1.

Šajā tiesvedībā ir jānoskaidro, kā “piesārņotājs maksā” princips atkritumu jomā, nosakot, kā ir sadalāmas sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksas, ierobežo dalībvalstu rīcības brīvību. Daudzas viesnīcas apstrīd tām piemērotās atkritumu apglabāšanas izmaksas, apgalvojot, ka šīs izmaksas neatbilst viesnīcu atkritumu plūsmai.

2.

“Piesārņotājs maksā” princips atkritumu jomā ir noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 5. aprīļa Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem ( 2 ) (turpmāk tekstā — “Atkritumu pamatdirektīva”) 15. pantā:

“Saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu atkritumu apglabāšanas izmaksas sedz:

un/vai

3.

Šis noteikums ir identisks Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem ( 3 ) 15. pantam, kurš ar tajā izdarītajiem grozījumiem tika kodificēts Direktīvā 2006/12. Savukārt 20. pantā ir regulēta pāreja no iepriekšējās direktīvas uz jauno direktīvu:

“Direktīvu 75/442/EEK atceļ, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem direktīvas transponēšanai valsts tiesību aktos, kā izklāstīts III pielikuma B daļā.

Atsauces uz atcelto direktīvu uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu un lasa saskaņā ar IV pielikumā doto korelācijas tabulu.”

4.

III pielikuma B daļā ir norādīti Direktīvas 75/442, kā arī grozošo direktīvu transponēšanas termiņi.

5.

Direktīva 2006/12 atbilstoši 21. pantam stājās spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas, t.i., 2006. gada 17. maijā.

6.

Pa šo laiku ir pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu ( 4 ), kas no atceļ Atkritumu pamatdirektīvu. Direktīvas 2008/98 14. pantā ir līdzīgs atkritumu apglabāšanas izmaksu regulējums, kas tomēr neattiecas uz visiem agrākajiem produktu, no kuriem rodas atkritumi, īpašniekiem.

7.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecīgā Itālijas juridiskā situācija būtībā tiek attēlota šādi:

8.

Atbilstoši līdz šim spēkā esošajiem tiesību aktiem, proti, Decreto Legislativo (Dekrētlikums) Nr. 507/1993 58. un nākamajiem pantiem ( 5 ), pašvaldības ievieš ikgadēju nodevu par cieto pilsētas atkritumu apglabāšanas pakalpojumu. Pamats nodevas iekasēšanai ir segtu un vaļēju platību lietošana vai pārvaldīšana pašvaldības teritorijā. Nodevas apmērs ir atkarīgs no attiecīgās platības un atbilstoši ēkas lietošanai noteiktiem atkritumu radīšanas jaudas koeficientiem.

9.

Šo regulējumu aizstās tarifu sistēma. Tās pamati vispirms bija noteikti Dekrētlikuma Nr. 22/1997 ( 6 ) 49. pantā, un patlaban tie ir reglamentēti Dekrētlikuma Nr. 152/2006 ( 7 ) 238. pantā. Detalizēti sistēma ir noteikta Decreto del Presidente della Repubblica [Republikas Prezidenta dekrētā] Nr. 158/1999 ( 8 ). Galvenokārt tarifu veido konkrēta summa par būtiskāko pakalpojumu izmaksu segšanu, kuru nosaka, ņemot vērā lietojumā vai valdījumā esošo ēku platību, un mainīga [summas] daļa, kas ir atkarīga no izmesto atkritumu daudzuma.

10.

Tomēr tarifu sistēmas piemērošana atkal un atkal tika atlikta, īpaši ar Likuma Nr. 296/2006 1. panta 184. punktu.

11.

Pamata prāvā vairāki viesnīcu uzņēmumi Kazorijā [Casoria], Neapoles pašvaldībā, apstrīd noteikto nodevu, kas tiem jāmaksā par atkritumu apglabāšanu. Minētā nodeva 2006. gadā bija astoņas reizes augstāka un 2007. gadā deviņas reizes augstāka nekā nodeva salīdzināmām privātām dzīvesvietām.

12.

Prasītāji apgalvo, ka viesnīcu uzņēmumiem noteiktā nodeva salīdzinājumā ar to, kas noteikta dzīvojamām mājām, ir nesamērīgi augsta un ka to aprēķina atbilstoši peļņas kapacitātei, nevis spējai radīt atkritumus, turklāt neņemot vērā istabu noslogojumu, ēdināšanas pakalpojuma pieejamību, sezonalitāti vai neapdzīvotās, pakalpojumiem paredzētās platības.

13.

Tāpēc Kampānijas Reģionālā administratīvā tiesa [Itālija] uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar minēto Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantu un tajā norādīto principu “piesārņotājs maksā” ir saderīgs valsts tiesiskais regulējums, kas ir ietverts Likumdošanas dekrēta Nr. 507/1993 58. un nākamajos pantos un pārejas noteikumos, ar kuriem ir pagarināts minētā 58. panta spēkā esamības termiņš, kas izriet no Republikas Prezidenta Lēmuma Nr. 488/1999 11. panta ar turpmākajiem grozījumiem un Likuma Nr. 296/2006 1. panta 184. punkta, tādējādi nosakot fiskālas sistēmas spēkā esamību atkritumu savākšanas un apglabāšanas pakalpojumu izmaksu segšanai un atliekot tādas tarifu sistēmas ieviešanu, kurā pakalpojumu izmaksas segtu subjekti, kas rada un izmet atkritumus?”

14.

Tiesvedībā, iesniedzot rakstveida apsvērumus, piedalījās Kazorijas pašvaldība, Itālijas Republika un Eiropas Kopienu Komisija. Tiesas sēde nenotika.

15.

Kazorijas pašvaldība un Itālijas valdība pamatoti norāda, ka prejudiciālās tiesvedības ietvaros atbilstoši EKL 234. pantam Tiesas kompetencē nav lemt par valsts pasākuma saderīgumu ar Kopienu tiesībām. Tomēr tā var sniegt Kopienu tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu iesniedzējtiesai atrisināt tajā ierosināto lietu ( 9 ).

16.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšplānā ir jautājums, vai atkritumu apglabāšanas izmaksu iekasēšana nodevas veidā nav pretēja “piesārņotājs maksā” principam. Proti, tiesa jautā, vai fiskālā sistēma (sistema di carattere fiscale) ir jāaizstāj ar tarifu sistēmu (sistema tariffario).

17.

Tomēr detalizēta šīs sistēmas definīcija Itālijas tiesiskajā regulējumā nav jānoskaidro. Tieši pretēji, pamata prāvā būtībā jautājums ir par to, cik lielā mērā atkritumu radītājs var pieprasīt, lai viņam uzliktie maksājumi par atkritumu apglabāšanu atbilstu viņa izmestajiem atkritumiem, nevis viņa uzņēmuma ekonomiskajai peļņas kapacitātei.

18.

Abu izmaksas sistēmu nozīmīgā atšķirība šajā gadījumā ir šāda: saskaņā ar jauno Itālijas tiesisko regulējumu par atkritumu tarifiem, kas pamata lietās vēl nav piemērots, maksājuma apmērs atkarībā no izmestajiem atkritumiem ir noteikts skaidrāk nekā šobrīd spēkā esošajā regulējumā par atkritumu nodevām.

19.

Tādējādi lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāsaprot kā jautājums, vai Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantam ir pretrunā tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru maksājumi par atkritumu apglabāšanu tiek noteikti, ņemot vērā izmantotās platības un atkritumu radītāja ekonomisko peļņas kapacitāti, nevis faktiski radītos atkritumus.

20.

Tā kā prejudiciālā jautājuma nozīme līdz ar to kļūst pietiekami skaidra, lūgumu — pretēji Itālijas apgalvotajam — nevar uzskatīt par nepieņemamu arī nepietiekama pamatojuma dēļ ( 10 ).

21.

Kazorijas pašvaldība uzskata, ka Atkritumu pamatdirektīva 2006/12 pamata lietā, kas attiecas uz 2006. un 2007. gadu, vēl nav piemērojama. Transponēšanas termiņš beidzas 2008. gadā.

22.

Tomēr transponēšanas termiņš Atkritumu pamatdirektīvai 2006/12 vispār nepastāv: atbilstoši Atkritumu pamatdirektīvas 2006/12 20. panta 1. punktam tiek atcelta Direktīva 75/442, un 2. punktā ir precizēts, ka tās vietā ir piemērojami Direktīvas 2006/12 noteikumi saskaņā ar korelācijas tabulu IV pielikumā.

23.

Šī iemesla dēļ juridiskā situācija tomēr nemainītos. Drīzāk tā ir tikai redakcionāla visu piemērojamo noteikumu precizēšana ( 11 ). Tādēļ jaunā Atkritumu pamatdirektīva, tai stājoties spēkā, formāli stājas pirms tam spēkā esošo noteikumu vietā un ir līdz ar to piemērojama.

24.

Šajā gadījumā nav svarīgi, vai piemērojamie noteikumi būtu izvērtējami citādi, ja aizstātā direktīva objektīvi būtu grozīta. Šobrīd apspriežamā principa “piesārņotājs maksā” atkritumu jomā saturs katrā ziņā netiktu ietekmēts.

25.

Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantā ir regulēta atkritumu apglabāšanas izmaksu segšana. Atbilstoši [šī panta] pirmajam ievilkumam saskaņā ar “piesārņotājs maksā” principu izmaksas sedz atkritumu turētājs, kura atkritumus savāc atkritumu savācējs vai uzņēmums. Otrajā ievilkumā papildus ir minēts iepriekšējais turētājs vai to produktu, no kuriem radušies atkritumi, ražotājs.

26.

Saskaņā ar EKL 249. pantu dalībvalstīm, it īpaši runājot par izmaksu, kas saistītas ar atkritumu apglabāšanu, segšanu, ir uzliktas saistības attiecībā uz direktīvas mērķi, ļaujot tām noteikt tās īstenošanas formas un metodes. Tādējādi atbilstoši spriedumam lietā Commune de Mesquer tām ir jānodrošina, ka valsts tiesības ļauj noteikt, ka minētās izmaksas sedz vai nu iepriekšējie turētāji, vai to produktu, no kuriem radušies atkritumi, ražotāji ( 12 ).

27.

Tādējādi ar Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantu, pirmkārt, tiek piešķirta zināma izvēles brīvība, nosakot, kuram subjektam ir jāsedz atkritumu apglabāšanas izmaksas. Attiecīgo personu kategorija ar noteikuma tekstu ir ierobežota, tomēr galīgi nav noteikta. Otrkārt, izvēloties transponēšanas formu un metodi, pastāv rīcības brīvība.

28.

Šajā gadījumā ir nosakāma tikai atkritumu īpašnieka, kura atkritumus savāc atkritumu savācējs vai uzņēmums, persona. Izskatāmās lietas kontekstā nav būtiskas nozīmes, kādā mērā vajadzētu atsaukties, piemēram, arī uz produktu, kas kļūst par atkritumiem ( 13 ), ražotājiem.

29.

Tomēr paliek neskaidrs, vai Atkritumu pamatdirektīvas 15. panta vadošais princips — “piesārņotājs maksā” princips — pieļauj noteikt maksājumus par atkritumu apglabāšanu, ņemot vērā izmantotās platības un atkritumu ražotāja ekonomisko kapacitāti, nevis faktiski radītos atkritumus.

30.

“Piesārņotājs maksā” princips atbilstoši EKL 174. panta 2. punktam ir viens no Kopienas vides politikas principiem. Tas nozīmē, ka tam, kurš ir radījis piesārņojumu, ir jāsedz tā apglabāšanas izmaksas.

31.

Vides aizsardzībā “piesārņotājs maksā” princips vispirms ir nozīmīgs tāpēc, ka piesārņotājam rodas stimuls izvairīties no vides piesārņojuma ( 14 ). Ja tas — kā Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantā — tiek īstenots nevis kā vidi piesārņojošas rīcības aizliegums, bet izmaksu regulējuma veidā, piesārņotājs var izvēlēties, vai viņš piesārņojumu pārtrauc vai samazina, vai arī tā vietā sedz [atkritumu] apglabāšanas izmaksas ( 15 ).

32.

Turklāt “piesārņotājs maksā” principa mērķis ir vides piesārņojuma izmaksu taisnīga sadalīšana. Tās netiek uzliktas citiem, it īpaši sabiedrībai, vai netiek vienkārši ignorētas, bet gan nodotas tam, kurš ir atbildīgs par piesārņojumu ( 16 ). Tāpēc “piesārņotājs maksā” principā Tiesa ir saskatījusi samērīguma principa izpausmi ( 17 ). Atkritumu apglabāšanas izmaksas uzlikt tam, kurš atkritumus nav radījis, būtu neatbilstīgi.

33.

“Piesārņotājs maksā” princips kā izmaksu sadalīšanas princips vienlaicīgi precizē vienlīdzīgas attieksmes jeb nediskriminācijas principu. Saskaņā ar šo principu līdzīgās situācijās nedrīkst piemērot atšķirīgu attieksmi un dažādās situācijās nedrīkst piemērot vienādu attieksmi, ja vien šādas atšķirības nav objektīvi pamatotas ( 18 ). Atbilstoši “piesārņotājs maksā” principam atkritumu apglabāšanas maksājumu salīdzināmības un iespējamā pamatojuma noteicošais kritērijs ir piedalīšanās piesārņošanā. Saprotot to šādi, šis princips nodrošina arī godīgu konkurenci, ja attiecībā uz uzņēmumiem tas tiek piemērots konsekventi un saskaņoti ( 19 ).

34.

Tāpēc Tiesa, no vienas puses, uzskata, ka ar “piesārņotājs maksā” principu nav saderīga varbūtība, ka personas, kuras ir veicinājušas atkritumu rašanos, varētu izvairīties no finansiālajām saistībām, kas ir paredzētas Atkritumu pamatdirektīvā ( 20 ). Taču, no otras puses, Tiesa uzskata, ka nevienam nav jāsedz izmaksas, kas ir saistītas ar piesārņojuma, kuru tas nav veicinājis, likvidēšanu ( 21 ). Lai gan minēto formulējumu Tiesa sākotnēji bija attiecinājusi uz ūdens piesārņojumu, tomēr to var piemērot arī atkritumu apglabāšanai.

35.

Tādējādi esmu secinājusi, ka nav jāsedz izmaksas par citu radīto atkritumu likvidēšanu ( 22 ). Šie citi atkritumu radītāji tādā gadījumā tiktu atbrīvoti no saistībām, kas izriet no “piesārņotājs maksā” principa.

36.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, “piesārņotājs maksā” principu līdz ar to varētu saprast kā precīzu izmaksu segšanas regulējumu, atbilstošu, piemēram, cēloņsakarības kritērijam ārpuslīgumiskās atbildības tiesībās ( 23 ).

37.

Pirmajā mirklī šķiet, ka tiesiskais regulējums par atkritumu apglabāšanas izmaksām šajā lietā ir pretējs “piesārņotājs maksā” principam, jo nodevas apmērs ne vienmēr atbilst maksātāja radīto atkritumu savākšanas un apglabāšanas izmaksu apjomam. Lai sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksu regulējums būtu tieši atbilstošs atkritumu plūsmai, izmestie atkritumi, kā arī radušās izmaksas būtu jāreģistrē un tās būtu jānorāda atkritumu radītājam izrakstītā rēķinā. Stimuls novērst atkritumu rašanos būtu relatīvi lielāks, jo jebkura atkritumu plūsmas samazināšanās ietaupītu izmaksas.

38.

Tomēr jautājums ir, vai precīzu izmaksu aprēķināšanas modeli var piemērot sadzīves atkritumu apglabāšanai.

39.

Sadzīves atkritumi ir mūsu pašreizējā dzīvesveida paredzamas sekas. Lielākoties tos rada lielais skaits gala patērētāju un mazo uzņēmumu. Katrā atsevišķā gadījumā radušās izmaksas parasti ir ierobežotas. Tāpēc sadzīves atkritumu apglabāšanai ir “vairumtirdzniecības” raksturs. Jau tas vien varētu pamatot to, ka netiek precīzi aprēķinātas izmaksas un tās sadala, pamatojoties uz fiksētu regulējumu.

40.

Turklāt precīzai aprēķināšanai ir nepieciešami lielāki izdevumi. Acīmredzami izdevumi izmaksu segšanai ir relatīvi nelieli tad, ja, piemēram, ielas malās tiek savākti tikai atkritumu maisi, katram ielas iedzīvotājam par to maksājot vienotu tarifu. Precīzāka atkritumu plūsmas pārraudzība, ļoti iespējams, prasītu papildu investīcijas un paaugstinātu ekspluatācijas izmaksas.

41.

Mazliet komplicētāka sistēma pilnībā ir orientēta uz atkritumu daudzumu, piemēram, pēc tarifa samaksas nodrošinot speciālus atkritumu maisus vai standartizētas atkritumu tvertnes. Vēl vairāk pilnveidotā sistēmā radītos atkritumus nosver, tos savācot, un svaru ņem vērā, aprēķinot tarifus.

42.

Varētu pat novērtēt atkritumu sastāvu, piemēram, izmantojot īpašus mērinstrumentus vai vizuālu atkritumu pārbaudi. Taču tas vēl vairāk palielinātu darba apjomu. Turklāt it īpaši intensīva mājsaimniecības atkritumu sastāva pārbaude aizskartu atkritumu radītāju privātumu. Proti, no atkritumiem var izdarīt secinājumus par personisko dzīvesveidu.

43.

Papildu grūtības, lai precīzi noteiktu atkritumu apglabāšanas izmaksas, rodas, ja namos vai ēkās ir vairākas saimniecības. Kamēr privātmājas sabiedriskai savākšanai nodod tikai vienas saimniecības atkritumus, daudzdzīvokļu mājās atkritumi parasti tiek savākti kopā. Atkritumu plūsmas individuālai nodalīšanai būtu nepieciešami papildu pasākumi nekustamā īpašuma pārvaldīšanas ietvaros.

44.

Komisija pamatoti apgalvo, ka šajā kontekstā tāpat ir jāievēro, ka lielāka stimula samazināt izmestos atkritumus sekas varētu izpausties kā nelegāla [atkritumu] likvidēšana. Atkritumu radītāji varētu mēģināt savas atkritumus iznīcināt svešās savākšanas sistēmās kā “free rider” (piemēram, kaimiņa atkritumu tvertnes vai publisko atkritumu savākšanas vietu izmantošana) vai, sliktākajā gadījumā, apglabājot tos nomalēs ( 24 ).

45.

Visbeidzot, ir jāņem vērā, ka sadzīves atkritumu apglabāšana prasa nodrošināt atkritumu savākšanas un apglabāšanas sistēmas.

46.

Pat ja izņēmuma veidā atkritumu radītāji atkritumus izmantotu paši, piemēram, kompostējot, būtībā viņiem nebūtu ne intereses, ne arī prasmju pašiem visus savus atkritumus atbilstoši apglabāt. Turklāt daudzās apdzīvotās vietās mājsaimniecību atkritumi rodas lielos daudzumos. Vajadzētu bažīties par nozīmīgām vides problēmām, ja tie laiku pa laikam netiktu regulāri savākti un pastāvīgi saprātīgi pārstrādāti vai apglabāti.

47.

Tāpēc dalībvalstīm, kā to paredz Atkritumu pamatdirektīvas 5. pants, ir jānodrošina (un jāuztur) integrēts un pietiekams atkritumu apglabāšanas iekārtu tīkls, ņemot vērā labākās pieejamās tehnoloģijas, kurām nav nesamērīgi augstu izmaksu. Šis tīkls ir samērīgs, ja tas iztur pietiekamu jaudu, lai uzņemtu sagaidāmo atkritumu daudzumu.

48.

Līdz ar to rodas nepieciešamība izveidot atkritumu savākšanas sistēmu. Lai gan Atkritumu pamatdirektīvā šāda ierīkošana netiek skaidri pieprasīta, tomēr praktiski tai parasti vajadzētu būt visnotaļ obligātai.

49.

Atkritumu apglabāšanas iekārtu un savākšanas sistēmu ierīkošanas un uzturēšanas izmaksas nav tieši atkarīgas no faktiskā atkritumu daudzuma. It īpaši, ja atkritumu plūsma strauji mazinās, bet jau uzstādītās iekārtas jāturpina finansēt, izmaksas lielā mērā var pat nesaistīt ar atkritumu plūsmu.

50.

Tāda sistēma indivīdam sniedz priekšrocības pat tad, ja viņš atkritumus, kurus vajadzētu apglabāt, rada maz vai nerada vispār. Proti, viņš var paļauties uz to, ka atkritumus, kas tomēr radušies izņēmuma kārtā, varēs nodot tīklā. Jau šī iespēja vien potenciāli var pamatot zināmu iemaksu summu. Tāpēc izmaksu regulējumos, pamatojoties uz faktiski radīto atkritumu daudzumu, bieži ir paredzēta pamatmaksa, kas kompensē pieeju atkritumu apglabāšanas sistēmai. Līdzīgus finansēšanas modeļus izmanto arī citu tīkla pakalpojumu gadījumā, kaut gan arī tajos ir iespējami tarifi bez pamatmaksas.

51.

Līdz ar to kopumā ir jāsecina, ka visādā ziņā var pastāvēt argumenti, lai sadzīves atkritumu apglabāšanas izmaksu regulējumu nebalstītu uz konkrētam atkritumu radītājam radušos izmaksu precīzu aprēķināšanu.

52.

Tomēr nav skaidrs, vai atbilstoši Atkritumu pamatdirektīvas 15. pantam piemērojamais “piesārņotājs maksā” princips atļauj ņemt vērā šos argumentus.

53.

Tiesa ļauj saprast, ka, transponējot “piesārņotājs maksā” principu, pastāv zināma elastība. Pienākumu segt izmaksas Tiesa daļēji ir saistījusi nevis ar radušos piesārņojumu, bet gan ar faktu, ka attiecīgais piesārņotājs ir sekmējis atkritumu vai piesārņojuma rašanos ( 25 ).

54.

Atbilstoši šim secinājumam nav jāpieprasa precīza izmaksu aprēķināšana, bet gan jāpamatojas uz [piesārņotāja] piederību kādai grupai, kurai par vides piesārņojumu ir jāatbild kopīgi. Tas acīmredzami atbilst “piesārņotājs maksā” principam, ja ir neapstrīdams, ka visi grupas dalībnieki ir sekmējuši piesārņojumu, kamēr attiecīgo individuālo līdzdalību un ar to saistītās izmaksas nepārprotami tomēr nevar noteikt. Tieši tāpat grupas atbildības izpausme var būt viena riska, kas skar visus dalībniekus, kopīga nodrošināšana, kā, piemēram, Tiesa to ir atzinusi attiecībā uz naftas noplūdēm jūrā ( 26 ).

55.

Juridisks pamats turpmākai “piesārņotājs maksā” principa elastīgai transponēšanai, manuprāt, ir saskatāms samērīguma principā. Šis princips ir viens no vispārīgajiem Kopienu tiesību principiem ( 27 ), kas dalībvalstīm ir jāievēro, transponējot un piemērojot Kopienu tiesības ( 28 ).

56.

Saskaņā ar samērīguma principu pasākums nedrīkst pārsniegt to, kas ir atbilstošs un nepieciešams, lai sasniegtu pasākuma leģitīmos mērķus. Turklāt, ja ir iespējams izvēlēties starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, jāizvēlas mazāk ierobežojošais; tāpat radītajām neērtībām jābūt samērīgām salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem ( 29 ).

57.

Transponējot “piesārņotājs maksā” principu, dalībvalstīm it īpaši ir jālīdzsvaro dažādo regulējumu iespēju ieguvumi un izmaksas. Šajā sakarā tās var ņemt vērā iepriekš minētos apsvērumus un tām ir jāņem vērā šie apsvērumi. Šīs sabalansēšanas rezultāts lielā mērā atkarīgs no vietējiem apstākļiem, piemēram, ģeogrāfiskiem nosacījumiem, apdzīvotās vietas veida, esošās atkritumu savākšanas un apglabāšanas sistēmas attīstības pakāpes vai nelegālas atkritumu likvidēšanas riska novērtēšanas. Nozīme būs arī tam, vai, precīzi nosakot individuālo izmaksu apmēru, praktiski būs sagaidāmas pietiekami būtiskas atšķirības izmaksu apgrūtinājuma ziņā, kā arī tam, vai atsevišķam atkritumu radītājam, neskatoties uz komplicēto atkritumu pārraudzību, ir jāmaksā tikpat daudz vai pat vairāk nekā līdz šim sakarā ar augstākām pārraudzības izmaksām.

58.

Tādējādi, lai panāktu līdzsvaru, ir nepieciešami komplicēti lēmumi ar prognozēm. Turklāt dalībvalstīm principā ir piešķirta plaša izvērtēšanas un rīcības brīvība (diskrecionārā vara) ( 30 ). Tomēr Itālija un Kazorijas pašvaldība, uzskatot, ka Atkritumu pamatdirektīvas 15. pants ir pārāk neprecīzs, lai indivīds varētu atsaukties uz tā pārkāpumu, kļūdās. Ņemot vērā, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, šāda pārkāpuma iespēja nav ticama, taču, ja kompetentās iestādes pārsniedz tām piešķirto rīcības brīvību, indivīds var vērsties pret šo Kopienu tiesību pārkāpumu.

59.

Galvenais kritērijs, lai konstatētu pārkāpumu, ir fakts, ka kompetentās iestādes acīmredzami neatzīst “piesārņotājs maksā” principa prasības. Kompleksu izvērtējumu parasti var apšaubīt tikai tad, ja nevar konstatēt saprātīgu pamatojumu ( 31 ). Tā kā runa ir par “piesārņotājs maksā” principa īstenošanu, nepietiek ar jebkuru saprātīgu pamatojumu, jo ir svarīgi, vai pastāv saprātīga saistība ar atkritumu radītāja piedalīšanos piesārņošanā.

60.

Šis Itālijas izmaksu regulējums ir jāvērtē, ņemot vērā minētos apsvērumus.

61.

Saskaņā ar piemērojamiem Itālijas tiesību aktiem izmaksu summas apmērs, pirmkārt, ir balstīts uz izmantoto segto un vaļējo platību un, otrkārt, uz noteiktajiem atkritumu radīšanas jaudas koeficientiem, ņemot vērā [telpu] lietošanas mērķi.

62.

Abi faktori paši par sevi nedod acīmredzamu iemeslu, lai pret tiem varētu iebilst. Izmantoto telpu platība un to lietošanas mērķis principā ļauj izteikt ticamus pieņēmumus par sagaidāmo atkritumu daudzumu, it īpaši, ja pastāv atbilstoša empīriski noteikta vērtība.

63.

Šie faktori nosaka tipveida izmaksu regulējumu, kurā nav ņemta vērā konkrēta atkritumu plūsma. Tomēr dalībvalstu kompetentās iestādes, sabalansējot precīzākas izmaksu segšanas ieguvumus un izmaksas, var secināt, ka priekšroka ir jādod šai sistēmai.

64.

Tomēr ar to vēl nav konstatēts, ka prasītāju viesnīcu uzņēmumu izmaksu summa nav apstrīdama. Tā izšķiroši pamatojas uz paredzētajiem koeficientiem par telpu izmantošanas mērķi. Koeficients 2006. gadā bija astoņas reizes augstāks un 2007. gadā deviņas reizes augstāks nekā koeficients privāti izmantotajām telpām. Par minētā taksējuma pamatojumu iesniedzējtiesa tikai paziņoja, ka prasītāji — viesnīcu uzņēmumi — pamata lietā apgalvoja, ka koeficienti balstās nevis uz to spēju radīt atkritumus, bet gan uz to ekonomisko kapacitāti.

65.

Atkritumu radītāja ekonomiskajai kapacitātei nav nekāda tieša sakara ar viņa atkritumu plūsmu. Lai gan nav izslēgts, ka finansiāli veiksmīgs uzņēmums rada īpaši daudz atkritumu, tas pats attiecas uz pretēju pieņēmumu. Iespējams, augsta ekonomiskā kapacitāte ir pamatota tieši ar saudzīgu resursu izmantošanu.

66.

Ekonomiskā kapacitāte nevar pamatot lielākas iemaksas arī kā sociāls aspekts. “Piesārņotājs maksā” principam ir mērķis, lai visi sociālie slāņi savu rīcību pielāgo tā, lai iespējami mazāk kaitētu videi. Tāpēc ar šo principu nebūtu saderīgs tas, ka noteiktas grupas, pamatojoties uz lielākām vajadzībām vai mazāku efektivitāti, tieši atbrīvotos no izmaksām, kas ir saistītas ar to izraisīto vides piesārņojumu. Tomēr tas neizslēdz iespēju šīs izmaksas — it īpaši tiktāl, ciktāl vides piesārņojums ir dzīves līmeņa nenovēršama sastāvdaļa, — ņemt vērā, nosakot varbūtējus sociālos atbalsta pasākumus. Faktiski tādējādi tiktu nodrošināta “piesārņotājs maksā” principa stimulējošā funkcija.

67.

Līdz ar to jāsecina, ka ekonomiskā kapacitāte nepārprotami ir nepiemērots kritērijs, transponējot “piesārņotājs maksā” principu.

68.

Prasītāji — viesnīcu uzņēmumi — pamata lietā lūdza ņemt vērā arī istabu noslogojumu, ēdināšanas pakalpojuma pieejamību, sezonalitāti un neapdzīvoto, pakalpojumiem paredzēto telpu ietekmi.

69.

Iespējams, šie kritēriji ļauj izdarīt secinājumus par sagaidāmo atkritumu plūsmu un tāpēc tie nebūtu acīmredzami nepiemēroti, lai īstenotu “piesārņotājs maksā” principu. Taču nebūtu acīmredzami kļūdaini arī atteikties no šiem kritērijiem. Tāpēc, nosakot izmaksu summas, tie nav obligāti jāņem vērā.

70.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Direktīvas 2006/12/EK par atkritumiem 15. pantā noteiktais “piesārņotājs maksā” princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām indivīdiem ir noteiktas acīmredzami nesamērīgas izmaksas par atkritumu apglabāšanu, jo tām nav saprātīgas saistības ar atkritumu radīšanu.