Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta T-439/07

Coats Holdings Ltd , Aksbridža [ Uxbridge ], Midlseksa [ Middlesex ] (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv W. Sibree , C. Jeffs , K. O’Connell , J. Boyce , solicitors , un D. Anderson , QC ,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju , ko pārstāv F. Castillo de la Torre un K. Mojzesowicz , pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, galvenokārt, atcelt Komisijas 2007. gada 19. septembra Lēmumu C(2007) 4257, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/39.168 – PO /Cietie [metāla un plastmasas] galantērijas izstrādājumi: Aizdares līdzekļi) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un, pakārtoti, par prasību atcelt vai samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs O. Cūcs [ O. Czúcz ], tiesneši I. Labucka (referente) un D. Gracijs [ D. Gratsias ],

sekretārs N. Rozners [ N. Rosner ], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 7. jūlija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

Tiesvedības priekšvēsture

1. Prasītāja – Coats Holdings Ltd (turpmāk tekstā – “ Coats ”) – ir viena no lielākajām rūpniecisko diegu šūšanai un izšūšanai ražotājām un piegādātājām un pasaulē otrā lielākā rāvējslēdzēju piegādātāja pēc YKK grupas. Tā ražo pilnu vieglā poliestera, neilona, metāla un veidnētu rāvējslēdzēju klāstu. 1988. gadā tā pārpirka sabiedrību Opti un kopš šīs iegādes minētās sabiedrības nosaukumu izmantoja kā rāvējslēdzēju preču zīmi. Pēc 1988. gada Coats darbība “rāvējslēdzēji” tādējādi ir tikusi pārdēvēta par Coats Opti .

2. Aizdares preču ražošanas nozare var tikt iedalīta divās lielās kategorijās, proti, rāvējslēdzēju un “citu aizdares līdzekļu” kategorijā, kurā ir ietvertas ne vien dažādu veidu spiedpogas, spiedaizdares un sprādzes, bet arī saspraudes, skavas, cilpas, pogas džinsiem, kniedes un metāla un plastmasas aksesuāri, kas paredzēti ādas [izstrādājumu] un apģērbu nozarei.

3. 2001. gada 7. un 8. novembrī Eiropas Kopienu Komisija saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [EKL 82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 14. panta 3. punktu veica pārbaudes vairāku Kopienas metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu un citu galantērijas un diegu izstrādājumu ražotāju (kuru starpā bija Entaco Ltd , Coats plc un William Prym GmbH & Co. KG ), kā arī Fachverband Verbindungs- und Befestigungstechnik (turpmāk tekstā – “ VBT ”) telpās.

4. 2001. gada 26. novembrī Prym un Coats grupas, atsaucoties uz Komisijas Paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanām (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”), iesniedza lūgumu piemērot šo paziņojumu attiecībā uz rāvējslēdzēju nozari.

5. 2002. gada 22. februāra vēstulē Coats Komisijai sniedza noteiktu informāciju.

6. 2003. gada 8. augustā Stocko (pārdēvēta par YKK Stocko Fasteners ), atsaucoties uz Komisijas paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”), iesniedza lūgumu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

7. Pēc tam, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 11. pantu, Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus dažām līgumslēdzējām pusēm.

8. 2004. gada 16. septembrī Komisija paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”) attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”, aizdares mašīnām un rāvējslēdzējiem nosūtīja sabiedrībām Prym Fashion , William Prym , Éclair Prym , Fiocchi Prym , Fiocchi Snaps France , YKK Stocko Fasteners , YKK Holding Europe , YKK Corp. , Coats , A. Raymond , Berning & Söhne , Berning France , Scovill Fasteners Europe (agrāk – Unifast ), Scovill Fasteners , kā arī VBT .

9. Attiecīgajām sabiedrībām un asociācijām bija piekļuve Komisijas izmeklēšanas lietas materiāliem CD-ROM kopijas veidā, kas tām tika nosūtīta 2004. gada 1. oktobrī.

10. 2004. gada 12. novembrī Prym grupa, atsaucoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, iesniedza lūgumu piešķirt atbrīvojumu vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

11. 2004. gada 18. novembra telefaksā Prym grupa savu lūgumu papildināja. Attiecīgi 2005. gada 3., 4. un 11. janvāra elektroniskajās vēstulēs tā Komisijai nosūtīja papildu informāciju. 2005. gada 27. janvāra elektroniskajā vēstulē tā iesniedza lūgumu piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

12. 2005. gada 18. februārī YKK grupa, atsaucoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, iesniedza lūgumu samazināt naudas sodu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

13. 2005. gada 25. februārī YKK grupa šo lūgumu papildināja.

14. Pierādījumi, kuri ir iesniegti Prym un YKK grupu lūgumu piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību pamatojumā, ļāva Komisijai attiecīgajām sabiedrībām 2006. gada 7. martā nosūtīt papildu paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “papildu paziņojums par iebildumiem”).

15. Papildu paziņojums par iebildumiem attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem” aizdares mašīnām un rāvējslēdzējiem tika nosūtīts sabiedrībām A. Raymond , Berning & Söhne un Berning France , Coats un Coats Deutschland , Éclair Prym , Prym Fashion , Fiocchi Prym , Scovill Fasteners Europe , Scovill Fasteners , William Prym , YKK Corp. , YKK Holding Europe un YKK Stocko Fasteners , kā arī VBT . CD-ROM , kurā bija ietverti Komisijas lietas materiāli, lietas dalībniecēm tika nosūtīts 2006. gada 13. martā.

16. Papildu paziņojums par iebildumiem attiecās uz tām pašām precēm, uz kurām attiecās paziņojums par iebildumiem, un tas bija vajadzīgs, lai labotu, precizētu, apkopotu un paplašinātu tajā formulētos iebildumus. Papildu paziņojumā par iebildumiem Komisija nebija sistemātiski minējusi visus pārkāpumus, kuri bija noteikti paziņojumā par iebildumiem, it īpaši, ja attiecībā uz šiem pārkāpumiem pēc lūguma piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību nebija izdarīti grozījumi.

17. Uzklausīšana notika 2006. gada 11. jūlijā.

18. Pēc konsultācijām ar Aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa padomdevēju komiteju un ņemot vērā uzklausīšanas amatpersonas galīgo ziņojumu, 2007. gada 19. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C (2007) 4257, galīgā redakcija, par izmeklēšanas procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (lieta COMP/39.168 – PO /Cietie [metāla un plastmasas] galantērijas izstrādājumi: Aizdares līdzekļi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 26. februāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 47, 8. lpp.).

19. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. punkta 3) apakšpunktam attiecībā uz sadarbību starp, pirmkārt, YKK Holding un YKK Europe Ltd , otrkārt, Coats Holdings un Coats Deutschland un, treškārt, Prym Fashion un Éclair Prym Group rāvējslēdzēju tirgū (turpmāk tekstā – “trīspusējā sadarbība starp YKK , Coats un Prym grupām”) par tādām sabiedrībām, kas noteiktajos laikposmos ir pārkāpušas EKL 81. pantu, apmainoties ar informāciju par cenām, savstarpēji apspriežot cenas un cenu palielinājumus un vienojoties par metodi minimālo cenu noteikšanai standarta precēm Eiropas tirgū, īpaši tika uzskatītas šādas sabiedrības:

– Coats Holdings  – no 1998. gada 28. aprīļa līdz 1999. gada 12. novembrim;

– Coats Deutschland  – no 1998. gada 28. aprīļa līdz 1999. gada 12. novembrim.

20. Atbilstoši apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 1. punkta 4) apakšpunktam attiecībā uz divpusējo sadarbību starp Coats Holdings un William Prym / Prym Fashion “citu aizdares līdzekļu” un rāvējslēdzēju tirgū (turpmāk tekstā – “divpusējā sadarbība starp Coats un Prym grupām”) par tādu sabiedrību, kas norādītajā laikposmā ir pārkāpusi EKL 81. pantu, vienojoties ar citām sabiedrībām par galantērijas izstrādājumu tirgu sadali un neļaujot Coats grupai ienākt Eiropas “citu aizdares līdzekļu” tirgū, tika uzskatīta šāda sabiedrība:

– Coats Holdings  – no 1977. gada 15. janvāra līdz 1998. gada 15. jūlijam.

21. Pamatojoties uz faktu konstatāciju un juridisko vērtējumu, kas veikts apstrīdētajā lēmumā, Komisija attiecīgajām sabiedrībām uzlika naudas sodus, kuru apmērs tika aprēķināts, piemērojot metodiku, kas izklāstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK] līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), kā arī 1996. gada un 2002. gada paziņojumos par sadarbību.

22. Apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 2. punkta 3) apakšpunkta otrajā ievilkumā par trīspusējo sadarbību starp YKK , Coats un Prym grupām ir paredzēts tostarp uzlikt šādu naudas sodu – Coats Holdings un Coats Deutschland ir solidāri atbildīgas par EUR 12 155 000 samaksu.

23. Apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 2. punkta 4) apakšpunkta otrajā ievilkumā par divpusējo sadarbību starp Coats un Prym grupām ir paredzēts tostarp uzlikt šādu naudas sodu – Coats Holdings  – EUR 110 250 000.

24. Apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 4. punktā 1. punktā uzskaitītajām sabiedrībām ir uzlikts pienākums nekavējoties pārtraukt šajā pašā punktā minētos pārkāpumus, ja tās to vēl nav izdarījušas, un no šī attiecīgā brīža atturēties no jebkuras 1. punktā aprakstītās rīcības vai darbības, kā arī jebkādas citas darbības vai rīcības ar tādu pašu vai līdzvērtīgu mērķi vai iedarbību.

25. Ar Komisijas 2011. gada 31. marta Lēmumu C (2011) 2070, galīgā redakcija, Komisija pēc tam, kad tā bija veikusi naudas sodu ietekmes uz vienu no attiecīgajām sabiedrībām, kas nav prasītāja, vērtējumu un pārbaudījusi šīs sabiedrības apgalvoto nespēju samaksāt, nolēma daļēji samazināt tai sākotnēji uzliktā naudas soda summu.

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

26. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2007. gada 4. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

27. Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas trešajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

28. Veicot procesa organizatoriskos pasākumus, kas noteikti 2011. gada 7. februārī, Vispārējā tiesa aicināja Komisiju iesniegt dažus dokumentus. Komisija šo lūgumu izpildīja.

29. Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa (trešā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

30. Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 20. jūnijā, prasītāja sniedza dažus apsvērumus par tai 2011. gada 14. aprīlī paziņoto tiesas sēdes protokolu par judikatūras nozīmīgumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu un apmēru.

31. Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 7. jūlija tiesas sēdē.

32. Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– galvenokārt, atcelt apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 1. punkta 4) apakšpunktu un 2. punkta 4) apakšpunktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;

– pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas sodu, kas tai uzlikts apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 2. punkta 4) apakšpunktā;

– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33. Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

– prasību pilnībā noraidīt;

– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Juridiskais pamatojums

34. Savas prasības, kura attiecas tikai uz divpusējo sadarbību starp Coats un Prym grupām, pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus, kas vērsti uz:

– pirmais – Komisijas pienākuma, pirmkārt, pierādīt pārkāpumu un, otrkārt, ievērot šajā ziņā prasīto pierādīšanas apmēru neizpildi;

– otrais – Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkta pārkāpumu;

– trešais – vienota un turpināta pārkāpuma pierādījuma neesamību;

– ceturtais – 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “CPAK”) 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta pārkāpumu, un

– piektais – kļūdainu Pamatnostādņu piemērošanu.

Par pirmo pamatu – Komisijas pienākuma, pirmkārt, pierādīt pārkāpumu un, otrkārt, ievērot šajā ziņā prasīto pierādīšanas apmēru neizpildi

Lietas dalībnieku argumenti

35. Prasītāja būtībā uzskata, ka Komisijas veiktajai visu pierādījumu pārbaudei ir raksturīgas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, piemēram, Komisija nav izpildījusi tai uzlikto pienākumu pierādīt, ka Coats grupa ir bijusi līgumslēdzēja puse divpusējā līgumā par tirgu sadali ar Prym grupu, kurš ilga no 1977. gada janvāra līdz 1998. gada jūlijam. Komisija neesot ievērojusi Vispārējās tiesas 2007. gada 12. septembra spriedumā lietā T-36/05 Coats Holdings un Coats /Komisija (Krājumā nav publicēts, turpmāk tekstā – “spriedums lietā Coats ”, 71. punkts) norādītos principus saistībā ar pierādīšanas pienākumu, proti, ka Komisijai ir jāsniedz pierādījumi savas “stingrās pārliecības”, ka pastāv pārkāpums, pamatojumam un jāpiemēro tiesības tulkot šaubas atbildētājam par labu.

36. Komisija prasītājas argumentiem nepiekrīt.

Vispārējās tiesas vērtējums

37. Tiktāl, ciktāl starp lietas dalībniecēm ir strīds par pierādīšanas pienākuma sadali starp tām un, vispārīgāk, par to, vai ir vai nav ievēroti noteikumi, kas piemērojami, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu un prasītājas dalību šādā pārkāpumā, pirmām kārtām ir jāatgādina šajā jomā piemērojamās tiesību normas.

38. No Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. panta, kā arī pastāvīgās judikatūras, kas ir izveidojusies saistībā ar EKL 81. un 82. panta piemērošanu, izriet, ka konkurences tiesību jomā gadījumā, ja pastāv strīds par pārkāpuma esamību, Komisijai ir jāsniedz tās konstatētā pārkāpuma pierādījumi un ir jāiesniedz tādi pierādījumi, kas tiesiski pietiekami pierāda pārkāpumu veidojošo faktu esamību (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C-185/95 P Baustahlgewebe /Komisija, Recueil , I-8417. lpp., 58. punkts, un 2004. gada 6. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-2/01 P un C-3/01 P BAI un Komisija/ Bayer , Recueil , I-23. lpp., 62. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums lietā T-201/04 Microsoft /Komisija, Krājums, II-3601. lpp., 688. punkts). Šajā ziņā tai ir jāsniedz pietiekami precīzi un saskaņoti pierādījumi, kas pamato pārliecību, ka apgalvotais pārkāpums ir izdarīts (šajā ziņā skat. Tiesas 1984. gada 28. marta spriedumu apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzink /Komisija, Recueil , 1679. lpp., 20. punkts, un 1993. gada 31. marta spriedumu apvienotajās lietās C-89/85, C-104/85, C-114/85, C-116/85, C-117/85 un no C-125/85 līdz C-129/85 Ahlström Osakeytiö u.c./Komisija, Recueil , I-1307. lpp., 127. punkts, kā arī Vispārējās tiesas 1999. gada 21. janvāra spriedumu apvienotajās lietās T-185/96, T-189/96 un T-190/96 Riviera Auto Service u.c./Komisija, Recueil , II-93. lpp., 47. punkts).

39. Ja Komisija, nosakot EKL 81. un 82. panta pārkāpumu, pamatojas uz dokumentāliem pierādījumiem, attiecīgajām sabiedrībām ir nevis vienkārši jāsniedz ticama Komisijas tēzes alternatīva, bet arī jānorāda uz apstrīdētajā lēmumā pārkāpuma noteikšanai izmantoto pierādījumu nepietiekamību (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T-25/95, T-26/95, no T-30/95 līdz T-32/95, no T-34/95 līdz T-39/95, no T-42/95 līdz T-46/95, T-48/95, no T-50/95 līdz T-65/95, no T-68/95 līdz T-71/95, T-87/95, T-88/95, T-103/95 un T-104/95 Cimenteries CBR  u.c./Komisija, saukts par [spriedumu apvienotajās lietās] “Cements”, Recueil , II-491. lpp., 725.–728. punkts, un 2004. gada 8. jūlija spriedumu apvienotajās lietās T-67/00, T-68/00, T-71/00 un T-78/00 JFE Engineering  u.c./Komisija, Krājums, II-2501. lpp., 187. punkts). Ir uzskatāms, ka tādā gadījumā kā šī izskatāmā lieta, ja Komisija pamatojas uz tiešiem pierādījumiem, attiecīgajām sabiedrībām ir jāpierāda, ka Komisijas norādītie pierādījumi nav pietiekami. Ir jau ticis nospriests, ka ar šādu pierādīšanas pienākuma apvēršanu nevainīguma prezumpcija netiek pārkāpta (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-235/92 P Montecatini /Komisija, Recueil , I-4539. lpp., 181. punkts).

40. Tomēr katram Komisijas sniegtajam pierādījumam par katru pārkāpuma aspektu nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem. Ir pietiekami, ja pierādījumu kopums, uz ko iestāde atsaucas, kopumā ņemot atbilst šiem kritērijiem (skat. iepriekš 39. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 180. punkts un tajā minētā judikatūra).

41. Norādes, uz kurām Komisija ir atsaukusies lēmumā, lai pierādītu, ka sabiedrība ir izdarījusi EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, ir jāizvērtē nevis izolēti, bet gan kopumā (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-53/03 BPB /Komisija, Krājums, II-1333. lpp., 185. punkts un tajā minētā judikatūra).

42. Tāpat ir jāņem vērā, ka pret konkurenci vērstās darbības parasti norisinās slepeni un tādēļ vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas darbības vai nolīguma pastāvēšana ir jāizsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā un nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences tiesību normu pārkāpumu (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland  u.c./Komisija, Recueil , I-123. lpp., 55.–57. punkts).

43. Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka attiecīgā sabiedrība ir piedalījusies konkurentu sanāksmēs, kurās ir noslēgti pret konkurenci vērsti nolīgumi, un nav skaidri iebildusi pret [šiem nolīgumiem], lai juridiski pietiekami pierādītu, ka minētā sabiedrība bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece. Ja piedalīšanās šādās sanāksmēs ir pierādīta, attiecīgās sabiedrības pienākums ir norādīt uz tādām pazīmēm, kas liecina, ka, piedaloties minētajās sanāksmēs, tai nav bijis nekāda pret konkurenci vērsta nodoma, un pierāda, ka tā ir vērsusi konkurentu uzmanību uz to, ka tā šajās sanāksmēs piedalās ar atšķirīgu mērķi (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C-199/92 P Hülls /Komisija, Recueil , I-4287. lpp., 155. punkts, un lietā C-49/92 P Komisija/ Anic Partecipazioni , Recueil , I-4125. lpp., 96. punkts, kā arī iepriekš 42. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija, 81. punkts).

44. Šim tiesību principam pamatā esošais iemesls ir tāds, ka, piedaloties minētajā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, sabiedrība ir ļāvusi pārējiem dalībniekiem domāt, ka tā piekrīt šajā sanāksmē nolemtajam un rīkosies saskaņā ar to (iepriekš 42. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija, 82. punkts).

45. Runājot par dažādu pierādījumu pierādīšanas spēku, ir jāatgādina, ka, lai novērtētu brīvi iesniegtos pierādījumus, vienīgais nozīmīgais kritērijs ir to ticamība (skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-44/00 Mannesmannröhren-Werke /Komisija, Krājums, II-2223. lpp., 84. punkts un tajā minētā judikatūra; Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-50/00 Dalmine /Komisija, Krājums, II-2395. lpp., 72. punkts, kā arī iepriekš 39. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 273. punkts). Atbilstoši pierādījumu jomā vispārīgi piemērojamiem noteikumiem dokumenta ticamība un tātad pierādīšanas spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura saprātīgā un ticamā rakstura (iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās “Cements”, 1053. punkts; tiesneša Vesterdorfa [ Vesterdorf ], kas pilda ģenerāladvokāta pienākumus, secinājumi lietā, kurā pasludināts Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums lietā T-1/89 Rhône-Poulenc /Komisija, Recueil , II-867., II-869. un II-956. lpp.). Liela nozīme it īpaši ir jāpiešķir apstāklim, ka dokuments ir ticis uzrakstīts tiešā saistībā ar faktiem (Vispārējās tiesas 1999. gada 11. marta spriedums lietā T-157/94 Ensidesa /Komisija, Recueil , II-707. lpp., 312. punkts, un 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T-5/00 un T-6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie /Komisija, Recueil , II-5761. lpp., 181. punkts) vai ka to ir uzrakstījis tiešs šo faktu liecinieks (iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 207. punkts). Turklāt ir jāatgādina, ka vienkāršs fakts, ka informāciju ir sniegušas sabiedrības, kuras ir lūgušas piemērot 1996. vai 2002. gada paziņojumu par sadarbību, neliek apšaubīt tās pierādījuma spēku.

46. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs tiesību princips neliedz Komisijai attiecībā uz sabiedrību atsaukties uz citu pārkāpumā iesaistīto sabiedrību paziņojumiem. Ja tas tā nebūtu, Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, nebūtu iespējams un nebūtu saderīgs ar tai ar Līgumu piešķirto uzdevumu pārraudzīt pienācīgu šo tiesību normu piemērošanu (skat. iepriekš 39. punktā minēto spriedumu lietā JFE Engineering  u.c./Komisija, 192. punkts un tajā minētā judikatūra).

47. Ir saprotama zināma neuzticēšanās attiecībā uz galveno prettiesiskas aizliegtas vienošanās dalībnieku brīvprātīgi iesniegtajiem materiāliem, jo šie dalībnieki var samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma pārkāpuma izdarīšanā nozīmi. Tomēr, ņemot vērā 1996. vai 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās procedūras loģiku, tas, ka ir izteikts lūgums piemērot [paziņojumā par sadarbību] paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda apmēra samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus citu inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par sabiedrības godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tās iespēju saņemt visas minētajos paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 16. novembra spriedumu lietā T-120/04 Peróxidos Orgánicos /Komisija, Krājums, II-4441. lpp., 70. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-54/03 Lafarge /Komisija, Krājumā nav publicēts, 58. punkts).

48. It īpaši ir jāuzskata, ka, ja persona atzīst, ka ir izdarījusi pārkāpumu, un atzīst faktus, kuri pārsniedz tos, kuri tieši izsecināmi no attiecīgajiem dokumentiem, tad a priori , ja īpaši apstākļi neliecina par pretējo, ir atzīstams, ka persona ir apņēmusies teikt taisnību. Tādējādi paziņojumi, kas ir pret to sniedzēja interesēm, principā ir uzskatāmi par īpaši ticamiem pierādījumiem (iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 211. un 212. punkts; Vispārējās tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-109/02, T-118/02, T-122/02, T-125/02, T-126/02, T-128/02, T-129/02, T-132/02 un T-136/02 Bolloré  u.c./Komisija, Krājums, II-947. lpp., 166. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Lafarge /Komisija, 59. punkts).

49. Tomēr attiecīgo sabiedrību izteiktie paziņojumi lūgumos piemērot 1996. vai 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās priekšrocības ir jāizvērtē piesardzīgi, un vispārēji tos nevar uzskatīt par īpaši ticamiem pierādījumiem, ja tos neapstiprina citi fakti.

50. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai sabiedrības, kurai tiek pārmests, ka tā ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece, paziņojumu, ko savukārt apstrīd vairākas citas apsūdzētās sabiedrības, nevar uzskatīt par pietiekamu šo pēdējo minēto sabiedrību izdarītā pārkāpuma pierādījumu, ja to neapliecina arī citi pierādījumi (Vispārējās tiesas 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T-38/02 Groupe Danone /Komisija, Krājums, II-4407. lpp., 285. punkts; iepriekš 48. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré  u.c./Komisija, 167. punkts, un iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Lafarge /Komisija, 293. punkts).

51. Visbeidzot ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 215. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka divpusējās sadarbības starp Coats un Prym grupām mērķis bija ļaut tām sadalīt galantērijas izstrādājumu tirgu, neļaujot Coats grupai ienākt Eiropas “citu aizdares līdzekļu” tirgū.

52. Ņemot vērā iepriekš 38.–50. punktā izklāstītos noteikumus, ir jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi pietiekami ticamus, precīzus un saskaņotus faktus, lai, veicot vispārīgu novērtējumu, un pēc prasītājas iesniegto paskaidrojumu vai alternatīvo pamatojumu pārbaudes pierādītu, ka ir noticis apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 1. punkta 4) apakšpunktā konstatētais pārkāpums.

– Par 1975. gada sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 217. apsvērums)

53. Pēc prasītājas domām, Komisija ir veikusi kļūdainu 1975. gada sanāksmes, kas notika starp prasītāju un William Prym , protokola interpretāciju, uzskatot, ka runa ir par sagatavošanas posmu tirgu sadalei, lai gan no minētā protokola izrietot, ka runa ir tikai par nenozīmīgām sarunām par ekskluzīvu un kopīgu izplatīšanu un izplatītāja apņemšanos neražot vai neizplatīt konkurentu izstrādājumus. Šādu interpretāciju apstiprinot E. F. 1975. gada 27. oktobra piezīme, kas adresēta A. P. senioram un D. P. par sanāksmi, kas 1975. gada 17. oktobrī notikusi starp M. F . un B.

54. No prasītājas argumenta izriet, ka tā neapstrīd nedz sanāksmes noturēšanu, nedz arī tās dalību tajā. Turpretī tā apstrīd Komisijas veikto šīs sanāksmes protokola interpretāciju.

55. Apstrīdētā lēmuma preambulas 217. apsvēruma redakcija ir šāda:

“1975. gadā Coats un Prym [grupas] nolēma sadarboties tirdzniecības un izplatīšanas jomās ļoti lielā skaitā pasaules valstu, darbojoties kā vienoti tirdzniecības vai ekskluzīvi otra uzņēmuma izstrādājumu izplatītāji uzņēmumi, atbilstoši to tirgspējai attiecīgi katrā valstī. Štolbergā [ Stolberg ] (Vācija) 1975. gada 16. un 17. novembrī noturētās sanāksmes protokolā ir noteiktas sadarbības starp šīm abām grupām pamatnostādnes.”

56. Būtiskā Štolbergā noturētās sanāksmes protokola daļā runa ir par iekšējo tirdzniecību: “Ievērojot šos principus, ir radušās šādas nolīguma pamatnostādnes, uz kuru pamata sekos vēlākas detalizētas sarunas tirgus līmenī”. Minētā protokola 2. punkta 5. apakšpunktā attiecībā uz Itāliju ir noteikts:

“ Prym [grupa] nelaidīs tirgū savus rāvējslēdzējus.”

57. Iepriekš minētā 1975. gada 27. oktobra piezīme atspoguļo pārrunu ar Coats , kas notika 1975. gada 17. oktobrī Glasgovā [ Glasgow ] (Apvienotā Karaliste), saturu un ietver I punktu ar virsrakstu “Mārketings”, kura redakcija ir šāda:

“Atkāpes no tādiem noteikumiem kā, piemēram, Itālijas [noteikumi], kurus mēs jau esam paredzējuši no paša sākuma, ir detalizēti jāaizvērtē.”

58. Prasītāja prasības pieteikuma 2. zemsvītras piezīmē norāda, ka “ Coats Italy ir saņēmusi Lamprom , privātiem akcionāriem piederoša Itālijas rāvējslēdzēju ražotāja un Opti , [kuru Coats iegādājās 1989. gadā], licences koncesionāres, pilnu kontroli pār kuru tā ieguva 1975./1976. gadā, [kapitāl]daļas”.

59. No iepriekš izklāstītā izriet, ka protokols attiecas ne tikai uz “nenozīmīgām sarunām par ekskluzīvu un kopīgu izplatīšanu un izplatītāja apņemšanos neražot vai neizplatīt konkurentu izstrādājumus”, kā to norāda prasītāja, bet arī tirgus saistībā ar rāvējslēdzējiem sadali Itālijas tirgū. Turklāt no klātesošo saraksta izriet, ka runa bija par divu sabiedrību vadošo darbinieku sanāksmi.

60. Pie tam ir jāatgādina, ka Komisija 1975. gada 16. un 17. novembra sanāksmi neuzskatīja par pārkāpuma sākuma datumu, bet balstījās uz šo dokumentu, kurš bija agrāks par konstatēto minētā pārkāpuma sākuma datumu (1977. gada 15. janvāris), lai labāk varētu pārbaudīt ar pārkāpuma laikposmu saistītos pierādījumus. Nekas neliedza Komisijai ņemt vērā tieši aizliegtās vienošanās izveides sagatavošanas posmus, lai konstatētu ekonomisko stāvokli pirms aizliegtās vienošanās izveides un izskaidrotu tās izveidi vai lai pierādītu un izvērtētu aizliegtās vienošanās dalībnieku attiecīgo lomu šīs vienošanās koncepcijas radīšanā, tās izveidē un īstenošanā. Turklāt tieši tāpat Komisija var ņemt vērā posmu pēc paša pārkāpuma laikposma, lai saskaņā ar paziņojumu par sadarbību vai saistībā ar iespējamiem atbildību mīkstinošiem apstākļiem izvērtētu sabiedrību faktisko sadarbību, paziņojot par savu aizliegto vienošanos (Vispārējās tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T-236/01, T-239/01, no T-244/01 līdz T-246/01, T-251/01 un T-252/01 Tokai Carbon  u.c./Komisija, saukts par [spriedumu apvienotajās lietās] “Tokai I”, Recueil , II-1181. lpp., 304. punkts).

61. Turklāt 1977. gada 15. janvāra dokumentā, kurš tiks izvērtēts turpmāk, ir teikts šādi:

“Vispārējie [divpusējās sadarbības starp Coats un Prym grupām] reglamentējošie principi ir skaidri paredzēti 1975. gada 16. un 17. novembra sanāksmes Štolbergā protokolā, kas papildināti šādi [..].”

– Par 1977. gada 15. janvāra dokumentu (apstrīdētā lēmuma preambulas 218.–222. apsvērums)

62. Prasītāja norāda, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka 1977. gada 15. janvāra dokuments, uz kuru tā ir balstījusies apstrīdētajā lēmumā, nav nedz parakstīts, nedz pilnīgs, un nekas neļaujot noskaidrot, kurš no Coats vai William Prym to ir izstrādājis vai tam mutvārdos ir piekritis, jo neesot neviena pierādījuma rakstveida piekrišanai. Visi šie elementi esot lietderīgas norādes, lai novērtētu šāda veida dokumenta pierādījuma spēku. Pēc prasītājas domām, no pilnīgas sadarbības jēdziena netieši un no 2002. gada paziņojuma par sadarbību skaidri izrietot, ka, lai varētu tikt piemērotas minētā paziņojuma priekšrocības, Komisijai bija jālūdz William Prym iesniegt agrāko darbinieku paustus pierādījumus.

63. No šiem argumentiem izriet, ka prasītāja neapstrīd 1977. gada 15. janvāra dokumenta pastāvēšanu. Turpretī tā apstrīd Komisijas veikto dokumenta interpretāciju.

64. Apstrīdētā lēmuma preambulas 218. un 219. apsvēruma redakcija ir šāda:

“(218) Raugoties no šīs sadarbības konteksta, Coats un William Prym , kā to apliecina 1977. gada 15. janvārī izstrādātais nolīgums (turpmāk tekstā saukts – “1977. gada nolīgums”), ir noslēgušas vispārēju nolīgumu par tirgu sadali galantērijas izstrādājumu nozarē, saskaņā ar kuru Coats apņemas “tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus [..], kā arī Eiropā neizplatīt konkurentu metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus bez iepriekšējas [ William ] Prym piekrišanas”. Savukārt [ William ] Prym ir apņēmusies “tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt. [..], kā arī Eiropā neizplatīt konkurentu diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt. bez iepriekšējas Coats piekrišanas”.

(219) Vienā no 1977. gada nolīguma klauzulām ir precizēts, ka tajā izteiktās apņemšanās, pat tad ja tās nav juridiski saistošas, “tomēr atspoguļo Coats- [ William ] Prym nolīguma būtību un pašas par sevi ir morāls abas līgumslēdzējas puses saistošs pienākums”.”

65. 1977. gada 15. janvāra dokumenta redakcija ir šāda:

“Vispārējie [divpusējo sadarbību starp Coats un Prym grupām] reglamentējošie principi ir skaidri paredzēti 1975. gada 16. un 17. novembra sanāksmes Štolbergā protokolā, kas papildināti šādi:

Izņemot situācijas, kas jau ir radušās [un ir uzskaitītas a) sarakstā], Coats apņemas:

1) tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus, [kas, pamatojoties uz Itālijas līgumu par mašīnu adatām izslēgšanu, uzskaitīti b) sarakstā], kā arī Eiropā neizplatīt konkurentu metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus bez iepriekšējas [ William ] Prym piekrišanas;

2) pārējā pasaules daļā, tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus bez iepriekšējas Prym piekrišanas, kā arī neizplatīt konkurentu metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus, iepriekš nekonsultējoties ar [ William ] Prym .

[ William ] Prym apņemas:

1) tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt., [kas ietverti c) sarakstā], kā arī Eiropā neizplatīt konkurentu diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt. bez iepriekšējas Coats piekrišanas;

2) pārējā pasaules daļā tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt. bez iepriekšējas Coats piekrišanas un arī neizplatīt konkurentu diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt., iepriekš nekonsultējoties ar Coats .

Jāpiekrīt, ka šīs apņemšanās nav juridiski saistošas, tomēr tās atspoguļo Coats- [ William ] Prym nolīguma jēgu un pašas par sevi rada morālu abas līgumslēdzējas puses saistošu pienākumu.”

66. No paša šī dokumenta teksta izriet, ka tajā ir atsauce uz 1975. gada 16. un 17. novembrī notikušo sanāksmi Štolbergā, precīzāk, ka tā mērķis ir papildināt vispārīgos principus, kuri tika apspriesti minētajā sanāksmē. Minētajā dokumentā ir atspoguļotas sadarbības starp abām sabiedrībām no komerciālā viedokļa nianses.

67. Runājot par prasītājas iebildumu, kas attiecas uz 1977. gada 15. janvāra dokumenta pierādījuma spēka neesamību, ir jākonstatē, ka šī dokumenta ticamība noteikti nav mazāka sakarā ar to, ka tas nav parakstīts. Pirmkārt, fakts, ka dokuments nav parakstīts, nav pārsteidzošs, jo runa ir par piezīmi par sanāksmi, kurai ir pret konkurenci vērsts mērķis; tādēļ piezīmju autoram bija jāatstāj iespējami mazāk pierādījumu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedumu lietā T-11/89 Shell /Komisija, Recueil , II-757. lpp., 86. punkts). Otrkārt, dokumentā norādītais datums (“15.01.1977.”) ļauj uzskatīt, ka šis dokuments ir izstrādāts faktu rašanās laikā (šajā ziņā skat. iepriekš 48. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Bolloré  u.c./Komisija, 173. punkts). Treškārt, tiktāl, ciktāl dokumentā ir specifiska informācija, kas saskan ar informāciju citos dokumentos, ir jāuzskata, ka šie dokumenti viens otru apstiprina (šajā ziņā skat. iepriekš 39. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 275. punkts). Ceturtkārt, kā tostarp atgādinājusi Vispārējā tiesa 1999. gada 20. aprīļa spriedumā apvienotajās lietās no T-305/94 līdz T-307/94, no T-313/94 līdz T-316/94, T-318/94, T-325/94, T-328/94, T-329/94 un T-335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij  u.c./Komisija ( Recueil , II-931. lpp., 715. punkts), lai EKL 81. panta 1. punkta nozīmē pastāvētu nolīgums, ir pietiekoši, ja attiecīgās sabiedrības ir izteikušas savu kopēju gribu tirgū rīkoties noteiktā veidā.

68. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Prym grupas lūgums piemērot 2002. gada paziņojuma par sadarbību priekšrocības ietver šādu apstrīdētā lēmuma preambulas 220. apsvērumā citētu fragmentu:

“Ar 1977. gada 15. janvāra nolīgumu, kurš ir spēkā vēl šobrīd, Coats un [ William ] Prym sadalīja galantērijas izstrādājumu tirgu. Neviena no līgumslēdzējām pusēm nevar iejaukties otras līgumslēdzējas puses preču tirgus segmentā bez pēdējās minētās piekrišanas. Coats darbojās un joprojām darbojas tekstīliju galantērijas izstrādājumu (diegi šūšanai, diegi izšūšanai, vilna) segmentā; [ William ] Prym darbojās un joprojām darbojas metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu segmentā (adatas un spiedpogas).

Atbilstoši 1976./1977. gada pamatnolīgumam Coats un [ William ] Prym nolēma tirdzniecības mērķiem apvienot to savstarpēji papildinošo izstrādājumu – diegu šūšanai, diegu izšūšanai, vilnas (tekstīliju galantērijas izstrādājumi), no vienas puses, un rāvējslēdzēju, spiedpogu un adatu (metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumi), no otras puses, – klāstu. Šī apvienošanās balstījās uz ideju, ka, lai izmantotu diegu šūšanai, ir vajadzīga adata un ka šos divus izstrādājumus vajadzētu tirgot kopā ar vienota tirdzniecības kanāla starpniecību. Pamatnolīguma mērķis bija nodrošināt katras sabiedrības nostabilizēšanos tās galvenajā darbības nozarē un, it īpaši, attīstīt tās pozīcijas tirgū starptautiskā līmenī, veicot sinerģiskas darbības tirdzniecības jomā, tādējādi novēršot dublēšanos. Atbilstoši nolīgumam katra sabiedrība apņēmās neiejaukties otras līgumslēdzējas puses jomā bez tās piekrišanas.

Tika nolīgts arī, ka Coats iegādāsies [ William ] Prym daļas 24,9 % apmērā un ka tai būs tiesības iecelt vienu t[ās] Valdes locekli [..] un divus tās Uzraudzības padomes locekļus. Coats šīs divas tiesības īstenoja līdz 1994. gadam.”

69. 1977. gada 20. janvāra Coats Patons apkārtraksts (turpmāk tekstā – “1977. gada apkārtraksts”) apstiprina, ka Coats ir iegādājusies William Prym kapitāldaļas 24,9 % apmērā, kā arī ir iecēlusi vienu tās Valdes locekli ( J. G. ) un divus tās Uzraudzības padomes locekļus ( B. un W. H. ).

70. A. P. paziņojumi pierāda, papildina un apstiprina 1977. gada 15. janvāra nolīguma (turpmāk tekstā – “1977. gada nolīgums”) saturu. Runājot par šo prasītājas apstrīdēto paziņojumu pierādījuma spēku, jāatgādina, ka parasti, ņemot vērā iespēju, ka šie dalībnieki centīsies samazināt sava un palielināt citu dalībnieku ieguldījuma pārkāpuma izdarīšanā nozīmi, ir jāatzīst zināma neuzticēšanās attiecībā uz galveno prettiesiskas aizliegtas vienošanās dalībnieku brīvprātīgi iesniegtajiem materiāliem, tomēr prasītājas arguments neatbilst 1996. un 2002. gada paziņojumā par sadarbību paredzētās procedūras loģikai. Tas, ka ir izteikts lūgums piemērot [paziņojumā par sadarbību] paredzētās priekšrocības, lai saņemtu naudas soda apmēra samazinājumu, ne vienmēr norāda uz mēģinājumu sniegt sagrozītus pierādījumus citu inkriminētās aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcībai. Ikviens mēģinājums maldināt Komisiju var radīt šaubas par lūguma iesniedzēja godīgumu, kā arī sadarbības pilnību un tādējādi apdraudēt tā iespēju saņemt visas piemērojamajos paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības (skat. iepriekš 47. un 48. punktu). Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 246. apsvēruma izriet, ka Komisija attiecībā uz Prym grupas lūgumiem piemērot 1996. un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības izrādīja noteiktu piesardzību, jo tā vēlējās šo paziņojumu apstiprināt ar citiem pierādījumiem. Tādējādi pretēji tam, ko Prym grupa norādījusi minētajos lūgumos, tā par pārkāpuma beigu datumu uzskatīja nevis 2004. gadu, bet gan 1998. gada 15. jūlija sanāksmi.

71. Tomēr M. F. 2006. gada 11. maija ar zvērestu apliecinātā paziņojuma nodaļā “1977. gada nolīgums un attiecības starp Coats un [ William ] Prym no 1970. līdz 1990. gadam” ir ietverts 5. punkts, kura redakcija ir šāda:

“5 Lai gan pirms [papildu paziņojuma par iebildumiem] es vispār nebiju redzējis 1977. gada nolīgumu, man bija izprotami iemesli, kādēļ Coats un [ William ] Prym 1977. gadā varēja noslēgt šādu vienošanos. 1977. gada janvārī Coats iegādājās [ William ] Prym kapitāldaļas 24,9 % apmērā, un nolīgums atbilda tam, ko es aprakstītu kā [..] B. un [..] E. F. , kuri tobrīd bija attiecīgi J & P Coats Ltd ( Coats Patons plc daļa, kura darbojās diegu nozarē) ģenerāldirektors un [ William ] Prym vadītājs, “lielo projektu”. Balstoties uz viņu 1975. gada tikšanos par Coats veikto [ William ] Prym kapitāldaļu iegādi un par saistītajām sabiedrībām, kas dibinātas [XX gadsimta] 70. un 80. gados, es teiktu, ka [..] B. un [..] E. F. jau no 70. gadu vidus plānoja ļoti ciešu sadarbību starp Coats un [ William ] Prym attiecībā uz mārketingu kombinēšanu un izplatīšanu. Tomēr es nedomāju, ka tās ar nolīguma palīdzību būtu vēlējušās veikt tirgu sadali starp šīm divām sabiedrībām. [XX gadsimta] 70. gados Coats ienākšana metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu nozarē (citādāk, nekā iegādājoties [ William ] Prym ) vai arī [ William ] Prym ienākšana diegu nozarē būtu bijusi ļoti maz ticama. Pirmkārt, Coats apņemšanās nepretendēt uz ienākšanu metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu nozarē un, otrkārt, [ William ] Prym apņemšanās nepretendēt uz ienākšanu diegu nozarē līdz ar to būtu bez jebkādas vērtības.”

72. No tā izriet, ka M. F. atzina, ka, lai arī viņš nezināja par šāda nolīguma esamību, viņš tomēr labi varēja izprast iemeslus, kuru dēļ šīs divas sabiedrības šo nolīgumu bija noslēgušas (pēc tam, kad Coats iegādājās William Prym kapitāldaļas 24,9 % apmērā). Turpretī, pēc M. F. domām, sabiedrību mērķis nebija sadalīt attiecīgos tirgus.

73. Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 223. apsvērumā ir apgalvojusi, ka tās rīcībā ir citi pierādījumi, kuri apstiprina Prym grupas nodotā dokumenta saturu, proti, fragments no D. P. runas 1988. gada 9. novembrī (skat. turpmāk 87.–89. punktu), A. 1991. gada 12. decembrī izstrādātā piezīme (skat. turpmāk 90.–94. punktu) un 1993. gada 11. februāra sanāksmes ar Coats Patons protokols (skat. turpmāk 95.–100. punktu). Šie pierādījumi tiks pārbaudīti turpmāk.

74. Runājot par prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru no pilnīgas sadarbības jēdziena netieši un no 2002. gada paziņojuma par sadarbību skaidri izriet, ka, lai varētu tikt piemērotas minētā paziņojuma priekšrocības, Komisijai bija jālūdz William Prym iesniegt agrāko darbinieku paustus pierādījumus, jānorāda, ka no pēdējā minētā paziņojuma nekādi neizriet, ka William Prym būtu bijis pienākums sniegt agrāko darbinieku paziņojumus, lai tai varētu tikt piemērota naudas soda summas samazināšana. Līdz ar to šis iebildums nav pieņemams.

– Par 1977. gada 12. aprīļa elektronisko vēstuli (apstrīdētā lēmuma preambulas 224. apsvērums)

75. Prasītāja uzskata, ka Komisija kļūdaini M. S. ( Coats mārketinga direktors) 1977. gada 12. aprīļa elektronisko vēstuli, kas adresēta Needles Industries Ltd (turpmāk tekstā – “ NIL ”), ir interpretējusi kā tādu, kurā ir atsauce uz aizliegtu vienošanos par tirgu sadali, lai gan, lasot to uzmanīgi, izrādās, ka šī vēstule attiecas uz ekskluzīvas izplatīšanas Eiropā nolīgumiem, kā arī Coats īstenoto stratēģisko William Prym kapitāldaļu iegādi. Šī elektroniskā vēstule būtu jālasa kontekstā ar dažādiem 1975. gada 16. un 17. novembra sanāksmē uzsāktiem projektiem izplatīšanas jomā. Šie projekti esot minēti 1976. gada janvāra vadošajam personālam adresētās vēstules projektā.

76. Apstrīdētā lēmuma preambulas 224. apsvēruma redakcija ir šāda:

“Jau 1977. gada aprīlī vēstulē, kura datēta ar 1977. gada 10. aprīli un ir adresēta NIL , Coats skaidri atsaucās uz Coats -[ William ] Prym nolīgumu un uz NIL- [ William ] Prym Tirdzniecības komiteju, kura uzraudzīja, lai “darījumi tiktu veikti atbilstoši Coats -[ William ] Prym nolīguma būtībai un saturam”. Bija minēts arī, ka “pamatprincips, kurš [ NIL ] būtu jāpatur prātā, ir tāds, ka Prym ir jāuzskata par partneri, nevis par draudzīgu konkurentu. [..] Būtisku domstarpību gadījumā vai sakarā ar jebkādām neskaidrībām attiecībā uz Coats -[ William ] Prym nolīguma piemērošanu īpašiem tirgiem vai specifiskām problēmām [ NIL ] vienmēr ir jākonsultējas ar attiecīgā [ Coats ] tirgus administratoru Glasgovā”.”

77. Pirmām kārtām ir jākonstatē, ka patiesībā runa ir par 1977. gada 12. aprīļa vēstuli.

78. Prasītāja, lai parādītu, ka Komisijas lietas materiālos esošie pierādījumi apliecina arī tiesiskas sadarbības esamību, atsaucas uz 1976. gada janvāra vēstuli, kā arī 1977. gada apkārtrakstu, lai noliegtu citu pierādījumu spēku, kuri atklāj prettiesiskas sadarbības esamību.

79. Tomēr 1976. gada janvāra vēstule papildus likumīgas sadarbības esamībai atklāj vajadzību tirgos, kuros jau pastāvēja konkurence ar NIL , principā ievērot tobrīd esošās pozīcijas tirgū. Šajā ziņā tajā ir ietverts šāds fragments:

“Tirgos, kuros jau pastāv konkurence ar NIL , nolīgums tiek noslēgts tādējādi, ka principā tiks ievērotas pastāvošās tirgus pozīcijas. Rāvējslēdzēju gadījumā [ William ] Prym ar Opti/LF konkurē tikai dažos Eiropas tirgos un ar Opti/LF notiek sarunas, lai pierādītu, ka apvienošanās ar [ William ] Prym nav nesaderīga ar mūsu pašreizējiem vispārējiem līgumiem.”

80. Turklāt, runājot par 1977. gada 12. aprīļa vēstuli, prasītāja nenorāda, kādēļ M. S. nebūtu varējis “atklāti atsaukties uz nolīgumu par tirgu sadali elektroniskajā vēstulē [..], kas adresēta [ NIL ]”.

– Par Hugenpoet nolīgumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 225. un 226. apsvērums)

81. Prasītāja uzskata, ka Komisija, izņemot A. P. paziņojumu, nav sniegusi nevienu pierādījumu, kurš varētu apstiprināt tā sauktā “ Hugenpoet nolīguma” esamību, un ka tā nav ņēmusi vērā pierādījumus, kuri atspēko šāda nolīguma esamības pierādījumus, piemēram, faktu, ka William Prym turpināja savu darbību kā rāvējslēdzēju ražotāja. Vienīgais, ko Komisija izvirza apgalvojuma, ka pastāv Hugenpoet nolīgums, pamatojumam, esot fakts, ka William Prym auduma lokšņu ar savienotājzobiem piegādi deleģēja Opti . Prasītāja apstiprina, ka William Prym turpināja ražot rāvējslēdzējus, jo deleģēšana tika pamatota tikai ar izmaksu jautājumu un neaptvēra atteikšanos no rāvējslēdzēju nozares (šajā ziņā skat. tās atbildi uz papildu paziņojumu par iebildumiem).

82. Tā uzskata, ka Komisijas izdarītā secinājuma atcelšanai ir būtiska nozīme attiecībā uz visa apgalvotā pārkāpuma smagumu un ilgumu. No tā izrietot, ka pat Komisijai labvēlīgākajā lietas versijā esot pagājis vienpadsmit ar pusi gadu laikposms (no Coats 1977. gada 12. aprīļa vēstules NIL līdz William Prym 1988. gada 9. novembra vēstulei Beirat (Uzraudzības padome), par kuru nav pierādījumu, ka būtu turpināti apgalvotie pārkāpumi.

83. Apstrīdētā lēmuma preambulas 225. un 226. apsvēruma redakcija ir šāda:

“(225) Pēc [ William ] Prym domām, [XX gadsimta] 80. gadu sākumā [tā pati], Coats un Opti , neatkarīga metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu ražotāja līdz 1988. gadam, ir apvienojošās tā saucamā Hugenpoet nolīguma ietvaros. [ William ] Prym šajā ziņā raksta: “Tas nozīmēja, ka ikvienai šī triumvirāta sabiedrībai bija aizliegts ražot un tirgot izstrādājumus, kurus ražo un tirgo divas pārējās sabiedrības. Tādējādi Opti pārdeva [ William ] Prym savu metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu iepakošanas un tirdzniecības nodaļu Nīderlandē [..]. Otrs rezultāts bija tāds, ka [ William ] Prym savukārt izrādīja vēlmi atteikties no rāvējslēdzēju tirgus. Sākotnēji tā, pirms to ilgus gadus, īstenojot piegādes līgumu, sāka apgādāt Opti , 80. gadu sākumā pārtrauca sērijveida rāvējslēdzēju ražošanu”. Prym grupa (īstenojot nolīgumu, kuru [ William ] Prym sauc par “nolīgumu attiecībā uz rāvējslēdzējiem paredzēto ķēžu piegādi”) [XX gadsimta] 80. gadu sākumā izbeidza galvenās rāvējslēdzēju sastāvdaļas ražošanu un kļuva par maznozīmīgu šī tirgus dalībnieku (kurš galvenokārt darbojās Vācijā) līdz 1998. gada 1. jūlijam, datumam, kurā Prym Fashion iegādājās 50 % no Bonduel Sarl rāvējslēdzēju darījumiem, lai apvienotu tos ar Prym Fashion ierobežotajiem darījumiem šajā jomā kopējā sabiedrībā ar nosaukumu Bonduel-Prym , un pēc tam, kad 2001. gadā Prym Fashion to iegādājās pilnībā, sabiedrība tika pārdēvēta par Éclair Prym .

(226) Pēc Coats domām, [ William ] Prym apgalvojumi par Hugenpoet nolīgumu ir nepārliecinoši un neatbilstoši. [ William ] Prym atzīst, ka nav neviena rakstveida apliecinājuma Hugenpoet nolīgumam. Tomēr Coats neapstrīd faktu, ka [ William ] Prym ir atteikusies no rāvējslēdzējiem paredzēto ķēžu ražošanas, kas atbilstoši [ William ] Prym paziņojumam tika izdarīts atbilstoši [..] Hugenpoet nolīgumam un kas bija pirmais posms tās aiziešanai no rāvējslēdzēju ražošanas nozares. Lai kā arī būtu, Komisija atzīst, ka Hugenpoet nolīguma esamība nav pierādīta ne ar vienu rakstveida pierādījumu. Tomēr tā uzskata, ka šis notikums, kā to apraksta [ William ] Prym , parāda, kā attīstījās situācija galantērijas izstrādājumu tirgū un kā Coats un [ William ] Prym savu nolīgumu par tirgu sadali noslēdza, ņemot vērā šo attīstību. Paralēli šai vispārējai galantērijas izstrādājumu tirgu sadalei rāvējslēdzēju [nozare] bija vienīgā joma, kurā pastāvēja to darbību pārklāšanās (izņemot adatu nozari). Neviena no šīm sabiedrībām nebija galvenā dalībniece vienos un tajos pašos ģeogrāfiskajos tirgos. Prym grupa ražoja rāvējslēdzējus un izplatīja tos galvenokārt Vācijā un Austrijā un tikai nelielus daudzumus blakus tirgos. Turpretī Coats Austrijā savus rāvējslēdzējus tirgoja kopā ar Prym ; Vācijā tā pirms Opti iegādes rāvējslēdzējus vispār nedz ražoja, nedz izplatīja.”

84. No apstrīdētā lēmuma preambulas 226. apsvēruma izriet, ka Komisija ir atzinusi, ka apgalvojums, kas ietverts Prym grupas lūgumos piemērot 1996. gada un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības, attiecībā uz Hugenpoet nolīguma esamību nav apstiprināts ne ar vienu rakstveida pierādījumu. Tomēr, pēc Komisijas domām, šis notikums parāda, kā attīstījās situācija tirgū un attiecības starp konkrētajām sabiedrībām. Brīdī, kad tika noslēgts 1977. gada nolīgums, to prioritāte bija sadalīt to galvenos tirgus, [proti,] attiecībā uz William Prym  – metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumi – un attiecībā uz Coats  – diegi –, turpretī rāvējslēdzēju joma bija viena no tām divām jomām, kurās pastāvēja to darbības pārklāšanās.

85. Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru William Prym esot turpinājusi ražot rāvējslēdzējus un ka auduma lokšņu ar savienotājzobiem piegādes deleģēšana tika pamatota tikai ar izmaksu jautājumu un neaptvēra atteikšanos no rāvējslēdzēju nozares, varētu daļēji tikt apstiprināts ar piegādes līgumu, kas noslēgts starp Opti un William Prym , līgums, kura beigu datums bija 1999. gada 31. marts. Turpretī, atkāpjoties no prasītājas apgalvojuma attiecībā uz William Prym rāvējslēdzēju ražošanas darbības turpināšanu, ir jāsecina, ka lietas materiālos nav ietverti pierādījumi, kas ļautu apstiprināt šīs darbības saglabāšanu.

86. Attiecībā uz Prym grupas paziņojumu pierādījuma spēku Komisija pati piekrīt, ka pēdējie minētie nevar tikt izmantoti kā pietiekams pierādījums 70. gados noslēgtajam nolīgumam par tirgu sadali. Tomēr tā apgalvo, ka, pat neņemot vērā Hugenpoet nolīgumu, nevar tikt noliegta nolīguma par tirgu sadali esamība iepriekš 70. gados. Tā piebilst, ka Hugenpoet nolīguma esamība ir ticama, ņemot vērā arī Prym grupas kritiku attiecībā uz Opti iegādi. Pat ja nolīguma esamība nav apstiprināta ar pierādījumiem, kas gūti pārkāpuma izdarīšanas laikā, Prym grupas paziņojums šajā ziņā atbilst laikposmam (80. gadi), attiecībā uz kuru Komisija uzskata, ka tai ir pietiekami pārkāpumu apliecinoši pierādījumi. Turklāt, ņemot vērā faktu, ka Prym grupas paziņojums attiecībā uz citiem punktiem ir izrādījies ticams un ka tas ir vērsts pret pašas Prym grupas interesēm, nav iemesla šaubīties arī par tā ticamību saistībā ar šī nolīguma esamību.

– Par Beirat 1988. gada 9. novembra sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 227.–230. apsvērums)

87. Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija kļūdaini ir interpretējusi William Prym Beirat 1988. gada 9. novembra protokolu kā tādu, kurā ir atsauce uz 1977. gada nolīgumu. Pēc tās domām, runa visticamāk bija par atsauci uz ziņojumu, kas sniegts pēc William Prym lūguma (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 227. un 230. apsvērumu). Nav sniegts neviens ticams pierādījums par Hugenpoet nolīguma esamību. Līdz ar to pastāv vairāk nekā vienpadsmit gadu ilgs pārtraukums apgalvotajā 1977. gada nolīguma turpinātajā piemērošanā.

88. Izskatāmajā lietā runa ir par D. P. 1988. gada 9. novembrī teikto runu William Prym Beirat īsu brīdi pēc tam, kad Coats iegādājās rāvējslēdzēju ražotāju Opti .

89. No šīs runas patiešām izriet, ka D. P. pārmet M. B. , Coats priekšsēdētājam ģenerāldirektoram un William Prym Beirat loceklim, ka viņš, iegādājoties Opti , nekonsultējoties ar William Prym , nav ievērojis Coats pienākumus attiecībā uz William Prym  – pretēji tām William Prym interesēm, kuras ir fiksētas rakstveidā.

– Par William Prym 1991. gada 12. decembra piezīmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 231. apsvērums)

90. Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā William Prym 1991. gada 12. decembra piezīmi, kurā tā izteicās, ka 1977. gada nolīguma saturu varēja zināt tikai divas personas un ka attiecīgi pēc to ( B.  un E. F. ) nāves un aiziešanas pensijā minētais nolīgums netika nodots William Prym ģenerāldirekcijai. Prasītāja apgalvo, ka šajā piezīmē izdarītā atsauce uz kādu 1975. gadā noslēgtu nolīgumu patiesībā atbilst 1975. gada 16. un 17. novembra sanāksmei, kura notika Štolbergā. Prasītāja norāda, ka Komisija tādu pašu kļūdainu ar konkurenci nesaistītas leģitīmas saistību uzņemšanās interpretāciju ir veikusi lietā, kurā pieņemts Komisijas 2004. gada 26. oktobra Lēmums C (2004) 4221, galīgā redakcija, par [EKL] 81. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F-1/38.338 – PO /Adatas). Minētajā lietā Coats bija aizsargāta kā ekskluzīvā Entaco pircēja ar pēdējās minētās pienākumu nekonkurēt tās galvenās tirdzniecības zonās. Komisija uzskatīja, ka runa ir par tirgu sadali, bet iepriekš 35. punktā minētajā spriedumā lietā Coats Vispārējā tiesa šo secinājumu atcēla un uzskatīja, ka runa ir par leģitīmu aizsardzības pasākumu. Prasītāja īpaši atsaucas uz minētā sprieduma 150. punktu.

91. Apstrīdētā lēmuma preambulas 231. apsvērumā ir noteikts:

“ Coats citē 1991. gada 12. decembra piezīmi, kura ir ietverta Komisijas lietas materiālos. Tā liek noprast, ka šo piezīmi, iespējams, ir sagatavojis A. no [ William ] Prym , jo piezīmes augšējā stūrī ir iniciāļi “ vA ”. Pirmajā dokumenta rindkopā ir skaidra atsauce uz 1975. gada pārrunām attiecībā uz izplatīšanas nolīgumu un ģeogrāfisko zonu sadali starp [ William ] Prym un Coats . Pārrunu dalībnieki (no Coats puses) bija B. un (no [ William ] Prym puses) – E. F. Coats šo dokumentu citē, lai pamatotu savu argumentu, saskaņā ar kuru 1977. gada nolīguma, pat ja tas būtu ticis noslēgts, teksts ir palicis tikai pārrunu dalībnieku rīcībā, proti, B. un E. F. rīcībā. Šis pierādījums skaidri atklāj nolīguma par tirgu sadali, kurā ir paredzēta tirgu sadale starp [ William ] Prym un Coats , esamību. Vēršot Komisijas uzmanību uz šo pierādījumu, Coats nonāk pretrunā ar saviem iepriekšējiem argumentiem, kuros tā apgalvoja, ka šāds nolīgums nepastāv. Turklāt fakts, [ka] 1991. gadā tā teksts bija pieejams tikai B. un E. F. , obligāti nenozīmē, ka viņu pēcteči nezināja par tā pastāvēšanu. 1991. gada 12. decembra piezīmē ir skaidri minēts nolīgums par tirgu sadali, kura esamība nebija konfidenciāla. Tātad jau 1991. gadā vairākas personas zināja par šāda nolīguma pastāvēšanu. Lai kā arī būtu, [apstrīdētā lēmuma] preambulas 232.–234., 237., 239., 240. un 242. apsvērumā izvērtētie dokumenti apliecina, ka attiecības starp [ William ] Prym un Coats turpināja būt saistītas ar tirgu sadali pat pēc tam, kad B. un E. F. vairs nebija šo divu sabiedrību vadītāji.”

92. No 1991. gada 12. decembra piezīmes formulējuma izriet, ka nolīgums par tirgu sadali tika noslēgts 1975. gadā pēc pārrunām, kuras vadīja B. un E. F. , kā nosacījums ciešākai sadarbībai. Turklāt, pēc šīs piezīmes autora domām, šo pārrunu rezultāts tika fiksēts konfidenciālā dokumentā, kurš bija pieejams tikai pašiem pārrunu dalībniekiem. Visbeidzot, minētās piezīmes otrajā rindkopā A. ir norādījis, ka, pēc viņa domām, galvenais nolīguma elements bija paziņojums, ar kuru William Prym apņēmās tieši vai netieši neveikt komercdarbību diegu šūšanai un izšūšanai jomā, turpretī Coats apņēmās, neņemot vērā izņēmumu, kurš jau tika atbalstīts attiecībā uz NIL un sabiedrību Linhas Corrente Ltda Brasil , tieši vai netieši neveikt komercdarbību metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu jomā.

93. Līdz ar to prasītājas arguments, saskaņā ar kuru 1977. gada nolīguma saturu varēja zināt tikai divas personas un attiecīgi pēc to nāves vai aiziešanas pensijā tas netika nodots William Prym ģenerāldirekcijai, nevar tikt pieņemts, jo ir pierādīts, ka 1991. gada 12. decembrī vismaz piezīmes autors bija informēts par šāda nolīguma pastāvēšanu un saturu.

94. Runājot par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru šajā piezīmē ietvertā atsauce uz 1975. gadā noslēgto nolīgumu patiesībā atbilst 1975. gada 16. un 17. novembrī Štolbergā notikušajai sanāksmei, ir jānorāda tikai, ka fakts, ka nolīgums 1975. gadā var būt ticis noslēgts mutvārdos un apstiprināts šīs sanāksmes protokolā, neizslēdz [iespēju], ka šis nolīgums rakstveidā ir fiksēts vēlāk 1977. gadā (skat. arī iepriekš 67. punktu).

– Par 1993. gada 11. februāra sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 232. apsvērums)

95. Prasītāja uzskata, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka J. G. , William Prym pārstāvja, 1993. gada 11. februāra paziņojumā ir atsauce uz tirgu sadales nolīgumu, lai gan Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka šis paziņojums neattiecas uz Coats un ka Komisija nav pierādījusi “sanāksmes pret konkurenci vērsto raksturu”, un – vēl jo mazāk – ka paziņojums ir bijis saistīts ar 1977. gada nolīgumu (iepriekš 35. punktā minētais spriedums lietā Coats , 91. punkts).

96. Tiesas sēdē Komisija precizēja, ka Vispārējā tiesa iepriekš 35. punktā minētā sprieduma lietā Coats 91. punktā attiecīgo sanāksmi ir izvērtējusi atsevišķi, jo tobrīd nebija iespējas saņemt veselu virkni informācijas, kura Vispārējās tiesas rīcībā ir šobrīd, un tas pēdējai minētajai attiecīgajā spriedumā lika uzskatīt, ka sanāksmei neb ija pret konkurenci vērsta mērķa.

97. No prasītājas argumenta izriet, ka tā neapstrīd nedz sanāksmes notikšanu, nedz tās dalību tajā. Turpretī tā norāda, pirmkārt, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi šīs sanāksmes pret konkurenci vērsto raksturu, un, otrkārt, tā apstrīd Komisijas veikto J. G. paziņojuma interpretāciju.

98. Runājot par pirmo apgalvojumu, ir jānorāda, ka no 1993. gada 11. februāra sanāksmes protokola 11. punkta izriet, ka J. G. ir minējis attiecību starp Coats un William Prym aizsākumus, turklāt pēdējā minētā tikusi uzskatīta par atbildīgo par metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumiem. Pēc viņa domām, Coats esot bijis morāls pienākums atrisināt NIL situāciju tādējādi, lai beidzot varētu īstenot sākotnējo projektu, saskaņā ar kuru Coats būtu jākontrolē tekstīliju galantērijas izstrādājumu ražošana un jāatstāj William Prym ziņā metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu piegāde.

99. Runājot par iepriekš 35. punktā minētā sprieduma lietā Coats 91. punktu, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa tajā izvērtēja nolīgumus adatu nozarē, kas noslēgti starp William Prym un Entaco un kurus Coats nebija tieši parakstījusi. Entaco un William Prym bija noslēgušas pamatnolīgumu, kas stājās spēkā 1994. gada 10. septembrī. Šo nolīgumu līgumslēdzējas puses noslēdza, lai pārpirktu NIL (agrākais īpašnieks Coats Holdings ) iepakošanas un apdares darbības, un tas stājās spēkā šīs pārpirkšanas brīdī. Vispārējā tiesa šajā lietā secināja, ka 1993. gada 11. februāra sanāksmes pret konkurenci vērstais raksturs nav ticis neapšaubāmi pierādīts, tostarp tādēļ, ka teikums, saskaņā ar kuru “ Coats bija morāls pienākums nokārtot pašreizējo [ NIL ] situāciju”, bija diezgan neskaidrs komercdarbības pārdošanas ietvaros un nebija noteikti saistīts ar tirgu sadali tiktāl, ciktāl tas varēja arī nozīmēt, ka Coats , tā vietā, lai pārdotu NIL Entaco , bija jāpieņem iepriekšējais William Prym piedāvājums. Vispārējā tiesa tajā precizēja arī, ka pārējai protokola daļai vairs nav nozīmes.

100. Runājot par otro apgalvojumu, ir jāatgādina, ka no J. G. paziņojuma izriet, ka saskaņā ar attiecīgās sanāksmes atspoguļojumu protokolā, lasot to kopsakarā ar 1977. gada nolīguma (skat. iepriekš 65. punktu) tekstu, katrai līgumslēdzējai pusei joprojām bija paredzēts pienākums neienākt otras līgumslēdzējas puses tirgū. Tieši tādēļ Komisija atsaucās uz šo piezīmi (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 232. apsvērumu).

– Par Coats veikto William Prym kapitāldaļu pārdošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 233.–236. apsvērums)

101. Prasītāja būtība norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā faktu, ka 1995. gada sadarbības nolīgums un 1997. gada septembra pamatnolīgums (turpmāk tekstā – “1997. gada pamatnolīgums”) izraisīja būtiskas izmaiņas attiecībās starp Coats un William Prym un ka tās kļūtu liekas, ja 1977. gada nolīgumam būtu bijis augstāks spēks.

102. Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka komercattiecības starp Coats un William Prym ir būtiski mainījušās, kopš Coats 1994. gada beigās pārdeva savas William Prym kapitāldaļas. Otrkārt, runājot par 1996. gada 11. jūnija sanāksmi (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 233. apsvērumu), tā apgalvo, ka tā attiecās tikai uz sadarbību izplatīšanas jomā. It īpaši tā atsaucas uz tiesībām iecelt ekskluzīvu izplatītāju, proti, pienākumu neražot un neizplatīt konkurentu izstrādājumus. Treškārt, attiecībā uz apstrīdētā Komisijas lēmuma preambulas 234. un 236. apsvērumā izklāstīto teoriju, saskaņā ar kuru 1997. gada pamatnolīgumā ir apstiprināts, ka “ Coats un [ William ] Prym turpināja darboties atbilstoši tirgu sadales idejai ar nekonkurējošām stratēģijām”, prasītāja uzskata, ka Komisija nav sniegusi nevienu pierādījumu par cēloņsakarību starp minēto pamatnolīgumu un 1977. gada nolīgumu. Prasītāja secina, ka viss, kas varēja pastāvēt pagātnē, ir ticis aizstāts ar šauru sadarbības, kas attiecas uz izplatīšanu privātpersonām paredzētajos tirgos, nolīgumu.

103. Apstrīdētā lēmuma preambulas 233. apsvērums ir formulēts šādi:

“1994. gada decembrī Coats pārdeva Prym ģimenei savas William Prym [kapitāl]daļas; šī pārdošana notika 1994. gada 31. decembrī. Saskaņā ar [ Prym grupas lūgumiem piemērot 1996. un 2002. gada paziņojumu par sadarbību priekšrocības] sadarbība starp Coats un [ William ] Prym Eiropas tirgū tika legalizēta 1995. gada februārī, un abas līgumslēdzējas puses nolīga, ka to interesēs ir šo sadarbību turpināt. Prym grupa tomēr nesniedza citu informāciju par precīziem šīs darbības nosacījumiem. [ William ] Prym un Coats tikās 1996. gada 11. jūnijā Štolbergā [..]. D. G. Coats vārdā šajā sakarā paziņoja:

“[Sabiedrības] Coats Craft izplatīšanas Eiropā stratēģija nozīmē cik vien iespējams sadarboties ar lieliem zīmolu izstrādājumu piegādātājiem, piemēram, [ William ] Prym , un neieviest pašai savas preču zīmes. Ja tiks ieviesta partneru sistēma, Coats atsauks savas pašas preču zīmes”.”

104. Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma preambulas 234. apsvērumu, lai pierādītu, ka pēc 1995. gada, pēc tam, kad Coats bija pārdevusi savas William Prym kapitāldaļas, abas sabiedrības turpināja darboties atbilstoši tirgu sadales idejai ar nekonkurējošām stratēģijām. Šo secinājumu apstiprinot Prym grupa.

105. Saskaņā ar Prym grupas lūguma piemērot 2002. gada paziņojuma par sadarbību priekšrocības 9. punktu:

“[ William ] Prym ar šī nolīguma palīdzību vēlas uzraudzīt tās izstrādājumu tirdzniecības drošību ar Coats tīklu starpniecību. Pamatnolīgums reglamentē sadarbību gan rūpniecības, gan tirdzniecības nozarē. Savukārt Coats ir ieinteresēta pārdot citus izstrādājumus ar savas dārgās tirdzniecības sistēmas palīdzību. To it īpaši interesē zīmola, kuru ir ieviesusi [ William ] Prym , izstrādājumi.”

106. Prasītāja apgalvo, ka šis nolīgums tika parakstīts 1997. gada 3. septembrī un ka ar to tika ieviesta plaša pamatstruktūra kopīgai galantērijas izstrādājumu, kas paredzēti patēriņa tirgum, izplatīšanai (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 235. apsvērumu). Tā norāda, ka iemesli, kuru dēļ esot bijis nepieciešams 1997. gada pamatnolīgums, esot bijuši grūti saskatāmi, jo 1977. gada nolīgumā, ja pēdējais minētais patiešām būtu ticis joprojām piemērots, “bija paredzēts princips, ka neviena no abām līgumslēdzējām pusēm neizplatīs otras līgumslēdzējas puses konkurentu izstrādājumus” (skat. tās atbildi uz papildu paziņojumu par iebildumiem).

107. 1997. gada pamatnolīguma 5. punkts ir formulēts šādi:

“Nolīgums aptver metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus un elastīgos izstrādājumus, kurus ražo vai piegādā un iepako [sabiedrība] Prym Consumer un uz kuriem ir izvietota [sabiedrības] Prym Consumer preču zīme, kā arī diegus un ar tiem saistītos piederumus, ja šie izstrādājumi tiek ražoti vai piegādāti ar Coats preču zīmi, kā arī citus izstrādājumus attiecīgajā gadījumā konkrētiem tirgiem.”

108. Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka, pēc Komisijas domām, piezīme par 1996. gada 11. jūnija sanāksmi un 1997. gada pamatnolīguma parakstīšanu pati par sevi nav aizliegtas vienošanās pastāvēšanas pierādījums, bet tā arī nenorāda, ka Coats no tās ir izstājusies.

109. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 236. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka 1977. gada nolīgumā bija paredzēts, pirmkārt, ka Coats un Prym Consumer noslēgs ekskluzīvas to attiecīgo izstrādājumu, t.i., Prym Consumer ražoto metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu un citu Coats ražoto galantērijas izstrādājumu, piegādes un izplatīšanas līgumus, un, otrkārt, ka pamatnolīgumā būs paredzēti kopīgās līgumslēdzēju pušu izstrādājumu izplatīšanas noteikumi, tomēr nereglamentējot tajā konkurentu izstrādājumu ražošanu vai izplatīšanu.

110. Tomēr ir jānorāda, ka otrais secinājums ir kļūdains, jo no iepriekš 107. punktā minētā pamatnolīguma 5. punkta izriet, ka pamatnolīgums aptver arī ekskluzīvu konkurentu izstrādājumu izplatīšanu ( William Prym ražotos metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus un Coats ražotos diegus un citus piederumu izstrādājumus), kā arī citu īpašu izstrādājumu izplatīšanu.

111. Komisija tomēr pamatoti norāda, ka bija pagājuši divdesmit gadi, kopš [tika noslēgts] sākotnējais 1977. gada nolīgums par tirgu sadali, un ka jaunais nolīgums tika noslēgts pēc tam, kad komercattiecības starp abām sabiedrībām bija mainījušās sakarā ar to, ka Coats pārdeva savas William Prym kapitāldaļas.

– Par William Prym īstenoto Bonduel iegādi un 1998. gada 15. jūlija sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 237.–245. apsvērums)

112. Prasītāja pauž nostāju, ka Komisija kļūdaini ir uzskatījusi, ka 1998. gada 15. jūlija Štolbergā notikušās sanāksmes protokolos ir atsauce uz 1977. gada nolīgumu. Pēc prasītājas domām, tajos ir tikai norāde uz auduma lokšņu ar savienotājzobiem piegādes nolīgumu starp William Prym un Opti (skat. iepriekš 81. punktu), kā arī 1997. gada pamatnolīgumu.

113. Tiesas sēdē prasītāja atgādināja, ka Komisija pati šīs tiesvedības laikā ir piekritusi, ka neviena piezīme attiecībā uz šo sanāksmi nepierāda aizliegtas vienošanās pastāvēšanu. Komisijas atspoguļojums attiecībā uz laikposmu pēc 1995. gada tātad esot pamatots ar vienas vienīgas sanāksmes, proti, tās, kas notika 1998. gada 15. jūlijā, piezīmēm.

114. Pēc prasītājas domām, tās par to pašu sanāksmi iesniegtās piezīmes rokrakstā ir daudz detalizētākas nekā piezīme mašīnrakstā un tās – pretēji [piezīmei mašīnrakstā] – tikušas uzrakstītas minētās sanāksmes laikā. Runājot par piezīmes ticamību, prasītāja uzsver, ka runa ir par A. P. piezīmi, kurā nav vārds vārdā atspoguļots M. F. teiktais. Turklāt savā otrajā ar zvērestu apliecinātajā paziņojumā pēdējais minētais esot sniedzis pilnībā ticamu un leģitīmu paskaidrojumu attiecībā uz apsvērumiem, kuri tajā bija ietverti.

115. No apstrīdētā lēmuma preambulas 237.–245. apsvēruma izriet, ka Komisija ir balstījusies, pirmkārt, uz 1998. gada 15. jūlija sanāksmes protokoliem un, otrkārt, Prym grupas lūgumiem piemērot 1996. un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības.

116. Mašīnrakstā rakstītajā 2001. gada 7. novembra piezīmē, ko parakstījis A. P. , attiecībā uz pārrunām, kas 1998. gada 15. jūlijā notikušas ar M. F. , ir noteikts:

“ MF galvenokārt runāja par Bonduel Prym lietu. Viņš pauda savu vilšanos par to, ka informācija tam ir paziņota novēloti. Tā kritika konkrētāk attiecās uz faktu, ka AP vispārējo sanāksmju laikā neapsprieda ar Coats Opti rāvējslēdzēju problēmas un ka mums netika paziņots, ka nolīgums vairs nav spēkā.

[..]

Norāde, ka 1988. gadā līdz ar Opti iegādi [ William ] Prym vairs netika iesaistīta [pārrunās], netika minēta.

[..]

MF izvirzīja jautājumu par to, vai Prym kādreiz būtu varējusi iedomāties, ka būs iespējams būt brīvam šajā rūpniecības nozarē tādējādi, ka Coats varēs ienākt spiedpogu tirgū, bet [ William ] Prym  – diegu tirgū. Uz šo jautājumu esot jāatbild skaidri un noteikti”.

117. Pēc Komisijas domām, tas parāda, pirmkārt, ka Coats uz šo iegādi reaģēja tāpat, kā William Prym reaģēja uz Coats 1988. gadā īstenoto Opti iegādi (skat. iepriekš 89. punktu). To attiecīgās reakcijas apstiprina turpinātas aizliegtas vienošanās starp šīm abām sabiedrībām esamību, kas balstīta uz 1977. gada nolīgumu (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 238. apsvērumu). Otrkārt, no tā ir jāsecina, ka M. F. atsaucās uz tirgu sadali, kas sākotnēji tika ieviesta ar 1977. gada nolīgumu (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 243. apsvērumu). Treškārt, no tā izriet, ka tās joprojām ievēroja sākotnējo tirgu starp abām sabiedrībām sadali (plastmasas un metāla galantērijas izstrādājumi, no vienas puses, un citi galantērijas izstrādājumi, no otras puses) (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 245. apsvērumu).

118. Šo secinājumu apstiprina 1998. gada 15. jūlija sanāksmes protokols, kurā ir minēts fakts, ka nevajadzētu pastāvēt konkurencei ar Opti attiecībā uz cenām. Turklāt no tā paša protokola fragmenta izriet, ka William Prym nebija intereses konkurēt ar Opti , it īpaši konkurēt cenu ziņā. Tātad William Prym ierosināja apspriest risinājumu saistībā ar rāvējslēdzējiem, kā arī pastāvošajiem nolīgumiem. Turklāt tā norādīja, ka attiecīgajām sabiedrībām ir jāuzsāk stratēģisks dialogs.

119. Minētā protokola 4. punkts ir formulēts šādi:

“Pamatnolīgums starp Coats un [ William ] Prym tika apspriests [..].

Abas līgumslēdzējas puses paskaidroja, ka tām, lai īstenotu šo pamatnolīgumu, ir lieli izdevumi, sedzot ar izstrādāto nolīgumu īstenošanu saistītās izmaksas, pārstrukturējot organizāciju un ieviešot jaunas struktūrvienības.”

120. Iepriekš minētie pierādījumi apstiprina Komisijas secinājumu, saskaņā ar kuru abām sabiedrībām rāvējslēdzēju tirgū radās problēmas attiecībā uz šo kopīgo izstrādājumu pēc tam, kad šajā laikposmā tika veikta virkne izmaiņu to attiecībās. Tomēr, neraugoties uz to, ka tās rāvējslēdzēju tirgū bija konkurentes, tās turpināja ievērot savas morālās saistības nekonkurēt un skaidri paziņoja, ka cenu ziņā tās nav ieinteresētas konkurēt šajā tirgū.

121. Attiecībā uz ar zvērestu apliecināto M. F. 2006. gada 24. aprīļa paziņojumu runa ir par paziņojumu, kuru sagatavojis prasītājas pārstāvis, un tā mērķis ir mīkstināt tās atbildību par konstatētā pārkāpuma izdarīšanu, līdz ar to tas nevar mazināt dokumentu, kas atrasti pārbaužu laikā, un attiecībā uz šiem dokumentiem sniegto paskaidrojumu pierādījuma spēku (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Lafarge /Komisija, 379. punkts).

122. Runājot par prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā tobrīd nav sniegusi nevienu galvojumu attiecībā uz konkurenci cenu ziņā, ir jāsecina, ka prasītāja turpretī neapstrīd, ka Prym grupa ir skaidri sniegusi šādu galvojumu. Katrā ziņā, ja 1998. gada 15. jūlija sanāksmes protokols nav pats par sevi pietiekams, lai pierādītu pārkāpumu, to noteikti var ņemt vērā kā pierādījumu iepriekš 38.–40. punktā minētā precīzu un saskaņotu pierādījumu kopuma ietvaros.

123. Attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija pati šīs tiesvedības laikā esot piekritusi, ka neviena piezīme saistībā ar 1998. gada 15. jūlija sanāksmi nepierāda aizliegtas vienošanās esamību, ir jāsecina, ka savos rakstveida apsvērumos Komisija ir norādījusi tikai, ka šie dokumenti paši par sevi nav aizliegtas vienošanās esamības pierādījums, bet tie nenorāda arī, ka prasītāja no šīs [aizliegtās vienošanās] ir izstājusies.

– Par attaisnojošiem pierādījumiem

124. Prasītāja norāda, ka Komisija nav ņēmusi vērā noteiktus attaisnojošus pierādījumus attiecībā uz tirgu sadales nolīguma esamību:

– pirmkārt, 1989. gada 1. augusta sanāksmes starp Coats un William Prym protokolu;

– otrkārt, 1989. gada 11. septembra sanāksmes starp J. G. ( William Prym ) un R. H. ( Coats ) protokolu, un

– treškārt, faktu, ka pieci no sešiem Coats vadošajiem darbiniekiem, kas atbildīgi par šo nozari pēdējās desmitgades laikā, ir snieguši ar zvērestu apliecinātus paziņojumus, apgalvojot, ka tie nezināja par 1977. gada nolīgumu, ka viņi par to nebija informēti un ka viņi nekad nav rīkojušies tā, it kā pastāvētu šāda veida tirgu sadales nolīgums.

125. Attiecībā uz pirmo pierādījumu ir jānorāda, ka 1989. gada 1. augusta sanāksmes protokolā, kuru izstrādājis R. H. no Coats , ir noteikts:

“[2)] c) “Eiropas patērētāju” nodaļa kā vienu no saviem mērķiem izvirzīja “kļūt par galveno pilna amatniecības kategorijā ietilpstošo izstrādājumu klāsta piegādātāju un izplatītāju Eiropā” – tajā ietilpst diegi šūšanai un diegi izmantošanai amatniecībā, aizdares, metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumi, tekstīliju galantērijas izstrādājumi, kas vajadzīgi šūšanai, utt.;

d) prioritāri, tas tiks darīts kopā ar [ William ] Prym , nevis pret [ William ] Prym [..];

e) E. F. norādīja, ka Coats stratēģija – t.i., stratēģija, kas definēta iepriekš c) apakšpunktā, – neatšķiras no tās, ar kuru bija pamatota sākotnējā 1976. gada lēmuma pieņemšana, – t.i., ka Coats ir jābūt ekskluzīvajai [ William ] Prym izplatītājai visā pasaulē un ka tas tiks pastiprināts ar to, ka Coats iegādāsies 25 % [ William ] Prym kapitāldaļu.

[..]

Sanāksmes rezultātā tika noslēgts abpusējs nolīgums attiecībā uz to, ka konkrētie [divpusējās] sadarbības [starp] Coats un Prym [grupām] aspekti tiks izvērtēti vēlāk, ievērojot noteiktus kritērijus:

Mūsu vērtējums būtu jāveic ierobežoti attiecībā uz Eiropu.

Mums būtu jāizpēta savstarpējā ekskluzivitāte – t.i., fakts, ka Coats būs ekskluzīvā izplatītāja un pārdos tikai [ William ] Prym izstrādājumus no metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu klāsta.

Mums būtu jārod risinājumus specifiskām “problēmām” –

NIL

Opti : [ William ] Prym  – rāvējslēdzēji

“Pasaules cenas” pret Vācijas izmaksām, t.i., vai Štolberga ir dzīvotspējīga kā ražošanas bāze ilgtermiņā attiecībā uz visiem izstrādājumiem?”

126. Pēc prasītājas domām, no šī protokola izriet, ka, ja 1977. gada nolīgums būtu spēkā, nebūtu bijis nepieciešams pētīt iespēju ieviest savstarpējo ekskluzivitāti. Šī rīcība pilnībā pārklātos, jo Coats jau būtu bijis aizliegts izplatīt [ William ] Prym konkurentu metāla galantērijas izstrādājumus.

127. Ir jāsecina, ka 1989. gada 1. augusta sanāksmes protokola 2. punkta e) apakšpunktā E. F. atgādināja, ka Coats c) apakšpunktā piedāvātā stratēģija neatšķiras no tās, ar kuru bija pamatots sākotnējais 1976. gada lēmums, proti, ka Coats kļūs par William Prym ekskluzīvo izplatītāju pasaulē un šajā kontekstā saņems 25 % William Prym kapitāldaļu.

128. 1989. gada 1. augusta sanāksmes dalībnieki vienojās izpētīt savstarpējās ekskluzivitātes principu, saskaņā ar kuru Coats būtu ekskluzīvā izplatītāja un metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu nozarē tirgotu tikai William Prym izstrādājumus. Turklāt bija jāatrisina noteiktas problēmas, piemēram, Opti / William Prym situācija. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka William Prym uzskatīja, ka, iegādājoties Opti , Coats neievēroja savas saistības šajā jomā (skat. iepriekš 89. punktu).

129. Fakts, ka abas sabiedrības desmit gadus pēc tirgu sadales nolīguma uzskatīja par vajadzīgu noslēgt jaunu nolīgumu, nekādi neizslēdz sākotnējā nolīguma pastāvēšanu. Jaunais nolīgums īpaši ļāva ņemt vērā attīstību, kāda ir notikusi šīs desmitgades laikā, un ļāva tās dalībniekiem dziļāk izpētīt ekskluzīvās izplatīšanas jautājumu un atrisināt dažas problēmas, piemēram, Coats īstenoto Opti iegādi.

130. Attiecībā uz otro pierādījumu ir jāuzskata, ka 1989. gada 11. septembra sanāksmes protokola 10. punkts ar virsrakstu “Apvienotā Karaliste” parāda, pirmkārt, ka prasītāja jau bija pārstāvēta Anglijas metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu tirgū un ka tās mērķis bija attīstīt jaunu preču zīmi “Stitchpoint”. Otrkārt, pēc tam, kad tā iegādājās sabiedrību Tootal , Coats piederēja vēl viena metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu preču zīme Apvienotajā Karalistē. Jautājums par William Prym rāvējslēdzēju ražošanu radās arī apspriedēs saistībā ar NIL .

131. Šajā ziņā ir jāsecina, ka citāts, uz kuru atsaucas prasītāja, attiecas tikai uz situāciju Apvienotajā Karalistē. Prasītāja šajā tirgū bija pārstāvēta jau 70. gados, tātad sākotnējā nolīguma noslēgšanas brīdī. Jaunas preču zīmes ieviešana un Tootal iegāde līdz ar to nemainīja nedz attiecības starp abām sabiedrībām, nedz to savstarpējos pienākumus. Līdz ar to Coats pozīciju Apvienotās Karalistes tirgū saglabāšana un pastiprināšana izskatāmajā lietā neietekmē aizliegtās vienošanās esamību un norisi.

132. Attiecībā uz trešo pierādījumu, proti, piecu no sešiem Coats vadošajiem darbiniekiem paziņojumiem, ir jāatgādina, ka, lai gan runa ir par prasītājas pārstāvju sagatavotiem paziņojumiem, kuru mērķis ir mīkstināt tās atbildību konstatētā pārkāpuma izdarīšanā, tas pats par sevi neatņem šādai viedokļa paušanai piemītošo vērtību. Tomēr ir jānorāda, ka tas nevar arī mazināt dokumentu, kas atrasti pārbaužu laikā, un attiecībā uz šiem dokumentiem sniegto paskaidrojumu pierādījuma spēku (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Lafarge /Komisija, 379. punkts).

– Secinājums

133. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāsecina, ka 1977. gada nolīgumam joprojām ir pierādījuma spēks, lai Komisijas norādītajā precīzu un saskaņotu pierādījumu kopumā (skat. iepriekš 38.–40. punktu) apstiprinātu noteiktus būtiskus apgalvojumus, kas ietverti A. P. paziņojumos par galantērijas izstrādājumu tirgu sadales nolīguma esamību, kas Coats grupai liedza ienākt “citu veidu aizdaru” Eiropas tirgū un Prym grupai – diegu Eiropas tirgū. Šo secinājumu apstiprina arī citi ar kontekstu saistīti elementi, kuri ir izvērtēti iepriekš. Pirmkārt, kopumā ir jāizvērtē dokumenti, kas ir atklāti pārbaužu laikā, proti, 1977. gada 12. aprīļa elektroniskā vēstule, 1993. gada 11. februāra sanāksmes protokols, 1996. gada 11. jūnija sanāksmes protokols, 1997. gada pamatnolīgums, mašīnrakstā rakstītā A. P. 2001. gada 7. novembra piezīme par pārrunām ar M. F. , kas notikušas 1998. gada 15. jūlijā, kā arī 1998. gada 15. jūlija sanāksmes protokols. Otrkārt, ir jāuzsver fakts, ka [iepriekš uzskaitītos dokumentus] turklāt papildina dokumenti, kas pievienoti Prym grupas lūgumiem piemērot 1996. un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības, proti, 1977. gada nolīguma kopija, D. P. 1988. gada 9. novembra runas fragments un A. 1991. gada 12. decembrī rakstītā piezīme. Visi šie pierādījumi apliecina, ka ciešās attiecības, kuras attiecīgās sabiedrības saistīja laikposmā pēc 1975. gada un 1977. gada nolīguma, ir turpinājušās un ka ik pa laikam šīs attiecības tika pielāgotas ar citu nolīgumu palīdzību, piemēram, 1990. gada piegādes nolīgumu un 1997. gada pamatnolīgumu.

134. Runājot par to, vai šie pierādījumi var vai nevar pierādīt prasītājai pārmestā pārkāpuma ilgumu, ir jāatgādina, ka ir ierasts, ka rīcība, kas ietver pret konkurenci vērstas darbības un nolīgumus, norisinās slepeni, ka sanāksmes norisinās slepeni, visbiežāk trešajā valstī, un ka ar tām saistītā dokumentācija tiek samazināta līdz minimumam. Pat ja Komisija atklāj pierādījumus, kas tieši apliecina prettiesisku saziņu starp tirgus dalībniekiem, tādus kā sanāksmes protokoli, tie parasti ir tikai fragmentāri un izkaisīti, kā rezultātā bieži noteiktas detaļas jārekonstruē, izmantojot dedukciju. Vairumā gadījumu pret konkurenci vērstu darbību vai nolīguma pastāvēšana ir jāsecina no noteiktām sakritībām vai norādēm, kuras, skatot tās kopsakarā, nepastāvot citam loģiskam izskaidrojumam, var būt pierādījums par konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. iepriekš 42. punktu).

135. No saistībā ar šo pamatu veiktās analīzes izriet, ka prasītāja nav izvirzījusi pietiekami apliecinošus pierādījumus vai alternatīvu pārliecinošu paskaidrojumu, lai atspēkotu apstrīdētajā lēmumā minētos dokumentālos pierādījumus, no kuriem – gluži pretēji – izriet, ka tā ir piedalījusies divpusējā tirgu sadales nolīgumā ar Prym grupu.

136. Līdz ar to ir jāuzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir juridiski pietiekami pierādījusi prasītājas dalību attiecīgajā pārkāpumā atbilstoši iepriekš 38.–51. punktā atgādinātajiem noteikumiem, nepieļaujot acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kuras tai tiek pārmestas šīs prasības ietvaros. Tātad pirmais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

137. Turklāt Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu prioritāri izvērtēt trešo pamatu par vienota un turpināta pārkāpuma pierādījuma neesamību, pirms tā izvērtēs otro pamatu par Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkta pārkāpumu, jo pārkāpuma ilgums ir gan elements, kas ir pārkāpuma neatņemama sastāvdaļa un pats par sevi nav nodalāms no katra pārkāpuma konstatācijas, gan viens no nosacījumiem, kas reglamentē noilgumu, saucot pie atbildības par turpinātu pārkāpumu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos /Komisija, 21. punkts).

Par trešo pamatu – vienota un turpināta pārkāpuma pierādījuma neesamību

Lietas dalībnieku argumenti

138. Prasītāja uzskata, ka Komisijai nav izdevies pierādīt turpināta pārkāpuma esamību no 1975. gada janvāra līdz 1998. gada 15. jūlijam, kas tai būtu ļāvis prasītājai uzlikt naudas sodu, kāds tiek piemērots pārkāpumam, kas ildzis divdesmit vienu ar pusi gadu. Apstrīdētā lēmuma preambulas 339. un 347. apsvērumā Komisija esot uzskatījusi, ka pārkāpums bija vienots un turpināts no 1977. gada janvāra līdz 1998. gada jūlijam, apgalvojot, ka [ir pierādīta] tirgu sadales nolīguma turpināšana “ar vairākiem rakstveida pierādījumiem, kurus Komisija ir apkopojusi pārbaužu laikā un [ Prym grupas lūgumos piemērot 1996. un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības], un [pēdējās minētās] sniegtajiem rakstveida pierādījumiem”.

139. Prasītāja uzskata, ka attiecīgo pierādījumu novērtējums parāda būtiskus pārtraukumus laikā, kuri ir pārāk nozīmīgi, lai Komisija varētu sniegt vienota un turpināta pārkāpuma pierādījumu. Patiesībā esot pagājis divdesmit vienu gadu ilgs laikposms starp, atbilstoši prasītājas teiktajam, neparakstītu nenoteiktas izcelsmes dokumentu un ļoti neskaidri pašas iesniedzējas personas uzrakstītu dokumentu. Neviens no pierādījumiem neļaujot uzskatīt, ka 1977. gada nolīgumu bija paredzēts piemērot vairākus gadus, jo tajā nekas nav teikts par tā īstenošanas ilgumu.

140. Komisija attiecībā uz ilgumu un saikni starp notikumu secību un vienotu un turpinātu pārkāpumu atgādina, ka EKL 81. panta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī vairākas darbības vai arī turpināta rīcība. Pēc tās domām, šī interpretācija nevar tikt apstrīdēta tādēļ, ka arī viens vai vairāki šādu darbību vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi un katrs atsevišķi varot būt šīs normas pārkāpums. Ja attiecīgās dažādās darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa izkropļot konkurenci iekšējā tirgū dēļ, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā. Runājot par apgalvoto pārkāpuma laikā no 1978. gada līdz 1990. gadam pierādījumu nepietiekamību, Komisija uzskata, ka tai esot pietiekami dokumentāli pierādījumi, kuri apstiprina faktisku tirgu sadali starp sabiedrībām, sākot no 1977. gada.

Vispārējās tiesas vērtējums

141. Vispirms ir jāatgādina, ka vienota pārkāpuma jēdziens aptver tādu situāciju, kad vairākas sabiedrības ir piedalījušās pārkāpumā, ko veido turpināta rīcība, kas vērsta uz vienu ekonomisku mērķi, kurš paredz izkropļot konkurenci, vai pat individuāli pārkāpumi, kas savstarpēji saistīti to mērķa identiskuma dēļ (vienots elementu kopuma mērķis) un subjektu identiskuma dēļ (attiecīgo sabiedrību, kuras apzinās, ka piedalās kopēja mērķa sasniegšanā, identiskums) (iepriekš 41. punktā minētais spriedums lietā BPB /Komisija, 257. punkts).

142. Turpinot, ir jānorāda, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt tādēļ, ka arī viena vai vairākas šādas darbību virknes vai turpinātas rīcības elementi paši par sevi un katrs atsevišķi arī var būt minētās normas pārkāpums. Ja dažādas darbības ietilpst “kopējā plānā” to identiskā mērķa izkropļot konkurenci iekšējā tirgū dēļ, Komisijai ir tiesības noteikt atbildību par šīm darbībām atkarībā no dalības attiecīgajā pārkāpumā kopumā (iepriekš 42. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija, 258. punkts).

143. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienota pārkāpuma jēdziens var attiekties uz tādas pret konkurenci vērstas darbības juridisko kvalifikāciju, kura sastāv no nolīgumu esamības, saskaņotām darbībām un sabiedrību apvienību lēmumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 67. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij  u.c./Komisija, 696.–698. punkts, kā arī Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T-9/99 HFB  u.c./Komisija, Recueil , II-1487. lpp., 186. punkts, un 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T-101/05 un T-111/05 BASF un UCB /Komisija, Krājums, II-4949. lpp., 159. punkts).

144. Šajā sakarā tāpat ir svarīgi precizēt, ka vienota mērķa jēdzienu nevar noteikt ar vispārīgu norādi uz konkurences izkropļošanu tirgū saistībā ar pārkāpumu, jo konkurences ietekmēšana gan kā priekšmets, gan kā sekas ir nedalāms elements jebkādām darbībām, kas ietilpst EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Šāda vienota mērķa jēdziena definīcija varētu liegt vienota un turpināta pārkāpuma jēdzienam tā nozīmi, ciktāl tās sekas būtu tādas, ka vairākas darbības, kas skar konkrētu ekonomikas nozari un ir aizliegtas ar EKL 81. panta 1. punktu, būtu sistemātiski jākvalificē kā elementi [apstākļi], kas veido vienotu pārkāpumu. Tādējādi, lai dažādas darbības kvalificētu kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, ir jāpārbauda, vai tām ir papildinoša saikne tādā nozīmē, ka katra no tām ir vērsta pret vienu vai vairākām normālas konkurences sekām un mijiedarbojoties dod ieguldījumu visu pret konkurenci vērsto to seku īstenošanā, kuras vēlējušies pārkāpuma izdarītāji saistībā ar vispārējo plānu, kurā bija paredzēts vienots mērķis. Šajā sakarā ir jāņem vērā visi apstākļi, kas varētu pierādīt vai likt apšaubīt minēto saikni, tādi kā piemērošanas laikposms, saturs (tostarp izmantotās metodes) un atbilstoši – dažādo attiecīgo nolīgumu un saskaņoto darbību mērķi (šajā ziņā skat. iepriekš 143. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās BASF un UCB /Komisija, 179.–181. punkts).

145. Tādējādi objektīvu iemeslu dēļ Komisija var ierosināt atsevišķas procedūras, konstatēt vairākus atsevišķus pārkāpumus un noteikt vairākus atsevišķus naudas sodus (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T-71/03, T-74/03, T-87/03 un T-91/03 Tokai Carbon  u.c./Komisija, saukts par “spriedumu [apvienotajās lietās] Tokai II ”, Krājumā nav publicēts, 124. punkts).

146. Visbeidzot, tāpat ir jāteic, ka noteiktu prettiesisku darbību kvalificēšana par darbībām, kas veido vienu un to pašu pārkāpumu, vai par vairākiem pārkāpumiem principā ietekmē sankcijas, ko par tām var noteikt, jo vairāku pārkāpumu konstatēšana var ietvert vairāku atsevišķu naudas sodu noteikšanu – ikreiz atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajām robežām (iepriekš 143. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās BASF un UCB /Komisija, 158. punkts).

147. Līdz ar to ir jānosaka, vai prasītājai pārmestie fakti iekļaujas kopējos pasākumos, kas paredzēti, lai izkropļotu konkurenci “citu veidu aizdaru” un rāvējslēdzēju tirgos, un tādējādi ietilpst vienotā un turpinātā pārkāpumā, kas veido aizliegto vienošanos šajos tirgos.

148. Izskatāmajā lietā Komisijas veiktās divpusējās sadarbības starp Coats un Prym grupām kvalificēšanas par vienotu un turpinātu pārkāpumu rezultātā tika konstatēta viena aizliegta vienošanās, kas ilga vismaz no 1977. gada 15. janvāra līdz 1998. gada 15. jūlijam (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 339.–347. apsvērumu). Tātad ir jānovērtē, vai, ņemot vērā iepriekš 141.–146. punktā minēto judikatūru, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, prasītājai pārmestās darbības kvalificējot par vienotu un turpinātu pārkāpumu, pamatojoties uz tās rīcībā esošajiem pierādījumiem (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 217.–245. apsvērumu), kuri lielākoties tika novērtēti saistībā ar pirmo pamatu.

149. Runājot par prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgo pierādījumu novērtējums parāda būtiskus pārtraukumus laikā, kuri ir pārāk nozīmīgi, lai varētu uzskatīt, ka Komisija ir sniegusi vienota un turpināta pārkāpuma pierādījumu, ir jāatgādina, ka tas, ka šāds pierādījums nav iesniegts par konkrētiem laikposmiem, nav šķērslis, lai pārkāpumu uzskatītu par turpinātu kopējā laikposmā, kas ir plašāks nekā šie laikposmi, jo šāds konstatējums balstās uz objektīvām un saskaņotām norādēm. Š ādā pārkāpumā vairāku gadu garumā tas, ka aizliegtā vienošanās izpaužas dažādos laikposmos, kurus var nodalīt ar lielākiem vai mazākiem laikposmiem, neietekmē šīs aizliegtās vienošanās esamību, ja vien šo pārkāpumu veidojošām dažādām darbībām ir viens mērķis un tās veido vienotu un turpinātu pārkāpumu (Tiesas 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C-113/04 P Technische Unie /Komisija, Krājums, I-8831. lpp., 169. punkts).

150. Tādējādi, lai arī laikposms, kas atdala divus prettiesiskas rīcības izpausmes posmus, ir atbilstošs kritērijs, lai pierādītu, ka pārkāpums turpinājies, tomēr jautājums par to, vai minētais laika posms ir vai nav pietiekami ilgs, lai veidotu pārtraukumu pārkāpumā, nevar tikt izskatīts abstrakti. Tieši pretēji, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās aizliegtās vienošanās darbību (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T-18/05 IMI  u.c./Komisija, Krājums, II-1769. lpp., 89. punkts).

151. Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa, novērtējot pirmo pamatu, konstatēja, ka attiecīgais nolīgums bija saistīts ar divpusējo sadarbību starp Coats un Prym grupām. Saskaņā ar minēto nolīgumu Coats bija apņēmusies “tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumus [..] bez iepriekšējas [ William ] Prym piekrišanas”. Savukārt [ William ] Prym bija apņēmusies “tieši vai kādas asociācijas ietvaros neražot diegus šūšanai un diegus amatniecībai utt. [..] bez iepriekšējas Coats piekrišanas”. Līdz ar to ir jāsecina, ka strīdus nolīgums attiecas uz tirgu sadali starp diviem konkurentiem.

152. Atšķirībā no nolīguma, kurš attiecas uz cenu noteikšanu, kuru īstenojot dalībniekiem ir jārīko regulāras sanāksmes, lai, ņemot vērā tirgus attīstību, varētu pielāgot to rīcību šajā tirgū nolīguma [spēkā esamības] laikā, nolīgums par tirgu sadali pēc tā būtības nolīguma dalībniekiem ir jāievēro no tā noslēgšanas brīža un ik pa laikam to var pielāgot, vai nu grozot esošo nolīgumu, vai izmantojot citus nolīgumus.

153. Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa iepriekš 133. punktā ir secinājusi, ka Komisijas pārbaužu laikā apkopotie pierādījumi, pierādījumi, kas ietverti Prym grupas lūgumos piemērot 1996. gada un 2002. gada paziņojumos par sadarbību paredzētās priekšrocības, kā arī pēdējās minētās sniegtie rakstveida pierādījumi apliecina, ka ciešās attiecības, kuras attiecīgās sabiedrības saistīja laikposmā pēc 1975. gada un 1977. gada nolīguma, ir turpinājušās un ka ik pa laikam šīs attiecības tika pielāgotas ar citiem nolīgumiem, piemēram, 1990. gada piegādes nolīgumu un 1997. gada pamatnolīgumu.

154. Līdz ar to Komisija leģitīmi varēja secināt, ka līgumslēdzējas puses ir vienojušās par kopēju plānu, kurš ierobežoja vai varēja ierobežot to komerciālo neatkarību, nosakot pamatnostādnes to kopējai rīcībai tirgū (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 334. apsvērumu).

155. Līdz ar to trešais pamats ir noraidāms kā nepamatots.

Par otro pamatu – Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

156. Prasītāja uzskata, ka Komisija nav spējusi pierādīt jebkāda pārkāpuma turpināšanos pēc 1997. gada 19. septembra, proti, desmit gadu laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, lai gan, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktu, [attiecībā uz] jebkādu naudas sodu ir iestājies noilgums. 1998. gada 15. jūlija pierādījums ne tikai nekādā ziņā neatbilstot šajā sakarā izvirzītajām prasībām, bet to būtiski negatīvi ietekmējot arī ar zvērestu apliecināti pierādījumi, kurus snieguši tostarp M. F. un K. , kuri tobrīd bija attiecīgie Coats vadošie darbinieki.

157. Komisija atbild, ka tā ir apkopojusi pietiekamus pierādījumus, lai pierādītu, ka pārkāpumi ir turpinājušies vismaz līdz 1998. gada 15. jūlijam. Turklāt no tiesas judikatūras skaidri izrietot, ka EKL 81. pants ir piemērojams arī nolīgumiem, kuri vairs nav spēkā, bet kuru iedarbība turpinās pēc to formālās izbeigšanas.

Vispārējās tiesas vērtējums

158. Regulas Nr. 1/2003 25. panta 1. punkta b) apakšpunktā par tāda veida pārkāpumiem, kāds tiek inkriminēts prasītājai, ir paredzēts piecu gadu noilguma termiņš. Saskaņā ar minētā panta 2. punkta otro teikumu pārkāpumu turpināšanas vai atkārtošanas gadījumā noilguma laiku skaita no dienas, kurā pārkāpums beidzas. Saskaņā ar šīs pašas regulas 25. panta 3. punkta pirmo teikumu noilguma termiņu pārtrauc jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai vajāšanā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija. Atbilstoši minētās regulas 25. panta 4. punktam noilguma termiņa pārtraukšana attiecas uz visām sabiedrībām vai sabiedrību apvienībām, kas piedalījušās pārkāpumā. Atbilstoši šī paša panta 5. punktam pēc katra pārtraukuma noilgums sākas no jauna. Tomēr vēlākais, kad iestājas noilgums, ir diena, kurā beidzas termiņš, kas ir divreiz ilgāks par noilguma termiņu, ja Komisija nav uzlikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodisko soda maksājumu [kavējuma naudu].

159. Jāatgādina, ka pārkāpuma ilgums ir gan elements, kas ir pārkāpuma neatņemama sastāvdaļa un pats par sevi nav nodalāms no katra pārkāpuma konstatācijas, gan viens no nosacījumiem, kas reglamentē noilgumu, saucot pie atbildības par turpinātu pārkāpumu (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Peróxidos Orgánicos /Komisija, 21. punkts). Lai Komisija ievērotu noilguma normas, tai tātad ir pareizi jānosaka laika posms, kurā prasītāja ir piedalījusies pārkāpuma izdarīšanā. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija juridiski pietiekami ir pierādījusi, ka prasītājas dalība pārkāpuma izdarīšanā ir ilgusi vismaz līdz 1997. gada 19. septembrim (proti, desmit gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas), lai Vispārējā tiesa varētu noteikt, vai Regulas Nr. 1/2003 25. panta 5. punktā paredzētais desmit gadu termiņš bija vai nebija beidzies.

160. Runājot par to, kurā datumā ir beigusies prasītājas dalība pārkāpuma izdarīšanā, vispirms ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, pirmkārt, lietas dalībniekam vai iestādei, kas norāda uz konkurences normu pārkāpumu, par to ir jāsniedz juridiski pietiekami pierādījumi, kas apliecina pārkāpumu veidojošos faktus, un, otrkārt, sabiedrībai, kas pārkāpuma konstatējuma atspēkošanai izvirza kādu aizstāvības pamatu, ir jāsniedz pierādījumi, ka ir izpildīti aizstāvības pamata izmantošanas nosacījumi, lai minētajai iestādei tādējādi nāktos atsaukties uz citiem pierādījumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 38. punktā minēto spriedumu lietā Baustahlgewebe /Komisija, 58. punkts, un iepriekš 42. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija, 78. punkts).

161. Turklāt pārkāpuma ilgums ir apstāklis, kas veido pārkāpuma jēdzienu atbilstoši EKL 81. panta 1. punktam, kurš ir apstāklis, kas galvenokārt ir jāpierāda Komisijai. Šajā ziņā judikatūrā ir izvirzīta prasība, ka tādu pierādījumu neesamības gadījumā, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisijai jābalstās vismaz uz pierādījumiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti laikā starp diviem precīziem datumiem (Vispārējās tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T-43/92 Dunlop Slazenger /Komisija, Recueil , II-441. lpp., 79. punkts).

162. Turklāt tādu aizliegto vienošanos gadījumā, kas vairs nav spēkā, lai būtu piemērojams EKL 81. pants, pietiek ar to, ka tās saglabā savu iedarbību pēc to formālās izbeigšanas (skat. Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T-30/91 Solvay /Komisija, Recueil , II-1775. lpp., 71. punkts, un 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā T-59/99 Ventouris /Komisija, Recueil , II-5257. lpp., 182. punkts un tajā minētā judikatūra). No tā izriet, ka pārkāpuma ilgums nav jāvērtē, balstoties uz laikposmu, kad spēkā ir nolīgums, bet gan balstoties uz laikposmu, kurā sabiedrības, kurām izvirzīta apsūdzība, ir veikušas tādas darbības, kas aizliegtas EKL 81. pantā.

163. Jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma [rezolutīvās daļas] 1. punkta 4) apakšpunktu prasītājas dalība attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā tika uzskatīta par pierādītu attiecībā uz laikposmu no 1977. gada 15. janvāra līdz 1998. gada 15. jūlijam. Šī pamata ietvaros prasītāja šo secinājumu par pārkāpuma laikposmu apstrīd. Pēc tās domām, Komisija nav spējusi pierādīt jebkāda pārkāpuma turpināšanos pēc 1997. gada 19. septembra, proti, desmit gadus pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

164. No pierādījumu novērtējuma, kas veikts saistībā ar pirmo un trešo pamatu, izriet, ka izskatāmajā lietā runa ir par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kurš ilga vismaz līdz 1998. gada 15. jūlijam.

165. Līdz ar to ir jāsecina, ka desmit gadu noilguma termiņš ilga no 1998. gada 15. jūlija līdz 2007. gada 19. septembrim, proti, aptuveni deviņus gadus un divus mēnešus. No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pirms desmit gadu noilguma termiņa iestāšanās.

166. No visa iepriekš minētā izriet, ka otrais pamats ir jānoraida.

Par ceturto pamatu – CPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

167. Prasītāja būtībā norāda, ka Komisija ir pārkāpusi savas procesuālās tiesības, kas paredzētas CPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā, konkrētāk, tiesības “nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu” krimināltiesiska rakstura tiesvedībās, kā tas esot izskatāmajā lietā.

168. Prasītāja uzskata, ka Komisija nevarot balstīties uz iepriekš 42. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija. Izskatāmajā lietā Komisija pēc tam, kad tā saņēma Prym grupas papildu lūgumu, kas minēts iepriekš 11. punktā, atsāka izmeklēšanu un pieņēma papildu paziņojumu par iebildumiem, kurā tā pirmo reizi izvirzīja pret prasītāju vērstu apgalvojumu par tirgu sadales atbilstoši izstrādājumiem nolīguma, kas ilga divdesmit vienu gadu, esamību. Gan procesuālais konteksts, gan nozīme, kāda apstrīdētajā lēmumā tika piešķirta jaunajiem William Prym lietas materiāliem pievienotajiem faktiem, liekot secināt, ka tiem tika piešķirta “izšķiroša” nozīme Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izpratnē.

169. Pēc prasītājas domām, izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no tiem, kādi pastāvēja lietā, kurā pasludināts iepriekš 48. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Bolloré /Komisija (86.–89. punkts). Pirmkārt, paziņojuma, ar kuru Komisija pamatoja pārkāpuma konstatējumu izskatāmajā lietā, autora, proti, A. P ., identitāte bija zināma un prasītāja esot centusies to formāli uzklausīt. Otrkārt, tiktāl, ciktāl Komisija atgādina, ka tā nav tiesa CPAK izpratnē, prasītāja norāda, ka Komisijas pienākums esot nodrošināt, lai viss administratīvais process atbilstu CPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktam. Treškārt, šķietot, ka Komisija, pamatojoties uz Vispārējās tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedumu lietā T-83/91 Tetra Pak /Komisija ( Recueil , II-755. lpp., 235. punkts), apgalvo, ka naudas sodiem, kas uzlikti par konkurences tiesību normu pārkāpumu, nav krimināltiesiska rakstura.

170. Komisija šajā ziņā norāda, ka A. P . piedalījās 2006. gada 11. jūlija uzklausīšanā, kuras laikā visiem tās dalībniekiem bija iespēja mutvārdos sniegt savus argumentus. Kad šī iespēja tika dota prasītājai, tās advokāts nolēma savā runā sniegt tikai vienkāršu paskaidrojumu par attīstības programmu un izteikt vispārējus komentārus attiecībā uz Komisijas izmantotajiem pierādījumiem un Prym grupas paziņojumiem. Līdz ar to, lai gan tai bija iespēja pēc savas izvēles lietas dalībniekiem uzdot jautājumus, prasītāja šo iespēju nav izmantojusi.

Vispārējās tiesas vērtējums

171. Jāatgādina, ka lai gan CPAK 6. panta 3. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka “ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziedzīgā nodarījumā, ir tiesības vismaz [..] nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu un pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā apsūdzības lieciniekiem”, no pastāvīgās judikatūras tomēr izriet, ka Komisija nevar tikt uzskatīta par “tiesu” šīs tiesību normas nozīmē (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck  u.c./Komisija, Recueil , 3125. lpp., 81. punkts, un 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française  u.c./Komisija, Recueil , 1825. lpp., 7. punkts).

172. Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Savienības tiesa – sastāvdaļa (Tiesas 1996. gada 28. marta Atzinums 2/94, Recueil , I-1759. lpp., 33. punkts, un Tiesas 1997. gada 29. maija spriedums lietā C-299/95 Kremzow , Recueil , I-2629. lpp., 14. punkts). Šajā nolūkā Tiesa un Vispārējā tiesa ievēro dalībvalstīm kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko sniedz cilvēktiesību aizsardzības jomā noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās. Šajā ziņā CPAK ir īpaša nozīme (Tiesas 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston , Recueil , 1651. lpp., 18. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Kremzow , 14. punkts). Turklāt atbilstoši LES 6. panta 2. punktam Savienība kā tiesību vispārējos principus ievēro pamattiesības, ko nodrošina CPAK un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.

173. Tādēļ ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija, nesniedzot prasītājai iespēju tieši uzdot jautājumus lieciniekam A. P. , ir pārkāpusi tādu Kopienu tiesību sistēmas pamatprincipu, kāds ir tiesību uz aizstāvību ievērošana (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin /Komisija, Recueil , 3461. lpp., 7. punkts).

174. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka šis princips izvirza prasību, lai attiecīgajām sabiedrībām un sabiedrību apvienībām, uz kurām attiecas Komisijas izmeklēšana konkurences jomā, sākot no administratīvā procesa stadijas, tiktu dota iespēja lietderīgi paust savu viedokli par Komisijas izvirzīto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu un atbilstību (skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-314/01 Avebe /Komisija, Krājums, II-3085. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra). Taču šis princips neprasa, lai šīm sabiedrībām tiktu sniegta iespēja administratīvajā procesā pašām uzdot jautājumus lieciniekiem, kurus uzklausījusi Komisija (šajā ziņā skat. iepriekš 42. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland  u.c./Komisija, 200. punkts).

175. Šajā ziņā pietiek, ka paziņojumi, ko izmanto Komisija, ar lietas materiāliem tiek nodoti prasītājai, kas tos var apstrīdēt Savienības tiesā (iepriekš 47. punktā minētais spriedums lietā Lafarge /Komisija, 147.–149. punkts).

176. Pakārtoti, tāpat kā Komisijai ir jāsecina, ka, lai gan A. P. piedalījās 2006. gada 11. jūlija uzklausīšanā, prasītāja nav izmantojusi šo iespēju, lai uzdotu viņam jautājumus. Turklāt nekas neliedza prasītājai, iesniedzot lūgumu noteikt pierādījumu savākšanas pasākumus šajā sakarā, pieprasīt apsūdzības liecinieku klātbūtni un nopratināšanu Vispārējā tiesā. Tomēr ir jākonstatē, ka prasītāja šādu lūgumu nav iesniegusi.

177. Ņemot vērā šos apsvērumus, prasītāja nevar atsaukties uz tās tiesību nopratināt vai panākt apsūdzības liecinieku nopratināšanu pārkāpumu. Līdz ar to ceturtais prasītājas izvirzītais pamats ir noraidāms kā faktiski un tiesiski nepamatots.

Par piekto pamatu – kļūdainu Pamatnostādņu naudas sodu aprēķināšanai piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

178. Prasītāja uzskata, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēra palielinājumu, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu, būtu bijis jāizmanto sava rīcības brīvība piemērot 10 % reizināšanas koeficientu atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda aprēķināšanai 1.B punktam. Komisijai neesot bijis automātiski jāpiemēro 215 % palielinājums sakarā ar pārkāpuma ilgumu. Tai būtu bijis jāņem vērā, pirmkārt, to pierādījumu, uz kuriem tā balstījās, konstatējot pārkāpumu, apšaubāmība, otrkārt, ilgie pārtraukumi starp pierādītajām aizliegtās vienošanās darbībām, treškārt, nezināšana par pārkāpuma esamību prasītājas vadības līmenī un, ceturtkārt, pierādījumu par pārkāpuma īstenošanu neesamība.

179. Prasītāja uzskata, ka Komisija, nosakot maksimālo palielinājumu, nav rīkojusies atbilstoši pašas atzītajai pastāvīgajai praksei. Lai gan citās lietās (kurās [pārkāpuma] ilgums bija būtiski īsāks) fakti varēja pamatot palielinājumu 10 % gadā, tomēr Komisija neesot varējusi izvairīties no sava pienākuma pareizi izmantot savu rīcības brīvību.

180. Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

Vispārējās tiesas vērtējums

181. Pirms tiek pārbaudīti prasītājas norādītie argumenti, ir jāatgādina, ka no apstrīdētā lēmuma preambulas 489. un 692. apsvēruma izriet, ka Komisijas uzliktie naudas sodi par pārkāpumu ir noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, kā arī Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Turklāt naudas sodu apmēra aprēķināšanai Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnēs un 1996. gada paziņojumā par sadarbību noteikto metodoloģiju.

182. Pamatnostādnēs, lai gan tās nevar kvalificēt kā tiesību normas, tomēr ir paredzēta uzvedības norma, ar kuru ir noteikta prakse, kas jāievēro un no kuras Komisija konkrētā gadījumā nevar atkāpties, nenorādot ar vienlīdzīgās attieksmes principu saderīgus iemeslus (skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients /Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

183. Tādējādi, pārbaudot ar apstrīdēto lēmumu uzlikto naudas sodu tiesiskumu, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai savu rīcības brīvību Komisija ir īstenojusi atbilstoši Pamatnostādnēs noteiktajai metodei, un tiktāl, ciktāl tā konstatētu, ka Komisija no tās ir atkāpusies, ir jāpārbauda, vai šī atkāpe ir attaisnota un juridiski pietiekami pamatota. Šajā sakarā ir jāteic, ka paša Pamatnostādņu principa, no vienas puses, un tajos norādītās metodes, no otras puses, spēkā esamību Tiesa ir apstiprinājusi (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-189/02 P, C-202/02 P, no C-205/02 P līdz C-208/02 P un C-213/02 P Dansk Rørindustri  u.c./Komisija, Krājums, I-5425. lpp., 252.–255., 266., 267., 312. un 313. punkts).

184. No Pamatnostādņu pieņemšanas izrietošā Komisijas rīcības brīvības pašierobežošana tiešām nav nesaderīga ar Komisijas būtiskas rīcības brīvības saglabāšanu. Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai tai piešķirto rīcības brīvību ļauj izmantot atbilstoši Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 noteikumiem, kā tos interpretējusi Tiesa (iepriekš 183. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri  u.c./Komisija, 267. punkts).

185. Tādējādi jomās, kurās Komisija ir saglabājusi rīcības brīvību, piemēram, attiecībā uz naudas soda apmēra pamatsummu vai palielināšanas likmi sakarā ar pārkāpuma ilgumu, tās vērtējumu tiesiskuma pārbaude aprobežojas ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā neesamības pārbaudi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2005. gada 18. jūlija spriedumu lietā T-241/01 Scandinavian Airlines System /Komisija, Krājums, II-2917. lpp., 64. un 79. punkts).

186. Komisijas rīcības brīvība un ierobežojumi, ko tā sev ir noteikusi, turklāt principā neliedz tiesai īstenot savu neierobežoto kompetenci (iepriekš 39. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering  u.c./Komisija, 538. punkts), ar kuru tai ir piešķirta iespēja Komisijas uzliktā naudas soda apmēru atcelt, samazināt vai palielināt (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 8. februāra spriedumu lietā C-3/06 P Groupe Danone /Komisija, Krājums, I-1331. lpp., 60.–62. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T-368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland /Komisija, Recueil , II-4491. lpp., 181. punkts).

187. No minētā izriet, ka tas vien, ka Komisija ir atstājusi sev iespēju par katru pārkāpuma gadu veikt naudas soda apmēra paaugstinājumu atkarībā no tā, cik gadus ir ildzis pārkāpums, un tas attiecībā uz ilgtermiņa pārkāpumiem var būt līdz pat 10 % no summas, kas noteikta par pārkāpuma smagumu, nekādā ziņā neuzliek tai pienākumu noteikt šo likmi atkarībā no aizliegtās vienošanās darbības intensitātes vai tās sekām, vai pat pārkāpuma smaguma. Komisijai, īstenojot savu plašo rīcības brīvību (skat. iepriekš 183. punktu), ir jāizvēlas palielinājuma likme, ko tā ir paredzējusi piemērot saistībā ar pārkāpuma ilgumu (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T-19/05 Boliden  u.c./Komisija, Krājums, II-1843. lpp., 98. punkts).

188. Prasītājas argumenti, kuru mērķis ir pierādīt, ka Komisijai būtu bijis jāņem vērā, pirmkārt, to pierādījumu, uz kuriem tā balstījās, konstatējot pārkāpumu, apšaubāmība, otrkārt, ilgie pārtraukumi starp pierādītajām aizliegtās vienošanās darbībām un, treškārt, nezināšana par pārkāpuma esamību prasītājas vadības līmenī, pilnībā sakrīt ar tiem, kas izklāstīti pirmajā un trešajā pamatā. Tādējādi, tā kā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka Komisija, pamatojoties uz dažādiem tās rīcībā esošiem pierādījumiem, nav pieļāvusi nevienu kļūdu, uzskatot, ka runa ir par vienotu un turpinātu pārkāpumu, kurš ilga no 1977. gada 15. janvāra līdz 1998. gada 15. jūlijam, prasītājas argumentus var tikai noraidīt.

189. Runājot par prasītājas argumentu, kas attiecas uz pierādījumu par pārkāpuma īstenošanu neesamību, jāatgādina, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta pēdējā daļā ir paredzēts, ka, nosakot naudas soda apmēru, papildus pārkāpuma smagumam tiek ņemts vērā arī pārkāpuma ilgums. No tā izriet, ka pārkāpuma ilguma ietekmei uz naudas soda pamatsummu parasti ir jābūt būtiskai. Tas, izņemot īpašus apstākļus, neļauj pamatsummu pārkāpuma ilguma dēļ paaugstināt tikai simboliski. Tādējādi, kaut arī nolīgums ar pret konkurenci vērstu mērķi netiek īstenots, ir jāņem vērā laika posms, kurā šis nolīgums ir bijis spēkā, proti, laiks, kāds pagājis no tā noslēgšanas dienas līdz dienai, kurā tas izbeigts (Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedums lietā T-213/00 CMA CGM  u.c./Komisija, Recueil , II-913. lpp., 280. punkts).

190. Izskatāmajā lietā Komisija ir konstatējusi, ka divpusējā sadarbība starp Prym un Coats grupu pastāvēja divdesmit vienu ar pusi gadu, Pamatnostādņu izpratnē tas nozīmē ilgtermiņā. Līdz ar to Komisija šajā sakarā prasītājai uzliktā naudas soda pamatsummu palielināja par 215 %. Jāatgādina, ka saskaņā ar Pamatnostādņu 1.B punkta trešo ievilkumu attiecībā uz ilgtermiņa pārkāpumiem pamatsummu, kas noteikta par pārkāpuma smagumu, var palielināt par 10 % par [katru] pārkāpuma gadu. Jāsecina, ka, šādi rīkojoties, Komisija nav atkāpusies no tiesību normām, ko tā sev ir noteikusi Pamatnostādnēs.

191. Līdz ar to piektais pamats ir jānoraida.

192. No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem pamatiem nevar tikt apmierināts. Līdz ar to prasība atcelt tiesību aktu ir pilnībā noraidāma, turklāt izskatāmās lietas apstākļos nav jāveic prasītājai uzliktā naudas soda apmēra grozīšana, īstenojot neierobežoto kompetenci.

Par tiesāšanās izdevumiem

193. Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta)

nospriež:

1) prasību noraidīt;

2) Coats Holdings Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.