1.

Šai antidempinga lietai ir būtiska nozīme attiecībā uz turpmākajām tirdzniecības attiecībām starp Eiropas Savienību un virkni tādu strauju rūpniecisko attīstību uzsākušu valstu kā Ķīnas Tautas Republika, kas šobrīd ir pārejas procesā no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, taču vēl tiek uzskatītas par “valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas”.

2.

Ir jānoskaidro, vai uzņēmumi, kas ir reģistrēti šādās valstīs un kurus kontrolē valsts iestādes, antidempinga procedūrā var atsaukties uz to, ka tie darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Atzīstot attiecīgajiem uzņēmumiem šo t.s. uzņēmumu, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, statusu (turpmāk tekstā – “TEAS”), tie tiek nostādīti privileģētā statusā salīdzinājumā ar citiem ražotājiem, proti, tiem atšķirībā no citādi valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas, piemērojamā tiesiskā regulējuma tiek noteiktas individuālas antidempinga nodevas, pamatojoties uz to uzņēmējdarbības rādītājiem.

3.

Šajā lietā Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome antidempinga procedūrā attiecībā uz glifosāta importu no Ķīnas Tautas Republikas ir atteikušās atzīt TEAS tur reģistrētam ražotājam, precīzāk, uzņēmumam Zhejiang Xinan Chemical Industrial Group Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Xinanchem”). Abas iestādes to pamatojušas ar to, ka Xinanchem kontrolē valsts. Komisija un Padome, ņemot vērā uzņēmuma īpašumtiesisko struktūru, Xinanchem iesniegtos dokumentus, ar kuriem uzņēmums vēlējās pierādīt, ka, neraugoties uz valsts dominējošo stāvokli starp tā akcionāriem, tam ir tirgus ekonomikai raksturīga struktūra, uzskatīja par nenozīmīgiem. Tādējādi Padome ar Regulu (EK) Nr. 1683/2004 ( 2 ) (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētā regula”) uzņēmuma Xinanchem glifosāta importam piemēroja nevis individuālu antidempinga nodevu, bet gan tikai visai Ķīnas Tautas Republikas teritorijai aprēķināto antidempinga nodevu.

4.

Vispārējā tiesā lietas dalībnieki galvenokārt strīdas par to, vai antidempinga pasākumu piemērošanas aspektā tas vien, ka uzņēmumu kontrolē valsts, ir nozīmīga valsts iejaukšanās attiecībā uz tā cenām, izmaksām un ieguldījumiem, kā rezultātā attiecīgajam uzņēmumam a priori nevar piešķirt TEAS. Vienlaikus runa ir par kompetentās Ķīnas Tirdzniecības kameras ( 3 ) lomu līgumu apstiprināšanā un eksporta cenu uzraudzīšanā.

5.

Tiesvedībā pirmajā instancē Padome un Komisija ar savu salīdzinoši šauro TEAS vērtējumu nebija veiksmīgas. 2009. gada 17. jūnija spriedumā ( 4 ) (turpmāk tekstā arī – “pārsūdzētais spriedums”) Vispārējā tiesa apmierināja Xinanchem prasību atcelt Regulu Nr. 1683/2004. Padome, kuru atbalsta Komisija, par to ir iesniegusi apelācijas sūdzību. Tiesas nolēmums par šo apelācijas sūdzību būs pamats turpmākai Komisijas un Padomes administratīvajai praksei antidempinga procedūrās.

6.

Atbilstošās tiesību normas šajā lietā ir noteiktas Padomes 1995. gada 22. decembra Regulā (EK) Nr. 384/96 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (turpmāk tekstā arī – “pamatregula”) ( 5 ). Šī pamatregula konkrētajā lietā ir piemērojama ar Regulu (EK) Nr. 1972/2002 ( 6 ) grozītajā redakcijā.

7.

Par Eiropas antidempinga tiesību “principiem” pamatregulas 1. pantā cita starpā ir ietverti šādi izteikumi:

“1.   Antidempinga nodevu var piemērot visām precēm par dempinga cenām, kuru brīva apgrozība Kopienā rada zaudējumus.

2.   Preci uzskata par dempinga preci, ja to eksportē uz Kopienu par cenu, kas parastās tirdzniecības operācijās eksportētājvalstī ir zemāka, salīdzinot ar līdzīgas preces cenu.

[..]”

8.

Antidempinga nodeva tiek noteikta, salīdzinot attiecīgās preces “eksporta cenu” ar līdzīgas preces “parasto vērtību”. Parastās vērtības noteikšana, kas ir antidempinga tiesību galvenā problēma, notiek saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1.–7. punktu.

9.

Pamatregulas 2. panta 1. punktā noteiktā pamatmetode parastās vērtības noteikšanai ir šāda:

“Normālo [parasto] vērtību parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti.”

10.

Tomēr attiecībā uz eksportu no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas ( 7 ), pamatregulas 2. panta 7. punktā kopš 1998. gada ir ietverts īpašs tiesiskais regulējums, ar kuru šajā lietā nozīmīgajā redakcijā it īpaši ir paredzēts ņemt vērā jaunos ekonomiskos apstākļus Krievijā un Ķīnas Tautas Republikā ( 8 ):

11.

Jānorāda ir arī uz pamatregulas 9. panta 5. punktu, kura otrajā daļā ir ietverti nosacījumi t.s. “individuālās pieejas” piemērošanai uzņēmumiem no valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas:

“Ja piemēro 2. panta 7. punkt[a] [a) apakšpunktu], individuālo maksājumu tomēr nosaka eksportētājiem, kas, pienācīgi pamatojot, var pierādīt:

[..]

[..]

12.

Pa šo laiku ir stājusies spēkā jauna pamatregula, proti, Padomes 2009. gada 30. novembra Regula (EK) Nr. 1225/2009 par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis ( 9 ), kas tomēr šajā lietā vēl nav piemērojama ( 10 ).

13.

Saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatēto ( 11 ) šīs tiesvedības priekšvēsturi kopsavilkumā var atspoguļot šādi.

14.

Xinanchem ir saskaņā ar Ķīnas tiesībām dibināta sabiedrība, kuras akcijas tiek kotētas Šanhajas biržā. Glifosāts ir viena no galvenajām Xinanchem ražotajām un Ķīnas un pasaules tirgū pārdotajām precēm. Tas ir ķīmisks pamata herbicīds, ko plaši izmanto lauksaimnieki visā pasaulē un kas ir atļauts Eiropas Savienībā ( 12 ).

15.

Saskaņā ar pamatregulu Eiropas Savienība no 1998. gada februāra līdz 2010. gada decembrim piemēroja antidempinga nodevas Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes glifosāta importam Eiropas Savienībā. Tādēļ Padome kopējās tirdzniecības politikas ietvaros pēc Komisijas priekšlikuma pieņēma vairākas vienu otrai sekojošas regulas par antidempinga pasākumiem ( 13 ), tostarp šajā gadījumā apstrīdēto Regulu Nr. 1683/2004 (turpmāk tekstā arī – “apstrīdētā regula”).

16.

Pēdējās minētās regulas pieņemšanas procesa laikā Xinanchem atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktam lūdza Komisiju tai piešķirt TEAS. Tādēļ Xinanchem iesniedza Komisijai aizpildītu īpaši šim mērķim paredzētu aptaujas lapu un atbildēja arī uz vairākiem Komisijas papildu informācijas pieprasījumiem. Tomēr Komisija izlēma Xinanchem nepiešķirt TEAS.

17.

Attiecībā uz Xinanchem iesniegto pieprasījumu piešķirt TEAS Regulas Nr. 1683/2004 preambulas 13.–15. apsvērumā ir teikts:

18.

Saistībā ar Xinanchem pakārtoti iesniegto pieteikumu individuālas pieejas piemērošanai, proti, individuālas dempinga starpības noteikšanai, ņemot par pamatu tās eksporta cenas, Regulas Nr. 1683/2004 preambulas 17. apsvērumā ir noteikts:

“Šajā aspektā tika noteikts, ka Xinanchem tika pakļauta vērā ņemamai valsts kontrolei attiecībā uz attiecīgā produkta eksporta cenu noteikšanu, kā tas paskaidrots iepriekš 14. apsvērumā. [..]”

19.

Tā kā Xinanchem lūgums piešķirt TEAS tika noraidīts, parastā vērtība atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktam tika noteikta, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta no ražotājiem trešā valstī, kurā ir tirgus ekonomika, proti, Brazīlijas Federatīvajā Republikā ( 14 ).

20.

Atbilstoši Regulas Nr. 1683/2004 1. pantam Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes glifosāta importam tika noteikta galīgā antidempinga nodeva 29,9 % apmērā.

21.

Xinanchem Vispārējā tiesā cēla prasību atcelt Regulu Nr. 1683/2004, kas pirmajā instancē tika apmierināta. Ar pārsūdzēto 2009. gada 17. jūnija spriedumu ( 15 ) Vispārējā tiesa atcēla Regulas Nr. 1683/2004 1. pantu, ciktāl tas attiecas uz Xinanchem.

22.

Par minēto Vispārējās tiesas spriedumu Padome 2009. gada 17. augustā iesniedza apelācijas sūdzību, kas Tiesā saņemta 2009. gada 18. augustā ( 16 ).

23.

Padome lūdz:

24.

Komisija, kas pirmajā instancē bija iestājusies lietā Padomes prasījumu atbalstam, pievienojas Padomes prasījumiem.

25.

Xinanchem savukārt lūdz:

26.

Association des utilisateurs et distributeurs de l’agrochimie européenne (AUDACE), kas pirmajā instancē bija iestājusies lietā Xinanchem prasījumu atbalstam, lūdz noraidīt apelācijas sūdzību, ciktāl tā ir balstīta uz pirmo Padomes norādīto apelācijas sūdzības pamatu ( 17 ); turklāt tā lūdz Tiesu piespriest Padomei atlīdzināt tās tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

27.

Tiesa saņēma rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2011. gada 29. novembrī uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus.

28.

Tiesas priekšsēdētājs ar 2011. gada 18. maija rīkojumu noraidīja Xinanchem2009. gada 30. decembrī, atsaucoties uz LESD 278. un 279. pantu, iesniegto lūgumu par tūlītēju pārsūdzētā sprieduma piemērošanu ( 18 ).

29.

Xinanchem vispār apšauba apelācijas sūdzības pieņemamību. Uzņēmums Padomei pārmet, ka tā lūdz Tiesai sniegt jaunu vērtējumu par šīs lietas faktiem un pierādījumiem, nenorādot nevienu pārsūdzētajā spriedumā konstatējamu kļūdu tiesību piemērošanā.

30.

Šis izteikums nav pamatots.

31.

Lai gan apelācijas sūdzību atbilstoši LESD 256. panta 1. punkta otrajai daļai, lasot to kopā ar Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu, tiešām var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem ( 19 ), šajā lietā Padome ir rīkojusies tieši atbilstoši minētajam.

32.

Padome pirmajā apelācijas sūdzības pamatā ir uzdevusi skaidri definētu tiesību jautājumu, proti, jautājumu par pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta interpretāciju, un ir detalizēti norādījusi uz kļūdām tiesību piemērošanā, kuras Vispārējā tiesa esot pieļāvusi minēto tiesību normu interpretācijā un piemērošanā. Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata Xinanchem, pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs, kā šajā gadījumā, apstrīd Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu Vispārējā tiesā ( 20 ). Ja lietas dalībnieks apelācijas sūdzību nevarētu balstīt uz pamatiem un argumentiem, kurus tas jau ir izmantojis Vispārējā tiesā, tad apelācijas sūdzība daļēji zaudētu jēgu ( 21 ).

33.

Tāpat saistībā ar otro un trešo apelācijas sūdzības pamatu apelācijas tiesvedībā ir iespējams pārbaudīt Vispārējās tiesas atzinumu par acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tas, cik liela ir kompetento Savienības iestāžu rīcības brīvība, vērtējot sarežģītas ekonomiskas situācijas ( 22 ), un kur šajā ziņā ir robežas pārbaudei tiesā, ir tiesību jautājums, kurš ir jāizlemj Tiesai kā apelācijas instancei. Ja Vispārējā tiesa šajā gadījumā nebūtu ņēmusi vērā Padomes un Komisijas rīcības brīvības robežas un būtu aizstājusi attiecīgo iestāžu veikto ekonomisko novērtējumu ar savējo, būtu konstatējama kļūda tiesību piemērošanā, kas pamatotu pārsūdzētā sprieduma atcelšanu ( 23 ).

34.

Tātad kopumā Padomes apelācijas sūdzība ir pieņemama.

35.

Pirms apelācijas sūdzības pamatotības pārbaudes ir īsi jāiztirzā, vai pa šo laiku nav zudis tiesiskā strīda priekšmets. Tas tā ir tāpēc, ka, pat ja Padome ir privileģēts apelācijas sūdzības iesniedzējs, kam nav jāpierāda īpaša interese celt prasību (Tiesas Statūtu 56. panta otrā un trešā daļa) ( 24 ), ierosinātu tiesisku strīdu var izspriest tikai tad, ja uzdotie tiesību jautājumi nav kļuvuši pavisam hipotētiski strīda priekšmeta zuduma dēļ ( 25 ).

36.

Par šādu zudumu, virspusēji vērtējot, varētu liecināt tas, ka Padome apelācijas tiesvedības laikā ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1187/2010 ir atcēlusi antidempinga pasākumus pret Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes glifosāta importu un izbeigusi antidempinga procedūru. Jau iepriekš apstrīdētā antidempinga nodeva bija apturēta – vispirms ar Komisijas Lēmumu 2009/383/EK ( 26 ) un pēc tam ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 126/2010 ( 27 ).

37.

Tomēr minētā antidempinga pasākumu apturēšana vai atcelšana attiecas tikai uz nākotni ( 28 ). Tādā veidā jau iekasētās antidempinga nodevas nekādi netiek apšaubītas. Attiecībā uz tām konkrētā īstenošanas regula, šajā gadījumā apstrīdētā Regula Nr. 1683/2004, ir galīgais tiesiskais pamats, ja vien to nav atcēlušas Savienības tiesas ar spēkā stājušos spriedumu.

38.

Lai gan šajā gadījumā Vispārējā tiesa ar pārsūdzēto spriedumu ir atcēlusi Regulas Nr. 1683/2004 1. pantu, ciktāl tas attiecas uz Xinanchem, Padome par to termiņā ir iesniegusi šo apelācijas sūdzību. Atbilstoši Tiesas Statūtu 60. panta otrajai daļai tas nozīmē, ka Vispārējās tiesas pasludinātā atcelšana var stāties spēkā tikai tad, kad Tiesa būs noraidījusi Padomes apelācijas sūdzību ( 29 ). Līdz ar to Regula Nr. 1683/2004, neraugoties uz tās 1. panta atcelšanu Vispārējā tiesā, vēl visu spēkā esamības laiku varēja tikt izmantota par tiesisko pamatu antidempinga nodevu piemērošanai ražotāja Xinanchem glifosāta importam.

39.

Tā kā tādējādi no Tiesas sprieduma par šo apelācijas sūdzību galvenokārt ir atkarīgs saskaņā ar Regulu Nr. 1683/2004 pagātnē par ražotāja Xinanchem glifosātu iekasēto antidempinga nodevu liktenis un šo nodevu turpmāka iekļaušana Savienības budžetā, nav iemesla izskatāmo lietu uzskatīt par tādu, kurai nav priekšmeta.

40.

Padomes apelācijas sūdzības mērķis ir rast juridisku skaidrojumu, kādos apstākļos Savienības iestādes antidempinga procedūrā tādas valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, uzņēmuma darbību var uzskatīt par tādu, kuru ietekmē valsts, kā rezultātā šim uzņēmumam ir jāatsaka TEAS privilēģija. Šajā ziņā Padome un Komisija, no vienas puses, un Xinanchem un AUDACE, no otras puses, aizstāv diametrāli pretējus viedokļus.

41.

Galvenā nozīme šīs lietas risināšanā ir pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajam ievilkumam. Saskaņā ar šo tiesību normu Ķīnas Tautas Republikas ražotājus var uzskatīt par tādiem, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, tikai tad, ja tie savus lēmumus par cenām, izmaksām un ieguldījumiem pieņem, “reaģējot uz tirgus informāciju [..] bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā”, par ko pašiem uzņēmumiem ir jāiesniedz pietiekami pierādījumi.

42.

Tas, kāda nozīme ir šiem kritērijiem, it īpaši kritērijam par “valsts nozīmīgas iejaukšanās” neesamību, ir absolūts tiesību jautājums, kura pilnīga pārbaude ir Savienības tiesu kompetencē un attiecībā uz kuru Savienības iestādes nevar izmantot nekādu rīcības brīvību ( 30 ).

43.

Padome, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu. Šo pārmetumu tā balsta uz kopumā trim apelācijas sūdzības pamatiem, no kuriem pirmais ir par sekām, kas saistītas ar valsts kā lielākā Xinanchem daļu turētāja dalību uzņēmumā, un otrais – par Ķīnas Tirdzniecības kameras CCCMC veikto Xinanchem eksporta cenu pārbaudi. Trešais apelācijas sūdzības pamats ir par to, ka Komisija un Padome neesot ņēmušas vērā pierādījumus par valsts nozīmīgas iejaukšanās neesamību.

44.

Xinanchem un AUDACE aizstāv Vispārējās tiesas spriedumu.

45.

Padomes pirmais apelācijas sūdzības pamats ir par pārsūdzētā sprieduma 82.–107. punktu. Tajos Vispārējā tiesa galvenokārt secinājusi, ka Padome un Komisija nedrīkstēja nepiešķirt Xinanchem TEAS, atsaucoties tikai uz valsts dominējošo stāvokli starp attiecīgā uzņēmuma akcionāriem ( 31 ). Vispārējā tiesa uzskata, ka valsts kontrole pār uzņēmumu nepārprotami neizslēdz, ka šis uzņēmums tomēr darbojas tirgus ekonomikas apstākļos ( 32 ). It īpaši, pēc Vispārējās tiesas domām, valsts kā akcionāra kontrole sabiedrību tiesību izpratnē nevar tikt uzskatīta par nozīmīgu valsts iejaukšanos pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta izpratnē ( 33 ). Gluži pretēji, Padomei un Komisijai esot bijis atsevišķi jāpārbauda Xinanchem iesniegtie pierādījumi par to, ka nav konstatējama nozīmīga valsts iejaukšanās uzņēmuma komerclēmumu pieņemšanā ( 34 ). Vispārējā tiesa uzskata, ka Padome un Komisija ar savu pieeju TEAS piešķiršanai ir izvirzījusi papildu nosacījumu, proti, valsts kontroles neesamību sabiedrību tiesību izpratnē, kas pārsniedz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā paredzētos nosacījumus ( 35 ).

46.

Padome, kuru atbalsta Komisija, pārsūdzētajā spriedumā pausto Vispārējās tiesas juridisko vērtējumu par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmo ievilkumu uzskata par kļūdainu. Tā kopumā norāda uz pieciem argumentiem. Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot atcēlusi prasību par nozīmīgas valsts iejaukšanās neesamību kā patstāvīgu kritēriju. Otrkārt, Vispārējās tiesas risinājums neatbilstot īpašības vārda “nozīmīgs” nozīmei. Treškārt, Vispārējās tiesas interpretācija neatbilstot TEAS izņēmuma raksturam. Ceturtkārt, tiesiskā regulējuma par TEAS konteksts, it īpaši salīdzinājums ar pamatregulas 9. panta 5. punktu, liecinot pret Vispārējās tiesas juridisko vērtējumu. Un, piektkārt, Vispārējās tiesas aizstāvētās interpretācijas rezultātā rodoties nepraktisks risinājums un tiekot pārnests uzņēmumu pierādīšanas pienākums attiecībā uz TEAS nosacījumu pastāvēšanu.

47.

Neviens no šiem argumentiem nav pārliecinošs.

48.

Nav strīda par to, ka Ķīna pārbaudes laikposmā kontrolēja Xinanchem uzņēmumu sabiedrību tiesību izpratnē. Turklāt Komisija tiesas sēdē atgādināja, ka Ķīna kontroli ir arī faktiski īstenojusi, norīkojot Xinanchem direktoru valdi ( 36 ).

49.

Vispārējā tiesa to nav ignorējusi. Tomēr tā pilnīgi pamatoti ir norādījusi, ka valsts kā akcionāres kontrole pār uzņēmumu, ieskaitot direktoru valdes norīkošanu, nav noteikti pielīdzināma situācijai, kad notiek tāda “nozīmīga valsts iejaukšanās” attiecīgā uzņēmuma komerclēmumos, par kādu ir runa pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ( 37 ). Tādēļ Vispārējā tiesa loģiski ir iebildusi pret to, ka Komisija un Padome šajā lietā Xinanchem iesniegtos pierādījumus par nozīmīgas valsts iejaukšanās komerclēmumu pieņemšanā neesamību ir atzinušas par nebūtiskiem un tos tuvāk nav pārbaudījušas.

50.

Padomes pirmais arguments ir, ka Vispārējā tiesa ar savu pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmā ievilkuma interpretāciju ir atcēlusi kā patstāvīgu kritēriju prasību par nozīmīgas valsts iejaukšanās neesamību, kā tas izriet no formulējuma “bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā”.

51.

Šis pārmetums sākotnēji pārsteidz, jo Vispārējā tiesa pati skaidri ir atzinusi, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ir izvirzīti divi nosacījumi, proti, tiesību normā “attiecīgajam ražotājam eksportētājam tiek izvirzīta prasība pierādīt, ka tā lēmumi tiek pieņemti, pirmkārt, “reaģējot uz tirgus informāciju”, un, otrkārt, “bez valsts nozīmīgas iejaukšanās”” ( 38 ). Turklāt divu patstāvīgu kritēriju esamību apstiprina saikļa “un” lietojums apstrīdētās tiesību normas tekstā.

52.

Attiecīgi arī neviens no lietas dalībniekiem nav apšaubījis, ka prasība par lēmumu pieņemšanu, “reaģējot uz tirgus informāciju”, un prasība par nozīmīgas valsts iejaukšanās neesamību ir divi atsevišķi un kumulatīvi izpildāmi nosacījumi attiecībā uz TEAS piešķiršanu.

53.

Tomēr, pēc Padomes un Komisijas domām, Vispārējās tiesas izvēlētās interpretācijas rezultātā otrais kritērijs (“bez valsts nozīmīgas iejaukšanās”) faktiski kļūst lieks. To arguments skan šādi – ja valsts kontroli pār uzņēmumu vien, kā norāda iesaistītās Savienības iestādes, nevar uzskatīt par “nozīmīgu iejaukšanos” un tiek prasīta, kā norāda Vispārējā tiesa, arī valsts rīcība, “kas šos lēmumus padara par nesaderīgiem ar tirgus ekonomiku” ( 39 ), pirmais un otrais kritērijs sakrīt.

54.

Tomēr šis arguments nav pārliecinošs.

55.

Jāatzīst, ka Vispārējās tiesas izvēlētā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmā ievilkuma interpretācija tiešām rada situāciju, kurā tikai ar valsts kā akcionāres īstenotu uzņēmuma kontroli sabiedrību tiesību izpratnē nepietiek, lai šim uzņēmumam atteiktu TEAS. Gluži pretēji, ir arī jākonstatē, ka valsts arī konkrēti ietekmē uzņēmuma komerclēmumu pieņemšanu veidā, kas nav saderīgs ar tirgus ekonomiku ( 40 ).

56.

Visbeidzot, tādējādi attiecībā uz otro kritēriju (tātad par nozīmīgas valsts iejaukšanās neesamību) tiek izdarīti apsvērumi, kuriem ir nozīme arī attiecībā uz pirmo kritēriju (lēmumi par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, reaģējot uz tirgus informāciju). Šajā ziņā notiek zināma abu kritēriju normatīvo saturu tuvināšanās.

57.

Tomēr, kā ticis uzsvērts ar vārdu “šai sakarā” lietojumu pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmā ievilkuma tekstā (“bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā”) ( 41 ), šī tuvināšanās ir Savienības likumdevēja gribēta. Tādējādi kļūst skaidrs, ka gan pirmais, gan otrais kritērijs pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā galu galā attiecas uz uzņēmuma komerclēmumiem par cenām, izmaksām un ieguldījumiem.

58.

Tādējādi, piemērojot otro kritēriju, atteikums piešķirt TEAS nevar tikt pamatots vienīgi ar to, ka uz uzņēmumu attiecas “nozīmīga valsts iejaukšanās”. Gluži pretēji, ir jābūt runai par nozīmīgu valsts iejaukšanos lēmumu pieņemšanā par cenām, izmaksām un ieguldījumiem.

59.

Neraugoties uz šo abu pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ietverto kritēriju saistību, tie pilnīgi nepārklājas, bet katrs no abiem kritērijiem saglabā patstāvīgu normatīvo saturu, kas nozīmē, ka TEAS ir atsakāms jau tad, ja nav izpildīts viens no abiem kritērijiem.

60.

Tā it īpaši ir iespējama situācija, ka, piemēram, ilglaicīgu un pastāvīgu darījuma attiecību ar klientiem un piegādātājiem plānveida ekonomikas sistēmā dēļ uzņēmumu lēmumu par cenām, izmaksām un ieguldījumiem pieņemšanā jūtami neietekmē mijiedarbība starp piedāvājumu un pieprasījumu un tādējādi tas arī nerīkojas galvenokārt saskaņā ar tirgus informāciju. Tādā gadījumā pirmais kritērijs atteikumam piešķirt TEAS ir izpildīts pat tad, ja saistībā ar otro kritēriju nebūtu konstatējama valsts kontrole vai pat nozīmīga valsts iejaukšanās konkrētu ar uzņēmumu saistītu lēmumu pieņemšanā.

61.

Iespējama ir arī pretēja situācija. Tā, piemēram, valstī, kas ir pārejas procesā no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, var būt uzņēmumi, kas lēmumus par cenām, izmaksām un ieguldījumiem principā jau pieņem, reaģējot uz tirgus informāciju, taču šajā ziņā ir pakļauti mazāk vai vairāk intensīvai valsts uzraudzībai un intervencei. Lai gan šādiem uzņēmumiem, iespējams, nevarētu atteikt piešķirt TEAS saskaņā ar pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ietverto kritēriju (lēmumu pieņemšana, “reaģējot uz tirgus informāciju”), tas būtu iespējams, piemērojot otro kritēriju (“valsts nozīmīga iejaukšanās šai sakarā”).

62.

Visbeidzot, nevis tieši Vispārējās tiesas juridiskais vērtējums, bet gan Padomes un Komisijas juridiskais vērtējums rada situāciju, kurā viens no abiem pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ietvertajiem kritērijiem kļūst lieks. Ja par pareizu tiktu atzīts Padomes un Komisijas viedoklis par otro kritēriju, tas nozīmētu, ka valstij piederoši vai valsts kontrolēti uzņēmumi jau tāpēc vien, ka valsts ir akcionāre, nekad nevarētu iegūt TEAS neatkarīgi no tā, vai pirmā kritērija aspektā tie komerclēmumus pieņem, ņemot vai neņemot vērā tirgus informāciju.

63.

Tāda pieeja neatbilstu ekonomiskajai realitātei, jo, kā ir atzinusi pati Padome, situācija Ķīnas Tautas Republikā “ir atvirzījusies no iepriekšējās ekonomikas” ( 42 ). Tādās strauju rūpniecisko attīstību uzsākušās valstīs kā Ķīnas Tautas Republika, kas ir pārejas posmā uz tirgus ekonomiku, var būt valstij piederoši uzņēmumi, kuri pieņem lēmumus par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, reaģējot uz tirgus informāciju, jo valsts kā akcionāres loma tikai lielā mērā atbilst privāta ieguldītāja lomai tirgus ekonomikas sistēmā. Pat ja šāda valsts dalība valstīs, kurās nav ilggadējas tirgus ekonomikas tradīcijas, nav ierasta, tās pastāvēšanu, pretēji Padomes un Komisijas viedoklim, nevar kategoriski izslēgt.

64.

Padomes un Komisijas atbalstītā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta interpretācija – atteikums piešķirt TEAS tādēļ vien, ka pastāv valsts kontrole sabiedrību tiesību izpratnē, – būtu plašāka, nekā ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka TEAS tiek piešķirts tikai tādiem strauju rūpniecisko attīstību uzsākušo valstu uzņēmumiem, kas tiešām galvenokārt darbojas tirgus ekonomikas apstākļos ( 43 ). Tas var attiekties arī uz valstij piederošiem uzņēmumiem vai uzņēmumiem, kurus valsts kontrolē kā akcionāre.

65.

Ņemot vērā minēto, Padomes pirmais arguments ir noraidāms.

66.

Padomes otrais arguments ir balstīts uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajā ievilkumā ietvertā īpašības vārda “nozīmīgs” nozīmi. Padome uzskata, ka ar “nozīmīgs” ir domāts tikai apmērs, kādā valsts, iespējams, iejaucas attiecīgā uzņēmuma komerclēmumu pieņemšanā, nevis valsts iejaukšanās veids, tās sekas vai iemesli.

67.

Arī šis arguments ir noraidāms.

68.

Ir jāpiekrīt Padomei, ka vārda “nozīmīgs” lietojums galvenokārt attiecas uz iespējamās valsts iejaukšanās apmēru. Ar šo formulējumu tiek pausta doma, ka nenozīmīga valsts iejaukšanās, kas nav piemērota, lai jūtami ietekmētu attiecīgā uzņēmuma lēmumu pieņemšanu par cenām, izmaksām un ieguldījumiem, neliedz piešķirt TEAS. Vispārējā tiesa ir pareizi uzsvērusi, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies atļaut zināmu valsts ietekmes uz uzņēmuma darbību vai iesaistīšanās tā lēmumu pieņemšanas procesā pakāpi, kurai nebūtu nekādas ietekmes uz lēmumu par cenām, izmaksām un ieguldījumiem pieņemšanas veidu ( 44 ). Tādējādi tiek ņemts vērā, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkts ir piemērojami strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm, kas ir pārejas procesā no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku.

69.

Tomēr Padome kļūdās, ja tā no vārda “nozīmīgs” lietojuma vēlas secināt, ka attiecībā uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmo ievilkumu nozīme ir tikai iespējamās valsts iejaukšanās apmēram, nevis arī valsts iejaukšanās veidam un iespējamajām sekām.

70.

Tiesību normas mērķis ir piešķirt TEAS tādiem uzņēmumiem no strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm, kas, ražojot un pārdodot savas preces, galvenokārt darbojas tirgus apstākļos ( 45 ). Attiecīgi valsts iejaukšanās uzņēmuma valdes darbībā liedz atzīt TEAS tikai tad, ja tās rezultātā attiecīgā uzņēmuma komerclēmumi netiek pieņemti, reaģējot uz tirgus informāciju. Runājot ar attiecīgajiem Vispārējās tiesas vārdiem, izšķiroša nozīme ir tam, vai attiecīgo eksportējošo ražotāju būtisko lēmumu pamatā ir tīri komerciāla rakstura apsvērumi vai arī tos sagrozījuši citi apsvērumi, kas raksturo valsts regulētu ekonomiku ( 46 ).

71.

Tātad runai ir jābūt par tādu valsts iejaukšanos ne tikai no kvantitatīvā, bet arī no kvalitatīvā viedokļa, kas ir piemērota, lai kavētu attiecīgo uzņēmumu darboties tirgus apstākļos, kādēļ nebūtu pamatoti uzņēmumam atzīt TEAS atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktam.

72.

Tā kā Padomes argumentācijā vienpusīgi ir runa par pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta kvantitatīvo elementu (“nozīmīga valsts iejaukšanās”), vienlaikus pienācīgi neņemot vērā tā kvalitatīvo elementu (“ka ražotājs darbojas tirgus ekonomikas apstākļos”), tā ir noraidāma.

73.

Trešajā argumentā Padome Vispārējai tiesai pārmet, ka tā savā interpretācijā nav ņēmusi vērā pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta izņēmuma raksturu attiecībā pret 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu.

74.

Šai argumentācijai es nevaru piekrist.

75.

Vispārējā tiesa spriedumā vairākkārt ir uzsvērusi, ka TEAS gadījumā runa ir par izņēmuma tiesisko regulējumu. Tā, piemēram, Vispārējā tiesa skaidri ir atzinusi, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) apakšpunktā paredzētā metode ir šauri tulkojams “izņēmums” no pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā paredzētās metodes parastās vērtības noteikšanai attiecībā uz valstīm, kurās nav tirgus ekonomikas ( 47 ). Turklāt tā ir izteikusies par “īpašu attieksmi” pret importu no noteiktām strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm attiecībā uz parastās vērtības noteikšanu un uzsvērusi, ka, ja vien nav pierādījumu par pretējo, ir jāpieņem, ka apstākļi, kādos darbojas uzņēmumi šajās valstīs, nav salīdzināmi ar apstākļiem tirgus ekonomikas valstīs ( 48 ).

76.

Šo Vispārējās tiesas izteikumu gadījumā noteikti nav runa par TEAS izņēmuma rakstura atzīšanu tikai vārdos. Vispārējās tiesas izmantotā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta interpretācija un piemērošana būtībā ir savienojama arī ar likumdevēja plānotajām “noteikuma un tā izņēmuma” attiecībām. TEAS no izņēmuma nekļūst par noteikumu tikai tāpēc, ka no tā piemērošanas jomas netiek principā izslēgti valsts kontrolēti uzņēmumi. Gluži pretēji, valsts kontrolētajiem uzņēmumiem tāpat kā visiem pārējiem arī ir jāatbilst pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētajiem vispārīgajiem kritērijiem.

77.

Visbeidzot, šajā gadījumā runa ir ne tik daudz par jautājumu, vai pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkts ir interpretējami šauri, bet gan drīzāk par to, cik šauri tie ir jāinterpretē. Tas ir jāvērtē, ņemot vērā tiesību normu par TEAS mērķi.

78.

Kā jau minēts, pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta mērķis ir piešķirt TEAS tādiem uzņēmumiem no strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm, kas, ražojot un pārdodot savas preces, galvenokārt darbojas tirgus apstākļos ( 49 ). Padomes un Komisijas atbalstītā interpretācija, atbilstoši kurai TEAS jau sākotnēji nav piešķirams uzņēmumiem, kurus kontrolē valsts kā akcionāre, pilnībā neatbilst šim mērķim. Tāda interpretācija šķiet pārāk šaura un var radīt situācijas, kad uzņēmumiem no strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm tikai to akcionāru struktūras dēļ vien tiktu atteikts TEAS, pat ja tie tiešām darbotos tirgus ekonomikas apstākļos. Tas neatbilst Savienības likumdevēja īpašajai vēlmei ņemt vērā ievērojami mainītos jaunos saimnieciskos apstākļus strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajās valstīs ( 50 ), kā arī pamatregulas vispārīgajam mērķim visu attiecīgo personu interesēs nodrošināt taisnīgu attiecību starp eksporta cenu un parasto vērtību ( 51 ).

79.

Tādējādi ir jānoraida arī Padomes trešais arguments.

80.

Kā ceturto argumentu Padome norāda, ka Vispārējās tiesas izmantotā pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta interpretācija esot kļūdaina sistēmiskā ziņā. Tā neatbilstot nosacījumiem, saskaņā ar kuriem Savienības iestādes ražotājiem no trešām valstīm tiek nodrošināta t.s. “individuālā pieeja” atbilstoši pamatregulas 9. panta 5. punktam. Tā kā jau ne tik plašais 9. panta 5. punktā ietvertais tiesiskais regulējums, pēc Padomes domām, valsts kontrolētos uzņēmumus pilnībā izslēdz no tā piemērošanas jomas, minētajam vēl jo vairāk tās ieskatā esot jāattiecas arī uz TEAS saskaņā ar 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktu.

81.

Jāatzīst, ka pastāv saistība starp tiesisko regulējumu par TEAS pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunktā un tiesisko regulējumu par individuālu pieeju saskaņā ar tās 9. panta 5. punkta otro daļu. Tie abi sniedz iespēju noteikt individuālu antidempinga nodevu ražotājiem no strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm; TEAS gadījumā gan parastā vērtība, gan eksporta cena tiek noskaidrota atsevišķi attiecībā uz katru ražotāju, bet individuālās pieejas gadījumā šādi tiek noskaidrota tikai eksporta cena.

82.

Saistību starp abām tiesību normām izceļ arī pamatregulas 9. panta 5. panta otrā daļa ar ievada formulējumu: “Ja piemēro 2. panta 7. punkta a) apakšpunktu [..]”. Saskaņā ar to nosacījums individuālas pieejas piemērošanai ir tāds, ka runai ir jābūt par tādu ražotāju no valsts, kurā nav tirgus ekonomikas, kuram nevar piemērot arī privilēģijas, kuras izriet no TEAS, kas nozīmē, ka tam tiek piemērots tikai pamatregulas 2. panta 7. punkta a) apakšpunktā ietvertais vispārējais tiesiskais regulējums. Ņemot vērā minēto, daudzi eksportētāji no strauju rūpniecisko attīstību uzsākušajām valstīm pakārtoti iesniedz pieteikumus par individuālu pieeju gadījumā, ja tiem netiktu piešķirts daudz izdevīgākais TEAS. Uz to pamatoti ir norādījusi Padome un Komisija.

83.

Tikko norādītā līdzība starp TEAS un individuālo pieeju noteikti liecina par to, ka pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta interpretācijā pēc iespējas jāraugās, lai neizveidotos pretruna ar pamatregulas 9. panta 5. punkta otro daļu.

84.

Tomēr pretēji Padomes un Komisijas viedoklim tas noteikti nenozīmē, ka TEAS pamatregulas 2. panta 7. punkta b) un c) apakšpunkta izpratnē automātiski būtu jāatsaka piešķirt visiem uzņēmumiem, kurus valsts kontrolē kā akcionāre. Arī saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punkta otro daļu ir pieļaujama privilēģija saistībā ar individuālo pieeju attiecībā uz noteiktiem valsts kontrolētiem uzņēmumiem, lai gan individuāla pieeja tiek nodrošināta tikai tādiem uzņēmumiem, kuru akciju vairākums pieder privātpersonām (pamatregulas 9. panta 5. punkta otrās daļas c) apakšpunkta pirmais teikums). Tas tomēr neizslēdz iespēju, ka valstij kā akcionārei šādos uzņēmumos ir nozīmīga, pat vadoša loma. Kā parāda arī šī lieta, arī stipra mazākuma akciju daļa valstij de facto var nodrošināt kontroli pār uzņēmumu, lai arī pārējā akciju daļa pieder privātpersonām ( 52 ).

85.

Pat ja uzņēmuma valdē un tā vadības galvenajos amatos galvenokārt ir valsts pārstāvji, individuālas pieejas piemērošana saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. panta 2. punkta otrās daļas c) apakšpunkta otro teikumu nav kategoriski izslēgta. Gluži pretēji, pietiek ar to, ka attiecīgais uzņēmums “tomēr”, t.i., neraugoties uz valsts pārstāvju vairākumu tā valdē un vadības galvenajos amatos, “pierāda, ka uzņēmējsabiedrība ir pietiekami neatkarīga no valsts iejaukšanās” ( 53 ).

86.

Tātad saskaņā ar pamatregulas 9. panta 5. punkta otrās daļas c) apakšpunktu pat uzņēmums, kuru de facto kontrolē valsts kā stipra mazākuma akcionāre, var pierādīt, ka tas “tomēr ir pietiekami neatkarīgs no valsts iejaukšanās” ( 54 ).

87.

Līdz ar to kopumā tādam uzņēmumam kā Xinanchem, kura lielākā daļa akciju pieder privātpersonām, neraugoties uz valsts dominējošo stāvokli tā akcionāru vidū, nebūtu jābūt automātiski izslēgtam no individuālas pieejas piemērošanas jomas atbilstoši pamatregulas 9. panta 5. punkta otrajai daļai.

88.

Attiecinot minēto uz pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu, tas nozīmē, ka šajā lietā, pretēji Padomes un Komisijas viedoklim, nepastāvēja neviens primārs sistēmisks apsvērums, lai tādam uzņēmumam kā Xinanchem jau sākotnēji atteiktu TEAS.

89.

Tādējādi ir jānoraida arī Padomes ceturtais arguments.

90.

Tā kā Padomes uz pamatregulas 9. panta 5. punktu balstītais arguments katrā ziņā nav pamatots, nav jāpārbauda, vai šo argumentu vēl pavājina nesen Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) Strīdu noregulēšanas institūcijas pieņemtais ziņojums strīda noregulēšanas procedūrā starp Ķīnas Tautas Republiku un Eiropas Savienību ( 55 ). It īpaši šīs tiesvedības mērķiem nav jāpārbauda, kādas ir šī ziņojuma sekas Eiropas Savienībā un vai tādi uzņēmumi kā Xinanchem drīkst vispār uz to atsaukties Savienības tiesās ( 56 ).

91.

Piektajā un beidzamajā argumentā Padome norāda, ka Vispārējās tiesas veiktā pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmā ievilkuma interpretācija novedot pie nepraktiskiem risinājumiem un pierādīšanas pienākuma pārnešanas.

92.

Tomēr arī šīs bažas man nešķiet pamatotas.

93.

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir skaidri uzsvērusi un atzinusi, ka pierādīšanas pienākums par TEAS piešķiršanas nosacījumu izpildi atbilstoši pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta pirmajam ievilkumam vienmēr ir attiecīgajam uzņēmumam ( 57 ).

94.

Tas vien, ka Vispārējā tiesa jau sākotnēji visus valsts kā akcionāres kontrolētus uzņēmumus neizslēdz no TEAS piemērošanas jomas, vēl nenozīmē pierādīšanas pienākuma pārnešanu. Arī saskaņā ar Vispārējās tiesas norādīto risinājumu attiecīgajam uzņēmumam pašam ir jāpierāda, ka tas savus lēmumus par cenām, izmaksām un ieguldījumiem pieņem, reaģējot uz tirgus informāciju un bez valsts nozīmīgas iejaukšanās šajā ziņā. Komisijai un Padomei, piemēram, nav jāpierāda, vai valsts kontrolēts uzņēmums darbojas vai nedarbojas tirgus ekonomikas apstākļos.

95.

Administratīvais slogs noteikti būtu ievērojami mazāks, ja Komisija un Padome automātiski varētu atteikt TEAS valsts kā akcionāres kontrolētam uzņēmumam, konkrēti neizvērtējot attiecīgo gadījumu. Tomēr tiesiskais regulējums par TEAS piešķiršanu, kuru Padome kā Savienības likumdevējs pati ir noteikusi pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktā, šādu rīcību nepieļauj. Šajā tiesību normā no attiecīgajiem uzņēmumiem tiek pieprasīts iesniegt “pietiekamus pierādījumus” par to, ka tie “darbojas tirgus ekonomikas apstākļos”. Šādos apstākļos nepieciešamības gadījumā antidempinga procedūras īstenošanā kompetento Savienības iestāžu pienākums ir pietiekami izvērtēt iesniegtos pierādījumus. Nedrīkst attiecīgajiem uzņēmumiem pieprasīt iesniegt pierādījumus, no vienas puses, un tieši šos pierādījumus jau sākotnēji atzīt par nenozīmīgiem, no otras puses.

96.

Iesniegto pierādījumu vērtējums pretēji jēdziena “valsts nozīmīgas iejaukšanās šai sakarā” interpretācijai ( 58 ) iet kopsolī ar sarežģīto ekonomisko situāciju vērtējumu, kuru veicot Komisijai un Padomei saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir plaša rīcības brīvība ( 59 ). Šīs rīcības brīvības ietvaros Komisija un Padome neapšaubāmi drīkst piemērot apstrīdamu prezumpciju, ka valstī, kurā nav tirgus ekonomikas, valsts kā akcionāres kontrolēts uzņēmums, ražojot un pārdodot savas preces, nedarbojas tirgus ekonomikas apstākļos, bet attiecībā uz tā cenām, izmaksām un ieguldījumiem parasti notiek valsts nozīmīga iejaukšanās ( 60 ).

97.

Tomēr neapstrīdama prezumpcija par nozīmīgu valsts iejaukšanos, par kādu, šķiet, domā Komisija un Padome, būtu nesamērīga. Tieši tādēļ, ka Savienības iestādēm kā kompetentajām iestādēm antidempinga procedūrā ir minētā rīcības brīvība, tām ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus ( 61 ). Tām ir arī jāpārbauda attiecīgā uzņēmuma iesniegtie pierādījumi, no kuriem būtu jāizriet, ka šis uzņēmums, neraugoties uz tā valsts kā akcionāres veikto kontroli, darbojas tirgus ekonomikas apstākļos. Komisija un Padome šādus pierādījumus nedrīkst vienkārši atzīt par nenozīmīgiem, tos neizvērtējot pamatīgāk.

98.

Rīcības brīvības, apstrīdamas prezumpcijas un pienākuma vērtēt iesniegtos pierādījumus mijiedarbība pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunkta kontekstā rada taisnīgu interešu līdzsvaru, kura gadījumā var tikt pietiekami ņemtas vērā gan attiecīgo uzņēmumu ekonomiskās intereses, gan iesaistīto Savienības iestāžu interese par likumīgu antidempinga procedūras norisi.

99.

Ņemot vērā minēto, jānoraida ir arī Padomes piektais arguments.

100.

Tātad kopumā Vispārējā tiesa ir pareizi interpretējusi pamatregulas 2. panta 7. punkta c) apakšpunktu tādējādi, ka tādam valsts kā akcionāra kontrolētam uzņēmumam kā Xinanchem nevar tikt automātiski atteikts TEAS. Vispārējā tiesa nav arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, uzskatot, ka šāda uzņēmuma iesniegtie pierādījumi, no kuriem ir jāizriet, ka tas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, Savienības iestādēm ir jāvērtē un tie nevar jau sākotnēji tikt atzīti par nenozīmīgiem. Tāpēc Padomes pirmais apelācijas sūdzības pamats ir nepamatots.

101.

Padomes otrais apelācijas sūdzības pamats ir par pārsūdzētā sprieduma 137.–159. punktu. Attiecīgajā sprieduma daļā Vispārējā tiesa ir analizējusi Ķīnas Tirdzniecības kameras CCCMC lomu un ietekmi uz Ķīnas ražotāju glifosāta eksporta cenu noteikšanu un saistībā ar minēto konstatējusi acīmredzamu Komisijas un Padomes pieļautu kļūdu vērtējumā ( 62 ). Attiecībā uz minēto Padome, kuru atbalsta Komisija, atbild, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pārbaudes tiesā robežas un abu Savienības iestāžu rīcības brīvību antidempinga procedūrā, kā arī pārnesusi pierādīšanas pienākumu.

102.

Šī apelācijas sūdzības pamata iemesls ir rodams apstāklī, ka abas Savienības iestādes antidempinga procedūrā uzskatīja, ka CCCMC nosaka saistošu “minimālo cenu” attiecībā uz glifosāta eksportu un to ar vizēšanas sistēmas palīdzību, sadarbojoties ar muitas iestādēm, arī īsteno. Šo apstākli abas Savienības iestādes uzskatīja par svarīgu norādi, lai secinātu, ka eksporta cenas precei, par ko ir runa šajā gadījumā, netiek noteiktas tirgus ekonomikas apstākļos un attiecīgi Xinanchem darbību būtiski ietekmē valsts, un tādēļ tās uzņēmumam atteica TEAS ( 63 ). Arī tiesvedībā līdz pat tiesas sēdei Tiesā Padome un Komisija visu savu argumentāciju balstīja uz šo lietas faktu versiju.

103.

Tomēr Padomes un Komisijas prezumētie lietas fakti dažos izšķirošos punktos nesakrīt ar Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem. Atšķirībā no abām attiecīgajām Savienības iestādēm Vispārējā tiesa uzskata, ka attiecībā uz glifosāta eksportu no Ķīnas Tautas Republikas izmeklēšanas laikā nebija spēkā nekāda saistoša minimālā cena, bet gan tikai nesaistoša atsauces cena ( 64 ), kuru turklāt bija noteikusi nevis CCCMC, bet gan CCCMC pārstāvētie glifosāta ražotāji ( 65 ), lai vismaz atvieglotu antidempinga tiesību normu ievērošanu attiecīgajās galamērķa valstīs ( 66 ). CCCMC, nevalstiska struktūra ( 67 ), esot piešķīrusi vīzas arī tādos gadījumos, kad cena ir bijusi zemāka par atsauces cenu ( 68 ), un neesot bijis nekādas vienošanās, kas atļautu Ķīnas valstij iejaukties ( 69 ).

104.

Tā kā apelācijas tiesvedībā ne Padome, ne Komisija nav norādījušas uz Vispārējās tiesas veiktu pierādījumu sagrozīšanu un vēl jo vairāk – uz konkrētiem argumentiem attiecībā uz šādu sagrozīšanu, nozīme ir tikai Vispārējās tiesas konstatētajiem lietas apstākļiem ( 70 ). Abām Savienības iestādēm ir jābalstās uz Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem un tie jāizmanto par pamatu pārsūdzētā sprieduma pārbaudē.

105.

Pamatojoties uz Vispārējās tiesas konstatētajiem faktiem, pārsūdzētajā spriedumā tiek pausts uzskats, ka CCCMC izstrādātā glifosāta indikatīvā cena neradīja nekādus reālus Xinanchem eksporta ierobežojumus ( 71 ) un ka abas Savienības iestādes šim uzņēmumam kļūdaini ir atteikušas TEAS ( 72 ).

106.

Padome un Komisija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā šādi ir pārkāpusi antidempinga pasākumu pārbaudes tiesā robežas un ir aizstājusi kompetento Savienības iestāžu vērtējumu ar savējo.

107.

Šis arguments ir jānoraida.

108.

Savienības iestādēm antidempinga procedūrā neapšaubāmi ir plaša rīcības brīvība sarežģītu ekonomisko situāciju vērtēšanā ( 73 ).

109.

Tomēr šādas rīcības brīvības pastāvēšana ekonomiska rakstura jautājumos nenozīmē, ka Savienības tiesām būtu jāatturas no kompetento iestāžu – Komisijas un Padomes – veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas pārbaudes. Gluži pretēji, Savienības tiesas var pārbaudīt antidempinga pasākumu likumību pēc būtības attiecībā uz konstatēto lietas apstākļu pareizību un acīmredzamām kļūdām vērtējumā ( 74 ). Šajā ziņā tās var pārbaudīt ne tikai izvirzīto pierādījumu saturisko pareizību, uzticamību un sakarību, bet arī to, vai šie pierādījumi veido nozīmīgo datu kopumu, kas bija jāņem vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie ir tādi, ar kuriem var pamatot no tiem izdarītos secinājumus ( 75 ).

110.

Tādēļ Vispārējā tiesa pamatoti šajā lietā it īpaši ir pārbaudījusi, vai abas Savienības iestādes bija ņēmušas vērā visus nozīmīgos pierādījumus un vai lietas fakti, kas izrietēja no lietas materiāliem, pamatoja abu Savienības iestāžu izdarītos secinājumus par apgalvoto valsts ietekmi, nosakot glifosāta eksporta cenas.

111.

Vispārējā tiesa šajā gadījumā nekādā ziņā nav aizstājusi Komisijas un Padomes vērtējumu ar savu citādāko ekonomiska rakstura datu vērtējumu. Gluži pretēji, tā tikai ir secinājusi, ka šīs abas Savienības iestādes nav izvērtējušas dažus būtiskus apstākļus un izdarītos secinājumus nevar pamatot ar lietas faktiem, kas izriet no lietas materiāliem ( 76 ).

112.

Tādējādi Vispārējā tiesa nav pārkāpusi savas pilnvaras, bet gan tieši pretēji – izpildījusi uzdevumu, kas tai ir uzdots Līgumos attiecībā uz leģislatīvo aktu likumības pārbaudi prasībās atcelt tiesību aktu atbilstoši LESD 263. panta pirmajai daļai.

113.

Tiesas uzdevums nav apelācijas tiesvedībā papildus pārsūdzētā sprieduma likumības pārbaudei aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu par konstatējamajiem lietas apstākļiem ar savējo. Taču galu galā tāds ir otrā apelācijas sūdzības pamata mērķis, tādēļ tas nevar tikt atbalstīts.

114.

Tādējādi kopumā arī Padomes apelācijas sūdzības otrais pamats nav pamatots.

115.

Padomes apelācijas sūdzības trešais pamats it īpaši ir par pārsūdzētā sprieduma 160. punktu, kurā Vispārējā tiesa rezumējot secinājusi, ka Padome un Komisija nav ņēmušas vērā visus būtiskos pierādījumus, kurus Xinanchem iesniedza antidempinga procedūrā, lai pierādītu, ka tās darbībā nenotiek būtiska valsts iejaukšanās. Vispārējā tiesa ir uzsvērusi, ka tās citviet konstatētie trūkumi piemīt arī Padomes izdarītajam gala secinājumam.

116.

Padome šajā trešajā apelācijas pamatā nenorāda uz īpašiem iebildumiem par pārsūdzēto spriedumu. Atšķirībā no abiem pirmajiem jau pārbaudītajiem apelācijas sūdzības pamatiem trešajam apelācijas sūdzības pamatam nav autonoma satura. Tajā nav nekā, kas jau nebūtu izklāstīts iepriekš.

117.

Ņemot vērā minēto, šajā ziņā nav nepieciešams papildu iztirzājums. Gluži pretēji, trešais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms to pašu iemeslu dēļ, kādēļ tika noraidīti pirmie divi pamati.

118.

Tā kā neviens no norādītajiem apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināms, Padomes apelācijas sūdzība ir jānoraida kopumā. Tādējādi nav jāanalizē Padomes apsvērumi par pirmajā instancē norādītajiem un Vispārējās tiesas neiztirzātajiem Xinanchem prasības pamatiem tās prasībā atcelt apstrīdēto regulu.

119.

Ja atbilstoši manam priekšlikumam izskatāmajā lietā apelācijas sūdzība tiek noraidīta, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta 1. punkts), turklāt precīza kārtība izriet no Reglamenta 69. panta, lasot to kopā ar 118. pantu.

120.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padomei spriedums nav labvēlīgs un Xinanchem, kā arī Audace kā vēl viena lietas dalībniece attiecīgi ir iesniegušas attiecīgus lūgumus, ir jāpiespriež Padomei atlīdzināt to tiesāšanās izdevumus.

121.

Attiecībā uz Komisiju ir jānorāda, ka tā kā vēl viena lietas dalībniece ar saviem pieteikumiem ir atbalstījusi Padomi un arī tai šajā ziņā spriedums nav labvēlīgs. Tādēļ būtu piemēroti, ja Komisijai, līdzīgi piemērojot Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu, tiktu piespriests segt savus tiesāšanās izdevumus pašai.

122.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, iesaku Tiesai nospriest šādi: