Prasība, kas celta 2008. gada 6. oktobrī — Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija

(Lieta T-443/08)

(2008/C 327/63)

Tiesvedības valoda — vācu

Lietas dalībnieki

Prasītājas: Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt (pārstāvis — U. Soltész, Rechtsanwalt)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītāju prasījumi:

Pamati un galvenie argumenti

Prasītājas vēršas pret Komisijas 2008. gada 23. jūlija Lēmuma C(2008) 3512, galīgā redakcija (C 48/2006, ex N 227/2006) par Vācijas atbalsta pasākumiem DHL un Leipcigas-Halles lidostai 1. panta pirmajā daļā ietverto konstatējumu, ka Vācijas kapitāla ieguldījums Leipcigas-Halles lidostā ir valsts atbalsts lidostai un šo summu veido 350 miljoni EUR.

Prasītājas savas prasības pamatojumam izvirza šādus septiņus prasības pamatus:

Pirmkārt, prasītājas norāda, ka atbalsta noteikumi neesot piemērojami, jo lidosta tiktāl, ciktāl runa ir par reģionālas lidostas infrastruktūru, nav uzņēmums šo noteikumu izpratnē.

Otrkārt, Flughafen Leipzig-Halle GmbH ir valsts mērķsabiedrība (“single purpose vehicle”), kura ir izveidota atbilstoši privāttiesiskai organizācijas formai un kura tādēļ atzītu iemeslu dēļ neesot uzskatāma par atbalsta saņēmēju tiktāl, ciktāl valsts tai piešķir līdzekļus, kas ir vajadzīgi valsts uzticētu uzdevumu pildīšanai.

Treškārt, apstrīdētais lēmums esot iekšēji pretrunīgs, jo lēmumā Flughafen Leipzig-Halle GmbH tiek vienlaicīgi raksturota kā atbalsta saņēmēja un atbalsta sniedzēja.

Ceturtkārt, 2005. gadā publicēto vadlīniju (1) piemērošana faktiskiem apstākļiem, kas radušies pirms to publicēšanas, ir pretrunā atpakaļejoša spēka aizliegumam, tiesiskās drošības principam, tiesiskās paļāvības un vienlīdzīgas attieksmes principam. Prasītājas uzskata, ka vienīgi Komisijas 1994. gada vadlīnijas (2) bija piemērojamas.

Prasītājas turklāt piebilst, ka jaunās vadlīnijas esot pretrunā primārām Kopienu tiesībām, jo, tā kā reģionālo lidostu pārvaldītājam nav uzņēmuma pazīmju, tās ir saturiski neatbilstošas un iekšēji pretrunīgas. 2005. gada vadlīnijās valsts atbalsta tiesību piemērošana ir paredzēta arī attiecībā uz lidostu izveidošanu, lai gan šī darbība iepriekšējās 1994. gada vadlīnijās bija skaidri izslēgta no valsts atbalsta tiesību piemērošanas jomas. Ņemot vērā jauno un veco vadlīniju diametrāli pretējo saturu, un tā kā 1994. gada tiesiskais regulējums nav atcelts, nav skaidrs, kāds ir vēlamais tiesiskais vērtējums par lidostas infrastruktūras finansējumu.

Sestkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi procesuālu pārkāpumu, jo tā kapitāla ieguldījumu kvalifikācijai kā valsts atbalstu nav piemērojusi Regulas (EK) Nr. 659/1999 (3) normas par esošu atbalstu.

Septītkārt, 2005. gada vadlīnijās nav ievērota kompetences sadale starp dalībvalstīm un Komisiju, jo Komisija savu kompetenci attiecībā uz EK līgumā paredzēto ietvaru ir paplašinājusi, veicot plašāku EKL 87. panta 1. punktā paredzētā “uzņēmuma” kritērija interpretāciju, un ar šādu paplašinātu interpretāciju darbības, kuras jāizvērtē valsts iekšējām iestādēm, pakļāvusi Kopienu iestāžu kontrolei.

(1)  Komisijas paziņojums — Kopienas vadlīnijas par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības uzsākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (OV 2005, C 312, 1. lpp.).

(2)  Komisijas paziņojums — Komisijas vadlīnijas par to, kā piemērot EK Līguma 92. un 93. pantu, kā arī EEZ Līguma 61. pantu par valsts atbalstu aviācijas nozarē (OV 1994, C 350, 7. lpp.).

(3)  Padomes 1999. gada 22. marta Regula (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai.