Lieta C‑303/08

Land Baden-Württemberg

pret

Metin Bozkurt

(Bundesverwaltungsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ģimenes apvienošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa – Darba ņēmējas Turcijas pilsones laulātais, kurš nodzīvojis kopā ar viņu vairāk nekā piecus gadus – Uzturēšanās tiesību saglabāšana pēc laulības šķiršanas – Attiecīgās personas notiesāšana par vardarbību pret savu bijušo sievu – Tiesību ļaunprātīga izmantošana

Sprieduma kopsavilkums

1.        Starptautiskie līgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ar EEK un Turcijas Asociācijas līgumu izveidotā Asociācijas padome – Lēmums Nr. 1/80 – Ģimenes apvienošanās

(EEK un Turcijas Asociācijas līguma papildprotokola 59. pants; EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa)

2.        Starptautiskie līgumi – EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ar EEK un Turcijas Asociācijas līgumu izveidotā Asociācijas padome – Lēmums Nr. 1/80 – Ģimenes apvienošanās

(EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa un 14. panta 1. punkts)

1.        EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka Turcijas pilsonis, kurš, būdams dalībvalsts likumīgajā darba tirgū ietilpstošas darba ņēmējas Turcijas pilsones ģimenes loceklis un ņemot vērā viņa pastāvīgo uzturēšanos pie savas sievas vismaz piecus gadus ilgā nepārtrauktā periodā, ir ieguvis tiesības uz juridisko statusu, kas piešķirts, pamatojoties uz minētās tiesību normas otro ievilkumu, nezaudē šīs tiesības laulības šķiršanas dēļ, kas notikusi pēc šo tiesību iegūšanas.

Tiesības, kuras Turcijas pilsonis likumīgi ir ieguvis, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, pastāv neatkarīgi no tā, vai ir saglabājušies nosacījumi, kuri bija jāizpilda, lai rastos šīs tiesības, tādējādi, ka ģimenes loceklis, kurš, pamatojoties uz minēto lēmumu, jau ir ieguvis tiesības, var pakāpeniski nostiprināt savu situāciju uzņemošajā dalībvalstī un ilgtspējīgi tajā integrēties, dzīvojot neatkarīgi no personas, ar kuras starpniecību viņš ir ieguvis šīs tiesības.

Šāda iepriekš minētā 7. panta pirmās daļas interpretācija nav nesaderīga ar EEK un Turcijas Asociācijas līguma papildprotokola 59. panta prasībām tādēļ, ka emigrējušā darba ņēmēja Turcijas pilsoņa ģimenes locekļa stāvoklis nav salīdzināms ar dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļa stāvokli, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp to attiecīgajām juridiskajām situācijām.

(sal. ar 40., 45. un 46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.        Tas, ka Turcijas pilsonis pamatojas uz tiesībām, kas ir likumīgi iegūtas saskaņā ar EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, lai gan viņš pēc tam, kad bija ieguvis šīs tiesības ar savas bijušās sievas starpniecību, izdarīja pret viņu vērstu smagu noziedzīgu nodarījumu, kas bija viņam piemērotā kriminālsoda pamatā, nav ļaunprātīga tiesību izmantošana.

Turpretim tā paša lēmuma 14. panta 1. punkts pieļauj, ka pret Turcijas pilsoni, attiecībā pret kuru ir piemēroti kriminālsodi, tiek piemērota izraidīšana, ciktāl viņa personīgā uzvedība rada pastāvošus, reālus un pietiekami smagus draudus sabiedrības pamatinteresēm. Valsts kompetentajai tiesai ir jāizvērtē, vai tā tas ir šajā gadījumā. Turklāt šai tiesai ir jāievēro gan samērīguma princips, gan attiecīgās personas pamattiesību princips. Precīzāk, lēmumu par izraidīšanu, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu, var pieņemt vienīgi tad, ja attiecīgās personas individuālā uzvedība norāda uz konkrētu jaunu, būtisku sabiedriskās kārtības traucējumu risku.

(sal. ar 60. un 61. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)

TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta)

2010. gada 22. decembrī (*)

EEK un Turcijas Asociācijas līgums – Ģimenes apvienošanās – Asociācijas padomes Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa – Darba ņēmējas Turcijas pilsones laulātais, kurš nodzīvojis kopā ar viņu vairāk nekā piecus gadus – Uzturēšanās tiesību saglabāšana pēc laulības šķiršanas – Attiecīgās personas notiesāšana par vardarbību pret savu bijušo sievu – Tiesību ļaunprātīga izmantošana

Lieta C‑303/08

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Bundesverwaltungsgericht (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2008. gada 24. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2008. gada 8. jūlijā, tiesvedībā

Land Baden-Württemberg

pret

Metin Bozkurt,

piedaloties

Vertreter des Bundesinteresses beim Bundesverwaltungsgericht.

TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ticano [A. Tizzano], tiesneši Ž. Ž. Kāzels [J.‑J. Kasel] (referents), E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un M. Bergere [M. Berger],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretārs A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        Land Baden-Württemberg vārdā – M. Šenks [M. Schenk], pārstāvis,

–        Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un N. Grafs Victums [N. Graf Vitzthum], pārstāvji,

–        Dānijas valdības vārdā – J. Berings Līsbergs [J. Bering Liisberg] un R. Holdgords [R. Holdgaard], pārstāvji,

–        Itālijas valdības vārdā – Dž. Palmjēri [G. Palmieri], pārstāve, kurai palīdz V. Ferrante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz] un Ž. Rozē [G. Rozet], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2010. gada 8. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”) 7. panta pirmās daļas otrā ievilkuma interpretāciju. Asociācijas padome tika nodibināta ar nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un apstiprināts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.).

2        Šis prejudiciālais lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Land Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas federālo zemi] (turpmāk tekstā – “Land”) un Turcijas pilsoni M. Bozkurtu [M. Bozkurt] par attiecīgās personas izraidīšanas no Vācijas teritorijas procedūru.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Papildprotokola, kas 1970. gada 23. novembrī parakstīts Briselē un Kopienas vārdā noslēgts, aprobēts un apstiprināts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.), 59. pants ir formulēts šādi:

“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu.”

4        Lēmuma Nr. 1/80 II nodaļas ar virsrakstu “Sociālie noteikumi” 1. sadaļā ir ietverti “Jautājumi saistībā ar darba ņēmēju nodarbinātību un brīvu pārvietošanos”. Šajā sadaļā ir ietverti minētā lēmuma 6.–16. pants.

5        Saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu:

“Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, darba ņēmējam – Turcijas pilsonim, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:

–        pēc viena likumīgi nostrādāta gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja tam ir brīva darba vieta;

–        pēc trīs likumīgi nostrādātiem gadiem un ievērojot priekšroku, kas piešķirama darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm, ir tiesības šajā dalībvalstī pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;

–        pēc četriem likumīgi nostrādātiem gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.”

6        Lēmuma Nr. 1/80 7. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

–        ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;

–        ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.

Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri uzņemošajā valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu.”

7        Minētā lēmuma 14. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, sabiedrības drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.”

 Pamata lieta un prejudiciālie jautājumi

8        M. Bozkurts, kurš ir dzimis 1959. gadā Turcijā, 1992. gada aprīlī saņēma atļauju ieceļot Vācijā.

9        1993. gada septembrī viņš apprecējās ar Turcijas pilsoni, kura Vācijā likumīgi strādāja algotu darbu un kurai šī iemesla dēļ bija pastāvīgās uzturēšanās atļauja. M. Bozkurta sieva 1999. gadā ieguva Vācijas pilsonību.

10      Pēc savas laulības M. Bozkurts 1993. gada oktobrī ieguva termiņuzturēšanās atļauju uz noteiktu laiku, kas 1998. gada oktobrī, proti, pēc tam, kad viņš bija izpildījis Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzētos nosacījumus, tika pārveidota par pastāvīgās uzturēšanās atļauju.

11      Kopš 2000. gada jūnija viņš ir dzīvojis šķirti no savas sievas. Laulātie šķīra laulību 2003. gada novembrī.

12      Savas uzturēšanās laikā Vācijā M. Bozkurts strādāja pie vairākiem darba devējiem. Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju konkrētus nodarbinātības periodu ilgumus tomēr nebija iespējams noskaidrot, jo M. Bozkurts šajā jautājumā nesniedza konkrētas ziņas un pamatojošus dokumentus.

13      Kopš 2000. gada sākuma M. Bozkurtam bija aptuveni 18 mēnešus ilgs slimības atvaļinājums, kura laikā viņam tika izoperēts smadzeņu audzējs.

14      Šī slimības atvaļinājuma beigās viņa darba devējs uzteica viņam darbu. Kopš tā laika viņš bija bezdarbnieks un saņēma sociālos pabalstus, pamatojoties uz Sociālo likumu kodeksa II daļu (Sozialgesetzbuch, Teil II). Sākumā viņš uzturējās pašvaldības mītnē, bet kopš 2005. gada novembra viņš dzīvo nelielā dzīvoklī, kuru viņam ir noīrējis brālis.

15      Lai gan M. Bozkurts 1996. un 2000. gadā jau bija notiesāts par miesas bojājumu nodarīšanu, kā arī īpašuma bojāšanu, viņš 2004. gada maijā tika atzīts par vainīgu savas sievas izvarošanā un apzinātu miesas bojājumu nodarīšanā viņai, uzturoties Turcijā 2002. gada jūlijā. Tā kā, izskatot viņa apelācijas sūdzību, 2005. gada 17. janvārī kā galīgais sods viņam tika noteikta brīvības atņemšana uz diviem gadiem, sodu izciešot nosacīti, M. Bozkurts tika atbrīvots no pirmstiesas apcietinājuma.

16      Ar 2005. gada 26. jūlija lēmumu Land nolēma izraidīt M. Bozkurtu, uzdodot veikt šī lēmuma nekavējošu izpildi (turpmāk tekstā – “rīkojums par izraidīšanu”), pamatojoties uz viņa pēdējo notiesāšanu, kas apstiprināja viņa tieksmi uz vardarbību. Land uzskatīja, ka M. Bozkurts nevar pamatoties uz tiesībām, kas izriet no Lēmuma Nr. 1/80 6. vai 7. panta, motivējot ar to, ka viņš laikā kopš savas atbrīvošanas no darba saprātīgā termiņā nebija atradis jaunu darbu un ka viņš nebija arī izrādījis nopietnus centienus šajā nolūkā.

17      Tā kā M. Bozkurts rīkojumu par izraidīšanu apstrīdēja tiesā, Verwaltungsgericht Stuttgart [Štutgartes administratīvā tiesa], pirmkārt, uzdeva apturēt šo rīkojumu un, otrkārt, atcēla to ar 2006. gada 5. jūlija spriedumu.

18      Land par šo spriedumu iesniegtā apelācijas sūdzība tika noraidīta ar 2007. gada 14. marta Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg [Bādenes-Virtembergas Augstākās administratīvās tiesas] spriedumu. Šī tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā M. Bozkurta likumīgos uzturēšanās periodus Vācijā, viņš varēja pieprasīt uzturēšanās atļauju, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otro ievilkumu. Attiecīgi rīkojums par izraidīšanu esot prettiesisks tādēļ, ka tas neatbilst [Eiropas] Savienības pilsoņiem piemērojamajiem nosacījumiem, kuri saskaņā ar Tiesas judikatūru ir jāievēro attiecībā uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir uzturēšanās atļauja, pamatojoties uz Lēmumu Nr.1/80. Turklāt šajā judikatūrā tiek uzskatīts, ka apstāklis, ka M. Bozkurts kopš 2000. gada bija bezdarbnieks, ka smagas slimības dēļ viņš, iespējams, ir galīgi izslēgts no darba tirgus un ka viņš bija pavadījis deviņus mēnešus ieslodzījumā, nenozīmē, ka viņš ir zaudējis juridisko statusu, ko viņam piešķir minētais Lēmuma Nr. 1/80 pants, ņemot vērā Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru fakts, ka šīs tiesības ir iegūtas, nav atkarīgs no šai iegūšanai izvirzīto nosacījumu pastāvēšanas.

19      Tādēļ Land iesniedza Bundesverwaltungsgericht [Federālajā administratīvajā tiesā] kasācijas sūdzību, norādot, pirmkārt, ka M. Bozkurts pa to laiku bija zaudējis savas uzturēšanās tiesības Vācijā sakarā ar viņa izslēgšanu no darba tirgus un ka, otrkārt, viņš nevar tiesiski pamatoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu tādēļ, ka viņš bija nodarījis kaitējumu personas, no kuras izriet viņa tiesības, fiziskajai integritātei.

20      Pilnībā piekrītot juridiskajai analīzei, ko Verwaltungsgerichtshof Baden-Württemberg izvērsa savā 2007. gada 14. marta spriedumā, Bundesverwaltungsgericht uzskata, ka, lai izlemtu tās izskatīšanā esošo lietu, ir jānosaka, vai rīkojuma par izraidīšanu pieņemšanas datumā M. Bozkurts varēja pamatoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas piešķirto aizsardzību.

21      Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka pagaidām neeksistē Tiesas judikatūra jautājumā par to, vai uzturēšanās tiesības dalībvalstī, ko Turcijas pilsonis ieguvis, būdams darba ņēmējas Turcijas pilsones, kura ir likumīgi integrējusies šīs dalībvalsts darba tirgū, ģimenes loceklis, ir vai nav zudušas laulības šķiršanas dēļ, kas notikusi pēc attiecīgo tiesību iegūšanas pareizā un pienācīgā veidā.

22      Turklāt minētā tiesa jautā, vai, ņemot vērā tiesvedības pamata lietā konkrētos faktiskos apstākļus, tāds Turcijas pilsonis kā M. Bozkurts var likumīgi pieprasīt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu tā, lai šāda attieksme netiktu uzskatīta par ļaunprātīgu. Konkrētāk, esot jānosaka, vai persona, kas likumīgi ieguvusi tiesības, var tās zaudēt gadījumā, kad tā a posteriori esot izrādījusi necieņu pret personu, no kuras tai sākotnēji izriet minētās tiesības.

23      Uzskatot, ka risinājumam tās izskatāmajā lietā ir vajadzīga Lēmuma Nr. 1/80 interpretācija, Bundesverwaltungsgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai uzturēšanās tiesības un tiesības strādāt, ko ģimenes locekļa statusā atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta [pirmās daļas] otrajam ievilkumam ir ieguvis dalībvalsts likumīgajam darba tirgum piederīga Turcijas darba ņēmēja laulātais [..], saglabājas arī pēc laulības šķiršanas?

Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša:

2)      Vai par tiesību lūgt uzturēšanās tiesības, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 [..] 7. panta [pirmās daļas] otro ievilkumu, ļaunprātīgu izmantošanu ir uzskatāms gadījums, kad Turcijas pilsonis pēc tam, kad bija ieguvis iepriekš minētās tiesības ar savas bijušās sievas starpniecību, ir viņu izvarojis un nodarījis viņai miesas bojājumus un par šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu ir notiesāts ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

 Par pirmo jautājumu

24      No lietas materiāliem izriet, ka attiecīgais Turcijas pilsonis pamata lietā atbilda visiem vajadzīgajiem nosacījumiem, lai iegūtu Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzēto statusu, pirms tika šķirta viņa laulība.

25      Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir jāsaprot kā tāds, ar kuru pēc būtības jautā, vai Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds Turcijas pilsonis kā prasītājs pamata lietā, kurš, būdams Turcijas pilsones, kas ir integrējusies likumīgā dalībvalsts darba tirgū, ģimenes loceklis un tādēļ, ka vismaz piecus gadus ir nepārtraukti dzīvojis kopā ar savu sievu un ieguvis tiesības, kas ietilpst juridiskajā statusā, ko piešķir, pamatojoties uz minētā panta pirmās daļas otro ievilkumu, zaudē šīs tiesības laulības šķiršanas dēļ, kas notikusi pēc šo tiesību iegūšanas.

26      Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānorāda – kā tas izriet no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas formulējuma –, ka šajā normā paredzēto tiesību iegūšanai ir jāizpilda divi iepriekšēji kumulatīvi nosacījumi, proti, pirmkārt, attiecīgajai personai ir jābūt uzņemošās dalībvalsts likumīgajā darba tirgū jau ietilpstoša darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes loceklim un, otrkārt, viņam ir jābūt saņēmušam šīs valsts kompetento iestāžu atļauju pievienoties minētajam darba ņēmējam.

27      Otrkārt, atbilstoši īstenošanas sistēmai, ko līgumslēdzējas valstis izveidojušas minētās normas ietvaros, tajā paredzētās tiesības Turcijas pilsoņiem, kuri atbilst iepriekš minētajā punktā atgādinātajiem nosacījumiem, tiek pakāpeniski paplašinātas atkarībā no attiecīgās personas faktiskās uzturēšanās kopā ar darba ņēmēju Turcijas pilsoni, kurš jau likumīgi uzturas uzņemošajā dalībvalstī.

28      Tādējādi pēc šādas likumīgas uzturēšanās trīs gadu garumā attiecīgais Turcijas pilsonis iegūst tiesības pieņemt jebkuru darba piedāvājumu ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Eiropas Savienības dalībvalstīm tiek dota priekšroka (Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmais ievilkums).

29      Pēc vēl diviem uzņemošajā dalībvalstī likumīgi nodzīvotiem gadiem tam pašam Turcijas pilsonim ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc savas izvēles (minētā lēmuma 7. panta pirmās daļas otrais ievilkums). Izskatāmajā lietā M. Bozkurts neapšaubāmi atbilda šim kritērijam.

30      Šajā kontekstā ir jāprecizē, ka pretēji Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktā paredzētajai sistēmai, kas balstīta uz likumīgu darbu noteiktos periodos, minētā lēmuma 7. panta pirmās daļas piemērošanai atbilstošais kritērijs tātad ir likumīga uzturēšanās kopā ar emigrējušo darba ņēmēju – Turcijas pilsoni. Pēc šādas uzturēšanās noteiktā laika periodā attiecīgā persona iegūst tiesības strādāt, tomēr šī iepriekš minētā norma neparedz viņam šajā ziņā pienākumu vai neizvirza viņam nosacījumu, lai iegūtu ar Lēmumu Nr. 1/80 garantētās tiesības (šajā ziņā skat. it īpaši 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑373/03 Aydinli, Krājums, I‑6181. lpp., 29. un 31. punkts; 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑325/05 Derin, Krājums, I‑6495. lpp., 56. punkts, un 2008. gada 25. septembra spriedumu lietā C‑453/07 Er, Krājums, I‑7299. lpp., 31.–34. punkts). Tādējādi tāda Turcijas pilsoņa kā pamata lietā situācijai saistībā ar nodarbinātību nav nekādas nozīmes.

31      Treškārt, ir jānorāda, ka Tiesa jau vairākkārt ir lēmusi, ka, no vienas puses, minētā 7. panta pirmajai daļai ir tieša iedarbība un ka, no otras puses, šajā normā paredzētie uzturēšanās periodi nozīmē, ka ir jāatzīst savstarpēji saistītās uzturēšanās tiesības, bez kurām šiem uzturēšanās periodiem nebūtu nekādas iedarbības (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Er, 25. un 26. punkts, kā arī 2008. gada 18. decembra spriedumu lietā C‑337/07 Altun, Krājums, I‑10323. lpp., 20. un 21. punkts).

32      Ceturtkārt, ir jāuzsver, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzēto tiesību pakāpeniskai iegūšanai ir divējāds mērķis.

33      Sākumā, pirms ir beidzies sākotnējais trīs gadu periods, minētās normas mērķis ir dot iespēju emigrējošā darba ņēmēja ģimenes locekļiem apmesties pie viņa, lai tādējādi, izmantojot ģimenes apvienošanos, radītu labvēlīgākus apstākļus uzņemošajā dalībvalstī jau likumīgi integrēta darba ņēmēja Turcijas pilsoņa darbam un dzīvei (skat. it īpaši 1997. gada 17. aprīļa spriedumu lietā C‑351/95 Kadiman, Recueil, I‑2133. lpp., 35. un 36. punkts; 2000. gada 22. jūnija spriedumu lietā C‑65/89 Eyüp, Recueil, I‑4747. lpp., 26. punkts, un 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C‑467/02 Cetinkaya, Krājums, I‑10895. lpp., 25. punkts).

34      Turpinājumā minētās normas mērķis ir pastiprināt emigrējošā darba ņēmēja, Turcijas pilsoņa, ģimenes ilgtspējīgu integrāciju uzņemošajā dalībvalstī, piešķirot attiecīgās ģimenes loceklim pēc trīs gadu pastāvīgas uzturēšanās iespēju pašam piekļūt darba tirgum. Tādējādi galvenais īstenojamais mērķis ir nostiprināt minētā ģimenes locekļa, kurš šajā posmā jau ir likumīgi integrējies uzņemošajā dalībvalstī, situāciju, dodot viņam iespēju pašam pelnīt attiecīgajā dalībvalstī un attiecīgi izveidot tajā no emigrējošā darba ņēmēja neatkarīgu situāciju (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Eyüp, 26. punkts; lietā Cetinkaya, 25. punkts; lietā Aydinli, 23. punkts, kā arī lietā Derin, 50. un 71. punkts).

35      Tiesa no tā ir secinājusi, ka, lai gan ģimenes loceklim principā, ja nav leģitīmu iemeslu, ir pienākums faktiski dzīvot kopā ar emigrējušo darba ņēmēju tikmēr, kamēr viņam pašam nav tiesību piekļūt darba tirgum, proti, līdz trīs gadu termiņa beigām, savukārt tas tā vairs nav gadījumā, kad attiecīgā persona ir likumīgi ieguvusi šīs tiesības, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas pirmo ievilkumu, un tam tā vēl jo vairāk ir jābūt gadījumā, kad pēc pieciem gadiem šīs viņas tiesības nav atkarīgas no nosacījuma par nodarbinātību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Derin, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Tiklīdz ir izpildīti Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētie nosacījumi, šī norma piešķir darba ņēmēja Turcijas pilsoņa ģimenes loceklim individuālas tiesības piekļūt uzņemošās dalībvalsts darba tirgum, kā arī līdztekus – tiesības uzturēties šīs valsts teritorijā.

37      Ir taisnība, ka šīs tiesības izriet no radniecīgā Turcijas pilsoņa pagātnes situācijas, kurā viņš bija šīs pašas valsts teritorijā un ar kura starpniecību ģimenes loceklis ir ieguvis uzturēšanās tiesības.

38      Tomēr, kā to savos rakstveida apsvērumos pamatoti apgalvo Eiropas Kopienu Komisija, tā iemesla dēļ, ka šāda darba ņēmēja ģimenes loceklis pats ir ieguvis individuālas tiesības, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, viņš uzņemošajā dalībvalstī ir sasniedzis pietiekamu integrācijas līmeni, lai viņa situāciju varētu uzskatīt kā nošķiramu no viņa radinieka, kurš darīja iespējamu viņa ieceļošanu šajā valstī, situācijas un līdz ar to neatkarīgu no viņa radinieka situācijas (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Derin, 50. un 71. punkts, kā arī lietā Altun, 59. un 63. punkts).

39      Šāda interpretācija atbilst arī Lēmuma Nr. 1/80, aplūkotam kopumā, mērķim, attiecībā uz kuru ir atkārtoti nospriests, ka tas paredz uzlabot emigrējušo Turcijas pilsoņu situāciju uzņemošajā dalībvalstī, veicinot Turcijas pilsoņu, kas atbilst kādam no šī lēmuma normās paredzētajiem nosacījumiem un kuram tādēļ ir piešķirtas tajā paredzētās tiesības, pakāpenisku integrāciju uzņemošajā dalībvalstī (skat. it īpaši 2000. gada 16. marta spriedumu lietā C‑329/97 Ergat, Recueil, I‑1487. lpp., 43. un 44. punkts; iepriekš minētos spriedumus lietā Derin, 53. punkts, kā arī lietā Altun, 28. un 29. punkts).

40      Šajā kontekstā Tiesa ir uzskatījusi, ka tiesības, kuras likumīgi ir ieguvis M. Bozkurts, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, pastāv neatkarīgi no tā, vai ir saglabājušies nosacījumi, kuri bija jāizpilda, lai rastos šīs tiesības (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Ergat, 40. punkts; lietā Cetinkaya, 31. punkts; lietā Aydinli, 26. punkts; lietā Derin, 53. punkts, un lietā Altun, 36. punkts) tādējādi, ka ģimenes loceklis, kurš, pamatojoties uz minēto lēmumu, jau ir ieguvis tiesības, var pakāpeniski nostiprināt savu situāciju uzņemošajā dalībvalstī un ilgtspējīgi tajā integrēties, dzīvojot neatkarīgi no personas, ar kuras starpniecību viņš ir ieguvis šīs tiesības (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Ergat, 43. un 44. punkts).

41      Iepriekšējā punktā atgādinātā interpretācija vienīgi atspoguļo vispārīgāko iegūto tiesību ievērošanas principu, kas nostiprināts 1992. gada 16. decembra spriedumā lietā C‑237/91 Kus (Recueil, I‑6781. lpp., 21. un 22. punkts), principu, saskaņā ar kuru tādēļ, ka Turcijas pilsonis var likumīgi pamatoties uz tiesībām atbilstoši Lēmumam Nr. 1/80, šīs tiesības vairs nav atkarīgas no to apstākļu turpināšanās, kuri bija šo tiesību iegūšanas pamatā, jo minētais lēmums neparedz šāda rakstura nosacījumu. Lietā, kas bija pamatā minētajam spriedumam lietā Kus, attiecīgais apstāklis bija tieši laulība, kas deva iespēju konkrētajam Turcijas pilsonim ieceļot uzņemošajā dalībvalstī un kura bija šķirta brīdī, kad konkrētā persona jau bija ieguvusi tiesības, kas izskatāmajā lietā ir iegūtas, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punktu. Ir jāatgādina, ka 1994. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑355/93 Eroglu (Recueil, I‑5113. lpp.) 22. punktā šis pats princips tika piemērots tā paša lēmuma 7. panta ietvaros (šajā ziņā skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Ergat, 40. punkts; lietā Aydinli, 26. punkts; lietā Derin, 50. punkts, kā arī lietā Altun, 42. un 43. punkts).

42      Piektkārt, attiecībā uz apstākli, kas rada Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā darba ņēmēja Turcijas pilsoņa ģimenes locekļiem, kuri atbilst minētajā daļā norādītajiem nosacījumiem, atzīto tiesību zaudēšanu, pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka šīs tiesības var ierobežot vienīgi divos gadījumos, proti, vai nu tādēļ, ka emigrējušā Turcijas pilsoņa klātbūtne uzņemošās dalībvalsts teritorijā viņa personīgas uzvedības dēļ rada reālu un būtisku apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai veselībai minētā lēmuma 14. panta 1. punkta izpratnē, vai arī tādēļ, ka attiecīgā persona uz ilgāku laiku un bez leģitīma iemesla ir atstājusi šīs valsts teritoriju (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Er, 30. punkts, un lietā Altun, 62. punkts).

43      Tiesa pastāvīgi ir atkārtoti apstiprinājusi iepriekšējā punktā minēto ierobežojumu izsmeļošo raksturu (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Cetinkaya, 38. punkts; lietā Derin, 54. punkts, lietā Er, 30. punkts, un lietā Altun, 62. punkts).

44      Visi iepriekš minētie skaidrojumi ļauj secināt, ka laulāto laulības šķiršanai, ja tā notikusi pēc tam, kad attiecīgās ģimenes loceklis pareizā un pienācīgā veidā ir ieguvis Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmajā daļā paredzētās tiesības, nav nekādas nozīmes attiecībā uz minēto tiesību saglabāšanu to īpašniekam, pat ja sākotnēji viņš tās varēja iegūt vienīgi ar sava bijušā laulātā starpniecību.

45      Visbeidzot, ir jāprecizē, ka iepriekšējā punktā sniegtā interpretācija nav nesaderīga ar 1970. gada 23. novembrī parakstītā [Asociācijas līguma] Papildprotokola 59. panta prasībām. Kā to savu secinājumu 50.–52. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tādu pašu iemeslu dēļ, kā tie, kurus Tiesa izklāstījusi iepriekš minētā sprieduma lietā Derin 62.–67. punktā, kā arī 2007. gada 4. oktobra sprieduma lietā C‑349/06 Polat (Krājums, I‑8167. lpp.) 21. punktā, emigrējušā Turcijas pilsoņa ģimenes locekļa stāvoklis nav salīdzināms ar dalībvalsts pilsoņa ģimenes locekļa stāvokli, ņemot vērā būtiskās atšķirības starp to attiecīgajām juridiskajām situācijām (šajā ziņā skat. 2010. gada 21. janvāra spriedumu lietā C‑462/08 Bekleyen, Krājums, I‑563. lpp., 35.–38. un 43. punkts).

46      Ņemot vērā iepriekš minēto, uz pirmo jautājumu ir jāatbild tā, ka Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds Turcijas pilsonis kā prasītājs pamata lietā, kurš, būdams dalībvalsts likumīgajā darba tirgū ietilpstošas darba ņēmējas Turcijas pilsones ģimenes loceklis un ņemot vērā viņa pastāvīgo uzturēšanos pie savas sievas vismaz piecus gadus ilgā nepārtrauktā periodā, ir ieguvis tiesības uz juridisko statusu, kas piešķirts, pamatojoties uz minētās tiesību normas otro ievilkumu, nezaudē šīs tiesības laulības šķiršanas dēļ, kas notikusi pēc šo tiesību iegūšanas.

 Par otro jautājumu

47      No pastāvīgās judikatūras izriet, ka indivīds nevar atsaukties uz Savienības tiesību normām krāpšanas vai ļaunprātīgā nolūkā un ka valsts tiesas katrā konkrētā gadījumā var, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, ņemt vērā attiecīgo personu ļaunprātīgo vai krāpniecisko rīcību, lai atteiktos tiem piešķirt minētajās tiesību normās paredzētās tiesības (skat. it īpaši 1999. gada 9. marta spriedumu lietā C‑212/97 Centros, Recueil, I‑1459. lpp., 25. punkts; 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑255/02 Halifax u.c., Krājums, I‑1609. lpp., 68. punkts, kā arī 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā C‑16/05 Tum un Dari, Krājums, I‑7415. lpp., 64. punkts).

48      Tādējādi Tiesa ir izslēgusi iespēju, ka nodarbinātības periodus un nosacījumus, kurus Turcijas pilsonis varēja izpildīt vienīgi krāpnieciskas rīcības dēļ, par kuru tika notiesāts, var uzskatīt par likumīgiem Lēmuma Nr. 1/80 6. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā, jo attiecīgā persona patiesībā neatbilda šajā normā paredzētajiem nosacījumiem un šī fakta dēļ tai nebija šajā normā paredzēto tiesību (skat. 1997. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑285/95 Kol, Recueil, I‑3069. lpp., 26. un 27. punkts, kā arī 2000. gada 11. maija spriedumu lietā C‑37/98 Savas, Recueil, I‑2927. lpp., 61. punkts).

49      Nevar pieļaut, ka Turcijas pilsonis cenšas netaisnīgi iegūt labumu, kas garantēts kādā no Lēmuma Nr. 1/80 normām.

50      Tomēr izskatāmajā lietā no lietas materiāliem, ko iesniedzējtiesa iesniegusi Tiesai, izriet, ka valsts tiesas, kuras pēc būtības izskatīja lietu, par kuru šobrīd lemj Bundesverwaltungsgericht, ir skaidri konstatējušas, ka M. Bozkurts ir likumīgi ieguvis Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajā ievilkumā paredzēto juridisko statusu. Turklāt Tiesā nav sniegta nekāda norāde, kas ļauj domāt, ka pamata lietā runa ir par fiktīvu laulību, kas noslēgta vienīgi ar mērķi ļaunprātīgi gūt labumu no EEK un Turcijas asociācijas nolīgumā paredzētajām tiesībām.

51      Pastāvot šādiem apstākļiem, ir jākonstatē, ka pamata lietā M. Bozkurts vienīgi īsteno tiesības, kuras viņam skaidri piešķir Lēmums Nr. 1/80 un kuru iegūšanai viņš bija izpildījis visus vajadzīgos nosacījumus.

52      Faktu, ka šāds Turcijas pilsonis pilnībā pamatojas uz tiesībām, kas garantētas ar minēto lēmumu un kuras viņš ir likumīgi ieguvis agrāk, nevar pašu par sevi uzskatīt par ļaunprātīgu tiesību izmantošanu.

53      Iesniedzējtiesa, gan neuzdodot jautājumu attiecībā uz Lēmuma Nr.1/80 14. panta 1. punkta interpretāciju, tomēr jautā, vai pamata lietas konkrētajos apstākļos M. Bozkurta atsaukšanās uz juridisko statusu, kas iegūts, pamatojoties uz minētā lēmuma 7. panta pirmo daļu, nevar aizskart sabiedrisko kārtību, ņemot vērā smago noziedzīgo nodarījumu, kuru viņš pēc šo tiesību iegūšanas ir izdarījis pret personu, kura viņam deva iespēju iegūt šo statusu.

54      Šajā ziņā ir jāprecizē, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktā ir sniegts atbilstošais regulējums, kas ļauj noteikt, kādā apmērā Turcijas pilsonim, kuram ir piemēroti kriminālsodi, var liegt, izraidot viņu no uzņemošās dalībvalsts, tiesības, kas viņam izriet tieši no šī lēmuma (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Derin, 74. punkts).

55      Nosakot šajā normā sabiedriskās kārtības interesēs paredzētā izņēmuma apjomu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā interpretācija, kas sniegta attiecībā uz minēto izņēmumu jautājumā par darba ņēmēju, kas ir Savienības pilsoņi, pārvietošanās brīvību (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Polat, 30. punkts).

56      Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka minētais izņēmums kā atkāpe no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa ir jāsaprot šauri un ka dalībvalstis tā piemērojamību nevar noteikt vienpusēji (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Polat, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts iestādes atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības jēdzienu nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm (iepriekš minētais spriedums lietā Polat, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Tāpat pasākumus, kas veikti sabiedriskās kārtības vai sabiedrības drošības interesēs ir jāpamato vienīgi ar attiecīgās personas individuālo uzvedību. Tādējādi šos pasākumus nevar uzdot veikt automātiski, pamatojoties uz kriminālsodāmību un vispārējiem preventīviem mērķiem (iepriekš minētais spriedums lietā Polat, 31. un 35. punkts).

59      Līdz ar to kriminālsodāmību var ņemt vērā vienīgi tad, ja tās pamatā esošie apstākļi liecina par tādu personas individuālo uzvedību, kas apdraud sabiedrisko kārtību (iepriekš minētais spriedums lietā Polat, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

60      Tādēļ attiecīgajām valsts iestādēm katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē pārkāpuma izdarītāja individuālā uzvedība, kā arī viņa radītie pastāvošie, reālie un pietiekami smagie draudi sabiedriskajai kārtībai un drošībai, un turklāt šīm iestādēm ir jāievēro gan samērīguma princips, gan attiecīgās personas pamattiesību princips. Precīzāk, lēmumu par izraidīšanu, pamatojoties uz Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktu, var pieņemt vienīgi tad, ja attiecīgās personas individuālā uzvedība norāda uz konkrētu jaunu, būtisku sabiedriskās kārtības traucējumu risku (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Derin, 74. punkts).

61      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka:

–        tas, ka tāds Turcijas pilsonis kā prasītājs pamata lietā pamatojas uz tiesībām, kas ir likumīgi iegūtas saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, lai gan viņš pēc tam, kad bija ieguvis šīs tiesības ar savas bijušās sievas starpniecību, izdarīja pret viņu vērstu smagu noziedzīgu nodarījumu, kas bija viņam piemērotā kriminālsoda pamatā, nav ļaunprātīga tiesību izmantošana;

–        turpretim minētā lēmuma 14. panta 1. punkts pieļauj, ka pret Turcijas pilsoni, attiecībā uz kuru ir piemēroti kriminālsodi, tiek piemērota izraidīšana, ciktāl viņa personīgā uzvedība rada pastāvošus, reālus un pietiekami smagus draudus sabiedrības pamata interesēm. Valsts kompetentajai iestādei ir jāizvērtē, vai pamata lietā ir šāds gadījums.

 Par tiesāšanās izdevumiem

62      Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies lietas dalībniekiem, kas iesniedza apsvērumus Tiesai un kas nav pamata lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

1)      1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi, ko pieņēmusi Asociācijas padome, kas nodibināta ar nolīgumu, ar kuru izveido asociāciju starp Eiropas Ekonomikas Kopienu un Turciju, 7. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds Turcijas pilsonis kā prasītājs pamata lietā, kurš, būdams dalībvalsts likumīgajā darba tirgū ietilpstošas darba ņēmējas Turcijas pilsones ģimenes loceklis un ņemot vērā viņa pastāvīgo uzturēšanos pie savas sievas vismaz piecus gadus ilgā nepārtrauktā periodā, ir ieguvis tiesības uz juridisko statusu, kas piešķirts, pamatojoties uz minētās tiesību normas otro ievilkumu, nezaudē šīs tiesības laulības šķiršanas dēļ, kas notikusi pēc šo tiesību iegūšanas;

2)      tas, ka tāds Turcijas pilsonis kā prasītājs pamata lietā pamatojas uz tiesībām, kas ir likumīgi iegūtas saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmo daļu, lai gan viņš pēc tam, kad bija ieguvis šīs tiesības ar savas bijušās sievas starpniecību, izdarīja pret viņu vērstu smagu noziedzīgu nodarījumu, kas bija viņam piemērotā kriminālsoda pamatā, nav ļaunprātīga tiesību izmantošana.

Turpretim minētā lēmuma 14. panta 1. punkts pieļauj, ka pret Turcijas pilsoni, attiecībā pret kuru ir piemēroti kriminālsodi, tiek piemērota izraidīšana, ciktāl viņa personīgā uzvedība rada pastāvošus, reālus un pietiekami smagus draudus sabiedrības pamatinteresēm. Valsts kompetentajai tiesai ir jāizvērtē, vai pamata lietā ir šāds gadījums.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.