—

HSBC Holdings plc vārdā — R. Nortone [R. Norton], solicitor, kā arī I. Gliks [I. Glick], QC, un D. Žovels [D. Jowell], barrister,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā — M. Hola [M. Hall] un I. Rao [I. Rao], kā arī R. Tomass [R. Thomas], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — R. Liāls [R. Lyal] un M. Afonso [M. Afonso], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai (OV L 249, 25. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK (OV L 156, 23. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”), 10. un 11. panta, kā arī EKL 43., 49. un 56. panta vai jebkura cita Kopienu tiesību noteikuma interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā HSBC Holdings plc (turpmāk tekstā — “HSBC”) un Vidacos Nominees Ltd pret Commissioners of Her Majesty`s Revenue & Customs [Lielbritānijas nodokļu iestādēm] jautājumā par nodokļa ar nosaukumu “stamp duty reserve tax” (turpmāk tekstā — “SDRT”) iekasēšanu, piemērojot 1986. gada Finanšu likuma (Finance Act 1986, turpmāk tekstā — “1986. gada Finanšu likums”) 96. pantu.

3

Direktīvas pirmajā un sestajā apsvērumā ir noteikts:

“tā kā Līguma mērķis ir radīt ekonomisku savienību, kuras pamatiezīmes ir līdzīgas atsevišķu valstu iekšējā tirgus pamatiezīmēm, un tā kā viens no pamatnosacījumiem, lai to nodrošinātu, ir veicināt brīvu kapitāla apriti;

[..]

tā kā priekšstats par kopējo tirgu, kura pamatiezīmes ir tādas pašas kā atsevišķu valstu iekšējam tirgum, paredz to, ka kopējā tirgū uzņēmējsabiedrību kapitāla piesaistīšanas nodoklis būtu jāiekasē tikai vienreiz un šim nodoklim būtu jābūt vienādam visās dalībvalstīs, lai netraucētu kapitāla apriti”.

4

Direktīvas 4. pantā ir sniegts to darījumu saraksts, kuriem var uzlikt kapitāla nodokli, kurā tostarp figurē arī kapitāla sabiedrības izveidošana un tās pamatkapitāla palielināšana ar jebkādu aktīvu iemaksām.

5

Direktīvas 10. pantā ir noteikts aizliegums iekasēt cita veida nodokļus, izņemot kapitāla nodokli, par tās 4. pantā noteiktajiem darījumiem.

6

Direktīvas 11. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis neuzliek nekādus nodokļus:

7

Tomēr saskaņā ar šīs pašas direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu dalībvalstis var, atkāpjoties no tās 10. un 11. panta noteikumiem, iekasēt “vērtspapīru pārvedumu nodokļus neatkarīgi no tā, vai nodokļi ir uzlikti saskaņā ar nemainīgu likmi vai ne”.

8

Saskaņā ar direktīvas 7. panta 1. punktu šīm valstīm ir jāatbrīvo no kapitāla nodokļa darījumi, kuriem 1984. gada 1. jūlijā bija piešķirts atbrīvojums no nodokļa vai kuriem uzliktā nodokļa likme bija 0,5% vai mazāka. Runājot par citiem darījumiem, par kuriem var tikt iekasēts kapitāla nodoklis atbilstoši šai direktīvai, — tos var atbrīvot no nodokļa vai tiem piemēro vienu likmi, kas nepārsniedz 1%.

9

Piemērojot 1986. gada Finanšu likuma 87. panta 1. punktu, visiem akciju vai citu ar nodokli apliekamu vērtspapīru pārvedumiem, kas tiek veikti pret atlīdzību, ir piemērojams SDRT ar likmi 0,5% no vērtspapīru vērtības vai no pārveduma cenas. SDRT nav jāmaksā, ja akciju īpašumtiesību nodošana tiek veikta, izmantojot vērtspapīru pārveduma formulāru, kas ir pienācīgi apzīmogots saskaņā ar 1986. gada Finanšu likuma 92. pantu.

10

1986. gada Finanšu likuma 87. panta 1. punkts ir piemērojams tikai “ar nodokli apliekamiem vērtspapīru” pārveduma darījumiem. Jēdziens “ar nodokli apliekami vērtspapīri” ir definēts šī likuma 99. pantā un attiecas uz Apvienotajā Karalistē nodibinātu sabiedrību emitētām akcijām vai akcijām, kuras emitē ārvalsts sabiedrības, ja šīs akcijas ir reģistrētas Apvienotās Karalistes reģistrā vai “piesaistītas” Apvienotajā Karalistē dibinātu sabiedrību emitētām akcijām, kā arī atsevišķām tiesībām šādās akcijās vai uz šādām akcijām. 1986. gada Finanšu likuma 86. panta 4. punktā ir noteikts, ka nodoklis ir jāmaksā neatkarīgi no darījuma vietas un pušu domicila.

11

1986. gada Finanšu likuma 96. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Izņemot [..] zemāk minētos 97. un 97.a pantu, SDRT jāmaksā, piemērojot šo pantu, šādos apstākļos:

2.   [..] saskaņā ar šo pantu maksājamā nodokļa likme tiek noteikta 1,5% apmērā:

12

Klīringa pakalpojuma jēdziens nav definēts likumā. Atbilstoši nodokļu administrācijas rokasgrāmatai par zīmognodevām šis jēdziens ir jāsaprot šādi:

13

Pēc sākotnējā nodokļa nomaksas 1986. gada Finanšu likuma 90. panta 5. punktā ir noteikts atbrīvojums no parasti maksājamā nodokļa saskaņā ar šī likuma 87. pantu par īpašuma nodošanas darījumiem, kas tiek veikti, izmantojot klīringu.

14

1986. gada Finanšu likuma 97.a pantā ir noteikts, ka klīringa pakalpojuma sniedzējs ar tiešo nodokļu administrācijas piekrišanu var izvēlēties, ka zīmognodeva un SDRT tiek iekasēti saskaņā ar šo pantu. 1986. gada Finanšu likuma 97.a panta izvēle stājas spēkā dienā, kad tiešo nodokļu administrācija klīringa pakalpojuma sniedzējam paziņo savu piekrišanu. Tik ilgi, kamēr ir spēkā šī izvēle, zīmognodeva un SDRT tiek iekasēti saistībā ar klīringa pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šī izvēle (piemēram, visiem pārvedumiem vai emisiju saskaņā ar 1986. gada Finanšu likuma 96. panta 1. punktu), tādā veidā, kā tas būtu noticis neatkarīgi no 1986. gada Finanšu likuma 96. panta [piemērošanas]. Līdz ar to, ja šāda izvēle tiek izdarīta un tai saņemta piekrišana, darījumiem, kurus veic, izmanto klīringu, tiek uzlikts nodoklis pēc parastās likmes 0,5% apmērā un nekāda veida nodoklis nav jāmaksā par šo konkrēto vērtspapīru iekļaušanu klīringa pakalpojumu [sistēmā].

15

1986. gada Finanšu likuma 97. panta 4. punktā ir noteikts atbrīvojums no nodokļa, kurš ir noteikts 1986. gada Finanšu likuma 96. pantā, akciju emisijai apmaiņā pret citām akcijām, kas tiek glabātas “klīringa pakalpojuma sistēmā”, ja akciju emitentam vai nu pieder kontrolpakete citā sabiedrībā, vai tā piederēs apmaiņas piedāvājuma rezultātā. 1986. gada Finanšu likuma 97. panta 6. punkta ietekme ir tāda, ka šī sistēma ir piemērojama tikai tad, ja arī citas akcijas ir ar nodokli apliekami vērtspapīri.

16

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka 2000. gada 7. jūnijāHSBC, Apvienotajā Karalistē dibināta sabiedrība, kura šajā valstī ir arī nodokļu maksātāja, izteica publisko piedāvājumu iegādāties visas Crédit commercial de France (turpmāk tekstā — “CCF”), kas ir Francijā dibināta akciju sabiedrība un nodokļu maksātāja Francijā, kuras akcijas tika kotētas Parīzes biržā, akcijas.

17

Piedāvājums bija izteikts CCF akciju pirkšanai naudā, bet tas ietver arī iespēju mainīt abu sabiedrību akcijas atbilstoši proporcijai — trīspadsmit HSBC akcijas pret vienu CCF akciju. Lai šo pēdējo iespēju padarītu pievilcīgāku CCF akcionāriem, kas dzīvo Francijā, HSBC ieguva tiesības tikt kotēta Parīzes biržā. Saistībā ar šo kotēšanu HSBC bija jāatver rēķins uz sava vārda société interprofessionnelle pour la compensation des valeurs mobilières [starpprofesionālā vērtspapīru klīringa sabiedrībā] (Sicovam), proti, Francijas klīringa sistēmā, kurai laikā, kad notika fakti pamata lietā, piederēja monopols uz Parīzes biržā kotētām akcijām. Tātad pastāvēja trīs veidi, kā iegūt HSBC akcijas apmaiņā pret CCF akcijām, proti:

18

HSBC piekrita samaksāt visu SDRT, kas būtu jāmaksā par tām akcijām, ar kurām darījums notika ar Sicovam starpniecību. Pretējā gadījumā piedāvājums būtu finansiāli neizdevīgs un tādējādi maz interesētu daudzos Francijas akcionārus.

19

HSBC akcijas, kas tika emitētas kā samaksa par CCF vērtspapīriem, bija “ar nodokli apliekami vērtspapīri” 1986. gada Finanšu likuma 99. panta 3. punkta izpratnē. Tās emitējot klīringa pakalpojumu sabiedrības labā, proti, pamata lietā — Vidacos Nominees Ltd, Sicovam pilnvarotās Apvienotajā Karalistē, bija jāmaksā SDRT saskaņā ar 1986. gada Finanšu likuma 96. panta 1. un 2. punktu pēc likmes 1,5% no šo akciju cenas vai vērtības. Savukārt attiecībā uz divām citām opcijām, emitējot akcijas, nebija jāmaksā nedz zīmognodeva, nedz SDRT. Tikai katras vēlākas nodošanas gadījumā bija iekasējams nodoklis pēc likmes 0,5%.

20

No lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu izriet, ka CCF akcionāri izvēlējās saņemt 255607131HSBC akcijas ar Sicovam starpniecību. Starp šīm akcijām bija apmēram 105 miljoni jeb 41% tādu, kuras jau bija izņemtas no Sicovam un divas nedēļas tika tirgotas Londonas biržā. Vēlāka šo akciju nodošana, izmantojot CREST, tika aplikta ar SDRT pēc parastās likmes 0,5% apmērā.

21

Turklāt HSBC, kuras akcijas joprojām tiek kotētas Parīzes biržā, piedāvā saviem akcionāriem iespēju saņemt dividendes akcijās, nevis naudā. Tomēr, kad tās HSBC akcijas, kas dod tiesības uz dividendēm, tiek glabātas Sicovam, tad akcijas, kas tiek emitētas kā dividendes, tiek emitētas Sicovam labā, jo tās saskaņā ar šo sistēmu tiek reģistrētas uz šīs sabiedrības vārda. Tā kā šī akcijas ir pamatā SDRT uzlikšanai pēc likmes 1,5%, šīs ar nodokli saistītās izmaksas ietekmē HSBC Francijas akcionārus, kuriem pieder akcijas ar Sicovam starpniecību, tādā veidā, ka šie akcionāri saņem par 1,5% mazāk akciju nekā citi akcionāri.

22

HSBC iesniedza lūgumu atmaksāt SDRT, kas ir samaksāts pēc 1,5% likmes par Sicovam labā emitētām akcijām. Kad nodokļu administrācija noraidīja šo lūgumu, tā iesniedza prasību Special Commissioners.

23

Šajos apstākļos Special Commissioners nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Direktīvas [..] 10. vai 11. pants vai EKL 43., 49. vai 56. pants, vai jebkura cita Eiropas Kopienu tiesību norma dalībvalstij (turpmāk tekstā — “pirmā dalībvalsts”) neļauj akciju pārvedumu vai emisiju klīringa pakalpojumu sniedzējam aplikt ar nodokli 1,5% apmērā, ja:

24

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai direktīvas 10. un 11. pants, kā arī EKL 43., 49. vai 56. pants vai citi Kopienu tiesību noteikumi aizliedz tāda nodokļa iekasēšanu, kāds ir pamata lietā, akciju emisijas, kuru veic, izmantojot klīringa pakalpojumu, laikā.

25

Vispirms ir jāatgādina, ka direktīvā izsmeļoši ir saskaņoti gadījumi, kādos dalībvalstis var piemērot kapitāla nodokli kapitāla piesaistīšanai (šajā nozīmē skat. 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C-178/05 Komisija/Grieķija, Krājums, I-4185. lpp., 31. punkts).

26

Kā Tiesa jau ir nospriedusi, ja jautājums ir par saskaņošanu Kopienas līmenī, tad ar to saistītie valsts pasākumi ir jānovērtē atbilstoši šiem saskaņošanas pasākuma noteikumiem un nevis atbilstoši EK līguma normām (šajā nozīmē skat. 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C-324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I-9897. lpp., 32. punkts, un 2008. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-257/06 Roby Profumi, Krājums, I-189. lpp., 14. punkts).

27

No tā izriet, ka, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, Tiesai ir jāinterpretē tikai direktīva.

28

Vispirms ir jāuzsver, ka direktīvas mērķis, kā izriet no preambulas, ir veicināt brīvu kapitāla apriti, kas tiek uzskatīta par būtisku ekonomiskas savienības, kuras pamatiezīmes ir līdzīgas iekšzemes tirgus pamatiezīmēm, radīšanā. Šāda mērķa sasniegšana nozīmē, ka attiecībā uz nodokļiem, kas tiek uzlikti kapitāla piesaistīšanai, ir jāatceļ netiešie nodokļi, kas līdz šim bija spēkā dalībvalstīs, un to vietā jāpiemēro nodoklis, kuru iekasē vienu reizi kopējā tirgū un vienā līmenī visās dalībvalstīs.

29

Šajā sakarā direktīvā atbilstoši tās pēdējam apsvērumam cita starpā ir paredzēts atcelt netiešos nodokļus, kuriem ir tādas pašas īpašības kā kapitāla nodoklim vai vērtspapīru zīmognodevai, kuru saglabāšana var apdraudēt paredzēto mērķu sasniegšanu. Šie netiešie nodokļi, kuru iekasēšana ir aizliegta, ir uzskaitīti direktīvas 10. un 11. pantā.

30

Direktīvas 12. panta 1. punkta noteikumi nosaka izsmeļošu to nodokļu un nodevu sarakstu, kas nav kapitāla nodoklis un kurus var uzlikt kapitāla sabiedrībām, atkāpjoties no direktīvas 10. un 11. panta, sakarā ar šajos noteikumos paredzētajiem darījumiem (skat. 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 36/86 Investeringsforeningen Dansk Sparinvest, Recueil, 409. lpp., 9. punkts). Direktīvas 12. pants, it īpaši tā 1. punkta a) apakšpunkts, attiecas uz “vērtspapīru pārveduma nodokļiem neatkarīgi no tā, vai nodokļi ir uzlikti saskaņā ar nemainīgu likmi vai ne”.

31

Pamata lietā darījums, par kuru uzliek SDRT, ir īpaša darījuma īstenošana saistībā ar vērtspapīru, kuri no jauna tika emitēti sakarā ar publiska iepirkuma piedāvājumu, iegādi. Šajā ziņā, kā atgādinājis ģenerāladvokāts savu secinājumu 23. punktā, HSBC akcijas, kas iekļautas klīringa pakalpojuma [sistēmā], lai tās apmainītu pret CCF akcijām, bija jaunas kapitāla palielinājumam atbilstošas akcijas.

32

Jāatgādina, ka atļaut iekasēt nodokli vai nodevu par jauna emitēta vērtspapīra pirmreizēju iegūšanu faktiski nozīmē uzlikt nodokļus pašai šī vērtspapīra emisijai, jo attiecībā uz kapitāla piesaistīšanu tā ir visa darījuma neatņemama daļa. Vērtspapīru emisija pati par sevi ir nepietiekama, un tai ir nozīme tikai tad, kad šie vērtspapīri iegūst pircējus (2004. gada 15. jūlija spriedums lietā C-415/02 Komisija/Beļģija, Krājums, I-7215. lpp., 32. punkts).

33

Lai direktīvas 11. panta a) punktam būtu lietderīga iedarbība, jēdzienā “emisija” šīs normas kontekstā ir jāietilpst vērtspapīru pirmreizējai iegūšanai to emisijas ietvaros (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Beļģija, 33. punkts).

34

Šajā sakarā interpretēt jēdzienu “pārvedums”, kas ir direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā, tādā nozīmē, kādu tam piešķir Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Kopienu Komisija, proti, ka SDRT pēc likmes 1,5% būtu nodoklis par akciju pārvedumu “abonementa” (“season ticket”) veidā, nozīmētu liegt direktīvas 11. panta a) punktam tā lietderīgo iedarbību un apstrīdēt skaidro nošķiršanu, kas ir ieviesta ar direktīvas 11. panta a) punktu un 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, starp jēdzieniem “emisija” un “pārvedums”. Šādas interpretācijas rezultātā tomēr ar nodokli varētu tikt aplikts emisijas darījums, kurš, noteikti iekļaujot arī jauno emitēto vērtspapīru iegādi, atbilstoši šai normai papildus kapitāla nodoklim nav apliekams ne ar kādu nodokli.

35

Tādējādi pirmreizējā vērtspapīru iegāde to emisijas ietvaros nav uzskatāma par tādu, kas veido “pārvedumu” direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē, un attiecīgi uz nodokli par šo pirmreizējo iegūšanu neattiecas šajā noteikumā norādītā atkāpe.

36

Turklāt tāds nodoklis kā SDRT nav uzskatāms par realitātē piemērojamu pārvedumiem nākotnē, jo, kā norādījis arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 38. punktā, saistībā ar šādiem pārvedumiem, kuri turklāt ir hipotētiski, nav noteikta nedz nodokļa bāze, nedz šī nodokļa maksātājs.

37

Ņemot vērā šos apsvērumus, jākonstatē, ka tiktāl, ciktāl par jauniem vērtspapīriem pēc kapitāla palielināšanas tiek iekasēts tāds nodoklis kā SDRT, šis nodoklis ir tāda aplikšana ar nodokli direktīvas 11. panta a) punkta izpratnē, kuru šis noteikums aizliedz.

38

Līdz ar to uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka direktīvas 11. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz iekasēt tādu nodokli, par kādu ir pamata lieta, akciju emisijas, kuru veic, izmantojot klīringu, laikā.

39

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 1969. gada 17. jūlija Direktīvas 69/335/EEK par netiešajiem nodokļiem, ko uzliek kapitāla piesaistīšanai, kas grozīta ar Padomes 1985. gada 10. jūnija Direktīvu 85/303/EEK, 11. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas aizliedz iekasēt tādu nodokli, par kādu ir pamata lieta, akciju emisijas, kuru veic, izmantojot klīringu, laikā.