1

Savā apelācijas sūdzībā Agrar-Invest-Tatschl GmbH (turpmāk tekstā — “Agrar-Invest-Tatschl”) lūdz atcelt Eiropas Kopienas Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T-51/07 Agrar-Invest-Tatschl/Komisija (Krājums, II-2825. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā noraidīja prasību atcelt 2006. gada 4. decembra lēmumu C(2006) 5789, galīgā versija, kurā Eiropas Kopienu Komisija cita starpā nolēma, ka atteikums vēlāk atmaksāt un atlaist ievedmuitas nodokli konkrētajā gadījumā nebija pamatots (turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

Ar 2001. gada 29. oktobra Lēmumu 2001/868/EK (OV L 330, 1. lpp.) Eiropas Savienības Padome atļāva pagaidu nolīguma par tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem starp Eiropas Kopienu, no vienas puses, un Horvātijas Republiku, no otras puses, parakstīšanu Kopienas vārdā un pagaidu piemērošanu (turpmāk tekstā — “pagaidu nolīgums”).

3

Atbilstoši pagaidu nolīguma 4. panta 1. punktam ievedmuitas nodoklis Kopienā par precēm no Horvātijas tiek atcelts no nolīguma spēkā stāšanās brīža.

4

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 17. lpp.; turpmāk tekstā — “Muitas kodekss”), 220. panta 2. punktā ir paredzēts:

“[..] vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja:

[..]

Ja preču preferenciālais statuss ir noteikts, pamatojoties uz administratīvās sadarbības sistēmu, kas ietver trešās valsts dienestus, tad šo dienestu izdots sertifikāts, ja tas izrādītos nepatiess, būtu kļūda, ko nevarētu praktiski konstatēt punkta pirmās daļas nozīmē.

Nepareizi izdots sertifikāts tomēr nav kļūda, ja sertifikāts pamatojas uz eksportētāja nepareizi sniegtiem faktiem, izņemot gadījumus, kad ir acīmredzams, ka izdevēji dienesti ir bijuši informēti vai ka tiem ir bijis jābūt informētiem, ka preces neatbilst nosacījumiem, kas jāievēro, lai tiem [tām] varētu noteikt preferenciālu režīmu.

Parādnieks var pamatot savu labo ticību [labticību], ja spēj parādīt, ka attiecīgo tirdzniecības darbību laikā ir ar pietiekamu rūpību pūlējies nodrošināt, lai visi preferenču [preferenciālā] režīma nosacījumi būtu izpildīti.

Parādnieks tomēr nevar pamatot savu labo ticību [labticību], ja Eiropas Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi paziņojumu, kurā konstatēts, ka ir pamats šaubām par to, vai saņēmēja valsts pareizi piemēro preferenču [preferenciālo] režīmu.”

5

Regulas Nr. 2700/2000 preambulas 11) apsvērumā šādi ir pamatota otrās līdz piektās daļas iekļaušana Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā:

“Lai varētu piešķirt preferenciāla tarifa režīmu, ir jādefinē muitas dienestu kļūdas jēdziens un tās personas labas ticības [labticības] jēdziens, kam ir jāizdara maksājums. No personas, kam ir jāizdara maksājums, nevajadzētu prasīt atbildību par sistēmas darbības traucējumiem, kuri radušies trešās valsts dienestu kļūdas dēļ. Šādu dienestu izdots nepareizs sertifikāts tomēr nebūtu jāuzskata par kļūdu, ja sertifikāts pamatojas uz pieteikumu, kurā ir nepatiesas ziņas. Eksportētāja iesniegumā sniegto ziņu nepatiesums ir jānovērtē, pamatojoties uz visiem faktiem, kas ir attiecīgajā pieteikumā. Persona, kam jāizdara maksājums, var pamatot savu labu ticību, ja spēj pierādīt, ka ir rīkojusies ar pietiekamu rūpību, ja vien Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nav publicēts paziņojums, kurā konstatēts, ka ir pamatotas šaubas.”

6

Muitas kodeksa 239. pantā ir paredzēts:

“1.   Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus var atmaksāt vai atlaist 236., 237. un 238. pantā neminētos gadījumos:

2.   Nodokļus atmaksā vai atlaiž 1. punktā minēto iemeslu dēļ, ja attiecīgajā muitas iestādē saņemts iesniegums divpadsmit mēnešu laikā no dienas, kurā muitas nodokļu summa darīta zināma parādniekam.

[..]”

7

Komisija 2002. gada 26. jūnijāEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu importētājiem par cukura importu Kopienā no Rietumbalkānu valstīm (OV C 152, 14. lpp.; turpmāk tekstā — “paziņojums importētājiem”). Šajā paziņojumā bija noteikts:

“Komisija informē Kopienas uzņēmējus, ka pastāv pamatotas šaubas attiecībā uz pareizu preferenciālā režīma piemērošanu, kas ir piešķirts cukuram, uz kuru attiecas pozīcija NC 1701 un 1702 un par kuru importa brīdī ir paziņots, ka tā izcelsme ir Albānija, Bosnija un Hercegovina, Horvātija, Federālā Dienvidslāvijas Republika, ieskaitot Kosovu, kā tā ir definēta Apvienoto Nāciju 1999. gada Rezolūcijā Nr. 1244, un agrākā Maķedonijas Republika, ar mērķi saņemt preferenciālos pasākumus.

Pēkšņa un būtiska cukura preferenciālā importa skaita palielināšanās no konkrētām Rietumbalkānu valstīm tika reģistrēta Kopienā no 2001. gada sākuma, lai gan šajās valstīs vēl tikai nesen bija cukura ražošanas deficīts. Tajā pašā laikā cukura eksports no Kopienas uz šo reģionu palielinājās gandrīz tādās pašās proporcijās. Šīs tirdzniecības plūsmas pastiprināšanās abos virzienos šķiet mākslīga, un norādes liek domāt par krāpšanu.

Kopienu uzņēmēji, kuri iesniedz pārliecinošus izcelsmes dokumentus, lai saņemtu preferences režīmu cukuram, uz kuru attiecas pozīcijas NC 1701 un 1702, tiek lūgti veikt vajadzīgos piesardzības pasākumus, ņemot vērā, ka šo preču laišana brīvā tirdzniecībā var izraisīt muitas parādu un būt pamatā krāpšanai, kura rada zaudējumus Kopienas finanšu interesēm.” [Neoficiāls tulkojums]

8

Agrar-Invest-Tatschl ir Austrijas sabiedrība, kas specializējas lauksaimniecības preču tirdzniecībā. Laikā no 2001. gada 20. septembra līdz 2002. gada 8. augustam tā veica 76 Horvātijas izcelsmes cukura importa darījumus. Tostarp deviņi darījumu notika laikā no 2002. gada 1. jūlija līdz 8. augustam (turpmāk tekstā — “strīdīgie ievešanas darījumi”).

9

Šis imports tika veikts, pamatojoties uz pagaidu nolīgumu, un atbilstoši tam tika piemērots preferenciāls režīms, kad muitas iestādēm tika uzrādīts importējamo preču aprites sertifikāts EUR.1 (turpmāk tekstā — “EUR.1 sertifikāts”), kuru izsniedz Horvātijas muitas iestādes.

10

2002. gada 2. aprīlī Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) informēja Komisiju, ka pastāv aizdomas par viltotu izcelsmes sertifikātu izmantošanu saistībā ar atsevišķu Rietumbalkānu valstu izcelsmes cukura ievešanu, piemērojot preferenciālo režīmu.

11

Tad Komisija publicēja paziņojumu importētājiem. Visi strīdīgie ievešanas darījumi ir veikti pēc šī paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

12

Pēc Austrijas muitas iestāžu lūguma Horvātijas muitas dienesti laika posmā no 2002. gada 23. jūlija līdz 2003. gada 16. septembrim veica EUR.1 sertifikātu, kurus Agrar-Invest-Tatschl bija iesniegusi saistībā ar strīdīgajiem ievešanas darījumiem, pārbaudi a posteriori.

13

Šo pārbaužu noslēgumā Horvātijas muitas administrācija 2003. gada 18. februārī un 16. septembrī apstiprināja EUR.1 sertifikātu, kas bija izsniegti saistībā ar strīdīgajiem ievešanas darījumiem, autentiskumu un pareizību.

14

Pēc paziņojuma importētājiem publicēšanas OLAF veica pārbaudes Grieķijā attiecībā uz cukuru, kuram šķietami bija Horvātijas izcelsme. Šis birojs atklāja, ka tas sastāvēja no cukurbiešu un cukurniedru cukura maisījuma, kas izslēdz iespēju, ka šim cukuram varētu būt Horvātijas izcelsme. 2002. gada 28. oktobrīOLAF informēja par to dalībvalstis.

15

2003. gada jūnijā OLAF veica pārbaudi Horvātijas cukura ražotājā IPK Tvornica Šećera Osijek d.o.o. un konstatēja, ka šis uzņēmums, no kura Agrar-Invest-Tatschl bija iegādājusies cukuru, cukura ražošanā izmantoja arī ievestu, no cukurniedrēm iegūtu cukuru un dažādos cukura veidus nav iespējams nošķirt vienu no otra.

16

Horvātijas muitas iestādes līdz ar to atsauca visus EUR.1 sertifikātus, kas bija izsniegti laika posmā no 2001. gada 14. septembra līdz 2002. gada 17. septembrim. 2004. gada 30. jūnijā Austrijas muitas iestādes informēja attiecīgos importētājus par šo sertifikātu atsaukšanu.

17

Pēc šīs atsaukšanas minētās Austrijas iestādes 2004. gada 9. augustā nosūtīja Agrar-Invest-Tatschl paziņojumu par vēlāku ievedmuitas nodokļa piedziņu EUR 916807,21 apmērā.

18

Agrar-Invest-Tatschl pārsūdzēja šo paziņojumu kompetentajā Austrijas tiesā un saskaņā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu lūdza neveikt vēlāku paziņojumā par piedziņu norādītās nodokļa summas iegrāmatošanu un, pakārtoti, saskaņā ar Muitas kodeksa 239. pantu — atlaist šo nodokļa summu.

19

Ar 2005. gada 1. jūnija vēstuli Austrijas Republika lūdza Komisiju saskaņā ar iepriekš minētajām Muitas kodeksa normām izlemt, vai Agrar-Invest-Tatschl gadījumā pastāv pamats neveikt vēlāku ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu un, pakārtoti, — vai ir pamats šī nodokļa atlaišanai.

20

Apstrīdētajā lēmumā Komisija norādīja, ka nodokļa vēlāka iegrāmatošana nav veicama ievešanas darījumiem pirms paziņojuma importētājiem publicēšanas. Savukārt attiecībā uz strīdīgajiem ievešanas darījumiem tā atteicās neiegrāmatot un atlaist nodokli, kurš sasniedza kopējo summu EUR 110937,60.

21

Komisija būtībā ir norādījusi, ka kompetentajām Horvātijas iestādēm bija zināms vai tām bija jābūt zināmam, ka attiecīgās preces neatbilst Pagaidu nolīgumā paredzētajām prasībām attiecībā uz preferenciālā režīma piemērošanu, un ka tādēļ tās ir pieļāvušas kļūdu Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Tomēr pēc paziņojuma importētājiem Agrar-Invest-Tatschl vairs nevarēja atsaukties uz tās labticību saistībā ar pēc šīs publikācijas veiktajiem ievešanas darījumiem. Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka Horvātijas iestādes pēc šī paziņojuma publicēšanas ir apstiprinājušas atsevišķu EUR.1 sertifikātu spēkā esamību, jo brīdī, kad tā veica strīdīgos ievešanas darījumus, šī sabiedrība, pēc Komisijas domām, zināja par pastāvošo risku un attiecīgo sertifikātu spēkā esamības apstiprināšana nevarēja sniegt tai vēlāk radušos tiesisko paļāvību, jo pretējā gadījumā Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piektā daļa zaudētu jebkādu nozīmi.

22

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 22. februārī, Agrar-Invest-Tatschl cēla prasību cita starpā atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl ar to ir noraidīti pieteikumi par vēlāku muitas nodokļu neiegrāmatošanu saistībā ar strīdīgajiem ievešanas darījumiem un šo nodokļu atlaišanu.

23

Pamatojot savu prasību, šī sabiedrība būtībā it īpaši norādīja, ka paziņojuma importētājiem publicēšana neradīja šķērsli tās uzskatīšanai par labticīgu Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē tiktāl, ciktāl Horvātijas muitas iestāžu apstiprinājums EUR.1 sertifikātu autentiskumam, kurš ir sniegts pēc strīdīgo ievešanas darījumu veikšanas, tika saņemts pēc Austrijas iestāžu pieprasījuma un uzreiz pēc šīs publikācijas.

24

Agrar-Invest-Tatschl uzskatīja, ka, pat ja minētā Muitas kodeksa norma nepieļāva tās labticību attiecībā uz pierādījumu, kas tika iesniegti strīdīgajos ievešanas darījumos, oriģinālu autentiskumu un pareizību, tomēr tā neizslēdz, ka labticību “atjauno” vēlākas valsts iestāžu rūpīgi veiktas pārbaudes gan attiecībā uz ievešanu, gan izvešanu.

25

Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa pilnībā noraidīja Agrar-Invest-Tatschl celto prasību un piesprieda tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26

Attiecībā uz prasības par importētāja labticību novērtējumu, kuru pieprasa Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts, lai varētu vēlāk neiegrāmatot ievedmuitas nodokli, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā uzskata, ka šī noteikuma piektās daļas formulējums ir uzskatāms par skaidru un nepārprotamu. Tādējādi, pirmkārt, importētājs nevarēja atsaukties uz savu labticību, jo Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu importētājiem, kurā norādīts uz pamatotām šaubām, un, otrkārt, šajā normā nav paredzēta iespēja pierādīt savu labticību, veicot papildu pasākumus, lai nodrošinātu sertifikātu preferenciālā režīma piemērošanai autentiskumu un pareizību.

27

Pārsūdzētā sprieduma 43. punktā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka labticības pilnīga izslēgšana pēc šāda paziņojuma publicēšanas ļauj nodrošināt ļoti augstu tiesiskās drošības līmeni. Tomēr šī sprieduma 44. punktā tā norāda, ka šajā lietā Komisijas publicētajā paziņojumā, kurā nav atsauces uz Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piekto daļu, nebija ietverta precīza informācija par tā juridiskajām sekām.

28

Pārsūdzētā sprieduma 45. punktā Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka Komisija tiesas sēdē atzina, ka nevar noliegt, ka izņēmuma gadījumos tai var būt jāprecizē sava nostāja attiecībā uz paziņojuma importētājiem absolūtajām sekām gadījumā, ja importētājs pierādītu, ka pēc šāda paziņojuma publicēšanas, bet pirms ievešanas darījumu veikšanas viņš ir veicis papildu pasākumus, kas apstiprinājuši preču izcelsmi.

29

Pārsūdzētā sprieduma 48. punktā norādot, ka Agrar-Invest-Tatschl nav sniegusi nekādu informāciju par pasākumiem šajā sakarā, ko tā veikusi pirms vai, vēlākais, tieši katra strīdīgā ievešanas darījuma brīdī, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā uzskatīja, ka katrā ziņā nebija jāpārbauda šis iespējamais izņēmums, jo šī sabiedrība šajā lietā nav rīkojies labā ticībā.

30

Pirmās instances tiesa norādīja, ka tiktāl, ciktāl Agrar-Invest-Tatschl ir norādījusi, ka Horvātijas muitas iestāžu apstiprinājums “atjaunoja” tā labticību, tā netieši atzina, ka tai nebija labticības strīdīgo ievešanas darījumu brīdī. Pirmās instances tiesa uzskata, ka izšķirošais datums, lai ņemtu vērā nodokļu parādnieka labo ticību, ir preču ievešanas diena, un turklāt Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā nav paredzēta iespēja, ka vēlākas pārbaudes, kurās apstiprina sertifikātu autentiskumu, ar atpakaļejošu spēku varētu attiekties uz importētāja labticības novērtējumu brīdī, kad tiek veikti ievešanas darījumi.

31

Attiecībā uz Agrar-Invest-Tatschl argumentāciju, kurā tā apstrīd apstrīdēto lēmumu, ciktāl tai ir atteikts atlaist muitas nodokļus Muitas kodeksa 239. panta izpratnē, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 56. punktā uzskata, ka šī sabiedrība nevar savos rakstveida dokumentos tikai atsaukties uz paskaidrojumiem, ko tā sniegusi savas prasības daļā, kura attiecas uz atteikumu vēlāk neiegrāmatot muitas nodokļus.

32

Pārsūdzētā sprieduma 58. punktā Pirmās instances tiesa cita starpā šajā sakarā norādīja, ka, lai arī patiešām Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir tāds pats mērķis kā Muitas kodeksa 239. pantam, šīs divas normas nav pilnīgi vienādas. Pirmajam pantam ir šaurāks mērķis nekā otrajam, jo tā mērķis ir vienīgi nodokļa parādnieka tiesiskās paļāvības aizsardzība attiecībā uz visu to elementu pamatotību, kas ietverti lēmumā par muitas nodokļu vēlāku iegrāmatošanu vai neiegrāmatošanu. Savukārt Muitas kodeksa 239. pants ir uzskatāms par vispārīgu taisnīguma klauzulu.

33

Uzskatot, ka Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts un 239. punkts ir divas atšķirīgas normas, kuru piemērošanas kritēriji ir atšķirīgi, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā no tā secināja, ka saskaņā ar tās Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu Agrar-Invest-Tatschl nevar atsaukties tikai uz paskaidrojumiem saistībā ar Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, lai pamatotu savus secinājumus par Muitas kodeksa 239. pantu.

34

Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 60. punktā nosprieda, ka lūgums atcelt apstrīdēto lēmumu daļā, kurā tiek atteikts atlaist muitas nodokļus Muitas kodeksa 239. panta izpratnē, ir jānoraida kā nepamatots, un šī paša sprieduma 61. punktā tā noraidīja prasību kopumā.

35

Agrar-Invest-Tatschl lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, apmierināt tās pirmajā instancē norādītos prasījumus un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, bet šī pēdējā lūdz noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36

Atbilstoši Reglamenta 119. pantam, ja apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepieņemama vai acīmredzami nepamatota, Tiesa jebkurā brīdī var, pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, uzklausījusi ģenerāladvokātu, noraidīt šo apelācijas sūdzību ar pamatotu rīkojumu.

37

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Agrar-Invest-Tatschl pamatā norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo tā nosprieda, ka pēc paziņojuma importētājiem publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī uzņēmējam tika liegta iespēja atsaukties uz savu labticību, lai vēlāk netiktu iegrāmatots maksājamais muitas nodoklis, un tas notika, kad strīdīgo ievešanas darījumu laikā iesniegtos izcelsmes sertifikātus vēlāk pārbaudīja trešās valsts eksportētājas muitas iestādes pēc importētājas dalībvalsts muitas iestāžu steidzama lūguma, apstiprinot minēto sertifikātu autentiskumu.

38

Agrar-Invest-Tatschl uzskata, ka nav šaubu par to, ka nevērīgs importētājs, kurš neveic nekādus pasākumus, lai nodrošinātu pareizu preferenciālā režīma piemērošanu, nevar atsaukties uz savu labticību. Tomēr tas tā nav, ja, kā šajā lietā, importētājas valsts muitas iestādes pēc paziņojuma importētājiem lūdz trešās eksportētājas valsts muitas iestādes vēlāk pārbaudīt izcelsmes sertifikātu autentiskumu un pareizību. Ja pēc šādām pārbaudēm trešās eksportētājas valsts muitas iestādes apstiprina autentiskumu, tad importētāja tiesiskās paļāvības aizsardzība ir atjaunota ar to, ka tas var pamatoti uzskatīt, ka šādu pārbaužu rezultāts vēlāk ir kliedējis jebkādas šaubas, kuras iepriekš lika publicēt šo paziņojumu importētājiem.

39

Agrar-Invest-Tatschl uzskata, ka tādos apstākļos, kādi ir šajā lietā, Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkts aizsargā importētāja labticību attiecībā uz izcelsmes sertifikātu vēlāku pārbaudi un nevis labticību attiecībā uz to pareizību strīdīgo darījumu veikšanas laikā, proti, brīdī, kad pieprasītie dokumenti tiek uzrādīti muitā. Tādējādi paziņojuma importētājiem publikācija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī varēja izraisīt prezumpciju par uzņēmēju labticības trūkumu, kuru tomēr varēja atspēkot, pierādot, ka pārbaudes pasākumi tika veikti pēc šiem darījumiem, piemēram, trešās eksporta valsts muitas iestāžu vēlāk veiktā pārbaudē.

40

Turklāt, uzskatot, ka, lai novērtētu importētāja labticību atbilstoši Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktam, nozīmīgs brīdis ir laika posms pirms strīdīgajiem ievešanas darījumiem vai to laikā, Pirmās instances tiesa kļūdaini nav ņēmusi vērā Agrar-Invest-Tatschl veiktos pasākumus pēc paziņojuma importētājiem publicēšanas, lai nodrošinātu, ka imports atbilst preferenciālā režīma piemērošanas nosacījumiem. Šajā sakarā šī sabiedrība uzsver, ka EUR.1 sertifikātu atsaukšana no Horvātijas muitas iestāžu puses, kas notika pēc tam, kad sertifikātu autentiskums jau bija apstiprināts, ir izskaidrojams ar to, ka šīm iestādēm bija aizdomas, ka tiek importēts cukurniedru cukurs no Latīņamerikas. Agrar-Invest-Tatschl norādīja, ka strīdīgie ievešanas darījumi attiecās uz cukurbiešu cukuru.

41

Visbeidzot, šķiet, ka Agrar-Invest-Tatschl pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nav pietiekami ņēmusi vērā, ka paziņojums importētājiem nevar ietekmēt ar atpakaļejošu spēku tos ievešanas darījumus, kas ir veikti pirms šī paziņojuma publicēšanas.

42

Savukārt Komisija lūdz noraidīt apelācijas sūdzību, norādot, ka Agrar-Invest-Tatschl apstrīd pārsūdzēto spriedumu tikai attiecībā uz vēlāku muitas nodokļa neiegrāmatošanu, atsakoties no citiem prasījumiem pirmajā instancē, tostarp no tiem, kas ir saistīti ar atteikumu atlaist nodokli atbilstoši Muitas kodeksa 239. pantam.

43

Komisija uzskata, ka ar savu argumentāciju Agrar-Invest-Tatschl cenšas apiet nepārprotamo Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piektās daļas tekstu, pamatojoties uz šīs sabiedrības iespējamo labticību, kuru tā ieguva attiecībā uz Horvātijas muitas iestāžu veiktajām pārbaudēm pēc strīdīgiem ievešanas darījumiem. Kopienas likumdevēja vēlme bija pietiekami skaidra, jo tas nolēma, ka paziņojuma importētājiem publicēšana liedz iespēju uzņēmējiem atsaukties uz to labticību attiecīgo ievešanas darījumu, uz kuriem šis paziņojuma attiecas, veikšanas brīdī. Turklāt, apgalvojot, ka šo iestāžu sniegtais apstiprinājums sertifikātu autentiskumam ar atpakaļejošu spēku “atjaunoja” tās tiesisko paļāvību strīdīgo ievešanas darījumu brīdī, šī sabiedrība netieši atzīst, ka tas ir noteicošais datums labticības novērtēšanai šī noteikuma izpratnē.

44

Turklāt ar dažiem norādītiem argumentiem Agrar-Invest-Tatschl cenšas apstrīdēt Pirmās instances tiesas veikto novērtējumu un tādēļ tie nav pieņemami.

45

Visbeidzot, runājot par šīs sabiedrības aizsāktām diskusijām par paziņojuma importētājiem atpakaļejošo ietekmi uz ievešanas darījumiem pirms šī paziņojuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, Komisija norāda, ka šis jautājums netika debatēts Pirmās instances tiesā un ka šajā gadījumā ar apstrīdēto lēmumu pareizi tika piešķirta vēlāka muitas nodokļu iegrāmatošana attiecībā uz darījumiem, kas ir veikti pirms šīs publicēšanas, un ka tas tika atteikts tikai attiecībā uz strīdīgajiem ievešanas darījumiem, kuri ir veikti pēc šī paziņojuma. Līdz ar to šajā lietā nav jautājuma par šādas publikācijas atpakaļejošu ietekmi uz ievešanas darījumiem pirms šī paziņojuma, lai gan Komisija apšauba šādas argumentācijas pieņemamību šīs apelācijas sūdzības ietvaros.

46

Vispirms ir jāatgādina, ka no EKL 225. panta un Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta izriet, ka apelācijas sūdzību iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Pirmās instances tiesai ir ekskluzīva kompetence noskaidrot faktus, izņemot gadījumus, kad būtiskas neprecizitātes tās konstatējumos izriet no tai iesniegtajiem lietas materiāliem, un novērtēt šos faktus. Līdz ar to faktu novērtējums, izņemot gadījumus, kad tai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, ko kā tādu apelācijā izskata Tiesa (2005. gada 3. marta spriedums lietā C-499/03 P Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, Krājums, I-1751. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

47

Līdz ar to kā acīmredzami nepieņemama ir jānoraida Agrar-Invest-Tatschl argumentācija, ar kuru tā cenšas pierādīt pretēji Pirmās instances tiesas konstatētajam pārsūdzētā sprieduma 12. punktā un tās nospriestajam 56. un 57. punktā, ka pēc šīs sabiedrības iesniegto pierādījumu noraidīšanas tā ieveda tikai cukurbiešu cukuru un nevis cukurniedru cukuru.

48

Runājot par paziņojuma importētājiem publikācijas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī juridisko ietekmi uz ievešanas darījumiem pirms šīs publikācijas, jākonstatē, ka par šo jautājumu netika debatēts procesā Pirmās instances tiesā, ka tā nav spriedusi par šo jautājumu un ka vispār apstrīdētajā lēmumā Komisija nav noraidījusi pieteikumu vēlāk šīs publikācijas dēļ neiegrāmatot muitas nodokļus, kuri attiecas uz strīdīgajiem ievešanas darījumiem, proti, tiem, kas tika veikti pēc šīs publikācijas.

49

Atbilstoši Reglamenta 113. panta 2. punktam apelācijā nedrīkst grozīt Pirmās instances tiesā izskatītā strīda priekšmetu. Tiesas kompetencē ir tikai novērtēt tiesisko risinājumu, kas sniegts attiecībā uz pirmajā instancē izvirzītajiem prasības pamatiem (skat. 2008. gada 13. februāra rīkojumu lietā C-212/07 P Indorata-Serviços e Gestão/ITSB, 49. punkts, kā arī 2008. gada 11. decembra spriedumu lietā C-295/07 P Komisija/Département du Loiret, Krājums, I-9363. lpp., 94. un 95. punkts).

50

Šajos apstākļos Agrar-Invest-Tatschl argumentācija, kurā tā acīmredzami pārmet Pirmās instances tiesai nepietiekami vērā ņemto faktu, ka paziņojuma importētājiem publicēšana Oficiālajā Vēstnesī nevar ar atpakaļejošu spēku ietekmēt ievešanas darījumus, kas veikti pirms šīs publikācijas, arī ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

51

Visbeidzot, runājot par Agrar-Invest-Tatschl norādītajām kļūdām tiesību piemērošanā attiecībā uz tās labticības Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē novērtējumu, jāatgādina, ka saskaņā ar šī noteikuma pirmo daļu vēlāku iegrāmatošanu nedrīkst izdarīt, ja likumā noteiktā, bet nesamaksātā nodokļa summa nav bijusi iegrāmatota muitas dienestu kļūdas dēļ, kuru par maksājumu atbildīgā persona praktiski nav varējusi konstatēt, šī persona ir rīkojusies labā ticībā un izpildījusi visus spēkā esošo tiesību aktu noteikumus attiecībā uz muitas deklarāciju.

52

Muitas kodeksa 220. un 239. pantā paredzētajām procedūrām ir vienāds mērķis, proti, vēlāku ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa samaksu atļaut tikai gadījumos, kad šāds maksājums ir pamatots un saderīgs ar tādu pamatprincipu kā tiesiskās paļāvības aizsardzības princips (skat. 1993. gada 1. aprīļa spriedumu lietā C-250/91 Hewlett Packard France, Recueil, I-1819. lpp., 46. punkts, un 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C-375/07 Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading, Krājums, I-8691. lpp., 57. punkts).

53

Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļu atmaksāšana vai atlaišana, ko var piešķirt tikai ar noteiktiem nosacījumiem un konkrēti paredzētos gadījumos, ir izņēmums no parastā ievešanas un izvešanas režīma, un tādēļ noteikumi, kuros paredzēta šāda atmaksāšana vai atlaišana, ir jāinterpretē šauri. Tā kā “labticība” ir viens no nosacījumiem, bez kura nevar pretendēt uz ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa atmaksāšanu vai atlaišanu, šis jēdziens ir jāinterpretē tādā veidā, ka atmaksāšanas vai atlaišanas gadījumu skaits ir ierobežots (šajā nozīmē skat. 1999. gada 11. novembra spriedumu lietā C-48/98 Söhl & Söhlke, Recueil, I-7877. lpp., 52. punkts, un 2008. gada 20. novembra spriedumu lietā C-38/07 P Heuschen & Schrouff Oriëntal Foods Trading/Komisija, Krājums, I-8599. lpp., 60. punkts).

54

Šādi apsvērumi vēl jo vairāk ir izmantojami tad, kad kā šajā lietā Komisija ir publicējusi paziņojumu importētājiem Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

55

Atbilstoši Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta ceturtajai daļai nodokļu parādnieks var pamatot savu labo ticību, ja spēj pierādīt, ka attiecīgo tirdzniecības darbību laikā ir ar pietiekamu rūpību pūlējies nodrošināt, lai visi preferenciālā režīma nosacījumi būtu izpildīti.

56

Tomēr, kā Pirmās instances tiesa pareizi konstatēja pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, no Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piektās daļas skaidrā un nepārprotamā teksta tieši izriet, ka nodokļu parādnieks nevar atsaukties uz savu labticību, ja Komisija Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi paziņojumu, pamatoti apšaubot, ka trešā valsts pareizi piemēro preferenciālo režīmu.

57

Turklāt šādu interpretāciju atbalsta Regulas Nr. 2700/2000 preambulas 11) apsvērums, ar kuru Muitas kodeksam tiek pievienota 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta piektā daļa. No šī apsvēruma izriet, ka Kopienas likumdevējs nolūkā definēt jēdzienu “labticība” konkrētajā preferenciālo režīmu gadījumā ir paredzējis dot iespēju nodokļu parādniekam atsaukties uz savu labticību, ja tas var pierādīt, ka tas ir ar pietiekamu rūpību pūlējies to nodrošināt, “ja vien Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī nav publicēts paziņojums par pamatotām šaubām”.

58

Tātad Pirmās instances tiesa pareizi ir nospriedusi pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, ka nodokļu parādnieks nevar atsaukties uz savu labticību, ja Komisija Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi paziņojumu importētājiem, un līdz ar to Agrar-Invest-Tatschl argumentācija šajā sakarā ir jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

59

No tā arī izriet, ka šo pašu iemeslu dēļ nav pieņemama arī minētās sabiedrības argumentācija, kuru veido apgalvojums, ka Horvātijas muitas iestāžu sniegtais EUR.1 sertifikātu autentiskuma apstiprinājums, kuru vēlāk šīs pašas iestādes atsauca, atpakaļejošā veidā “atjaunoja” tās labticību strīdīgo ievešanas darījumu brīdī.

60

Attiecībā uz Agrar-Invest-Tatschl apgalvojumiem, ar kuriem tā apstrīd Pirmās instances tiesas interpretāciju pārsūdzētā sprieduma 47. punktā, saskaņā ar kuru Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta kontekstā uzņēmēja labticība ir jānovērtē attiecībā uz laika posmu pirms ievešanas darījumiem vai to laikā, ir jākonstatē, ka no šī noteikuma ceturtās daļas skaidri izriet, ka uzņēmēja pierādītā labticība, ja šāda pierādīšana ir pieņemama, attiecas uz tā rīcību “attiecīgo tirdzniecības darījumu veikšanas laikā”.

61

Līdz ar to Tiesa var konstatēt tikai to, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 47. punktā nospriežot, ka atbilstošais datums, kurā ir jāņem vērā nodokļu parādnieka labticība, ir ievešanas darījumu veikšanas diena.

62

No tā izriet, ka Agrar-Invest-Tatschl argumentācija šajā sakarā arī ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

63

Visbeidzot, runājot par šīs sabiedrības argumentiem attiecībā uz Komisijas Pirmās instances tiesā norādīto iespējamību, ka importētāja veiktie papildu pasākumi pēc paziņojuma importētājiem publicēšanas, bet pirms vai vienlaicīgi ar strīdīgiem ievešanas darījumiem, varētu likt šai institūcijai izņēmuma apstākļos atzīt šī uzņēmēja labticību, jānorāda, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā skaidri ir norādījusi, ka tā nespriedīs par šo jautājumu, jo katrā ziņā šajā lietā prasītājs nav rīkojies labā ticībā.

64

Līdz ar to tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa nav nospriedusi par šo jautājumu, atbilstoši šī rīkojuma 49. punktā atgādinātajam Agrar-Invest-Tatschl argumentācija par šo punktu ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

65

Galu galā šajā sakarā ir jāuzsver, ka Agrar-Invest-Tatschl, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 48. punkta, katrā ziņā nekādā veidā Pirmās instances tiesā nav pierādījusi, ka tā strīdīgo ievešanas darījumu veikšanas laikā būtu veikusi šādus papildu pasākumus pēc paziņojuma importētājiem publicēšanas. Patiesībā iespējamie papildu pasākumi, kurus šī sabiedrība norāda savā apelācijas sūdzībā, bija tie paši, kurus veica importa dalībvalsts kompetentās iestādes un trešās eksporta valsts iestādes, proti, pasākumi, kuri turklāt tika veikti pēc strīdīgiem ievešanas darījumiem.

66

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, apelācijas sūdzība ir jānoraida kā daļēji acīmredzami nepieņemama un daļēji acīmredzami nepamatota.

67

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Agrar-Invest-Tatschl atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai pēdējai spriedums ir nelabvēlīgs, tad tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež: