, tas tā vai citādi prasītu minētā lēmuma izvērtēšanu pēc būtības, kas pārsniegtu vienkāršo kontroli, kāda ir prasīta atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 1. pantam. Tāpat bez īpaša pamatojuma tiktu pārkāpta prasība pēc tādas izpildes procedūras, kāda ieviesta ar Regulu Nr. 44/2001, vienkāršības un ātruma (46).

90.      Visu šo iemeslu dēļ es iesaku interpretēt Direktīvas 2004/48 14. pantu tādējādi, ka to nepiemēro izpildes procedūrā, kuras priekšmets ir tādu spriedumu atzīšana un izpilde, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

V –    Secinājumi

91.      Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz abiem Hoge Raad der Nederlanden uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      lēmums, ar kuru parādniekam, kam ar iepriekš pieņemtu tiesas lēmumu ir noteikts pienākums, pamatojoties uz to, ka viņš nav šo pienākumu izpildījis, un pēc otrā lietas dalībnieka pieprasījuma piespriež pārskaitīt uz tiesas iestādes kontu naudas sodu, ko sauc par “civiltiesisku” naudas sodu, atbilstoši noteikumiem, kas paredzēti Vācijas Civilprocesa kodeksa (Zivilprozessordnung) 890. pantā, neattiecas uz “civillietu un komerclietu” jēdzienu Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta izpratnē;

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu 14. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka to nepiemēro izpildes procedūrā, kuras priekšmets ir tādu spriedumu atzīšana un izpilde, kas saistīti ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu.

---

1 – Oriģinālvaloda – franču.

---

2 – OV 2001, L 12, 1. lpp., labojums latviešu valodā – OV L 81, 29.03.2011., 18. lpp.

---

3 – OV L 195, 16. lpp.

---

4 – Konsolidētā redakcija (OV 1998, C 27, 1. lpp.).

---

5 – Landgericht Düsseldorf, pieņemot 2006. gada 29. augusta rīkojumu, noteica tiesāšanās izdevumus EUR 7 829,60 apmērā.

---

6 – Landgericht Düsseldorf ar 2006. gada 19. septembra rīkojumu noteica tiesāšanās izdevumus EUR 898,60 apmērā.

---

7 – Landgericht Düsseldorf ar 2006. gada 11. novembra rīkojumu noteica tiesāšanās izdevumus EUR 852,40 apmērā.

---

8 – Skat. Direktīvas 2004/48 2. panta 1. punktu.

---

9 – Skat. šo secinājumu 6. punktu.

---

10 – 2009. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑167/08 Draka NK Cables u.c. (Krājums, I‑3477. lpp., 20. punkts).

---

11 – Piemēram, Ž. Ženāra [J. Jenard] ziņojums par 1968. gada 27. septembra Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1979, C 59, 54. lpp.) (turpmāk tekstā – “Ženāra ziņojums”) un P. Šlosera [P. Schlosser] ziņojums par 1978. gada 9. oktobra Konvenciju par Dānijas Karalistes, Īrijas un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanos Konvencijai par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kā arī tās protokolam par šīs konvencijas Tiesas sniegto interpretāciju (OV 1979, C 59, 71. lpp.) (turpmāk tekstā – “Šlosera ziņojums”), F. Pokāra [F. Pocar] paskaidrojošais ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī (OV 2009, C 319, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Pokāra ziņojums”), arī tiks izmantots, jo Regula Nr. 44/2001 kalpoja par pamatu minētajai konvencijai.

---

12 – 2007. gada 15. februāra spriedums lietā C‑292/05 Lechouritou u.c. (Krājums, I‑1519. lpp., 28. punkts).

---

13 – Par Briseles konvencijas 1. pantu skat. 1976. gada 14. oktobra spriedumu lietā 29/76 LTU (Recueil, 1541. lpp., 3. punkts), 1980. gada 16. decembra spriedumu lietā 814/79 Rüffer (Recueil, 3807. lpp., 7. punkts un tajā minētā judikatūra) un 1993. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C‑172/91 Sonntag (Recueil, I‑1963. lpp., 18. punkts); attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001 iepriekš minētais spriedums lietā Draka NK Cables u.c. (19. punkts un tajā minētā judikatūra) un 2009. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑533/07 Falco Privatstiftung un Rabitsch (Krājums, I‑3327. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

14 – No lietas materiāliem izriet, ka pamatrīkojumā tiešām bija ietverts šāds brīdinājums, adresēts Realchemie.

---

15 – ZPO 891. pants.

---

16 – JBeitrO 1. panta 1. punkta 3) apakšpunkts.

---

17 – No Realchemie iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka izpildes instance izdeva šādu izdevumu aprēķinu 2006. gada 23. augustā.

---

18 – 1979. gada 27. marta spriedums lietā 143/78 Cavel (Recueil, 1055. lpp., 8. punkts), 1992. gada 26. marta spriedums lietā C‑261/90 Reichert un Kockler (Recueil, I‑2149. lpp., 32. punkts) un 1998. gada 17. novembra spriedums lietā C‑391/95 Van Uden (Recueil, I‑7091. lpp., 33. punkts).

---

19 – Iepriekš minētais spriedums lietā LTU (4. punkts), 2002. gada 14. novembra spriedums lietā C‑271/00 Baten (Recueil, I‑10489. lpp., 29. punkts), 2003. gada 15. maija spriedums lietā C‑266/01 Préservatrice foncière TIARD (Recueil, I‑4867. lpp., 21. punkts) un iepriekš minētais spriedums lietā Lechouritou u.c. (30. punkts).

---

20 – 2004. gada 5. februāra spriedums lietā C‑265/02 Frahuil (Recueil, I‑1543. lpp., 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

21 – Turpat (21. punkts).

---

22 – 2009. gada 28. aprīļa spriedums lietā C‑420/07 Apostolides (Krājums, I‑3571. lpp., 45. punkts).

---

23 – Iepriekš minētie spriedumi lietā LTU (4. punkts), lietā Rüffer (8. punkts), lietā Sonntag (20. punkts), lietā Baten (30. punkts), lietā Préservatrice foncière TIARD (22. punkts), lietā Lechouritou u.c. (31. punkts) un lietā Apostolides (43. punkts).

---

24 – Iepriekš minētie spriedumi lietā Lechouritou u.c. (33. punkts un tajā minētā judikatūra) un lietā Apostolides (44. punkts). Sistēmiskai Tiesas judikatūras analīzei par šo jautājumu skat. ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruiz‑Jarabo Colomer] secinājumus lietā, kurā pieņemts iepriekš minētais spriedums lietā Lechouritou u.c., un, precīzāk, šo secinājumu 37. un nākamos punktus.

---

25 – 1991. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑190/89 Rich (Recueil, I‑3855. lpp., 26. punkts). Mans izcēlums.

---

26 – 1994. gada 20. janvāra spriedums lietā C‑129/92 Owens Bank (Recueil, I‑117. lpp., 34. punkts).

---

27 – Skat. 19. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

---

28 – Nedrīkst aizmirst, ka pamatrīkojums ir tikai pagaidu pasākums, kas pieņemts provizoriski par intelektuālā īpašuma tiesību iespējamu – vēl ne pilnībā pierādītu – pārkāpumu, ko izdarījusi Realchemie.

---

29 – Iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē.

---

30 – Iepriekš minēts 11. zemsvītras piezīmē.

---

31 – Minētā ziņojuma 167. punkts.

---

32 – Iepriekš minētais Ženāra ziņojums (54. lpp.).

---

33 – 1995. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑474/93 Hengst Import (Recueil, I‑2113. lpp., 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

34 – Skat. šo secinājumu 18. punktu.

---

35 – Ženāra ziņojumā ir norādīts, ka šī izpildāmība ir “tā nolēmuma raksturīgā iezīme, kura izpilde tiek prasīta atbilstoši sprieduma izcelsmes valsts tiesībām, [..] un nav iemesla piešķirt ārvalsts spriedumam tādas tiesības, kādas tam nav izcelsmes valstī” (48. lpp.). Skat. arī 1999. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑267/97 Coursier (Recueil, I‑2543. lpp., 23. punkts) un iepriekš minēto spriedumu lietā Apostolides (66. punkts), kurā attiecībā uz šo jautājumu minēts Ženāra ziņojums.

---

36 – Iepriekš minētais Ženāra ziņojums (49. lpp.).

---

37 – Jānorāda, ka lietas materiālos nav informācijas par šī Nīderlandes tiesību noteikuma precīzo formulējumu un līdz ar to arī par atšķirību starp ierasto tiesāšanās izdevumu noteikšanu un to tiesāšanās izdevumu noteikšanu, kas ieviesta ar minēto 1019.h pantu.

---

38 – Tas ir 1. C pielikums Līgumam par Pasaules Tirdzniecības organizācijas izveidošanu, kurš 1994. gada 15. aprīlī parakstīts Marakešā un apstiprināts ar Padomes 1994. gada 22. decembra Lēmumu 94/800/EK par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 1. lpp.).

---

39 – Skat. Direktīvas 2004/48 preambulas 1. un 2. apsvērumu.

---

40 – Direktīvas 2004/48 preambulas 3. apsvērums.

---

41 – Skat. Direktīvas 2004/48 preambulas 7., 8. un 9. apsvērumu.

---

42 – Direktīvas 2004/48 1. pants.

---

43 – Direktīvas 2004/48 14. pants.

---

44 – Kā Komisija atgādināja savā paskaidrojuma rakstā; skat. 2003. gada 30. janvāra Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par pasākumiem un procedūrām, lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanu (COM(2003) 46, galīgā redakcija, 9. lpp.).

---

45 – Turklāt es vēlētos norādīt, ka pamata lietā Realchemie tika piespriests segt tiesāšanās izdevumus, kas saistīti ar izpildes procedūru, bet Bayer vēlas panākt visaptverošāku tiesāšanās izdevumu noteikšanu.

---

46 – Iepriekš minētais spriedums lietā Draka NK Cables u.c. (26. un 30. punkts).