1.

Ne visiem parādniekiem ir tāds tēvs kā Gorio [Goriot]. Devīgums un cēlsirdība ir retums tirgus valstībā, jo komersantiem trūkst to priekšrocību, kas ļāva nepateicīgajām un augstprātīgajām meitām Delfīnei un Anastasijai dzīvot un neprātīgi iedzīvoties parādos uz sava pašaizliedzīgā tēva rēķina, kurš mira pavisam izputināts, dodams svētību savām atvasēm ( 2 ).

2.

Lai gan uzņēmuma maksātnespēja nav nekāda cilvēciskā komēdija, savas maksājumu saistības pildīt nespējīgo izmisīgā rīcība sniedzas līdz cilvēces pirmsākumiem. Tiesībās tiek mēģināts izskaust grūtībās nonākušo parādnieku viltības, lai gan dažkārt to noteikumu piemērošana saskaras ar tādiem sarežģījumiem, ar kādiem, izskatot šo lietu, sastapusies Bundesgerichtshof (Vācijas Federālā Augstākā tiesa).

3.

Šajos apstākļos iepriekš minētā Bundesgerichtshof saskaņā ar EKL 234. pantu Tiesai ir uzdevusi divus prejudiciālos jautājumus, lūdzot interpretēt Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām ( 3 ) 3. panta 1. punktu, kā arī Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās ( 4 ) 2. panta 1. un 2. punktu.

4.

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai uz atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju attiecas Regulas Nr. 1346/2000 vai Regulas Nr. 44/2001 noteikumi, lai noteiktu, kuras tiesas piekritībā ir izšķirt starptautisku strīdu.

5.

Atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju cēlušās no actio pauliana, kas ir civiltiesiskās aizsardzības mehānisms, kas aizsargā kreditorus no tādas rīcības ar mantu, ko veic parādnieki krāpšanas nolūkā. Tādēļ pamatīgāk jāizpēta abu procedūru attīstība un pašreizējais stāvoklis, skaidrojot iepriekš minētās regulas, kurām jānorāda uz atbilstošo tiesu.

6.

2002. gada 14. martāFrick Teppichboden Supermärkte GmbH (turpmāk tekstā — “parādniece”) samaksāja EUR 50000Deko Marty Belgium NV (turpmāk tekstā — “atbildētāja”). Lai gan atbildētāja ir Beļģijā reģistrēta sabiedrība ar juridisko adresi Beļģijā, naudas summa tika ieskaitīta uz tās vārda esošā bankas kontā KBC Bank de Düsseldorf Vācijā.

7.

Nākamajā dienā parādniece lūdza sākt maksātnespējas procedūru Amtsgericht Marburg [Marburgas Pirmās instances tiesā], un tā paša gada 1. jūnijā pieteikums tika pieņemts. Rīkojumā par procedūras sākšanu par maksātnespējas procesa administratoru tika iecelts Kristofers Sīgons [Christopher Seagon] (turpmāk tekstā — “prasītājs”).

8.

Ceļot prasību par atcelšanu, prasītājs Landgericht Marburg [Marburgas Apgabaltiesā] lūdza atmaksāt atbildētājas saņemtos EUR 50000.

9.

Landgericht atsevišķi izskatīja prasītāja prasījumu un to noraidīja kā nepieņemamu, jo uzskatīja, ka Vācijas tiesas nevar izskatīt prasītāja prasību tāpēc, ka atbildētājas juridiskā adrese atrodas citā valstī (Beļģijā) un Regula Nr. 1346/2000 nav piemērojama atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju. Šis nolēmums tika pārsūdzēts augstākajā instancē Bundesgerichtshof.

10.

Strīda priekšmets ir par to, kā interpretējamas Kopienu maksātnespējas regulējuma tiesību normas par starptautisko piekritību tiesām. Tomēr jāizvērtē vispārējais juridiskais konteksts saistībā ar tiesību normu kolīzijām šajā jomā, izpētot arī noteikumus par piemērojamajiem tiesību aktiem un nolēmumu atzīšanu.

11.

Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. un 2. punktā ietvertas tiesību normas par piekritību tiesām saistībā ar maksātnespējas procedūrām, kurām ir saikne ar Kopienu.

“3. pants

Starptautiskā piekritība

1.   Tās dalībvalsts tiesas, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs, piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras. Sabiedrības vai juridiskas personas gadījumā juridisko adresi uzskata par galveno interešu centru, ja nav pierādījumu pretējam.

2.   Ja parādnieka galveno interešu centrs atrodas kādas dalībvalsts teritorijā, citas dalībvalsts tiesu piekritībā ir sākt maksātnespējas procedūras pret parādnieku tikai, ja šīs citas dalībvalsts teritorijā parādniekam pieder uzņēmums. Šīs procedūras attiecas tikai uz tiem parādnieka aktīviem, kas atrodas pēdējā minētā dalībvalstī.

[..]”

12.

Regulas Nr. 1346/2000 noteikumi par piemērojamajiem tiesību aktiem ir cieši saistīti ar nupat minēto pantu. [Regulas] 4. panta 1. punktā un 2. punkta m) apakšpunktā noteikts:

“4. pants

Piemērojamie tiesību akti

1.   Ja vien šajā regulā nav noteikts citādi, uz maksātnespējas procedūru un tās sekām attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā šāda procedūra ir sākta, turpmāk — “procedūras sākšanas valsts”.

2.   Procedūras sākšanas valsts tiesību akti paredz nosacījumus šādu procedūru sākšanai, to izpildei un izbeigšanai. Cita starpā tie nosaka:

[..]

13.

Attiecībā uz rīcību, kas kaitē kreditoriem, 13. pantā sīkāk paskaidroti iepriekšējā punktā citētie noteikumi.

“13. pants

Juridiski akti, kas kaitē kreditoriem

Šīs regulas 4. panta 2. punkta m) apakšpunktu nepiemēro, ja persona, kas guvusi labumu no akta, kas kaitē visiem kreditoriem, sniedz pierādījumu, ka:

14.

Regulas Nr. 1346/2000 II nodaļā tiek risināts jautājums par nolēmumu atzīšanu un izpildi. Šajā lietā īpaši nozīmīgi ir 16. panta 1. punkts un 25. panta 1. un 2. punkts.

“16. pants

Princips

1.   Visus nolēmumus, kas sāk maksātnespējas procedūru, ko izdara dalībvalsts tiesa, kurai ir piekritība saskaņā ar 3. pantu, atzīst visās citās dalībvalstīs no brīža, kad tie stājas spēkā procedūras sākšanas valstī.

[..]

25. pants

Nolēmumu atzīšana un izpilde [izpildāmība]

1.   Nolēmumus, ko sniegusi tiesa, kuras nolēmums par procedūras sākšanu ir atzīts saskaņā ar 16. pantu, un kas attiecas uz maksātnespējas procedūras norisi un izbeigšanu, kā arī šajā tiesā apstiprinātos mierizlīgumus atzīst bez turpmākām formalitātēm. Šādus nolēmumus izpilda saskaņā ar 31. līdz 51. pantu, izņemot 34. panta 2. punktu, Briseles Konvencijā par piekritību un nolēmumu izpildi civillietās un komerclietās, kurā grozījumi izdarīti ar pievienošanās konvencijām šai konvencijai.

Pirmo apakšpunktu piemēro arī nolēmumiem, kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa.

Pirmo apakšpunktu piemēro arī nolēmumiem attiecībā uz nodrošināšanas pasākumiem, kas veikti pēc pieprasījuma sākt maksātnespējas procedūru.

2.   Citu nolēmumu atzīšanu un izpildi, kas nav minēti 1. punktā, regulē 1. punktā minētā konvencija ar nosacījumu, ka šī konvencija ir piemērojama.”

15.

Vispārīgie noteikumi par piekritību tiesām, tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi ir ietverti iepriekš minētajā Regulā Nr. 44/2001, kuras saturs Kopienu tiesībās iemieso aizstāto 1968. gada Briseles konvenciju. Tās pirmajā pantā tiek šādi noteikta regulas piemērošanas joma:

“1. pants

1.   Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. To, cita starpā, nepiemēro ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās.

2.   Šī regula neattiecas uz:

[..]

[..]”

16.

Vācijas bankrota tiesībās konkursa masas aizsardzības pasākumi ir paredzēti 1994. gada 5. oktobraInsolvenzordnung (Maksātnespējas procedūru noteikumi) 129. un turpmākajos pantos.

17.

Tomēr Vācijas tiesību sistēmā nav īpašu noteikumu par atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju starptautisko piekritību tiesām. Gluži tāpat kā Regulā Nr. 1346/2000, arī Insolvenzordnung 3. un 102. pantā attiecībā uz starptautisko piekritību tiesām nav neviena [noteikuma], kas īpaši attiektos uz actio pauliana.

18.

Lai gan tiesību normās šajā jautājumā nekas nav paredzēts, Bundesgerichtshof1990. gada 11. janvāra spriedumā ir apstiprinājusi, ka šīs prasības izriet no maksātnespējas procedūras, būdamas cieši saistītas ar tās norisi ( 5 ). Iepriekš minētais nolēmums ir pieņemts prāvā par piekritību Vācijas Federatīvās Republikas tiesām ar citām dalībvalstīm saistītā maksātnespējas procedūrā. Atcelšanas prasību kvalifikāciju Vācijas Augstākā tiesa veica pēc tam, kad tā bija izvērtējusi iepriekš minētās Briseles konvencijas (pašreiz — Regula Nr. 44/2001) 1. pantu, saskaņā ar kuru tās noteikumi neattiecās uz bankrotu. Tiesa nosprieda, ka konvencija nav piemērojama, jo atcelšanas prasība ietilpst “bankrota” jēdzienā un tādēļ uz to neattiecas tur paredzētie noteikumi par piekritību.

19.

Saistībā ar maksātnespējas procesa administratora Kristofera Sīgona prasību pret Deko Marty Belgium NV ar 2007. gada 21. jūnija nolēmumu Bundesgerichtshof uzdeva Tiesai šādus prejudiciālos jautājumus:

20.

EK Tiesas Statūtu 23. pantā paredzētajā termiņā rakstveida apsvērumus iesniedza prasītājs un atbildētāja pamata prāvā, Grieķijas Republikas un Čehijas Republikas valdības, kā arī Komisija.

21.

2008. gada 11. septembrī notikušajā tiesas sēdē mutvārdu apsvērumu sniegšanai piedalījās Sīgona pārstāvis, kā arī Grieķijas Republikas valdības un Eiropas Komisijas pārstāvji.

22.

Iesniedzējtiesa Tiesai uzdevusi jautājumu, kura atbildēšanai iepriekš jāveic konceptuāls izvērtējums. Būtībā jānoskaidro, vai civilprasība, šajā gadījumā — atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju — ietilpst maksātnespējas procedūrā tās saistības ar bankrotu dēļ. Pirmkārt, īpaša uzmanība jāpievērš iepriekš minētajai prasībai un jāizpēta tās rašanās un turpmākā attīstība.

23.

Kreditora aizsardzība pret parādnieku ļaunprātīgām darbībām ir laika gaitā ievērojami pilnveidojusies. Pirmie juridiskie apsvērumi saistībā ar šīm raizēm tika veikti romiešu tiesībās, lai gan nevarētu teikt, ka savos pirmsākumos tie bija mērenības un taisnīguma paraugs ( 6 ).

24.

Pirmatnējā atcelšanas prasības izpausme — actio per manus iniectio — bija izpildu līdzeklis, kas kreditoru apveltīja ar tiesībām pārdot parādnieku verdzībā, pat kopā ar viņa ģimeni, vai to nogalināt, ja parādsaistības bija konstatētas spriedumā vai atzīstoties ( 7 ). XII tabulu likuma III tabulā ļoti izteiksmīgi raksturots romiešu procesuālās kārtības bargums, parādsaistību nodaļu noslēdzot ar labi pazīstamo aforismu adversus hostem aeterna auctoritas esto ([tādēļ] vara pār ienaidnieku ir mūžīga) ( 8 ).

25.

Laikā no 150. līdz 125. gadam pirms mūsu ēras kāds pretors vārdā Paulus, par kuru maz kas ir zināms ( 9 ), palīdzēja pārvarēt primitīvo civilprasību formālismu, radot ar personu saistītu un uz ieskatu brīvību balstītu jēdzienu, kas ļāva kreditoram atcelt darbības, kuras parādnieks krāpnieciski veicis, kaitējot viņa interesēm ( 10 ). Pēc vairākiem gadsimtiem Likumu krājumā tika nostiprināts actio pauliana pilnveidotākais variants, kas radies, tās klasisko formu sapludinot ar interdictum fraudatorium ( 11 ). Kopš tā laika [actio] pauliana tiek balstīta uz alienatio (atsavināšanu), eventus fraudis (kaitējumu), fraus (krāpšanu) un participatio fraudis (krāpšanas apzināšanos).

26.

Divi tūkstoši gadu ir pietiekami ilgs laiks tiesību un to piemērotāju attīstībai. Tomēr romiešu juristu ģenialitāte nodrošināja, ka actio pauliana pamatiezīmes paliek nemainīgas līdz pat mūsdienām. Neņemot vērā dalībvalstu tiesību sistēmu atšķirības, risinājumiem, kas tajās paredzēti, lai darbotos pret kreditoru apkrāpšanas nolūkā veiktu rīkošanos ar mantu, ir kopīgs ģenētiskais kods. Tā actio pauliana mūsdienās tiek uzskatīta par izņēmumu no līgumu relatīvās spēkā esamības, atceļot noteikumu, saskaņā ar kuru ar līgumu nesaistītas personas nevar nedz gūt labumu, nedz ciest tiesiskās sekas, kas izriet no tā ( 12 ). Vairumā valstu tiesību sistēmu tiek atzīts, ka [actio] pauliana būtība ir nevis zaudējumu atlīdzība, bet gan kreditora tiesību saglabāšana attiecībā uz parādnieka mantu. No procesuālā viedokļa prasība tiek vērsta pret strīdīgās mantas trešo ieguvēju, lai gan bieži vien tiek aicināts arī parādnieks, lai pret to varētu vērst pasludināto spriedumu.

27.

Maksātnespējas jomā [actio] pauliana ir ievērojami attīstījusies ( 13 ). Pirmais lūzums parādās attiecībā uz nomen [nosaukumu], jo maksātnespējas tiesībās šis institūts nosaukts par “atcelšanas prasību” ( 14 ). Būtiskā atšķirība starp civiltiesisko [actio] pauliana un atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju ir sekās, ko tās rada, jo vispārējais tiesiskais regulējums attiecas tikai uz kreditoriem, kas ir individuāli prasītāji, savukārt maksātnespēja attiecas uz visu [konkursa] masu, tādējādi nākot par labu visam kreditoru kopumam, šai iezīmei esot kļuvušai par maksātnespējas tiesību vispārēju principu atbilstoši latīņu sakāmvārdam par conditio creditorum ( 15 ).

28.

Dažu valstu kā, piemēram, Francijas, tiesību sistēmās atšķirība starp civiltiesību un maksātnespējas institūtu sniedzas arī līdz spēkā neesamībai, jo maksātnespējas procesa administrators [bankrota gadījumā] var pat panākt zināmu pasākumu atzīšanu par spēkā neesošiem, savukārt vispārējā [actio] pauliana regulējumā paredzēta tikai atceļamība ( 16 ). Šī pēdējā īpatnība rodama arī Apvienotās Karalistes tiesību sistēmā, kurā rīcības pasākumi tiek atzīti par spēkā neesošiem, lai arī atkarībā no to pamatojošā iemesla ( 17 ). Turklāt jāatzīmē, ka maksātnespējas tiesību joma ir atmetusi [actio] pauliana subjektīvo pusi, ievērojot kuru, prasītājam bija jāpierāda parādnieka krāpnieciskais nolūks. Atšķirībā no to civiltiesiskajiem līdziniekiem, noteikumos par atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju parasti šāda krāpšana tiek prezumēta, tādējādi pārnesot pierādīšanas pienākumu ( 18 ).

29.

Vēl viens apliecinājums atcelšanas prasības nošķirtībai no parastās [actio] pauliana slēpjas šīs pēdējās pakārtotībā, jo maksātnespējas procesa administrators civilprasību var celt tikai tad, ja nav izpildīti atcelšanas prasībai maksātnespējas tiesībās izvirzītie nosacījumi (parasti, maksātnespējas tiesību aktos noteiktie noilguma termiņi) ( 19 ).

30.

Kopienu atvasinātajās tiesībās un Tiesas judikatūrā ir pētīta civiltiesiskā actio pauliana un tās līdziniece maksātnespējas tiesībās, konstatējot, ka [Eiropas] Savienībā ir iemūžinājusies vispārīgajās saistību tiesībās paredzētās prasības nošķirtība no maksātnespējas jomas īpašā institūta, un šī nošķirtība ir jo sevišķi svarīga saistībā ar kolīziju normām, jo atkarībā no kvalificēšanas par vienu vai otru tiek iegūti atšķirīgi rezultāti.

31.

Lietā Reichert ( 20 ) Tiesa iztirzāja interpretācijas jautājumu, noskaidrojot, vai actio pauliana bija piekritīga tiesai, kurai saskaņā ar agrāko Briseles konvenciju (pašreiz — Regula Nr. 44/2001) piekritīga personiska prasība vai liettiesiska prasība. Strīds bija starp Reihertu [Reichert] laulāto pāri un Dresdner Bank par krāpniecisku Francijā esoša nekustamā īpašuma dāvinājumu abu laulāto dēlam. Dresdner Bank pret Reihertu pāri cēla actio pauliana tiesā, kas atradās Francijas Republikā, proti, valstī, kurā atradās nekustamais īpašums, pamatojoties uz locus rei sitae. Tā kā piekritība Francijas tiesai Tribunal de grande instance de Grasse tika apstrīdēta, [Cour d’Appel d’Aix-en-Provence] uzdeva Tiesai prejudiciālu jautājumu, vaicājot tai par Briseles konvencijas piemērošanu civiltiesiskai [actio] pauliana.

32.

Tiesa izvērtēja jautājumu par prasības kvalifikāciju un konstatēja, ka tā bija personiska un nevis liettiesiska, un tādēļ netika atzīta piekritību locus rei sitae. Spriedumā tika izpētīta [actio] pauliana iedaba Francijas tiesībās un secināts, ka “tās pamats ir prasījuma tiesības, kas ir kreditora personiskas tiesības attiecībā pret savu parādnieku, lai aizsargātu nodrošinājumu, par kādu otrā manta kalpo pirmajam. Ja prasība tiek apmierināta, pasākums, ko veicis parādnieks, apejot viņa tiesības, attiecībā pret kreditoru, kurš to cēla, nav spēkā” ( 21 ). Lai gan to nolēmumā tas nav noteikts tieši, no tā izriet, ka piekritība ir atbildētāja dzīvesvietas valsts tiesām ( 22 ).

33.

Pēc tam, kad prasība bija parādījusies savā civiltiesiskajā aspektā, notikumu gaita ievērojami mainījās, saskaroties ar atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju. 1968. gada Briseles konvencijas normas Tiesai lietā Gourdain ( 23 ) no jauna palīdzēja noteikt, kāda veida prasības tās ir, un tā noteica, ka Briseles konvencija nav piemērojama, ja celtā prasība ir saistīta ar mantas likvidācijas vai maksājumu apturēšanas procedūru.

34.

Kā zināms, toreizējo Briseles konvencijas 1. panta 2. punkta 2. apakšpunktu, gluži tāpat kā spēkā esošo Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, nepiemēroja attiecībā uz atsevišķām jomām kā, piemēram, “bankrotu, uzņēmējsabiedrību vai citu juridisko personu likvidācijas sakarā dotiem tiesas rīkojumiem, mierizlīgumiem vai tamlīdzīgām procedūrām [bankrotu, bankrotējušo personu vienošanos ar kreditoriem un citām tamlīdzīgām procedūrām]”. Spriedumā lietā Gourdain tika noteikts, ka ar maksātnespēju saistītās prasības pieder šādām “analoģiskām procedūrām”, bet ar nosacījumu, ka iepriekš minētās prasības “tieši izriet no bankrota un negrozāmi paliek šādi raksturotās mantas likvidācijas vai maksājumu apturēšanas procedūras ietvaros” ( 24 ).

35.

Tādēļ, civiltiesisko actio pauliana ietilpinot Briseles konvencijas piemērošanas jomā, Tiesa ārpus tās ietekmes jomas atstāja atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju, jo uzskatīja, ka 1. panta 2. punkta 2. apakšpunktā no tās noteikumiem ir izslēgtas kolīziju normas.

36.

Jāatzīmē, ka spriedumā lietā Gourdain šī izslēgšana tika pamatota ar tiešu saikni starp prasību un maksātnespējas procedūru ( 25 ). Tomēr šajā Tiesas nolēmumā nav paredzēts Kopienu autonoms atcelšanas prasību jēdziens. Tajā turpretim tiek dota priekšroka vispārēju un šoreiz arī Kopienu kritēriju noteikšanai, kas iespējami piemērojami valstu tiesību sistēmās paredzētajām prasībām ( 26 ). Šāda metodoloģija ļāva Tiesai atzīt saikni starp maksātnespēju un Francijas tiesību prasību (jautājums, kurš tika iztirzāts šā nolēmuma pamata prāvā), pamatojoties uz vairākiem argumentiem, proti, pirmkārt, ka saskaņā ar pamata procedūrā piemērojamām Francijas tiesībām prasība tiek celta tikai tiesā, kura pasludina maksātnespēju; otrkārt, ka prasību var celt vienīgi maksātnespējas procesa administrators vai tiesa (pēc savas ierosmes); treškārt, ka prasību izmanto konkursa masas vārdā un interesēs; un, ceturtkārt, ka maksātnespējas tiesību normās ir paredzēts atšķirīgs noilguma termiņš ( 27 ).

37.

Atvasināto tiesību redzeslokā atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju šāda uzmanība netiek veltīta. Regula Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām ir gluži neskaidra šajā jautājumā, kuru iztirzāšu turpinājumā.

38.

Tomēr īpašas pieminēšanas vērta ir 1995. gada Briseles konvencija par maksātnespējas procedūrām, kuras projekts tika sagatavots Eiropas Kopienā un kas cieta neveiksmi, jo tai nepievienojās visas dalībvalstis ( 28 ). Lai arī neveiksmi cietušais dokuments satura ziņā ir līdzīgs Regulai Nr. 1346/2000, tā noteikumus papildināja skaidrojošs ziņojums, kuru bija sagatavojušas un savstarpēji apspriedušas dalībvalstis ( 29 ). Dokumentu sagatavoja Universidad Autónoma de Madrid profesors Migels Virgoss Soriano [Miguel Virgós Soriano] un Luksemburgas tiesnesis Etjēns Šmits [Etienne Schmit], kuri piedalījās arī konvencijas teksta sagatavošanā ( 30 ). Ziņojuma 77. punktā autori īpaši skaidri norāda, ka, lai gan procesuālais princips vis atractiva concursus redakcijā nav tieši noteikts, uz to daļēji tomēr tiek norādīts. Burtiski citējot spriedumu lietā Gourdain, viņi apgalvo, ka gadījumā, kad “prasības tieši [izriet] [..] no maksātnespējas un ir cieši saistītas ar maksātnespējas procedūru”, pastāv zināms pievilkšanās faktors. Nobeigumā viņi visai loģiski piebilst, ka “šādas prasības, lai novērstu nepamatojamus robus starp abām konvencijām, tagad regulē Konvencija par maksātnespējas procedūrām un tās noteikumi par piekritību” ( 31 ).

39.

Maksātnespējas procedūru regulējums ir ievērojami attālinājies no vispārīgajiem civiltiesību noteikumiem tiktāl, ka tradicionālā actio pauliana dalībvalstu maksātnespējas tiesībās ir pārtapusi par krietni vien atšķirīgu mehānismu. Par abām prasībām Tiesa ir spriedusi saistībā ar Kopienu piekritības kolīzijām, attiecībā uz civilprasībām nosakot vispārējo piekritību atbilstoši Briseles konvencijai (pašreiz — Regula Nr. 44/2001) un izslēdzot atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju. Tā kā tiesību normas par starptautisko piekritību tiesām nepiemēro nedz attiecībā uz bankrotu, nedz “analoģiskām procedūrām”, Tiesa ir nospriedusi, ka atcelšanas prasības, lai arī nebūdamas Kopienu autonoms jēdziens, ir šo procedūru sastāvdaļa, ja tās ir cieši saistītas ar tās norisi. Šī saikne tiek noteikta, ievērojot katras prasības dabu, kāda tā paredzēta valsts tiesību sistēmā.

40.

Šis tiesiskā regulējuma un judikatūras kopums veidoja tiesības, kas bija spēkā līdz Regulai Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām. Uzskatu, ka turpinājumā jānoskaidro, vai šī tiesību akta pieņemšana apstiprina vai groza iepriekš izklāstīto.

41.

Bundesgerichtshof uzdotais jautājums var tikt noreducēts līdz vienkāršam jautājumam, proti, vai Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts, kurā regulēta piekritība tiesām maksātnespējas jomā, attiecas uz atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju, pat ja tas nav skaidri norādīts.

42.

Pretēji tam, ko apgalvo prasītājs un atbildētāja, nedomāju, ka šajā gadījumā Kopienu tiesību sistēmā būtu robi. Analoģija palīdz, kad dilemmas risinājums tiesībās nav paredzēts. Kad nav piemērojamas tiesību normas, analoģija ļauj tiesību piemērotājam atsaukties uz citu pamatojuma un jomas ziņā tai līdzīgu tiesību normu ( 32 ), bet šajā lietā tas tā nav, jo ir gan piemērojamie noteikumi (Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts), gan citi noteikumi tajā pašā tiesību aktā, kas palīdz to izspriest.

43.

Drīzāk šeit rodas interpretācijas problēma, kas liek skaidrot iepriekš minēto 3. panta 1. punktu. Augstās iesniedzējtiesas šaubu pamatā ir šī darbība. Nav roba, bet gan veicams hermeneitisks uzdevums.

44.

Regulā Nr. 1346/2000 šķietami nekas nav teikts par piekritību atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju celšanai, bet tās 3. panta 1. punktā ietverts vispārējās piekritības kritērijs, kas balstīts uz piekritību tiesai tajā valstī, kuras teritorijā atrodas parādnieka galveno interešu centrs ( 33 ).

45.

Ar šo kritēriju varētu panākt vienkāršu rezultātu, ko apstiprinātu cits atbildētājas arguments. Regulas Nr. 1346/2000 18. panta 2. punktā, nosakot likvidatora [maksātnespējas procesa administratora] tiesības, tam dota iespēja “kreditoru interesēs [..] iesniegt pārsūdzības prasību [atcelšanas prasību]”; no tā var secināt, ka Kopienu tiesībās, ļaujot likvidatoram šo prasību izmantot, tai pat laikā nenosakot piekritību šajā ziņā, atcelšanas prasības tiek izslēgtas no regulas piemērošanas jomas. Šis arguments nozīmētu, ka starptautiskā piekritība tiesām izriet no Regulas Nr. 44/2001 vai valsts autonomās tiesību sistēmas.

46.

Neraugoties uz minētā atbildētājas argumenta loģiku, par pārliecinošāku uzskatu prasītāja atbildi, jo Regulas Nr. 1346/2000 18. panta 2. punktā atšķirībā no 3. panta 1. punkta atcelšanas prasība nosaukta vārdā, tomēr pret šo a contrario interpretāciju jāizturas piesardzīgi ( 34 ). Par šo pašu bažu apliecinājumu kalpo Regulas Nr. 1346/2000 preambulas sestā apsvēruma redakcija, kas atspoguļo iestāžu šaubas saistībā ar piekritību tiesām un atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju. Atgādinot, ka tās noteikumi ir vērsti uz samērīguma principa ievērošanu, tiek piebilsts, ka tās saturam “būtu jāaprobežojas tikai ar noteikumiem, kas regulē piekritību maksātnespējas procedūru sākšanai un nolēmumus, ko taisa, tieši pamatojoties uz maksātnespējas procedūrām, un kas ir cieši saistīti ar šādām procedūrām”. Turklāt preambulas apsvērumā tiek atkārtots, ka regulā darīts vēl kas vairāk, iekļaujot “šādu nolēmumu atzīšanu un piemērojamo tiesību aktu, kas arī atbilst iepriekšminētajam principam”.

47.

Padomes nolūks atrisināt šīs prāvas sarežģījumus ir skaidri un gaiši redzams, un tas mani mudina mazināt 18. panta 2. punkta nozīmi 3. panta 1. punkta interpretācijā.

48.

Regulas Nr. 1346/2000 sistēmiskā analīze drīzāk ļautu nonākt pie iznākuma, kas atšķiras no atbildētājas apgalvotā ( 35 ), jo gan 4. panta 2. punkta m) apakšpunktā, gan 25. panta 1. punkta otrajā daļā ietverti noteikumi par piemērojamo likumu, kā arī noteikts atzīšanas princips attiecībā uz tiesu nolēmumiem, kuru priekšmets ir atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju. Īpaša nozīme ir tam, ka šis aspekts ir risināts 25. panta 1. punkta otrajā daļā, jo, norādot uz Regulas Nr. 44/2001 noteikumiem par atzīšanu un izpildi, minētajā tiesību normā tiek uzsvērts, ka šī norāde “[attiecas] arī [uz] nolēmumiem, kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa”. Tā ir skaidra norāde uz spriedumu lietā Gourdain, kas nostiprina prasītāja nostāju ( 36 ).

49.

Regulā Nr. 1346/2000 noteikumi par piekritību tiesām netiek nodalīti no noteikumiem par atzīšanu. Faktiski to starpā ir atgriezeniskā saite: nolēmumi, uz kuriem attiecas 25. pantā noteiktā atzīšana, norāda arī uz jautājumiem, kas ir piekritīgi maksātnespējas lietu izskatošajai tiesai ( 37 ).

50.

Ievērojot iepriekš izklāstīto, atskāršama Padomes vēlme atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju procesuālo kārtību regulēt Kopienu mērogā. Izvērtējot Regulu Nr. 1346/2000, redzams, ka tajā nevis vispār nekas šajā jautājuma nav teikts, bet gan teikts tikai daļēji. Šis apstāklis mudina atbalstīt risinājumu, ko piedāvāju Tiesai, bet pirms tam vēl jāizpēta Regulai Nr. 44/2001 paredzētā loma.

51.

Lai pārliecinātos, ka Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā saskaņā ar vis atractiva paredzēta piekritība tiesai, kura izskata maksātnespējas lietu, jāpārbauda, vai atbilstoši sprieduma lietā Gourdain judikatūrai no Regulas Nr. 44/2001 piemērošana jomas ir izslēgtas atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju.

52.

Atbildētāja apgalvo, ka līdz ar Regulas Nr. 1346/2000 stāšanos spēkā tiesiskā regulējuma aina ir būtiski mainījusies, grozot iepriekš minētajā spriedumā lietā Gourdain noteikto, jo 1968. gada Briseles konvencijas 1. panta 2. punkta 2. apakšpunkts tika interpretēts plaši, jo nebija dažādu Kopienu tiesību aktu ar no tā izrietošajiem pārklāšanās draudiem. Tādēļ spriedums lietā Gourdain bija pēdējais posms ķēdē, kas darināta ar vienu vienīgu piekariņu, proti, savrupu tiesību aktu par attiecīgo jomu. Atbildētāja uzskata, ka līdz ar Regulas Nr. 1346/2000 pieņemšanu vajadzība novērst robus noteikumos par piekritību būtu likusi mainīt iepriekš minētās tiesību normas — pašreiz Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta — izpratni. Tā kā piekritība tiesām maksātnespējas jomā jau tiek regulēta vienā tiesību normā, [šis pants] būtu jāinterpretē šauri. Atbilstoši šai teorijai starptautisko piekritību tiesām noteikt nāktos valsts, šajā gadījumā Vācijas, autonomajā tiesību sistēmā.

53.

Tomēr šis atbildētājas piedāvātais risinājums nevienu nepārliecina, jo to varētu pieņemt vienīgi tad, ja Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktā patiešām nebūtu noteikuma par piekritību tiesām attiecībā uz atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju. Kā rakstveida apsvērumos norāda Čehijas valdība, nekas neliecina par to, ka Kopienu maksātnespējas tiesībās šajā jautājumā nav nekas noteikts; turklāt abu regulu līdzāspastāvēšana vēl jo vairāk nostiprina robu neesamības principu, bet ne atbildētājas norādītajā ziņā ( 38 ).

54.

Kopienu tiesību sistēmas saskaņotībai ir divējādas sekas: pirmkārt, ja vispārīgajā tiesību normā nekas attiecīgajā jautājumā nav noteikts vai arī aplinkus vai skaidri norādīts uz citu, piekritības kritērijs jāmeklē speciālajās tiesību normās. Otrkārt, ņemot vērā Eiropas [Kopienu] tiesību normu pārpilnību, būtu lieki atsaukties uz valsts tiesībām ne vien tiesību normu noteikumu starpā esošās loģiskās saiknes dēļ, bet arī Eiropas [Kopienu] kolīziju normu noteikumu par piekritību un atzīšanu iedarbīguma apsvērumu dēļ ( 39 ).

55.

Tādēļ spriedums lietā Gourdain ir aktuāls un sniedz vērtīgas vadlīnijas šīs prāvas izspriešanai ( 40 ). Regulas Nr. 1346/2000 pieņemšana minētā nolēmuma noderīgumu nevis mazina, bet gan vairo. Tā kā Kopienu tiesībās nav paredzēta vienveidīga atcelšanas prasība, īpaša nozīme ir šīs prasības iedabai un tās galējai saiknei ar maksātnespēju ( 41 ). Tādējādi ar Vācijas atcelšanas prasības izvērtējumu ir pietiekami, lai atsauktos uz spriedumu lietā Gourdain un noskaidrotu, vai noteikums par piekritību atrodams vienā vai otrā regulā ( 42 ).

56.

1994. gada Insolvenzordnung 129. un turpmākajos pantos Vācijas tiesībās paredzētā atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju tiek apveltīta ar zināmām iezīmēm: to regulē tikai un vienīgi bankrota tiesības, un to var izmantot tikai saistībā ar maksātnespēju ( 43 ); tiesības to celt ir tikai maksātnespējas procesa administratoram un vienmēr, lai aizsargātu kreditoru kopuma intereses un [konkursa] masu ( 44 ). Tā kā ar šo prasību paredzēts aizsargāt parādnieka mantu, to vērš pret rīcības pasākumiem, kas veikti pirms maksātnespējas [procedūras] sākuma, šajā ziņā esot noteiktam noilguma termiņam ( 45 ).

57.

Ar to, ka tā ir uz sacīkstes principu balstīta, nevis maksātnespējas tiesībās raksturīgā kolektīvā procedūra, vien nepietiek, lai konstatētu, ka prasība nav saistīta ar maksātnespēju ( 46 ). Viss norāda uz to, ka šī prasība ir cieši saistīta ar maksātnespējas pasludināšanu tiesā un tiesības to celt ir tikai maksātnespējas procesa administratoram, un tas apliecina tās nesaraujamo saikni ar bankrotu.

58.

Tādējādi, sprieduma lietā Gourdain judikatūras gaismā interpretējot Regulu Nr. 44/2001 kopā ar Regulu Nr. 1346/2000, nākas uzskatīt, ka atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju nav paredzēta Kopienu vispārīgajā regulējumā par piekritību tiesām. Tādēļ pieturas punkts rodams Regulas Nr. 1346/2000 noteikumos, proti, tās 3. panta 1. punktā. Šo tēzi pamato arī virkne vērtējumu jautājumā par Eiropas [Kopienu] maksātnespējas tiesību pamatā esošo likumdošanas politiku. Šim jautājumam veltu nākamo nodaļu, vispirms gan būtiski precizējot nupat izklāstīto.

59.

Kopienu iejaukšanās maksātnespējas jomā ir pamatota ar tiekšanos pēc efektivitātes un tiesiskās drošības. Lai izvairītos no neskaidra tiesiskā regulējuma, kas attur no saimnieciskās darbības veikšanas Eiropas Savienībā, Regulā Nr. 1346/2000 sniegtas skaidras vadlīnijas, kas nodrošina stabilitāti un saskaņotību tādos būtiskos aspektos kā piekritība tiesām, piemērojamie tiesību akti, nolēmumu atzīšana un izpilde. Šajā ziņā attīstījušies ir arī atvasināto tiesību akti, kuriem visiem ir vienots mērķis un kuru kopums veido Eiropas maksātnespējas tiesību sistēmu ( 47 ). Īsumā sakot, šis corpus viscaur paredzēts saskaņotībai tiesas nolēmumu pieņemšanā ( 48 ).

60.

Regulas Nr. 1346/2000 preambulas ceturtajā apsvērumā šīs rūpes ir izvērstas prāvu perspektīvā, nosakot, ka “pareizas iekšējā tirgus darbības labad ir jāizvairās no personu stimulēšanas pārvietot aktīvus vai tiesvedību no vienas dalībvalsts uz citu, lai iegūtu labvēlīgāku tiesisko statusu (labvēlīgākās tiesas piekritības izvēle [forum shopping])”. Vadoties no šīs domas, regulā tika izvēlēts universāls starptautiskās maksātnespējas modelis, pamatojoties uz jēdzienu par visu kolektīvo procedūru vienotību neatkarīgi no teritorijas, kurā tās uzsāktas ( 49 ). Šā modeļa priekšrocības ir viegli saredzamas, jo tas nodrošina paredzamu kārtību, attur no forum shopping un aiztaupa procesuālās izmaksas ( 50 ). Tomēr universāla izpratne rada arī sarežģījumus, jo sevišķi saistībā ar stāvokli, kādā tiktu nostādīti daži vietējie kreditori, it īpaši tad, ja tie ir attāli un to rīcībā ir mazāk līdzekļu nekā citiem kreditoriem, lai tiesātos dalībvalstī, kurā neatrodas to dzīvesvieta. Tomēr universālā modeļa priekšrocības kopumā runā pašas par sevi, it īpaši, ja ņem vērā, ka ikvienas maksātnespējas patiesais mērķis ir uzņēmuma sanācija un prasījuma tiesību nodrošināšana. Izteikts izmaksu samazinājums, ko nodrošina visu procedūru centralizēšana, ir noteicošais pamudinājums izvēlē, kura Regulā Nr. 1346/2000 vispārējos vilcienos izdarīta par labu universālai starptautiskajai maksātnespējai ( 51 ).

61.

Zināmas šaubas ir jautājumā par to, cik saimnieciski pamatota ir atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju nodalīšana no maksātnespējas procedūras. Grieķijas un Čehijas valdības uzskata ( 52 ), ka Regulā Nr. 1346/2000 paredzētais universālais princips tiktu ļoti būtiski sagrozīts, jo maksātnespējas procesa administratoram būtu jāceļ prasības vairāku valstu tiesās atbilstoši citos, no iepriekš minētā atšķirīgos tiesību aktos esošajiem noteikumiem par starptautisko piekritību tiesām. Turklāt šādi tiktu rosinātas tiesiskā regulējuma atšķirības un būtu tirgus dalībnieki, kas meklētu labvēlīgāko tiesas piekritību, un tādējādi tiktu traucēta normāla maksātnespējas procedūras norise ( 53 ). Lai gan [šāda nodalīšana] nodrošinātu zināmas priekšrocības kreditoriem, kuru domicils atrodas valstī, kurā prasību ceļ maksātnespējas procesa administrators, nedrīkstētu aizmirst maksātnespējas [procedūras] aizsargātās vispārējās intereses, kurām piederīgas ne vien atsevišķo kreditoru, bet arī [konkursa] masas un saistību kopuma intereses ( 54 ).

62.

Tomēr atsevišķos gadījumos universālais modelis nav apmierinošs. Iedomāsimies, piemēram, situācijas ar ārpuskopienu saikni, kurās mazinās garantija, ka procedūras sākšanas dalībvalstī pasludināts spriedums tiks atzīts trešā valstī, kurā atrodas parādnieka manta. Turklāt maksātnespējas [procedūras] piekritības centralizācijas rezultātā ne vienmēr tiek samazinātas izmaksas, jo ir gadījumi, kad prasības ir izdevīgāk izskatīt dalībvalstī, kurā atrodas manta, lai nešķiestu nedz laiku, nedz naudu atzīšanas un izpildes procedūrai.

63.

Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, Regulas Nr. 1346/2000 universālums attiecībā uz atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju būtu jāniansē.

64.

Kopienu tiesību normas par maksātnespēju ietver vairākus dažādus noteikumus par piekritību tiesām. No to redakcijas izriet, ka procedūras sākšanai, izpildei un izbeigšanai, kā arī prasībām, kas tieši izriet no to norises, ir paredzēta izņēmuma piekritība. Savukārt nodrošinājuma pasākumiem paredzēta alternatīvas dabas piekritība.

65.

Ņemot vērā atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju īpatnības, to izskatīšanas piekritībai tiesām ne vienmēr ir izņēmuma raksturs. Kā norādījuši daži autori, tā ir nosacīti izņēmuma piekritība, kas uzskatāma par maksātnespējas procesa administratora priekšrocību ( 55 ). Piekrītu viedoklim, ka, ceļot atcelšanas prasību sakarā ar maksātnespēju, maksātnespējas procesa administrators izmanto prasības celšanas prerogatīvu. Tādēļ tikai viņam piekrīt procedūras gaitā veikt piemērotākos pasākumus [konkursa] masas aizsardzībai.

66.

Šis apgalvojums ir pamatots ar Regulas Nr. 1346/2000 18. panta 2. punktu, kurā likvidatoram [maksātnespējas procesa administratoram] ļauts “citā dalībvalstī [..] tiesas vai ārpustiesas ceļā pieprasīt, lai kustamo īpašumu izvestu no procedūras sākšanas valsts teritorijas uz šīs citas dalībvalsts teritoriju pēc maksātnespējas procedūras sākšanas [jebkurā citā dalībvalstī tiesas vai ārpustiesas ceļā celt prasījumu par to, ka pēc maksātnespējas procedūras sākšanas no procedūras sākšanas valsts teritorijas uz šīs citas dalībvalsts teritoriju ir izvesta kustama manta]” ( 56 ). Tūlīt pēc tam tiesību normā viņam ļauts “kreditoru interesēs [..] arī iesniegt pārsūdzības prasību [kreditoru interesēs [..] celt arī jebkādu atcelšanas prasību]”, loģiski pieņemot, ka to var darīt “[jebkurā] dalībvalstī”, kā tas noteikts minētā panta pirmajā daļā ( 57 ).

67.

Tas pats viedoklis izriet no iepriekš minētās regulas 25. panta 1. punkta otrās daļas. Tajā ietvertajos noteikumos par nolēmumu atzīšanu un izpildi tiek noteikts pienākums atzīt “[nolēmumus], kas izriet tieši no maksātnespējas procedūrām un kas ir cieši saistīti ar tām, pat ja tos sniegusi cita tiesa” ( 58 ). Tādējādi regulā tiek pieļauts, ka nolēmumus, ko pasludina atcelšanas prasības sakarā ar maksātnespēju tiesvedībā, pieņem maksātnespējas procedūras vai cita tajā pašā valstī vai citā dalībvalstī esoša tiesa.

68.

Šī maksātnespējas procesa administratora prerogatīva atbilst uzdevumiem, kurus viņš veic maksātnespējas procedūrā. Regulas Nr. 1346/2000 2. panta b) punktā viņš definēts kā persona vai struktūra, kuras uzdevums ir “parādniekam atsavināto aktīvu [atsavinātās mantas] pārvaldīšana vai likvidācija vai viņa darbību [darījumu] pārraudzība”. Maksātnespējas procesa administratoru pilnvaras un pienākumi dažādās dalībvalstīs atšķiras, bet tiem kopīgi raksturīga iezīme ir visas maksātnespējas procedūras svarīgāko pasākumu monopolizēšana. Viņš pārvalda konkursa masu, par conditio creditorum, kā arī vienojas ar kreditoriem vai sagatavo sanācijas plānus, kas ļauj uzņēmumam pārvarēt krīzi. Atbilstoši stratēģiskajiem lēmumiem, kas jāpieņem, ceļot konkursa masas aizsardzības prasības, viņam jāizvēlas starp dažādām piekritībām.

69.

Šajos apstākļos uzskatu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punktu dalībvalsts tiesai, kura izskata maksātnespējas procedūru, ir piekritīga pret atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, celta atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju. Tā kā šī ir nosacīti izņēmuma piekritība, maksātnespējas procesa administratoram jāizvēlas piekritība tiesai, kura, ņemot vērā saikni ar strīdīgo darījumu, ir [konkursa] masas aizsardzībai vispiemērotākā tiesa.

70.

Otrais iesniedzējtiesas jautājums ir uzdots pakārtoti nosacījumam, ja Tiesa noraidoši atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, un tādēļ, ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz pirmo jautājumu, otrais jautājums nav jāiztirzā.

71.

Tomēr, ja Tiesa izlemtu attālināties no šeit piedāvātā risinājuma, būtu jānorāda uz principu, saskaņā ar kuru starp Regulu Nr. 44/2001 un Regulu Nr. 1346/2000 nav robu. Atbilstoši iepriekš minētajam principam un Kopienu tiesību sistēmas saskaņotības principam noteikumi par piekritību, kas piemērojami atcelšanas prasībām sakarā ar maksātnespēju, kurām ir saikne ar Kopienu, ietilpst minētajos tiesību aktos. Ja Tiesa noteiktu, ka Regulas Nr. 1346/2000 3. panta 1. punkts neattiecas uz šāda veida prasībām, tās regulētu Regula Nr. 44/2001 un tajā paredzētie noteikumi par starptautisko piekritību tiesām.

72.

Šāds iznākums nav pats vēlamākais, jo līdz ar to tiktu atzīts, ka pēc Regulas Nr. 1346/2000 pieņemšanas sprieduma lietā Gourdain judikatūra vairs nav aktuāla. Šādā gadījumā Tiesai būtu jānodrošina saskanīga un pilnīga judikatūra, kas kalpotu par pārliecinošu alternatīvu tai, kas nostiprināta iepriekš minētajā lietā ( 59 ).

73.

Ar otru iespēju, proti, starptautiskās piekritības tiesām noteikšanu nododot valstu tiesību sistēmu kolīziju normu ziņā, tiktu atņemta abām regulām vajadzīgā lietderīgā iedarbība, kā tas izklāstīts šo secinājumu 53. punktā.

74.

Smagās sekas, kas rastos, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši, manis ierosināto risinājumu pamato vēl jo vairāk, gluži kā reductio ad absurdum gadījumā. Tādēļ sliecos vēl nelokāmāk uzstāt uz argumentiem, kurus esmu izvirzījis saistībā ar pirmo iesniedzējtiesas jautājumu.

75.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Bundesgerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Padomes 2000. gada 29. maija Regulas (EK) Nr. 1346/2000 par maksātnespējas procedūrām 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka pret atbildētāju, kura domicils ir citā dalībvalstī, celta atcelšanas prasība sakarā ar maksātnespēju ir piekritīga tai dalībvalsts tiesai, kura izskata maksātnespējas procedūru.