1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 10., 43. un 48. pantu.

2

Šis lūgums ticis iesniegts tiesvedībā, ko uzsākusi Amiraike Berlin GmbH (turpmāk tekstā — “Amiraike”), saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, sakarā ar likvidatora iecelšanu attiecībā uz Aero Campus Cottbus Ltd (turpmāk tekstā — “AeroCC”), saskaņā ar Lielbritānijas tiesībām dibinātas sabiedrības, Vācijā esošo īpašumu.

3

1965. gada 6. septembra Likuma par akciju sabiedrībām (Aktiengesetz) (BGBl. 1965 I, 1086. lpp.) 273. pantā ar nosaukumu “Likvidācijas pabeigšana” ir noteikts šādi:

“1.   Ja likvidācija ir pabeigta un atskaite nodota, likvidatoriem par likvidācijas pabeigšanu ir jāpaziņo Uzņēmumu reģistram ieraksta veikšanai. Uzņēmums [no reģistra] ir jāsvītro.

[..]

4.   Ja papildus tiek konstatēts, ka ir nepieciešamas turpmākas likvidācijas darbības, uz dalībnieku iesnieguma pamata tiesa no jauna ieceļ līdzšinējos vai jaunus likvidatorus. [..]

5.   Lēmumus, kas pieņemti atbilstoši 2. un 3. punktam un 4. punkta pirmajam teikumam, var tūlīt pārsūdzēt.”

4

Saskaņā ar 1898. gada 17. maija Likuma par brīvprātīgo piekritību (Gesetz über die Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit) 145. pantu Amtsgericht [Pirmās instances tiesa] atbilstoši Likuma par akciju sabiedrībām 273. panta 4. punktam ir kompetenta iecelt likvidatoru.

5

Atbilstoši Vācijas Civillikuma ievadlikuma (Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch) 43. panta 1. punktam tiesības uz lietu nosaka tās valsts tiesības, kurā šī lieta atrodas.

6

2006. gada Sabiedrību likumā (Companies Act 2006, turpmāk tekstā — “CA 2006”) sabiedrībām ar ierobežotu atbildību ir paredzēts pienākums iesniegt gada pārskatus.

7

CA 2006 1000. pantā ir paredzēts šādi:

8

Atbilstoši CA 2006 1012. pantam:

[..]”

9

Pamata prāvā runa ir par brīvprātīgās piekritības procedūru, kuras priekšmets, pēc analoģijas piemērojot Likuma par akciju sabiedrībām 273. panta 4. punktu, ir “papildu” likvidatora iecelšana AeroCC Vācijā esošā īpašuma pārvaldīšanai atbilstoši Vācijas tiesību uzņēmuma dalīšanas vai atlikušā uzņēmuma principiem.

10

AeroCC kā sabiedrība ar ierobežotu atbildību Anglijā un Velsā tika izveidota 2005. gada 8. aprīlī un tika reģistrēta Kārdifas [Cardiff] Uzņēmumu reģistrā.

11

Vēlāk šīs sabiedrības vadītāji aizmirsa iesniegt britu nodokļu konsultanta apstiprinātu gada pārskatu, kā tas paredzēts Lielbritānijas nodokļu tiesībās. Iesniedzējtiesa norāda, ka AeroCC tādēļ 2008. gada janvārī ir tikusi svītrota no uzņēmumu reģistra, kā rezultātā tās manta pienākas Lielbritānijas Kronim.

12

AeroCC Vācijā bija tikai pārstāvniecība. AeroCC tomēr pieder dažādas kapitāldaļas Vācijā, proti, būtībā privāta uzņēmuma daļa Berlīnē, kam savukārt ir zemes īpašums šajā valstī, kā arī vairāki prasījumi par Vācijā esošu zemes gabalu nodošanu un prasījumi par zaudējumu atlīdzību.

13

Amiraike, mažoritāra dalībniece uzņēmumā AeroCC, 2008. gada 16. jūnijā vērsās iesniedzējtiesā ar lūgumu iecelt “papildu” likvidatoru AeroCC Vācijā esošā īpašuma pārvaldīšanai atbilstoši uzņēmuma dalīšanas vai atlikušā uzņēmuma principiem.

14

Iesniedzējtiesa uzskata, ka tāds pasākums kā CA 2006 1012. pantā paredzētais ir atsavināšanas pasākums. Kaut gan šādi pasākumi principā nav piemērojami ārpus tās valsts teritorijas, kuras tiesībās tie paredzēti, šajā lietā tas tomēr tā nav. Šī tiesa norāda, ka, ja sabiedrībai, kad tā īsteno savu EKL 43. un 48. pantā paredzēto brīvību veikt uzņēmējdarbību, piemēro dalībvalsts sabiedrību tiesības, tā nevar atsaukties uz tai labvēlīgākām tiesībām, kas piemērojamas citā dalībvalstī, kurā atrodas daļa tās aktīvu, lai izvairītos no zināmām negatīvām juridiskām sekām, kuras varētu rasties, ja šo sabiedrību likvidētu atbilstoši tās dibināšanas valsts tiesībām. Šāda izvēles iespēja būtu pretrunā Kopienu tiesībām, un šādā gadījumā nevar atsaukties uz Vācijas tiesībās paredzētajiem “uzņēmuma dalīšanas” vai “atlikušā uzņēmuma” principiem, jo tie ir arhaiski tiesību jēdzieni, kuru izcelsme meklējama aukstā kara laikā.

15

Šajos apstākļos Amtsgericht Charlottenburg [Šarlotenburgas pirmās instances tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Kopienu primāro tiesību normas, it īpaši EKL 10., 43. un 48. pants, un Kopienu dalībvalstu attiecīgo valsts tiesību aktu savstarpējās atzīšanas pamatprincips savstarpēji ir interpretējami tādējādi, ka dalībvalsts (pirmā dalībvalsts) ar Kopienu primāro tiesību ratificēšanu šādi katrā ziņā principā ir piekritusi otras dalībvalsts tiesību aktos paredzēta atsavināšanas pasākuma iedarbībai savā teritorijā, ja privāts uzņēmums, uz kuru attiecas šis atsavināšanas pasākums, sākotnēji, īstenojot savas tiesības veikt uzņēmējdarbību atbilstoši Kopienu tiesībām, darbojas saskaņā ar otras dalībvalsts sabiedrību tiesībām, kas regulē atsavināšanu, taču saimniecisko darbību veic pirmajā dalībvalstī un tajā atrodas uzņēmuma īpašums, kuram tiek piemērots atsavināšanas pasākums?”

16

Amiraike un Vācijas valdība uzskata, ka Amtsgericht Charlottenburg lēmumam nav tiesas nolēmuma rakstura. Tādēļ vispirms ir jāpārbauda, vai šajā lietā Amtsgericht Charlottenburg ir jāpieņem tiesas nolēmums, lai pārbaudītu, vai Tiesai ir kompetence atbilstoši EKL 234. pantam pieņemt nolēmumu par uzdoto jautājumu.

17

Šajā sakarā, kaut arī nav šaubu, ka Amtsgericht Charlottenburg ir “tiesa”, lai tā varētu vērsties Tiesā saskaņā ar EKL 234. pantu, tai ir jāizskata strīds un tajā ir jābūt iesniegtam lūgumam taisīt spriedumu tiesvedībā, kuras mērķis ir saņemt tiesas nolēmumu (skat. 1980. gada 18. jūnija rīkojumu lietā 138/80 Borker, Recueil, 1975. lpp., 4. punkts, un rīkojumu lietā 318/85 Greis Unterweger, Recueil, 955. lpp., 4. punkts; spriedumu lietā C-111/94 Job Centre, sauktu par “Job Centre I”, Recueil, I-3361. lpp., 9. punkts; spriedumu lietā C-178/99 Salzmann, Recueil, I-4421. lpp., 14. punkts; spriedumu lietā C-182/00 Lutz u.c., Recueil, I-547. lpp., 13. punkts; spriedumu lietā C-165/03 Längst, Krājums, I-5637. lpp., 25. punkts, kā arī spriedumu lietā C-96/04 Standesamt Stadt Niebüll, Krājums, I-3561. lpp., 13. punkts).

18

No pamata lietas materiāliem izriet, ka Amtsgericht Charlottenburg ir vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu kā administratīva iestāde. Pieņemamā nolēmuma priekšmets ir tikai “papildu” administratora iecelšana AeroCC Vācijā esošajam īpašumam. Tieši vai pēc analoģijas piemērojot Likuma par akciju sabiedrībām 273. panta 4. punktu, galvenais tiesas uzdevums ir izlemt, vai prasītāja izvirzītā persona vai kāda cita persona ir piemērota no reģistra svītrotās sabiedrības īpašuma likvidācijai.

19

Turklāt nekas lietas materiālos nenorāda uz to, ka šī lieta Amtsgericht Charlottenburg tiek izskatīta, piedaloties Amiraike un iespējamajam atbildētājam. Tieši pretēji, atbilstoši iesniedzējtiesas nolēmuma ievaddaļai runa ir tikai par vienu “komerclietu”, nevis “strīdu”. Šajā ievaddaļā ir minēts vienīgi AeroCC nosaukums un adrese. Turklāt iesniedzējtiesas nolēmuma faktu izklāstā nav minēta neviena persona vai iestāde, kura iebilstu Amiraike lūgumam attiecībā uz AeroCC, kurā Amiraike ir mažoritārā dalībniece.

20

Papildus minētajam no Tiesai iesniegtajiem dokumentiem nekādā veidā neizriet, ka, pirms Amtsgericht Charlottenburg vērsās Tiesā, saistībā ar Amiraike būtu ticis pieņemts kāds nolēmums, par kuru šajā tiesā būtu celta prasība. Tādējādi šī tiesa ir pirmā iestāde, kurā ir iesniegts lūgums iecelt likvidatoru attiecībā uz AeroCC.

21

No tā izriet, ka pamata lietā Amtsgericht Charlottenburg rīkojas kā administratīva iestāde un tajā pašā laikā tai nav lūgts izskatīt lietu pēc būtības, kā rezultātā tā nepilda tiesas funkcijas.

22

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar Reglamenta 92. panta 1. punktu un 103. panta 1. punktu ir jākonstatē, ka Tiesas kompetencē acīmredzami nav spriest par Amtsgericht Charlottenburg uzdoto jautājumu.

23

Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Eiropas Savienības Tiesas kompetencē acīmredzami nav atbildēt uz jautājumu, kuru uzdevusi Amtsgericht Charlottenburg ar 2008. gada 7. novembra lēmumu.