1

Iesniedzot prasības pieteikumu, Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesai atzīt, ka, saglabājot spēkā 1990. gada 29. decembra Likuma Nr. 428 ( GURI Nr. 10 parastais pielikums; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 428/1990”) 47. panta 5. un 6. punkta noteikumus “uzņēmuma krīzes” gadījumā Likuma Nr. 675 ( GURI Nr. 243; turpmāk tekstā — “Likums Nr. 675/1977”) 2. panta piektās daļas c) punkta izpratnē, kā rezultātā Padomes Direktīvas 2001/23/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 82, 16. lpp.) 3. un 4. pantā paredzētās darbinieku tiesības netiek aizsargātas uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā, kas ir notikusi “krīzes stāvoklī”, Itālijas Republika nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

2

Direktīvas 2001/23 3. pantā ir noteikts:

“1.   Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba (tiesiskajām) attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.

Dalībvalstis var noteikt, ka persona, kas nodod īpašumtiesības, un īpašumtiesību saņēmējs pēc to nodošanas dienas ir solidāri atbildīgi par pienākumiem, kuri [pirms īpašumtiesību pārejas dienas] ir izrietējuši no darba līguma vai darba [tiesiskajām] attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā.

2.   Dalībvalstis var veikt attiecīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka persona, kas nodod īpašumtiesības, dara zināmas to saņēmējam visas tiesības un pienākumus, kuri saskaņā ar šo pantu pāries īpašumtiesību saņēmējam, ciktāl šīs tiesības un pienākumi ir zināmi vai tiem vajadzētu būt zināmiem personai, kas nodod īpašumtiesības, to nodošanas laikā. [..]

3.   Pēc īpašumtiesību pārejas to saņēmējs turpina ievērot tos pašus koplīguma noteikumus un nosacījumus, kas saskaņā ar līgumu attiecās uz personu, kas nodod īpašumtiesības, līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums.

Dalībvalstis drīkst ierobežot šādu noteikumu un nosacījumu ievērošanas [saglabāšanas] termiņu ar nosacījumu, ka tas nav mazāks par vienu gadu.

3

Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. pantu:

“1.   Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.

[..]”

4

Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 5. pantu:

“1.   Ja vien dalībvalstis neparedz citādi, tad 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošanu, kur pret personu, kas nodod īpašumtiesības, uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt minētās personas aktīvu realizāciju un atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā (tas var būt kompetentas valsts iestādes pilnvarots administrators).

2.   Ja 3. un 4. pantu attiecina uz īpašumtiesību nodošanu laikā, kad notiek maksātnespējas process, kas ir uzsākts pret personu, kura nodod īpašumtiesības (neatkarīgi no tā, vai šis process ir sākts, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas [personas, kas nodod īpašumtiesības] aktīvus), un ja šādu procesu uzrauga kompetenta valsts iestāde (kas var būt ar valsts tiesību aktiem noteikts administrators), tad dalībvalsts var paredzēt, ka:

3.   Dalībvalsts var piemērot 20.b punktu [2. punkta b) apakšpunktu] jebkurai īpašumtiesību nodošanai, ja persona, kas nodod īpašumtiesības, ir nopietnas ekonomiskas krīzes situācijā, kā noteikts valsts tiesību aktos, ar noteikumu, ka par situāciju ir paziņojusi kompetenta valsts iestāde, un dalībvalsts var piemērot tiesas uzraudzību ar nosacījumu, ka šādi noteikumi jau pastāvēja valsts tiesību aktos 1998. gada 17. jūlijā.

[..]”

5

Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punktā ir noteikts:

“5.   Ja īpašnieka maiņa attiecas uz uzņēmumiem vai ražotnēm, kuras CIPI [Starpministriju komiteja rūpniecības politikas koordinēšanai] ir atzinusi par tādām, kas atrodas krīzes stāvoklī atbilstoši 1977. gada 12. augusta Likuma Nr. 675 2. panta 5. punkta c) apakšpunktam [..], Civilkodeksa 2112. pants neattiecas uz darbiniekiem, kuru darba tiesiskās attiecības turpinās ar īpašumtiesību ieguvēju, izņemot gadījumu, ja līgumā ir noteikti labvēlīgāki nosacījumi. Minētajā līgumā turklāt var būt noteikts, ka īpašnieka maiņa neattiecas uz papildu personālu un ka tas pilnībā vai daļēji turpina pildīt pienākumus personas, kas nodod īpašumtiesības, interesēs.

6.   Darbiniekiem, kas nepildīja pienākumus īpašumtiesību ieguvēja, nomnieka vai īpašumtiesību pārņēmēja interesēs, ir prioritāras tiesības attiecībā uz jebkuru pieņemšanu darbā, kas notiek gada laikā, sākot no pārejas dienas, vai koplīgumā noteiktu ilgāku laika posmu. Civilkodeksa 2112. pants netiek piemērots darbiniekiem ar prioritārām tiesībām, ja tos īpašumtiesību ieguvējs, nomnieks vai īpašumtiesību pārņēmējs pieņem darbā pēc uzņēmuma īpašnieka maiņas.”

6

Saskaņā ar Likumu Nr. 675/1977 uzņēmuma krīzes stāvokļa konstatēšana minētā likuma 2. panta 5. punkta c) apakšpunkta izpratnē ļauj uzņēmumam uz laiku izmantot to, ka visu vai daļas to darbinieku atalgojuma izmaksu uzņemas Cassa integrazione guadagni straordinaria (Kase bezdarbnieku pabalsta izmaksai ārkārtas gadījumos; turpmāk tekstā — “CIGS”).

7

Civilkodeksa 2112. pantā, kas grozīts ar 2001. gada 2. februāra Dekrētlikumu Nr. 18 ( GURI Nr. 43; turpmāk tekstā — “Civilkodekss”), ir noteikts:

[..]”

8

Ar 2006. gada 10. aprīļa brīdinājuma vēstuli Komisija pievērsa Itālijas valsts iestāžu uzmanību faktam, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts, iespējams, ir pretrunā Direktīvai 2001/23, jo uzņēmuma darbinieki, kam ir piemērojama CIGS sistēma un kuru darba tiesiskās attiecības ir nodotas īpašumtiesību ieguvējam, nevar izmantot tiem Civilkodeksa 2112. pantā paredzētās tiesības, neskarot tiem iespējamā arodbiedrības līgumā paredzētās garantijas.

9

Ar 2006. gada 8. augusta vēstuli Itālijas Republika apstrīdēja, ka tā nebūtu izpildījusi savus pienākumus, norādot, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts atbilst Direktīvai 2001/23.

10

Ar 2007. gada 23. marta vēstuli Komisija Itālijas Republikai nosūtīja argumentēto atzinumu, apgalvojot, ka šī dalībvalsts nav izpildījusi Direktīvā 2001/23 paredzētos pienākumus, un aicināja to pieņemt nepieciešamos pasākumus šī atzinuma izpildei divu mēnešu laikā pēc tā saņemšanas. Itālijas Republika uz minēto atzinumu atbildēja ar vēstuli, būtībā atkārtojot iepriekš paustos argumentus.

11

Šādos apstākļos Komisija nolēma celt šo prasību.

12

Vispirms ir jāprecizē, ka prasības pieteikumā Komisija norāda, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts neatbilst Direktīvai 2001/23, jo tajā netiek nodrošināts, ka darbiniekiem tiek piemērots Civilkodeksa 2112. pants, ar kuru tiek transponētas Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā paredzētās garantijas uzņēmuma, kas atrodas krīzes stāvoklī, īpašnieka maiņas gadījumā.

13

Pēc vairākiem Itālijas Republikas sniegtiem precizējumiem un Tiesas uzdotā jautājuma Komisija replikā un tiesas sēdes laikā atsacījās no iebilduma par minētā 47. panta 5. un 6. punkta neatbilstību Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta otrajai daļai un 2. punktam.

14

Komisija norāda, ka, izslēdzot no Civilkodeksa 2112. panta piemērošanas uzņēmumu, kas atrodas krīzes situācijā, īpašnieka maiņu, uzņēmuma, kura īpašnieks tiek mainīts, darbinieki zaudē tiesību atzīšanu uz darba stāžu, atalgojuma un profesionālās kvalifikācijas, kā arī vecuma pabalstu, kas izriet no Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētās normatīvajos aktos noteiktās sociālā nodrošinājuma sistēmas. Darbinieki arī zaudētu tiesības, lai vismaz gada laikā tiktu ievēroti koplīgumā noteiktie darba apstākļi, kas tiek garantēti ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktu.

15

Komisija norāda, ka Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkts ļauj nepiemērot šī 3. panta 1. un 3. punktu vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstiem, kas tiek piešķirti ārpus normatīvajos aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas, tomēr šādā gadījumā dalībvalstīm ir jāpieņem nepieciešamie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses. Tomēr tā tas neesot attiecīgo Itālijas tiesību aktu gadījumā.

16

Turklāt Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts arī neatbilstot Direktīvas 2001/23 4. pantam, jo, lai arī šī tiesību norma aizliedz pamatot atlaišanu vienīgi ar īpašnieka maiņas faktu, tomēr tā nerada šķēršļus atlaišanai, kas ir notikusi darbaspēka izmaiņu ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ. Līdz ar to Komisija norāda, ka fakts, ka uzņēmums tiek atzīts par tādu, kas atrodas krīzes situācijā, nenozīmējot, ka būtu jāveic automātiskas un sistemātiskas darba spēka izmaiņas Direktīvas 2001/23 4. panta izpratnē. Turklāt uzņēmuma atzīšana par tādu, kas atrodas krīzes situācijā, ir saistoša vienīgi personai, kas nodod īpašumtiesības, turpretī pienākumi, kas izriet no Direktīvas 2001/23 4. panta, ir piemērojami arī īpašumtiesību saņēmējam.

17

Komisija uzskata, ka uzņēmuma, kas ir atzīts par tādu, kurš atrodas krīzes stāvoklī, īpašnieka maiņa nav uzskatāma par tādu uzņēmuma īpašnieka maiņu, pret kuru ir uzsākta bankrota procedūra vai citas maksātnespējas procedūras, kas sāktas nolūkā veikt personas, kura nodod īpašumtiesības, aktīvu realizāciju, un kas atrodas kompetentas valsts iestādes uzraudzībā. Tomēr šis ir vienīgais Direktīvas 2001/23 5. panta 1. punktā paredzētais gadījums, kad tiek atļauts nepiemērot šīs direktīvas 3. un 4. pantu.

18

Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkts nebūtu arī piemērojams procedūrai, konstatējot krīzes stāvokli, jo, pirmkārt, šajā tiesību normā ietvertā premisa paredzot Direktīvas 2001/23 3. un 4. panta piemērošanu un, otrkārt, minētais 5. panta 2. punkts esot piemērojams vienīgi tādai uzņēmuma īpašnieka maiņai, kas ir tikusi veikta maksātnespējas procesa ietvaros, kurai attiecīgā procedūra nevarētu tikt pielīdzināta, ņemot vērā Tiesas nospriesto 1995. gada 7. decembra spriedumā lietā C-472/93 Spano u.c. (Recueil, I-4321. lpp.).

19

Tāpat arī nevarētu tikt piemērots Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punkts, kas ļauj piemērot šī paša 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu uzņēmuma īpašnieka maiņai, kas notiek smagā krīzes situācijā, ņemot vērā, ka Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta b) apakšpunkts vienīgi dalībvalstīm piešķir tiesības atļaut personai, kas nodod īpašumtiesības, un darbinieku pārstāvjiem noteiktos apstākļos vienoties par izmaiņām darbinieku nodarbinātības noteikumos un līdz ar to neļauj tiem izvairīties no Direktīvas 2001/23 3. un 4. punkta piemērošanas, kā tas ir paredzēts Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punktā.

20

Itālijas Republika apstrīd iespējamo pārkāpumu, pirmkārt, norādot, ka, tā kā Direktīvā 2001/23 ir paredzēta izvēles garantija, tai nevar tikt pārmesta Civilkodeksa 2112. panta nepiemērošana. Tā tas, piemēram, ir attiecībā uz vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstu saskaņā ar uzņēmuma vai starpuzņēmumu papildu pensiju sistēmām, kuru nodošana tiek izslēgta ar Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta a) apakšpunktu, ja vien dalībvalstis nenosaka savādāk.

21

Otrkārt, šī dalībvalsts norāda, ka, lai gan Direktīva 2001/23 paredz obligātas garantijas, proti tās, kas ir paredzētas tās 3. panta 1. punkta pirmajā daļā un 3. punktā, kā arī tās 4. pantā, tā arī tieši paredz iespēju no tām atkāpties, pastāvot īpašiem apstākļiem.

22

Attiecībā uz Direktīvas 2001/23 4. pantā paredzēto garantiju Itālijas Republika norāda, ka procedūra, konstatējot krīzes stāvokli, parasti attiecas uz īpašiem uzņēmuma krīzes gadījumiem, kam ir būtiska nozīme sociālajā jomā, ņemot vērā vietējo nodarbinātību un ražošanas stāvokli attiecīgajā saimniecības nozarē, kas ir apstākļi, kuri attaisno atlaišanu.

23

Direktīvas 2001/23 5. panta 2. un 3. punkts esot izņēmums no šīs direktīvas 3. panta 1. un 3. punktā paredzētajām garantijām, kas ir piemērojams tādas uzņēmuma krīzes situācijas gadījumā, kā to paredz Likums Nr. 675/1977, jo uzņēmuma krīzes konstatēšana šī likuma izpratnē nozīmē, ka uzņēmums ir maksātnespējīgs.

24

Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts, kurā ir paredzēts maksātnespējas process, kas ir uzsākts pret personu, kura nodod īpašumtiesības, “neatkarīgi no tā, vai šis process ir sākts, lai realizētu īpašumtiesības nododošās personas aktīvus”, esot piemērojams procedūrai, konstatējot krīzes stāvokli. Šādā gadījumā, pat ja tiek piemērots Direktīvas 2001/23 3. un 4. pants, minētā tiesību norma paredzot ievērojamu atkāpi, kas ļaujot, neņemot vērā Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta noteikumus, nenodot īpašumtiesību saņēmējam personas, kas nodod īpašumtiesības, pienākumus pret darbiniekiem ar nosacījumu, ka šāda procedūra rada aizsardzību, kas ir vismaz līdzvērtīga tai, kura ir paredzēta situācijās, uz kurām attiecas Direktīva 80/987, ko groza Akts par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Līgumu, uz kuriem pamatojas Eiropas Savienība, pielāgojumiem. CIGS mehānisma darbības laiks esot ilgāks un saskaņā ar Likuma Nr. 428/1990 47. panta 6. punktu tas attiecoties uz īpašumtiesību saņēmēja prioritāri veiktu papildu personāla pieņemšanu darbā, salīdzinot ar citām iespējamām pieņemšanām darbā, ko īpašumtiesību saņēmējs ir paredzējis veikt nākamajā gadā pēc uzņēmumu īpašnieka maiņas.

25

Tāpat Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punkts, kurš, pamatojoties uz minētā 5. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ļaujot grozīt darbinieka nodarbinātības nosacījumus, lai saglabātu darba iespējas, nodrošinot uzņēmuma izdzīvošanu smagas ekonomiskās krīzes situācijā, esot īpaša atkāpe no Direktīvas 2001/23 3. panta 3. punktā paredzētās garantijas, kas nosaka, ka nodarbinātības nosacījumi ir jāsaglabā vismaz gadu. Likuma Nr. 428/90 47. panta 5. punktā esot paredzēta procedūra, kas visos punktos atbilstot procedūrai, kura ir jāveic, lai piemērotu Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktā paredzēto atkāpi. Smagas ekonomiskās krīzes situācija esot jāpaziņo valsts iestādei, esot jāsaglabā darba iespējas, esot nepieciešama vienošanās starp īpašumtiesību saņēmēju, personu, kas nodod īpašumtiesības, un darbinieku pārstāvjiem un esot jāuzsāk tiesas kontrole, jo gadījumā, ja paredzētā procedūra attiecība uz vienošanās panākšanu netiek ievērota, lietas dalībnieki var vērsties kompetentā valsts tiesā.

26

Visbeidzot, Itālijas Republika apgalvo, ka tāda Direktīvas 2001/23 interpretācija, kas kavētu atstāt spēkā papildu darbiniekus, kuri strādā personas, kas nodod īpašumtiesības, labā, varētu būt tiem mazāk labvēlīgāka vai nu tādēļ, ka iespējamais īpašumtiesību saņēmējs varētu atturēties no uzņēmuma iegādes, ja viņam būtu jāsaglabā uzņēmuma, kurā notiek īpašnieka maiņa, papildu personāls, vai nu tādēļ, ka personāls tiktu atlaists un līdz ar to zaudētu visas priekšrocības, kas tam būtu, ja attiecīgajā gadījumā turpinātos tā darba tiesiskās attiecības ar personu, kas nodod īpašumtiesības.

27

Vispirms ir jāatzīmē, ka Itālijas Republika neapstrīd, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts, izslēdzot Civilkodeksa 2112. panta piemērošanu, liedz pārceltajiem darbiniekiem, kam ir piemērojama CIGS sistēma, gadījumā, ja tiek konstatēta uzņēmuma krīze, izmantot garantijas, uz kurām attiecas šī prasība. Tomēr šī dalībvalsts norāda, ka šāda izslēgšana atbilst Direktīvai 2001/23, jo, pirmkārt, šīs direktīvas 3. panta 4. punktā esot paredzēta izvēles garantija un, otrkārt, tajā esot paredzēta tieša iespēja atkāpties no tās 3. panta 1. punkta pirmajā daļā un 3. punktā, kā arī tās 4. pantā noteiktajām obligātajām garantijām.

28

Šādos apstākļos, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punktā ir noteikta izvēles garantija, kuras izslēgšana ir pamatota ar Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punktu.

29

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punktā ir paredzēts izņēmums šī paša 3. panta 1. un 3. punkta piemērošanai, kas nosaka, ka īpašumtiesību saņēmējam ne mazāk kā gadu ir jāsaglabā personas, kas nodod īpašumtiesības, tiesības un pienākumi, kuri izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kā arī koplīguma nosacījumi līdz koplīguma izbeigšanai vai termiņa beigām, vai līdz brīdim, kad stājas spēkā cits koplīgums.

30

Šis izņēmums attiecas uz darbinieku tiesībām uz vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstu saskaņā ar uzņēmuma vai starpuzņēmumu papildu pensiju sistēmām ārpus dalībvalstu normatīvajos aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas. Tādējādi, ņemot vērā minētajā direktīvā noteikto vispārējo mērķi aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā, šis izņēmums ir jāinterpretē šauri (skat. pēc analoģijas 2002. gada 4. jūnija spriedumu lietā C-164/00 Beckmann, Recueil, I-4893. lpp., 29. punkts).

31

Jānorāda arī, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu, pat ja dalībvalstis piemēro šo izņēmumu, tām ir jāparedz vajadzīgie pasākumi, lai aizsargātu darbinieku intereses attiecībā uz viņu tiesībām uz tūlītējiem vai perspektīviem vecuma pabalstiem, tostarp apgādnieka zaudējuma pabalstu, saskaņā ar šīs pašas tiesību normas a) apakšpunktā minētajām papildu sistēmām.

32

No tā izriet, ka, pat ja pienākuma pārcelt vecuma, invaliditātes vai apgādnieka zaudējuma pabalstu saskaņā ar papildu pensiju sistēmām, kas izriet no Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkta, izslēgšana atbilstu Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta a) apakšpunktam, tomēr ir jākonstatē, ka Itālijas Republikas argumentācijas, ar kuru tiek mēģināts pamatot, ka uzņēmuma krīzes gadījumā Civilkodeksa 2112. panta piemērošanas izslēgšana atbilst Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punktam, pamatā ir kļūdaina un nepilnīga šī 3. panta 4. punkta interpretācija. Pirmkārt, vienīgi tie pabalsti, kas tiek piešķirti ārpus dalībvalstu normatīvajos aktos paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmas un kas ir izsmeļoši uzskaitīti Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā, var tikt izslēgti no darbinieku tiesību pārejas pienākuma. Otrkārt, šādai pārcelšanas pienākuma izslēgšanai ir jāseko dalībvalsts nepieciešamo pasākumu pieņemšanai darbinieku interešu aizstāvēšanai saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 4. punkta b) apakšpunktu attiecībā uz to tiesībām uz vecuma pabalstu saskaņā ar minētā 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētajām papildu sistēmām, uz kuru Itālijas Republika nekādi neatsaucas.

33

Līdz ar to Itālijas Republikas argumenti, kuru mērķis ir pamatot, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkts atbilst Direktīvas 2001/23 3. panta 4. punktam, nevar tikt atbalstīti.

34

Otrkārt, ir jāpārbauda, vai Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punktā paredzētā Direktīvas 2001/23 3. panta 1. un 3. punkta, kā arī 4. panta nepiemērošana atbilst šīs direktīvas tiesību normām tiktāl, ciktāl tajā ir skaidri paredzētas atkāpes no tajā paredzētajām obligātajām garantijām.

35

Pirmkārt, attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktā norādītie iemesli, kas pamato atlaišanu uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā, ir izpildīti īpašos uzņēmuma krīzes gadījumos Likuma Nr. 675/1977 2. panta 5. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt darbinieku tiesību aizsardzību pret atlaišanu, kas tiek pamatota vienīgi ar īpašnieka maiņu, gan attiecībā pret personu, kas nodod īpašumtiesības, gan attiecībā pret īpašumtiesību saņēmēju, tomēr neradot šķēršļus atlaišanai, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.

36

Tomēr ir jākonstatē, ka faktam, ka uzņēmums tiek atzīts par tādu, kas atrodas krīzes situācijā Likuma Nr. 675/1977 izpratnē, ne vienmēr ir jāizraisa sistemātiskas darbaspēka izmaiņas Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt ir jānorāda, ka iemesli, kas pamato atlaišanu, saskaņā ar attiecīgajām Itālijas tiesību normām var tikt piemēroti vienīgi īpašos uzņēmuma krīzes gadījumos, kā to ir atzinusi arī pati Itālijas Republika. Līdz ar to procedūras, konstatējot uzņēmuma krīzes stāvokli, rezultātā ne vienmēr radīsies sistemātiskas darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta izpratnē.

37

Otrkārt, attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu, kas izriet no iespējamas Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanas procedūrai, konstatējot krīzes stāvokli, kas ir paredzēta Likuma Nr. 428/1990 47. panta 6. punktā, no šīs pirmās tiesību normas redakcijas izriet, ka gadījumā, ja Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantu attiecina uz īpašumtiesību nodošanu laikā, kad notiek maksātnespējas process, kas ir uzsākts pret personu, kura nodod īpašumtiesības, un ja šādu procesu uzrauga kompetenta valsts iestāde, dalībvalstis, neņemot vērā minētās direktīvas 3. panta 1. punktu, var paredzēt, ka noteikti personas, kas nodod īpašumtiesības, pienākumi nepāriet saskaņā ar minētā 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem.

38

Līdz ar to Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts dalībvalstīm noteiktos apstākļos ļauj nepiemērot vairākas minētās direktīvas 3. un 4. pantā paredzētās garantijas uzņēmuma īpašnieka maiņai, ja notiek maksātnespējas process, ko uzrauga kompetenta valsts iestāde. Tomēr Tiesa, izskatot lietu prejudiciālā nolēmuma procesa ietvaros par jautājumu, vai Padomes 1977. gada 14. februāra Direktīva 77/187/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV L 61, 26. lpp.), kas bija spēkā pirms Direktīvas 2001/23, ir piemērojama uzņēmumam, kas ir procedūras, konstatējot krīzes stāvokli, priekšmets, nolēma, ka minētās procedūras mērķis ir veicināt uzņēmuma darbības saglabāšanu ar mērķi panākt tā vēlāku atlabšanu un tajā neietilpst nedz tiesas uzraudzība, nedz uzņēmuma īpašuma pārvaldīšanas pasākumi, kā arī nekāda veida maksājumu atlikšana (iepriekš minētais spriedums lietā Spano u.c., 28. un 29. punkts). Turklāt ir jānorāda, ka CIPI vienīgi paziņo par uzņēmuma krīzes stāvokli un šāds konstatējums attiecīgajam uzņēmumam ļauj uz laiku izmantot to, ka visu vai daļas to darbinieku atalgojuma izmaksu uzņemas CIGS.

39

Ņemot vērā šos apstākļus, no tā izriet, ka nevar tikt uzskatīts, ka procedūras, konstatējot uzņēmuma krīzes stāvokli, mērķim būtu analoģisks mērķis tam, kāds ir panākts Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā maksātnespējas procesa ietvaros, nedz arī ka to kontrolētu kompetenta valsts iestāde, kā tas ir paredzēts šajā pašā pantā.

40

Līdz ar to procedūrā, kas ir šīs valsts pienākumu neizpildes priekšmets, nav izpildīti Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas nosacījumi un Itālijas Republikas izvirzītie argumenti šajā sakarā līdz ar to nevar tikt atbalstīti.

41

Turklāt, pat ja tiktu uzskatīts, ka Direktīvas 2001/23 5. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams procedūrai, konstatējot krīzes stāvokli, kā to norāda Itālijas Republika, tomēr šīs tiesību normas pamata premisa ir Direktīvas 2001/23 3. un 4. panta piemērošana. Tomēr Likuma Nr. 428/1990 47. panta 6. punkts gluži pretēji paredz to izslēgšanu.

42

Šādu interpretāciju turklāt apstiprina minētā Direktīvas 2001/23 5. panta sistemātiskā interpretācija. Tā kā Kopienu likumdevējs ir vēlējies izslēgt Direktīvas 2001/23 3. un 4. panta piemērošanu, kā tas izriet no pašas minētās direktīvas 5. panta 1. punkta redakcijas, tas ir tieši paredzējis, ka minētos 3. un 4. pantu nepiemēro attiecībā uz tāda uzņēmuma īpašnieka maiņu, pret kuru ir uzsākta bankrota procedūra vai līdzīga maksātnespējas procedūra nolūkā veikt aktīvu realizāciju, ja vien dalībvalstis nav noteikušas savādāk.

43

Treškārt, attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu, kas izriet no iespējamas Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. punkta atbilstības Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktam, jānorāda, ka šī tiesību norma ļauj dalībvalstīm paredzēt, ka uzņēmuma īpašnieka maiņas gadījumā darba apstākļi var tikt grozīti saskaņā ar šīs pašas tiesību normas 2. punkta b) apakšpunktu, ja persona, kas nodod īpašumtiesības, atrodas nopietnas ekonomiskas krīzes situācijā, ar noteikumu, ka par situāciju ir paziņojusi kompetenta valsts iestāde, un dalībvalsts var piemērot tiesas uzraudzību.

44

No tā izriet, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka uzņēmuma, kurā ir konstatēta krīzes situācija, stāvoklis var tikt uzskatīts par tādu, kas rada nopietnas ekonomiskas krīzes situāciju, Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punkts piešķir tiesības dalībvalstīm paredzēt, ka darba apstākļi var tikt grozīti, lai saglabātu darbaspēku, nodrošinot uzņēmuma izdzīvošanu, tomēr neliedzot darbiniekiem tiesības, kuru izmantošana tiek garantēta ar Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantu.

45

Nav strīda, ka Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. punktā tīri vienkārši ir aizliegts darbiniekiem uzņēmuma, kurā ir konstatēts krīzes stāvoklis, īpašnieka maiņas gadījumā izmantot Direktīvas 2001/23 3. un 4. pantā paredzētās garantijas un līdz ar to neattiecas vienīgi uz darba apstākļu grozīšanu, kas ir atļauta ar Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktu.

46

Pretēji Itālijas Republikas atbalstītajam viedoklim darba apstākļu grozīšana saskaņā ar Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktu nevar tikt uzskatīta par īpašu atkāpi no minētas direktīvas 3. panta 3. punktā paredzētās garantijas, saskaņā ar kuru tiek nodrošināta koplīgumā noteiktu darba apstākļu saglabāšana vismaz gada laikā pēc uzņēmuma īpašnieka maiņas. Tā kā Direktīvas 2001/23 noteikumi ir jāuzskata par imperatīviem un no tiem nav iespējams atkāpties darba ņēmējiem par sliktu, personas, kas nodod īpašumtiesības, tiesības un pienākumi, kas izriet no koplīguma, kurš pastāv īpašumtiesību nodošanas dienā, pilnībā pāriet īpašumtiesību saņēmējam ar pašu nodošanas faktu (skat. 2006. gada 9. marta spriedumu lietā C-499/04 Werhof, Krājums, I-2397. lpp., 26. un 27. punkts). No tā izriet, ka darba apstākļu grozīšana, kas tiek atļauta ar Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punktu, ir pakļauta nosacījumam, ka jau ir notikusi darbinieku tiesību pāreja īpašumtiesību saņēmējam.

47

Turklāt Direktīvas 2001/23 5. panta 3. punkts ir pakļauts nosacījumam, ka ir uzsākta attiecīgās procedūras tiesas uzraudzība. Itālijas Republika šajā sakarā ir norādījusi, ka lietas dalībniekiem paredzētās procedūras pārkāpšanas gadījumā ir tiesības vērsties kompetentā tiesas iestādē. Nevar tikt uzskatīts, ka šīs tiesības radītu minētajā pantā paredzēto tiesas uzraudzību, jo tajā ir paredzēta pastāvīga kontrole, ko īsteno tiesnesis, kam ir kompetence attiecībā uz uzņēmumu, kurā ir atzīta nopietna ekonomiskās krīzes situācija.

48

Turklāt attiecībā uz Itālijas Republikas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/23 interpretācijas rezultātā tiktu kavēta papildu darbinieku, kas strādā personas, kura nodod īpašumtiesības, labā, paturēšana varētu būt tiem mazāk labvēlīga, jāatgādina, ka Tiesa šajā sakarā ir atzinusi, ka nav iespējams uzskatīt, ka tāda tiesību norma kā Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. punkts, kuras rezultātā uzņēmuma darbiniekiem tiek liegtas tiem Direktīvā 2001/23 noteiktās garantijas, radītu darbiniekiem labvēlīgāku tiesību normu šīs direktīvas 8. panta izpratnē (iepriekš minētais spriedums lietā Spano u.c., 33. punkts).

49

No tā izriet, ka Itālijas Republikas argumentācija, saskaņā ar kuru Direktīvas 2001/23 3. panta 1. un 3. punktā, kā arī 4. pantā paredzēto garantiju piemērošana tiek izslēgta ar Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punktu, atbilst šai direktīvai, nevar tikt apstiprināta.

50

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisijas prasība ir jāuzskata par pamatotu.

51

Līdz ar to ir jākonstatē, ka, saglabājot spēkā Likuma Nr. 428/1990 47. panta 5. un 6. punkta noteikumus “uzņēmuma krīzes” gadījumā Likuma Nr. 675/1977 2. panta piektās daļas c) punkta izpratnē, kā rezultātā Direktīvas 2001/23 3. panta 1., 3. un 4. punktā, kā arī 4. pantā paredzētās darbinieku tiesības netiek aizsargātas uzņēmuma, kuram ir konstatēts krīzes stāvoklis, īpašnieka maiņas gadījumā, Itālijas Republika nav izpildījusi šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

52

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Itālijas Republikai spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: