1. 

Vācijas Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1995. gada 18. decembra Regulu (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 2988/95” vai “Regula”) ( 2 ). Konkrētāk, šie lūgumi attiecas uz tām Regulas tiesību normām, kuras nosaka noilguma termiņu procesam par summu, kas izmaksātas kā eksporta kompensācijas, atgūšanu gadījumos, kad šāds atmaksāšanas pienākumus rodas no pieļautā pārkāpuma.

2. 

Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteiktā noilguma termiņa piemērojamību laikā un materiālās piemērošanas jomu. Konkrētāk, tā vēlas noskaidrot, vai šī tiesību norma var tikt piemērota saistībā ar situācijām, kas radās pirms Regulas stāšanās spēkā, un saistībā ar administratīvajiem pasākumiem, kas nav sodi. Tā arī jautā, kā interpretēt Regulas 3. panta 3. punktu, kas attiecas uz valsts tiesībās noteiktajām atkāpēm no Regulā noteiktā noilguma.

3.

Regula Nr. 2988/95, kas stājās spēkā 1995. gada 26. decembrī, nosaka vairākus vispārīgus noteikumus par pārbaudēm, administratīvajiem pasākumiem un sodiem saistībā ar pārkāpumiem gadījumos, kad saņēmēji saņem maksājumu saskaņā ar Kopienas politiku.

4.

Agrāk nebija nekādu kopēju Kopienas noteikumu, kas definētu šādus pārkāpumus. Nebija arī kopīgu noteikumu par noilguma termiņiem šādu pārkāpumu izmeklēšanai vai noteikšanai vai kopīgu noteikumu, kas ierobežotu pieņemto administratīvo atgūšanas pasākumu piemērošanu vai kas ierobežotu sodus, kuri uzlikti sakarā ar šādiem pārkāpumiem ( 3 ).

5.

Regulas trešais, ceturtais un piektais apsvērums ir īpaši svarīgi. Trešajā apsvērumā ir noteikts, ka sīki izstrādātie noteikumi par šo decentralizēto vadību un līdzekļu izmantošanas uzraudzību izklāstīti atšķirīgos katrai attiecīgai Kopienas politikai izstrādātos noteikumos, bet visās jomās jāapkaro darbības, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm. Ceturtajā apsvērumā ir noteikts, ka, lai efektīvi apkarotu krāpšanu, kas kaitē Kopienu finansiālajām interesēm, visās Kopienas politikas jomās jāievieš vienots tiesību normu kopums. Piektajā apsvērumā ir atgādināts, ka šai regulai atbilstošajos nozaru noteikumos paredzēta nelikumīga rīcība un ar to saistītie administratīvie pasākumi un sodi. Regulai ir pietiekami plaša horizontālā iedarbība, lai tā būtu balstīta uz EKL 235. pantu un EAEK 203. pantu ( 4 ).

6.

Pēc tam Regulā ir noteikta virkne vispārīgu noteikumu par pārbaudēm, administratīvajiem pasākumiem un sodiem.

7.

1. panta 1. punktā ir noteikts:

“1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.”

8.

1. panta 2. punktā “pārkāpums” nozīmē:

“[..] Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

9.

3. panta atbilstošajās daļās ir noteikts:

“1.   Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos [ ( 5 )] tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. Vairākgadu programmās noilguma termiņš visos gadījumos ir līdz programmas pilnīgai pabeigšanai.

Noilguma termiņu pārtrauc kompetento iestāžu lēmumi, kas attiecas uz pārkāpumu izmeklēšanu vai iztiesāšanu un kuri konkrētajām personām darīti zināmi. Noilguma termiņš pēc katra pārtraukuma atsākas.

Tomēr noilgums iestājas ne vēlāk kā dienā, kad pagājis laiks, kas divreiz ilgāks par noilguma termiņu un kurā kompetentās iestādes nav uzlikušas sodus, izņemot gadījumus, kad administratīvā lieta pārtraukta saskaņā ar 6. panta 1. punktu.

2.   Administratīvā soda lēmuma izpildes termiņš ir trīs gadi. Šis termiņš sākas galīgā lēmuma pieņemšanas dienā.

Termiņa pārtraukšanu un atlikšanu regulē attiecīgie dalībvalstu noteikumi.

3.   Dalībvalstis patur iespēju piemērot termiņus, kas ir ilgāki par attiecīgi 1. un 2. punktā paredzētajiem.”

10.

4. pantā ir noteikts, ka gadījumā, ja saimnieciskās darbības subjekts pārkāpuma rezultātā ir guvis labumu, šis labums ir jāatgūst (vai nu šo labumu atmaksājot, vai nu zaudējot garantijas ķīlu). Tomēr 4. panta 4. punktā ir norādīts, ka “[šajā] pantā paredzētie pasākumi nav uzskatāmi par sodiem”.

11.

Toties 5. pantā ir noteikti administratīvie sodi, kas piemērojumi gadījumos, kad pieļauti tīši pārkāpumi vai pārkāpumi nolaidības dēļ.

12.

6. pantā ir noteikti nosacījumi, kādos process par finanšu sodu uzlikšanu var tikt pārtraukts. 6. panta 1. punkta pēdējais teikums nosaka: “Līdz ar administratīvās lietas pārtraukšanu pārtrūkst 3. pantā paredzētais noilguma termiņš.”

13.

Faktu rašanās laikā Vācijas Civilkodeksa (Bürgerliches Gesetzbuch; turpmāk tekstā — “BGB”) 195. pantā bija noteikts, ka parastais noilguma termiņš sakarā ar prasījumiem atbilstoši Vācijas civiltiesībām ir trīsdesmit gadu. 195. pants tika grozīts un stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī. Parastais noilguma termiņš tika samazināts līdz trīs gadiem un kopš tā laika tāds ir palicis.

14.

Pārkāpumu izdarīšanas laikā Vācijas tiesībās nebija nevienas tiesību normas, kurā būtu noteikts specifisks noilguma termiņš procesiem, lai atgūtu nepamatoti sniegtas finanšu priekšrocības (tādas kā nepamatoti piešķirtas eksporta kompensācijas) vai, vispārīgāk, nepamatoti piešķirtas administratīvās priekšrocības. Gan administratīvās iestādes, gan tiesas piemēroja BGB 195. pantu mutatis mutandis ( 6 ).

15.

1993. gadā trīs sabiedrības ( 7 ) iesniedza pieteikumus eksporta kompensāciju avansa maksājumiem sakarā ar vairākām liellopu gaļas kravām, kas paredzētas eksportam uz Jordāniju. Hauptzollamt (“Galvenā muitas pārvalde”) ( 8 ) apmierināja šos pieteikumus.

16.

1998. gadā Hauptzollamt veica virkni pārbaužu. Šo pārbaužu rezultātā tā nonāca pie secinājuma, ka attiecīgā liellopu gaļa patiešām reeksportēta no Jordānijas uz Irāku. Tādēļ Hauptzollamt šīm trim sabiedrībām noteica pienākumu atmaksāt summas, kas piešķirtas kā eksporta kompensācijas, pamatojot, ka tās ir izmaksātas kļūdas dēļ saskaņā ar pieteikumu, kurā pieļauts pārkāpums ( 9 ).

17.

Sabiedrības pārsūdzēja Hauptzollamt lēmumus Finanzgericht Hamburg (Hamburgas Finanšu tiesa). 2005. gada 4. maijāFinanzgericht apmierināja viņu apelācijas sūdzības. Tā uzskatīja, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktā noteiktais noilguma termiņš bija beidzies; un līdz ar to attiecībā uz Hauptzollamt pieteikumu bija iestājies noilgums.

18.

Hauptzollamt iesniedza kasācijas sūdzību Bundesfinanzhof, kas apturēja tiesvedību un uzdeva šādus prejudiciālos jautājumus:

19.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Josef Vosding, Vion un Ze Fu, Čehijas valdība un Komisija.

20.

2008. gada 17. aprīļa tiesas sēdē piedalījās un sniedza mutvārdu apsvērumus lietas dalībnieki, kas bija iesnieguši rakstveida apsvērumus (izņemot Čehijas valdību), kā arī Francijas valdība.

21.

Visas trīs sabiedrības valsts tiesās apgalvoja, ka Hauptzollamt nav pierādījusi, ka apgalvotais pārkāpums patiešām notika. Tās atkārtoja šos argumentus šajā procesā.

22.

Tomēr EKL 234. pants ir balstīts uz skaidru funkciju nodalīšanu starp valsts tiesām un Tiesu. Jautājumi par faktiem ietilpst valsts tiesu kompetencē, bet Tiesas loma ir sniegt norādes par Kopienu tiesību interpretēšanu. Līdz ar to Tiesai par pamatu savam spriedumam sakarā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jāizmanto fakti, ko tai valsts tiesa ir izklāstījusi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 10 ).

23.

Pirmais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta iedarbību laikā. Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai šis pants ir piemērojams gadījumos, ja pārkāpums tika izdarīts vai beidzās, pirms stājās spēkā Regula ( 11 ).

24.

Tiesa ir pastāvīgi spriedusi, ka “procesuālajiem noteikumiem parasti ir jāattiecas uz visām prāvām, kas ir uzsāktas brīdī, kad tie stājas spēkā, atšķirībā no materiālo tiesību normām, kuras parasti interpretē tā, ka tās principā neattiecas uz situācijām, kas izveidojušās pirms to stāšanās spēkā” ( 12 ).

25.

Materiālo tiesību norma izņēmuma apstākļos var tikt piemērota ar atpakaļejošu spēku. Šāda piemērošana ar atpakaļejošu spēku ir iespējama tikai tiktāl, ciktāl saistībā ar šīs normas formulējumu, mērķiem un vispārēju sistēmu ir skaidras norādes par to, ka šajā normā ir paredzēta šāda iedarbība. Piemērojot materiālo tiesību normu ar atpakaļejošu spēju, ir jāpievērš pienācīga vērība tiesiskajai drošībai un tiesiskajai paļāvībai ( 13 ).

26.

Pirmais solis, lai noskaidrotu, vai iesniedzējtiesa var 3. panta 1. punktu piemērot ar atpakaļejošu spēku, ir noskaidrot, vai šis pants ir procesuāla vai materiāla rakstura.

27.

Spriedumā lietā Vonk Dairy Products ( 14 ) Tiesai nebija tieši jāizvērtē, vai Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts ir procesuāls noteikums, kas ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku. Spriedums pamatojas uz to, ka 3. panta 1. punkts ir procesuāls noteikums, ka tas bija piemērojams un ka attiecīgais noilgums patiešām bija tajā noteiktais noilgums ( 15 ). Tā kā procesu skaidri noteica Regula Nr. 2988/95 un faktiskais jautājums šajā lietā bija par to, vai eksportētāja rīcība var tikt klasificēta kā “nepārtraukti vai atkārtoti pārkāpumi”, nebija nepieciešams analizēt sīkāk, vai 3. panta 1. punkts ir tīri procesuāls noteikums ( 16 ).

28.

Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Bundesfinanzhof norāda virkni paralēļu starp Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktu un Kopienas Muitas Kodeksa 221. panta 3. punktu, par kuru runa bija lietā Molenbergnatie ( 17 ).

29.

Šajā pantā tika noteikts, ka “[muitas parāda] paziņošana [parādniekam] nav vajadzīga pēc triju gadu termiņa izbeigšanās, skaitot no muitas parāda rašanās dienas. Tomēr, ja muitas dienesti nav varējuši aprēķināt precīzu pēc likuma maksājamo summu tādas darbības rezultātā, kas var būt par pamatu kriminālvajāšanai, šādu paziņošanu var izdarīt pēc triju gadu termiņa beigām, ciktāl to ļauj spēkā esošie noteikumi”.

30.

Josef Vosding un Ze Fu savos apsvērumos seko secinājumiem, kurus izteikusi Bundesfinanzhof, un pamatojas uz pieņēmumu (pēc analoģijas piemērojot spriedumu lietā Molenbergnatie), ka noteikums ir materiāltiesiska norma. Savukārt Vion, Francija un Komisija uzskata, ka noteikums ir procesuālo tiesību norma ( 18 ).

31.

Spriedumā lietā Molenbergnatie Tiesa nosprieda, ka 221. panta 3. punkts ir “šķērslis šīm iestādēm prasīt minētā parāda piedziņu”, bet tas ir arī “noteikums, kas regulē pašu muitas parādu” ( 19 ). Vēlāk Tiesa izveidoja nepārprotamu saikni starp noilguma termiņa izbeigšanos un paša parāda pastāvēšanu, norādot, ka, izbeidzoties noilguma termiņam, “saistībā ar parādu [iestājas] noilgums un līdz ar to parāds tiek dzēsts” ( 20 ). Tādēļ tā klasificēja 221. panta 3. punktu kā materiāltiesisku noteikumu.

32.

Tomēr šī argumentācija nevar būt pamatota. Noilguma termiņa izbeigšanās tikai tāpēc, ka tā liedz kreditoram atgūt naudu, ko viņam ir parādā, nedzēš ne pašu parādu, ne šī parāda sekas. Kopumā parādi tiek dzēsti, kad tos atceļ kreditors vai kad parādnieks atmaksā summu, kuru ir parādā. Noilguma termiņa izbeigšanās nav analoģiska nevienai no šīm situācijām. Tā vietā, kā to ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] ir apgalvojis lietā Molenbergnatie, noilguma termiņš ietilpst “darbību tiesību” jomā (law of actions) ( 21 ). Tādēļ es piekrītu ģenerāladvokāta Džeikobsa uzskatam, ka parasti noilguma termiņa izbeigšanās automātiski “nedzēsīs” attiecīgās juridiskās saistības, kas pretējā gadījumā būtu realizējamas.

33.

Nekas Regulas 3. panta 1. punkta formulējumā nevedina domāt, ka darbības būtību regulē vai pat ietekmē 3. panta 1. punkts ( 22 ). Tā ir noilgumu termiņu nosakoša tiesību norma, skaidra un vienkārša. Tā struktūra patiešām ir klasiska.

34.

Ir acīmredzams, ka iestāžu veiktās izmeklēšanas būs vērstas uz to, lai noskaidrotu, vai pārkāpums patiešām ir noticis, un ka šo izmeklēšanu iznākumam ir tieša ietekme uz nākamajiem lēmumiem par to, vai a) vispār bija jāizmaksā eksporta kompensācija, b) ja bija, tad kādā apmērā, c) vai ir notikusi pārmaksa (salīdzinot šo skaitli ar jau izmaksāto eksporta kompensāciju) un d) ja ir bijusi, tad kādu summu valsts iestādēm ir jātiecas atgūt no saņēmēja. Bet šie faktori nevar likt secināt, ka Regulas 3. panta 1. punkts pēc sava rakstura ir materiāltiesiska norma.

35.

Manuprāt, Regulas 3. panta 1. punkts ir tīri procesuāls noteikums. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, kuru es jau esmu minējusi ( 23 ), tas tādēļ ir piemērojams visiem procesiem, kas notika, kad tas stājās spēkā.

36.

Ja Tiesa tomēr uzskata, ka 3. panta 1. punkts ir pamatoti jāatzīst par materiāltiesisku normu, tad ir nepieciešams izvērtēt, vai 3. panta 1. punkts atbilst sprieduma lietā Salumi ( 24 ) nosacījumiem un līdz ar to var tikt piemērots ar atpakaļejošu spēku. Īsumā šie nosacījumi ir tādi, ka atpakaļejošajam spēkam ir tieši jāizriet no normas formulējuma, mērķiem un vispārējās sistēmas un ka ir jābūt ievērotai tiesiskajai drošībai un tiesiskajai paļāvībai.

37.

Tieši tādēļ, ka pirmie divi sprieduma lietā Salumi nosacījumi paredz skaidru materiāltiesisko iedarbību (kuras nav apstrīdētajam pasākumam), ir grūti iedomāties, kādā veidā tie ir izpildīti šajā lietā. 3. panta 1. punkta acīmredzamā interpretācija kopsakarā ar 1. panta 1. punktā sniegtajām plašajām definīcijām norāda uz to, ka tas attiecas uz visām situācijām, kuras aptver Regula. Tiešs formulējums par pretējo būtu nepieciešams, lai noliegtu šo prezumpciju. Tāda tur nav. Tomēr tas pats par sevi nav pietiekami, lai konstatētu, ka likumdevējs skaidri vēlējās, lai 3. panta 1. punkts tiktu piemērots ar atpakaļejošu spēku.

38.

Regulas mērķis ir aizsargāt Kopienu finanšu intereses un paredzēt vispārīgus noteikumus par administratīvajiem pasākumiem un sodiem saistībā ar Kopienu tiesību pārkāpumiem. Šāds vispārējs tiesību normu kopums arī ietver noilguma termiņus nepamatoti izmaksātu summu atgūšanai, bet nesniedz norādes par to piemērojamību laikā.

39.

Saistībā ar mērķiem un vispārējo sistēmu Regulā ir noteikts “vienotu tiesību normu kopums” ( 25 ), paskaidrojot, kāpēc tas ir nepieciešami un atbilstoši ( 26 ). Kaut gan vienveidīga noilguma termiņa piemērošana ar atpakaļejošu spēku neiestājas pret šiem mērķiem, ne arī vājina Regulas vispārējo sistēmu, ir grūti šos elementus interpretēt kā tādus, kas pozitīvi atbalsta piemērošanu ar atpakaļejošu spēku.

40.

Visbeidzot, 3. panta 1. punkta piemērošana ar atpakaļejošu spēku noteiktu īsāku noilguma termiņu nekā to, kas noteikts valsts tiesībās. Tas ir par labu attiecīgajām sabiedrībām, ievērojot to tiesisko paļāvību ( 27 ). Mazāk skaidrs ir tas, vai tiesiskās drošības globālām interesēm kalpotu šāda interpretācija.

41.

Tādēļ es uzskatu, ka, ja (quod non) Regulas 3. panta 1. punkts būtu materiālo tiesību norma, tas neatbilstu sprieduma lietā Salumi kritērijiem. Līdz ar to es secinu, ka tāpēc, ka noilguma termiņš, kas noteikts Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā, ir procesuāla, nevis materiāltiesiska norma, šis noilguma termiņš ir piemērojams pat tad, ja attiecīgais pārkāpums tika izdarīts vai izbeigts pirms Regulas stāšanās spēkā.

42.

Otrais jautājums attiecas uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta materiālās piemērošanas jomu. Iesniedzējtiesa jautā, vai noilguma termiņš attiecas uz visiem atgūšanas pasākumiem, ko veic valsts iestādes pēc pārkāpuma atklāšanas ( 28 ).

43.

Spriedumā lietā Handlbauer ( 29 ) Tiesa nosprieda, ka 3. panta 1. punkts ir piemērojams gan pārkāpumiem, kas norādīti 4. pantā, gan pārkāpumiem, kas norādīti 5. pantā. Tiesa atzīmēja, ka 1. panta 1. punktā ir noteikti “vispārīgi noteikumi” un ka 1. panta 2. punktā ietvertā plašā “pārkāpuma” definīcija “aptver gan tīši vai aiz nolaidības izdarītus pārkāpumus, kuru rezultāts [..] būtu administratīvā soda piemērošana [ ( 30 )], gan arī pārkāpumus, kuru rezultāts ir nelikumīgi saņemtā labuma atgūšana [ ( 31 )] [..]”. Līdz ar to Tiesa nenošķīra šo divu kategoriju pārkāpumus ( 32 ).

44.

Rakstveida apsvērumos Komisija vērš Tiesas uzmanību uz virkni problēmu, kuras saskaņā ar Komisijas apgalvoto ir radījis spriedums lietā Handlbauer. Tā atkārtoja šīs bažas tiesas sēdē. Konkrētāk, Komisija apgalvo, ka Kopienu budžets varētu tikt apdraudēts, ja noilguma termiņš tiktu attiecināts uz administratīviem pasākumiem, kas nav sodi.

45.

Komisija apgalvo, ka noilguma termiņš darbojas par labu attiecīgo sabiedrību interesēm, ierobežojot laika posmu, kurā sabiedrība var tikt sodīta par pārkāpumu, un ka tas patiešām ir atbilstoši saistībā ar pasākumiem, kas nosaka sodus. Tomēr Kopienu finanšu intereses nosaka, ka mazāk nopietnus pasākumus nebūtu jāierobežo šādā veidā. Līdz ar to Komisija krasi nošķir tāda pārkāpuma sekas, kas izdarīts tīši vai aiz nolaidības, no sekām, kas izriet no pārkāpuma, kurš radies bez eksportētāja vainas.

46.

5. pantā noteiktie sodi ir administratīvie sodi. Tie atšķiras no 4. pantā noteiktajiem administratīvajiem atgūšanas pasākumiem pēc savas būtības un pēc iesaistīto summu aprēķināšanas. Tomēr neviens no tiem nerodas vakuumā. Abi rodas no izdarītā pārkāpuma un ir nesaraujami saistīti ar izdarīto pārkāpumu.

47.

Kopumā jebkurš pārkāpums ietver to, ka tiek atgūts nepamatoti gūtais labums ( 33 ) (t.i., izmaksāto summu atgūšana). Ja pārkāpums tika izdarīts tīši vai aiz nolaidības, var tikt uzlikts administratīvais sods. Komisijas argumentācija rada (perversu) rezultātu, ka eksportētāji, kas izdara pārkāpumus tīši vai aiz nolaidības, var baudīt noilguma termiņu, kas liegts tiem, kuri ir mazāk vainojami.

48.

Komisija iesaka, lai noilguma termiņus gan administratīvajiem pasākumiem, gan atgūšanas pasākumiem, kuri netiek veikti sakarā ar pārkāpumu ( 34 ), regulētu valsts tiesības. Tā norāda uz Regulas travaux préparatoires, apgalvojot, ka vairums dalībvalstu vēlējās attiecināt noilguma termiņu uz administratīvajiem sodiem. Tomēr travaux préparatoires ir papildinstruments tiesību aktu interpretēšanai. Tos nevar izmantot, lai iestātos pret tiešo tiesību aktu formulējumu ( 35 ). Pieņemtās Regulas tekstā nav šādas konstrukcijas, un Tiesa spriedumā lietā Handlbauer jau ir noraidījusi interpretāciju, ko izvirzījusi Komisija (kas savu viedokli pilnībā izteica minētajā lietā). Turklāt Tiesas interpretācija bija saskaņā ar ģenerāladvokāta secinājumiem ( 36 ) un Pirmās instances tiesa bija pieņēmusi šādu pašu nostāju spriedumā lietā T-125/01 Peix ( 37 ).

49.

Es piebilstu, ka šķiet, ka Komisijas argumentācija apvieno eksporta kompensācijas atgūšanu gadījumos, kad pārkāpums nebija ne tīšs, ne izdarīts nolaidības dēļ, ar eksporta kompensāciju atgūšanu, kuras nepamatoti izmaksājusi kompetentā iestāde gadījumā, kad nav noticis nekāds pārkāpums. Pirmo minēto gadījumu acīmredzami aptver Regula Nr. 2988/95 ( 38 ). Pēdējo minēto gadījumu acīmredzami neaptver ( 39 ).

50.

Šaura 3. panta 1. punkta materiālās piemērošanas jomas interpretācija turklāt nav atbalstīta Regulas formulējumā.

51.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka vārda “process” apjomam ir jānosaka 3. panta 1. punkta apjoms un ka “process” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nozīmē “procesu, kura rezultātā tiek uzlikts administratīvais sods”. Tomēr, manuprāt, 3. panta 1. punkta parametrus nosaka termins “pārkāpums”. 1. panta 2. punktā tas ir definēts kā “Kopienas tiesību normas pārkāpums, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus” ( 40 ).

52.

Atgūšanas process notiek tikai tad, ja ir noticis pārkāpums. Gan mazāk, gan vairāk nopietni pārkāpumi var apdraudēt Kopienu budžetu, kā to norāda 1. panta 2. punktā ietvertā termina “pārkāpums” plašā definīcija ( 41 ). Līdz ar to 3. panta 1. punktam ir jāaptver visi procesi, kas vērsti, lai atgūtu nepamatotu maksājumu, kas izriet no jebkāda veida pārkāpuma.

53.

Turklāt šķiet, ka ar Komisijas pieeju tiek ignorēts 1. panta 1. punkta tiešais formulējums — uz kuru norāda 3. panta 1. punkts —, kurā ir teikts, ka ar Regulu tiek pieņemti vispārīgi noteikumi, kas inter alia attiecas uz “administratīvajiem pasākumiem un sodiem”.

54.

Otrkārt, Komisija apgalvo, ka 3. panta 1. punkta ceturtās daļas formulējums pierāda, ka viss 3. panta 1. punkts attiecas tikai uz pārkāpumiem, kuru dēļ tiek uzlikti administratīvi sodi ( 42 ).

55.

Man šķiet, ka 3. panta 1. punkts kopumā nosaka vispārējo noilgumu sistēmu. Parastais noilguma termiņš ir četri gadi (3. panta 1. punkta pirmā daļa). Īpašās problēmas, kas izriet no nepārtrauktiem vai vairākkārtējiem pārkāpumiem, ir apskatītas 3. panta 1. punkta otrajā daļā. Jebkura kompetentās iestādes darbība, kas ir saistīta ar izmeklēšanu vai iztiesāšanu, ir pietiekama, lai pārtrauktu noilguma termiņu (3. panta 1. punkta trešā daļa). 3. panta 1. punkta ceturtajā daļā ir noteikts vispārējais noteikums, ka noilgums parasti iestājas (ieskaitot pārtraukumus saskaņā ar 3. panta 1. punkta trešo daļu) pēc astoņiem gadiem. Šim noteikumam ir tikai divi izņēmumi: a) gadījumā, kad kompetentās iestādes ir uzlikušas sodu (saskaņā ar 5. pantu), vai b) gadījumā, kad administratīvais process ticis apturēts saskaņā ar 6. panta 1. punktu. Pirmajā gadījumā 3. panta 2. punktā ir noteikts trīs gadu periods, kurā lēmums, ar kuru tiek noteikts administratīvais sods, ir jāievieš. Otrajā gadījumā ir piemērojami 6. panta detalizētie noteikumi. Man šķiet, ka šāda interpretācija rada saskanīgu priekšstatu par noilguma noteikumiem. Turpretī Komisijas ieteiktā 3. panta 1. punkta ceturtās daļas konstrukcija sakropļo pirmo trīs daļu dabisko nozīmi.

56.

Kā esmu norādījusi, es neuzskatu, ka pašreizējais Regulas formulējums var tikt padarīts bez sakropļošanas par tādu, kurā ir ietverta Komisijas apgalvotā nozīme. Ja Komisijai ir taisnība, apgalvojot, ka likumdevēja nolūks bija attiecināt šo noilguma termiņu tikai uz administratīvajiem sodiem, man šķiet, ka Komisijai būtu jāpiedāvā Padomei skaidrojošs labojums, nevis jālūdz Tiesai pārskatīt tās spriedumu lietā Handlbauer.

57.

Treškārt, 3. panta 1. punkts ir daļa no Regulas “Vispārējo principu” nodaļas. Tā apjoms principā ir jāinterpretē plaši.

58.

Ceturtkārt, 3. panta 1. punkts ir jāapskata administratīvo tiesību kontekstā, kas to aptver. Šajā sakarā Komisija uzsver, ka noilguma termiņš administratīvajiem pārkāpumiem tiek skaitīts no brīža, kad noticis pārkāpums, bet nepamatoti iegūtu priekšrocību atgūšanas gadījumā tas sākas no priekšrocības piešķiršanas brīža. Pēc tam Komisija pamatojas uz pieņēmumu, ka pēdējais minētais gadījumus vienmēr ir agrāk par pirmo. Uz šī pamata Komisija apgalvo, ka eksportētājs, kas ir izdarījis pārkāpumu (sakarā ar kuru vai nu tiek veikti atgūšanas pasākumi, vai tiek uzlikts administratīvais sods), baudīs saskaņā ar spriedumu lietā Handlbauer labāku attieksmi nekā eksportētājs, kas nav izdarījis pārkāpumu, sakarā ar šo atšķirību noilguma termiņa sākšanās brīdī.

59.

Tomēr Komisijas premisa ir nepareiza. Nav obligāti, ka priekšrocība tiks piešķirta pirms pārkāpuma notikšanas. Piemēram, ja pārkāpums izpaužas kā pieteikumā nepareizi ievadīta informācija, šo divu notikumu rašanās kārtība būs apgriezta. Tas, vai konkrētajā gadījumā eksportētājs baudīs labāku attieksmi saskaņā ar valsts tiesībām vai saskaņā ar Regulu, būs atkarīgs gan no šo divu notikumu notikšanas brīža, gan no tā, vai valsts tiesību akti nosaka ilgāku vai īsāku noilguma termiņu salīdzinājumā ar Regulā noteikto. Tas nav pienācīgs pamats, lai pārskatītu spriedumu lietā Handlbauer.

60.

Es secinu, ka 3. panta 1. punktā noteiktais noilguma termiņš ir vispārpiemērojams tādiem administratīvajiem pasākumiem kā pārkāpumu rezultātā piešķirtu eksporta kompensāciju atgūšana, kā arī administratīvajiem sodiem.

61.

Tā kā atbildes uz pirmajiem diviem jautājumiem ir apstiprinošas, es pievēršos trešajam jautājumam.

62.

Trešajā jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādā mērā dalībvalsts saskaņā ar 3. panta 3. punktu var atkāpties no 3. panta 1. punkta.

63.

Šim jautājumam ir divas daļas. Pirmkārt, vai valsts tiesību normai ir jābūt pieņemtai pēc Regulas Nr. 2988/95, lai varētu izmantot atkāpi? Otrkārt, cik specifiskiem ir jābūt tiesību aktiem?

64.

3. panta 3. punktā ir norādīts, ka dalībvalstis “patur” iespēju piemērot ilgāku noilguma termiņu ( 43 ). Vārds “patur” norāda — manuprāt, diezgan nepārprotami —, ka valsts tiesību akti, kas bija spēkā pirms Regulas Nr. 2988/95 stāšanās spēkā, nav jāatceļ. Šādus tiesību aktus aptver šī atkāpe. Dalībvalstis var pieņemt jaunus tiesību aktus, kas nosaka ilgākus noilguma termiņus, jo šī atkāpe saglabā dalībvalstu pilnvaras to darīt. Taču tās nedrīkst ieviest īsāku noilguma termiņu. Šāda interpretācija ir saderīga ar Regulas mērķi iestāties pret darbībām, kas kaitē Kopienu finanšu interesēm ( 44 ).

65.

3. panta 1. punktā noteiktā noilguma termiņa apjoms ir definēts 1. panta 1. punktā un 1. panta 2. punktā. Noilguma termiņš ir termiņš, kas attiecas uz procesiem saistībā ar “pārkāpumiem”, kā tie ir definēti 1. panta 2. punktā ( 45 ). No tā izriet, ka tiesību aktiem, kuri tiecas atkāpties no 3. panta 1. punkta, pamatojoties uz 3. panta 3. punktu, ir tāpat jāietilpst šajā apjomā.

66.

Manuprāt, BGB 195. punkts neatbilst šim nosacījumam.

67.

BGB ir Vācijas civiltiesību vispārēja kodifikācija. BGB 195. pantā noteiktais noilgums termiņš ir vispārēja civiltiesību norma. Tas kā tāds nav saistīts ar administratīvo tiesību jautājumiem. Konkrētāk, tas per se nav piemērojams nepamatoti piešķirtu eksporta kompensāciju atgūšanai ( 46 ).

68.

Šķiet, ka pirms Regulas Nr. 2988/95 stāšanās spēkā Vācijas tiesas piemēroja BGB 195. pantu pēc analoģijas situācijām, kas ietvēra summu administratīvu atgūšanu. Piemērošana pēc analoģijas nav piemērošana, kas skaidri un nepārprotami atkāpjas no parastā noilguma termiņa, kurš noteikts Regulā saistībā ar procesiem par “Kopienu tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam”. Tagad Regula Nr. 2988/95 nosaka standarta noilguma termiņu (parasti četrus gadus). Tā kā tas ir ietverts Regulā, šis noilguma termiņš ir tieši piemērojams. Ilgāka noilguma termiņa piemērošana sakarā ar piemērošanu pēc analoģijas, ko tiesas praktizēja iepriekš, tieši iestātos pret tiesiskās drošības prasībām. Tādēļ es uzskatu, ka BGB 195. pantā noteiktais vispārējais noilguma termiņš nevar tikt piemērots, pamatojoties uz Regulas 3. panta 3. punktu.

69.

Faktam, ka attiecīgo notikumu laikā BGB 195. pantā noteiktais noilguma termiņš bija trīsdesmit gadu, noteiktos rakstveida apsvērumos tika pievērsta ievērojama uzmanība. Ja Regula nebūtu piemērojama, šie argumenti patiešām būtu atbilstīgi diskusijai, vai bija pienācīgi piemērot BGB 195. pantu pēc analoģijas administratīvajiem procesiem par summu atgūšanu, kas izmaksātas no Kopienu budžeta. Tomēr līdz ar Regulas Nr. 2988/95 stāšanos spēkā valsts tiesību aktos noteiktais noilguma termiņš, kuru tiecas piemērot valsts iestādes, kļūst nenozīmīgs. Piemērošana pēc analoģijas vairs nav pieņemama.

70.

Šī iemesla dēļ nekādas grūtības neizriet no fakta, ka 2002. gada grozījumi BGB 195. pantā samazināja vispārējo civiltiesisko noilguma termiņu līdz trīs gadiem. Tā kā BGB 195. pants vairs nevar tikt piemērots pēc analoģijas eksporta kompensāciju, kas nepamatoti saņemtas pārkāpuma rezultātā, atgūšanai, tajā noteiktais trīs gadu termiņš neskar četru gadu termiņu, kas noteikts 3. panta 1. punkta pirmajā daļā. Vienkārši runājot, šīs divas tiesību normas darbojas dažādās jomās. Līdz ar to starp tām nav nekāda konflikta.

71.

Pilnības labad es piebilstu, ka valsts tiesību aktiem, kuri nosaka specifisku (ilgāku) noilguma termiņu, kas piemērojams procesos saistībā ar nepamatoti saņemtiem maksājumiem, kuri apdraud Kopienu budžetu, būtu jāatbilst Kopienu tiesību vispārējiem principiem (tādiem kā diskriminācijas aizliegums) un būtu jābūt samērīgiem, lai uz tiem attiektos 3. panta 3. punktā paredzētā atkāpe. Tā kā standarta noilguma termiņš saskaņā ar Regulu Nr. 2988/95 ir četri gadi, trīsdesmit gadu noilguma termiņš jebkurā gadījumā būtu nesamērīgs.

72.

Tādēļ es secinu, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 3. punkts attiecas uz ilgākiem noilguma termiņiem, kas tika noteikti valsts tiesību aktos pirms Regulas stāšanās spēkā, ja šādi noilguma termiņi bija vai ir specifiski piemērojami procesiem, kas ietilpst Regulas piemērošanas jomā, un atbilst Kopienu tiesību vispārējiem principiem.

73.

Tādēļ es iesaku Tiesai uz Bundesfinanzhof jautājumiem atbildēt šādi: