1

Alumīnijs (vai alumīnija oksīds, turpmāk tekstā – “alumīnija oksīds”) ir balts pulveris, ko galvenokārt izmanto metāllietuvēs alumīnija ražošanai. To iegūst boksīta rūdas attīrīšanas procesā, kura pēdējais posms ir kalcinēšana. Vairāk nekā 90 % no kalcinētā alumīnija oksīda izmanto, lejot alumīniju. Atlikumu apstrādā tālāk un izmanto ķīmiskos preparātos. Pastāv divu dažādu produktu tirgi, proti, metalurģiski izmantojama alumīnija oksīda un ķīmiski izmantojama alumīnija oksīda tirgus. Minerāleļļas var tikt izmantotas par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā.

2

Īrijā, Itālijā un Francijā ir tikai pa vienam alumīnija oksīda ražotājam. Itālijā tas ir Eurallumina SpA, reģistrēta Sardīnijā. Alumīnija oksīda ražotāji ir arī Vācijā, Spānijā, Grieķijā, Ungārijā un Apvienotajā Karalistē.

3

Kopš 1993. gada Itālijas Republikā minerāleļļām, ko izmanto kā kurināmo alumīnija oksīda ražošanai Sardīnijā, tiek piemērots atbrīvojums no akcīzes nodokļa (turpmāk tekstā – “strīdīgais atbrīvojums”). Itālijas tiesībās strīdīgais atbrīvojums tika ieviests ar decreto legislativo 26 ottobre 1995, no 504, testo unico delle disposizioni legislative concernenti le imposte sulla produzione e sui consumi e relative sanzioni penale e amministrative (1995. gada 26. oktobra Likumdošanas dekrēts Nr. 504, kas ir konsolidēts tiesību normu kopums attiecībā uz nodokļiem ražošanai un patēriņam un krimināliem un administratīviem sodiem šajā jomā, 1995. gada 29. novembraGURI Nr. 279 kārtējais pielikums; turpmāk tekstā – “1995. gada likumdošanas dekrēts”).

4

Strīdīgā atbrīvojuma Sardīnijā piemērošana līdz 1994. gada 31. decembrim tika atļauta ar Padomes 1993. gada 13. decembra Lēmumu 93/697/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 321, 29. lpp.). Vēlāk Eiropas Savienības Padome ar 1996. gada 22. aprīļa Lēmumu 96/273/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa noteiktām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 102, 40. lpp.), šo atļauju pagarināja līdz 1996. gada 31. decembrim. Ar 1997. gada 30. jūnija Lēmumu 97/425/EK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvā 92/81/EEK paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 182, 22. lpp.), Padome vēlreiz pagarināja šo atļauju līdz 1998. gada 31. decembrim. Ar Padomes 1999. gada 30. marta Lēmumu 1999/255/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvu 92/81/EEK ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa noteiktām minerāleļļām un ar kuru groza Lēmumu 97/425 (OV L 99, 26. lpp.), minētā atļauja no jauna tika pagarināta līdz 1999. gada 31. decembrim. Ar 1999. gada 17. decembra Lēmumu 1999/880/EK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvā 92/81/EEK paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 331, 73. lpp.), Padome vēlreiz pagarināja šo atļauju līdz 2000. gada 31. decembrim.

5

Ar Padomes 2001. gada 12. marta Lēmumu 2001/224/EK, kas attiecas uz pazeminātām akcīzes nodokļa likmēm vai atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 84, 23. lpp.), kas ir pēdējais lēmums attiecībā uz strīdīgo atbrīvojumu, minētais atbrīvojums tika pagarināts līdz 2006. gada 31. decembrim. Atbilstoši šī lēmuma 5. apsvērumam šis lēmums “neattiecas uz to procedūru iznākumu, kas var tikt uzsāktas attiecībā uz iekšējā tirgus darbības traucējumiem, sevišķi saskaņā ar [EKL] 87. un 88. pantu”, un “tas neatbrīvo dalībvalstis no prasības saskaņā ar [EKL] 88. pantu ziņot Komisijai par potenciālajiem valsts atbalsta gadījumiem”.

6

Ar 1998. gada 29. maija vēstuli Eiropas Kopienu Komisija pieprasīja Itālijas iestādēm iesniegt informāciju, lai pārbaudītu, vai strīdīgais atbrīvojums ietilpst EKL 87. un 88. panta piemērošanas jomā. Pēc Komisijas 1998. gada 16. jūnija atgādinājuma Itālijas Republika atbildēja 1998. gada 20. jūlijā.

7

Ar 2000. gada 17. jūlija vēstuli Komisija pieprasīja Itālijas Republikai paziņot par strīdīgo atbrīvojumu. Komisija atgādināja Itālijas iestādēm, ka tā ar 2000. gada 27. septembra vēstuli ir aicinājusi iesniegt papildinformāciju. Pēc Komisijas 2000. gada 20. novembra atgādinājuma Itālijas Republika atbildēja 2000. gada 7. decembrī.

8

Ar 2001. gada 30. oktobra Lēmumu C(2001) 3300 Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz strīdīgo atbrīvojumu (turpmāk tekstā – “formālā izmeklēšanas procedūra”). Šis lēmums Itālijas Republikai tika paziņots ar 2001. gada 5. novembra vēstuli un 2002. gada 2. februārī tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 30, 17. lpp.).

9

Ar 2002. gada 26. un 28. februāra un 1. marta vēstulēm Komisija saņēma attiecīgi Aughinish Alumina Ltd, Eurallumina SpA, Alcan Inc. un Eiropas Alumīnija apvienības apsvērumus. Tie Itālijas Republikai tika paziņoti 2002. gada 26. martā.

10

Itālijas Republika iesniedza savus apsvērumus ar 2002. gada 6. februāra vēstuli.

11

2005. gada 7. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā (OV 2006, L 119, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “I lēmums par alumīnija oksīdu”).

12

I lēmums par alumīnija oksīdu attiecas uz laikposmu pirms 2004. gada 1. janvāra, dienas, kurā kļuva piemērojama Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīva 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.) un ar ko groza Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/81/EEK par minerāleļļu akcīzes nodokļu struktūras harmonizāciju (OV L 316, 12. lpp.), kā arī Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvu 92/82/EEK par minerāleļļām uzlikto akcīzes nodokļu likmju tuvināšanu (OV L 316, 19. lpp.), un kura stājās spēkā 2003. gada 31. decembrī (57. apsvērums). Taču formālā izmeklēšanas procedūra ar to tika pagarināta attiecībā uz laikposmu pēc 2003. gada 31. decembra (92. apsvērums).

13

I lēmuma par alumīnija oksīdu rezolutīvajā daļā ir paredzēts:

“1. pants

Līdz 2003. gada 31. decembrim piešķirtie Francijas, Īrijas un Itālijas atbrīvojumi no akcīzes nodokļa smagajai dīzeļdegvielai, ko izmanto alumīnija oksīda ražošanā, ir uzskatāmi par valsts palīdzību [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē.

2. pants

Laikposmā no 1990. gada 17. jūlija līdz 2002. gada 2. februārim piešķirtā palīdzība, ciktāl tā ir nesaderīga ar kopējo tirgu, nav jāpiedzen, jo tas būtu pretrunā Kopienas tiesību vispārīgajiem principiem.

3. pants

Šā lēmuma 1. pantā minētā palīdzība, kas ir piešķirta laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir saderīga ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta nozīmē, ciktāl saņēmēji maksā nodokļa likmi vismaz EUR 13,01 par smagās dīzeļdegvielas 1000 kg.

4. pants

[..] palīdzība, kas ir piešķirta laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, nav saderīga ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta nozīmē, ciktāl saņēmēji nav maksājuši nodokļa likmi EUR 13,01 par smagās dīzeļdegvielas 1000 kg.

5. pants

1.   Francija, Īrija un Itālija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai no saņēmējiem piedzītu 4. pantā minēto nesaderīgo palīdzību.

[..]

5.   Divu mēnešu laikā no šā lēmuma izziņošanas dienas Francija, Īrija un Itālija 4. pantā minētās nesaderīgās palīdzības saņēmējiem pieprasa atmaksāt nelikumīgi piešķirto palīdzību ar procentiem.”

14

Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2006. gada 16. un 23. februārī, Itālijas Republika un Eurallumina cēla šīs prasības, kas tika reģistrētas attiecīgi ar numuriem T‑60/06 un T‑62/06.

15

Saskaņā ar 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 14. pantu un pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas saskaņā ar minētā reglamenta 51. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā tiesas sastāvā.

16

Ar 2007. gada 24. maija rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 50. pantam nolēma apvienot lietas T‑60/06 un T‑62/06 un lietas T‑50/06, T‑56/06, T‑69/06 (turpmāk tekstā – “I alumīnija oksīda lietas”) mutvārdu procesā.

17

Ar 2007. gada 12. decembra spriedumu Īrija u.c./Komisija (T‑50/06, T‑56/06, T‑60/06, T‑62/06 un T‑69/06, EU:T:2007:383) Vispārējā tiesa apvienoja I alumīnija oksīda lietas sprieduma taisīšanai, atcēla I lēmumu par alumīnija dioksīdu un lietā T‑62/06 noraidīja prasību pārējā daļā.

18

Ar 2008. gada 26. februāra prasības pieteikumu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par šo Vispārējās tiesas spriedumu.

19

Ar 2009. gada 2. decembra spriedumu Komisija/Īrija u.c. (C‑89/08 P, Krājums, EU:C:2009:742) Tiesa atcēla spriedumu Īrija u.c./Komisija, minēts 17. punktā (EU:T:2007:383), ciktāl Vispārējā tiesa bija atcēlusi I lēmumu par alumīnija oksīdu, nosūtīja I alumīnija oksīda lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

20

Pēc sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 19. punktā (EU:C:2009:742), un saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 118. panta 1. punktu I alumīnija oksīda lietas ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra lēmumu tika nodotas otrajai palātai paplašinātā sastāvā.

21

Ar otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2010. gada 1. marta rīkojumu I alumīnija oksīda lietas tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

22

Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 20. septembra lēmumu I alumīnija oksīda lietas tika nodotas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.

23

Ar 2012. gada 21. marta spriedumu Īrija/Komisija (T‑50/06 RENV, T‑56/06 RENV, T‑60/06 RENV, T‑62/06 RENV un T‑69/06 RENV, Krājums, EU:T:2012:134) Vispārējā tiesa atcēla I lēmumu par alumīnija oksīdu, ciktāl tajā ticis konstatēts vai ciktāl tas ticis balstīts uz konstatējumu, ka tie atbrīvojumi no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, kurus Francijas Republika, Īrija un Itālijas Republika bija piešķīrusi līdz 2003. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā – “atbrīvojumi no akcīzes nodokļa”), ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un ciktāl ar to Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai ticis noteikts pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu minētos atbrīvojumus no to saņēmējiem, ja tie nav samaksājuši akcīzes nodokli vismaz EUR 13,01 apmērā par smagās dīzeļdegvielas 1000 kg.

24

Ar 2012. gada 1. jūnija prasības pieteikumu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par šo Vispārējās tiesas spriedumu.

25

Ar 2013. gada 10. decembra spriedumu Komisija/Īrija u.c. (C‑272/12 P, Krājums, EU:C:2013:812) Tiesa atcēla spriedumu Īrija/Komisija, minēts 23. punktā (EU:T:2012:134), nosūtīja I alumīnija oksīda lietas atpakaļ Vispārējai tiesai un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

26

Pēc sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), I alumīnija oksīda lietas ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 21. janvāra un 10. marta lēmumiem tika nodotas pirmajai palātai.

27

Saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 119. panta 1. punktu Eurallumina un Komisija iesniedza procesuālos rakstus ar apsvērumu izklāstu attiecīgi 2014. gada 28. janvārī un 17. martā. Savā procesuālajā rakstā ar apsvērumu izklāstu Eurallumina apgalvoja, ka tā nevēlas ņemt vērā no sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), izrietošās sekas, un lūdza Vispārējo tiesu lemt par visiem pamatiem, kas izvirzīti prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam. Komisija to ņēma vērā savos procesuālajos rakstos. Itālijas Republika iestāšanās rakstu neiesniedza.

28

Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2014. gada 30. septembra lēmumu I alumīnija oksīda lietas saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 118. panta 1. punktu tika nodotas atpakaļ pirmajai palātai paplašinātā sastāvā.

29

Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu un, veicot 1991. gada 2. maija Reglamenta 64. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza lietas T‑60/06 RENV II dalībniekiem izteikties par vienu no strīda aspektiem. Lietas dalībnieki šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

30

Ar pirmās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2015. gada 26. janvāra rīkojumu šīs lietas tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.

31

Eurallumina un Komisijas apsvērumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem tika uzklausītas 2015. gada 6. marta tiesas sēdē. Itālijas Republika šajā tiesas sēdē netika pārstāvēta.

32

Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

33

Eurallumina prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:

34

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

35

Vispirms ir jānorāda, ka abu prasību mērķis ir atcelt I lēmumu par alumīnija oksīdu, ciktāl tajā ir konstatēts strīdīgais atbalsts un Itālijas Republikai uzlikts pienākums to atgūt (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Līdz ar to abām prasībām ir viens priekšmets.

36

Lietā T‑60/06 RENV II Komisija izvirza iebildi par nepieņemamību, pirmkārt, attiecībā uz pirmo pamatu, ciktāl tas izriet no tā, ka nav ievēroti EKL 87. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi valsts atbalsta konstatēšanai, kuri, pirmām kārtām, ir saistīti ar saņēmējam piešķirtajām priekšrocībām un, otrām kārtām, konkurences izkropļojumiem un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, un, otrkārt, attiecībā uz sesto pamatu, ciktāl tas attiecas uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā formālās izmeklēšanas procedūras pārmērīgais ilgums. Šie iebildumi pirmo reizi esot tikuši izvirzīti replikā, un līdz ar to tie esot jauni pamati 1991. gada 2. maija Reglamenta 48. panta 2. punkta izpratnē, kas esot jānoraida kā nepieņemami.

37

Itālijas Republika nav atbildējusi uz šiem iebildumiem par nepieņemamību.

38

Lietā T‑62/06 RENV II Komisija apgalvo, ka prasība nav pieņemama, jo tās mērķis, galvenokārt, esot vienīgi apstrīdētā lēmuma atcelšana. Tā turklāt uzskata, ka pamats, ar kuru Eurallumina apstrīd, ka strīdīgais atbrīvojums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, pirmo reizi esot ticis izvirzīts replikā un līdz ar to tas esot jauns pamats 1991. gada 2. maija Reglamenta 48. panta 2. punkta izpratnē, kas esot jānoraida kā nepieņemams.

39

Eurallumina lūdz noraidīt iebildi par nepieņemamību, kas vērsta pret prasību lietā T‑62/06 RENV II, uzskatot to par nepamatotu. Turpretī tā nav sniegusi atbildi uz iebildi par nepieņemamību, kas tikusi vērsta pret jaunu pamatu, kurš būtībā izriet no EKL 87. panta 1. punkta pārkāpuma.

40

Vispirms, runājot par iebildi par nepieņemamību attiecībā uz prasību lietā T‑62/06 RENV II, ciktāl tās mērķis, galvenokārt, esot vienīgi apstrīdētā lēmuma atcelšana, ir jākonstatē, ka papildus apstrīdētā lēmuma atcelšanai minētā prasība ir vērsta arī uz to, lai Vispārējā tiesa piespriestu Komisijai nenoteikt Itālijas Republikas līdz 2006. gada 31. decembrim vai vismaz līdz 2003. gada 31. decembrim piešķirtā valsts atbalsta atgūšanu, jo minētais atbalsts esot likumīgs.

41

Tomēr šī prasība ir vērsta vienīgi uz to, lai konstatētu ar apstrīdēto lēmumu saistītu nelikumību un atbalstītu pamatus un iebildumus, kas izvirzīti lūguma atcelt apstrīdēto lēmumu pamatojumam un līdz ar to arī šīs pašas minētās prasības pamatojumam. Minētajai prasībai tātad nav nekādas autonomas nozīmes salīdzinājumā ar prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

42

Pat pieņemot, kā to ierosina Komisija, ka šai prasībai ir arī citi mērķi, nevis tikai apstrīdēta lēmuma atcelšana, kā, piemēram, rīkojuma izdošana vai tāda pasākuma noteikšana, kas liegtu Komisijai konstatēt strīdīgo atbalstu vai noteikt tā atgūšanu, tā esot jānoraida kā nepieņemama, jo Vispārējās tiesas kompetencē neesot to apmierināt.

43

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Vispārēja tiesa nevar dot rīkojumus iestādēm vai to vietā pieņemt lēmumu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1995. gada 24. janvāris, Ladbroke Racing/Komisija, T‑74/92, Krājums, EU:T:1995:10, 75. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā tas it īpaši ir likumības pārbaudes, pamatojoties uz LESD 230. pantu, ietvaros, ciktāl EKL 233. panta pirmajā daļā ir tieši paredzēts, ka iestādei, kura ir atceltā akta izdevēja, ir jāveic pasākumi, lai izpildītu spriedumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1986. gada 24. jūnijs, AKZO Chemie un AKZO Chemie UK/Komisija, 53/85, Krājums, EU:C:1986:256, 23. punkts, un Ladbroke Racing/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:1995:10, 75. punkts).

44

Turklāt attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, kas lietā T‑62/06 RENV II ir vērsta pret Eurallumina pamatu, ar kuru tā apstrīd, ka strīdīgais atbrīvojums ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tai trūkst faktiska pamatojuma, un līdz ar to, ciktāl no Eurallumina replikas neizriet, ka tā šādu pamatu jau būtu izvirzījusi, tā ir jānoraida.

45

Visbeidzot, runājot par lietā T‑60/06 RENV II izvirzīto iebildi par nepieņemamību, kas vērsta pret iebildumiem, kuri, pirmkārt, izriet no tā, ka nav ievēroti EKL 87. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi valsts atbalsta konstatēšanai, kuri, pirmām kārtām, ir saistīti ar saņēmējam piešķirtajām priekšrocībām un, otrām kārtām, ar konkurences izkropļojumu un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, un, otrkārt, no tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma, kas izriet no tā, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā formālās izmeklēšanas procedūras pārmērīgais ilgums, ir jāatgādina, ka saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, skatot to kopsakarā ar 48. panta 2. punktu, jaunu pamatu izvirzīšana pēc prasības pieteikuma iesniegšanas ir aizliegta, ja vien šie pamati nav balstīti uz tiesību un faktu apstākļiem, kas ir atklājušies procesa laikā. Tomēr pamats, kas tieši vai netieši papildina iepriekš prasības pieteikumā izvirzītu pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir jāatzīst par pieņemamu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2008. gada 15. oktobris, Mote/Parlaments? T‑345/05, Krājums, EU:T:2008:440, 85. punkts un tajā minētā judikatūra). Analoģisks risinājums ir piemērojams attiecībā uz iebildumu, kas ir izvirzīts pamata atbalstam.

46

Lai tas varētu tikt uzskatīts par iepriekš izvirzīta pamata vai iebilduma papildinājumu, jaunajam argumentam ir jābūt pietiekami ciešai saiknei ar sākotnēji prasības pieteikumā norādītajiem pamatiem vai iebildumiem, lai tie varētu tikt uzskatītu par dabisku diskusijas attīstības tiesvedības ietvaros rezultātu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 26. novembris, Groupe Gascogne/Komisija,C‑58/12 P, Krājums, EU:C:2013:770, 31. punkts).

47

Šajā gadījumā, kā to pamatoti norāda Komisija, iepriekš 45. punktā minētie iebildumi nav ietverti prasības pieteikumā lietā T‑60/06 RENV II un tātad tie ir jauni iebildumi.

48

Turklāt šis jaunais pamats nav saistīts ne ar vienu no faktu vai tiesību apstākļiem, kas būtu kļuvuši zināmi procesa Vispārējā tiesā laikā.

49

Visbeidzot, šie jaunie iebildumi nav kāda no prasības pieteikuma lietā T‑60/06 RENV II izvirzīto pamatu, kuri attiecas uz dažādiem tiesību jautājumiem, papildinājumi. It īpaši tiem nav ciešas saiknes ar pirmo pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu neievērošanu, vai sesto pamatu, kas ir balstīts uz juridisku argumentu, saskaņā ar kuru tiesiskās paļāvības aizsardzības, tiesiskās noteiktības un likumības prezumpcijas principiem ir pretrunā, ka valsts atbalsts tiek atgūts pēc tam, kad Padome to ir apstiprinājusi, balstoties uz noteikumiem nodokļu saskaņošanas jomā.

50

Ņemot vērā iepriekš 45.–49. punktā minētos apsvērumus, ir jāpieņem Komisijas lietā T‑60/06 RENV II izvirzītās iebildes par nepieņemamību, un līdz ar to kā nepieņemami ir jānoraida iebildumi, kas ir balstīti, pirmkārt, uz to, ka nav ievēroti EKL 87. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi valsts atbalsta konstatēšanai, kuri, pirmām kārtām, ir saistīti ar saņēmējam piešķirtajām priekšrocībām un, otrām kārtam, ar konkurences izkropļojumu un ietekmi uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, un, otrkārt, uz tiesiskās noteiktības principa pārkāpumu, kas izriet no tā, ka apstrīdētajā lēmumā neesot ņemts vērā formālās izmeklēšanas procedūras pārmērīgais ilgums.

51

Prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam Itālijas Republika izvirza sešus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu un pretrunīgu pamatojumu. Otrais pamats izriet no Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta un 4. panta, kā arī Lēmumu 93/697, 96/273, 97/425, 1999/255, 1999/880 un 2001/224 (turpmāk tekstā – “Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu”) pārkāpuma. Trešais pamats attiecas uz noteikumu par valsts atbalstu vides aizsardzībai un, konkrētāk, Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2001, C 37, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas pamatnostādnes”) 82. punkta otrās daļas a) apakšpunkta pārkāpumu. Ceturtais pamats izriet no EKL 87. panta 3. punkta un Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) pārkāpuma. Piektais pamats attiecas uz Direktīvas 2003/96 18. panta, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, kā arī Lēmuma 2001/224 pārkāpumu. Sestais pamats izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas, tiesiskās noteiktības un likumības prezumpcijas principu pārkāpuma.

52

Prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam Eurallumina izvirza četrus pamatus. Pirmais pamats attiecas uz tiesiskās paļāvības ievērošanas principa pārkāpumu. Otrais pamats izriet no tiesiskās noteiktības, spēkā esamības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgās iedarbības principu, kā arī lex specialis derogat legi generali principa pārkāpuma. Trešais pamats attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu. Ceturtais pamats būtībā izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī tiesiskās paļāvības ievērošanas principa pārkāpuma.

53

Vispirms ir jāpārbauda pamats, ar kuru Eurallumina būtībā apstrīd noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošanu strīdīgajam atbrīvojumam, proti, otrais pamats, kas ticis izvirzīts prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam un kurš izriet no tiesiskās noteiktības, likumības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgās iedarbības principu, kā arī lex specialis derogat legi generali principa pārkāpuma.

54

Pēc tam ir jāizvērtē pamats, ar kuru Itālijas Republika būtībā iebilst pret to, ka strīdīgais atbrīvojums laikposmā līdz 2003. gada 31. decembrim ticis kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, proti, pirmais pamats, kas ticis izvirzīts prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam un kurš izriet no EKL 87. panta 1. punkta pārkāpuma un pretrunīga pamatojuma.

55

Tad ir jāizvērtē pamati, ar kuriem Itālijas Republika būtībā kritizē to, ka strīdīgais atbrīvojums tiek kvalificēts par jaunu atbalstu, nevis pastāvošu atbalstu EKL 88. panta izpratnē, proti, otrais pamats, kas izriet no Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta, kā arī Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu pārkāpuma, un piektais pamats, kas attiecas uz Direktīvas 2003/96 18. panta, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, kā arī Lēmuma 2001/224 pārkāpumu, kuri tikuši izvirzīti prasības lietā T‑60/06 RENV II atbalstam.

56

Pēc tam ir jāizvērtē pamati, ar kuriem Itālijas Republika būtībā pārmet Komisijai, ka tā par nesaderīgu ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē atzinusi līdz 2003. gada 31. decembrim, pamatojoties uz strīdīgo atbrīvojumu, piešķirto atbalstu, proti, trešais pamats, kas attiecas uz noteikumu, kuros regulēts valsts atbalsts vides aizsardzībai, konkrēti, Kopienas pamatnostādņu 82. punkta otrās daļas a) apakšpunkta, pārkāpumu, un ceturtais pamats, kas izriet no EKL 87. panta 3. punkta un pamatnostādņu pārkāpuma, kuri tikuši izvirzīti prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam.

57

Visbeidzot, noslēgumā ir jāizvērtē pamati, ar kuriem prasītājas būtībā apstrīd strīdīgā atbalsta atgūšanu, proti, pirmkārt, sestais pamats, kas izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas, tiesiskās noteiktības un nevainīguma prezumpcijas principu pārkāpuma un kurš ticis izvirzīts prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam, un, otrkārt, pirmais pamats, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, trešais pamats, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, un ceturtais pamats, kas izriet no EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu, kā arī tiesiskās paļāvības principa pārkāpuma, kuri tikuši izvirzīti prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam.

58

Eurallumina apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā, uzskatot, ka strīdīgais atbrīvojums laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim ir bijis nelikumīgs valsts atbalsts un ka tas ir jāatgūst, esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības, lex specialis derogat legi generali, kā arī iestāžu aktu spēkā esamības un lietderīgas iedarbības principus. Tā būtībā norāda, ka iepriekš minētie principi esot šķērslis noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošanai strīdīgajam atbrīvojumam.

59

Eurallumina apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās noteiktības, kā arī likumības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgas iedarbības principus, kā tie interpretēti judikatūrā, ciktāl tā strīdīgo atbrīvojumu ir kvalificējusi par valsts atbalstu, kura atgūšanu tā var noteikt attiecībā uz laikposmu no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim. Šajā ziņā Eurallumina, pirmkārt, pamatojas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā esot netieši apstrīdēta Direktīvas 2003/96, ar ko tika aizstātas un atceltas Direktīvas 92/81 un 92/82, 18. panta, kā arī Lēmuma 2001/224 spēkā esamība, lai gan attiecībā uz tiem pastāvēja likumības prezumpcija, kā arī to īstenošanas pasākumu spēkā esamība, kurus veica Itālijas Republika. Otrkārt, tā izvirza ar apstrīdēto lēmumu nodarīto aizskārumu Direktīvas 2003/96 18. panta un Lēmuma 2001/224 lietderīgajai iedarbībai, jo ar to esot kavēta minēto tiesību normu pilnīga iedarbība līdz 2006. gada 31. decembrim. Treškārt, tā atsaucas uz to, ka Komisija neesot sniegusi piemērotus priekšlikumus atbilstoši Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktam vai Direktīvas 2003/96 18. pantam, tā, lai Padome varētu veikt atļaujas, kas strīdīgajam atbrīvojumam piemērojama līdz 2006. gada 31. decembrim, iepriekšēju pārskatīšanu. Ceturtkārt, tā norāda, ka Komisija neesot cēlusi prasību atcelt tiesību aktu attiecībā uz Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, pamatojoties uz EKL 230. pantu. Piektkārt, Eurallumina pamatojas uz priekšlikumiem Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, kuros Komisija allaž esot ieteikusi Padomei atļaut Itālijas Republikai piemērot vai turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu, pēdējo reizi – līdz 2002. gada 31. decembrim. Sestkārt, Eurallumina norāda, ka tai esot grūti pieņemt izmaiņas Komisijas attieksmē pret Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu likumību un strīdīgā atbrīvojuma tiesiskumu. Septītkārt, tā balstās uz Komisijas pretrunīgo rīcību, jo tā, sākot formālo izmeklēšanas procedūru 2001. gada 30. oktobrī un uzliekot pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu, esot rīkojusies pretēji sava 2000. gada 15. novembra priekšlikuma Padomes lēmumam par atbrīvojuma atļaušanu formulējumam un garam, saskaņā ar kuru Itālijas Republikai strīdīgo atbrīvojumu bija jāatļauj piemērot līdz 2002. gada 31. decembrim. Astotkārt, tā atsaucas uz Komisijas priekšlikumu Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu saturu, kas esot radījis tiesisko paļāvību par strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim.

60

Komisija lūdz noraidīt šo iebildumu kā nepamatotu.

61

No pirmā iebilduma būtībā izriet jautājums, vai apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas, kas būtu pretrunā tām sekām, kas izriet no Lēmuma 2001/224 un Direktīvas 2003/96 18. panta, kurā Itālijas Republikai esot tieši atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim.

62

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka iestāžu tiesību akti principā tiek uzskatīti par likumīgiem un līdz ar to tie rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie netiek atsaukti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, atcelti vai atzīti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas (šajā ziņā skat. spriedumus, 1994. gada 15. jūnijs, Komisija/BASF u.c.? C‑137/92 P, Krājums, EU:C:1994:247, 48. punkts; 1999. gada 8. jūlijs, Chemie Linz/Komisija, C‑245/92 P, Krājums, EU:C:1999:363, 93. punkts, un 2004. gada 5. oktobris, Komisija/Grieķija, C‑475/01, Krājums, EU:C:2004:585, 18. punkts).

63

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesiskās noteiktības principa mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību, ko regulē Savienības tiesības, paredzamību (spriedumi, 2003. gada 10. aprīlis, Schulin, C‑305/00, Krājums, EU:C:2003:218, 58. punkts, un 2005. gada 15. septembris, Īrija/Komisija, C‑199/03, Krājums, EU:C:2005:548, 69. punkts). Šajā ziņā ir būtiski, lai iestādes ievērotu to aktu neaizskaramību, kurus tās pieņem un kuri ietekmē tiesību subjektu tiesisko un faktisko situāciju, kas nozīmē, ka šīs iestādes var grozīt šos aktus tikai tad, ja tās ievēro kompetences un procesuālās tiesību normas (šajā ziņā skat. spriedumu, 1997. gada 21. oktobris, Deutsche Bahn/Komisija, T‑229/94, Krājums, EU:T:1997:155, 113. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesiskās noteiktības principa ievērošana tāpat prasa, lai iestādes principā izvairītos no nekonsekvences, kas var rasties dažādu Savienības tiesību normu īstenošanā, it īpaši gadījumos, kad šīm tiesību normām ir viens un tas pats mērķis, piemēram, neizkropļota konkurence kopējā tirgū (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumus, 1993. gada 15. jūnijs, Matra/Komisija, C‑225/91, Krājums, EU:C:1993:239, 41. un 42. punkts, un 2001. gada 31. janvāris, RJB Mining/Komisija, T‑156/98, Krājums, EU:T:2001:29, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Šajā lietā, kā to pamatoti norādījusi Komisija, argumentācija, kas ir šī iebilduma pamatā, ir tieši atspēkota spriedumā Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812).

65

Faktiski minētā sprieduma 45.–48. punktā Tiesa ir skaidri nošķīrusi Padomes un Komisijas attiecīgās pilnvaras, pirmkārt, tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā un, otrkārt, valsts atbalsta jomā. Turklāt tā ir noteikusi, ka Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktā paredzētajai procedūrai ir cits mērķis un piemērošanas joma nekā EKL 88. pantā paredzētajam režīmam.

66

Tā paša sprieduma 49. punktā Tiesa no tā ir secinājusi, ka līdz ar to Padomes lēmums, ar kuru dalībvalstij tiek atļauts saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu ieviest atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, nevar kavēt Komisiju īstenot EK līgumā piešķirtās pilnvaras un līdz ar to piemērot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai šis atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, un vajadzības gadījumā šīs procedūras noslēgumā pieņemt tādu lēmumu kā I lēmums par alumīnija oksīdu.

67

Tiesa turklāt sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 50. punktā ir precizējusi, ka tas, ka ar Padomes lēmumiem par atbrīvojumu atļaušanu tikuši piešķirti pilnīgi atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem, nosakot precīzus nosacījumus attiecībā uz ģeogrāfisko izvietojumu un termiņiem, un ka dalībvalstis tos pilnībā ir ievērojušas, nekādi neietekmē pilnvaru sadali starp Padomi un Komisiju un līdz ar to nevar liegt Komisijai īstenot tās pilnvaras.

68

Tā paša sprieduma 51. punktā tā ir norādījusi, ka turklāt, ievērojot šo pilnvaru sadali, Lēmuma 2001/224 5. apsvērumā, kurš bija spēkā laika posmā, par kuru ar apstrīdēto lēmumu tika noteikts atgūt atbalstu, bija noteikts, ka minētais lēmums neattiecas uz to procedūru iznākumu, kas var tikt uzsāktas saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu, un neatbrīvo dalībvalstis no pienākuma “ziņot Komisijai par potenciālajiem valsts atbalsta gadījumiem”.

69

Visbeidzot, sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 52. un 53. punktā Tiesa vēlreiz ir norādījusi, ka tas, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu ir tikuši pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma un ka tā vispār nav izmantojusi Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktā vai EKL 230. un 241. pantā piešķirtās pilnvaras, lai panāktu šo lēmumu atcelšanu vai grozīšanu, nevar radīt šķērsli tam, lai atbrīvojumi no akcīzes nodokļa tiktu kvalificēti par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja pastāv visi valsts atbalsta esamības nosacījumi.

70

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta 2. punktu, ja lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, tai ir saistoši Tiesas lēmumi par tiesību jautājumiem. Ņemot vērā sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 54. punktā ietverto pamatojumu, ir jākonstatē, ka iepriekš 65.–69. punktā minētais pamatojums ir atbalsts tā paša sprieduma, ar kuru Tiesa atcēla spriedumu Īrija/Komisija, minēts 23. punktā (EU:T:2012:134) un nosūtīja I alumīnija oksīda lietas atpakaļ Vispārējai tiesai, rezolutīvajai daļai.

71

No šī pamatojuma izriet, ka, īstenojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai strīdīgais atbrīvojums ir bijis valsts atbalsts, un pēc šīs procedūras pieņemot I lēmumu par alumīnija oksīdu, Komisija ir tikai īstenojusi pilnvaras, kas tai EK līgumā ir piešķirtas valsts atbalsta jomā, un, šādi rīkojoties, tā nevarēja apdraudēt Padomes pilnvaras, kas tai paredzētas EK līgumā tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā, vai arī aktus, ko Padome pieņēmusi, īstenojot minētās pilnvaras.

72

No tā izriet, ka, īstenojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai strīdīgais atbrīvojums ir valsts atbalsts, un pēc šīs procedūras pieņemot I lēmumu par alumīnija oksīdu, Komisija nevarēja pārkāpt Padomes pieņemtos tiesību aktus, ar kuriem, kā, piemēram, Direktīvas 2003/96 18. pantu, skatot to kopsakarā ar tās II pielikuma normām, vai Lēmuma 2001/224 1. panta 2. punktu, Itālijas Republikai tika tieši atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim. Faktiski šīs pēdējās minētās atļaujas varēja radīt sekas tikai to noteikumu piemērošanas jomā, kas attiecas uz tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanu, un tās neietekmēja tāda lēmuma iespējamās sekas kā I lēmums par alumīnija oksīdu, ko Komisija varēja pieņemt, īstenojot savas pilnvaras valsts atbalsta jomā.

73

Turklāt no sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 52. un 53. punkta, kuros Tiesa ir atgādinājusi, ka valsts atbalsta jēdziens faktiski atbilst objektīvai situācijai un tas nevar būt atkarīgs no iestāžu rīcības vai paziņojumiem, izriet, ka apstāklis, ka Komisija Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu pieņemšanas laikā uzskatīja, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļa nerada konkurences izkropļojumus un netraucē normālai kopējā tirgus darbībai, nevarēja radīt šķērsli tam, lai atbrīvojumi no akcīzes nodokļa tiktu kvalificēti par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, ja pastāv visi valsts atbalsta esamības nosacījumi.

74

No Tiesas izdarītā secinājuma a fortiori izriet, ka Komisijai, kvalificējot atbrīvojumus no akcīzes nodokļa par valsts atbalstu, nebija saistošs Padomes vērtējums, kas ietverts tās lēmumos tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā un saskaņā ar kuriem minētie atbrīvojumi nerada konkurences izkropļojumus un netraucē normālai kopējā tirgus darbībai.

75

Tātad Eurallumina šajā lietā nevar pamatoti apgalvot, ka apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas, kas būtu pretrunā Lēmuma 2001/224 un Direktīvas 2003/96 18. panta tiesiskajām sekām.

76

Runājot par šī iebilduma pamatojumam izvirzīto juridisko argumentāciju, kura balstīta uz tiesisko paļāvību, kas Eurallumina varēja būt attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību, tā faktiski ir saistīta ar prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pirmo un ceturto pamatu, ciktāl tie attiecas uz tiesiskās paļāvības ievērošanas principa pārkāpumu, un tātad tā ir jāizvērtē minēto pamatu ietvaros.

77

Līdz ar to, ņemot vērā minētās argumentācijas izvērtējumu, kā nepamatots ir jānoraida iebildums, kas attiecas uz tiesiskās noteiktības, likumības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgas iedarbības principu pārkāpumu.

78

Ar šo iebildumu Eurallumina apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi lex specialis derogat legi generali principu, jo tā EKL 93. pantam un tā īstenošanas pasākumiem, tostarp Direktīvas 92/81 8. panta 4. un 5. punktam un Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktam neesot piešķīrusi augstāku spēku nekā EKL 87. un 88. pantam. Šajā ziņā Eurallumina, pirmkārt, balstās uz EKL 87. panta formulējumu, kurā attiecībā uz tā piemērojamību ir minēts, ka, “[ja] vien [EKL] neparedz ko citu”, līdz ar to tas nav piemērojams, it īpaši, ja pastāv specifiski nodokļu saskaņošanas noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz EKL 93. pantu. Otrkārt, tā atsaucas uz Direktīvu 92/81 un Direktīvu 2003/96, kuras ir balstītas uz EKL 93. pantu un kurās ir paredzēts īpašs ietvars, kuru piemērojot, Padome un Komisija rīkojas kopā, lai atļautu un kontrolētu atkāpes no shēmu, kas attiecas uz akcīzes nodokļiem par minerāleļļām, saskaņošanas. Treškārt, tā atsaucas uz Komisijas izteikto priekšlikumu Padomei pagarināt strīdīgo atbrīvojumu, kas ir balstīts uz vērtējumu, saskaņā ar kuru minētais strīdīgais atbrīvojums bija saderīgs ar EKL, it īpaši ar tā noteikumiem, kas garantē godīgu konkurenci, kā arī to, ka kopējā tirgus darbība netiek traucēta. Ceturtkārt, tas balstās uz Lēmuma 2001/224 5. apsvērumu, kas neļaujot Komisijai atņemt šī lēmuma iedarbību un kam nevarot būt augstāks spēks par EK līgumu vai Direktīvas 92/81 noteikumiem.

79

Komisija lūdz noraidīt šo iebildumu kā nepamatotu.

80

No šī iebilduma tātad izriet jautājums, vai, kā to apgalvo Eurallumina, EKL 93. pants un tā īstenošanas pasākumi, tostarp Direktīvas 92/81 8. panta 4. un 5. punkts un Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punkts, var tikt uzskatīti par lex specialis attiecībā pret EKL 87. un 88. pantu un vai līdz ar to tiem ir augstāks spēks nekā pēdējiem minētajiem pantiem.

81

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar lex specialis derogat legi generali principu speciālajām tiesību normām ir augstāks spēks par vispārējām tiesību normām situācijās, kuru reglamentēšanai tās ir konkrēti paredzētas (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Barclays Bank, C‑280/13, Krājums, EU:C:2014:279, 44. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome,T‑307/12 un T‑408/13, Krājums, EU:T:2014:926, 198. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Šajā lietā, kā to pamatoti norādījusi Komisija, argumentācija, kas ir šī iebilduma pamatā, ir tieši atspēkota spriedumā Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812).

83

Faktiski, kā tas tika atgādināts iepriekš šī sprieduma 65. punktā, Tiesa sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 45.–48. punktā ir skaidri nošķīrusi Padomes un Komisijas attiecīgās pilnvaras, pirmkārt, tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā un, otrkārt, valsts atbalsta jomā. Turklāt tā ir noteikusi, ka Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktā paredzētajai procedūrai ir cits mērķis un piemērošanas joma nekā EKL 88. pantā paredzētajam režīmam.

84

No tā izriet, ka noteikumi nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā, it īpaši EKL 93. pants un tā īstenošanas pasākumi, kā arī noteikumi valsts atbalsta jomā, tostarp EKL 87. un 88. pants, ir divi autonomi noteikumu kopumi un pirmie no tiem nevar tikt uzskatīti par lex specialis salīdzinājumā ar otrajiem.

85

Līdz ar to šis iebildums, kas attiecas uz lex specialis derogat legi generali principa pārkāpumu, ir jānoraida kā nepieņemams.

86

Ņemot vērā šī sprieduma 76. un 77. punktu, otrais pamats, kas ticis izvirzīts prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam, arī ir pilnībā jānoraida.

87

Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi vienu no EKL 87. panta 1. punktā paredzētajiem valsts atbalsta kvalificēšanas nosacījumiem, jo tā esot kļūdaini konstatējusi, ka strīdīgais atbrīvojums ir bijis selektīvs. Šajā ziņā tā, pirmkārt, atsaucas uz 1995. gada leģislatīvā dekrēta pielikuma A tabulas 14. punktu, no kura izriet, ka uz strīdīgo atbrīvojumu vispārīgi bija tiesības visiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri izmantoja minerāleļļas par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, neatkarīgi no to patēriņa vietas. Tā vispirms apgalvo, ka, lai arī Itālijā strīdīgais atbrīvojums tika piemērots tikai Eurallumina ražotnē Sardīnijā, šim apstāklim esot tīri faktisks raksturs, kas saistīts ar alumīnija oksīda ražošanas specifiku. Turklāt Itālijas Republika apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā strīdīgā atbrīvojuma selektivitāte esot pamatota pretrunīgi.

88

Komisija prasa noraidīt pirmo pamatu kā nepamatotu.

89

Runājot par iebildumu, kas izriet no apstrīdētā lēmuma pretrunīgā pamatojuma attiecībā uz EKL 87. panta 1. punktā minēto selektivitātes nosacījumu, atbilstoši 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punktam pieteikumā par lietas ierosināšanu ir jābūt iekļautam izvirzīto pamatu kopsavilkumam un šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Vispārējai tiesai lemt par prasību, vajadzības gadījumā bez papildu informācijas prasības pamatošanai. Līdz ar to prasības pieteikumā ir skaidri jānorāda pamati, ar kuriem ir pamatota prasība, un tādēļ abstrakta pamatu nosaukšana vien neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta prasībām (spriedums, 2012. gada 27. septembris, Nynäs Petroleum un Nynas Belgium/Komisija, T‑347/06, Krājums, EU:T:2012:480, 107. punkts). Analoģisks risinājums ir piemērojams attiecībā uz iebildumu, kas ir izvirzīts pamata atbalstam.

90

Kā to pamatoti apgalvo Komisija, šajā lietā iebildums attiecībā uz pretrunīgo pamatojumu, kas attiecas uz EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu, nekādi nav pamatots. Prasībā lietā T‑60/06 RENV II argumentācija, ko Itālijas Republika izvirzījusi pirmā pamata atbalstam, attiecas tikai uz to, vai apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktā paredzēto selektivitātes nosacījumu. Turpretī tā nekādi nav paskaidrojusi iemeslus, kādēļ apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz šo nosacījumu būtu pretrunīgs.

91

Līdz ar to, ņemot vērā šo iebildumu, kas izriet no pretrunīga apstrīdētā lēmuma pamatojuma, prasība lietā T‑60/06 RENV II neatbilst 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktā noteiktajām precizitātes prasībām. Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

92

Attiecībā uz iebildumu, kas attiecas uz to, ka apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpts EKL 87. panta 1. punktā paredzētais selektivitātes nosacījums, pirmkārt, ir jāizvērtē Itālijas Republikas arguments, saskaņā ar kuru no 1995. gada leģislatīvā dekrēta pielikuma A tabulas 14. punkta izriet, ka tiesības uz strīdīgo atbrīvojumu vispārīgi esot bijušas visiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri izmantoja minerāleļļas par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, neatkarīgi no to patēriņa vietas. Šajā ziņā būtībā rodas jautājums, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu, izvērtējot selektivitātes nosacījumu saistībā ar atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, kuru Padome atļāvusi, pamatojoties uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu, nevis saistībā ar atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, kas paredzēts 1995. gada leģislatīvā dekrēta pielikuma A tabulas 14. punktā.

93

Strīdīgā atbrīvojuma selektīvais raksturs reģionālā līmenī izriet no apstākļa, ka tas ir piemērojams tikai Sardīnijā. Kā to pamatoti norādījusi Itālijas Republika un atzinusi Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 17. un 63. apsvērumā, kā arī Tiesa sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 50. punktā, strīdīgā atbrīvojuma precīzi ģeogrāfiska rakstura nosacījumi un selektīvais raksturs reģionālā līmenī ir noteikts Padomes lēmumos par atbrīvojuma atļaušanu, kas tika pieņemti, pamatojoties uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu, ciktāl Itālijas Republikai tajos tika atļauts piemērot vai turpināt piemērot minēto atbrīvojumu tikai Sardīnijā.

94

Tomēr attiecīgais pasākums šajā lietā, lai, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, veiktu izmeklēšanu, ir strīdīgais atbrīvojums, kuru Padome atļāva, pamatojoties uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu, jo Itālijas Republika 1995. gada leģislatīvā dekrēta pielikuma A tabulas 14. punktā paredzēto atbrīvojumu piemēroja, ievērojot precīzus ģeogrāfiska un temporāla rakstura nosacījumus, kādiem Padome bija pakļāvusi savu atļauju.

95

Tātad Komisija apstrīdētajā lēmumā selektivitātes nosacījumu pamatoti ir izvērtējusi saistībā ar tādu strīdīgo atbrīvojumu, kādu faktiski piemēroja Itālijas Republika. Līdz ar to kā nepamatots ir jānoraida šis Itālijas Republikas arguments, kas attiecas uz to, ka selektivitātes nosacījums esot kļūdaini izvērtēts saistībā ar tādu atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, kāds paredzēts 1995. gada leģislatīvā dekrēta pielikuma A tabulas 14. punktā.

96

Otrkārt, ir jāizvērtē Itālijas Republikas arguments, kas būtībā attiecas uz kļūdu, ko Komisija esot pieļāvusi apstrīdētā lēmuma 63. apsvērumā, konstatējot, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļa ir bijuši selektīvi, ciktāl tie “attiec[ās] uz atbrīvojumiem, kas ir piešķirti tikai [konkrētiem] alumīnija oksīda ražošanas uzņēmumiem”, vai ciktāl “katrā dalībvalstī faktiski ir tikai viens uzņēmums, kas izmanto konkrēto atbrīvojumu priekšrocības”, un runa bija par “Eurallumina Sardīnijā”, lai gan apstāklis, ka strīdīgais atbrīvojums bija piemērojams tikai Eurallumina ražotnei Sardīnijā, bija pilnībā faktiska rakstura un saistīts ar alumīnija oksīda ražošanas specifiku Itālijā.

97

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka EKL 87. panta 1. punktā ir aizliegts atbalsts, kas “dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”, proti, selektīvs atbalsts (spriedums, 2005. gada 15. decembris, Itālija/Komisija, C‑66/02, Krājums, EU:C:2005:768, 94. punkts).

98

Attiecībā uz selektivitātes nosacījuma izvērtēšanu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka EKL 87. panta 1. punktā ir paredzēta prasība noteikt, vai dotās tiesību sistēmas ietvaros valsts pasākums var atbalstīt “konkrētus uzņēmumus vai konkrētu preču ražošanu” salīdzinājumā ar citiem, kas, raugoties no minētās sistēmas nospraustā mērķa viedokļa, būtu salīdzināmā faktiskā un tiesiskā situācijā (skat. spriedumu, 2011. gada 15. novembrisKomisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā KaralisteC‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

99

Nodokļu pasākumu gadījumā atskaites punktam ir lielāka nozīme, jo pat īpašas priekšrocības esamība var tikt konstatēta tikai tad, ja tā tiek salīdzināta ar tā saucamajiem “normālajiem” nodokļiem. Normāla nodokļa likme ir likme, kas ir spēkā ģeogrāfiskajā apgabalā, kas tiek izmantots par atskaites punktu (spriedums, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, Krājums, EU:C:2006:511, 56. punkts).

100

Šajā gadījumā I lēmuma par alumīnija oksīdu 63. un 64. apsvērums ir formulēti šādi:

101

Pretēji tam, ko apgalvo Itālijas Republika, no I lēmuma par alumīnija oksīdu 63. un 64. apsvēruma izriet, ka Komisija šajā direktīvā, veicot strīdīgā atbrīvojuma selektivitātes analīzi, nav balstījusies uz apstākli, ka praktiski minēto atbrīvojumu saņēma tikai viens alumīnija oksīda ražotājs, kas atrodas Sardīnijā, proti, Eurallumina, bet gan uz divkāršu apstākli, ka attiecīgā atskaites punkta, kas atbilst Itālijas nodokļu sistēmai, ietvaros strīdīgais atbrīvojums šķita kā selektīvs pasākums reģionālā līmenī, jo ar to priekšrocība tika piešķirta visiem alumīnija oksīda ražotājiem, kas atrodas Sardīnijā, salīdzinājumā ar potenciālajiem investoriem, kas vēlētos ieguldīt alumīnija oksīda ražošanā citos Itālijas reģionos, un selektivitāti no materiāltiesiskā viedokļa, jo ar šo atbrīvojumu priekšrocība tika piešķirta alumīnija ražošanas uzņēmumiem un alumīnija ražošanai salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kas ražo citas preces vai sniedz citus pakalpojumus, kā arī salīdzinājumā ar citām ražotnēm.

102

No tā izriet, ka šis Itālijas Republikas arguments, kas ir balstīts uz I lēmuma par alumīnija oksīdu kļūdainu interpretāciju, nav pamatots ar faktiem un līdz ar to ir jānoraida.

103

Tātad pirmais prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais pamats ir jānoraida pilnībā.

104

Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktu un 4. pantu, kā arī Padomes lēmumus par atbrīvojuma atļaušanu, jo tā apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā konstatēja, ka strīdīgais atbalsts ir jauns atbalsts, kas ir kļuvis nelikumīgs Regulas Nr. 659/1999 1. panta f) punkta izpratnē, jo tas Komisijai pirms tā īstenošanas netika paziņots. Pēc Itālijas Republikas domām, strīdīgais atbalsts esot bijis jākvalificē par pastāvošu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē. Šajā ziņā Itālijas Republika, pirmkārt, balstās uz Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, ar kuru tika atļauts piemērot vai turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu. Otrkārt, tā norāda, ka EKL 93. pantam, uz kuru ir balstītas Padomes pilnvaras nodokļu saskaņošanas jomā un kurš veido Direktīvas 92/81 un Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu juridisko pamatu, esot lex specialis raksturs salīdzinājumā ar EKL 87. un 88. panta, uz kuriem ir balstītas Komisijas pilnvaras valsts atbalsta jomā, lex generalis raksturu. Treškārt, tā norāda uz Padomes pienākumu atbilstoši Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktam pārbaudīt, vai strīdīgais atbrīvojums bija pamatots ar speciālās politikas apsvērumiem, vai tas neradīja konkurences izkropļojumu un netraucēja kopējā tirgus normālai darbībai.

105

Komisija prasa noraidīt otro pamatu kā nepamatotu.

106

No šī pamata būtībā izriet jautājums, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu, strīdīgā atbrīvojuma likumību izvērtējot saistībā ar jaunam atbalstam piemērojamiem noteikumiem, lai gan tas esot bijis pastāvošs atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, jo tas esot ticis apstiprināts ar Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, pēdējo reizi ar Lēmumu 2001/224.

107

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta noteikumiem “pastāvošs atbalsts” ir “atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome”.

108

EK līgumā ir noteiktas atšķirīgas procedūras atkarībā no tā, vai atbalsts ir pastāvošs vai jauns. Lai gan jauns atbalsts saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir iepriekš jāpaziņo Komisijai un tas nevar tikt īstenots, pirms procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu, pastāvošs atbalsts saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu var tikt īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību (skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, T‑443/08 un T‑455/08, Krājums, EU:T:2011:117, 187. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ attiecībā uz pastāvošu atbalstu vajadzības gadījumā var tikt pieņemts vienīgi lēmums par nesaderību, kuram ir iedarbība nākotnē (skat. spriedumu Freistaat Sachsen un Land Sachsen-Anhalt/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2011:117, 187. punkts un tajā minētā judikatūra)

109

Šajā lietā, kā to pamatoti norādījusi Komisija, argumentācija, uz kuru ir balstīts šis pamats, ir tieši atspēkota spriedumā Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812).

110

Minētā sprieduma 49. punktā Tiesa noteica, ka Padomes lēmums, ar kuru dalībvalstij tiek atļauts saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu ieviest atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, nevar kavēt Komisiju īstenot pilnvaras, kas tai piešķirtas EK līgumā, un līdz ar to piemērot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai šis atbrīvojums nav uzskatāms par valsts atbalstu, un vajadzības gadījumā šīs procedūras rezultātā pieņemt tādu lēmumu, kāds ir apstrīdētais lēmums. Šī paša sprieduma 47. punktā Tiesa iepriekš konstatēja, ka Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktā paredzētajai procedūrai ir cits mērķis un piemērošanas joma nekā EKL 88. pantā paredzētajam režīmam, kas regulē jaunu un pastāvošu valsts atbalstu. No šī pamatojuma izriet, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu, kuri tikuši pieņemti, balstoties uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu, nekādā ziņā nevar tikt analizēti kā lēmumi, ar ko tiek atļauts atbalsta režīms vai individuāls atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

111

No tā izriet, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu, kuri tikuši pieņemti, balstoties uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu, šajā lietā neļauj strīdīgo atbrīvojumu kvalificēt kā “pastāvošu atbalstu” Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.

112

Līdz ar to prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

113

Itālijas Republika būtībā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi Direktīvas 2003/96 18. pantu, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, kā arī Lēmuma 2001/224, ar kuru tieši ticis atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim, 1. panta 2. punktu. Ar Direktīvas 2003/96 spēkā stāšanos 2004. gada 1. janvārī esot izbeigts tās pienākums paziņot Komisijai strīdīgo atbalstu un Komisijai neesot bijis pilnvaru pieņemt apstrīdēto lēmumu.

114

Komisija lūdz noraidīt piekto pamatu kā nepamatotu.

115

Šajā lietā, kā to pamatoti norādījusi Komisija, argumentācija, uz kuru ir balstīts šis pamats, ir tieši atspēkota spriedumā Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812).

116

No sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), pamatojuma, kas izklāstīts iepriekš 65.–69. punktā, izriet, ka, īstenojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai strīdīgais atbrīvojums ir bijis valsts atbalsts, un pēc šīs procedūras pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija ir tikai īstenojusi pilnvaras, kas tai EK līgumā piešķirtas valsts atbalsta jomā, un, šādi rīkojoties, tā nevarēja pārkāpt Padomes pilnvaras, kas tai paredzētas minētajā līgumā tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanas jomā, vai arī aktus, ko Padome pieņēmusi, īstenojot minētas pilnvaras.

117

No tā izriet, ka, īstenojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, lai izvērtētu, vai strīdīgais atbrīvojums ir bijis valsts atbalsts, un pēc šīs procedūras pieņemot I lēmumu par alumīnija oksīdu, Komisija nevarēja pārkāpt Padomes pieņemtos tiesību aktus, ar kuriem, kā, piemēram, Direktīvas 2003/96 18. pantu, skatot to kopsakarā ar tas II pielikumu, vai Lēmuma 2001/224 1. panta 2. punktu, Itālijas Republikai bija tieši atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim. Šīs pēdējās minētās atļaujas varēja radīt sekas tikai to noteikumu piemērošanas jomā, kas attiecas uz tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanu, un tas neietekmēja tāda lēmuma kā apstrīdētais lēmums, ko Komisija varēja pieņemt, īstenojot savas pilnvaras valsts atbalsta jomā, iespējamās sekas.

118

Līdz ar to Itālijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts Direktīvas 2003/96 18. pants, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, un Lēmuma 2001/224 1. panta 2. punkts.

119

Tātad prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais piektais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

120

Itālijas Republika būtībā uzskata, ka Komisija I lēmumā par alumīnija oksīdu esot pārkāpusi noteikumus par valsts atbalstu vides aizsardzībai un, konkrētāk, Kopienas pamatnostādņu 82. panta otrās daļas a) punktu, jo tā neesot konstatējusi, ka strīdīgais atbalsts ir bijis cieši saistīts ar Eurallumina īstenotajiem mērķiem vides aizsardzības jomā. Šajā ziņā Itālijas Republika, pirmkārt, norāda uz alumīnija oksīda ražošanas lielo ietekmi uz vidi, kura ir saistīta ar nepieciešamību droši likvidēt ražošanas ciklā radušos atkritumus, kas izskaidro to, ka teritorija, kurā atrodas Eurallumina, ar Itālijas Ministru padomes 1990. gada 30. novembra lēmumu tika atzīta par augsta vides krīzes riska teritoriju. Otrkārt, tā norāda uz ekoloģiskajām saistībām, kas jāīsteno par saviem līdzekļiem un kuras Eurallumina bija uzņēmusies vides attīrīšanas un atveseļošanas plāna, kas ticis apstiprināts ar Itālijas Ministru padomes 1993. gada 23. aprīļa dekrētu, un, it īpaši, atveseļošanas programmas, kas tikusi pieņemta ar Itālijas vides ministra 1995. gada 15. jūnija dekrētu, kā arī programmas līguma, kas ar Itālijas iestādēm ticis noslēgts 1999. gada 12. aprīlī, piemērošanas ietvaros. Treškārt, tā balstās uz pienākumu samazināt sēra oksīda un putekļu emisiju maksimālo daudzumu, kas Eurallumina bija noteikts ar Itālijas vides ministra 1998. gada dekrētu. Ceturtkārt, tā atsaucas uz saistībām, ko Eurallumina bija uzņēmies, 1999. gada 27. aprīlī noslēdzot vienošanos ar Sardīnijas reģionu, uzstādīt no kalcinēšanas krāsnīm un katliem nākošo dūmu atsērošanas iekārtu, un šajā ziņā tā norāda, ka Eurallumina savā Sardīnijas ražotnē esot veikusi būtiskus ieguldījumus, kas esot turpinājušies līdz 2005. gadam un kā rezultātā tā esot ieguvusi sertifikātu ISO 14001. Piektkārt, tā pamatojas uz 2002. gada 6. februāra vēstuli, kuru tā esot nosūtījusi Komisijai formālās izmeklēšanas procedūras laikā, norādot galvenās izmaksas, kas Eurallumina noteiktas tiesību aktos nodokļu un vides jomā, un ekoloģiskās saistības, ko Eurallumina uzņēmusies.

121

Komisija prasa noraidīt trešo pamatu kā daļēji nepieņemamu vai, katrā ziņā, daļēji nepamatotu un pārējā daļā – kā nepamatotu.

122

No šī pamata būtībā izriet jautājums, vai Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 75. apsvērumā ir pieļāvusi kļūdu, atsakoties konstatēt, ka strīdīgais atbalsts ticis piešķirts kā atlīdzība par Eurallumina īstenotajiem mērķiem vides aizsardzības jomā un ka šajā ziņā tas, ņemot vērā Kopienas pamatnostādņu 47.–52. punktu, bija saderīgs ar kopējo tirgu.

123

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Kopienas pamatnostādņu, kas publicētas Oficiālajā Vēstnesī 2001. gada 3. februārī, 82. punktā ir paredzēts:

“[..]

Neizziņota atbalsta gadījumā Komisija piemēro:

[..].”

124

Turklāt Kopienas pamatnostādņu 47.–51. punkts ir izteikti šādi:

[..]

125

I lēmuma par alumīnija oksīdu 71. un 73. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka “pēc 2001. gada 3. februāra piešķirtā palīdzība jāvērtē saskaņā ar [..] [Kopienas] pamatnostādnēm [..], ievērojot šo pamatnostādņu 82. punkta [otrās daļas a) punktu]”, un, it īpaši, ievērojot to 47.–52. punktu, kuros ir paredzēti noteikumi, kas piemērojami visiem darbības atbalstiem nodokļu samazinājuma vai atbrīvojuma no nodokļiem veidā.

126

Šī paša lēmuma 73.–76. punktā tā turklāt ir norādījusi:

127

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru īpašajā valsts atbalsta jomā Komisijai ir saistošas tās pieņemtās pamatnostādnes, ciktāl tās atbilst EK līguma noteikumiem (skat. spriedumu, 2010. gada 2. decembris, Holland Malt/Komisija, C‑464/09 P, Krājums, EU:C:2010:733, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

128

Itālijas Republika šajā lietā neapstrīd I lēmuma par alumīnija oksīdu 67. apsvērumu, no kura izriet, ka Komisijai par strīdīgo atbalstu vispār nav ticis paziņots. Tā kā minētais atbalsts tika piešķirts pēc 2001. gada 3. februāra, tam ir piemērojamas Kopienas pamatnostādnes saskaņā ar to 82. punktu (skat. iepriekš 123. punktu).

129

Lai pierādītu, ka strīdīgais atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā Kopienas pamatnostādnes, Itālijas Republika prasības pieteikumā ir iesniegusi virkni aktu un vienošanos, no kurām izriet, ka Eurallumina bija pienākums sasniegt vairākus mērķus vides aizsardzības jomā vai arī ka tā bija brīvprātīgi uzņēmusies sasniegt šādus mērķus laikposmā, kurā strīdīgais atbalsts tika piešķirts.

130

Komisija tomēr uzskata, ka šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams, jo Itālijas Republika šos aktus un vienošanās neesot iesniegusi formālās izmeklēšanas procedūras laikā.

131

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ciktāl Itālijas Republika prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam atsaucas uz informāciju, kas nebija pieejama apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā un kas Komisijai netika paziņota formālās izmeklēšanas procedūras laikā, Vispārējā tiesa šo informāciju nevar ņemt vērā, lai izvērtētu šī lēmuma likumību.

132

Saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu attiecīgā akta tiesiskums ir jāizvērtē atbilstoši faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, kas pastāv šī akta pieņemšanas brīdī (spriedums, 2004. gada 14. janvāris, Fleuren Compost/Komisija, T‑109/01, Krājums, EU:T:2004:4, 50. punkts). Tādējādi saskaņā ar judikatūru lēmuma valsts atbalsta jomā tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz informāciju, kāda bija Komisijas rīcībā lēmuma pieņemšanas brīdī (skat. spriedumu Fleuren Compost/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2004:4, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Dalībvalsts tātad nevar Savienības tiesā atsaukties uz faktiskajiem apstākļiem, kuri nav bijuši iesniegti EKL 88. pantā paredzētās pirmstiesas procedūras laikā (skat. spriedumu Fleuren Compost/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2004:4, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

133

Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka Itālijas Republika savos rakstveida apsvērumos 2002. gada 6. februāra vēstulē formālās izmeklēšanas procedūras laikā vispārīgi ir norādījusi, ka ar strīdīgo atbalstu daļēji tiek segtas darbības izmaksas, kas Eurallumina izriet no Itālijas tiesību aktiem nodokļu un vides jomā. Konkrētāk, tā ir norādījusi, ka daļa no strīdīgā atbalsta bija paredzēta papildizmaksu saistībā ar vides aizsardzību segšanai un ka tādēļ tā ietilpst Kopienas pamatnostādņu piemērošanas jomā. Šajā ziņā Itālijas Republika skaidro, ka kopš 1974. gada reģionālās iestādes ir aizliegušas novadīt nogulsnes Vidusjūrā, kamēr Francijā un Grieķijā tas joprojām esot atļauts. Šā aizlieguma rezultātā Eurallumina esot radušās lielas izmaksas, kas sasniedz 6000 miljardus liru (turpmāk tekstā – “ITL”) (3 miljonus euro). Ievērojot striktās izmešu normas (attiecībā uz sēra oksīda (Sox) izmešiem tās ir par 25 % zemākas nekā valsts normas), uzņēmumam ir nācies ieguldīt līdzekļus jaunās atsērošanas tehnoloģijās, kas ir izmaksājušas 44000 miljardus ITL (22 miljonus euro) un kuru papildu darbības izmaksas katru gadu ir 6000 miljardi ITL (3 miljoni euro), ieskaitot amortizāciju. Lai gan ir veikti visi šie ieguldījumi, uzņēmumam joprojām katru gadu būs jāmaksā 1,1 miljards ITL (0,55 miljoni euro) izmešu nodokļos.

134

I lēmuma par alumīnija oksīdu 56. apsvērumā Komisija ir ņēmusi vērā Itālijas Republikas paziņoto informāciju, bet šī paša lēmuma 75. apsvērumā tā ir atzinusi, ka minētā informācija neļauj uzskatīt, ka laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, strīdīgais atbrīvojums bija paredzēts kā atlīdzība par līgumiem, kurus Itālijas iestādes bija noslēgušas ar Eurallumina un ar kuriem šis uzņēmums apņēmās sasniegt vides aizsardzības mērķus vai izpildīt tiem līdzvērtīgus pienākumus, kas Eurallumina bija uzlikti Itālijas tiesību aktos. Turklāt Komisija ir norādījusi, ka tai neesot iesniegts neviens pierādījums par to, ka Eurallumina veiktie ieguldījumi vides aizsardzībā būtu pārsnieguši to, kas nepieciešams, lai ievērotu Itālijas tiesību aktus, vai to, kas bija realizējams un ekonomisks saimnieciskā ziņā. Līdz ar to Komisija ir secinājusi, ka Kopienas pamatnostādņu 51. punkta 1. apakšpunkta a) daļas piemērošanas nosacījumi šajā lietā nav izpildīti.

135

Attiecībā uz dokumentiem, ko Itālijas Republika iesniegusi prasības pieteikuma pielikumā, no lietas materiāliem neizriet, ka tie būtu tikuši paziņoti Komisijai formālās izmeklēšanas procedūras laikā. Turklāt Itālijas Republika procesuālajos rakstos, atbildot uz Komisijas argumentiem, neapgalvo, ka šāda paziņošana būtu notikusi. Visbeidzot, Komisija tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumu, apstiprināja, ka attiecīgie dokumenti netika iesniegti formālās izmeklēšanas laikā. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka prasības pieteikuma pielikumā iesniegtie dokumenti iepriekš netika iesniegti. Līdz ar to no iepriekš 132. punktā minētās judikatūras izriet, ka šajos dokumentos ietvertā informācija nevar tikt ņemta vērā, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, ja vien tajā nav atkārtota informācija, kas Komisijai jau tikusi paziņota formālajā izmeklēšanas procedūrā, konkrēti, 2002. gada 6. februāra vēstulē.

136

Vienīgi attiecībā uz to informāciju, kas Komisijai tika paziņota ar 2002. gada 6. februāra vēstuli, Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir uzskatījusi, ka šī informācija tai neļauj secināt, ka tiesības uz strīdīgo atbrīvojumu būtu bijušas pakļautas nosacījumam, saskaņā ar kuru Eurallumina bija jāizpilda pienākums sasniegt noteiktus vides aizsardzības mērķus. Turklāt šī informācija Komisijai neļāva secināt, ka strīdīgais atbrīvojums bija paredzēts kā atlīdzība par saistībām, ko Eurallumina bija uzņēmies, lai sasniegtu tādus vides aizsardzības mērķus, kas pārsniedza tos, kas jau bija noteikti Itālijas tiesību aktos nodokļu un vides jomā, it īpaši valsts noteikumos, kuros bija paredzēts izmešu ierobežojums, lai ievērotu tiesību normas gaisa kvalitātes vai nodokļu par izmešiem jomā vai lai noslēgtu brīvprātīgas vienošanās ar šādu pašu piemērošanas jomu Kopienas pamatnostādņu 51. punkta 1. apakšpunkta a) daļas izpratnē. 2002. gada 6. februāra vēstulē Itālijas Republika turklāt atzina, ka “Eurallumina piešķirtais atbalsts, ko Komisija bija definējusi kā darbības atbalstu [..], daļēji sedza darbības izmaksas, kas uzņēmumam bija paredzētas Itālijas tiesību aktos nodokļu un vides jomā”. Turklāt no I lēmuma par alumīnija oksīdu izriet, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā Eurallumina pati norādīja, ka Sardīnijas ražotnē tika ieguldīti “ievērojami līdzekļi”, “lai nodrošinātu atbilstību visstingrākajām normām un reģionālajiem vides standartiem”. Katrā ziņā informācija vien, kas Komisijai tika paziņota 2002. gada 6. februāra vēstulē, neļāva tai pārbaudīt, kā Itālijas Republika to apgalvo šajā prasībā, vai strīdīgais atbrīvojums līgumos un to vienošanos tekstā, kas bija noslēgtas ar Itālijas iestādēm, bija paredzēts kā atlīdzība par Eurallumina veiktajiem ieguldījumiem, lai izpildītu saistības sasniegt tādus vides aizsardzības mērķus, kuri pārsniedz tos, kas jau izrietēja no tai piemērojamajiem tiesību aktiem.

137

Pat pieņemot, ka tiktu ņemti vērā akti un vienošanās, ko Itālijas Republika iesniegusi prasības pieteikuma pielikumā, tie šajā lietā neļautu konstatēt, ka Eurallumina apmaiņā pret labumu, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma, bija uzņēmusies sasniegt tādus vides aizsardzības mērķus, kas pārsniedz tos, kas tai jau izrietēja no Itālijas tiesību aktiem, vai arī noslēgt brīvprātīgus līgumus ar tādu pašu nozīmi. Ir skaidrs, ka it īpaši no programmas līguma, kas 1999. gada 12. aprīlī ticis noslēgts starp Itālijas iestādēm un Eurallumina, 3. panta, kā arī no 1999. gada 27. aprīlī starp Sardīnijas reģionu un Eurallumina noslēgtās vienošanās 2.–4. panta izriet, ka Eurallumina bija uzņēmusies veikt noteiktus ieguldījumus, kas bija paredzēti, lai sasniegtu ar vides aizsardzību saistītus mērķus vides atveseļošanas plāna ietvaros tās ražotnē Portoskuzo [Portoscuso] (Sardīnija). Tomēr – pretēji tam, ko apgalvo Itālijas Republika, – šie ieguldījumi, kas bija paredzēti, lai sasniegtu ar vides aizsardzību saistītus mērķus, nebija jāveic tikai no Eurallumina līdzekļiem, jo 1999. gada 12. aprīļa programmas līguma 4. pantā, kā arī 1999. gada 27. aprīļa vienošanās 4.–6. pantā bija īpaši paredzēts, ka Sardīnijas reģions bija apņēmies pēc Eurallumina saistību izpildes piedalīties finansējumā, lai īstenotu vides atveseļošanas plānu Portoskuzo ražotnē, ne vairāk kā 30 % apmērā no attaisnotajiem izdevumiem un katrā ziņā ne vairāk kā 17,5 miljardu ITL apmērā. Turpretī no šiem līgumiem neizriet, ka strīdīgais atbrīvojums bija arī paredzēts kā finansiāla atlīdzība par Eurallumina veiktajiem ieguldījumiem vides aizsardzībā. Runājot par pārējo, dokumenti, ko Itālijas Republika iesniegusi prasības pieteikuma pielikumā, apliecina vienīgi tās darbības izmaksas, kas Eurallumina bija noteiktas Itālijas tiesību aktos nodokļu un vides jomā un kuras atbilst izmešu ierobežojumiem, lai izpildītu gaisa kvalitātes normas, vai arī pašam nodokļu par izmešiem maksājumam.

138

Līdz ar to Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 75. apsvērumā pamatoti ir secinājusi, ka Kopienas pamatnostādņu 51. punkta 1. apakšpunkta a) daļas piemērošanas nosacījumi šajā lietā nebija izpildīti.

139

Tātad prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

140

Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 78.–80. apsvērumā esot pārkāpusi EKL 87. panta 3. punktu un reģionālā atbalsta pamatnostādnes, jo, pēc Komisijas domām, strīdīgais atbalsts nevarēja tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu šo tiesību normu izpratnē, ja vien šis atbalsts nav veicinājis Sardīnijas ekonomisko attīstību. Šajā ziņā tā, pirmkārt, norāda uz Sardīnijas ekonomisko atpalicību, kura esot mazattīstīts apvidus, kas ietilpst struktūrfondu 1. mērķī, kura no Itālijas reģioniem esot pēdējā vietā individuālās labklājības un ienākumu ziņā un kurā arī nodarbināto personu un rūpniecības uzņēmumu procents salīdzinājumā ar iedzīvotāju skaitu esot mazāks par valsts vidējo rādītāju. Otrkārt, tā atsaucas uz Sulcis-Iglesiente teritorijas, kurā tika uzcelta Eurallumina ražotne Sardīnijā, ekonomisko atpalicību, kurā bezdarba līmenis ir apmēram 21 % no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem un 50 % jauniešu vidū. Treškārt, tā atsaucas uz aptuveni 1800 algotām darba vietām, ko Eurallumina tieši nodrošinot savā Sardīnijas ražotnē un netieši – Alcoa Italia SpA Sardīnijas ražotnē, kurai Eurallumina ir vienīgais alumīnija oksīda piegādātājs. Ceturtkārt, tā balstās uz Komisijai iesniegtajiem dokumentiem, kas attiecas uz nelabvēlīgajiem dzīves apstākļiem Sardīnijā gan apdzīvotības blīvuma ziņā, gan dzīves līmeņa un nozīmīgā bezdarba līmeņa ziņā. Piektkārt, tā atsaucas uz I lēmuma par alumīnija oksīdu 79. apsvērumu, kurā Komisija esot atzinusi, ka Sardīnijai ir tiesības uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi. Sestkārt, tā pamatojas uz to, ka šajā gadījumā esot piemērojams reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. punkts, kurā ir paredzēts, ka darbības reģionālais atbalsts var tikt piešķirts tiem reģioniem, kuriem ir tiesības uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi. Septītkārt, tā norāda uz to, ka šajā gadījumā neesot piemērojams reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.17. punkts, kurā ir paredzēts, ka darbības atbalsts ir jāierobežo laikā un tas pakāpeniski jāsamazina, jo Sardīnija esot reģions ar zemu apdzīvotības līmeni, kam esot tiesības uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi.

141

Komisija prasa noraidīt ceturto pamatu kā nepamatotu.

142

No šī pamata būtībā izriet jautājums, vai Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 80. apsvērumā, uzskatot, ka strīdīgais atbalsts nevar tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta un reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.11.–4.17. punkta izpratnē, ir pieļāvusi kļūdu, jo tas sekmē Sardīnijas ekonomisko attīstību.

143

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu par saderīgu ar kopējo tirgu var tikt atzīts atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs. Saskaņā ar judikatūru vārdu “ārkārtīgi” un “liels” lietojums EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā ietvertajā atkāpē liecina, ka tas attiecas vienīgi uz reģioniem, kuros ekonomiskā situācija ir ļoti nelabvēlīga salīdzinājumā ar kopējo situāciju Kopienā (spriedums, 1987. gada 14. oktobris, Vācija/Komisija, 248/84, Krājums, EU:C:1987:437, 19. punkts).

144

Reģionālā atbalsta pamatnostādnēs ir izskaidroti kritēriji, kurus Komisija ievēro, izmeklējot valsts reģionālo atbalstu saderību ar kopējo tirgu, it īpaši saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

145

Reģionālā atbalsta pamatnostādņu punkti, kuri attiecas uz darbības atbalstu, ir izteikti šādi:

146

I lēmuma par alumīnija oksīdu 78.–81. apsvērumā Komisija ir izvērtējusi jauna atbalsta saderību ar kopējo tirgu, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu un reģionālā atbalsta pamatnostādnēm. I lēmuma par alumīnija oksīdu 78.–80. apsvērums ir izteikti šādi:

147

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai arī reģionālā atbalsta pamatnostādnes kā pārvaldes iestādes pieņemts iekšējās kārtības pasākums nevar tikt kvalificētas kā tiesību norma, tajās tomēr ir paredzēta indikatīva uzvedības norma, kurā ir norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu (spriedums, 2011. gada 9. jūnijs, Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija, no C‑465/09 P līdz C‑470/09 P, EU:C:2011:372, 120. punkts). Šādas tiesību normas – noteiktos apstākļos un ņemot vērā to saturu – var radīt tiesiskas sekas (spriedums Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija, minēts iepriekš, EU:C:2011:372, 120. punkts).

148

Attiecībā uz to, ka Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 80. apsvērumā ir piemērojusi reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. punktu, ir jānorāda, ka no šīs pēdējās tiesību normas formulējuma izriet, ka reģionālais darbības atbalsts parasti ir aizliegts un tikai izņēmuma kārtā tas var tikt piešķirts reģioniem, kam ir tiesības uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi, ar nosacījumu, ka to pamato šā atbalsta devums reģiona attīstībai un veids un ka tā apjoms ir proporcionāls nepilnībām, kuras ar šo atbalstu paredzēts novērst, un to ir pienākums pierādīt dalībvalstīm.

149

Šajā tiesību normā it īpaši ir noteikts, ka dalībvalstij ir jāpierāda, ka darbības atbalsta mērķis ir novērst konkrētas reģiona nepilnības, ar kurām jāsastopas atbalsta saņēmējam, un ka minētā atbalsta apjomam ir jābūt samērīgam ar to, kas nepieciešams šo nepilnību novēršanai.

150

Tomēr ar informāciju, ko Itālijas Republika iesniegusi formālās izmeklēšanas procedūras laikā, nepietika, lai pierādītu, ka strīdīgā atbalsta mērķis bija izlīdzināt īpašus neizdevīgos reģiona apstākļus, ar kādiem sastapās Eurallumina, un ka šī atbalsta apjoms bija samērīgs ar šiem neizdevīgajiem apstākļiem.

151

Lēmumā par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, kas tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2002. gada 2. februārī, Komisija ir ņēmusi vērā, ka Itālijas iestādes tostarp ir “uzsvērušas apstākli, ka Sardīnija ir ļoti atpalicis reģions, ka tajā nav piekļuves dabasgāzei un ka iespējamā alumīnija oksīda ražotnes slēgšana atstātu ļoti būtiskas sekas uz nodarbinātību reģionā”.

152

Šajā ziņā ir jāatgādina, kā tas arī izriet no judikatūras, ka apstāklis, ka ekonomiskā situācija reģionā ir pietiekami nelabvēlīga, lai tam būtu tiesības uz atbalstu EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, nenozīmē, ka jebkurš atbalsta projekts, kurš varētu tikt īstenots šajā reģionā, būtu automātiski uzskatāms par nepieciešamu tā attīstībai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 13. jūnijs, HGA u.c./Komisija, no C‑630/11 P līdz C‑633/11 P, Krājums, EU:C:2013:387, 112. punkts). Tādējādi ar atsauci uz nelabvēlīgu ekonomisko situāciju Sardīnijā, it īpaši bezdarba ziņā, vien šajā lietā nepietiek.

153

Šajā kontekstā vienīgais elements, kas liecina par īpašām reģiona nepilnībām, ir tas, ka Sardīnijā nav piekļuves dabasgāzei, kā to norāda Itālijas Republika. Kā pamatoti norādījusi Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 80. apsvērumā, Itālijas Republika nav ne atspoguļojusi skaitļos, ne arī mēģinājusi novērtēt, cik lielā mērā šādas nepilnības ietekmē Eurallumina ražotni Sardīnijā. Turklāt tā šajā apsvērumā arī pamatoti norāda, ka Itālijas Republika katrā ziņā nav ne izteikusi skaitļos, ne arī pat vienkārši novērtējusi šādu nepilnību nozīmi, lai pierādītu, ka strīdīgais atbalsts bija samērīgs ar šīm nepilnībām.

154

Turklāt no 2002. gada 6. februāra vēstules izriet, ka formālās izmeklēšanas procedūras laikā Itālijas Republika vēlreiz ir norādījusi, ka:

“Nedrīkst aizmirst, ka attiecīgais uzņēmums atrodas reģionā, kas minēts starp tiem, uz kuriem var attiekties [EKL] 87. panta 3. punktā paredzētās atkāpes, jo tam ir raksturīgs paaugstināts bezdarba līmenis. Itālijas Republika tajā laikā nolēma atbalstīt tā izveidi un attīstību, konkrēti, lai veicinātu alternatīvas darba iespējas tām, kas vairs netika piedāvātas ogļu raktuvēs. Šajā ziņā Eurallumina piedāvāja būtiskas iespējas, un to būtu grūti aizstāt. Šobrīd uzņēmumā ir nodarbināti 760 darba ņēmēji, no kuriem 350 ir īpaši specializējies darbaspēks. Alumīnija oksīda ražošanas apturēšana radītu ļoti nozīmīgas un neatrisināmas problēmas saistībā ar minēto darba ņēmēju atkārtotu iekļaušanu darba tirgū.”

155

Šādi rīkojoties, Itālijas Republika nav norādījusi ne uz kādām īpašām reģiona nepilnībām, ar kurām būtu saskārusies Eurallumina un kuru novēršana būtu bijusi strīdīgā atbalsta mērķis, kā tas pieprasīts reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. punktā. Kā tas jau minēts iepriekš 152. punktā, ar atsauci uz Sardīnijā pastāvošo bezdarbu vien šajā lietā nepietiek.

156

Visbeidzot, Itālijas Republika prasības pieteikuma pielikumā ir iesniegusi dokumentus, kuru mērķis ir pierādīt nelabvēlīgos dzīves apstākļus Sardīnijā, pamatojoties uz salīdzinošo informāciju attiecībā uz ienākumu līmeni un bezdarba līmeni. Komisija neapgalvo, ka uz attiecīgajiem dokumentiem balstītie argumenti nebūtu pieņemami tādēļ, ka minētie dokumenti nav tikuši iesniegti formālās izmeklēšanas procedūras laikā.

157

Pat pieņemot, ka minētie dokumenti šajā lietā varētu tikt ņemti vērā, lai izvērtētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, tie pierāda vienīgi to, ka Sardīnijā bija nelabvēlīga ekonomiskā situācija ienākumu līmeņa un bezdarba ziņā, kas turklāt jau ticis konstatēts I lēmuma par alumīnija oksīdu 23. un 79. apsvērumā, kuros Komisija ir atzinusi, ka Sardīnija ir reģions, kam var tikt piemērota EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā atkāpe. Tomēr, kā tas jau iepriekš ticis norādīts 152. un 155. punktā, ar atsauci uz Sardīnijā esošo nelabvēlīgo ekonomisko situāciju vien šajā lietā nepietiek. Turpretī attiecīgie dokumenti neliecina par īpašām reģionālām nepilnībām, ar kurām būtu sastapusies Eurallumina un kuras ar strīdīgo atbalstu būtu mēģināts novērst, kā tas turklāt bija pieprasīts reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. punktā.

158

Līdz ar to Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 80. apsvērumā pamatoti ir nolēmusi, ka Itālijas iestādes nav iesniegušas informāciju, kas tai ļautu uzskatīt, ka strīdīgais atbalsts atbilst reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. punktā minētajiem nosacījumiem.

159

Ņemot vērā reģionālā atbalsta pamatnostādņu 4.15. un 4.17. punktā minētos kumulatīvos nosacījumus, pietiek ar to, ka kāds no tiem netiek ievērots, lai konstatētu, ka Komisija I lēmumā par alumīnija oksīdu pamatoti ir nolēmusi, ka strīdīgais atbalsts, tāds kā ar reģionālā atbalsta pamatnostādnēm ieviestais, nevar tikt atļauts, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

160

Līdz ar to prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

161

Ar prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto sesto pamatu Itālijas Republika apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības ievērošanas, tiesiskās noteiktības un likumības prezumpcijas principus, jo tā strīdīgā lēmuma 5. pantā ir noteikusi pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu. Tā norāda, ka, ņemot vērā Padomes lēmumus par atbrīvojuma atļaušanu, Eurallumina, kā arī pašai Itālijas Republikai esot bijusi tiesiskā paļāvība par strīdīgā atbrīvojuma likumību, tostarp ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, un ka tās arī esot varējušas pieņemt, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu ir tiesiski. Šajā ziņā, pirmkārt, tā norāda, ka Padomes lēmumos par atbrīvojuma atļaušanu tai kopš 1993. gada tika atļauts piemērot vai turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu. Otrkārt, tā min Lēmumu 93/697, 96/273 un 97/425 apsvērumus, kuros bija norādīts, ka strīdīgais atbrīvojums nerada konkurences izkropļojumu un netraucē kopējā tirgus normālai darbībai. Treškārt, tā atsaucas uz Lēmumiem 1999/255 un 1999/880, kuros ir minēts, ka Komisija periodiski veica pārskatīšanu, lai nodrošinātu, ka strīdīgais atbrīvojums ir saderīgs ar kopējā tirgus darbību un citiem EK līguma mērķiem. Ceturtkārt, tā apgalvo, ka Padomes lēmumos par atbrīvojuma atļaušanu, kas tika pieņemti pirms Lēmuma 2001/224, nekas nebija minēts par iespējamām procedūrām attiecībā uz traucējumiem kopējā tirgus darbībai, kas varētu tikt uzsāktas it īpaši saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu. Piektkārt, tā pamatojas uz Lēmuma 2001/224 1. panta 2. punktu, kā arī Direktīvas 2003/96 18. pantu, skatot to kopsakarā ar tās II pielikuma normām, kas Eurallumina esot radījušas tiesisko paļāvību par strīdīgā atbrīvojuma likumību, uz kuras pamata tā no 2002. gada 2. februāra līdz 2005. gada beigām esot veikusi ieguldījumus, kuri bija jāamortizē līdz 2006. gada 31. decembrim. Sestkārt, tā norāda uz spēkā esošo normu, saskaņā ar kurām Eurallumina un pati Itālijas Republika varēja paļauties uz strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim, skaidro raksturu.

162

Ar prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pirmo pamatu Eurallumina arī norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās paļāvības ievērošanas principu, jo tā noteica strīdīgā atbalsta atgūšanu, neraugoties uz tiesisko paļāvību, kas Eurallumina bija attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim, vai vismaz attiecībā uz to, ka nepastāvēja likumīga iespēja atgūt, pamatojoties uz minēto atbrīvojumu, piešķirto atbalstu līdz šim datumam.

163

Šajā ziņā Eurallumina, pirmām kārtām, norāda uz likumības prezumpciju, kas saistīta ar Lēmumu 2001/224, ar ko Itālijas Republikai tika atļauts piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. jūlijam, no vienas puses, un Komisijas iesniegtajiem priekšlikumiem Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, kuros bija paredzēts vienīgi tas, ka strīdīgais atbrīvojums nākotnē jāsamazina vai jāatceļ pakāpeniski, no otras puses.

164

Otrām kārtām, tā atsaucas uz Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu un Komisijas priekšlikumiem vai rīcību, no kuras nekad precīzi nav izrietējis, ka strīdīgais atbalsts varētu būt ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts EKL 87. panta 3. punkta izpratnē. Šajā ziņā, pirmkārt, tā pamatojas uz precizitātes trūkumu Lēmuma 2001/224 5. apsvērumā, kurā bija tikai norādīts, ka daži no vairākiem ar šo lēmumu piešķirtajiem atbalstiem varētu nebūt saderīgi ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē. Otrkārt, tā atsaucas uz 2000. gada 15. novembra priekšlikumu Padomes lēmumam par atbrīvojuma atļaušanu, ar ko Itālijas Republikai tika atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2002. gada 31. decembrim, ar kuru tika atcelts Komisijas 2000. gada 17. jūlija paziņošanas pieprasījums. Treškārt, tā norāda, ka par valsts atbalsta problēmām, kuras Komisija bija izvirzījusi savos priekšlikumos Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, kā, piemēram, 1999. gada 29. novembra priekšlikumā, nebija nekādu diskusiju vai arī šīs problēmas Padomes lēmumos par atbrīvojuma atļaušanu netika minētas. Ceturtkārt, tā pamatojas uz Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu saturu, no kā izriet, ka Padome vispār nav atzinusi, ka, pamatojoties uz strīdīgo atbrīvojumu, piešķirtais atbalsts būtu nelikumīgs valsts atbalsts, un tas tā esot pat tad, ja saskaņā ar Direktīvu 92/81, kurai bija tāds pat mērķis kā noteikumiem valsts atbalsta jomā, Padomei bija pienākums pārbaudīt, vai Komisijas ieteiktie pasākumi atbilstoši Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktam nerada konkurences izkropļojumus. Piektkārt, Eurallumina balstās uz Lēmumu 2001/224, ar kuru Padome ir atļāvusi Itālijas Republikai turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim un kura saturs ticis apstiprināts Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktā. Sestkārt, tā atsaucas uz Komisijas 2003. gada 27. oktobra paziņojumu presei (IP/03/1456), kurā tā apsveica Direktīvas 2003/96 pieņemšanu, norādot, ka tā samazināšot konkurences izkropļojumus starp dalībvalstīm. Septītkārt, tā atsaucas uz Komisijas kavēšanos, pieņemot I lēmumu par alumīnija oksīdu, kurš esot ticis pieņemts tikai 2005. gada 7. decembrī, lai gan jau 2002. gada februārī tika publicēts lēmums sākt formālās izmeklēšanas procedūru un iesniegti pēdējie pušu apsvērumi, un tas tai radīja tiesisko paļāvību attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību.

165

Trešām kārtām, Eurallumina apgalvo, ka esot jāņem vērā Lēmuma 2001/224, kas ticis apstiprināts ar Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, un ar kuru Itālijas Republikai ticis atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim, radītās sekas. Pēc tās domām, lai arī Komisija varēja apstrīdēt atbrīvojuma atļaujas likumību vai ilgumu, izmantojot Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktā paredzēto procedūru vai arī ceļot prasību atbilstoši EKL 230. pantam, Komisija to neesot varējusi apstrīdēt netieši saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu. Turklāt Eurallumina atsaucas uz Direktīvas 2003/96 preambulas 32. apsvērumu, kurā ir minētas tikai “iespējamās” procedūras saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu, no kā var secināt, ka procedūras attiecībā uz pirms šīs regulas pieņemšanas uzsāktajiem valsts atbalstiem nevar ietekmēt ar to atļautos atbrīvojumus.

166

Ceturtām kārtām, Eurallumina atsaucas uz to, ka no Direktīvas 2003/96 18. panta izriet, ka brīdī, kad tika iesniegts šīs direktīvas priekšlikums un tā tika pieņemta, Komisija un Padome neesot uzskatījušas, ka strīdīgais atbrīvojums ir daļēji nesaderīgs ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē. To apstiprinot Komisijas paziņojums presei, saskaņā ar kuru šīs direktīvas pieņemšana ļautu uzlabot kopējā tirgus darbību, un Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu, kuros līdz pat Lēmuma 2001/224 pieņemšanai bija tieši norādīts, ka strīdīgais atbrīvojums ir saderīgs ar godīgu konkurenci un netraucē kopējā tirgus darbībai.

167

Piektām kārtām, Eurallumina apgalvo, ka lēmuma sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšana nevarēja mazināt tiesisko paļāvību, kas tai bija attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību. Šajā ziņā, pirmkārt, tā pamatojas uz lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu publicēšanas priekšmetu, kas esot bijis vienkārši aicinājums ieinteresētajām trešajām pusēm iesniegt savus komentārus, un tas neietekmēja to lēmumu saturu, kas tiks pieņemti. Otrkārt, tā atsaucas uz tiesisko paļāvību, kas tai esot bijusi attiecībā uz to, ka formālā izmeklēšanas procedūra bija pilnībā perspektīva, proti, ka tā esot attiekusies tikai uz atbalstu, kas ticis piešķirts pēc atļaujas beigām, proti, pēc 2006. gada 31. decembra. Treškārt, tā norāda, ka pēc lēmuma sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas ar Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktu, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, tika apstiprināta Itālijas Republikai piešķirtā atļauja turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim. Ceturtkārt, tā balstās uz Komisijas norādēm, saskaņā ar kurām, lai arī strīdīgais atbrīvojums radot konkurences izkropļojumus, tas pakāpeniski tikšot atcelts – bez vajadzības atgūt, pamatojoties uz šo atbrīvojumu, piešķirto atbalstu.

168

Sestām kārtām, Eurallumina apgalvo, ka esot jāņem vērā ilgtermiņa ieguldījumi 81 miljona euro apmērā, ko tā esot labticīgi veikusi savā Sardīnijas ražotnē, ņemot vērā tiesisko paļāvību, kas tai bija attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim, vai, katrā ziņā vismaz attiecībā uz to, ka nepastāv likumīga iespēja atgūt atbalstu, kas ticis piešķirts, pamatojoties uz minēto atbrīvojumu līdz minētajam datumam. Pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa uzskatītu, ka šī tiesiskā paļāvība beidzās 2002. gada 2. februārī, Eurallumina apgalvo, ka tā laikposmā no 2001. gada 12. marta līdz 2002. gada 2. februārim ir apstiprinājusi kapitālizdevumus 11,6 miljonu euro apmērā.

169

Komisija prasa noraidīt prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto sesto pamatu kā daļēji nepieņemamu un pārējā daļā nepamatotu. Tā prasa noraidīt prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pirmo pamatu kā nepamatotu.

170

No šiem pamatiem un iebildumiem izriet jautājums, vai Komisija, apstrīdētajā lēmumā pieprasot strīdīgā atbalsta atgūšanu, ir pārkāpusi tādus noteiktus Savienības tiesību vispārējos principus kā tiesiskās paļāvības ievērošanas princips, tiesiskās noteiktības princips un likumības prezumpcijas princips.

171

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktu Komisija nevar pieprasīt valsts atbalsta atgūšanu, ja tas ir pretrunā kādam no Savienības tiesību vispārējiem principiem.

172

Pirmkārt, attiecībā uz iebildumu, kas izriet no likumības prezumpcijas principa pārkāpuma, kas izvirzīts sestā pamata prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam ietvaros, tas būtībā ir balstīts uz apstākli, ka apstrīdētais lēmums rada tiesiskas sekas, kas esot pretrunā sekām, kādas izriet no Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, ar kuriem Itālijas Republikai esot tieši atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim.

173

Saskaņā ar jau iepriekš 62. punktā minēto judikatūru iestāžu tiesību akti principā tiek uzskatīti par likumīgiem un līdz ar to tie rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie netiek atsaukti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros, atcelti vai atzīti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas.

174

Šajā lietā iepriekš 71.–75. punktā minētā pamatojuma dēļ, kas pats ir balstīts uz spriedumā Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā, (EU:C:2013:812) norādīto pamatojumu, kurš atspoguļots iepriekš 65.–69. punktā, tomēr ir jākonstatē, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nevarēja pārkāpt Padomes pieņemtos tiesību aktus, kuros Itālijas Republikai tieši bija atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu līdz 2006. gada 31. decembrim, ciktāl šīs atļaujas nevarēja radīt sekas ārpus tiesību aktu par akcīzes nodokļu saskaņošanu piemērošanas jomas un neietekmēja tāda iespējamā lēmuma sekas kā I lēmums par alumīnija oksīdu, kādu Komisija varēja pieņemt, īstenojot savas pilnvaras valsts atbalsta jomā.

175

Turklāt, kā jau tika norādīts iepriekš 73. un 74. punktā, no sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 52. un 53. punkta izriet, ka Komisija valsts atbalsta jomā vienmēr var mainīt savu vērtējumu par to, vai ir izpildīti valsts atbalsta esamības nosacījumi, ņemot vērā visas sekas, kas var izrietēt no pienākuma atgūt nesaderīgo atbalstu, atbilstoši tiesiskās paļāvības ievērošanas un tiesiskās noteiktības principiem, līdz ar to Komisijai apstrīdētajā lēmumā nebija saistošs Padomes vērtējums, kas ietverts tās lēmumos attiecībā uz tiesību aktu par akcīzes nodokļiem saskaņošanu un saskaņā ar kuru strīdīgais atbrīvojums neradīja konkurences izkropļojumu un neierobežoja kopējā tirgus normālo darbību.

176

Līdz ar to iebildums, kas izriet no likumības prezumpcijas principa pārkāpuma, kas izvirzīts prasības lietā T‑60/06 RENV II sestā pamata pamatojumam, ir jānoraida kā nepamatots.

177

Otrkārt, attiecībā uz iebildumiem, kas izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas un tiesiskās noteiktības principu pārkāpuma un kuri tikuši izvirzīti prasības lietā T‑60/06 RENV II sestā pamata un prasības lietā T‑62/06 RENV II pirmā pamata ietvaros, tie būtībā ir balstīti uz apstākli, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu, kā arī Direktīvas 2003/96 18. pants, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, Eurallumina esot radījuši tiesisko paļāvību, ka strīdīgais atbrīvojums ir likumīgs, vai katrā ziņā vismaz esot radījuši neskaidru situāciju, kas Komisijai esot bijusi jāprecizē pirms strīdīgā lēmuma pieņemšanas.

178

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka tiesiskās paļāvības princips, kas ir Savienības tiesību pamatprincips (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, Krājums, EU:C:1999:498, 52. punkts), ļauj ikvienam saimnieciskās darbības subjektam, kuram iestāde ir devusi pamatotas cerības, uz tām atsaukties (spriedumi, 1987. gada 11. marts, Van den Bergh en Jurgens un Van Dijk Food Products (Lopik)/EEK, 265/85, Krājums, EU:C:1987:121, 44. punkts; 2011. gada 24. marts, ISD Polska u.c./Komisija, C‑369/09 P, Krājums, EU:C:2011:175, 123. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Producteurs de légumes de France/Komisija, T‑328/09, EU:T:2012:498, 18. punkts). Tomēr, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka iestādes pieņems tiesību aktu, kas varētu ietekmēt tā intereses, tas nevar uz šo principu atsaukties pēc šā pasākuma veikšanas (šajā ziņā skat. spriedumus, 1978. gada 1. februāris, Lührs, 78/77, Krājums, EU:C:1978:20, 6. punkts, un 2009. gada 25. marts, Alcoa Trasformazioni/Komisija, T‑332/06, EU:T:2009:79, 102. punkts). Tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību rodas, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, attiecīgajai iestādei ieinteresētajai personai ir jābūt sniegušai precīzas, beznosacījumu un saskaņotas garantijas no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Otrkārt, šīm garantijām ir jāvar radīt pamatotas cerības personai, kurai tās ir adresētas. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamajām tiesību normām (skat. spriedumu Producteurs de légumes de France/Komisija, minēts iepriekš, EU:T:2012:498, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

179

Turklāt attiecībā, konkrētāk, uz tiesiskās paļāvības principa piemērojamību valsts atbalsta jomā ir jāatgādina, ka dalībvalsts, kuras iestādes ir piešķīrušas atbalstu, pārkāpdamas EKL 88. pantā paredzētās procesuālo tiesību normas, var atsaukties uz uzņēmuma – atbalsta saņēmēja – tiesisko paļāvību, lai Savienības tiesā apstrīdētu Komisijas lēmuma, ar ko tai noteikts atgūt atbalstu, spēkā esamību, nevis lai izvairītos no pienākuma veikt vajadzīgos pasākumus, lai šo lēmumu izpildītu (šajā ziņā. skat. spriedumu, 1997. gada 14. janvāris, Spānija/Komisija, C‑169/95, Krājums, EU:C:1997:10, 48. un 49. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt no judikatūras izriet, ka, ņemot vērā paziņošanas pienākuma pamatlomu, lai ļautu Komisijai efektīvi veikt valsts atbalsta kontroli, kurai ir obligāts raksturs, atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem principā tiesiskā paļāvība par atbalsta likumību var būt tikai tad, ja tas ir piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru, un rūpīgam uzņēmējam parasti ir jāspēj pārliecināties, ka šī procedūra ir ievērota. Ja atbalsts tiek īstenots, par to iepriekš nepaziņojot Komisijai, kā rezultātā tas saskaņā ar EK līguma 88. panta 3. punktu ir nelikumīgs, tad atbalsta saņēmējam tajā laikā nevar būt tiesiskā paļāvība, ka tas ir piešķirts likumīgi (skat. spriedumu Producteurs de légumes de France/Komisija, minēts 178. punktā, EU:T:2012:498, 20. un 21. punkts un tajos minētā judikatūra), ja vien nepastāv ārkārtas apstākļi (spriedums, 1990. gada 20. septembris, Komisija/Vācija, C‑5/89, Krājums, EU:C:1990:320, 16. punkts; skat. arī spriedumus, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑298/00 P, Krājums, EU:C:2004:240, 86. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gads 30. novembris, Francija/Komisija, T‑427/04 un T‑17/05, Krājums, EU:T:2009:474, 263. punkts un tajā minētā judikatūra).

180

Vēl ir jāatgādina, ka saprātīga termiņa ievērošana administratīvajā procesā ir Savienības tiesību vispārējs princips (spriedums, 2003. gada 27. novembris, Regione Siciliana/Komisija, T‑190/00, Krājums, EU:T:2003:316, 136. punkts). Turklāt pamatprasība par tiesisko noteiktību, kas neļauj Komisijai neierobežoti ilgi izmantot savas pilnvaras, pieprasa, lai Tiesa izvērtētu, vai administratīvā procesa norises rezultātā nav konstatējama pārmērīgi novēlota šās iestādes rīcība (spriedumi, 2002. gada 24. septembris, Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, C‑74/00 P un C‑75/00 P, Krājums, EU:C:2002:524, 140. un 141. punkts, un Fleuren Compost/Komisija, minēts 132. punktā, EU:T:2004:4, 145.–147. punkts).

181

Komisijas kavēšanās, lemjot par to, ka atbalsts nav likumīgs un ka dalībvalstij tas ir jāatceļ un jāatgūst, noteiktos apstākļos minētā atbalsta saņēmējiem var radīt tiesisko paļāvību, kas Komisijai var traucēt uzdot dalībvalstij pieprasīt šo atbalstu atmaksu (spriedums, 1987. gada 24. novembris, RSV/Komisija, 223/85, Krājums, EU:C:1987:502, 17. punkts). Katrā ziņā nepaziņota valsts atbalsta gadījumā Komisijas atbildība par šāda veida kavēšanos iestājas tikai no brīža, kad tā ir uzzinājusi par ar kopējo tirgu nesaderīgā atbalsta esamību (spriedums Itālija/Komisija, minēts 179. punktā, EU:C:2004:240, 91. punkts).

182

Tas vien, ka Regulā Nr. 659/1999 papildus desmit gadu noilguma termiņam (sākot no atbalsta piešķiršanas), kuram beidzoties vairs nevar tikt noteikts pienākums atgūt atbalstu, atbilstoši minētās regulas 13. panta 2. punktam, kurā ir noteikts, ka Komisijai nav saistošs šīs pašas regulas 7. panta 6. punktā noteiktais termiņš, nav paredzēts nekāds termiņš, pat ne indikatīvs, attiecībā uz Komisijas veiktu nelikumīga atbalsta izmeklēšanu, nerada šķērsli Savienības tiesai pārbaudīt, vai šī iestāde ir ievērojusi saprātīgu termiņu vai arī ir rīkojusies pārmērīgi novēloti (šajā ziņā pēc analoģijas attiecībā uz indikatīvu termiņu skat. spriedumus, 2005. gada 15. jūnijs, Regione autonoma della Sardegna/Komisija, T‑171/02, Krājums, EU:T:2005:219, 57. punkts, un 2009. gada 9. septembris, Diputación Foral de Álava u.c., no T‑230/01 līdz T‑232/01 un no T‑267/01 līdz T‑269/01, EU:T:2009:316, 338. un 339. punkts, un Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, Krājums, EU:T:2009:314, 259. un 260. punkts).

183

Visbeidzot ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tiesiskās noteiktības princips paredz, ka, ja Komisija, pārkāpjot rūpības pienākumu, ir radījusi neskaidru situāciju piemērojamajā tiesiskajā regulējumā ieviesto neskaidro elementu un nenoteiktības dēļ, ko papildina tās paildzināta bezdarbība, neraugoties uz tās zināšanām par attiecīgo atbalstu, tai ir pienākums šajā situācijā ieviest skaidrību, pirms tā var uzsākt jebkādas darbības, lai noteiktu pienākumu atgūt jau izmaksāto atbalstu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1970. gada 9. jūlijs, Komisija/Itālija26/69, Krājums, EU:C:1970:67, 28.–32. punkts).

184

Lietas dalībnieku argumenti, kas būtībā izriet no ārkārtas apstākļu esamības, kas esot bijis pamatots iemesls Eurallumina paļāvībai par strīdīgā atbrīvojuma un līdz ar to arī strīdīgā atbalsta likumīgo raksturu, ir jāizvērtē 178.–183. punktā minēto noteikumu gaismā.

185

Šajā lietā vispirms ir jānorāda, ka ne Itālijas Republika (skat. iepriekš 128. punktu), ne Eurallumina neapstrīd apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumu, no kura izriet, ka Komisijai par strīdīgo atbalstu vispār nav ticis paziņots. Tātad ir jāuzskata, ka šis atbalsts tika piešķirts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, kas ir pretrunā EKL 88. panta 3. punktam.

186

Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo prasītāji, lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī varēja izbeigt Eurallumina tiesisko paļāvību attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību, ņemot vērā neskaidro situāciju, kas iepriekš bija radīta ar Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu, kuri bija pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma, tostarp Lēmuma 2001/224, kas bija spēkā laikposmā, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, formulējumu.

187

Sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 52. un 53. punktā, kas saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta otro daļu ir saistoši Vispārējai tiesai, Tiesa nosprieda, ka tas, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu ir pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma un ka tā vispār nav izmantojusi pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktu vai EKL 230. un 241. pantu, lai panāktu šo lēmumu atcelšanu vai grozīšanu, bija jāņem vērā saistībā ar pienākumu atgūt nesaderīgu atbalstu, ievērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības un tiesiskās noteiktības principus, kā Komisija jau bija rīkojusies I lēmumā par alumīnija oksīdu, atsakoties noteikt tā atbalsta atgūšanu, kas bija piešķirts līdz 2002. gada 2. februārim, dienai, kurā Oficiālajā Vēstnesī tika publicēti lēmumi par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras sākšanu. Šim iemeslam bija izšķiroša nozīme, lai Tiesa iepriekš sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 54. punktā konstatētu, ka ar tā paša sprieduma 39.–44. punktā izklāstītajiem iemesliem nevar tikt juridiski pamatots Vispārējās tiesas secinājums, saskaņā ar kuru I lēmumā par alumīnija oksīdu ir apšaubīta Padomes lēmuma par atbrīvojuma atļaušanu spēkā esamība un tādējādi ar to ir pārkāpti tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības attiecībā uz iestāžu aktiem principi, ka arī secinājums, kas ir balstīts uz šiem pašiem iemesliem un saskaņā ar kuru lietā T‑62/06 RENV Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.

188

Ņemot vērā no tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības aizsardzības principiem izrietošās prasības, neskaidrā situācija, kas tika radīta ar Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu, kuri tika pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma, formulējumu, nebija saderīga tikai ar tā atbalsta atgūšanu, kas strīdīgā atbrīvojuma veidā tika piešķirts līdz lēmuma par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras sākšanu publicēšanai Oficiālajā Vēstnesī. Turpretī pēc minētās publicēšanas Eurallumina bija jāzina, ka, ja strīdīgais atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, Komisijai tas ir jāapstiprina saskaņā ar EKL 88. pantu.

189

No tā izriet, ka lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu publicēšana izbeidza tiesisko paļāvību, kas Eurallumina iepriekš varēja būt attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību, ņemot vērā Padomes lēmumus par atbrīvojuma atļaušanu, kas iepriekš bija pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma.

190

Tātad Komisija I lēmuma par alumīnija oksīdu 98. apsvērumā pamatoti ir ņēmusi vērā, ka šajā gadījumā pastāvēja ārkārtas apstākļi, jo tā, iesniedzot priekšlikumus Padomei, ir radījusi un uzturējusi zināmu pārprotamību, un tiktāl, ciktāl tā nevarēja noskaidrot, vai un, attiecīgā gadījumā, kad dalībvalstis individuālos saņēmējus ir faktiski informējušas par Komisijas lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru, nevarēja tikt izslēgts, ka atbalsta saņēmēji būtu varējuši atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu līdz 2002. gada 2. februārim, kad Komisijas lēmumi par EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras sākšanu attiecībā uz atbrīvojumiem tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī, jo – maksimāli – ar šo publikāciju, ievērojot faktu, ka attiecīgie pasākumi, ja tie ir uzskatāmi par valsts atbalstu, atbilstīgi EKL 88. pantam bija jāapstiprina Komisijai, tika likvidēta jebkura nenoteiktība saistībā ar Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu formulējumu.

191

Šāda risinājuma pamatotība nav apšaubīta citos lietas dalībnieku argumentos.

192

Attiecībā uz argumentiem, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar Direktīvu 2003/96, ir jākonstatē, ka tam, ka šīs direktīvas 18. panta 1. punktā, skatot to kopsakarā ar tās 28. panta 2. punktu, Itālijas Republikai bija atļauts turpināt piemērot strīdīgo atbrīvojumu, sākot no 2003. gada 1. janvāra, nav nozīmes, runājot par iespējamo tiesisko paļāvību, kas Eurallumina varēja rasties attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā. Faktiski dienā, kad Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punkts kļuva piemērojams, proti, 2003. gada 1. janvārī, Eurallumina bija jābūt informētai par to, ka attiecībā uz strīdīgo atbrīvojumu ir uzsākta formālā izmeklēšanas procedūra, un par to, ka, ja strīdīgais atbrīvojums ir uzskatāms par valsts atbalstu, tas Komisijai ir jāapstiprina saskaņā ar EKL 88. pantu. Šo situāciju nevarēja mainīt Direktīvas 2003/96 pieņemšana un stāšanās spēkā attiecīgi 2003. gada 27. un 31. oktobrī, kuras preambulas 32. apsvērumā ir tieši norādīts, ka šī direktīva “netraucē pabeigt turpmākās valsts atbalsta procedūras, ko var veikt saskaņā ar [EKL] 87. un 88. pantu” (šajā ziņā pēc analoģijas skat. spriedumu Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā, EU:C:2013:812, 51. punkts). Tādējādi Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punkts pēc lēmuma par formālās procedūras sākšanu publicēšanas, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, nevarēja no jauna radīt Eurallumina tiesisko paļāvību attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību.

193

Attiecībā uz Eurallumina argumentu, kas izriet no Komisijas kavēšanās I lēmuma par alumīnija oksīdu pieņemšanā, ir jānorāda, ka tas nav ārkārtas apstāklis, kas Eurallumina būtu varējis radīt tiesisko paļāvību par strīdīgā atbrīvojuma likumību, un tas tā ir visu tālāk 194.–217. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

194

Pirmām kārtām, ir jāizvērtē, vai šajā gadījumā formālās izmeklēšanas ilgums pārsniedza saprātīgas robežas.

195

Šajā ziņā spriedumā RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), uz ko atsaucas Eurallumina, Tiesa ir atzinusi, ka 26 mēneši, kas Komisijai bija vajadzīgi, lai pieņemtu lēmumu, pārsniedza saprātīgas robežas.

196

Turklāt ir jāatgādina, ka, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punktu, atskaites termiņš, kādā būtu jābeidz formālā izmeklēšanas procedūra paziņota valsts atbalsta gadījumā, ir 18 mēneši. Šis termiņš, lai arī tas saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 13. panta 2. punktu (skat. iepriekš 182. punktu) nav piemērojams nelikumīgam atbalstam, ir lietderīgs atskaites punkts, lai izvērtētu formālās izmeklēšanas procedūras, kas – kā šajā gadījumā – attiecas uz nepaziņotu pasākumu, ilguma saprātīgo raksturu.

197

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka 2000. gada 17. jūlijā Komisija pieprasīja Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai saskaņā ar tiesību normām valsts atbalsta jomā paziņot par atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa. Atbildes, kas nevarot tikt uzskatītas par paziņošanu, Komisija esot saņēmusi 2000. gada septembrī, oktobrī un decembrī. Pēc tam tā ar 2001. gada 30. oktobra lēmumu uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru, tas tika paziņots dalībvalstīm 2001. gada 5. novembrī un publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2002. gada 2. februārī. Tad tā esot saņēmusi komentārus no Aughinish Alumina (2002. gada 26. februāra un 1. marta vēstules), Eurallumina (2002. gada 28. februāra vēstules), Alcan (2002. gada 1. marta vēstule) un Eiropas Alumīnija oksīda apvienības (2002. gada 26. februāra vēstule). Šie apsvērumi Īrijai, Itālijas Republikai un Francijas Republikai tika nosūtīti 2002. gada 26. martā. Īrija komentārus par lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru iesniedza 2002. gada 8. janvārī. Komisija 2002. gada 18. februārī pieprasīja Īrijai papildinformāciju, kura pēc lūguma pagarināt atbildei noteikto termiņu atbildēja 2002. gada 26. aprīlī. Pēc tam, kad arī Francijas Republika 2001. gada 21. novembrī bija lūgusi pagarināt atbildes termiņu, tā 2002. gada 12. februārī iesniedza savus komentārus par lēmumu sākt minēto procedūru. Itālijas Republika savus komentārus iesniedza 2002. gada 6. februārī.

198

I lēmums par alumīnija oksīdu tika pieņemts 2005. gada 7. decembrī.

199

Līdz ar to no lēmuma par formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu pieņemšanas līdz I lēmuma par alumīnija oksīdu pieņemšanai pagāja nedaudz vairāk kā 49 mēneši.

200

Šāds termiņš, kas gandrīz divreiz pārsniedz spriedumā RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), vērā ņemto termiņu un nedaudz vairāk kā divreiz to, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punktā formālās procedūras pabeigšanai paziņota atbalsta gadījumā, a priori nešķiet samērīgs. Saskaņā ar judikatūru tomēr ir jāpārbauda, vai šāds termiņš nevar būt pamatots, ņemot vērā šīs lietas apstākļus.

201

Šajā ziņā ar Komisijas izvirzītajiem apstākļiem tomēr nevar tikt pamatota 49 mēnešu ilga izmeklēšana.

202

Ir skaidrs, ka šajā termiņā, pirmkārt, ir jāņem vērā dalībvalstīm un atbalsta saņēmējiem noteiktais termiņš apsvērumu iesniegšanai un, otrkārt, apstāklis, ka Francijas, Īrijas un Itālijas valdības lūdza Komisijai atlikt termiņu apsvērumu un atbilžu iesniegšanai formālajā procedūrā. Ņemot vērā šajā lietā pastāvošo ciešo saikni starp atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa, runājot par līdzīgiem pasākumiem, kas ar šo pašu Padomes lēmumu tika atļauti atbilstoši paralēli notiekošām procedūrām, ir jāņem vērā visi attiecīgo lietu procesuālie akti un, it īpaši, tas, ka Īrija 2002. gada 26. aprīlī atbildēja uz pēdējo Komisijas pieprasījumu iesniegt papildinformāciju.

203

Tomēr pēc šī pēdējā datuma pagāja nedaudz vairāk kā 43 mēneši, līdz Komisija pieņēma I lēmumu par alumīnija oksīdu. Šāds attiecīgās lietas izvērtēšanas termiņš, ņemot vērā visu skarto valstu un ieinteresēto personu apsvērumus, šīs lietas apstākļos nav pamatots.

204

Pirmkārt, attiecībā uz apgalvoto lietas materiālu sarežģītību tas nav pierādīts un, pat ja tas tā būtu, ar to nevarētu pamatot tik ilgu izmeklēšanas laiku kā šajā lietā. Lietas materiālos nav nevienas norādes par to, ka Komisija būtu saskārusies ar īpaši būtiskām juridiskām problēmām, jo I lēmums par alumīnija oksīdu turklāt nav pārmērīgi garš (112 apsvērumi) un no tā argumentācijas neizriet nekādas acīmredzamas grūtības. Turklāt Komisija par atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa zināja jau labu laiku pirms formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas, jo pirmie lūgumi piešķirt atbrīvojumu Īrijas gadījumā tika iesniegti 1992. gadā, Itālijas Republikas gadījumā – 1993. gadā un Francijas Republikas gadījumā – 1997. gadā. Turklāt tā bija Komisija, kas pēc tam, kad tā no Francijas Republikas, Īrijas un Itālijas Republikas bija saņēmusi lūgumus šajā ziņā, iesniedza secīgus priekšlikumus Padomes lēmumiem par atbrīvojumu no akcīzes nodokļa atļaušanu. Visbeidzot, Komisija savos ziņojumos attiecībā uz valsts atbalstu informēja Pasaules tirdzniecības organizāciju (PTO) par Īrijā pastāvošo atbrīvojumu.

205

Turklāt Komisija norādīja, ka kopš 1999. gada tā uzskatīja, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļa ir pretrunā noteikumiem valsts atbalsta jomā. Līdz ar to kopš šīs dienas tā ir varējusi pilnveidot savu argumentāciju par minēto atbrīvojumu likumību, ņemot vērā noteikumus šajā jomā.

206

Turklāt tas, ka Komisija Francijas Republikai, Īrijai vai Itālijas Republikai 43 mēnešu laikā pirms I lēmuma par alumīnija oksīdu pieņemšanas nebija pieprasījusi nekādu papildinformāciju, liecina par to, ka tās rīcībā šajā laikā jau bija visa informācija, kas nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa.

207

Visbeidzot, runājot par apgalvotajām grūtībām, kas izriet no Kopienas režīma attiecībā uz minerāleļļu aplikšanu ar nodokļiem attīstības un, it īpaši, no Direktīvas 2003/96 pieņemšanas, Komisijai nebija pamata uz tām atsaukties. I lēmums par alumīnija oksīdu attiecas uz juridisko situāciju, kuru regulēja nevis jaunais minerāleļļu aplikšanas ar nodokļiem režīms, kas izriet no Direktīvas 2003/96, kura kļuva piemērojama tikai no 2004. gada 1. janvāra, bet gan iepriekš piemērojamais minerāleļļu aplikšanas ar nodokļiem režīms. Līdz ar to Komisijas izvirzītajai Kopienu tiesiskā regulējuma attīstībai šajā ziņā nav nozīmes. To apstiprina apstāklis, ka I lēmumā par alumīnija oksīdu Komisija sāka jaunu formālo izmeklēšanas procedūru, kas attiecās uz atbrīvojumiem no akcīzes nodokļiem minerāleļļām, ko Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, sākot no 2004. gada 1. janvāra, dienas, no kuras kļuva piemērojams no Direktīvas 2003/96 izrietošais jaunais minerāleļļu aplikšanas ar nodokļiem režīms. Katrā ziņā ir jānorāda, ka I lēmums par alumīnija oksīdu tika pieņemts gandrīz divus gadus pēc Direktīvas 2003/96 pieņemšanas. Ar Komisijas apgalvoto vajadzību I lēmumā par alumīnija oksīdu ņemt vērā jauno no Direktīvas 2003/96 izrietošo minerāleļļu aplikšanas ar nodokļiem režīmu vien nepietiek, lai pamatotu tik ilgu izmeklēšanu kā šajā lietā.

208

Šādos apstākļos Komisijai bija labi zināms atbrīvojumu no akcīzes nodokļa juridiskais un faktiskais konteksts un tā nesaskārās ne ar kādām acīmredzamām grūtībām attiecībā uz to izvērtēšanu, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā.

209

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas apgalvotajām praktiskajām un ar valodu saistītajām grūtībām, pat ja tās būtu pierādītas, ar tām nevar tikt pamatots tik ilgs izmeklēšanas laiks kā šajā lietā. Katrā ziņā Komisijas rīcībā bija dienesti, kas tai būtu ļāvuši stāties pretī tās apgalvotajām ar valodu saistītajām grūtībām, kā arī paralēli veikt atbrīvojumu no akcīzes nodokļa pārbaudi daudz īsākā termiņā nekā šajā lietā, it īpaši pateicoties tās dienestu labajai koordinācijai.

210

Tādējādi strīdīgā atbalsta izmeklēšanas termiņš šajā lietā nav samērīgs.

211

Otrām kārtām, ir jāizvērtē, vai tas, ka Komisija kavējās apstrīdētā lēmuma pieņemšanā, varēja Eurallumina pamatoti likt ticēt, ka Komisijai vairs nav šaubu un ka pret strīdīgo atbrīvojumu vairs nav iebildumu, un vai šāda kavēšanās varēja traucēt Komisijai pieprasīt atgūt atbalstu, kas no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim tika piešķirts, pamatojoties uz minēto atbrīvojumu, kā tas jau tika nospriests spriedumā RSV/Komisija, minēts 181. punktā, EU:C:1987:502, 16. punkts).

212

Pēdējā minētajā spriedumā Tiesa arī uzskatīja, ka 26 mēnešu termiņš, kurā Komisija pieņēma lēmumu, prasītājam – atbalsta saņēmējam – varēja radīt tiesisko paļāvību, kas varēja liegt šai iestādei likt valsts iestādēm izdot rīkojumu atgūt šo atbalstu.

213

Tomēr, lai arī ir jārūpējas par tiesiskās noteiktības prasību ievērošanu, kas aizsargā privātās intereses, ir svarīgi arī tās līdzsvarot ar sabiedrības interešu aizsardzības prasībām, starp kurām valsta atbalsta jomā ir arī prasība novērst, ka tirgus darbībai traucē konkurencei nelabvēlīgs valsts atbalsts, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nozīmē, ka nelikumīgs atbalsts ir jāatgūst, lai atjaunotu iepriekšējo situāciju (skat. spriedumu, 2003. gada 5. augusts, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, T‑116/01 un T‑118/01, Krājums, EU:T:2003:217, 207. un 208. punkts un tajos minētā judikatūra).

214

Spriedums RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), judikatūrā tātad ir interpretēts tādējādi, ka lietas, kurā tika taisīts šis spriedums, konkrētajiem apstākļiem bija izšķiroša loma Tiesas argumentācijā (šajā ziņā skat. spriedumus, Itālija/Komisija, minēts 179. punktā, EU:C:2004:240, 90. punkts; 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija, C‑372/97, Krājums, EU:C:2004:234, 119. punkts; Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, minēts 182. punktā, EU:T:2009:314, 286. punkts, un Diputación Foral de Álava u.c., minēts 182. punktā, EU:T:2009:316, 344. punkts). It īpaši tika ņemts vērā, ka atbalsts, par kādu runa bija spriedumā RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), tika piešķirts, pirms Komisija attiecībā uz to sāka formālo izmeklēšanas procedūru. Turklāt attiecīgais atbalsts tika formāli paziņots Komisijai, kaut arī tas notika pēc tā izmaksāšanas saņēmējam. Turklāt tas attiecās uz papildu izmaksām, kas bija saistītas ar Komisijas atļauto atbalstu, un uz sektoru, kurā Komisija jau kopš 1977. gada bija atļāvusi piešķirt atbalstu. Visbeidzot, lai izvērtētu atbalsta saderību, nebija nepieciešams padziļināts pētījums.

215

Neviens no ārkārtas apstākļiem, kas bija lietā, kurā taisīts spriedums RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), pamatlietā nav sastopams. Ir skaidrs, ka, tāpat kā lietā, kurā tika taisīts spriedums RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), brīdī, kad Komisija šķietami nerīkojās, tā jau labi zināja par strīdīgo atbrīvojumu un tātad varēja paust viedokli par šī atbrīvojuma likumību, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā, kas nozīmē, ka tai šajā ziņā vairs nebija jāveic padziļināta izpēte. Tomēr šajā lietā nav sastopami citi būtiski apstākļi, kas tika atklāti spriedumā RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502). It īpaši pamatlietā strīdīgais atbalsts tika piešķirts pēc tam, kad Komisija attiecībā uz strīdīgo atbrīvojumu bija sākusi formālo izmeklēšanas procedūru.

216

Tas rada būtisku atšķirību starp konkrētajiem apstākļiem lietā, kurā taisīts spriedums RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502), un pamatlietas apstākļiem. Līdz ar to Eurallumina pamatlietā nevar pamatoti atsaukties uz spriedumu RSV/Komisija, minēts 181. punktā (EU:C:1987:502).

217

Turklāt ir jāņem vērā tas, ko Tiesa nosprieda 2004. gada 11. novembra sprieduma Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija (C‑183/02 P un C‑187/02 P, Krājums, EU:C:2004:701) 52. punktā attiecībā uz ārkārtas apstākļiem, kas nelikumīga atbalsta saņēmējam varēja radīt pamatotu paļāvību, ka šis atbalsts ir likumīgs, proti, ka jebkurai Komisijas bezdarbībai nav nozīmes, ja tai par atbalstu nav ticis paziņots. Tādējādi šajā lietā Komisijas bezdarbībai, kas ilga 43 mēnešus pēc Īrijas atbildes uz pēdējo Komisijas papildinformācijas pieprasījumu (skat. 203. punktu), lai arī tā būtu pretrunā saprātīga termiņa ievērošanas principam, tomēr nav īpašas nozīmes, raugoties no noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošanas strīdīgajam atbalstam, par ko tai pienācīgi netika paziņots. Līdz ar to nepietiek konstatēt, ka pastāvēja ārkārtas apstākļi, kas Eurallumina varēja no jauna radīt tiesisko paļāvību, ka strīdīgais atbalsts ir likumīgs, ņemot vērā noteikumus valsts atbalsta jomā. No tā izriet, ka vienīgais pārkāpums šajā lietā, proti, saprātīga termiņa ievērošanas principa pārkāpums, pieņemot I lēmumu par alumīnija oksīdu, neradīja šķērsli tam, lai Komisija šajā lēmumā noteiktu pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu.

218

Tādējādi ir jānoraida Eurallumina arguments attiecībā uz saprātīga termiņa neievērošanu.

219

Runājot par prasītāju argumentiem, kas attiecas uz Eurallumina veiktajiem ieguldījumiem Sardīnijas ražotnē laikposmā, kurā tā saņēma strīdīgo atbalstu, tiem nav nozīmes, lai izvērtētu, vai Eurallumina bija tiesiskā paļāvība, ka minētais atbalsts ir likumīgs saskaņā ar noteikumiem valsts atbalsta jomā, jo, kā tas izriet no 136. un 137. punkta, nav pierādīts, ka Eurallumina bija jāveic šādi ieguldījumi, lai izpildītu saistības, ko tā bija brīvprātīgi uzņēmusies, vienojoties ar Itālijas iestādēm, vai pienākumus, ko tai minētās iestādes bija uzlikušas, par atlīdzību saņemot no strīdīgā atbalsta izrietošo labumu.

220

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka prasītājas šajā lietā nav pierādījušas, ka pastāvētu ārkārtas apstākļi, kas būtu varējuši Eurallumina pamatoti likt ticēt, ka Komisijai vairs nav šaubu un ka pret strīdīgo atbrīvojumu vairs nav iebildumu, kas varētu būt šķērslis tam, lai Komisija I lēmumā par alumīnija oksīdu uzdotu strīdīgo atbalstu atgūt.

221

Līdz ar to iebildumi, kas izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas un tiesiskās noteiktības principa pārkāpuma un kuri tika izvirzīti prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojuma minētā sestā pamata un prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojuma minētā pirmā pamata ietvaros, ir pilnībā jānoraida kā nepamatoti.

222

No tā izriet, ka prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzītais sestais pamats un prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzītais pirmais pamats ir pilnībā jānoraida kā nepamatots.

223

Eurallumina apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, uzliekot Itālijas Republikai apstrīdētajā lēmumā pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu. Šajā ziņā, pirmkārt, tā atsaucas uz labas pārvaldības principu, saskaņā ar kuru tai bija tiesības domāt, ka Komisija neizteiks Padomei priekšlikumu pieņemt lēmumus, ar ko tiek atļauta nelikumīga valsts atbalsta piešķiršana, un ka Padome šādus lēmumus nepieņems. Otrkārt, tā atsaucas uz Lēmuma 2001/224 saturu, kurš, pat pieņemot, ka strīdīgais atbalsts tiktu kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, būtu uzskatāms par tiešu atļauju piešķirt minēto atbalstu vai, katrā ziņā, vismaz par šķērsli šāda atbalsta atgūšanai līdz 2006. gada 31. decembrim. Treškārt, tā atsaucas uz to, ka Komisija, īstenojot pilnvaras, kas tai paredzētas Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktā, vai ceļot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, nav tieši apstrīdējusi Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu likumību.

224

Komisija lūdz noraidīt devīto pamatu kā nepamatotu.

225

No šī pamata būtībā izriet jautājums, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā rūpīgi un objektīvi ir izvērtējusi visus atbilstošos elementus konkrētajā lietā un, it īpaši, vai tā ir ņēmusi vērā pretrunīgās juridiskās sekas, kas pastāvēja starp apstrīdēto lēmumu un Padomes lēmumiem par atbrīvojuma atļaušanu, kuri tika pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma, un vai pēc tam tā jebkad, pamatojoties uz pilnvarām, kas tai ir saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktu vai EKL 230. un 241. pantu, tos ir apstrīdējusi.

226

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gadījumos, kad iestādēm ir rīcības brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir vēl jo lielāka nozīme (spriedums, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, Krājums, EU:C:1991:438, 14. punkts). Šo garantiju starpā tostarp ir labas pārvaldības princips, kam ir piesaistīts kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos izskatāmās lietas nozīmīgos faktus (skat. spriedumus, 2012. gada 29. marts, Komisija/Igaunija, C‑505/09 P, Krājums, EU:C:2012:179, 95. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2009. gada 23. septembris, Igaunija/Komisija, T‑263/07, Krājums, EU:T:2009:351, 99. punkts un tajā minētā judikatūra).

227

Šajā lietā ir jānorāda, ka šī pamata pamatojumam Eurallumina būtībā izvirza līdzīgus argumentus tiem, ko tā izvirzīja sava otrā pamata ietvaros. To pašu iemeslu dēļ, kas minēti iepriekš 65.–75. punktā un kuri paši ir balstīti uz sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 45.–48. punktu, Eurallumina nevar pamatoti apgalvot, ka apstrīdētais lēmums radīja tādas tiesiskās sekas, kas ir pretrunā no Lēmuma 2001/224 un Direktīvas 2003/96 18. panta izrietošajām sekām.

228

Ir skaidrs, kā tas izriet no sprieduma Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), 53. punkta, ka apstāklis, ka Padomes lēmumi par atbrīvojuma atļaušanu tika pieņemti pēc Komisijas priekšlikuma, bija jāņem vērā, runājot par pienākumu atgūt nesaderīgu atbalstu, ievērojot tiesiskās paļāvības un tiesiskās noteiktības principus. Tomēr, kā tas tika norādīts šajā pašā punktā, tas tika izdarīts tad, kad Komisija apstrīdētajā lēmumā nenoteica pienākumu atgūt atbalstu, kas tika piešķirts pirms lēmumu sākt EKL 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.

229

Līdz ar to tas, ka Komisija neesot rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus atbilstošos šīs lietas elementus, nav pierādīts.

230

Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzītais trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

231

Eurallumina apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, kā arī tiesiskās paļāvības principu, jo, pretēji no judikatūras izrietošajām prasībām, tā neesot ņēmusi vērā ieguldījumu, ko tā bija veikusi savā Sardīnijas ražotnē, amortizācijas līmeni, kalendāru un ilgumu saistībā ar tiesisko paļāvību, kas tai bija attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim. Papildus argumentiem, kas jau tika iesniegti pirmā pamata attiecībā uz tiesiskās paļāvības principa ievērošanas pārkāpumu pamatojumam (skat. 162.–168. punktu), Eurallumina, pirmkārt, pamatojas uz to, ka apstāklim, ka Komisija kopš 1995. gada vēlējās ierobežot strīdīgā atbrīvojuma apmēru no augstākā akcīzes nodokļa apmēra līdz Direktīvā 92/82 noteiktajam minimālajam apmēram, nav nozīmes attiecībā uz jautājumu, vai Komisija šajā datumā nodarbojās ar nelikumīga atbalsta piešķiršanu, pamatojoties uz šo atbrīvojumu. Otrkārt, tā norāda uz to, ka Komisija esot atzinusi, ka tā ar valsts atbalsta problēmām sāka nodarboties tikai no 1999. gada, nevis no 1995. gada. Treškārt, tā atsaucas, pirmām kārtām, uz 2000. gada jūlija lūgumu paziņot par strīdīgo atbrīvojumu, otrām kārtām, uz 2000. gada novembra lēmuma priekšlikumu un, trešām kārtām, uz Lēmuma 2001/224 5. apsvērumu, kas neesot ļāvis automātiski secināt, ka Komisija attiecībā uz strīdīgo atbrīvojumu gatavojas sākt formālo izmeklēšanas procedūru vai ka šis atbrīvojums ir valsts atbalsts, kas varētu tikt atgūts, it īpaši ņemot vērā Lēmuma 2001/224 saturu, kas vēlāk tika apstiprināts ar Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktu.

232

Komisija prasa noraidīt otro pamatu kā nepamatotu.

233

No šī pamata būtībā izriet jautājums, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, nav ievērojusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai paredzēts EKL 253. pantā, un, otrkārt, ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības ievērošanas principu, jo tā noteica pienākumu atgūt strīdīgo atbalstu, neņemot vērā laikposmu, kurā Eurallumina esot bijis nepieciešams atgūt Sardīnijas ražotnē veiktos ieguldījumus saistībā ar tiesisko paļāvību, kas tai bija attiecībā uz strīdīgā atbrīvojuma likumību līdz 2006. gada 31. decembrim.

234

Pārkāpumi, kurus Eurallumina kopā izvirzījusi šajā pamatā, attiecas uz diviem atsevišķiem iebildumiem, kuri var tikt izvirzīti EKL 230. pantā paredzētās prasības ietvaros (spriedums, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France, C‑367/95 P, Krājums, EU:C:1998:154, 67. punkts). Pirmais, kurā izvirzīta pamatojuma neesamība vai trūkums, attiecas uz būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu šīs tiesību normas izpratnē, bet otrais, kurā runāts par apstrīdētā lēmuma likumību pēc būtības, attiecas uz tiesību normu par Līguma piemērošanu pārkāpumu šī paša EKL 230. panta izpratnē (spriedums, Komisija/Sytraval un Brink’s France, minēts iepriekš, EU:C:1998:154, 67. punkts).

235

Pirmkārt, runājot par iebildumu attiecībā uz pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 253. panta noteikumiem Komisijas pieņemtajiem lēmumiem ir jābūt pamatotiem. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojumam, kas prasīts EKL 253. pantā, jābūt atbilstošam attiecīgā tiesību akta būtībai un tajā skaidri un neapšaubāmi ir jābūt norādītai tās iestādes argumentācijai, kas pieņēmusi attiecīgo tiesību aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām ļauj iepazīties ar pieņemtā tiesību akta pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroles pilnvaras. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība EKL 253. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (spriedumi, Komisija/Sytraval un Brink’s France, minēts 234. punktā, EU:C:1998:154, 63. punkts; 2002. gada 12. decembris, Beļģija/Komisija, C‑5/01, Krājums, EU:C:2002:754, 68. punkts, un 2003. gada 11. septembris, Beļģija/Komisija, C‑197/99 P, Krājums, EU:C:2003:444, 72. punkts).

236

I lēmuma par alumīnija oksīdu 75. apsvērumā Komisija tostarp ir atteikusies ņemt vērā Eurallumina apsvērumus, kas bija minēti šī paša lēmuma 37. un 45. punktā, saskaņā ar kuriem Eurallumina savā Sardīnijas ražotnē apmaiņā pret strīdīgo atbrīvojumu bija veikusi būtiskus ar vides aizsardzību saistītus ieguldījumus, pamatojoties uz to, ka nebija neviena pierādījuma, ka tā ar Itālijas iestādēm būtu noslēgusi līgumus, lai uzņemtos izpildīt ar vides aizsardzību saistītos mērķus strīdīgā atbrīvojuma piemērošanas laikposmā, un ka uz minēto atbrīvojumu neattiecās nosacījumi, kas radītu tādas pašas sekas kā šādi līgumi vai saistības. Šis apsvērums ļauj secināt, ka, ja Komisija apstrīdētajā lēmumā nav ņēmusi vērā to ieguldījumu amortizācijas laikposmu, ko Eurallumina bija veikusi savā Sardīnijas ražotnē, tad tas tā bija it īpaši tādēļ, ka Komisija uzskatīja, ka nav pierādīts, ka labums, ko Eurallumina guva no strīdīgā atbrīvojuma, bija atlīdzība par minētajiem ieguldījumiem. Tas izskaidro to, ka I lēmuma par alumīnija oksīdu 98. apsvērumā Komisija nav ņēmusi vērā Eurallumina šajā lietā izvirzīto tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka ieguldījumi, ko tā bija veikusi savā Sardīnijas ražotnē, varēja tikt amortizēti, it īpaši pateicoties labumam, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma līdz 2006. gada 31. decembrim.

237

I lēmuma par alumīnija oksīdu pamatojums, lai arī tas ir īss, šajā lietā ir pietiekams, lai saprastu Komisijas argumentāciju šajā ziņā un lai ļautu ieinteresētajām personām saprast veiktā pasākuma pamatojumu un Tiesai veikt savu pārbaudi.

238

Līdz ar to ar apstrīdētā lēmuma pamatojumu nav pārkāpts EKL 253. pantā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu, kāds tas ir interpretēts iepriekš 235. punktā minētajā judikatūrā. Tādēļ iebildums, kas izriet no pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpuma, ir jānoraida kā nepamatots.

239

Otrkārt, attiecībā uz iebildumu, kas izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas principa pārkāpuma, ir jānorāda, ka ar to Eurallumina būtībā pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav ņēmusi vērā tiesisko paļāvību, kas tai esot bijusi attiecībā uz to, ka Sardīnijas ražotnē veiktie ieguldījumi varēja tikt amortizēti, it īpaši pateicoties labumam, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma līdz 2006. gada 31. decembrim.

240

Kā tas jau tika norādīts iepriekš 136., 137. un 219. punktā, lietas materiāli šajā gadījumā neļauj konstatēt, ka Eurallumina ieguldījumi Sardīnijas ražotnē tika veikti apmaiņā pret labumu, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma. Līdz ar to nav pierādīts, ka Eurallumina šos ieguldījumus bija veikusi tādēļ, ka tai bija tiesiskā paļāvība, ka minētie ieguldījumi varētu tikt amortizēti, it īpaši pateicoties labumam, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma līdz 2006. gada 31. decembrim.

241

Līdz ar to Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti nav ņēmusi vērā Eurallumina šajā lietā izvirzīto tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka ieguldījumi, ko tā bija veikusi savā Sardīnijas ražotnē, varētu tikt amortizēti, it īpaši pateicoties labumam, ko tā guva no strīdīgā atbrīvojuma līdz 2006. gada 31. decembrim. Tādēļ iebildums, kas izriet no tiesiskās paļāvības principa pārkāpuma, ir jānoraida kā nepamatots.

242

Līdz ar to ceturtais prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzītais pamats ir jānoraida pilnībā.

243

Tā kā visi šo prasību pamatojumam izvirzītie pamati un iebildumi ir noraidīti kā nepieņemami un nepamatoti, pilnībā ir jānoraida arī pašas prasības.

244

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 219. pantam Vispārējā tiesa nolēmumos, kas pasludināti pēc tās nolēmumu atcelšanas un lietas nodošanas atpakaļ, lemj par tiesāšanās izdevumiem attiecībā uz tiesvedību Vispārējā tiesā un apelācijas tiesvedību Tiesā. Tā kā Tiesa spriedumos Komisija/Īrija u.c., minēts 19. punktā (EU:C:2009:742), un Komisija/Īrija u.c., minēts 25. punktā (EU:C:2013:812), lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika, Vispārējai tiesai šajā lietā ir jālemj arī par tiesāšanās izdevumiem šajās apelācijas tiesvedībās.

245

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši Reglamenta 135. panta 1. punktam izņēmuma kārtā, ja to prasa taisnīgums, Vispārējā tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, bet tikai daļēji atlīdzina pretējās puses tiesāšanās izdevumus. Turklāt atbilstoši Reglamenta 135. panta 2. punktam Vispārējā tiesa lietas dalībniekam, pat ja nolēmums ir tam labvēlīgs, var piespriest pilnībā vai daļēji atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato tā rīcība, tostarp pirms tiesvedības ierosināšanas. Vispārējā tiesa var piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus iestādei, kuras lēmums nav ticis atcelts tās trūkumu dēļ, kas varēja likt prasītājam celt prasību (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 9. septembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑387/08, EU:T:2010:377, 177. punkts un tajā minētā judikatūra).

246

Lietā T‑60/06 RENV II Itālijas Republikai spriedums nav labvēlīgs. Līdz ar to ir jāpiespriež Itālijas Republikai atlīdzināt savus tiesāšanās izdevumus lietās T‑60/06, T‑60/06 RENV I un T‑60/06 RENV II, kā arī segt piekto daļu no Komisijas tiesāšanās izdevumiem lietās C‑89/08 P un C‑272/12 P saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

247

Lietā T‑62/06 RENV II Eurallumina spriedums nav labvēlīgs. Tomēr, izvērtējot prasību šajā lietā, 210. punktā tika konstatēts, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ievērojusi saprātīga termiņa principu, kas varēja likt Eurallumina celt šo prasību, lai konstatētu minēto pārkāpumu. Šādos apstākļos Vispārējā tiesa uzskata, ka lietās T‑62/06, T‑62/06 RENV I un T‑62/06 RENV II ir taisnīgi un godīgi piespriest Eurallumina atlīdzināt savus, kā arī segt trīs ceturtās daļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem un piespriest Komisijai atlīdzināt vienu ceturto daļu no saviem tiesāšanās izdevumiem. Lietās C‑89/08 P un C‑272/12 P, ciktāl katrā no tām pret Komisiju vērsās pieci lietas dalībnieki, piemērojot lietās T‑62/06, T‑62/06 RENV I un T‑62/06 RENV II ievēroto sadalījumu, ir jāpiespriež Eurallumina atlīdzināt savus, kā arī trīs divdesmitās daļas, proti, vienu piekto daļu no trīs ceturtdaļām Komisijas tiesāšanas izdevumu, un ir jāpiespriež Komisijai atlīdzināt vienu piekto daļu no saviem tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Strīdīgais atbrīvojums

Administratīvais process

I lēmums par alumīnija oksīdu

Tiesvedība un lietas dalībnieču prasījumi

Juridiskais pamatojums

Pieņemamība

Par lietas būtību

Par otro prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pamatu, kas izriet no tiesiskās noteiktības, spēkā esamības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgās iedarbības principu, ka arī lex specialis derogat legi generali principa pārkāpuma

– Par tiesiskās noteiktības, likumības prezumpcijas un iestāžu aktu lietderīgas iedarbības principiem

– Par lex specialis derogat legi generali principa pārkāpumu

Par pirmo prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 1. punkta pārkāpumu un pretrunīgu pamatojumu

Par otro prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pamatu, kas izriet no Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkta un 4. panta, kā arī Padomes lēmumu par atbrīvojuma atļaušanu pārkāpuma

Par prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto piekto pamatu, kas attiecas uz Direktīvas 2003/96 18. panta, skatot to kopsakarā ar tās II pielikumu, kā arī Lēmuma 2001/224 pārkāpumu

Par prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto trešo pamatu, kas attiecas uz noteikumu par valsts atbalstu vides aizsardzībai, konkrētāk, Kopienas pamatnostādņu 82. panta otrās daļas a) punkta pārkāpumu

Par prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto ceturto pamatu, kas attiecas uz EKL 87. panta 3. punkta un reģionālā atbalsta pamatnostādņu pārkāpumu

Par prasības lietā T‑60/06 RENV II pamatojumam izvirzīto sesto pamatu, kas izriet no tiesiskās paļāvības ievērošanas, tiesiskās noteiktības un likumības prezumpcijas principu pārkāpuma, kā arī prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto pirmo pamatu, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības ievērošanas principa pārkāpumu

Par prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto trešo pamatu, kas attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu

Par prasības lietā T‑62/06 RENV II pamatojumam izvirzīto ceturto pamatu, kas attiecas uz EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu un tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu

Par tiesāšanās izdevumiem