Lieta C‑334/08

Eiropas Komisija

pret

Itālijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Savienības pašu resursi – Atteikums nodot Savienības rīcībā pašu resursus, kas atbilst noteiktām prettiesiskām muitas atļaujām – Nepārvarama vara – Muitas iestāžu krāpnieciska darbība – Dalībvalstu atbildība – Noteikto prasījumu iegrāmatošanas atsevišķā kontā tiesiskums

Sprieduma kopsavilkums

1.        Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis

(Padomes Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punkts; Padomes Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts un 8. panta 1. punkts)

2.        Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis

(Padomes Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkts)

3.        Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis

(Padomes Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkts; Lēmuma 2000/597 2. un 8. pants)

4.        Eiropas Kopienu pašu resursi – Atzīšana un nodošana, ko īsteno dalībvalstis

(Padomes Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta a) un b) apakšpunkts un 17. panta 2. punkts)

1.        Kā izriet no Lēmuma 2000/597 par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu 8. panta 1. punkta – Savienības pašu resursus, kas paredzēti minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, iekasē dalībvalstis un tām ir pienākums šos resursus nodot Komisijas rīcībā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai Komisijas rīcībā tiktu nodotas summas, kuras atbilst prasījumiem, kas noteikti atbilstoši šīs pašas regulas 2. pantam. Dalībvalstis no šī pienākuma ir atbrīvotas tikai tad, ja iekasēšanu nav iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka no tām neatkarīgu apstākļu dēļ naudas piedziņa galīgi nav iespējama.

Šajā ziņā valsts principā ir atbildīga par jebkuru valsts iestādes rīcību. Iestāde aptver jebkuru personu vai struktūrvienību, kurai ir šāds statuss saskaņā ar attiecīgās valsts iekšējām tiesībām. Apstāklis, ka šāda persona vai struktūrvienība, kas ir pilnvarota īstenot valsts varas prerogatīvas un kas rīkojas šajā statusā, ar savu rīcību pārkāpj likumu, pārsniedz savas pilnvaras vai rīkojas pretrunā hierarhijas augstākās vadības norādēm, neliek apšaubīt šo secinājumu.

(sal. ar 34., 35. un 39. punktu)

2.        Regulas Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 17. panta 2. punktā minētais nepārvaramas varas jēdziens ir jāsaprot kā neparasti un neparedzami apstākļi, ko persona, kas uz tiem atsaucas, nevar kontrolēt un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav novēršamas. Viena no nepārvaramas varas jēdziena sastāvdaļām ir tāda, ka notiek kaut kas, ko persona, kura uz to vēlas atsaukties, nevar kontrolēt, proti, notiek kaut kas, ko šī persona nevar ietekmēt.

Tādu muitas ierēdņu rīcība, kas, pildot savus uzdevumus, izsniedz prettiesiskas atļaujas, nevar tikt uzskatīta par notikušu ārpus administrācijas, kurā viņi strādā. Turklāt nav pierādīts, ka minētās rīcības sekas, par ko ir atbildīga dalībvalsts, nevarēja tikt novērstas, neraugoties uz visiem rūpības pasākumiem, ko varēja veikt šī dalībvalsts. Līdz ar to, lai dalībvalsts tiktu atbrīvota no pienākuma nodot Komisijas rīcībā Savienības pašu resursus, tā nevar pamatoti atsaukties uz nepārvaramu varu.

(sal. ar 42., 46., 47. un 49. punktu)

3.        Lai arī dalībvalsts muitas iestāžu pieļautas kļūdas dēļ Savienības pašu resursi nav tikuši atgūti, šāda kļūda neietekmē attiecīgās dalībvalsts pienākumu samaksāt noteiktos prasījumus, kā arī kavējuma procentus.

Šādos apstākļos dalībvalsts, kas nenosaka Savienības pašu resursu prasījumus un atbilstošo summu nenodod Komisijas rīcībā, tādējādi neizpildot kādu no Regulas Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728 par Kopienu pašu resursu sistēmu, 17. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neizpilda savus pienākumus atbilstoši Savienības tiesībām un it īpaši Lēmuma 2000/597 par Kopienu pašu resursu sistēmu 2. un 8. pantam.

(sal. ar 50. un 51. punktu)

4.        Lai dalībvalstis tiktu atbrīvotas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem, ir ne tikai jāievēro Regulas Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728 par Kopienu pašu resursu sistēmu, ar grozījumiem 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, bet minētajiem prasījumiem ir arī jābūt likumīgi iegrāmatotiem B kontā.

Proti, minētās regulas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šo resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde. Saskaņā ar šī panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu dalībvalstis prasījumus, kas noteikti saskaņā ar šīs regulas 2. pantu, A kontos ieraksta vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti, neierobežojot tiesības tādā pašā termiņā ierakstīt B kontos noteiktus prasījumus, kuri “vēl nav atgūti” un kuriem “nav nekāda nodrošinājuma”, kā arī, “ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti”.

Tādējādi pašu resursu iegrāmatošana B kontā ir ārkārtas situācija, kam ir raksturīgi, ka dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu drīkst vai nu nenodot šos prasījumus Komisijas rīcībā, tiklīdz tie tiek noteikti, jo tie vēl nav atgūti, vai, pamatojoties uz šīs regulas 17. panta 2. punktu, tikt atbrīvotas no pienākuma to darīt, ja minētie prasījumi ir neatgūstami nepārvaramas varas dēļ vai citu no tās neatkarīgu iemeslu dēļ.

Šādos apstākļos, lai uzskatītu, ka pastāv šāda ārkārtas situācija, dalībvalstīm noteiktie prasījumi ir likumīgi jāiegrāmato B kontā, ievērojot Savienības tiesības.

(sal. ar 65., 66., 68. un 69. punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2010. gada 8. jūlijā (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Savienības pašu resursi – Atteikums nodot Savienības rīcībā pašu resursus, kas atbilst noteiktām prettiesiskām muitas atļaujām – Nepārvarama vara – Muitas iestāžu krāpnieciska darbība – Dalībvalstu atbildība – Noteikto prasījumu iegrāmatošanas atsevišķā kontā tiesiskums

Lieta C‑334/08

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2008. gada 18. jūlijā cēla

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Aresu [A. Aresu] un A. Kaeiross [A. Caeiros], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Itālijas Republiku, ko pārstāv I. Bruni [I. Bruni], pārstāve, kurai palīdz Dž. Albencio [G. Albenzio], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja,

ko atbalsta

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un B. Klains [B. Klein], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

persona, kas iestājusies lietā.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents), tiesneši A. Ross [A. Rosas], U. Lehmuss [U. Lõhmus], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāte J. Kokote [J. Kokott],

sekretārs N. Nančevs [N. Nanchev], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 17. decembra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2010. gada 15. aprīļa tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, atsakoties nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, kas atbilst muitas parādam, kurš radies tādēļ, ka Direzione Compartimentale delle Dogane per le Regioni Puglia e Basilicata (Apūlijas un Bazilikatas reģionu Muitas direkcija), kuras juridiskā adrese ir Bari, sākot ar 1997. gada 27. februāri izsniedza prettiesiskas atļaujas C tipa muitas noliktavu izveidei un vadīšanai Tarentē [Tarente], bet vēlāk – sekojošas atļaujas pārstrādei muitas uzraudzībā un ievešanai pārstrādei līdz brīdim, kad tās 2002. gada 4. decembrī tika atsauktas, Itālijas Republika nav izpildījusi EKL 10. pantā, Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmuma 2000/597/EK, Euratom, par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 253, 42. lpp.) 8. pantā, kā arī Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom, par Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 130, 1. lpp.) 2., 6., 10., 11. un 17. pantā paredzētos pienākumus.

 Atbilstošās tiesību normas

2        Savienības pašu resursu jomā Padomes 1994. gada 31. oktobra Lēmums 94/728/EK, Euratom, par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu (OV L 293, 9. lpp.) ir atcelts un no 2002. gada 1. janvāra aizstāts ar Lēmumu 2000/597.

3        Saskaņā ar Lēmuma 2000/597 2. panta 1. punkta noteikumiem:

“1.      Eiropas Savienības budžetā iekļaujamos pašu resursus veido ieņēmumi, ko rada:

b)      Kopīgā muitas tarifa nodevas un citas nodevas, ko Kopienas iestādes noteikušas vai var noteikt attiecībā uz tirdzniecību ar valstīm, kas nav dalībvalstis,

[..].”

4        Lēmuma 2000/597 8. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētos Kopienu pašu resursus dalībvalstis iekasē saskaņā ar savu normatīvo un administratīvo aktu noteikumiem, ko vajadzības gadījumā pielāgo, lai tie atbilstu Kopienas noteikumos ietvertajām prasībām.

Komisija regulāri izskata valstu noteikumus, kurus dalībvalstis tai dara zināmus, iesniedz dalībvalstīm labojumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu minēto valstu noteikumu atbilstību Kopienas noteikumiem, un iesniedz ziņojumus budžeta lēmējiestādēm.

Dalībvalstis nodod Komisijas rīcībā 2. panta 1. punkta a) līdz d) apakšpunktā paredzētos resursus.”

5        Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. punktā, kas ietverts I sadaļā ar nosaukumu “Vispārīgi noteikumi”, ir noteikts:

“Šīs regulas piemērošanai Kopienas pašu resursu prasījumus, kas minēti Lēmuma 94/728/EK, Euratom, 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, nosaka, līdzko ir izpildīti muitas noteikumos paredzētie nosacījumi par prasījumu iekļaušanu kontos un paziņošanu debitoram.”

6        Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 1., 2. punktā un 3. punkta a) un b) apakšpunktā, kas ietverti II sadaļā ar nosaukumu “Pašu resursu konti”, ir paredzēts:

“1.      Pašu resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde, un tos sadala pa kontiem pēc resursu veida.

2.      Pašu resursu uzskaites nolūkā mēnesis beidzas ne ātrāk kā pēdējā darba dienā pulksten 13.00 attiecīgajā mēnesī, kad noteikts prasījums.

3.      a)     Prasījumus, kas noteikti saskaņā ar 2. pantu, ievērojot šā punkta b) apakšpunktu, ieraksta kontos, [ko bieži apzīmē kā A kontu], vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti;

         b)     noteiktos prasījumus, kas nav ierakstīti šā punkta a) apakšpunktā minētajos kontos tādēļ, ka attiecīgās summas vēl nav piedzītas un nav nekāda nodrošinājuma, a) apakšpunktā noteiktajā termiņā ieraksta atsevišķos kontos [ko bieži apzīmē kā B kontu]. Dalībvalstis var rīkoties tāpat, ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti.”

7        Regulas Nr. 1150/2000 9. panta 1. punktā, kas atrodas III sadaļā ar nosaukumu “Pašu resursu nodošana”, ir noteikts:

“Saskaņā ar 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, ko Komisijas vārdā atver dalībvalsts kasē vai iestādē, ko tā norīkojusi. [..]”

8        Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 10. panta 1. punktu, kas atrodas šajā pašā III sadaļā:

“Pēc tam, kad, piemērojot Lēmuma 94/728/EK, Euratom, 2. panta 3. punktu, kā iekasēšanas izmaksas atskaitīti 10 %, minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minēto pašu resursu ierakstīšanu izdara ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums.

Tomēr saskaņā ar 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu [B] kontos uzrādītie prasījumi ierakstāmi ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā prasījums piedzīts.”

9        Regulas Nr. 1150/2000 11. pantā ir paredzēts:

“Par visiem kavējumiem, izdarot ierakstus 9. panta 1. punktā minētajā kontā, attiecīgai dalībvalstij jāmaksā procenti, kuru likme atbilst par diviem punktiem paaugstinātai procentu likmei, kuru attiecīgās dalībvalsts valūtas tirgū piemēro valsts īstermiņa kredīta operācijām, brīdī, kad beidzies termiņš. Par katru kavējuma mēnesi šo likmi palielina par 0,25 punktiem. Palielināto likmi piemēro visam kavējuma periodam.”

10      Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punktā, kas atrodas VII sadaļā ar nosaukumu “Noteikumi attiecībā uz kontroli”, ir paredzēts:

“1.      Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 2. pantu noteiktajiem prasījumiem atbilstošā summa tiek nodota Komisijai, kā noteikts šajā regulā.

2.      Dalībvalstis ir brīvas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā noteiktajiem prasījumiem atbilstošās summas vienīgi tad, ja šīs summas nav iekasētas nepārvaramas varas (force majeure) dēļ. Turklāt dalībvalstis var neievērot šo pienākumu nodot Komisijai šādas summas īpašos gadījumos, kad, pilnīgi izvērtējot konkrēta gadījuma attiecīgos apstākļus, ir acīm redzami, ka naudas piedziņa no tām neatkarīgu apstākļu dēļ nav iespējama ilgstošā laika posmā. Šie gadījumi jāmin ziņojumā, kas paredzēts 3. punktā, ja attiecīgās summas pārsniedz EUR 10 000, konvertējot valsts valūtā, pēc valūtas maiņas kursa iepriekšējā kalendārā gada oktobra pirmajā darbadienā; šajā ziņojumā jānorāda iemesli, kuru dēļ dalībvalsts konkrētās summas nevarēja nodot. Komisija vajadzības gadījumā sešu mēnešu laikā var nosūtīt attiecīgai dalībvalstij piezīmes.”

11      Regulā Nr. 1150/2000 ir izdarīti grozījumi ar Padomes 2004. gada 16. novembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2028/2004 (OV L 352, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1150/2000 ar grozījumiem”), kas stājās spēkā 2004. gada 28. novembrī.

12      Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis ir atbrīvotas no pienākuma Komisijas rīcībā nodot summas noteikto prasījumu apjomā, kas izrādās neatgūstami vai nu:

a)      force majeure apstākļu dēļ; vai

b)      citu tādu iemeslu dēļ, kuros tās nevar vainot.

Noteikto prasījumu summas deklarē par neatgūstamām ar kompetentas administratīvas iestādes lēmumu, kura konstatē, ka tās nevar atgūt.

Noteikto prasījumu summas atzīst par neatgūstamām vēlākais piecus gadus kopš dienas, kad summas noteiktas saskaņā ar 2. pantu vai – administratīvas vai tiesas apelācijas gadījumā – kad galīgs lēmums ir pieņemts, izziņots vai publicēts.

Ja ir saņemta daļa maksājuma vai maksājumu, piecu gadu laikposms sākas vēlākais no dienas, kad izdarīts pēdējais maksājums, ja tas nedzēš visu parādu.

Summas, kas deklarētas vai atzītas par neatgūstamām, pavisam atskaita no 6. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētā atsevišķā konta. Tās uzrāda pielikumā 6. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētajam ceturkšņa pārskatam un, vajadzības gadījumā, 6. panta 5. punktā minētajā ceturkšņa pārskatā.”

 Pirmstiesas procedūra

13      Pēc sūdzības par prettiesiskām muitas darbībām, kas esot izdarītas Tarentes muitas apgabalā (Itālija), Komisija 2003. gada 27. oktobra vēstulē lūdza Itālijas iestādēm tai iesniegt paskaidrojumus šajā sakarā.

14      Savā atbildē šīs iestādes pārsūtīja Komisijai 2003. gada 18. februāra iekšējā audita pārskatu, no kura izriet, ka:

–        Itālijas kompetentās muitas iestādes 1997. gada 27. februārī un 7. aprīlī ir izsniegušas, tostarp Fonderie SpA (turpmāk tekstā – “Fonderie”), vairākas atļaujas divu privāto C tipa muitas noliktavu izveidei un tajā esošo alumīnija stieņu, kas ietilpst muitas tarifu pozīcijā 7601, kurai atbilst 6 % muitas nodeva, pārstrādei par alumīnija atkritumiem, kas ietilpst tarifu pozīcijā 7602, kurai atbilst nodokļu atbrīvojums, – izmantojot pārstrādes muitas uzraudzībā procedūru;

–        attiecīgās atļaujas tika izdotas, pārkāpjot Kopienas muitas tiesību aktu noteikumus, un to dēļ netika noteikti un atgūti Kopienas pašu resursi par laika posmu no 1997. gada līdz 2002. gadam, un muitas parāda summa tika aplēsta apmēram 46,6 miljardu Itālijas liru [ITL] apmērā;

–        pēc tam, kad šīs pašas nozares sabiedrība iesniedza sūdzību, kompetentās muitas iestādes 2002. gada 4. decembrī atsauca attiecīgās atļaujas un konstatēja Kopienas prasījuma tiesības uz attiecīgajiem pašu resursiem;

–        kopā ar attiecīgajām sabiedrībām daži Itālijas muitas iestāžu ierēdņi tāpat tika atzīti par atbildīgiem par muitas parāda summu un par prettiesisku atļauju izsniegšanu, uzsākot pret viņiem kriminālprocesu par “kontrabandu lielā apmērā” un “valsts dokumentu viltošanu”.

15      Ar 2005. gada 30. septembra vēstuli Itālijas iestādes iesniedza Komisijai papildu informāciju, no kuras izrietēja, ka kopējie Kopienas neiegūtie ieņēmumi varētu sasniegt EUR 22 730 818,35 un ka 2003. gada martā, jūnijā un jūlijā tie ir tikuši iegrāmatoti B kontā, piemērojot Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

16      Pēc vēstuļu apmaiņas starp Itālijas iestādēm un Komisiju 2007. gada 23. martā Komisija nosūtīja Itālijas Republikai brīdinājuma vēstuli, aicinot šo dalībvalsti pēc iespējas ātrāk nodot tās rīcībā EUR 22 730 818,35, kas atbilst pašu resursiem, kurus tā pati konstatējusi, un uzrādīt šo summu A konta ikmēneša izraksta pielikumā, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā.

17      Itālijas iestādes atbildēja ar 2007. gada 7. maija vēstuli, kurā tās norādīja, ka nepiekrīt Komisijas nostājai. It īpaši Itālijas iestādes apgalvoja, ka šajā gadījumā runa ir nevis par iestāžu “kļūdu” vai “nolaidību”, bet gan citu personu apzinātas kaitnieciskas rīcības, kurai ir krāpniecisks raksturs, sekām, par kurām nav vainojama valsts.

18      2007. gada 23. oktobrī Komisija nosūtīja Itālijas Republikai argumentētu atzinumu, lūdzot tai divu mēnešu laikā no šā atzinuma saņemšanas brīža veikt vajadzīgos pasākumus, lai pārskaitītu Komisijai EUR 22 730 818,35 kā Kopienas pašu resursus. 2007. gada 24. decembrī Itālijas iestādes atbildēja uz argumentēto atzinumu, atkārtojot iebildumus par Komisijas iebildumiem.

19      Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

20      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 3. decembra rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika atļauts iestāties šajā lietā Itālijas Republikas prasījumu atbalstam.

 Par prasību

 Par iebildumu, kas attiecas uz Lēmuma 2000/597 8. panta un Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 10., 11. un 17. panta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

21      Komisija, konstatējot, ka Itālijas muitas iestādes uzskata, ka gan tas, ka tika prettiesiski izsniegtas atļaujas, gan attiecīgo muitas režīmu darbība ir valsts ierēdņu sarīkotas krāpšanas sekas, tomēr apgalvo, ka Itālija nevarot noliegt jebkādu atbildību par tās vārdā pieņemto administratīvo aktu sekām. Tādējādi, negaidot kriminālprocesa iznākumu, nedz parāda atgūšanas procedūras iznākumu, Itālijai esot jāuzņemas atbildība par pašas administratīvo iestāžu rīcības finansiālajām sekām. Līdz ar to jautājums par to, vai Itālijas administrācija ir atbildīga par prettiesisko darbību vai nu kļūdas vai krāpšanas, ko ir izdarījuši tās personāla locekļi, vai pienācīgas uzraudzības trūkuma, vai arī sistemātiskas prettiesiskas prakses dēļ, esot otršķirīgs.

22      Komisija apgalvo, ka kontekstā ar Kopienas pašu resursu sistēmu un, ņemot vērā lojālas sadarbības principu, nav pieļaujams, ka dalībvalsts tiktu atbrīvota no savas atbildības par tā muitas parāda summu, kas radies tieši tās administrācijas rīcības dēļ. Līdz ar to šajā gadījumā Kopienai nevarot būt pienākums segt finansiālu risku, kas ir saistīts ar parāda a posteriori atgūšanas darbībām.

23      Itālijas Republika norāda, ka fakti, kuru dēļ radusies šī lieta, ir neapstrīdami saistīti ar krimināli sodāmiem pārkāpumiem. Ņemot vērā, ka saistībā ar kriminālatbildību tā ir subjektīva, par attiecīgajiem faktiem nekādā gadījumā nevarot būt atbildīga administrācija, no kuras ir atkarīgi korumpētie ierēdņi.

24      Itālijas Republika atgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktu dalībvalstīm nav jānodod Komisijas rīcībā summas, kuru atgūšanu nav bijis iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ. Šī dalībvalsts uzskata, ka nepārvaramu varu raksturojošie kritēriji ir ievēroti, ja attiecīgais subjekts ir darījis to, kas parasti ir viņa kompetencē, un ja tādu no viņa gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, kas ir saistīti ar apzinātu un krāpniecisku ārēju rīcību, tas nav varējis novērst nosodāmu rīcību. Ierēdņu prettiesiskas darbības esot pasākums ārpus administrācijas darbības un ārpus tai uzliktā uzraudzības un pārbaudes pienākuma. Līdz ar to, ņemot vērā, ka tiesā ir celtas gan krimināltiesiskas, gan civiltiesiskas prasības pret personām, kas ir atbildīgas par šo rīcību, un ka ir ievērota acīmredzama rūpība minētās rīcības pārbaudes un apspiešanas stadijā, Itālijai nevarot uzlikt objektīvu atbildību par Kopienu resursu maksājumiem.

25      Savā replikā Komisija precizē, ka, lai arī nepārvarama vara patiešām ir apstāklis, kas atbrīvo no jebkādas atbildības, tas tā ir tikai tādēļ, ka tas izriet no pasākuma, kas notiek ārpus atbildīgās iestādes, kurā ir notikusi kaitnieciskā rīcība un kura var tikai ciest no negatīvām sekām. Turpretī šajā gadījumā apzināta ierēdņu rīcība esot notikusi pašas par attiecīgo darbinieku rīcību atbildīgās administrācijas iekšienē. Līdz ar to runa esot nevis par nepārvaramas varas gadījumu, bet par prettiesisku valsts administrācijas rīcību, par kuru tieši ir vainojama Itālijas Republika.

26      Šī dalībvalsts atbild, ka, ja ierēdnis rīkojas paša prettiesiskajās interesēs, pilnībā neinteresējoties par savu institucionālo funkciju, viņš sevi nostāda ārpus administratīvās pārvaldes, kurā viņš strādā. Ja tā nebūtu, par jebkuru rīcību, pat krāpniecisku, par kuru ir atbildīgs valsts ierēdnis, būtu atbildīga administrācija, šajā gadījumā – tā dalībvalsts, ar kuru abstrakti ir saistīts šīs rīcības autors.

27      Savā iestāšanās rakstā Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka Komisija nevar pieprasīt argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās nodot tās rīcībā pašu resursus, jo šajā datumā nepastāvēja attiecīgās dalībvalsts pienākumu neizpilde.

28      Vācijas Federatīvā Republika vispirms apgalvo, ka Itālijas iestādes pamatoti ir iegrāmatojušas attiecīgos pašu resursus B kontā, nevis A kontā, ņemot vērā, ka runa bija par noteiktajiem prasījumiem, kas vēl nebija atgūti un kuriem nebija nekāda nodrošinājuma. Turklāt no Tiesas judikatūras izrietot, ka nepastāv pienākums pārskaitīt noteiktās summas no B konta uz A kontu.

29      Vācijas Federatīvā Republika turklāt atgādina, ka no Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 6. panta 3. punkta b) apakšpunkta, skatot to kopā ar tās 10. panta 1. punkta otro daļu, kā princips izriet, ka pienākums nodot rīcībā prasījumu summas, kas iekļautas B kontā, nozīmē, ka pirms tam katra dalībvalsts tās ir atguvusi.

30      No šā principa varot atkāpties tikai ārkārtas gadījumos, pamatojoties uz Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2.–4. punktu. Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka šajos Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem noteikumos esot paredzēti nosacījumi dalībvalstu atbrīvošanai no pienākuma nodot Kopienas rīcībā pašu resursus, kas iekļauti B kontā, tostarp nosacījums, ka summas ir neatgūstamas. Pēc Vācijas valdības domām, ja šis nosacījums netiek izpildīts, proti, ja summas, ko valsts iestādes ir deklarējušas par neatgūstamām, patiesībā ir atgūstamas, dalībvalstīm izņēmuma kārtā tiekot uzlikts pienākums nodot Komisijas rīcībā pašu resursus pat pirms to atgūšanas.

31      Tomēr šajā gadījumā valsts iestādes neesot deklarējušas attiecīgās summas par neatgūstamām un pat neesot tās iekļāvušas iespējami neatgūstamu summu kategorijā. Šādos apstākļos būtu jāgaida, kad beigsies piecu gadu termiņš, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punkta trešajā daļā un kas sākas ar resursu iegrāmatošanu B kontā, un tikai tad Komisija varētu likt Itālijas Republikai samaksāt minētos resursus. Tā kā šāds termiņš līdz 2008. gada jūlijam vēl nebija beidzies, nebūtu jāsecina, ka šī dalībvalsts nebija izpildījusi savus pienākumus argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās, proti, 2007. gada decembra beigās.

32      Savā atbildē Komisija iebilst, ka saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu un tās Reglamenta 93. panta 4. punktu persona, kas iestājas lietā, savā iestāšanās rakstā nevar izvirzīt pamatus, kas groza vai deformē strīda ietvarus, kas noteikti instances prasības pieteikumā. Tātad esot jāatzīst, ka Vācijas valdības argumenti attiecībā uz Regulu Nr. 1150/2000 ar grozījumiem ir nepieņemami, jo tie atrodas pilnībā ārpus strīda ietvariem, ko noteikuši lietas dalībnieki, un tie nav saistīti ar Itālijas iestāžu formulētajiem apsvērumiem.

33      Katrā ziņā, ņemot vērā, ka, pirmkārt, Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2.–4. punktā paredzētā speciālā procedūra kopumā nav atbilstoša un, otrkārt, tajā paredzētais piecu gadu termiņš nav piemērojams, minētie argumenti neesot pamatoti. Pēc Komisijas domām, šo procedūru var piemērot tikai resursiem, kas likumīgi atrodas B kontā un kas tātad nevar tikt nodoti Kopienas rīcībā tādēļ, ka tie nav atgūstami. Turpretī šajā gadījumā attiecīgās summas esot tikušas iegrāmatotas B kontā tādas kļūdas dēļ, ko ir pieļāvušas Itālijas iestādes, kurām tās esot bijis jāiegrāmato A kontā to preču importēšanas un turpmākās muitošanas brīdī, uz kurām attiecas atļaujas, ko prettiesiski izsniegušas šīs pašas iestādes.

 Tiesas vērtējums

34      Kā izriet no Lēmuma 2000/597 8. panta 1. punkta – Savienības pašu resursus, kas paredzēti minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, iekasē dalībvalstis un tām ir pienākums šos resursus nodot Komisijas rīcībā.

35      Saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 1. un 2. punktu dalībvalstīm ir jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai Komisijas rīcībā tiktu nodotas summas, kuras atbilst prasījumiem, kas noteikti atbilstoši šīs pašas regulas 2. pantam. Dalībvalstis no šī pienākuma ir atbrīvotas tikai tad, ja iekasēšanu nav iespējams veikt nepārvaramas varas dēļ vai ja izrādās, ka no tām neatkarīgu apstākļu dēļ naudas piedziņa galīgi nav iespējama (šajā ziņā skat. 2005. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑392/02 Komisija/Dānija, Krājums, I‑9811. lpp., 66. punkts).

36      Šajā gadījumā nedz muitas parāda pastāvēšana, nedz pašu resursu summa nav apstrīdētas, turklāt šo summu ir konstatējušas Itālijas iestādes.

37      Itālijas Republika pieņem, ka pašu resursi netika atgūti nevis valsts iestādēm piedēvējamas administratīvas kļūdas dēļ, bet gan to muitas ierēdņu krāpnieciskas rīcības dēļ, kas ir rīkojušies saskaņoti ar iesaistītās sabiedrības atbildīgajām personām. Šāda rīcība varot tikai pārtraukt cēloņsakarību, kas pastāv starp administrāciju un kaitniecisko rīcību, tādējādi ļaujot atzīt, ka pastāv nepārvaramas varas situācija Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta izpratnē.

38      Šādu argumentu nevar pieņemt.

39      Vispirms ir jāteic, ka šī valsts principā ir atbildīga par jebkuru valsts iestādes rīcību. Iestāde aptver jebkuru personu vai struktūrvienību, kurai ir šāds statuss saskaņā ar attiecīgās valsts iekšējām tiesībām. Apstāklis, ka šāda persona vai struktūrvienība, kas ir pilnvarota īstenot valsts varas prerogatīvas un kas rīkojas šajā statusā, ar savu rīcību pārkāpj likumu, pārsniedz savas pilnvaras vai rīkojas pretrunā hierarhijas augstākās vadības norādēm, neliek apšaubīt šo secinājumu.

40      Šajā gadījumā no 2003. gada 18. februāra iekšējā audita pārskata, ko Itālijas muitas iestādes ir nosūtījušas Komisijai, izriet, ka ar lēmumiem, kas pieņemti attiecīgi 1997. gada 27. februārī un 7. aprīlī, kompetentās muitas iestādes izsniedza Fonderie prettiesiskas atļaujas divu C tipa privātu muitas noliktavu izveidei un tajā esošu alumīnija stieņu pārstrādei par alumīnija atkritumiem, tādējādi piemērojot attiecīgajām precēm atbrīvojumu no muitas nodevām, lai arī parasti tām ir piemērojamas šādas nodevas.

41      No minētā pārskata tāpat izriet, ka iepriekš minētās prettiesiskās rīcības dēļ netika noteikti un atgūti Savienības pašu resursu prasījumi laika posmā no 1997. gada līdz 2002. gadam.

42      Netiek apstrīdēts, ka brīdī, kad muitas ierēdņi izsniedza prettiesiskās atļaujas, viņi pildīja savas funkcijas.

43      Tādējādi šie akti, ko ierēdņi īstenoja, pildot savas funkcijas, ir jāuzskata par izdarītiem pašā administrācijā.

44      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka par valsts administrācijas prettiesisko rīcību ir atbildīga Itālijas Republika.

45      Turpinājumā rodas jautājums par to, vai šī valsts var pamatoti atsaukties uz nepārvaramas varas iemesliem Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punkta izpratnē, lai tiktu atbrīvota no pienākuma nodot rīcībā summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem.

46      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar nepārvaramas varas jēdzienu saprot neparastus un neparedzamus apstākļus, ko persona, kas uz tiem atsaucas, nevar kontrolēt un kuru sekas, neraugoties uz pienācīgu rūpību, nav novēršamas (skat. it īpaši 1987. gada 5. februāra spriedumu lietā 145/85 Denkavit België, Recueil, 565. lpp., 11. punkts, kā arī 2006. gada 5. oktobra spriedumus lietā C‑105/02 Komisija/Vācija, Krājums, I‑9659. lpp., 89. punkts, un lietā C‑377/03 Komisija/Beļģija, Krājums, I‑9733. lpp., 95. punkts).

47      Viena no nepārvaramas varas jēdziena sastāvdaļām ir tāda, ka notiek kaut kas, ko persona, kura uz to vēlas atsaukties, nevar kontrolēt, proti, notiek kaut kas, ko šī persona nevar ietekmēt.

48      Turklāt, kā savu secinājumu 31. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, Itālijas Republika, lai atbrīvotos no jebkādas atbildības, nevar apgalvot, ka nepārvarama vara pastāv tādēļ, ka prettiesiskā rīcība tika atklāta nevis parasto pārbaužu laikā, bet gan tikai tad, kad konkurējošs uzņēmums iesniedza sūdzību. Tā kā šajā gadījumā muitas nodevu neiekasēšanas iemesls ietilpst Itālijas Republikas atbildības jomā, nav nozīmes tam, kādi konkrēti pasākumi varētu vai nevarētu palīdzēt novērst attiecīgo rīcību.

49      Iepriekšējos punktos minētie apsvērumi norāda, ka attiecīgā muitas ierēdņu rīcība šajā gadījumā nevar tikt uzskatīta par notikušu ārpus administrācijas, kurā viņi strādā. Turklāt nav pierādīts, ka minētās rīcības sekas, par ko ir atbildīga Itālijas Republika, nevarēja tikt novērstas, neraugoties uz visiem rūpības pasākumiem, ko varēja veikt šī dalībvalsts. Līdz ar to, lai dalībvalsts tiktu atbrīvota no pienākuma nodot Komisijas rīcībā Savienības pašu resursus, tā nevar pamatoti atsaukties uz nepārvaramu varu.

50      Visbeidzot, attiecībā uz Itālijas Republikas pienākumu nodot Komisijas rīcībā summu, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai arī dalībvalsts muitas iestāžu pieļautas kļūdas dēļ Savienības pašu resursi nav tikuši atgūti, šāda kļūda neietekmē attiecīgās dalībvalsts pienākumu samaksāt noteiktos prasījumus, kā arī kavējuma procentus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Dānija, 63. punkts, un 2009. gada 19. marta spriedumu lietā C‑275/07 Komisija/Itālija, Krājums, I‑2005. lpp., 100. punkts).

51      Šādos apstākļos dalībvalsts, kas nenosaka Savienības pašu resursu prasījumus un atbilstošo summu nenodod Komisijas rīcībā, tādējādi neizpildot kādu no Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, neizpilda savus pienākumus atbilstoši Savienības tiesībām un it īpaši Lēmuma 2000/597 2. un 8. pantam (šajā ziņā skat. 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑19/05 Komisija/Dānija, Krājums, I‑8597. lpp., 32. punkts).

52      Turklāt attiecībā uz Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanos Itālijas Republikas prasījumu atbalstam ir jānorāda uz šādiem apsvērumiem.

53      Saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu ar iestāšanās raksta prasījumiem var atbalstīt tikai viena lietas dalībnieka prasījumus.

54      Turklāt Tiesas Reglamenta 93. panta 5. punktā ir tostarp noteikts, ka iestāšanās rakstā norāda personas, kas iestājas lietā, izvirzītos pamatus un argumentus.

55      Tāpat kā Itālijas Republika, lūdzot noraidīt Komisijas prasību, Vācijas Federatīvā Republika savā iestāšanās rakstā papildus pamatiem, uz kuriem minētā dalībvalsts ir balstījusi savus argumentus, izvirza vēl vienu aizsardzības pamatu. Līdz ar to, tādējādi rīkodamās, Vācijas Federatīvā Republika nav pārkāpusi iepriekš minētos Tiesas Statūtu un Reglamenta noteikumus (šajā ziņā skat. 1961. gada 23. februāra spriedumu lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde, Recueil, 1. lpp., un 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I‑6717. lpp., 131.–157. punkts).

56      Tādējādi Tiesai ir jāizvērtē Vācijas Federatīvās Republikas iestāšanās raksts.

57      Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais pamats par to, ka argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās nepastāvēja Itālijas Republikai pārmestā pienākumu neizpilde, ir balstīts uz pieņēmumu, ka ar Regulu Nr. 2028/2004 izdarītie grozījumi Regulā Nr. 1150/2000, it īpaši tās 17. panta 2. punktā, ir piemērojami šajā gadījumā.

58      Proti, Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka, ņemot vērā, ka Itālijas iestādes minētās summas nebija deklarējušas par neatgūstamām un pat nav tās uzskatījušas par neatgūstamām, būtu jāsagaida Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punktā paredzētā piecu gadu termiņa, kurš sākas ar noteikto prasījumu iegrāmatošanu B kontā – proti, no 2003. gada marta, jūnija un jūlija –, beigas, lai Komisija varētu likt Itālijas valdībai samaksāt minētos prasījumus. Tā kā šāds termiņš līdz 2008. gada jūlijam nebija beidzies, esot jākonstatē, ka argumentētajā atzinumā norādītā termiņa beigās, proti, 2007. gada decembra beigās, nepastāvēja Itālijas Republikai pārmestā pienākumu neizpilde.

59      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šis process par valsts pienākumu neizpildi ir vērsts uz to, lai konstatētu, ka Itālijas Republika, atteikdamās nodot Komisijas rīcībā Savienības pašu resursus, kas radušies no 1997. gada līdz 2002. gadam veikto importēšanas darbību rezultātā un par kuriem noteiktos prasījumus šī dalībvalsts iegrāmatojusi B kontā 2003. gada martā, jūnijā un jūlijā, kaut gan Regula Nr. 2028/2004 stājās spēkā tikai 2004. gada 28. novembrī, nav izpildījusi Savienības tiesībās paredzētos pienākumus.

60      Saskaņā ar pastāvīgu judikatūru procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām lietām, kas tiek izskatītas brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālajām tiesību normām, kuras parasti interpretē tā, ka tās neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā (skat. it īpaši 1981. gada 12. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 212/80 līdz 217/80 Meridionale Industria Salumi u.c., Recueil, 2735. lpp., 9. punkts; kā arī 2004. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑361/02 un C‑362/02 Tsapalos un Diamantakis, Krājums, I‑6405. lpp., 19. punkts).

61      Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punktā ir noteikta jauna kārtība, kas dalībvalstu administratīvajām iestādēm ļauj vai nu deklarēt zināmas summas no noteiktajiem prasījumiem kā neatgūstamas, vai uzskatīt, ka noteikto prasījumu summas ir uzskatāmas par neatgūstamām vēlākais pēc pieciem gadiem no dienas, kad šī summa tika noteikta. Šīs summas tiek galīgi izslēgtas no B konta, un, izņemot gadījumu, kad Komisija iebilst pret iemesliem, uz kuriem dalībvalsts ir atsaukusies kā uz nepārvaramu varu vai citiem no tās neatkarīgiem iemesliem, dalībvalstis tiek atbrīvotas no pienākuma nodot minētās summas šīs iestādes rīcībā.

62      Izdarot grozījumus Regulas Nr. 1150/2000 17. panta 2. punktā, Savienības likumdevējs ir vēlējies radīt jaunu procesuālu mehānismu, lai novērstu agrākās divkāršās grāmatvedības sistēmas nepilnības, paredzot, ka zināmas noteikto prasījumu summas, ko nav bijis iespējams atgūt, tiek svītrotas no B konta un dalībvalstīm nav pienākuma tās nodot Komisijas rīcībā.

63      Šāds mērķis izriet tostarp no Regulas Nr. 2028/2004 preambulas sestā apsvēruma, saskaņā ar kuru “1989. gadā ieviestā divkāršas uzskaites sistēma bija paredzēta, lai nošķirtu atgūtos nodokļus no nesamaksātiem. Attiecībā uz mehānismu, ko izmanto, lai dzēstu pozīcijas [B] kontos, šī sistēma ir tikai daļēji sasniegusi mērķi. Pārbaudes, ko veikusi Eiropas Revīzijas palāta un Komisija, ir atkārtoti atklājušas nepareizības [B] kontu uzturēšanā, kas liedz kontiem atspoguļot reālo stāvokli atgūšanas ziņā. No [B] kontiem būtu jāizņem tās summas, ko nav paredzams atgūt konkrēta laikposma beigās un kuru paturēšana tajos bilanci padara neprecīzu. [..]”

64      Saskaņā ar šā sprieduma 60. punktā atgādināto judikatūru procesuālie noteikumi ir jāpiemēro šajā lietā.

65      Tomēr vispirms ir jāteic, ka, lai dalībvalstis tiktu atbrīvotas no pienākuma nodot Komisijas rīcībā summas, kas atbilst noteiktajiem prasījumiem, ir ne tikai jāievēro Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, bet minētajiem prasījumiem ir arī jābūt likumīgi iegrāmatotiem B kontā.

66      Proti, Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šo resursu kontus pārzina dalībvalsts kase vai dalībvalsts norīkota iestāde. Saskaņā ar šī panta 3. punkta a) un b) apakšpunktu dalībvalstis prasījumus, kas noteikti saskaņā ar šīs regulas 2. pantu, A kontos ieraksta vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti, neierobežojot tiesības tādā pašā termiņā ierakstīt B kontos noteiktus prasījumus, kuri “vēl nav atgūti” un kuriem “nav nekāda nodrošinājuma”, kā arī, “ja noteiktie prasījumi ar nodrošinājumu ir apstrīdēti un pēc radušos strīdu izšķiršanas var tikt mainīti” (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 74. punkts).

67      Turklāt, lai nodotu pašu resursus, Regulas Nr. 1150/2000 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar šīs regulas 10. pantā paredzēto kārtību dalībvalstis pašu resursus ieraksta kredītā kontā, kas šajā nolūkā atvērts Komisijas vārdā. Saskaņā ar iepriekš minētā noteikuma 1. punktu pēc iekasēšanas izmaksu atskaitīšanas pašu resursu ierakstīšanu izdara ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā saskaņā ar šīs regulas 2. pantu noteikts prasījums, izņemot saskaņā ar šīs regulas 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu B kontos ierakstītos pašu resursus, kas ierakstāmi ne vēlāk kā pirmajā darba dienā pēc 19. datuma, kas ir otrajā mēnesī pēc mēneša, kurā prasījums “atgūts” (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 75. punkts).

68      Tādējādi pašu resursu iegrāmatošana B kontā ir ārkārtas situācija, kam ir raksturīgi, ka dalībvalstis saskaņā ar Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktu drīkst vai nu nenodot šos prasījumus Komisijas rīcībā, tiklīdz tie tiek noteikti, jo tie vēl nav atgūti, vai, pamatojoties uz šīs regulas 17. panta 2. punktu, tikt atbrīvotas no pienākuma to darīt, ja minētie prasījumi ir neatgūstami nepārvaramas varas dēļ vai citu no tās neatkarīgu iemeslu dēļ.

69      Šādos apstākļos, lai uzskatītu, ka pastāv šāda ārkārtas situācija, dalībvalstīm noteiktie prasījumi ir likumīgi jāiegrāmato B kontā, ievērojot Savienības tiesības.

70      Šajā gadījumā tas, ka netika noteikti un atgūti Savienības pašu resursu prasījumi, kas izriet no nodevām, kas piemērojamas Fonderie laika posmā no 1997. gada līdz 2002. gadam veiktajam importam, notika tādas Itālijas muitas ierēdņu rīcības dēļ, par kuru – kā šā sprieduma 44. punktā konstatējusi Tiesa – ir atbildīga Itālijas Republika.

71      Ja minētā rīcība būtu atbildusi pienākumiem, kas paredzēti tostarp Regulas Nr. 1150/2000 2. panta 1. un 2. punktā, kā arī 6. panta 3. punkta a) apakšpunktā, attiecīgie pašu resursu prasījumi tiktu noteikti, tiklīdz būtu veiktas importēšanas darbības un tām sekojošā muitošana, un tādējādi tie būtu jāiekļauj A kontā vēlākais pirmajā darba dienā pēc otrā mēneša 19. datuma, kas seko tam mēnesim, kurā prasījumi noteikti.

72      Līdz ar to – kā savu secinājumu 77. punktā norādījusi ģenerāladvokāte – ir jāatzīst, ka Itālijas Republika, pirmkārt, laika posmā no 1997. līdz 2002. gadam atradās situācijā, kas ir līdzvērtīga tai, kāda būtu, ja tā būtu noteikusi prasījumus un tos iegrāmatojusi A kontā. Otrkārt, šī dalībvalsts nevar apgalvot, ka ir izpildīti iegrāmatošanas B kontā nosacījumi, jo, nenoteikdama prasījumus, tā pati sev radīja apstākļus atbilstoši Regulas Nr. 1150/2000 6. panta 3. punkta b) apakšpunktam.

73      Tā kā Itālijas iestādes pašu resursu prasījumus B kontā iegrāmatoja prettiesiski, Regulas Nr. 1150/2000 ar grozījumiem 17. panta 2. punkta noteikumi tai nav piemērojami.

74      Tādējādi Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais papildu aizsardzības pamats ir jānoraida.

 Par iebildumu par EKL 10. panta pārkāpumu

75      Attiecībā uz EKL 10. panta pārkāpumu, uz kuru tāpat atsaucas Komisija, pietiek norādīt, ka nav konstatējama šajā pantā paredzēto vispārējo pienākumu neizpilde, kas būtu nošķirama no konstatētās to konkrēto Kopienu pienākumu neizpildes, kas Itālijas Republikai bija jāizpilda saskaņā ar Lēmuma 2000/597 8. pantu un Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 10., 11. un 17. pantu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā Komisija/Dānija, 36. punkts).

76      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka, atteikdamās nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, kas atbilst muitas parādam, kurš radies tādēļ, ka Direzione Compartimentale delle Dogane per le Regioni Puglia e Basilicata, kuras juridiskā adrese ir Bari, sākot ar 1997. gada 27. februāri, prettiesiski izsniedza atļaujas C tipa muitas noliktavu izveidei un vadīšanai Tarentē, bet vēlāk – sekojošas atļaujas pārstrādei muitas uzraudzībā un ievešanai pārstrādei līdz brīdim, kad tās 2002. gada 4. decembrī tika atsauktas, Itālijas Republika nav izpildījusi Lēmuma 2000/597/EK 8. pantā un Regulas Nr. 1150/2000 2., 6., 10., 11. un 17. pantā paredzētos pienākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

77      Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Atbilstoši šī paša panta 4. punktam Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1)      atteikdamās nodot Komisijas rīcībā pašu resursus, kas atbilst muitas parādam, kurš radies tādēļ, ka Direzione Compartimentale delle Dogane per le Regioni Puglia e Basilicata, kuras juridiskā adrese ir Bari, sākot ar 1997. gada 27. februāri, prettiesiski izsniedza atļaujas C tipa muitas noliktavu izveidei un vadīšanai Tarentē, bet vēlāk – sekojošas atļaujas pārstrādei muitas uzraudzībā un ievešanai pārstrādei līdz brīdim, kad tās 2002. gada 4. decembrī tika atsauktas, Itālijas Republika nav izpildījusi Padomes 2000. gada 29. septembra Lēmuma 2000/597/EK, Euratom, par Eiropas Kopienu pašu resursu sistēmu 8. pantā, kā arī Padomes 2000. gada 22. maija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1150/2000, ar ko īsteno Lēmumu 94/728/EK, Euratom, par Kopienu pašu resursu sistēmu, 2., 6., 10., 11. un 17. pantā paredzētos pienākumus;

2)      Itālijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

3)      Vācijas Federatīvā Republika sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.