ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 16. decembrī (1)

Lieta C‑196/09

Paul Miles u.c.

Robert Watson Mac Donald

pret

Eiropas skolām

(Complaints Board of the European Schools lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Jēdziena “valsts tiesa” definīcija LESD 267. panta mērķiem – Eiropas skolu Apelācijas padome – Vienlīdzīgas attieksmes un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principi – Eiropas skolās norīkoto pasniedzēju atalgojuma sistēma

1.        Eiropas skolas ir oficiālas mācību iestādes, kuras kopīgi vada Eiropas Savienības (turpmāk tekstā – “ES”) dalībvalstu valdības. To mērķis ir sniegt daudzvalodīgu un multikulturālu izglītību ES iestāžu darbinieku pirmskolas, sākumskolas un vidusskolas vecuma bērniem. Šobrīd ir 14 skolas ar kopā aptuveni 22 500 reģistrētiem skolniekiem (2).

2.        Eiropas skolas tika nodibinātas saskaņā ar divām konvencijām: Eiropas skolas statūtiem, kas parakstīti 1957. gada 12. aprīlī (3), un 1962. gada 13. aprīļa Protokolu par Eiropas skolu dibināšanu, pamatojoties uz Eiropas skolas statūtiem, kas parakstīti Luksemburgā 1957. gada 12. aprīlī (4). Sešas sākotnējās dalībvalstis parakstīja abas konvencijas. 1994. gada 21. jūnijā tās aizstāja Konvencija, ar ko nosaka Eiropas skolas statūtus (turpmāk tekstā – “Konvencija”) (5). Šajā brīdī Kopienas iestādes pievienojās starptautiskajiem nolīgumiem (6). Šobrīd ES iestādes un visas 27 dalībvalstis ir Konvencijas līgumslēdzējas (7).

3.        Konvencija nosaka skolu mērķus un to organizāciju. Tā ietver tādus jautājumus kā pedagoģija, Eiropas skolu sistēmas institucionālā struktūra, tās pārvaldes un Konvencijas interpretācijas un piemērošanas strīdu izskatīšanas struktūrvienības.

4.        Konvencijas papildu mērķis ir nodrošināt personu, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, atbilstošu tiesisko aizsardzību, tādējādi tika izveidota Apelācijas padome (8).

5.        Šī tiesvedība ir saistīta ar svarīgu institucionālu jautājumu. Vai Apelācijas padome ir tiesīga uzdot Tiesai ES tiesību jautājumus? Ja Tiesa uzskata, ka [Apelācijas padomei] ir tiesības iesniegt šādu lūgumu, tad pamata tiesvedības jautājumi pēc būtības prasa izvērtēt vienlīdzīgas attieksmes un darba ņēmēju brīvas pārvietošanās principus ES iekšienē.

 Atbilstošās tiesību normas

 Konvencija

6.        Konvencijas preambulas trešajā apsvērumā ir noteikts, ka “[..] Eiropas skolu sistēma ir sui generis sistēma; [..] tā ir forma sadarbībai starp dalībvalstīm un Eiropas Kopienām [..]”.

7.        Konvencijas 1. pantā ir paredzēts, ka skolu mērķis ir Eiropas Kopienu darbinieku bērnu kopēja izglītošana.

8.        3. panta 2. punktā ir noteikts: “Mācības nodrošina pedagogi, ko dalībvalstis nosūta vai norīko saskaņā ar Padomes pieņemtajiem lēmumiem un procedūru, kura noteikta 12. panta 4. punktā.”

9.        Saskaņā ar 7. pantu visu Eiropas skolu kopīgās struktūras ir Padome, ģenerālsekretārs, Inspekcijas valdes un Apelācijas padome.

10.      12. pantā noteikts, ka Padome:

“1)      nosaka ģenerālsekretāra, direktoru, pedagogu [..] nodarbināšanas kārtību;

4. a)      katru gadu pēc Inspekcijas valžu priekšlikuma nosaka prasības pedagogiem, izveidojot vai likvidējot amatus. Tā nodrošina taisnīgu amatu sadalījumu starp dalībvalstīm. Tā kopīgi ar valdībām risina jautājumus, kas attiecas uz vidusskolas skolotāju, pamatskolas skolotāju un skolas izglītības konsultantu nosūtīšanu vai norīkošanu. Darbinieki saglabā profesionālās izaugsmes un pensionēšanās tiesības, kas garantētas viņu valsts tiesību aktos;

[..].”

11.      25. pantā ir paredzēts, ka: “Skolu budžetu finansē no:

1)      dalībvalstu iemaksām, ko tās veic, regulāri maksājot atlīdzību nosūtītajiem vai norīkotajiem pedagogiem, un, pēc vajadzības, veicot finanšu iemaksu, par kuru vienprātīgi nolemj Padome.”

12.      26. pantā ir noteikts: “Tie strīdi starp līgumslēdzējām, kas attiecas uz šīs konvencijas interpretāciju un piemērošanu un ko nav atrisinājusi Padome, ir tikai Eiropas Kopienu Tiesas kompetencē.”

13.      27. pants ir veltīts Apelācijas padomei. Tajā ir paredzēts:

“1.      Izveido Apelācijas padomi.

2.      Jebkuru tādu strīdu gadījumā, kas attiecas uz šīs konvencijas piemērošanu, visām personām, uz kurām tā attiecas, izņemot administratīvo un apkalpojošo personālu, pirmā un pēdējā instance ir tikai Apelācijas padome, ja visas administratīvās iespējas ir izmantotas, un attiecībā uz jebkura tāda akta likumību, kas pamatojas uz Konvenciju vai noteikumiem, kuri izstrādāti saskaņā ar to un kuri nelabvēlīgi ietekmē šādas personas, Padomei vai Administratīvajai valdei realizējot savas pilnvaras, kas noteiktas šajā konvencijā. Ja šādi strīdi rodas saistībā ar finansēm, tad Apelācijas padomei ir neierobežota kompetence.

Nosacījumus un detalizētus noteikumus, kas attiecas uz šo lietu izskatīšanu, pēc vajadzības nosaka Pedagogu nodarbināšanas noteikumos vai nepilnas slodzes pedagogu nodarbināšanas kārtībā, vai arī Skolu vispārējos noteikumos.

3.      Apelācijas padomes locekļi ir tādas personas, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuras ir atzītas par kompetentām tiesību jomā.

Tikai tām personām, kas ir iekļautas sarakstā, kuru izveido Eiropas Kopienu Tiesa, ir tiesības pretendēt uz Apelācijas padomes locekļa statusu.

4.      Apelācijas padomes statūtus pieņem Padome ar vienprātīgu lēmumu.

Apelācijas padomes statūtos nosaka Padomes locekļu skaitu, procedūru, kā Padome viņus ieceļ amatā, viņu pilnvaru termiņu un viņiem piemērojamos finanšu noteikumus. Statūtos nosaka Padomes darbības veidu.

5.      Apelācijas padome pieņem savu reglamentu, kurā paredz noteikumus, kādi vajadzīgi statūtu piemērošanai.

Reglamentu vienbalsīgi apstiprina Padome.

6.      Apelācijas padomes spriedumi līgumslēdzējām ir saistoši, un, ja līgumslēdzējas nespēj tos izpildīt, tad attiecīgās dalībvalstu iestādes nodrošina izpildi piespiedu kārtā saskaņā ar savas valsts attiecīgajiem tiesību aktiem.

7.      Citi strīdi, kurās skolas ir puses, ir dalībvalstu tiesu kompetencē. Īpaši šis pants neskar dalībvalstu tiesu kompetenci civillietās un krimināllietās.”

 Apelācijas padomes statūti (9)

14.      Statūtu 1. pantā ir paredzēts, ka Apelācijas padome sastāv no sešiem locekļiem, kas iecelti uz piecu gadu termiņu no saraksta, kuru tieši šim mērķim ir izveidojusi Eiropas Kopienu Tiesa. Principā viņu pilnvaru termiņš ir netieši atjaunojams.

15.      2. pantā ir noteikts, ka katrs Apelācijas padomes loceklis sniedz šādu paziņojumu:

“Ar šo es zvēru [..], ka pildīšu savus pienākumus godprātīgi, neatkarīgi un objektīvi un ka es ievērošu apspriešanās noslēpumu (10).”

16.      3. pantā ir noteikts, ka Apelācijas padomes locekļi nedrīkst iesaistīties jebkādās politiskās vai administratīvās darbībās vai nodarbošanās, kas ir pretrunā viņu pienākumam rīkoties neatkarīgi un objektīvi.

17.      5. pantā ir paredzēts, ka locekli var atcelt no pienākumu pildīšanas, ja pārējo locekļu plēnuma sapulce lemj ar divu trešdaļu vairākumu, ka viņš vairāk neatbilst izvirzītajām prasībām. Pirms atcelšanas no pienākumu pildīšanas loceklim ir tiesības tikt uzklausītam Apelācijas padomē.

 Eiropas skolu Apelācijas padomes reglaments (11)

18.      Reglaments ietver noteikumus, kuri analogi tiem, kas nosaka rakstveida un mutvārdu procesu šajā Tiesā un Vispārējā tiesā. Tādējādi 9. pantā ir paredzēts, ka visa sarakste ar pusi ir izdarāma vienā no oficiālajām valodām (12). Ar 11. un 12. pantu tiek nodrošināts, ka jurists pārstāv pusi, kura ir iesūdzēta Apelācijas padomē. 14. un 19. pantā ir paredzēts rakstveida process, kas ietver prasības pieteikuma, iebilduma raksta, replikas un atbildes raksta uz repliku apmaiņu; un pēc tam arī mutvārdu procesa norisi.

 Darbam Eiropas skolās Norīkoto darbinieku statūti, kas piemērojami no 1996. gada 1. septembra (13)

19.      Norīkoto darbinieku statūti regulē uz Eiropas skolām norīkoto darbinieku noteikumus un nosacījumus.

20.      45. pantā ir paredzēts, ka darbiniekiem maksāto atlīdzību veido pamatalga, samaksa par virsstundām, ģimenes un citi pabalsti.

21.      47. pantā ir noteikts:

“1.      Darbinieka atlīdzība ir nosakāma EUR.

[..]

2.      Darbiniekam tā tiek maksāta tajā valstī un tās valūtā, kurā viņš pilda savus pienākumus.

Atlīdzību, kas tiek maksāta citā valūtā, nevis EUR, aprēķina, pamatojoties uz maiņas kursu, ko piemēro Eiropas Kopienu ierēdņu atlīdzībai.

3.      Darbinieka atlīdzību vērtē pēc likmes virs, zem vai vienāda ar 100 %, kā to nosaka un pielāgo Eiropas Kopienu ierēdņiem.”

22.      49. pantā ir paredzēts:

“1.      [..] darbinieks ir tiesīgs uz atlīdzību, kas atbilst amatam un viņa algas skalas līmenim, kā to nosaka šo statūtu III pielikums (14).”

23.      Laikā, kad izcēlās šis strīds (2008. gada aprīlis) 49. panta 2. punktā bija paredzēts:

“a)      Dalībvalstu kompetentās iestādes maksā darbiniekam dalībvalsts papildmaksājumu un informē direktoru par maksātajām summām, norādot visas sastāvdaļas, kas ņemtas vērā aprēķinos, ieskaitot obligātās sociālās nodrošināšanas iemaksas un nodokļus.

b)      Eiropas skola maksā starpību starp, pirmkārt, šajos statūtos paredzēto atalgojumu un, otrkārt, visu valsts atalgojumu atbilstošo vērtību, no kuras atskaitītas obligātās sociālās iemaksas. Šo atbilstošo vērtību aprēķina valsts valūtā, kurā darbinieks strādā, pamatojoties uz maiņas kursu, ko piemēro Eiropas Kopienu ierēdņu atalgojumam.”

24.      49. panta 2. punkts ir grozīts un stājās spēkā 2008. gada 1. jūlijā, lai ļautu Eiropas skolām veikt maiņas kursu starp EUR un citu oficiālo dalībvalstu valūtām pielāgojumu, ja nepieciešams. Šīs normas redakcijai tika pievienotas šādas rindkopas :

“Šie maiņas kursi tiek salīdzināti ar ikmēneša maiņas kursiem, ko piemēro budžeta izpildei. Gadījumā, ja vienas vai vairāku valūtu maiņas kursa atšķirība ir 5 % vai lielāka salīdzinājumā ar līdz šim izmantoto maiņas kursu, pielāgošana tiek veikta, sākot no šī mēneša. Ja minētā minimālā atšķirība nav sasniegta, maiņas kursi tiek aktualizēti ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem.

Ja šī atbilstošā vērtība ir lielāka nekā šajos statūtos kalendārajam gadam paredzētais atalgojums, attiecīgajam darbiniekam izmaksā starpību starp abām summām.”

25.      Norīkoto darbinieku statūtu 79. pantā ir paredzēts, ka administratīva sūdzība var tikt iesniegta Eiropas skolu ģenerālsekretāram (turpmāk tekstā – “ģenerālsekretārs”) par administratīviem un finanšu lēmumiem administratīvajā un finansu jomā saistībā ar akta likumīgumu, kas negatīvi ietekmē attiecīgo personu. Ja ģenerālsekretārs nesniedz atbildi uz administratīvo sūdzību piecu mēnešu laikā no tās iesniegšanas, tas nozīmē netiešu lēmumu par administratīvās sūdzības noraidīšanu. Šāda lēmuma pārsūdzību var iesniegt Apelācijas padomei.

26.      80. panta attiecīgie noteikumi ir šādi:

“1.      Tikai Apelācijas padome ir pirmā un pēdējā instance jebkuram strīdam starp skolas pārvaldes struktūrvienībām un darbiniekiem saistībā ar kāda negatīvi ietekmējoša akta likumīgumu [..].”

2. punktā ir paredzēts, ka pirms sūdzības iesniegšanas Apelācijas padomē, administratīva sūdzība ir jāiesniedz ģenerālsekretāram saskaņā ar 79. pantu un ir jābūt pieņemtam tiešam vai netiešam lēmumam par tās noraidīšanu.

[..]

5. punktā ir noteikts: “Šī panta nozīmē strīdīgas sūdzības ir jāvērtē un jālemj, ievērojot Apelācijas padomes reglamenta nosacījumus.

Apelācijas padomē iesniegtajām sūdzībām nav apturoša iedarbība. Tomēr Apelācijas padome var, ja tā uzskata to par nepieciešamu tādos apstākļos, izdot rīkojumu, ka apstrīdētā akta piemērošana tiek apturēta. Apelācijas padomes spriedumi ir galīgi un izpildāmi.”

 EK līgums (15)

27.      EKL 12. panta pirmajā daļā ir noteikts: “Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.”

28.      EKL 39. pantā ir noteikts:

“1.      Kopienā nodrošina darba ņēmēju pārvietošanās brīvību.

2.      Pārvietošanās brīvība nozīmē, ka likvidē dalībvalstu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ attiecībā uz nodarbinātību, darba samaksu un citiem darba un nodarbinātības nosacījumiem.

3.      Tā nozīmē turpmāk norādītās tiesības, ko var ierobežot, vienīgi pamatojoties uz sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai veselības apsvērumiem:

a)      tiesības pieņemt faktiskos darba piedāvājumus;

b)      tiesības šajā nolūkā brīvi pārvietoties dalībvalstu teritorijā;

c)      tiesības darba nolūkos uzturēties kādā dalībvalstī saskaņā ar normatīviem un administratīviem aktiem, kas reglamentē šīs valsts pilsoņu nodarbinātību;

d)      tiesības palikt kādā dalībvalstī pēc tam, kad darba attiecības šajā valstī beigušās, atbilstīgi nosacījumiem, kas ietverti īstenošanas regulās, kuras izstrādās Komisija.

[..]”

29.      EKL 234. pantā ir noteikts:

“Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:

a)      šī Līguma interpretāciju;

[..]

Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.

Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāvēršas Tiesā.”

 Priekšvēsture, fakti un procedūra

 Darba algas aprēķins

30.      Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 1. punktā ir noteikts, ka visi skolotāji saņem mēneša algu, kas noteikta III pielikumā, kas izteikta EUR (16).

31.      Alga atspoguļo Eiropas skolu struktūru, ciktāl samaksas pienākums tiek dalīts starp dalībvalstīm un skolām. Tādējādi, norīkotais skolotājs turpina saņemt savas dalībvalsts algu (piemērojot obligātās sociālās nodrošināšanas iemaksas un nodokļus), kamēr viņš ir norīkots darbam Eiropas skolās (17). Dalībvalsts algu konvertē EUR, piemērojot noteikto maiņas kursu. Dalībvalsts algas maiņas vērtība tad tiek atņemta no mēneša algas, kas noteikta Norīkoto darbinieku statūtu III pielikumā. Starpība tiek dēvēta par “Eiropas piemaksu” un to Eiropas skolas tieši maksā norīkotajam skolotājam, izmantojot ES budžeta sniegto naudu (18). Eiropas piemaksa un dalībvalsts alga kopā veido skolotāja pamatalgu atbilstoši Norīkoto darbinieku statūtiem.

32.      2007. gada 1. jūlijā viens EUR bija līdzvērtīgs GBP 0,67215. Tomēr sterliņu mārciņa būtiski zaudēja vērtību pret EUR, sākot ar 2007. gada oktobri. 2007. gada 1. decembrī viens EUR bija līdzvērtīgs GBP 0,71475 un 2008. gada 1. jūnijā – GBP 0,7866. Tādējādi no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 30. jūnijam mārciņa zaudēja apmēram 7,4 % no tās vērtības pret EUR.

33.      Maiņas kursu, ko izmantoja skolotāju valsts algu EUR maiņas vērtības aprēķināšanai, noteica katru gadu 1. jūlijā. Norīkoto darbinieku statūti pirms to grozījumiem neparedzēja 1. jūlijā noteiktā maiņas kursa starpperiodu korekcijas, lai ņemtu vērā maiņas kursa svārstības gada laikā. Tādējādi nebija pielāgošanas sistēmas, lai atlīdzinātu par mārciņas būtisko vērtības samazinājumu pret EUR no 2007. gada oktobra līdz 2008. gada jūnijam.

34.      Pēc Norīkoto darbinieku statūtu grozīšanas – sākot ar 2008. gada 1. jūliju – starpperioda korekcija var tikt piemērota, ja maiņas kursa starpība ir 5 % vai vairāk, salīdzinot ar iepriekš piemēroto kursu (19).

 Fakti un procedūra

35.      Kopš 2008. gada aprīļa Mailza kungs [Miles] un 135 citi uz Eiropas skolām norīkoti Apvienotās Karalistes skolotāji iesniedza ģenerālsekretāram administratīvās sūdzības saskaņā ar Norīkoto darbinieku statūtiem. Administratīvajās sūdzībās viņi prasīja algas Eiropas piemaksas pielāgošanu, lai tādējādi atlīdzinātu mārciņas vērtības kritumu pret EUR laika periodā no 2007. gada oktobra līdz 2008. gada jūnijam. Ģenerālsekretārs ar 2008. gada 7. novembra vēstuli apstiprināja, ka noraida skolotāju administratīvās sūdzības. 2008. gada 15. decembrī skolotāji Apelācijas padomē iesniedza sūdzības par ģenerālsekretāra lēmumu.

36.      Vēl viens prasītājs – Roberts Vatsons Makdonalds [Robert Watson MacDonald] 2008. gada 9. maijā iesniedza ģenerālsekretāram savu administratīvo sūdzību. Arī viņš 2009. gada 9. janvārī iesniedza Apelācijas padomē sūdzību par ģenerālsekretāra lēmumu.

37.      Visas skolotāju iesniegtās sūdzības ir saistītas ar Eiropas piemaksas aprēķināšanu britu skolotājiem, kuri pilda savus pienākumus skolās dalībvalstīs, kur tiek izmantota EUR valūta.

 Rīkojums par prejudiciāla jautājuma uzdošanu

38.      Savā lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu Apelācijas padome norāda, ka Konvencijas 26. pantā ir paredzēts, ka Tiesa ir vienīgā instance, lai lemtu par Konvencijas interpretāciju un piemērošanu strīdos starp līgumslēdzējām, kurus nav atrisinājusi Padome. Tomēr nav tieša noteikuma, saskaņā ar kuru Apelācijas padomei būtu piešķirtas tiesības vērsties Tiesā saistībā ar tai iesniegtu sūdzību.

39.      Apelācijas padome uzsver, ka tās uzdevums ir nodrošināt, lai jautājumos, kas ir tās kompetencē, tiesību normas tiktu piemērotas vienveidīgā veidā. Tās spriedums par apelāciju ir saistošs lietas dalībniekiem. Ja tie to neīsteno, dalībvalsts kompetentās iestādes izpilda spriedumu piespiedu kārtā. Apelācijas padome uzskata, ka, ievērojot šos vispārējos tiesiskos apstākļus (it īpaši tās pienākumu nodrošināt ES tiesību normu vienveidīgu piemērošanu jautājumos, kas ir tās kompetencē), būtu paradoksāli, ja Apelācijas padome nebūtu tiesīga uzdot jautājumus Tiesai saskaņā ar EKL 234. pantu.

40.      Attiecīgi Apelācijas padome vēlas uzdot Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai EKL 234. pants ir interpretējams tādējādi, ka tāda tiesa kā Apelācijas padome, kas izveidota ar Konvencijas, ar ko nosaka Eiropas skolu statūtus, 27. pantu, ietilpst tā piemērošanas jomā un, tā kā tā pieņem lēmumu pēdējā instancē, tai ir pienākums vērsties Tiesā?

2)      Apstiprinošas atbildes uz pirmo jautājumu gadījumā, vai EKL 12. un 39. pants ir interpretējams tādējādi, ka tie neļauj piemērot tādu atalgojuma sistēmu, kāda ir spēkā Eiropas skolās, jo šī sistēma, kaut arī tā ir tieši saistīta ar sistēmu, kas attiecas uz Kopienas ierēdņiem, neļauj pilnībā ņemt vērā, pat ne ar atpakaļejošu spēku, naudas vērtības samazināšanos, kas izraisa attiecīgas dalībvalsts iestāžu norīkoto pasniedzēju pirktspējas izzušanu?

3)      Apstiprinošas atbildes uz otro jautājumu gadījumā – vai tāda atšķirīga situācija, kādā atrodas, pirmkārt, darbam Eiropas skolās norīkoti pasniedzēji, kuru atalgojumu nodrošina vienlaikus gan viņu izcelsmes valsts iestādes, gan Eiropas skola, kurā viņi strādā kā pasniedzēji, un, otrkārt, Eiropas Kopienas ierēdņi, kuru atalgojumu nodrošina tikai Eiropas Kopiena, ņemot vērā iepriekš minētajos pantos iekļautos principus un kaut arī attiecīgajos statūtos ir tieša atsauce uz Kopienas Civildienesta noteikumiem, var pamatot to, ka maiņas kursi, kas izvēlēti, lai nodrošinātu līdzvērtīgas pirktspējas saglabāšanos, nav vienādi?”

41.      Skolotāju, ģenerālsekretāra un Eiropas Komisijas vārdā tika iesniegti rakstveida un mutvārdu apsvērumi tiesas sēdē 2010. gada 9. jūnijā.

 Vērtējums

 Pirmais jautājums

42.      Pirmais jautājums attiecas uz būtisku jautājumu. Vai Tiesas kompetence saskaņā ar EKL 234. pantu attiecas uz tādām iestādēm kā Apelācijas padome? Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, tad nav vajadzības atbildēt uz otro un trešo jautājumu.

 Vai Apelācijas padomes uzdotie jautājumi attiecas uz ES tiesību jautājumiem?

43.      Eiropas skolu vārdā ir norādīts, ka šīs skolas ir nodibinātas, pamatojoties uz starptautiskiem nolīgumiem, un ka šie Eiropas skolu nolīgumi, akti un lēmumi nav uzskatāmi par ES tiesību neatņemamu sastāvdaļu. Tādējādi sistēma, kas regulē Eiropas skolu darbību, ir ārpus aktu kategorijas, kuru ietver EKL 234. pants.

44.      Lietā Hurd (20) Tiesai uzdotais jautājums prasīja izvērtēt atalgojuma sistēmu, kas tika piemērota britu skolotājiem Eiropas skolās, kuri pasniedza skolā Kalemā [Culham] (Anglija). Pirmās Eiropas skolas Padome nolēma (1957. gada 26. un 27. janvāra sanāksmē), ka darbiniekiem ir jāmaksā nodokļi no algas (vai tās daļas) atbilstoši to dalībvalsts algai. Turpretī piemaksas un pabalsti, ko maksā saskaņā ar Norīkoto darbinieku statūtiem, ir atbrīvoti no visiem nodokļiem. Apvienotajā Karalistē Eiropas skolas Kalemā skolotājiem, kuri nebija Apvienotās Karalistes pilsoņi, Eiropas piemaksa un diferenciāli pabalsti netika aplikti ar ienākuma nodokli. Lietā Hurd pamata tiesvedība bija saistīta ar jautājumu, vai šādi maksājumi tomēr var tikt aplikti ar nodokli, ja tie izmaksāti Apvienotās Karalistes pilsoņiem. Hērds [Hurd] apgalvoja, ka Eiropas piemaksai skolotājiem Kalemā, kurus norīkoja Apvienotā Karaliste, būtu jābūt atbrīvotai no nodokļiem, ņemot vērā Kopienu tiesības. Viņš norādīja – tā kā Apvienotā Karaliste bija pievienojusies Konvencijai, ar ko nosaka Eiropas skolas statūtus, kā to paredz 1972. gada Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pievienošanās līguma 3. pants, Apvienotā Karaliste bija piekritusi 1957. gada 26. un 27. janvāra sanāksmes lēmumiem. Apvienotās Karalistes valdība apgalvo, ka, lai gan Tiesa varētu interpretēt Pievienošanās līguma 3. pantu, tai tomēr nav kompetences interpretēt konvencijas, ar kurām izveidotas Eiropas skolas.

45.      Tiesa nosprieda, ka tai nav kompetences interpretēt Pievienošanās līguma 3. pantu, lai noteiktu Apvienotās Karalistes pienākumus saskaņā ar Eiropas skolu struktūru aktiem un lēmumiem, jo pēdējie akti neietilpa aktu kategorijās, kuras ietver EKL 234. pants. Tas, ka šādi nolīgumi bija saistīti ar Kopienu un tās iestāžu darbību, nenozīmē, ka tie ir uzskatāmi par Kopienu tiesību neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka, lai noteiktu Pievienošanās līguma 3. panta piemērošanas jomu tādiem aktiem, varētu būt jānosaka šādu Eiropas skolu struktūru izdotu aktu un lēmumu tiesiskais statuss un tādējādi jāveic nepieciešamais vērtējums, lai sasniegtu šo mērķi (21).

46.      Lietas Hurd nolēmumu Tiesa nesen apstiprināja lietā Komisija/Beļģija (22). No Tiesas judikatūras izriet, ka Norīkoto darbinieku statūti, kurus sagatavoja Eiropas skolu Padome saskaņā ar Konvencijas 12. panta 1. punktu, tādējādi ir prima facie akti, kuri neietilpst EKL 234. panta piemērošanas jomā.

47.      Tāpēc man šķiet, ka šīs lietas kontekstā Norīkoto darbinieku statūtiem ir tāds pats statuss kā dalībvalsts tiesību normām dalībvalsts tiesas lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tiesa nav kompetenta tos pašus par sevi interpretēt, bet var sniegt vadlīnijas par to, kā attiecībā uz tiem ir piemērojamas ES tiesības.

48.      Turklāt Eiropas skolas tiesas sēdē atzina, ka tās piemēro Līgumu, un piekrita, ka Apelācijas padomes Tiesai uzdotie jautājumi pēc būtības ir saistīti ar tā pareizu interpretāciju.

49.      Tādējādi man šķiet, ka, tā kā pirmais un otrais jautājums ir tieši par Līguma interpretāciju, Norīkoto darbinieku statūti var tikt izvērtēti, ciktāl tas ir nepieciešams, lai atbildētu uz uzdotajiem ES tiesību jautājumiem.

 Vai Apelācijas padome ir dalībvalsts tiesa EKL 234. panta izpratnē?

50.      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, “lai noteiktu, vai iestāde, kas iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir uzskatāma par “tiesu” EKL 234. panta izpratnē – kas ir vienīgi Kopienu tiesību jautājums –, Tiesa ņem vērā vairāku faktoru kopumu, kā, piemēram, vai iestāde ir izveidota ar likumu, vai tā ir pastāvīga, vai tās pieņemtie nolēmumi ir saistoši, vai tiesvedība tajā notiek atbilstoši sacīkstes principam, vai tā piemēro tiesību normas, kā arī, vai tā ir neatkarīga” (23). Turklāt dalībvalsts tiesa var uzdot jautājumu Tiesai tikai, ja tā izskata strīdu un tai ir lūgts taisīt spriedumu procesā, kuras noslēgumā paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu (24).

51.      Komisija un skolotāji apgalvo, ka Apelācijas padomei ir visas tiesas pazīmes EKL 234. panta izpratnē. Eiropas skolas piekrīt, ka Apelācijas padome ir tiesa, bet norāda, ka tā nav dalībvalsts tiesa, kā to prasa EKL 234. panta otrās daļas formulējums. Tādējādi es tikai īsi iztirzāšu jautājumus, par kuriem nav strīdu, lai koncentrētos uz pēdējo no abiem jautājumiem.

52.      Apelācijas padome ir izveidota saskaņā ar Konvencijas 27. pantu. Tādējādi tā ir acīmredzami izveidota uz likuma pamata. Tās pastāvīgais raksturs var tikt secināts no 27. panta 1. punkta, jo tā ir nodibināta bez laika ierobežojuma, kur tās locekļi ir amatā uz pagarināmu piecu gadu termiņu. Atbilstoši 27. panta 2. punktam tikai Apelācijas padomes kompetencē ir izskatīt strīdus, un atbilstoši 27. panta 6. punktam (ko apstiprina arī Norīkoto darbinieku statūtu 80. panta 5. punkts) tās spriedumi ir saistoši un izpildāmi piespiedu kārtā; šie noteikumi skaidri norāda, ka Apelācijas padome pilda tiesas funkcijas. Ar 27. panta 5. punktu Apelācijas padomei tiek piešķirtas tiesības pieņemt savu reglamentu, lai piemērotu statūtus, un tās pieņemtais reglaments paredz uz sacīkstes principa pamatotu procedūru.

53.      Turklāt ir skaidrs, ka Apelācijas padomei piemīt neatkarība, kas ir raksturīgi uzdevumam spriest tiesu (25). Tās sastāvs ir noteikts Konvencijas 27. panta 3. punktā un statūtu 1., 2., 3. un 5. pantā. Tādējādi tās locekļiem ir jābūt personām, kuru neatkarība nav apšaubāma un kuri izvēlēti no Tiesas sagatavota saraksta. Viņi dod zvērestu rīkoties neatkarīgi un objektīvi, un nedrīkst nodarboties ar darbībām, kas būtu pretrunā šim pienākumam. Loceklis var tikt atcelts no amata tikai, ja pēc uzklausīšanas divu trešdaļu vairākums no viņa kolēģiem uzskata, ka viņš vairs neatbilst noteiktajai prasībai. Turklāt Apelācijas padome acīmredzami rīkojas kā trešā persona attiecībās ar iestādi, kura pieņēma apstrīdēto lēmumu, tā kā tā ir no ģenerālsekretāra nošķirta un neatkarīga struktūra.

54.      Apstiprinājusi, ka Apelācijas padome atbilst kritērijiem, lai to atzītu par tiesu, es tādējādi tagad pievēršos pamata jautājumam, vai tā var tikt uzskatīta par dalībvalsts tiesu.

55.      Eiropas skolas apgalvo, ka EKL 234. panta 2. punkts ir jāinterpretē gramatiski tā, ka tas attiecas uz dalībvalsts tiesu – kas Apelācijas padome acīmredzami nav.

56.      Komisija un skolotāji uzskata, ka EKL 234. panta mērķis ir nodrošināt saskaņotu un vienveidīgu ES tiesību piemērošanu. Tādējādi EKL 234. pants būtu jāinterpretē teleoloģiski un vārdiem “dalībvalsts tiesa” (26) būtu jāpiešķir plaša interpretācija. Lietā Rheinmühlen (27) Tiesa apstiprināja, ka mērķis un procedūra atbilstoši tābrīža EEK līguma 177. pantam bija nodrošināt, ka visos gadījumos Kopienas dalībvalstīs tiesības ir vienādas.

57.      Es piekrītu Komisijai un skolotājiem.

58.      Ir pagājuši gandrīz 30 gadu, kopš Tiesa pirmo reizi atbalstīja interpretāciju pantam, kurš vēlāk kļuva par EKL 234. pantu, kas bija plašāka nekā 2. punkta gramatiskā nozīme. Lietā Broekmeulen (28) Tiesa nosprieda, ka tad, kad Karaliskā Nīderlandes Medicīnas veicināšanas biedrības [the Royal Netherlands Society for the promotion of medicine] izveidotā apelācijas komiteja (turpmāk tekstā – “apelācijas komiteja”) piemēroja un noteica Kopienu tiesību jautājumus, tā bija jāatzīst par dalībvalsts tiesu. Tiesa tās spriedumā norādīja, ka apelācijas komitejas lēmumus nevarēja pārsūdzēt vispārējā tiesu sistēmā.

59.      Šajā lietā Apelācijas padome ir “pirmā un pēdējā instance” (29). Ievērojot, ka tās kompetences jomā ietilpst tādu skolotāju tiesības un pienākumi, no kuriem daudzi nav īstenojuši brīvas pārvietošanās tiesības, pieņemot norīkojumu uz dažādām Eiropas skolām, tai nenovēršami – kā patiesi arī šajā lietā – būs jāpiemēro (un jāpiešķir prioritāte) ES tiesībām, lai izšķirtu tās izskatīšanā esošo strīdu. Tāpat kā apelācijas komitejas lēmumus lietā Broekmeulen, tā arī Apelācijas padomes lēmumus nav tiesību pārsūdzēt kādas dalībvalsts vispārējā tiesu sistēmā. Analoģija ar lietu Broekmeulen ir pārliecinoša (30).

60.      Lietā Christian Dior (31) Tiesa vērtēja, vai tiesvedībā, kas saistīta ar Preču zīmju direktīvas interpretāciju (32), Nīderlandes augstākā dalībvalsts tiesa vai Beniluksa tiesa (33) būtu jāuzskata par tiesu, kuras lēmumus nevarēja pārsūdzēt un kurām tādējādi bija pienākums uzdot prejudiciālus jautājumus Tiesai atbilstoši EKL 234. panta 3. punktam. Tiesa atkal atbalstīja teleoloģisku interpretāciju un, atsaucoties uz Beniluksa tiesu, nosprieda: “nav laba pamatojuma tam, kāpēc šāda tiesa, kas ir kopīga vairākām dalībvalstīm, nevarētu uzdot jautājumus šai Tiesai tādā pašā veidā kā jebkuru citu dalībvalstu tiesas”. Nonākot pie šāda secinājuma, Tiesa par svarīgiem uzskatīja divus apstākļus. Pirmkārt, Beniluksa tiesai bija pienākums nodrošināt Beniluksa valstīm kopīgo tiesību normu vienveidīgu piemērošanu; un tās procedūra bija tiesvedības stadija dalībvalsts tiesās, kas radīja galīgo Beniluksa kopīgo tiesību normu interpretāciju. Otrkārt, atzinums, ka Beniluksa tiesa bija tiesīga uzdot jautājumus Tiesai, atbilda EKL 234. panta mērķim, jo tas nodrošināja vienveidīgu Kopienu tiesību interpretāciju (34).

61.      Ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] īsumā apskatīja šo jautājumu savos secinājumos. Viņš uzsvēra, ka “Līguma noteikumu būtība ir, ka dalībvalsts tiesai, kuras lēmumi ir galīgi, nevajadzētu lemt par Kopienu tiesību jautājumu bez šīs Tiesas nolēmuma”.

62.      Eiropas skolas apgalvo, ka lieta Christian Dior ir nošķirama no izskatāmās lietas, jo pamata tiesvedības jautājums tajā lietā sākotnēji tika skatīts dalībvalsts tiesā (Rechtbank te Haarlem; lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu beigās izteica Nīderlandes Augstākā tiesa). Šajā gadījumā jautājumu nekad nav skatījusi dalībvalsts tiesa, un līdz ar to nav jautājuma, kas izriet no dalībvalsts tiesas.

63.      Es nepiekrītu. Manuprāt, Tiesai šādos gadījumos vienmēr ir jāpieņem EKL 234. panta teleoloģiska interpretācija šādu iemeslu dēļ.

64.      Pirmkārt, dalībvalstis kopīgi izveidoja Apelācijas padomi kā pirmās un pēdējās instances tiesas spriešanas iestādi, lai izlemtu visus jautājumus, kas saistīti ar Eiropas skolām, kuras regulē Konvencija (vai tādi akti kā Norīkoto darbinieku statūti, kas pieņemti saskaņā ar Konvenciju) (35). Apelācijas padomei ir pienākums nodrošināt, lai Konvencijā paredzētās tiesību normas tiktu piemērotas vienveidīgi. Tās nolēmumi ir galīgi un noteicoši. Konvencijā ir paredzēts, ka Apelācijas padomes spriedumus piespiedu kārtā izpilda attiecīgās dalībvalsts iestādes saskaņā ar savām tiesībām (36).

65.      No tā izriet, ka Apelācijas padome būtu uzskatāma par tiesu, kas ir “kopīga vairākām dalībvalstīm”. Patiesi, tā kā tā ir kopīga visām dalībvalstīm, tā ir šī jēdziena pilnīgākā izpausme. Būtu paradoksāli, ja, piemērojot ES tiesības, Apelācijas padome nevarētu uzdot jautājumus Tiesai, kad dalībvalstīm, ar dalībvalstu tiesu starpniecību, ir pienākums izpildīt piespiedu kārtā tās lēmumus.

66.      Šajā ziņā es piebilstu, ka atbilstoši Konvencijas 26. pantam šai Tiesai vienīgajai ir kompetence strīdos starp līgumslēdzējām pusēm saistībā ar Konvencijas interpretāciju un piemērošanu, kurus nav atrisinājusi Padome (37). Būtu anomāli, ja līdzvērtīgu jautājumu, kas izriet no tā, ka indivīds apstrīdējis ģenerālsekretāra pieņemtu lēmumu, Apelācijas padome nevarētu arī uzdot šai Tiesai, kad tas ir saistīts ar ES tiesību interpretāciju.

67.      Man šķiet, ka šeit var tikt atbilstoši saskatīta paralēle ar Līgumos noteikto parasto sistēmu, kur tiešas prasības var tikt papildinātas ar lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un kur Tiesa parasti ir izmantojusi plašu interpretāciju, lai saglabātu vienveidīgu interpretāciju un nodrošinātu efektīvu aizsardzību.

68.      Lietā Zwartveld (38) Tiesa saskārās ar “tiesiskās sadarbības lūgumu”, kas izrietēja no dalībvalsts tiesas, kas īsti neietilpa ar Līgumiem izveidotajā procesuālajā sistēmā, to tulkojot gramatiski. Rechter‑commissaris [tiesnesis komisārs] no Arrondissementsrechtbank Groningen [Hroningenas iecirkņa tiesas] (Nīderlande) izmeklēja nopietnus pārkāpumus saistībā ar Lauversogas [Lauwersoog] zivju tirgus pārvaldi, ieskaitot aizdomas par dalībvalstu tiesību normu, kas pieņemtas Kopienu tiesību īstenošanai par zvejniecības kvotām, pārkāpumu. Viņš uzskatīja, ka viņa izmeklēšanai ir būtiski saņemt tostarp EEK zvejniecības inspektoru uzrakstīto ziņojumu kopijas, un norādīja, ka pēc šo dokumentu izvērtēšanas varētu būt jāiegūst pierādījumi no attiecīgajiem inspektoriem. Komisija atteica atklāšanu, apgalvojot, ka dokumenti bija daļa no lietas par juridiskiem jautājumiem, kuru izskatīja Komisija. Rechter‑commissaris tādējādi vērsās Tiesā un lūdza palīdzību, pamatojoties uz Protokolu par privilēģijām un imunitāti Eiropas Kopienā un Eiropas Konvenciju vai savstarpējās sadarbības konvencijām (kurai Kopiena nebija pievienojusies, bet kuru viņš uzskatīja par iekļautu Kopienu tiesību sistēmā, un tādējādi uzskatāmu par Kopienu tiesību neatņemamu sastāvdaļu).

69.      Tiesa lietu nenoraidīja kā nepieņemamu. Tieši pretēji, skatot lietu plenārsēdē, tā nosprieda (39), ka Kopienā, kas balstīta uz tiesiskumu, Kopienas iestādēm ir jāievēro patiesas sadarbības pienākums (kas bija it īpaši svarīgs attiecībās ar tiesību aizsardzības iestādēm, kas ir atbildīgas par Kopienu tiesību piemērošanas un ievērošanas nodrošināšanu). Kā nepieciešamas sekas Tiesai ir jābūt tiesībām pārbaudīt, vai šis pienākums ir izpildīts, un līdz ar to kompetencei izvērtēt, vai Kopienas iestādes atteikums sadarboties ar dalībvalsts iestādēm bija pamatots (40).

70.      Tiesa tādējādi izmantoja šo kompetenci un uzdeva Komisijai iesniegt nepieciešamos dokumentus un atļaut uzaicināt inspektorus kā lieciniekus, izņemot, ja tā iesniegtu “obligātus iemeslus saistībā ar nepieciešamību aizsargāt Kopienu intereses, kas pamatotu tās atteikumu” (41).

71.      Es ar cieņu apsveicu Tiesas vēlmi lietā Zwartveld ņemt vērā Līgumu mērķus un uzstāt uz tās kompetenci saglabāt svarīgus Kopienu tiesību principus, tādējādi nodrošinot, ka Eiropas Kopienas turpina būt “Kopiena, kas balstīta uz tiesiskumu”. 20 gados, kas ir pagājuši kopš lietas Zwartveld, Eiropas Kopienas ir kļuvušas par Eiropas Savienību un daudz kas vēl ir mainījies, bet būtiski svarīgākais – nodrošināt tiesību ievērošanu, kuras paredz Līgumi un saistītie akti, un saglabāt tiesiskumu – ir palicis nemainīgs.

 Tiesības vērsties tiesā

72.      Neapstrīdamais iemesls atbalstīt teleoloģisku EKL 234. panta interpretāciju ir nodrošināt ES tiesību vienveidīgu un vienotu interpretāciju. Tādējādi Apelācijas padomei būtu jāvar uzdot jautājumus Tiesai, kad tā uzskata, ka, lai tā varētu taisīt spriedumu, ir nepieciešams lēmums par ES tiesību jautājumu.

73.      ES tiesību vienveidīgums un saskaņotība ir prejudiciālā nolēmuma procedūras galvenais mērķis. Būtu dīvaini, ja pastāvētu dalībvalstu un ES iestāžu izveidota iestāde, kas pieņem galīgus lēmumus par ES tiesību jautājumiem, bet kura saskaņā ar sašaurinātu viedokli par Tiesas kompetenci atbilstoši EKL 234. pantam nevar lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu.

74.      Kā ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo Kolomers [Ruiz‑Jarabo Colomer] norādījis savos secinājumos lietā Umweltanwalt von Kärnten (42):

“EKL 234. pantā tiek paredzēts tiesu dialogs, lai nodrošinātu Kopienu tiesību vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs. Tiesa ir ļāvusi šajā sarunā piedalīties krietni vien atšķirīgiem subjektiem [..]. Neraugoties uz iepriekš norādītajām problēmām, šai neveiklajai situācijai ir zināms attaisnojums. Tiesu iekārta 27 dalībvalstu [Kopienā] atbilst gaužām atšķirīgiem kritērijiem un mērķiem. Tā kā ir grūti iedomāties modeli, kurā kopumā tiktu atspoguļota tik daudzu valstu tiesu varas funkcija, sprieduma lietā Vaassen‑Goebbels kritēriji tiek interpretēti tik vispārīgi un plaši.”

75.      Turklāt šaura interpretācija būtu pretrunā nolēmuma procedūras mērķim un ētosam. Tā būtu tieši pretēja tiesiskās sadarbības garam, kuru Tiesa ir konsekventi uzsvērusi savā judikatūrā (43).

76.      Manuprāt, ja Apelācijas padome nevar lūgt Tiesu sniegt autoritatīvu nolēmumu par ES tiesību jautājumu, kas ir būtisks tās izskatīšanā esošajā pārsūdzībā, tas apdraudētu ES tiesību vienveidību un saskaņotību. Tas arī liegtu šīs pārsūdzības pieteicējiem tiesības uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kā to atzina Eiropas skolas tiesas sēdē.

77.      Ņemot vērā visus šos apstākļus, es uzskatu, ka, piemērojot teleoloģisku interpretāciju, Apelācijas padome ietilpst EKL 234. panta piemērošanas jomā.

 Ja šis lūgums tiek atzīts par pieņemamu izskatīšanai, vai Tiesas lietu skaits varētu nepamatoti pieaugt?

78.      Var iebilst, ka, ja Eiropas skolu Apelācijas padome tiek uzskatīta par kompetentu uzdot Tiesai ES tiesību jautājumus atbilstoši EKL 234. pantam, Tiesa varētu tikt pārpludināta ar līdzīgiem lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu no citām iestādēm, kas citādi līdz šim tika uzskatītas par tādām, kas būtu ārpus EKL 234. panta piemērošanas jomas.

79.      Komisija uzskatīja, ka, pirmkārt, izvērtējot iespējamo lūgumu skaita palielināšanās risku un nepieciešamību nodrošināt vienveidīgu ES tiesību piemērošanu, pēdējam ir jādod priekšroka. Otrkārt, tā norādīja, ka Apelācijas padome ir ļoti specifiska struktūra. Maz iespējams, ka pastāv daudzas citas tādas struktūras, kam piemīt tādas pašas pazīmes un kas tādējādi ir kompetentas uzdot jautājumus atbilstoši EKL 234. pantam.

80.      Es piekrītu.

81.      Arguments, ka lūgumu Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemšana no Apelācijas padomes atbilstoši EKL 234. pantam pārpludinās Tiesu, nav viedoklis, kas ir pamatots ar tiesību principiem. Ja, pareizi interpretējot tiesības, Apelācijas padomei būtu jāvar iesniegt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, tas, ka varētu būt kāda (iespējama vai hipotētiska) Tiesas darba apjoma palielināšanās, nav pienācīgs pamats izdarīt citādu secinājumu.

82.      Nesenajā būtiskajā ES paplašināšanās 2004. gadā (no 15 uz 25 dalībvalstīm) nebūtu iedomājams piedāvāt, ka, lai gan jauno dalībvalstu tiesas bija kvalificētas iesniegt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, tas būtu izdevīgi, un tādējādi – labāk neļaut tām to darīt, jo Tiesa varētu tikt pārslogota. Lietderība, lai cik vilinoša, nav pamatots tiesisks arguments.

83.      Turklāt ir grūti, ja ne neiespējami, atrast Apelācijas padomei līdzīgas iestādes citviet ES sistēmā.

84.      Pirmkārt, visas Konvencijas, kas izveido Eiropas skolas, līgumslēdzējas puses (27 dalībvalstis un ES iestādes) atrodas ES. Situācija tādējādi atšķiras no nolīgumiem, ar kuriem ir izveidotas tādas tiesas kā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (44) un PTO grupas (45), vai atbilstoši kuram potenciāli varētu tikt izveidota jaunā Eiropas Patentu tiesa (46). Ir saprātīgi uzskatīt, ka būtu nepieciešams speciāls noteikums, kas ļautu šādām starptautiskām tiesām iesniegt lūgumus šai Tiesai. Tieši pretēji, strīdi Apelācijas padomē izriet tikai no ES un ir saistīti ar personām, kas ir pakļautas ES tiesībām.

85.      Otrkārt, Apelācijas padomes locekļus ieceļ no Tiesas sagatavota saraksta un kritēriji viņu iecelšanai ir līdzīgi tiem, kas tiek piemēroti Civildienesta tiesas locekļiem. Abi šie elementi uzsver Apelācijas padomes tiesas spriešanas funkciju un tās strukturālo saistību ar ES tiesību sistēmu.

86.      Vistuvākā paralēle varētu būt ar Eiropas Universitātes institūtu [European University Institute] (turpmāk tekstā – “EUI”) . Tas tika izveidots 1972. gadā saskaņā ar starptautisku nolīgumu (turpmāk tekstā – “EUI konvencija”) starp sešām sākotnējām dalībvalstīm. Tā Darbinieku statūti paredz sūdzību procedūru, kuras lēmumus var pārsūdzēt Pārsūdzību padomei. Tomēr Pārsūdzību padome atšķiras no Apelācijas padomes, jo tā, piemēram, nav izveidota ar EUI konvenciju strīdu izskatīšanai. Tādējādi arī obligāti neizriet, ka, ja Eiropas skolu Apelācijas padome ir tiesīga iesniegt lūgumus atbilstoši EKL 234. pantam, tad Tiesai būtu automātiski jāpieņem EUI Pārsūdzību padomes iesniegtais lūgums.

87.      Īsumā Apelācijas padome un Konvencija, ar kuru tā izveidota, šķiet, ir ja ne unikālas, tad vismaz daļa no netipiskām sugām Eiropas Savienībā. Ir maz iespējams, ka Tiesa tiktu pārpludināta ar lūgumiem no tādām iestādēm kā Apelācijas padome. Turklāt, kā es to esmu norādījusi, kad piemērojamie noteikumi nav ES tiesību daļa, Tiesas pienākums ir tikai sniegt vadlīnijas par ES tiesību interpretāciju tiktāl, ciktāl tas ietekmē šādu noteikumu piemērošanu.

88.      Līdz ar to, manuprāt, atbildei uz pirmo jautājumu būtu jābūt, ka Eiropas skolu Apelācijas padome ietilpst EKL 234. panta piemērošanas jomā, un, tā kā Apelācijas padome darbojas kā pēdējās instances tiesa, tā ir kompetenta iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kad tā izvērtē ES tiesību jautājumu, un principā tai ir izvirzīta prasība to darīt atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā ikvienai citai tiesai, par kuras lēmumiem nav tiesību aizsardzības līdzekļa.

 Otrais jautājums

89.      Ar otro jautājumu Apelācijas padome vēlas uzzināt, vai EKL 12. pants (diskriminācijas aizliegums uz pilsonības pamata) un EKL 39. pants (darba ņēmēju brīvas pārvietošanās nodrošināšana) neļāva piemērot tādu atalgojuma sistēmu, kāda bija spēkā Eiropas skolās faktu norises laikā, jo šī sistēma nepieļāva nekādus pielāgojumus, pamatojoties uz valūtas kursa svārstībām, kas varētu samazināt dažu norīkoto skolotāju pirktspēju. Šajā ziņā Apelācijas padome norāda, ka sistēma “tieši atsaucas uz sistēmu, kuru piemēro Kopienas ierēdņiem”.

90.      Jautājums rodas saistībā ar to, ka no 2007. gada 1. jūlija līdz 2008. gada 1. jūlijam sterliņu mārciņas vērtība attiecībā pret EUR būtiski nokritās. Maiņas kurss, kuru piemēroja Eiropas Kopienas ierēdņu algām, nemainījās tajā periodā, kā arī nemainījās Eiropas piemaksas vērtība (aprēķināts un izteikts EUR 2007. gada 1. jūlijā), uz kuru bija tiesīgs jebkurš skolotājs (47). Šo divu faktoru dēļ skolotāju, kuri norīkoti no Apvienotās Karalistes, amatā, kur viņiem maksāja [algu] EUR, algas vērtība samazinājās (EUR) tā, ka visas viņu algas (dalībvalsts daļa un Eiropas piemaksa) vērtība EUR nokritās vienlaikus.

91.      Skolotāji norāda, ka algas sistēma nenodrošināja vienotu visu norīkoto skolotāju pirktspēju. Viņi norāda, ka tā diskriminēja britu skolotājus Briselē, salīdzinot ar 1) uz Briseli norīkotiem skolotājiem, kuri saņēma dalībvalsts algu citā valūtā, nevis EUR vai sterliņu mārciņās, 2) britu skolotājiem, kuri mācīja Eiropas skolā Kalemā, kas nebija izmantojuši pārvietošanās brīvību, un 3) skolotājiem, kuri saņēma savu dalībvalsts algu EUR.

92.      Turklāt skolotāji norāda, ka Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 2. punkta b) apakšpunkts bija pretrunā EKL 12. un 39. pantam, jo tas neparedzēja, ka sterliņu mārciņas vērtības kritums tiek ņemts vērā, nosakot Eiropas piemaksu, tādējādi radot britu skolotājiem neizdevīgāku stāvokli. Turklāt, lai atbilstu Līgumam, 49. panta 2. punkta b) apakšpunktam būtu bijis jābūt piemērojamam ar atpakaļejošu spēku, pieļaujot Eiropas piemaksas pielāgojumu, ietverot skolotāju prasību visu periodu (no 2007. gada oktobrim līdz 2008. gada jūnijam).

93.      Eiropas skolas apgalvo, ka britu skolotājus nediskriminēja. Pirmkārt, nebija patiesa salīdzinājuma – skolotāju apstākļi, kuru dalībvalsts alga bija sterliņu mārciņās, atšķīrās no viņu kolēģu apstākļiem, kuru dalībvalsts alga bija EUR. Otrkārt, algas sistēma nešķiroja pēc pilsonības, tā tika piemērota objektīvi un vienādā veidā visiem skolotājiem, kuru dalībvalsts alga bija citā valūtā, nevis EUR.

94.      Eiropas skolas piekrīt, ka 49. panta 2. punkta b) apakšpunkta redakcija, kuru piemēroja līdz 2008. gada 1. jūlijam, varētu tikt uzskatīta par netieši diskriminējošu, jo tā nenodrošināja, ka būtisks citas valūtas, nevis EUR, maiņas vērtības kritums tiek ņemts vērā, nosakot Eiropas piemaksu. Tomēr tās norāda, ka jebkāda šāda diskriminācija ir attaisnojama, jo maiņas kurss tika piemērots, atsaucoties uz objektīviem kritērijiem.

 Sākotnējās piezīmes

95.      EKL 12. panta diskriminācijas uz pilsonības pamata aizliegums ir specifiska vispārējā vienlīdzīgas attieksmes principa izpausme, un tai ir piešķirta noteikta forma tostarp EKL 39. pantā attiecībā uz darba ņēmēju brīvas pārvietošanās tiesībām (48). Šīs tiesības arī tiek aizsargātas starptautiskās organizācijas ietvaros, un EKL 12. pants un EKL 39. pants tiek piemērots tieši skolotājiem Eiropas skolās (49). Tiesa arī ir izskaidrojusi, ka noteikumi, kuri liedz vai attur darba ņēmējus no brīvas pārvietošanās, rada šķērsli, pat ja tie ir piemērojami neatkarīgi no attiecīgo darba ņēmēju pilsonības (50).

96.      Tādējādi es vispirms izvērtēšu, vai apstrīdētā sistēma diskriminēja uz pilsonības pamata vai citādi pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu; otrkārt, vai tā liedza vai atturēja no brīvas pārvietošanās kādu skolotāju kategoriju; un, visbeidzot, vai, ciktāl nepieciešams, šāda sistēma bija tomēr attaisnojama.

 Vai apstrīdētā sistēma diskriminēja uz pilsonības pamata vai citādi pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu?

97.      Diskriminācijas uz pilsonības pamata aizliegums ietver:

“[..] ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu.

Izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un ir samērīga ar sasniedzamo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem un ja tādējādi var tikt radīta nelabvēlīgāka situācija citu dalībvalstu pilsoņiem” (51).

98.      Vispārīgāk sakot, vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās nedrīkst piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (52).

99.      No Norīkoto darbinieku statūtiem nepārprotami izriet, ka nebija tiešas diskriminācijas uz pilsonības pamata.

100. Tāpat arī Norīkoto darbinieku statūtu noteikumi nav dalībvalsts tiesības, kas pēc savas būtības var citu dalībvalstu pilsoņus ietekmēt vairāk nekā “uzņemošās” dalībvalsts pilsoņus klasiskā nozīmē, jo tie attiecas uz skolotājiem, kuri no jebkuras dalībvalsts ir norīkoti uz vienu no septiņām uzņemošajām dalībvalstīm.

101. Tomēr sistēmā var tikt izdalītas divas skolotāju grupas, un var redzēt, ka tās bija – vismaz faktu norises laikā – pakļautas atšķirīgai attieksmei attiecībā uz veidu, kādā kopējās algas EUR vērtība var attīstīties gada laikā. Pirmā grupa ietvēra skolotājus, kuri norīkoti no dalībvalsts EUR zonā, kuru dalībvalsts alga nemainījās EUR un kuru kopējā alga EUR nemainījās, un tādējādi tā bija attiecīgajā periodā vienāda ar summu, kas norādīta Norīkoto darbinieku statūtu III pielikumā. Otrā grupa ietvēra skolotājus, kuri norīkoti no dalībvalsts ārpus EUR zonas, kuru dalībvalsts alga EUR varēja un patiesi mainījās lielākā vai mazākā mērā saskaņā ar valūtas maiņas kursa svārstībām tā, ka viņu kopējā alga (EUR mainīgās vērtības dalībvalsts alga un EUR pastāvīgās vērtības Eiropas piemaksa) varēja un patiesi atšķīrās no summas, kas norādīta Norīkoto darbinieku statūtu III pielikumā. Es šīs grupas attiecīgi dēvēšu par pirmo un otro grupu.

102. Būtu jānorāda, ka atšķirīgā attieksme, kuru esmu identificējusi, attiecas uz skolotāju tiesībām, kuras paredz Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 1. punkts, uz kopējo algu, kuras vērtība EUR ir tā, kas attiecīgajam darba algas skalas līmenim ir norādīta šo statūtu III pielikumā. Tā nav saistīta ar algas pirktspēju, kuru nenodrošina Norīkoto darbinieku statūti un kura mainīsies atbilstoši tostarp tam, cik lielā mērā skolotājs var un vēlas saņemt, noguldīt bankā vai izmantot savu atalgojumu izcelsmes dalībvalstī tās valsts valūtā.

103. Tāpat būtu jānorāda arī, ka, ja apstrīdētā kārtība pārkāptu vienlīdzīgas attieksmes principu, jo līdzīgas situācijas tiek regulētas atšķirīgi, tad arī jābūt pārkāptam īpašajam diskriminācijas uz pilsonības pamata aizliegumam, jo pirmās grupas skolotāji raksturīgi, visticamāk, bija EUR zonas dalībvalstu pilsoņi, un tie, kas bija otrajā grupā, raksturīgi, visticamāk, bija pilsoņi no citām dalībvalstīm.

104. Tomēr, tā kā šīs divas grupas, kuras esmu identificējusi, neatbilst tām, kas ir piedāvātas salīdzināšanai šajā tiesvedībā, ir nepieciešams īss paskaidrojums.

105. Pirmkārt, vai divas grupas atrodas salīdzināmos apstākļos no vienlīdzīgas attieksmes principa viedokļa?

106. Man šķiet, ka atbildei ir jābūt apstiprinošai. Norīkoto darbinieku statūti paredz samaksas skalas EUR un paredz, ka darbinieki ir “tiesīgi” saņemt šādu atalgojumu. Visi skolotāji, kuriem ir vienādas tiesības, tādējādi atrodas salīdzināmos apstākļos. Ir tiesa, ka noteiktu objektīvu atšķirību var atrast starp skolotājiem, kuru izcelsmes un norīkojuma vieta atrodas dažādu valūtu zonās, jo viņi būs pakļauti atšķirīgiem nosacījumiem, kad pārskaitīs atalgojumu no vienas uz otru vietu. Tomēr šīs atšķirības – kuru sekas lielā mērā ir atkarīgas no personas gribas – neietekmē atalgojuma EUR valūtas vērtību, uz kuru šī persona ir tiesīga.

107. Otrkārt, vai ir piemērojami arī citi salīdzināšanas kritēriji?

108. Apelācijas padome un Komisija ir aicinājušas Tiesu salīdzināt skolotāju apstākļus ar Eiropas iestāžu ierēdņu apstākļiem. Tomēr līdz ar iecelšanu šādi ierēdņi kļūst par attiecīgo iestāžu darbiniekiem un pilnībā neatkarīgiem no izcelsmes dalībvalstu iestādēm. Salīdzinājumam, kamēr skolotāji ir norīkoti uz Eiropas skolu sistēmu, viņi saglabā saikni ar dalībvalsts administrāciju, kas ir atbildīga par dalībvalsts algas samaksu. Taisnība, ka Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 2. punkta b) apakšpunkts atsaucas uz “maiņas kursu, ko piemēro Eiropas Kopienu ierēdņu atalgojumam”. Tomēr tas tikai norāda uz valūtas maiņas kursu, kas piemērojams aprēķinos (proti, kurss, kas tiek izmantots vispārējā ES budžeta īstenošanai) (53). Tas nepadara Eiropas skolu skolotāju atalgojuma sistēmu par salīdzināmu ar ES ierēdņiem piemēroto.

109. Komisija arī atsaucas uz pastāvīgo valsts ekspertu, kas norīkoti darbam iestādēs, apstākļiem. Visu pastāvīgo valsts ekspertu algu maksā dalībvalsts iestādes, kura daļa viņi joprojām ir, kamēr iestāde maksā tikai dienas un mēneša pabalstus (54). Salīdzinoši – Eiropas skolu skolotāju atalgojums, uz kuru viņiem ir tiesības, sastāv no dalībvalsts algas un Eiropas piemaksas. Tādējādi ir būtiski, ka pastāvīgajiem valsts ekspertiem piemērojamie noteikumi nemaz necenšas nodrošināt to, ka eksperti no dažādām dalībvalstīm saņem to pašu kopējo maksājumu, kamēr viņi atrodas norīkojumā. Salīdzinājumam – Eiropas skolas skolotājiem piemērojamos Norīkoto darbinieku statūtos norādīts, ka katrs skolotājs “ir tiesīgs uz” atalgojumu atbilstoši darba algas skalas līmenim, kas norādīts EUR valūtā, III pielikumā.

110. Skolotāji, no savas puses, ierosina, ka tie, kas ir norīkoti Eiropas skolā Briselē no Apvienotās Karalistes, var tikt salīdzināti ar a) citiem skolotājiem no Apvienotās Karalistes, kas norīkoti Eiropas skolā Kalemā savā mītnes dalībvalstī, un/vai b) skolotājiem, kuri norīkoti uz Briseli un kuri saņēma savu dalībvalsts algu citā valūtā, nevis EUR vai sterliņu mārciņās. Tomēr faktiski abas šīs grupas ietilpst manā otrajā grupā, kurā pret visiem locekļiem izturējās vienādi attiecībā uz to, kā viņu kopējās algas EUR vērtība varēja – un visos gadījumos lielākā vai mazākā mērā patiesi atšķīrās no summas, kas norādīta Norīkoto darbinieku statūtu III pielikumā. Tas, vai vēl var izdalīt apakšgrupas atkarībā no ietekmes uz pirktspēju, ir nebūtiski, kā es to esmu paskaidrojusi.

111. Nozīmīgā atšķirība attieksmē pret skolotājiem pirmajā un otrajā grupā ir tāda, ka pirmā saņēma visā apstrīdētajā periodā algu, kuras EUR vērtība bija tieši tāda, kāda garantēta Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 1. punktā un III pielikumā, kamēr otrā neizbēgami tika pakļauta riskam, ka viņu atalgojums atšķirsies no šīs summas. Vai šāda riska iestāšanās bija par labu vai par sliktu skolotājiem no noteiktas dalībvalsts, man nešķiet būtiski. Vai britu skolotāji faktiski zaudēja attiecīgajā periodā, kamēr citi no pārējām dalībvalstīm ārpus EUR zonas varēja gūt labumu, bija atkarīgs no valūtas maiņas kursa svārstībām, kas bija pilnībā objektīvs ārējs apstāklis. Būtiskais ir tas, ka otrās grupas skolotājiem bija iestājies risks saņemt mazāk nekā garantētā atalgojuma vērtība EUR, kas varēja tikt risināts atalgojuma sistēmā, kura paredzēta Norīkoto darbinieku statūtos, kamēr pirmās grupas skolotājiem šāda riska nebija.

112. Es tādējādi uzskatu, ka faktu norises laikā apstrīdētā sistēma pārkāpa vienlīdzīgas attieksmes principu un tādējādi diskriminēja uz pilsonības pamata pretēji EKL 12. pantam.

 Vai apstrīdētā sistēma liedza vai kavēja pārvietošanās brīvību?

113. Es tomēr nevaru piekrist uzskatam, ka manis konstatētais defekts rada jebkādu šķērsli vai attur īstenot pārvietošanās brīvības tiesības.

114. Uz Eiropas skolām norīkoto skolotāju atalgojuma sistēma ir saistīta ar pastāvīgu algas saņemšanu, uz kuru viņi ir tiesīgi, un papildus Eiropas piemaksu. Tādējādi šķiet, ka visos gadījumos norīkojumā viņi saņems lielāku atalgojumu, nekā viņi saņemtu, ja viņi būtu palikuši iepriekšējā amatā.

115. Šķiet maz ticams, ka šāda iespēja atturēs jebkuru skolotāju pieteikties uz vai pieņemt norīkojumu, ja vien kopējā alga nav mazāka par to, kas ir nepieciešams sava dzīves līmeņa saglabāšanai norīkojumā, jebkādu pastāvīgo saistību izpildei, kas viņam varētu būt izcelsmes dalībvalstī un jebkādu izmaksu segšanai, kas saistītas ar pārvietošanos dalībvalstīs. Šādas situācijas risks šajā lietā nav izvirzīts, kā arī šāds risks nešķiet acīmredzami iespējams. Maz ticams, ka risks konstatēt, ka EUR vērtība, kāda kopējā atalgojumā atšķiras no cita skolotāja tajā pašā darba algas skalas līmenī, kas salīdzinoši ir reāls un patiesi nenovēršams risks –, būs cik necik nozīmīgs apsvērums, lemjot par to, vai pieteikties uz vai pieņemt norīkojumu. Tas var attiecīgajā gadījumā izvērsties par kaitinošu apstākli vai iepriecinājumu atkarībā no tā, kurā virzienā būs atšķirība, taču sistēmā, kas ir saistīta ar 27 dalībvalstīm ar plaši atšķirīgām dalībvalstu algām, kas klasificētas pēc atšķirīgām pazīmēm sistēmā, kurā ir deviņas darba algas skalas, kur katrā ir 12 līmeņi, tas gandrīz noteikti nekad neietekmēs skolotāja spēju vai vēlmi īstenot pārvietošanās brīvību, piesakoties uz vai pieņemot norīkojumu uz Eiropas skolu citā dalībvalstī.

 Vai apstrīdētā sistēma var tikt attaisnota?

116. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atšķirīga attieksme, kas ir netieša diskriminācija uz pilsonības pamata, ir aizliegta, ja vien tā nav objektīvi attaisnojama, ir atbilstoša, lai nodrošinātu vispārēju interešu mērķa īstenošanu, un tā nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai to sasniegtu (55).

117. Komisija norāda, ka nav iespējams iedibināt tādu algas sistēmu, kas nodrošinātu precīzi vienādu pirktspēju skolotājiem, kas norīkoti uz Eiropas skolām no 27 dalībvalstu administrācijām. Turklāt no 1995. līdz 2008. gadam sterliņu mārciņas vērtības kritumi un kāpumi pret EUR viens otru izlīdzināja.

118. Tomēr, kā es esmu norādījusi, pirktspēja nevar būt salīdzināmais lielums, bet tas ir jāsaista ar EUR vērtību kopējā algā, kuru garantē Norīkoto darbinieku statūti. Un nav būtiski, vai maiņas kursu svārstības viena otru izlīdzināja gadu laikā, jo trūkums sistēmā ir saistīts ar statiska valūtas maiņas kursa saglabāšanu, lai aprēķinātu Eiropas piemaksas summu viena gada laikā.

119. Eiropas skolas, no savas puses, apgalvo, ka gan faktu norises laikā esošā sistēma, gan no 2008. gada 1. jūlija ieviestie grozījumi bija attaisnoti. Pirmkārt, algu sistēmai ir jāņem vērā, ka norīkotie skolotāji saņem savas dalībvalsts algas no 27 dalībvalstu administrācijām. Otrkārt, sistēma nevar tikt pakļauta pārmērīgām administratīvām nastām, bet tai ir jādarbojas visu norīkoto skolotāju interesēs. Treškārt, lai gan daži no norīkotajiem skolotājiem var atrasties neizdevīgākā stāvoklī, ja viņu dalībvalsts valūta zaudē vērtību pret EUR, viņi arī gūst labumu, ja tās vērtība pieaug, tādējādi sistēma ir aptuveni neitrāla.

120. Pirmais arguments man šķiet nesvarīgs. Ja apstrīdētā algu sistēma spēja ņemt vērā, ka norīkotie skolotāji saņem dalībvalstu algas no 27 administrācijām, vienreiz gadā aprēķinot Eiropas piemaksas, tā būtu varējusi to izdarīt arī par katru algas maksājumu.

121. Attiecībā uz otro un trešo argumentu šķiet būtisks spriedums lietā Terhoeve. Jautājums bija par to, vai bija attaisnojamas lielākas iemaksas, kas bija jāveic darba ņēmējam, kas mainīja savu dzīvesvietu no vienas dalībvalsts uz citu, lai tur sāktu strādāt. Tiesa nosprieda, ka nebija. Proti, ne dalībvalsts noteikumi par nodokļu un sociālās apdrošināšanas iemaksu iekasēšanas vienkāršošanu vai saskaņošanu, ne administratīva rakstura apsvērumi nevar attaisnot kaitēšanu pamatbrīvībai (56).

122. Attiecīgi es uzskatu, ka algas sistēma, kuru paredzēja Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 2. punkts, faktu norises laikā bija pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam, it īpaši, kā tas paredzēts EKL 12. pantā, un to nevar objektīvi attaisnot.

 Trešais jautājums

123. Ar trešo jautājumu Apelācijas padome jautā, vai, ja atbilde uz otro jautājumu ir apstiprinoša (saskaņā ar manu ierosinājumu tam tā būtu jābūt, ciktāl ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ietver netiešu diskrimināciju uz pilsonības pamata), situācijas atšķirība starp uz Eiropas skolām norīkotajiem skolotājiem un ES ierēdņiem var tikt attaisnota ar situāciju, kurā piemērotie maiņas kursi, lai saglabātu vienādu pirktspēju, nav vienādi.

124. Vispirms, jautājums šķiet nepareizi uzdots, jo maiņas kursi, kas izmantoti Eiropas piemaksas Eiropas skolu skolotājiem faktu norises laikā bija tieši tie paši, kas izmantoti Eiropas ierēdņu algu aprēķinam citā valūtā, nevis EUR, un tieši tā bija noteikts Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

125. Tomēr šķiet, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka nodoms varētu būt bijis atsaukties uz to, ka ES ierēdņiem vienāda pirktspēja tiek nodrošināta, nosakot svēruma kritērijus katrai nodarbinātības vietai, kas tiek noteikti katru gadu vienā laikā tāpat kā valūtas maiņas kursi, bet var tikt pielāgoti, ja būtiski mainās dzīvošanas izmaksas (57). Tomēr pat tad jautājums ir neskaidrs, jo Norīkoto darbinieku statūtu 47. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzēts: “Darbinieka algai jāpiemēro svēruma kritēriji tā, lai alga būtu vai nu zem, virs, vai vienāda ar 100 %, kā tas paredzēts un tiek pielāgots Eiropas Kopienu ierēdņiem.”

126. Tādējādi es neuzskatu, ka Tiesa var sniegt atbildi uz šādi uzdotu jautājumu.

127. Izlasot skolotāju apsvērumus Tiesai, šķiet ticami, ka jautājumu, kuru skolotāji vēlējās, lai uzdod Apelācijas padome, bija saistīts ar to, ka, lai gan svēruma kritēriju pielāgošana tiek piemērota gan ES ierēdņiem, gan Eiropas skolu skolotājiem, tie neietekmē skolotāju atalgojumu tādā pašā veidā kā ierēdņu atalgojumu, jo svēruma kritēriji atalgojumam nevar ņemt vērā maiņas kursu svārstības. Tādā gadījumā vēlamais jautājums varētu būt bijis, vai ierēdņu un skolotāju dažādo situāciju regulējums vienādā veidā nevarētu būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

128. Tā tomēr ir hipotēze, kura neatbilst jautājuma formulējumam, kādā tas uzdots un kura atbildēšanai būtu nepieciešama plašāka informācija attiecībā uz svēruma kritēriju piemērošanu skolotāju algām. Šādos apstākļos es nedomāju, ka Tiesai būtu pamats atbildēt uz hipotētisku jautājumu. Es tikai teikšu, kā jau esmu norādījusi (58), ka, manuprāt, uz Eiropas skolām norīkoto skolotāju apstākļi nevar tikt salīdzināti ar ES ierēdņu situāciju.

 Secinājumi

129. Attiecīgi es uzskatu, ka uz Eiropas skolas Apelācijas padomes uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:

1)      Eiropas skolas Apelācijas padome ietilpst EKL 234. panta piemērošanas jomā;

2)      vienlīdzīgas attieksmes princips un tā izteiksme diskriminācijas uz pilsonības pamata aizliegumā EKL 12. pantā nepieļauj Eiropas skolās norīkoto darbinieku statūtu 45.–49. pantā paredzētās atalgojuma sistēmas piemērošanu;

3)      Tiesa nevar atbildēt uz trešo jautājumu.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – Skolas ir izvietotas šādi: piecas Beļģijā, trīs Vācijā, viena Itālijā, divas Luksemburgā, viena Nīderlandē, viena Spānijā un viena Apvienotajā Karalistē.

---

3 – Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 443. sēj., 129. lpp.

---

4 – Apvienoto Nāciju Organizācijas līgumu krājums, 752. sēj., 267. lpp.

---

5 – OV L 212, 3. lpp.

---

6 – Pēc EK un EAEK (Euratom) līgumu parakstīšanas: Padomes 1994. gada 17. jūnija Lēmums 94/557/EK, ar ko pilnvaro Eiropas Kopienu un Eiropas Atomenerģijas kopienu apstiprināt ar parakstu un noslēgt Konvenciju, ar kuru nosaka Eiropas skolu statūtus (OV L 212, 17.08.1994., 1. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, 16. sēj., 1. lpp.). Skat. arī Komisijas 1994. gada 17. jūnija Lēmumu 94/558/EOTK, ar ko noslēdz Konvenciju, ar kuru nosaka Eiropas skolu statūtus (OV L 212, 17.08.1994., 15. lpp., Īpašais izdevums latviešu valodā, 16. sēj., 1. lpp.).

---

7 – Konvencija stājās spēkā 2002. gada 1. oktobrī.

---

8 – Skat. Konvencijas 27. pantu turpmāk 13. punktā.

---

9 – Pieņemti saskaņā ar Konvencijas 27. panta 4. punktu un Padomes apstiprināti 2004. gada 22. aprīlī (turpmāk tekstā – “statūti”), pieejami Eiropas skolu interneta vietnē.

---

10 –      Skat. arī Tiesas Statūtu 2. pantu un I pielikuma 5. pantu (OV 2008, C 115, 210. lpp.).

---

11 – Apstiprināts Padomes 2005. gada 1. un 2. februāra sapulcē (turpmāk tekstā – “reglaments”), pieejams Eiropas skolu interneta vietnē.

---

12 – Proti, valodas, kas minētas Konvencijas II pielikumā, – dāņu, holandiešu, angļu, franču, vācu, grieķu, itāļu, portugāļu un spāņu.

---

13 – Apstiprināti Padomes 2009. gada 20. un 21. janvāra sapulcē (turpmāk tekstā – “Norīkoto darbinieku statūti”), pieejami Eiropas skolu interneta vietnē.

---

14 –      Atbilstoši spēkā esošajai Norīkoto darbinieku statūtu redakcijai algas skalas ir noteiktas IV pielikumā. Tomēr attiecīgajā laika periodā Eiropas skolās norīkoto darbinieku ikmēneša algas skalas EUR bija iekļautas III pielikumā. Tādējādi šajos secinājumos es esmu atsaukusies uz III pielikumu.

---

15 – Tā kā pamata tiesvedība radās pirms Lisabonas līguma spēkā stāšanās, es atsaucos uz Līguma noteikumiem, kādi tie tad bija. EKL 12. panta noteikumi tagad ir atrodami LESD 18. pantā; EKL 39. un 234. pants atrodams attiecīgi LESD 45. un 267. pantā. Pirms Amsterdamas līguma spēkā stāšanās 1999. gadā, EKL 234. pants bija atrodams (ievērojot grozījumus, kuri nav būtiski šajā lietā) EEK līguma 177. pantā, un līdz ar to EK līguma 177. pantā. Lai palīdzētu lasītājam, es esmu pielāgojusi atsauces uz Līgumu pantiem tai numerācijai, kas tika piemērota laikā, kad pamata tiesvedība radās. Atsauces uz Kopienu vecākā judikatūrā un likumdošanas aktos ir, protams, jāinterpretē kā atsauces uz Eiropas Savienību.

---

16 – Visas atsauces ir uz III pielikumu redakcijā, kāda tā bija attiecīgajā laika periodā, skat. iepriekš 14. zemsvītras piezīmi.

---

17 – Konvencijas 25. pants un Norīkoto darbinieku statūtu 49. panta 2. punkta a) apakšpunkts, skat. attiecīgi iepriekš 11. un 23. punktu.

---

18 – Kārtība ir izskaidrota Tiesas 1986. gada 15. janvāra spriedumā lietā 44/84 Hurd (Recueil, 29. lpp., 5. punkts).

---

19 – Skat. iepriekš 24. punktu.

---

20 – Skat. iepriekš 18. zemsvītras piezīmi.

---

21 – Skat. spriedumu lietā Hurd (minēts 18. zemsvītras piezīmē, 20. un 21. punkts).

---

22 – 2010. gada 30. septembra spriedums lietā C‑132/09 (Krājums, I‑8695. lpp., 43. un 44. punkts).

---

23 – Tiesas 2008. gada 14. maija rīkojums lietā C‑109/07 Pilato (Krājums, I‑3503. lpp., 22. punkts un tajā minētā judikatūra); skat. arī Tiesas 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑195/06 Rundfunk (Krājums, I‑8817. lpp, 19. punkts) un 2009. gada 25. jūnija secinājumus lietā C‑205/08 Umweltanwaltvon Kärnten (2009. gada 10. decembra spriedums, Krājums, I‑11525. lpp., 35. punkts), kur ģenerāladvokāts Ruiss‑Harabo [Ruiz‑Jarabo] min 1966. gada 30. jūnija spriedumu lietā 61/65 Vaassen‑Goebbels (Recueil, 377. lpp.).

---

24 – Tiesas 2001. gada 14. jūnija spriedums lietā C‑178/99 Salzman (Recueil, I‑4421. lpp., 14. punkts).

---

25 – Skat. it īpaši Tiesas 2006. gada 19. septembra spriedumu lietā C‑506/04 Wilson (Krājums, I‑8613. lpp., 49.–53. punkts).

---

26 – Mans izcēlums.

---

27 – Tiesas 1974. gada 16. janvāra spriedums lietā 166/73 (Recueil, 33. lpp., 2. punkts). Skat. nesenāk Tiesas 2008. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑458/06 Gourmet Classic (Krājums, I‑4207. lpp., 20. punkts).

---

28 – Tiesas 1981. gada 6. oktobra spriedums lietā 246/80 Broekmeulen, (Recueil, 2311. lpp., 16. un 17. punkts).

---

29 – Skat. Konvencijas 27. panta 2. punktu, kas ietverts iepriekš 13. punktā.

---

30 – Skat. iepriekš 43. un nākamos punktus, kur es esmu iztirzājusi ģenerālsekretāra argumentu, ka Norīkoto darbinieku statūti nav Savienību tiesību regulēts jautājums.

---

31 – Tiesas 1997. gada 4. novembra spriedums lietā C‑337/95 (Recueil, I‑6013. lpp.).

---

32 – Padomes 1988. gada 21. decembra Pirmā direktīva 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.).

---

33 – Beniluksa tiesu izveidoja ar līgumu, kuru parakstīja 1965. gada 31. martā Briselē Beļģijas Karaliste, Luksemburgas Lielhercogiste, Nīderlandes Karaliste, un tajā ir tiesneši no visu trīs valstu augstākajām tiesām. Skat. spriedumu lietā Christian Dior (minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 15. punkts).

---

34 – Skat. spriedumu lietā Christian Dior (minēts iepriekš 31. zemsvītras piezīmē, 21. punkts, izcēlums pievienots; skat. arī 22. un 23. punktu).

---

35 – Konvencijas 27. pants. Jebkuri jautājumi, kurus neregulē Konvencija, ir dalībvalsts tiesu kompetencē; skat. Konvencijas 27. panta 7. punktu.

---

36 – Konvencijas 27. panta 6. punkts.

---

37 – Komisija iesniedza pirmo pieteikumu atbilstoši Konvencijas 26. pantam 2009. gada beigās lietā C‑545/09 Komisija/Apvienotā Karaliste, kas pašlaik ir izskatīšanā Tiesā.

---

38 – Tiesas 1990. gada 13. jūlija un 1990. gada 6. decembra rīkojumi lietā 2/88 IMMZwartveld u.c. (Recueil, I‑3365. lpp. un I‑4405. lpp.).

---

39 – Tās pirmajā 1990. gada 13. jūlija rīkojumā (Recueil, I‑3365. lpp.) pēc apsvērumu saņemšanas no astoņām dalībvalstīm, Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas.

---

40 – Skat. 1990. gada 13. jūlija rīkojuma 15.–24. punktu.

---

41 – Skat. 1990. gada 13. jūlija rīkojuma 25. un 26. punktu. Otrajā 1990. gada 6. decembra rīkojumā (Recueil, I‑4405. lpp.) Tiesa izdeva rīkojumu Komisijai iesniegt četrus attiecīgos ziņojumus un atļaut zvejniecības inspektorus noklausīties kā lieciniekus.

---

42 – Minēts iepriekš 23. zemsvītras piezīmē, secinājumu 35. punkts.

---

43 – Skat., piemēram, Tiesas 2008. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑2/06 Kempter (Krājums, I‑411. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

---

44 – Abas ES dalībvalstis un liels skaits trešo valstu ir parakstījušas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – “ECPAK”). Pēc Lisabonas Līguma pieņemšanas, ES iestādes var pievienoties ECPAK atbilstoši LES 6. panta 2. punktam.

---

45 – Dalībvalstis, ES iestādes un trešās valstis ir parakstījušas PTO nolīgumus.

---

46 – Dalībvalstis, ES iestādes un noteiktas trešās valstis būtu parakstījušas Nolīgumu par jauno Eiropas Patentu tiesu.

---

47 –      Skat. attiecīgi Padomes 2007. gada 17. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 1558/2007, ar ko no 2007. gada 1. jūlija koriģē Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu un pensijas, kā arī korekcijas koeficientus, kurus piemēro šim atalgojumam un pensijām (OV L 340, 1. lpp.), 1. pantu un Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 1323/2008, ar ko no 2008. gada 1. jūlija koriģē Eiropas Kopienu ierēdņu un pārējo darbinieku atalgojumu un pensijas, kā arī korekcijas koeficientus, kurus piemēro šim atalgojumam un pensijām (OV L 345, 10. lpp.).

---

48 – Skat., piemēram, Tiesas 2005. gada 13. oktobra spriedumu lietā C‑458/03 Parking Brixen (Krājums, I‑8585. lpp., 48. punkts) un Tiesas 2002. gada 15. janvāra spriedumu lietā C‑55/00 Gottardo (Recueil, I‑413. lpp., 21. punkts).

---

49 – Skat. 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑411/98 Ferlini (Recueil, I‑8081. lpp., 42. punkts) un spriedumu lietā Hurd (minēts iepriekš 18. zemsvītras piezīmē, 54. un 55. punkts).

---

50 – Skat., piemēram, 1999. gada 6. janvāra spriedumu lietā C‑18/95 Terhoeve (Recueil, I‑345. lpp., 39. punkts) un Tiesas 2008. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C‑212/06 Gouvernement de la Communauté française and Gouvernement wallon (Krājums, I‑1683. lpp., 34. punkts).

---

51 –      Tiesas 2010. gada 13. aprīļa spriedums lietā C‑73/08 Bressol u.c. (Krājums, I‑2735. lpp., 40. un 41. punkts).

---

52 – Skat. jaunāko 2010. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑149/10 Chatzi (Krājums, I‑8489. lpp., 64. punkts).

---

53 – Padomes 1968. gada 29. februāra Regulas (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68, ar ko nosaka Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumus un Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību (OV L 56, 1.–7. lpp.), ar grozījumiem, 63. pants.

---

54 – Skat. Komisijas 2008. gada 12. novembra Lēmumu, ar ko nosaka valsts ekspertu norīkošanu uz Komisiju un valsts ekspertu profesionālās apmācības noteikumus (C(2008) 6866, galīgā redakcija). III nodaļa, it īpaši 17. pants, ir veltīta atalgojumam.

---

55 – Skat. spriedumu lietā Gouvernement de la Communauté française and Gouvernement wallon (minēts iepriekš 50. zemsvītras piezīmē, 55. punkts).

---

56 – Spriedums lietā Terhoeve (minēts iepriekš 50. zemsvītras piezīmē, 44. un 45. punkts).

---

57 – Skat. Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu 64. un 65. pantu Regulā Nr. 259/68 ar grozījumiem (minēta iepriekš 53. zemsvītras piezīmē).

---

58 – Skat. iepriekš 108. punktu.