Lieta T‑40/06

Trioplast Industrier AB

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Plastikāta rūpniecības maisu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā – Samērīgums – Solidāra atbildība – Tiesiskās drošības princips

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums pierādīt pārkāpumu un tā ilgumu – Pierādīšanas pienākuma apjoms

(EKL 81. panta 1. punkts)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma laikā vairākas reizes cedēts uzņēmums – Vairāku mātes sabiedrību pēctecība

(Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Novērtēšana – Pārkāpuma izdarīšanas laikā pastāvošās ekonomiskās situācijas ņemšana vērā

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Uzņēmuma pasīva vērotāja vai sekotāja loma – Vērtēšanas kritēriji

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 3. punkta pirmais ievilkums)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Komisijas rīcības brīvība – Pienākums nodrošināt samērīgumu starp naudas sodu summu un konkrētās preces tirgus kopējo apmēru – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Naudas sods, kas lielāks par gada apgrozījumu, kurš radies saistībā ar konkrēto preci – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Solidāra atbildība par samaksu – Solidāri atbildīga uzņēmuma maksājamā naudas soda summas noteikšana – Pārkāpuma laikā vairākas reizes cedēts uzņēmums – Vairāku mātes sabiedrību pēctecība

(Padomes Regula Nr. 1/2003; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

1.      Komisijai ir jāpierāda ne tikai aizliegtas vienošanās esamība, bet arī tās ilgums. Šajā ziņā ir svarīgi, lai, neesot tādiem pierādījumiem, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstītos vismaz uz pierādījumiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena precīza datuma līdz otram.

Situācijā, kurā ir pierādīts, ka uzņēmums ir piedalījies pārkāpumā gan pirms, gan pēc noteikta perioda, piedaloties virknē pret konkurenci vērstu sanāksmju, publiski nedistancējoties no to satura, var pieļaut, kā pārkāpums ir ildzis nepārtraukti, ja uzņēmums ir ticis aicināts uz vērstām pret konkurenci sanāksmēm, kas notikušas šajā periodā, un ja tas vairākas reizes atvainojies, ka nevarēs ierasties.

(sal. ar 41., 42. un 46.–48. punktu)

2.      Saistībā ar naudas sodu, kas uzlikti par konkurences noteikumu pārkāpšanu, summas aprēķināšanu Komisijas pieeja, ka mātes sabiedrībai tiek uzlikta tāda pati sākumsumma kā meitas sabiedrībai, kas tieši piedalījusies aizliegtajā vienošanās, nesadalot šo sākumsummu vairāku mātes sabiedrību pēctecības gadījumā, pati par sevi nav uzskatāma par nepiemērotu pieeju. Izmantojot šo aprēķina metodi, Komisija būtībā cenšas nodrošināt, lai mātes sabiedrībai, ko uzskata par atbildīgu pārkāpumā sakarā ar tai uzlikto atbildību, būtu iespējams noteikt tādu pašu pamatsummu kā tā, kas tai būtu uzlikta, ja tā pati būtu bijusi tieša aizliegtās vienošanās dalībniece. Tātad tas atbilst konkurences politikas mērķim un, konkrēti, naudas soda instrumenta mērķim, proti, centieniem likt uzņēmumiem rīkoties, nepārkāpjot konkurences noteikumus.

Tas, ka, secīgajām mātes sabiedrībām uzliktās summas kumulatīvi pārsniedz meitas sabiedrībai uzlikto summu, vēl neliek secināt, ka Komisijas izmantotā aprēķina metode bijusi acīmredzami kļūdaina. Ņemot vērā Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, izklāstīto metodoloģiju, kā arī sodu un sankciju individuālas piemērošanas principu, Komisija, konstatēdama ekonomiskas vienības, kas piedalījusies pārkāpumā, pastāvēšanu, ir tiesīga uzskatīt kādu no tai piederošajām vai piederējušajām juridiskajām personām – neatkarīgi no tā, vai runa ir par mātes sabiedrību vai meitas sabiedrību, – par atbildīgu par tāda naudas soda samaksu, kas pārsniedz to, kurš uzlikts citai juridiskai personai vai personām, kas veido vai ir veidojušas minēto ekonomisko vienību. No tā izriet, ka gadījumos, kad pārkāpumu izdarījusi meitas sabiedrība, kas šajā laikā secīgi piederējusi vairākām ekonomiskām vienībām, nevar a priori par neatbilstošu uzskatīt situāciju, kurā mātes sabiedrībām uzliktās summas kumulatīvi pārsniedz minētajai meitas sabiedrībai uzlikto summu vai kumulatīvās summas.

(sal. ar 74. un 76. punktu)

3.      Saistībā ar naudas sodu, kas uzlikti par konkurences noteikumu pārkāpšanu, summas aprēķināšanu ir jānorāda, ka pārkāpuma smaguma novērtējumam jābūt saistītam ar to saimniecisko situāciju, kāda pastāvēja laikā, kad attiecīgais pārkāpums tika izdarīts. Šajā ziņā it īpaši ir jāņem vērā tādi aspekti kā katra uzņēmuma lielums un ekonomiskā vara un katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjoms. Novērtējot šos aspektus, ir noteikti jābalstās uz apgrozījumu, kāds īstenots attiecīgajā laikā.

Atskaites gadam obligāti nav jābūt pēdējam pilnajam gadam, kurā turpinājies pārkāpums.

Aprēķinot naudas sodus, ja Komisija ir izmantojusi individuālu pieeju, lai pret apstrīdētā lēmuma adresātiem, kuri uzskatīti par atbildīgiem vienīgi kā mātes sabiedrības, attiektos kā pret tiešiem pārkāpuma dalībniekiem, nepastāvot citām atbilstošām norādēm, par atskaites gadu nevar izmantot gadu, kurā ekonomiskā vienība, kuru veido mātes sabiedrība un meitas sabiedrība, vēl nepastāvēja.

(sal. ar 91., 93. un 95. punktu)

4.      Atbilstoši Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 3. punkta pirmajam ievilkumam uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma” pārkāpumā, ja tā ir pierādīta, ir atbildību mīkstinošs apstāklis. Pasīva vērotāja loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādē.

To apstākļu vidū, kas var liecināt, ka uzņēmums ir aizliegtas vienošanās pasīvs vērotājs, var ņemt vērā tā dalības sanāksmēs sporādisko raksturu, salīdzinot ar parastajiem vienošanās dalībniekiem, kā arī tā novēloto ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no uzņēmuma līdzdalības ilguma tajā, vai arī skaidrus paziņojumus šajā sakarā, kurus ir pauduši trešo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījušies pārkāpumā.

Tas, ka citi uzņēmumi, kas bijuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, varbūt bija aktīvāki nekā kāds atsevišķs dalībnieks, arī nenozīmē, ka pēdējam minētajam bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma. Varētu ņemt vērā vienīgi tā pilnīgu pasivitāti, un tā jāpierāda lietas dalībniekam, kas uz to atsaucas.

(sal. ar 106.–108. punktu)

5.      Nosakot naudas soda summu, Komisijai ir rīcības brīvība un tai šajā sakarā nav jāpiemēro konkrēta matemātiska formula. Atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 2. panta 3. punktam naudas soda apmēru nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un tā ilgumu. Turklāt minētais apmērs ir Komisijas skaitlisku aprēķinu, kas veikti atbilstoši Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, virknes rezultāts. Šī summa tostarp tiek noteikta atbilstoši vairākiem apstākļiem, kas saistīti ar attiecīgā uzņēmuma individuālu rīcību, piemēram, atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu esamībai.

No šī tiesiskā regulējuma nevar secināt, ka Komisijai būtu jānodrošina proporcija starp šādi aprēķināto un aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzlikto naudas sodu kopējo summu un konkrētās preces tirgus apjomu konkrētā pārkāpuma gadā, lai gan šis pārkāpums ir ildzis vairāk nekā 20 gadus un naudas sodu summas ir atkarīgas arī no citiem ar attiecīgo uzņēmumu individuālo rīcību saistītiem apstākļiem.

(sal. ar 141. un 142. punktu)

6.      Regulas Nr. 1/2003, par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punkta mērķis ir novērst, ka naudas sodi ir nesamērīgi. Ja galīgā naudas soda summa nepārsniedz apgrozījuma 10 % robežu, to nevar uzskatīt par nesamērīgu nedz tāpēc, ka naudas sodu kopējā summa pārsniedz konkrētā tirgus kopējo apjomu, nedz tāpēc, ka naudas sods pārsniedz uzņēmuma gada apgrozījumu no minētā ražojuma. Pretēji prasītājas apgalvotajam apgrozījuma 10 % robeža ir jāpiemēro, neņemot vērā uzņēmuma konkrēto lomu aizliegtās vienošanās ietvaros.

Savukārt attiecībā uz prasītājas veikto salīdzinājumu ar citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem ir jānorāda, ka attieksmes atšķirība ir tiešas sekas maksimālajai robežai, kas naudas sodiem noteikta ar Regulu Nr. 1/2003, kuras tiesiskums nav apstrīdēts un kura acīmredzami attiecas tikai uz gadījumiem, kuros paredzētā naudas soda summa būtu pārsniegusi 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma. Šāda atšķirīga attieksme nevar būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.

(sal. ar 144. un 147. punktu)

7.      Tiesiskās drošības princips ir Savienības tiesību vispārējs princips, saskaņā ar kuru ikvienam Savienības iestāžu aktam, it īpaši, ja tas nosaka vai ļauj noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus.

Ja mātes sabiedrība un meitas sabiedrība veido vai ir veidojušas ekonomisku vienību, kura piedalījusies aizliegtā vienošanās, tad Komisija var uzskatīt tās par solidāri atbildīgām par konkurences noteikumu pārkāpumu.

Ja meitas sabiedrība ir secīgi piederējusi vairākām mātes sabiedrībām, tad nekas neliedz dažādās mātes sabiedrības uzskatīt par solidāri atbildīgām par naudas soda, kas uzlikts to meitas sabiedrībai, samaksu. Taču lēmums, ar kuru Komisijai ir piešķirta pilnīga brīvība attiecībā uz naudas soda piedziņu no tās vai citas no attiecīgajām juridiskajām personām atkarībā no to maksātspējas un saskaņā ar kuru Komisija var nolemt visu naudas sodu vai daļu no tā piedzīt no meitas sabiedrības vai no vienas mātes sabiedrības, vai visām mātes sabiedrībām, kuras secīgi kontrolējušas meitas sabiedrību, līdz naudas sods ir pilnībā samaksāts, padara par atkarīgu, neatkarīgi no tā, vai var tikt izvirzīts pamatojums par naudas sodu preventīvo raksturu, summu, kas faktiski atgūta no vienas mātes sabiedrības, no summām, kas atgūtas no citas mātes sabiedrības. Tomēr, ja secīgās mātes sabiedrības nekad nav kopā veidojušas ekonomisku vienību, starp tām nevar būt nekādas solidārās atbildības. Sodu un sankciju individuālas piemērošanas principu prasītājas faktiski samaksātā summa nedrīkst pārsniegt tās solidārās atbildības domājamo daļu. Ja nav precizēta domājamā daļa, kas attiecas uz mātes sabiedrībām, vienlaikus piešķirot Komisijai pilnīgu brīvību saistībā ar solidārās atbildības īstenošanu, kāda ir attiecīgajām secīgajām mātes sabiedrībām, kuras nekad nav savstarpēji veidojušas ekonomisku vienību, tad lēmums nav saderīgs ar pienākumu, kāds Komisijai ir saskaņā ar tiesiskās drošības principu, – nepārprotami darīt minētajām sabiedrībām zināmu precīzo naudas soda apmēru, kas tām jāmaksā saistībā ar laikposmu, par kuru tās tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām kopā ar savu meitas sabiedrību. Tādējādi ar tādu lēmumu tiek pārkāpts gan tiesiskās drošības princips, gan sodu un sankciju individuālas piemērošanas princips.

(sal. ar 161., 163.–167., 169. un 170. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2010. gada 13. septembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Plastikāta rūpniecības maisu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Pārkāpuma ilgums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā – Samērīgums – Solidāra atbildība – Tiesiskās drošības princips

Lieta T‑40/06

Trioplast Industrier AB, Smolandstenara [Smålandsstenar] (Zviedrija), ko pārstāv T. Petersons [T. Pettersson] un O. Lāšsons [O. Larsson], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], P. Helstrems [P. Hellström] un V. Botka [V. Bottka], pēc tam – F. Kastiljo de la Tore, L. Parpala [L. Parpala] un V. Botka, pārstāvji,

atbildētāja,

par lūgumu daļēji atcelt Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par [EKL] 81. pantā paredzētas procedūras piemērošanu (Lietā COMP/F/38.354 – Rūpniecības maisi) par aizliegtu vienošanos plastikāta rūpniecības maisu tirgū, kā arī pakārtoti samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij] (referents), tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas] un L. Trišo [L. Truchot],

sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 30. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja, Trioplast Industrier AB, ir grupas Trioplast mātes sabiedrība. Lēmums, kas ir šīs prasības priekšmets, tai ir adresēts kā sabiedrības Trioplast Wittenheim SA, kas reģistrēta Vitenheimā [Wittenheim] (Francija) un ražo rūpnieciskos maisus, plēves un izolācijas materiālus, mātes sabiedrībai.

2        1999. gadā prasītāja nopirka Trioplast Wittenheim, ko tolaik sauca par Silvallac, kā starpnieku izmantojot savu meitas sabiedrību Trioplanex France SA; pārdevēja bija Nyborg Plast International A/S, Dānijas tiesību sabiedrība, kas vēlāk tika pārdēvēta par FLS Plast A/S. Šī atsavināšana notika 1999. gada 19. janvārī ar atpakaļejošu spēku no 1999. gada 1. janvāra.

3        FLS Plast pati bija iegādājusies 60 % no Trioplast Wittenheim akcijām 1990. gada decembrī no sabiedrības Cellulose du Pin, kas ir dalībniece grupā, kura pieder sabiedrībai Compagnie de Saint‑Gobain SA. Atlikušos 40 % Cellulose du Pin nodeva FLS Plast 1991. gada decembrī.

 Administratīvā procedūra

4        2001. gada novembrī sabiedrība British Polythene Industries informēja Komisiju, ka rūpniecisko maisu nozarē pastāv aizliegta vienošanās (turpmāk tekstā – “aizliegtā vienošanās”). Tā pauda vēlēšanos sadarboties saskaņā ar Komisijas paziņojumu par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).

5        2002. gada 26. un 27. jūnijā Komisija, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 14. panta 2. un 3. punktu, veica pārbaudes 13 uzņēmumu telpās. Šo uzņēmumu vidū bija arī Trioplast Wittenheim.

6        No 2002. gada 14. novembra līdz 2003. gada 21. februārim Komisija atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam vairākiem uzņēmumiem, to skaitā arī Trioplast Wittenheim, nosūtīja lūgumu sniegt informāciju.

7        Ar 2002. gada 19. decembra vēstuli, ko papildināja 2003. gada 16. janvāri datēta vēstule, Trioplast Wittenheim norādīja, ka arī tā vēlas sadarboties Komisijas izmeklēšanā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, un sniedza rakstveida paskaidrojumus.

8        Komisija 2003. gada 4. augustā nosūtīja Trioplast Wittenheim un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem lūgumu sniegt papildu informāciju.

9        2004. gada 29. aprīlī Komisija uzsāka administratīvo procedūru un pieņēma paziņojumu par iebildumiem attiecībā pret vairākām sabiedrībām, tostarp prasītāju un Trioplast Wittenheim. Uzklausīšana notika no 2004. gada 26. līdz 28. jūlijam.

 Apstrīdētais lēmums

10      2005. gada 30. novembrī Komisija atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulai (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), pieņēma Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2007. gada 26. oktobra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 282, 41. lpp.). Apstrīdētā lēmuma adresātu vidū ir Trioplast Wittenheim, kuras dalību pārkāpumā Komisija uzskata par acīmredzamu, un prasītāja, par kuru Komisija norādījusi, ka tā ietilpst ekonomiskā vienībā, kas atbildīga par pārkāpumu no 1999. līdz 2002. gadam. Apstrīdētā lēmuma adresātes ir arī sabiedrības FLS Plast un FLSmidth & Co. A/S (turpmāk tekstā – “FLSmidth”), FLS grupas holdinga sabiedrība, ko agrāk sauca par FLS Industries A/S. No 1990. līdz 1999. gadam tās bijušas vienā ekonomiskajā vienībā ar Trioplast Wittenheim.

11      Apstrīdētajā lēmumā, it īpaši 417.–548. apsvērumā, Komisija ir konstatējusi, ka vairāki uzņēmumi, pārkāpdami EKL 81. pantu, ir piedalījušies pret konkurenci vērstās vienošanās vai saskaņotās darbībās, kuras aptvēra Beļģijas, Vācijas, Spānijas, Francijas, Luksemburgas un Nīderlandes teritoriju. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 549.–576. apsvērumu pārkāpums noticis no 1982. gada janvāra līdz 2002. gada jūnijam, dažādiem uzņēmumiem tajā tomēr piedaloties nevienādu laiku.

12      Apstrīdētā lēmuma 3.–14. apsvērumā precizēts, ka apstrīdētajā lēmumā apskatītie attiecīgie izstrādājumi ir rūpnieciski plastikāta maisi, kas paredzēti pamatpreču iepakošanai, vispārīgāk ar to domātas dažādas izejvielas, mēslojums, polimēri, celtniecības materiāli, lauksaimniecības un dārzkopības produkti un dzīvnieku barība. Saskaņā ar apstrīdēto lēmumu šie maisi, ko ražo no vienām izejvielām, konkrēti, polietilēna, bet izmantojot dažādas tehnoloģijas, ir iedalāmi četrās kategorijās: maisi ar atvērtu galu, maisi ar atveri, FFS (“Form, Fill and Seal” [izveido, piepilda un noslēdz], t.i., siltumveides maisi, ko piepilda un hermētiski noslēdz), kā arī blokveida maisi. Komisija ir secinājusi, ka, lai arī tie var savstarpēji atšķirties, šie maisu veidi ir relatīvi viendabīgs kopums.

13      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 165.–186. apsvērumu aizliegtā vienošanās shematiski bija organizēta divos mērogos, proti:

–        globālā mērogā, kurā piedalījās Eiropas Plastikāta maisu ar atveri ražotāju asociācija (turpmāk tekstā – “Valveplast”) un tai pakārtotās funkcionālās apakšgrupas, tostarp apakšgrupa “Blokveida maisi”, un

–        reģionālu ar Valveplast saistītu vai nesaistītu apakšgrupu mērogā, proti, apakšgrupā “Benilukss”, apakšgrupā “Beļģija”, apakšgrupā “Vācija”, apakšgrupā “Francija” un grupā “Teppema” (šo organizāciju izveidoja Nīderlandes maisu ar atvērtu galu ražotāji, un tā galvenokārt attiecās uz Nīderlandes un reizēm arī Beļģijas tirgu).

14      No apstrīdētā lēmuma 187.–416. apsvēruma izriet, ka pret konkurenci vērstās vienošanās un darbības bijušas šādas:

–        mehānisms regulārai informācijas, kas nav padarīta anonīma, apmaiņai par katras grupas un apakšgrupas dalībnieku tirdzniecības apjomiem un tirgus daļām;

–        globāla sistēma tirdzniecības kvotu noteikšanai un kontrolei pa ģeogrāfiskajām zonām un uzņēmumiem katrā šādā zonā;

–        kopēji modeļi, pēc kuriem tika aprēķināta tirdzniecības cena klientiem;

–        klientu vadības sistēmas ieviešana grupu un apakšgrupu mērogā lielāko klientu gadījumā;

–        sankciju mehānisms gadījumā, ja tiek pārkāptas kvotas vai netiek ievērotas noteiktās cenas;

–        saskaņotas darbības un aizliegta vienošanās par cenām un piegādes apjomiem attiecībā uz konkrētiem klientiem un

–        konkursu piedāvājumu sadale un saskaņotu riska ierobežošanas piedāvājumu iesniegšana.

15      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 443. un 459. apsvērumu Komisija uzskata, ka, izņemot sabiedrību Stempher, visu uzņēmumu – apstrīdētā lēmuma adresātu – rīcība, dažādās pakāpēs piedaloties Valveplast vai vienas, vai vairāku apakšgrupu sanāksmēs, ir vienots un turpināts pārkāpums.

16      Apstrīdētā lēmuma 765. apsvērumā Komisija ir atzinusi pārkāpumu par ļoti smagu un ir secinājusi, ka, ja [arī] nav iespējams precīzi izmērīt attiecīgo slepeno saskaņoto pasākumu konkrēto ietekmi, tomēr ir iespējams apliecināt, ka tie ir tikuši ieviesti un tādējādi noteikti ietekmējuši tirgu.

17      Tad apstrīdētā lēmuma 766.–777. apsvērumā Komisija ir iedalījusi attiecīgos uzņēmumus sešās kategorijās, ņemot vērā to relatīvo ietekmi attiecīgajā tirgū, kā arī balstoties uz tirgus daļām, ko ikviens no tiem konkrētā teritorijā 1996. gadā ir īstenojis ar attiecīgo izstrādājumu. Pamatojoties uz to, Komisija ir noteikusi naudas sodu sākumsummas no EUR 5,5 miljoniem līdz EUR 35 miljoniem. Komisija ir noteikusi Trioplast Wittenheim naudas soda sākumsummu EUR 8,5 miljonu apmērā (piektā kategorija), jo tās attiecīgā tirgus daļa 1996. gadā sasniedza 2,8 %. Tā kā prasītāja un FLS Plast un FLSmidth piedalījās kā Trioplast Wittenheim mātes sabiedrības, tām tika noteikta tāda pati sākumsumma.

18      No apstrīdētā lēmuma 779.–783. apsvēruma izriet, ka naudas soda sākumsummas tika palielinātas par 10 % par katru pilno pārkāpuma gadu un par 5 % par katru papildu laikposmu, kas vienāds ar vai ilgāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par vienu gadu. Tādējādi Trioplast Wittenheim naudas soda sākumsumma tika palielināta par 200 %, kas atbilst pārkāpumam 20 gadu un 5 mēnešu garumā, iegūstot naudas soda pamatsummu EUR 25,50 miljonu apmērā. Naudas soda sākumsummas palielinājumi attiecībā uz FLS Plast (tāpat kā FLSmidth) un prasītājai tika noteikti attiecīgi 80 % un 30 % apmērā, kas nozīmē EUR 15,30 miljonus FLS Plast un FLSmidth un EUR 11,05 miljonus prasītājai.

19      No apstrīdētā lēmuma 802. un 812.–822. apsvēruma izriet, ka Trioplast Wittenheim un tās mātes sabiedrībām uzliktā naudas soda sākumsummas nav tikušas ne palielinātas, ne samazinātas nedz atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu dēļ, nedz arī piemērojot noteikumu, kas nosaka naudas soda maksimālo 10 % robežu no kopējā attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā, kas paredzēts Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā (turpmāk tekstā – “apgrozījuma 10 % robeža”). Savukārt Komisija ir piemērojusi paziņojuma par sadarbību D punktu, lai ņemtu vērā Trioplast Wittenheim sadarbību. Apstrīdētā lēmuma 841. apsvērumā tā ir norādījusi, ka uzskata – ir pamats samazināt Trioplast Wittenheim un prasītājai naudas sodu par 30 % no naudas soda summas, kas tām būtu noteikta, ja tās nebūtu sadarbojušās. Savukārt FLS Plast un FLSmidth naudas soda pamatsummas šādā veidā nav samazinātas.

20      Tādējādi Trioplast Wittenheim uzliktā galīgā naudas soda apmērs ir noteikts EUR 17,85 miljonu apmērā. No šīs summas FLS Plast un FLSmidth ir solidāri atbildīgas par summu EUR 15,30 miljonu apmērā. Prasītāja ir solidāri atbildīga par summu EUR 7,73 miljonu apmērā.

21      Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā ir šādi noteikumi:

“1. pants

1.      Turpmāk minētie uzņēmumi ir pārkāpuši EKL 81. pantu, norādītajos laikposmos piedaloties vienošanos un saskaņotu darbību kopumā plastikāta rūpniecisko maisu nozarē Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Francijā, Luksemburgā un Nīderlandē, kurš ietver cenu noteikšanu un kopēju modeļu noteikšanu cenu aprēķināšanai, tirgu sadali un pārdošanas kvotu piešķiršanu, klientu, darījumu un pasūtījumu piešķiršanu, saskaņotu piedāvājumu iesniegšanu atsevišķos uzaicinājumos uz konkursu un konfidenciālas informācijas apmaiņu:

[..]

g)      Trioplast Wittenheim [..] no 1982. gada 6. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam un [prasītāja] no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam;

h)      FLS Plast [..] un FLSmidth [..] no 1990. gada 31. decembra līdz 1999. gada 19. janvārim;

[..]

2. pants

Par 1. pantā norādītājiem pārkāpumiem tiek noteikts šāds naudas sods:

[..]

f)      Trioplast Wittenheim [..]: EUR 17,85 miljoni. No šīs summas FLSmidth [..] un FLS Plast [..] ir kopīgi un solidāri atbildīgas par summu EUR 15,30 miljonu apmērā un [prasītāja] ir kopīgi un solidāri atbildīga par summu EUR 7,73 miljonu apmērā;

[..]

3. pants

Uzņēmumi, kas minēti 1. pantā, nekavējoties izbeidz šajā pantā minētos pārkāpumus, ja tie jau nav to izdarījuši.

Tie atturas no jebkādas 1. pantā aprakstītās darbības vai rīcības un no jebkuras darbības vai rīcības ar tādu pašu vai līdzīgu mērķi vai sekām.

[..]”

 Process un lietas dalībnieku prasījumi

22      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 9. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

23      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        daļēji atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu, ciktāl tas attiecas uz laikposmu, kurā prasītāju uzskata par atbildīgu pārkāpumā;

–        daļēji atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktu, ciktāl tas attiecas uz tai uzliktā naudas soda apmēru, un, pakārtoti, samazināt šī naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas sestajā palātā, kurai tādējādi ir nodota šī lieta.

26      Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējās tiesas priekšsēdētājs ar 2010. gada 15. jūnija rīkojumu ir izlēmis šo lietu apvienot ar lietu T‑26/06 (Trioplast Wittenheim/Komisija) mutvārdu procesam saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantu.

27      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, kurus Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 30. jūnija tiesas sēdē.

 Juridiskais pamatojums

28      Prasītāja savu prasījumu pamatojumam izvirza sešus pamatus.

29      Pirmais pamats ir saistīts gan ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta g) apakšpunkta tiesiskumu, gan ar tā naudas soda likumību, kuru Komisija uzlikusi prasītājai. Ar šī pamata trešo daļu prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo tajā ir kļūdaini noteikts tās izdarītā pārkāpuma ilgums. Tā paša pamata pirmā un otrā daļa attiecīgi ir saistīta ar Komisijas izmantotā naudas soda aprēķina metodes likumību un pārkāpuma smaguma noteikšanas tiesiskumu, proti, attiecībā uz atskaites gada izvēli. Līdz ar to vispirms jāizskata pirmā pamata trešā daļa un pēc tam – minētā pamata pirmā un otrā daļa.

30      Pārējie pieci pamati ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punkta atcelšanu, ciktāl tas saistīts ar prasītājai uzliktā naudas soda apmēru. Ar otro pamatu prasītāja apstrīd Komisijas atteikuma piemērot tai atbildību mīkstinošus apstākļus pamatotību. Trešais pamats ir balstīts uz apgrozījuma 10 % robežas neievērošanu. Ar ceturto pamatu prasītāja cenšas pierādīt, ka Komisija ir kļūdaini novērtējusi prasītājas sadarbību saistībā ar paziņojumu par sadarbību. Piektais pamats ir saistīts ar to, ka Komisija pārkāpusi samērīguma principu un vienlīdzīgas attieksmes principu. Visbeidzot, sestais pamats ir balstīts uz to, ka, nosakot prasītājas solidāro atbildību, nav ievērots labas pārvaldības princips un tiesiskās drošības princips.

31      Tiesas sēdē prasītāja atsauca trešo pamatu. Līdz ar to tas vairs nav jāizskata.

1.     Par prasījumiem, kas vērsti uz daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu

 Par pirmo pamatu, kas balstīts uz kļūdām pārkāpuma ilguma un naudas soda apmēra noteikšanā

 Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar pārkāpuma ilguma noteikšanas tiesiskumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

32      Prasītāja apstrīd Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru Trioplast Wittenheim pārkāpums ildzis 20 gadus un 5 mēnešus, proti, no 1982. gada janvāra līdz 2002. gada jūnijam. Tā uzskata, ka ir jāsamazina naudas soda apmērs saistībā ar tās izvirzītajiem pieņēmumiem attiecībā uz Trioplast Wittenheim piedalīšanās pārkāpumā ilgumu.

33      Vispirms prasītāja apgalvo, ka Trioplast Wittenheim dalība pret konkurenci vērstajās darbībās ir beigusies Valveplast sanāksmē 1999. gada 23. martā. Tādējādi Trioplast Wittenheim pārkāpums esot ildzis 17 gadus un 2 mēnešus, un laikposms, par kuru prasītājai būtu jāuzņemas solidārā atbildība, pēc prasītājas uzskatiem, ir no 1999. gada 21. janvāra līdz 23. martam. Prasītāja, kas pirms dažām nedēļām bija iegādājusies Trioplast Wittenheim, uzmanību pret konkurenci vērstajām darbībām pirmo reizi esot pievērsusi 1999. gada 23. marta sanāksmē. Prasītāja norāda, ka B., viena no augstākajām amatpersonām, kas kļuvis par jauno Trioplast Wittenheim valdes priekšsēdētāju un tās pārstāvi, nav bijis starpnieks nekādās prettiesiskās diskusijās. Prasītāja esot pēc tam izdevusi iekšēju rīkojumu izbeigt pārkāpumu.

34      Atzīstot, ka Trioplast Wittenheim esot piedalījusies trijās Valveplast sanāksmēs 2001. gadā, prasītāja apgalvo, ka šajās sanāksmēs Valveplast risinājusi sarunas par diviem nozares projektiem, kas uzskatīti par likumīgiem, proti, pirmkārt, par metodi, kā aprēķināmas cenas FFS maisiem, lai veicinātu pāreju uz plānākām plēvēm, un, otrkārt, lai noteiktu parametrus tirdzniecībai interneta izsolēs. Tiktāl, ciktāl atklājies, ka diskusijām bijis arī pret konkurenci vērsts raksturs, Trioplast Wittenheim tam nav pievērsusi uzmanību. Tādējādi Trioplast Wittenheim mērķis neesot bijis izmantot aizliegto vienošanos peļņas nolūkos.

35      Tāpat, ja arī Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Trioplast Wittenheim ir piedalījusies pārkāpumā tāpēc, ka ir piedalījusies šajās trijās Valveplast 2001. gadā notikušajās sanāksmēs, prasītāja apliecina, ka Trioplast Wittenheim izstājusies no aizliegtās vienošanās laikā no 1999. gada 23. marta līdz 2001. gada 27. martam un ka Trioplast Wittenheim galīgi izbeigusi dalību pārkāpumā 2001. gada jūlijā. Šajā gadījumā Trioplast Wittenheim pārkāpums esot ildzis, augstākais, 17 gadus un 6 mēnešus.

36      Kas attiecas uz tās meitas sabiedrības nepiedalīšanos pārkāpumā no 1999. līdz 2001. gadam, prasītāja norāda, ka minētajā laikposmā Trioplast Wittenheim mērķis esot bijis izbeigt prettiesisko sadarbību, ko sākuši iepriekšējie īpašnieki vai iepriekšējā vadība, un rīkoties autonomi un atbilstoši tirgus prasībām, un tādējādi palielināt savu apgrozījumu un tirgus daļu, un savā komercdarbībā neņemt vērā informāciju, kas saņemta pret konkurenci vērsto darbību rezultātā.

37      Visbeidzot, saistībā ar Valveplast galīgo izstāšanos prasītāja apgalvo, ka pēc 2001. gada 12. jūlija sanāksmes Trioplast Wittenheim nav piedalījusies citās sanāksmēs. Prasītāja piebilst, ka Trioplast grupa 2001. gada novembrī ir pieņēmusi programmu konkurences tiesību ievērošanai, kas pierādot, ka tā norobežojusies no jebkādas pret konkurenci vērstas rīcības. Prasītāja piebilst, ka Trioplast Wittenheim nekad neesot piedalījusies nekādā izsoļu koordinēšanā internetā, pat ja šis jautājums apskatīts sanāksmēs, kurās tā bijusi klāt. Tolaik Trioplast Wittenheim esot piedalījusies tikai vienā izsolē, kas neesot bijusi saskaņota.

38      Komisija lūdz šo pirmā pamata daļu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

39      Saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāpierāda ne tikai aizliegtas vienošanās esamība, bet arī tās ilgums. Šajā ziņā ir svarīgi, lai, neesot tādiem pierādījumiem, kas tieši apstiprina pārkāpuma ilgumu, Komisija balstītos vismaz uz pierādījumiem, kas ir pietiekami saistīti laikā, lai varētu saprātīgi pieņemt, ka šis pārkāpums ir veikts nepārtraukti no viena precīza datuma līdz otram (Pirmās instances tiesas 1994. gada 7. jūlija spriedums lietā T‑43/92 Dunlop Slazenger/Komisija, Recueil, II‑441. lpp., 79. punkts, un 2006. gada 16. novembra spriedums lietā T‑120/04 Peróxidos Orgánicos/Komisija T‑120/04, Krājums, II‑4441. lpp., 51. punkts). Turklāt jāprecizē – ja laikposms, kas atdala divus prettiesiskas rīcības izpausmes posmus, ir atbilstošs kritērijs, lai pierādītu, ka pārkāpums turpinājies, atliek vien secināt, ka jautājums par to, vai minētais laikposms ir vai nav pietiekami ilgs, lai veidotu pārtraukumu pārkāpumā, nevar tikt izskatīts abstrakti. Tieši pretēji, tas ir jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās aizliegtās vienošanās darbību (Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedums lietā T‑18/05 IMI u.c./Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 89. punkts).

40      Tātad pierādīšanas pienākuma sadalījums var mainīties atkarībā no tā, vai viena lietas dalībnieka izvirzītie faktiskie apstākļi var likt otram lietas dalībniekam sniegt skaidrojumu vai pamatojumu, bez kura ir iespējams secināt, ka pierādīšanas pienākums ir izpildīts (skat. iepriekš 39. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu lietā Peróxidos Orgánicos/Komisija, 53. punkts; šajā ziņā skat. arī Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 79. punkts, un 2010. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑413/08 P Lafarge/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 21. punkts).

41      Šādā aspektā ir uzskatāms, ka tiktāl, ciktāl tiek apstrīdēta dalība aizliegtā vienošanās vai šīs dalības pakāpe, vai arī ilgums, Komisijai pietiek pierādīt, ka attiecīgais uzņēmums ir piedalījies sanāksmēs, kurās noslēgtas pret konkurenci vērstas vienošanās, un nav skaidri vērsies pret tām, lai pietiekami pierādītu, ka minētais uzņēmums ir aizliegtās vienošanās dalībnieks. Kad ir konstatēta dalība šādās sanāksmēs, tad uzņēmumam ir jāiesniedz norādes, kas apliecinātu, ka dalība sanāksmēs nekādi nav bijusi vērsta pret konkurenci, un jāpierāda, ka tas saviem konkurentiem ir darījis zināmu, ka šajā sanāksmē pārstāv no tiem atšķirīgu viedokli (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 81. punkts).

42      Piedaloties konkrētā sanāksmē un publiski nenorobežojoties no tās satura, uzņēmums vedina pārējos dalībniekus uz domām, ka tas atbalsta tās mērķus un ka tas tos centīsies sasniegt (iepriekš 40. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 82. punkts).

43      Šajā lietā ir zināms, ka Trioplast Wittenheim ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece no 1982. gada janvāra līdz 1999. gada 23. martam un ka prasītāja ir pārkāpusi EKL 81. pantu no 1999. gada 21. janvāra līdz 1999. gada 23. martam, piedaloties tajā pašā ekonomiskajā vienībā, kurā bijusi arī Trioplast Wittenheim. Prasītāja tomēr apstrīd, ka Trioplast Wittenheim būtu aizliegtās vienošanās dalībniece laikposmā no 1999. gada 23. marta līdz 2002. gada jūnijam. Pakārtoti prasītāja apgalvo, ka Trioplast Wittenheim esot izstājusies no aizliegtās vienošanās laikposmā no 1999. gada 23. marta līdz 2001. gada 27. martam un ka tā esot galīgi izbeigusi dalību Valveplast sanāksmēs 2001. gada 12. jūlijā.

44      Pirmkārt, jākonstatē – prasītāja atzīst, ka Trioplast Wittenheim ir piedalījusies pret konkurenci vērstajās Valveplast sanāksmēs 1999. gada 23. martā un 2001. gada 27. martā, 8. jūnijā un 12. jūlijā, kurās konkrēti tika apspriesti FFS maisu cenu modeļi un interneta izsoļu koordinēšana. No lietas materiāliem izriet, ka sabiedrību Trioplast Wittenheim šajās sanāksmēs pārstāvēja Trioplast grupas tālaika augsta amatpersona un Trioplast Wittenheim valdes priekšsēdētājs B., izņemot 2001. gada 12. jūlija sanāksmi, kurā piedalījās kāds W.

45      Līdz ar to jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl Trioplast Wittenheim dalība sanāksmēs ir uzskatāma par pierādītu, prasītājai bija jāiesniedz norādes, kas apliecinātu, ka Trioplast Wittenheim dalība sanāksmēs nekādi nav bijusi vērsta pret konkurenci. Lai gan prasītāja aizbildinās, ka, ierodoties uz sanāksmēm, Trioplast Wittenheim neesot bijis nodoma piedalīties prettiesiskā aizliegtā vienošanā un tā neesot piedalījusies arī prettiesiskās diskusijās, tā tomēr nepierāda, ka Trioplast Wittenheim būtu publiski norobežojusies no šo sanāksmju satura. Līdz ar to prasītājas apgalvojums, ka Trioplast Wittenheim esot pārtraukusi piedalīties aizliegtajā vienošanās 1999. gada 23. martā, ir noraidāms.

46      Otrkārt, attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 23. marta līdz 2001. gada 27. martam ir jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma, un it īpaši no tā 1. pielikuma par Valveplast sanāksmju norises detalizēto informāciju, izriet, ka Komisijai nav tiešu pierādījumu par Trioplast Wittenheim dalību Valveplast sanāksmēs, kas esot notikušas šajā laikposmā. Komisija šo konstatējumu neapstrīd.

47      Toties ir pierādīts, ka Trioplast Wittenheim bijusi uzaicināta uz šīm sanāksmēm un ka tā vairākkārt atvainojusies, ka nevarēs ierasties. Pirmkārt, Komisija nudien atsaucās uz šo apstākli ne vien rakstveida apsvērumos, bet pieminēja to arī tiesas sēdē, un prasītāja nekādi neiebilda. Otrkārt, Komisijas apgalvojumu pamato arī vairāki lietas materiāli, kuru esamību un saturu prasītāja neapstrīd. Konkrēti, runa ir par 1999. gada 27. augusta un 25. novembra, kā arī 2000. gada 23. marta un 18. augusta sanāksmju protokoliem, no kuriem izriet, ka Trioplast Wittenheim ir atvainojusies, ka nevarēs ierasties, kā arī jāmin 2000. gada 5. decembra protokols, kas pierāda, ka tā uz šo sanāksmi vismaz bija aicināta.

48      Šajos apstākļos uz Komisijas iesniegto faktu pamata var pieļaut, ka pārkāpums nepārtraukti ildzis arī laikā no 1999. gada 23. marta līdz 2001. gada 27. martam. Prasītāja turklāt nav iesniegusi nevienu elementu, kurš apliecinātu, ka Trioplast Wittenheim 1999. gada 23. marta sanāksmē vai laikposmā pēc tās būtu norobežojusies no aizliegtās vienošanās. Prasītājas apgalvojums, ka Trioplast Wittenheim tirgū darbojusies autonomi, neņemot vērā informāciju, kas saņemta, sazinoties ar citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, nerada šaubas par minēto konstatējumu.

49      Treškārt, saistībā ar laikposmu no 2001. gada 12. jūlija sanāksmes līdz 2002. gada 26. jūnijam pietiek konstatēt, ka prasītāja nav pierādījusi, ka minētās tikšanās laikā vai pēc šīs tikšanās Trioplast Wittenheim būtu pārējiem dalībniekiem skaidri likusi noprast, ka norobežojas no 2001. gada 12. jūlija sanāksmes satura. Tāpat nav pierādīts, ka Trioplast Wittenheim būtu judikatūras izpratnē šādi norobežojusies laikposmā no 2001. gada 12. jūlija līdz 2002. gada 26. jūnijam.

50      Šajā sakarā jāņem vērā, ka no lietas materiāliem izriet – 2001. gada 10. decembrī T. rakstveidā uzaicināja Trioplast Wittenheim piedalīties sanāksmē, kam nākamajā dienā bija jānotiek Parīzē. Turklāt šīs sanāksmes piezīmēs norādīts, ka pārējie dalībnieki nav zinājuši, kādi ir Trioplast Wittenheim nodomi saistībā ar dalību aizliegtajā vienošanās. Šo piezīmju ievaddaļā ir norādīts: “Dalībnieki – tikai Fardem, B‑K, RKW, Cofira un mēs, BPI vairs nepiedalīsies, par TRIO [Trioplast] nav zināms.”

51      Līdz ar to prasītājas apgalvojums, ka Trioplast Wittenheim ir galīgi izbeigusi dalību aizliegtajā vienošanās 2001. gada 12. jūlijā, ir jānoraida.

52      Tātad prasītāja kļūdaini apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir prettiesisks saistībā ar tās meitas sabiedrības Trioplast Wittenheim izdarītā pārkāpuma ilguma noteikšanu, un tādējādi arī tās pašas kā mātes sabiedrības izdarītā pārkāpuma noteikšanu.

53      Līdz ar to pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida un attiecīgi jānoraida arī prasījums daļēji atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu.

 Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanas metodes tiesiskumu

–       Lietas dalībnieku argumenti

54      Prasītāja apgalvo, ka Komisijas izmantotā metode, ar kuru aprēķināts tai uzliktais naudas sods, esot balstīts uz būtisku kļūdu, turklāt tā vēl esot pretrunā judikatūrai. Pēc prasītājas uzskatiem minētā metode nekad iepriekš nav tikusi izmantota.

55      Tā atgādina, ka pati nav tikusi uzskatīta par atbildīgu konkurences noteikumu pārkāpumā. Prasītāja esot uzskatīta par solidāri atbildīgu tikai tāpēc, ka Trioplast Wittenheim piedalījusies pret konkurenci vērstā darbībā laikposmā, kurā tai piederējusi šī sabiedrība, proti, laikposmā no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam.

56      Komisija esot pieļāvusi kļūdu, jo, aprēķinādama naudas sodu, tā nav ņēmusi vērā apstākli, ka Trioplast Wittenheim izdarītais pārkāpums aptver trīs atšķirīgus laikposmus, proti, laiku, kad tā piederēja Saint‑Gobain, laiku, kurā tās īpašnieces bija FLS Plast un FLSmidth, kā arī laiku, kurā tā piederēja Trioplast grupai. Attiecībā uz FLS Plast un FLSmidth, kā arī Trioplast grupu Komisijas aprēķina veida rezultāts esot tāds, ka šo sabiedrību kumulatīvā solidārā atbildība pārsniedzot Trioplast Wittenheim uzliktā naudas soda kopējo apmēru, kas esot absurds. Minētajām sabiedrībām turklāt uzlikts solidārs naudas sods arī par laikposmu, kurā nevienai no tām nepiederēja Trioplast Wittenheim. Šāda pieeja esot pretrunā judikatūrai un konkrēti Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumam lietā C‑279/98 P Cascades/Komisija (Recueil, I‑9693. lpp.).

57      Prasītāja norāda – no vienas puses, pamatprincipi solidārās atbildības jomā nozīmē, ka šī atbildība sakrīt ar tās personas atbildību, ar kuru pastāv solidārā atbildība, un to nevar noteikt šķirti. Līdz ar to prasītājai vajadzētu būt solidāri atbildīgai ar Trioplast Wittenheim attiecībā uz to naudas soda daļu, kas atbilst laikposmam, kurā tai piederēja šī meitas sabiedrība, proti, trijiem gadiem. No otras puses, prasītāja norāda, ka Komisijas izmantotā metode nozīmē, ka trīs gadi, kuros tai piederēja Trioplast Wittenheim, ir ieskaitīti divas reizes, proti, pierēķinot tos vienlaikus Trioplast Wittenheim un prasītājai.

58      Saistībā ar apgalvojumu, ka aprēķina metode nekad iepriekš neesot tikusi izmantota, prasītāja uzskata, ka Komisijas norādītajam faktam, ka minētā metode jau ir izmantota virknē lēmumu kopš lietas AstraZeneca (Lieta COMP/A.37.507/F3 – AstraZeneca, OV 2006, L 332, 24. lpp.), nav nozīmes. Minētos lēmumus nav izskatījušas Kopienu tiesas, līdz ar to tie nav uzskatāmi par pastāvīgu, iesakņojušos praksi.

59      Prasītāja norāda – ņemot vērā neērtības, ko rada piemērotā metode, Komisijai būtu vajadzējis izmantot citu metodi, kas tika piemērota dažās agrākās lietās, tostarp Organisko peroksīdu lietā (Lieta COMP/E 2/37.857 – Organiskie peroksīdi, OV 2005, L 110, 44. lpp.). Šajā lietā runa bija par meitas sabiedrību, kas piedalījās attiecīgajā pārkāpumā ilgāk nekā mātes sabiedrība, un Komisija atšķirībā no Trioplast Wittenheim un divu mātes sabiedrību situācijas šeit bija noteikusi tikai vienu sākumsummu, sadalot to starp abām pārkāpumā secīgi iesaistītajām ekonomiskajām vienībām, proti, pirmkārt, meitas sabiedrību un, otrkārt, meitas sabiedrību un mātes sabiedrību. Katrai no šīm ekonomiskajām vienībām naudas soda sākumsumma tad tika pielāgota atkarībā no dalības ilguma, atbildību pastiprinošajiem vai mīkstinošajiem apstākļiem, kā arī apgrozījuma 10 % robežas. Ņemot vērā Komisijas noteiktos parametrus prasītājas gadījumā, rezultāts būtu bijis tāds, ka tā būtu solidāri atbildīga ar Trioplast Wittenheim EUR 2,58 miljonu apmērā.

60      Vēl viena metode, ko Komisija, pēc prasītājas uzskatiem, būtu varējusi izmantot, būtu šāda – sadalīt Trioplast Wittenheim naudas soda kopējo apmēru, t.i., EUR 17,85 miljonus, uz 20 gadiem, proti, pārkāpuma kopējo ilgumu, iegūstot EUR 0,89 miljonus gadā. Lai noteiktu summu, par kuru, pirmkārt, FLS Plast un FLSmidth un, otrkārt, prasītājai būtu solidāri jāatbild, Komisijai pēc šīs metodes būtu vajadzējis sareizināt gada summu 0,89 ar attiecīgi 8 un 3 gadiem. Saskaņā ar šo metodi prasītāja tiktu atzīta par solidāri atbildīgu ar Trioplast Wittenheim [par summu] EUR 2,67 miljonu apmērā.

61      Ja Vispārējā tiesa pieņemtu naudas soda aprēķina metodi, kas piemērota šajā lietā, prasītāja uzskata, ka tā tiktu diskriminēta, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuriem naudas sods uzlikts pēc principiem, kas izmantoti pirms lēmumu pieņemšanas Organisko peroksīdu lietā un Vara santehnikas cauruļu lietā (Lieta C.38.069 – Vara santehnikas caurules, OV 2006, L 192, 21. lpp.). Prasītāja turklāt uzskata, ka tā tikusi diskriminēta, salīdzinot ar uzņēmumiem, kuriem uzlikts naudas sods saskaņā ar Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “jaunās Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”) 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo, tās piemērojot, naudas soda apmērs tai būtu bijis daudz mazāks.

62      Komisija lūdz šo pirmā pamata daļu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

63      Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 1. pantā noteikts, ka Trioplast Wittenheim, FLS Plast, FLSmidth, kā arī prasītāja ir pārkāpušas EKL 81. pantu. Tālāk precizēts, ka Trioplast Wittenheim pārkāpums ildzis no 1982. gada 6. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam, FLS Plast un FLSmidth pārkāpums ildzis no 1990. gada 31. decembra līdz 1999. gada 19. janvārim, bet prasītājas pārkāpums – no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktu Trioplast Wittenheim ir uzlikts naudas sods EUR 17,85 miljonu apmērā un no šīs summas FLSmidth un FLS Plast ir solidāri atbildīgas par summu EUR 15,30 miljonu apmērā un prasītāja – par summu EUR 7,73 miljonu apmērā.

64      Saistībā ar šo pamatu prasītāja būtībā apstrīd Komisijas izmantoto “naudas sodu” apmēra noteikšanas metodes tiesiskumu. Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka apstrīdētā lēmuma 879. apsvērumā Komisija nošķir, pirmkārt, naudas sodus, kas uzlikti dažiem adresātiem, un, otrkārt, naudas sodu summas, par kādām citi lēmuma adresāti ir atbildīgi solidāri. Šajā sakarā jāpiebilst, ka minētajā 879. apsvērumā Komisija dažos gadījumos attiecina ar aprēķina metodi iegūtās summas kā naudas sodu uz meitas sabiedrībām, kas tieši piedalījušās aizliegtajā vienošanās, un uz mātes sabiedrībām, ciktāl tās tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām. Savukārt citos gadījumos minētās summas tiek attiecinātas uz mātes sabiedrībām kā naudas sods un uz meitas sabiedrībām, kas tieši piedalījušās aizliegtajā vienošanās, ciktāl tās tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu.

65      Turklāt jāpiebilst, ka Komisija lieto jēdzienu “naudas sods” bez atšķirības, proti, gan pamatnozīmē, gan apzīmējot robežu summai, kuras apmērā adresāts tiek uzlūkots kā solidāri atbildīgs par naudas soda samaksu. Šis nediferencētais jēdziena “naudas sods” lietojums vērojams apstrīdētā lēmuma 784., 841. un arī 867. apsvērumā, kuros Komisija norāda noteiktās summas, kā tās minētas arī apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā – gan kā naudas sods, gan arī saistībā ar solidāro atbildību par minētā naudas soda samaksu.

66      Tādējādi jākonstatē, ka Komisijas izmantotā aprēķina metode skar tikai to summu noteikšanu, kuras attiecināmas uz apstrīdētā lēmuma adresātiem, neatkarīgi no tā, kādā statusā tās tiek uzliktas. Līdz ar to, ciktāl ar minēto aprēķina metodi netiek noteikts statuss, kādā noteiktās summas tiek uzliktas apstrīdētā lēmuma adresātiem, proti, vai kā naudas sods vai arī kā robeža summai, kuras apmērā uzņēmums tiek uzlūkots kā solidāri atbildīgs par naudas soda nomaksu, Vispārējā tiesa saistībā ar šo pamatu izskatīs tikai Komisijas izmantotās apstrīdētās aprēķina metodes pamatotību, konkrēti, saistībā ar to, kā ar šo metodi tiek noteiktas uzliktās summas.

67      Vispirms, saistībā ar Trioplast Wittenheim noteiktās summas aprēķinu, šī sprieduma 17.–20. punktā jau norādīts, ka Komisija ir ieguvusi galīgo apmēru EUR 17,85 miljonus, ņemot vērā šīs sabiedrības attiecīgā produkta tirgus daļu konkrētajā teritorijā, diferencēti klasificējot to piektajā kategorijā un nosakot tai sākumsummu EUR 8,5 miljonu apmērā. Pēc tam Komisija par ilgo dalību aizliegtajā vienošanās, kas atbilst 20 gadiem un 5 mēnešiem, palielināja EUR 8,5 miljonu sākumsummu par 200 %, iegūstot [naudas soda] pamatsummu EUR 25,5 miljonu apmērā. Nepastāvot ne atbildību pastiprinošiem, ne mīkstinošiem apstākļiem un tā kā apgrozījuma 10 % robežai nebija nozīmes, Komisija saskaņā ar paziņojumu par sadarbību tikai samazināja pamatsummu par 30 %.

68      Kas attiecas uz prasītājai aprēķināto summu, Komisija tai uzlika tādu pašu pamatsummu kā Trioplast Wittenheim. Pēc tam Komisija palielināja pamatsummu par 30 %, lai pamatsumma atspoguļotu prasītājas dalības laiku pārkāpumā, proti, trīs gadus. Pamatsumma EUR 11,05 miljonu apmērā saskaņā ar paziņojumu par sadarbību tika samazināta par 30 %. Līdz ar to prasītājai uzliktais [naudas soda] apmērs atbilst EUR 7,73 miljoniem.

69      Tā pati metode tika piemērota arī Trioplast Wittenheim bijušajai mātes sabiedrībai FLS Plast un tās holdinga sabiedrībai FLSmidth, kurām tika noteikta summa EUR 15,30 miljonu apmērā. Arī šīm sabiedrībām netika piemēroti nekādi palielinājumi vai samazinājumi atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu dēļ, turklāt atšķirībā no prasītājas tās nesaņēma arī nekādus samazinājumus saskaņā ar paziņojumu par sadarbību.

70      Ņemot vērā šos apsvērumus, jāsecina – neskarot citu prasītājas izvirzīto pamatu vērtējumu –, ka prasītāja nav pierādījusi to, ka Komisija, nosakot summas, kas noteiktas Trioplast Wittenheim un prasītājai, būtu pārkāpusi Regulu Nr. 1/2003 vai ka tā būtu novirzījusies no Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai”). Saistībā ar šo pirmā pamata daļu prasītāja nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas ļautu uzskatīt, ka pati aprēķina metode ir bijusi būtiski kļūdaina vai pretrunā judikatūrai.

71      Šajā ziņā, pirmkārt, jākonstatē, ka nevar piekrist prasītājas apgalvojumam, ka tā nav pārkāpusi konkurences noteikumus. Būtībā prasītājai, kura tiek vainota Trioplast Wittenheim pret konkurenci vērstajās darbībās laikposmā no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu tika uzlikts naudas sods saistībā ar tās atbildību par pārkāpumu – šīs atbildības dēļ tiek uzskatīts, ka prasītāja to ir izdarījusi pati (šajā ziņā skat. Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑294/98 P Metsä‑Serla u.c./Komisija, Recueil, I‑10065. lpp., 28. punkts). Šajā sakarā jāuzsver, ka atbildības uzlikšana prasītājai par Trioplast Wittenheim rīcību nekādi netika apstrīdēta.

72      Otrkārt, jānorāda, ka prasītāja kļūdaini apgalvo, ka Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka aizliegtās vienošanās laikā, kas ilga vairāk nekā 20 gadus, Trioplast Wittenheim secīgi ir piederējusi trim mātes sabiedrībām. No apstrīdētā lēmuma faktiski izriet, ka, nosakot prasītājai un FLS Plast un FLSmidth uzliekamās summas, Komisija ir konstatējusi ciešu saikni starp šīm summām un laiku, kurā katra mātes sabiedrība bijusi saistīta ar Trioplast Wittenheim. Kā minēts šī sprieduma 68. punktā, prasītājas gadījumā Komisija par 30 % palielināja EUR 8,5 miljonu sākumsummu, t.i., 10 % par katru pilnu gadu, kurā prasītājai piederēja Trioplast Wittenheim kapitāls. Identiska pieeja tika izmantota arī attiecībā uz FLS Plast un FLSmidth.

73      Līdz ar to prasītājas apgalvojums, ka tā tiekot vainota pārkāpumā, kuru nav izdarījusi, ir nepamatots. Šajā ziņā iepriekš 56. punktā minētajam prasītājas norādītajam spriedumam lietā Cascades/Komisija nav nozīmes, jo atšķirībā no šīs lietas tajā bija runa par mātes sabiedrības atbildību par pārkāpumiem, kurus bija izdarījušas meitas sabiedrības, vēl pirms tā bija tās iegādājusies.

74      Turklāt saistībā ar prasītājas apgalvojumiem, ka Komisijai būtu vajadzējis izdalīt sākumsummu ar trīs un tad grozīt to atkarībā no citiem faktiem, jākonstatē, ka, pirmkārt, prasītāja nav izvirzījusi nevienu noteikumu vai tiesību principu, saskaņā ar kuru Komisijai šajā sakarā būtu uzlikts pienākums. Otrkārt, pati pieeja, saskaņā ar kuru mātes sabiedrībai tiek noteikta tāda pati sākumsumma kā meitas sabiedrībai, kas tieši piedalījusies aizliegtajā vienošanās, secīgi nesadalot to gadījumā, ja ir vairākas secīgas mātes sabiedrības, pati par sevi nav uzskatāma par nepiemērotu pieeju. Izmantojot šo aprēķina metodi, Komisija būtībā cenšas nodrošināt, lai mātes sabiedrībai, ko uzskata par atbildīgu pārkāpumā sakarā ar tai uzlikto atbildību, būtu iespējams noteikt tādu pašu pamatsummu kā tā, kas tai būtu uzlikta, ja tā pati būtu bijusi tieša aizliegtās vienošanās dalībniece. Tātad tas atbilst konkurences politikas mērķim un, konkrēti, naudas soda instrumenta mērķim, proti, centieniem likt uzņēmumiem rīkoties, nepārkāpjot konkurences noteikumus (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts).

75      Katrā ziņā pienākums sadalīt pamatsummu šī sprieduma 74. punktā norādītajos apstākļos nevar izrietēt tikai no tā apstākļa vien, ka šāda dalīšana veikta, izskatot agrākas lietas, piemēram, Organisko peroksīdu lietu. Tiktāl, ciktāl šādu lemšanas praksi saistībā ar summu aprēķina metodi Komisija bija ieviesusi prasītājas norādīto lēmumu tapšanas laikā, tai nekas neliedz atkāpties no tās vai grozīt to šajā lietā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pati Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse nav juridisks pamats naudas sodu aprēķiniem konkurences jomā, jo tas ir noteikts tikai Regulā Nr. 1/2003 (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Bank der österreichischen Sparkassen/Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 233. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. arī pēc analoģijas Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 234. punkts).

76      Treškārt, izvēršot iepriekšējos punktus, jānorāda, ka pats fakts, ka, pirmkārt, prasītājai uzliktā summa un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth uzliktās summas, kopā ņemot, pārsniedz meitas sabiedrībai Trioplast Wittenheim uzlikto summu, vēl neliek secināt, ka Komisijas izmantotā aprēķina metode bijusi acīmredzami kļūdaina. Ņemot vērā Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai izklāstīto metodoloģiju, ko piemērojusi Komisija, kā arī sodu un sankciju individuālas piemērošanas principu konkrētās lietas apstākļos, Komisija, konstatēdama ekonomisku vienību, kas piedalījusies pārkāpumā, bija tiesīga uzskatīt kādu no tai piederošajām vai piederējušajām juridiskajām personām – neatkarīgi no tā, vai runa ir par mātes sabiedrību vai meitas sabiedrību, – par atbildīgu par tāda naudas soda samaksu, kas pārsniedz to, kurš uzlikts citai juridiskai personai vai personām, kas veido vai ir veidojušas minēto ekonomisko vienību. No tā izriet, ka gadījumos, kad pārkāpumu izdarījusi meitas sabiedrība, kas šajā laikā secīgi piederējusi vairākām ekonomiskām vienībām, nevar a priori par nepiemērotu uzskatīt situāciju, kurā mātes sabiedrībām uzliktās summas kumulatīvi pārsniedz minētajai meitas sabiedrībai uzlikto summu vai kumulatīvās summas.

77      Ceturtkārt, par prasītājas apgalvojumiem, ka Komisija esot pārkāpusi pamatprincipus, ko piemēro solidārās atbildības jomā, jāpiebilst, ka prasītāja saistībā ar šo pamatu nav precizējusi, kāds ir šo principu raksturs vai saturs. Ja prasītāja cenšas apgalvot, ka šī sprieduma 71.–76. punktā izklāstītie argumenti faktiski nozīmē minēto principu pārkāpumu, tad pietiek atkārtoti norādīt, ka šie argumenti nav pamatoti, lai arī par kādu principu raksturu vai saturu šeit būtu runa. Līdz ar to šis iebildums ir noraidāms.

78      Turklāt, tā kā prasītāja apstrīd summu, par kuru to uzskata par solidāri atbildīgu par Trioplast Wittenheim uzliktā naudas soda samaksu, atsaucoties uz apstākli, ka, pirmkārt, prasītājas solidārās atbildības summa un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth summa, kopā ņemot, pārsniedz galvenā naudas soda summu, kas uzlikta Trioplast Wittenheim, tad jāteic, ka par šo iebildumu ir runa sestajā pamatā. Tas arī tiks konkrēti izskatīts, aplūkojot minēto pamatu.

79      Piektkārt, ņemot vērā apgalvojumu, ka trīs gadi, kuru laikā prasītājai piederēja Trioplast Wittenheim, aprēķina metodes piemērošanas laikā esot pieskaitīti divreiz, jāteic, ka Komisijai nekas neliedza ņemt vērā šo trīs gadu laikposmu, gan nosakot summu, kas uzliekama prasītājai, gan arī to, kas attiecināma uz Trioplast Wittenheim. Tiktāl, ciktāl saistībā ar solidāro atbildību katrs kreditors attiecībā uz galvenā parādnieka līdzatbildīgajām personām dzēš parādu neatkarīgi no tā, kura persona veic maksājumu, solidārā atbildība nekādā veidā netiek dubultota.

80      Visbeidzot, prasītājas tēze, saskaņā ar kuru šī aprēķina metode nekad agrāk neesot tikusi izmantota, neatbilst faktiem, jo mutvārdu procesā Vispārējā tiesā izskanēja, ka Komisija šo aprēķina metodi ir jau izmantojusi vairākos lēmumos pirms apstrīdētā lēmuma. Šo konstatējumu neatspēko apstāklis, ka minētie lēmumi nav tikuši izskatīti Savienības tiesās. Turklāt, ņemot vērā šī sprieduma 75. punktā minēto judikatūru, tam, ka Komisija pirms lietas AstraZeneca bija izmantojusi citu metodi, nav nekādas nozīmes.

81      Ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus pirmā pamata pirmajā daļā, nevar uzskatīt, ka būtu pierādīts, ka Komisija ir nepamatoti lietojusi šo aprēķina metodi, lai noteiktu prasītājai uzliekamo [naudas soda] apmēru. Noraidāms ir arī prasītājas iebildums par to, ka Komisija esot pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu un jaunās Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai, kuras turklāt šai lietai nemaz nav piemērojamas. Šajā ziņā pietiek atsaukties uz šī sprieduma 75. punktā norādīto judikatūru par Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi un uz judikatūru, saskaņā ar kuru tikai tas, ka, izmantojot naudas soda noteikšanas metodi, ko paredz jaunās pamatnostādnes, varētu tikt uzlikts mazāks naudas sods salīdzinājumā ar apstrīdētajā lēmumā noteikto, vēl nebūt nepierāda šī lēmuma nesamērīgo raksturu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 380. punkts).

82      Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida un nav jāizskata prasītājas piedāvātās aprēķina metodes.

 Par pirmā pamata otro daļu saistībā ar pārkāpuma smaguma noteikšanas tiesiskumu saistībā ar naudas soda aprēķinu

–       Lietas dalībnieku argumenti

83      Prasītāja Komisijai pārmet, ka, aprēķinot sākumsummu, tā balstījusies uz Trioplast Wittenheim tirgus daļu 1996. gadā, kas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu bijis pēdējais pārkāpuma gads, kurā visi uzņēmumi, kas ir lēmuma adresāti, vēl aktīvi darbojušies rūpniecisko maisu tirgū.

84      Saistībā ar diferencēto pieeju izvēlēdamās par atskaites gadu 1996. gadu, Komisija esot pārkāpusi savu agrāko praksi, ko tā pati iedibinājusi, lai noteiktu pārkāpuma smagumu. Saskaņā ar šo praksi, ko akceptējušas arī Kopienu tiesas, atskaites gadam ir jābūt laikposmā, kurā ir noticis pārkāpums, lai varētu iespējami adekvāti izvērtēt katra dalībnieka ekonomisko varu. Līdz ar to šajā lietā par atskaites gadu būtu vajadzējis ņemt 2001. gadu.

85      Prasītāja tāpat apgalvo, ka, lai arī ar Komisijas metodi tā centusies uzlikt FLS Plast un FLSmidth, kā arī pašai prasītājai individuālu sākumsummu, t.i., summu, kas ir nošķirta no Trioplast Wittenheim sākumsummas, šai summai būtu jāattiecas uz laikposmiem, kuros šīm mātes sabiedrībām bija piederējusi sabiedrība Trioplast Wittenheim. Līdz ar to tai uzliktā sākumsumma nevarēja likumīgi balstīties uz Trioplast Wittenheim tirgus daļu 1996. gadā, jo prasītāja šo sabiedrību iegādājās tikai 1999. gadā.

86      Ja nu Vispārējā tiesa tomēr apstiprinātu 1996. gada izvēli par atskaites gadu, prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi arī samērīguma principu. Uzskatot, ka Trioplast Wittenheim tirgus daļa 1996. gadā bija 2,8 %, Komisija ražojumu klāstā ir iekļāvusi gan maisus ar atvērtu galu, gan maisus ar atveri, ko Trioplast Wittenheim 1997. gadā vairs neražoja. Tā kā 2001. gadā Trioplast Wittenheim tirgus daļa sasniedza aptuveni 0,4 %, Komisijai būtu vajadzējis iekļaut Trioplast Wittenheim nevis piektajā uzņēmumu kategorijā, bet gan sestajā vai pat septītajā.

87      Atsaucoties uz savu rīcības brīvību šajā jomā, Komisija apliecina, ka 1996. gads kā atskaites gads izvēlēts leģitīmi, jo šī gada apgrozījuma izmantojums ļāvis Komisijai novērtēt katra uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu nozarē, kā arī katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjomu. Saskaņā ar vienlīdzīgas attieksmes principu Komisijai esot jāizvēlas viens atskaites gads, pat ja konkrēta gada izvēle nenovēršami izraisot to, ka dažiem uzņēmumiem tajā gadā var būt lielāks vai mazāks apgrozījums nekā citos gados.

88      Komisija uzskata, ka tai bijis pamats izvēlēties par atskaites gadu 1996. gadu, pat ja prasītāja nudien iegādājusies Trioplast Wittenheim no FLS Plast 1999. gadā. Trioplast Wittenheim turpinājusi piedalīties aizliegtajā vienošanās pat pēc mātes sabiedrības maiņas. Komisija piebilst, ka atskaites gads var būt vai nu laiks, kad pārkāpumā piedalījās FLS Plast, vai arī gads, kad piedalījās prasītāja, bet ne abi reizē.

89      Attiecībā uz apgalvojumu, ka, iespējams, ir pārkāpts samērīguma princips, Komisija uzsver – tas, ka Trioplast Wittenheim 1997. gadā ir pārstājusi izgatavot konkrētu ražojumu, ir apstāklis, kas drīzāk liecina par labu 1996. gada kā atskaites gada izvēlei, jo tas labāk atspoguļo Trioplast Wittenheim stāvokli tirgū un stāvokli attiecībā pret citiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem lielākajā daļā (apmēram trijās ceturtdaļās) no pārkāpuma kopējā ilguma.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

90      Vispirms jānorāda – kā izriet no šī sprieduma 75. punkta, Komisijai nav saistoši tās agrākie lēmumi. Tādējādi, pat pieņemot, ka atskaites gada noteikšana šajā lietā ir pastāvīgas prakses grozīšana, pats šis apstāklis nekādi neietekmētu apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

91      Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka pārkāpuma smaguma novērtējumam jābūt saistītam ar to saimniecisko situāciju, kāda pastāvēja laikā, kad attiecīgais pārkāpums tika izdarīts; šajā ziņā it īpaši ir jāņem vērā tādi aspekti kā katra uzņēmuma lielums un ekonomiskā vara un katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjoms (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑334/94 Sarrió/Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 397. punkts un tajā minētā judikatūra). Novērtējot šos aspektus, ir noteikti jābalstās uz apgrozījumu, kāds īstenots attiecīgajā laikā (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑291/98 P Sarrió/Komisija, Recueil, I‑9991. lpp., 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

92      Ja – atbilstoši tam, ko norāda prasītāja, – lietā, kurā pasludināts iepriekš 91. punktā minētais 1998. gada 14. maija spriedums lietā Sarrió/Komisija, un iepriekš 91. punktā minētais 2000. gada 16. novembra spriedums lietā Sarrió/Komisija, izmantotā aprēķinu metode tiešām bija pamatota ar apgrozījumu, kas īstenots pārkāpuma laikposma pēdējā pilnajā gadā, tad šis apstāklis nenozīmē, ka joprojām jāizdara šāda izvēle. Kā izriet no tās pašas judikatūras, ir jāizvēlas tāda aprēķina metode, kas ļautu ņemt vērā katra attiecīgā uzņēmuma lielumu un ekonomisko varu, kā arī katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma apjomu, atkarībā no saimnieciskās situācijas, kāda pastāvējusi laikā, kad pārkāpums izdarīts (iepriekš 91. punktā minētais 2000. gada 16. novembra spriedums lietā Sarrió/Komisija, 88. punkts). Turklāt Pirmās instances tiesa ir uzskatījusi, ka vērā ņemamais laikposms ir jāierobežo tādā veidā, lai iegūtie apgrozījumi būtu cik vien iespējams salīdzināmi (Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑319/94 Fiskeby Board/Komisija, Recueil, II‑1331. lpp., 42. punkts).

93      No tā izriet, ka prasītājas uzskatam, saskaņā ar kuru atskaites gadam noteikti ir jābūt pēdējam pilnajam gadam, kurā turpinājies pārkāpums, nevar piekrist.

94      Tomēr šajā lietā ir jānorāda, ka pārkāpums ir turpinājies vairāk nekā 20 gadus un ka pārkāpumā iesaistīto uzņēmumu skaits, kā arī katra attiecīgā uzņēmuma struktūra šo 20 gadu gaitā var būt mainījusies, tāpat kā katra attiecīgā uzņēmuma lielums un ekonomiskā vara. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītāja – lai gan ir atsevišķi ietverta apstrīdētā lēmuma adresātu vidū –, kā minēts tā 767. apsvērumā, neietilpst to uzņēmumu kopumā, kuri ir apstrīdētā lēmuma adresāti, kuri 1996. gadā, kas tika izraudzīts par atskaites gadu, darbojās rūpniecisko maisu tirgū. Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka ekonomiskā vienība, kurā prasītāja piedalījās laikposmā no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam, proti, pārkāpuma laikposma beigās, vairs neizgatavoja abus ražojumus, kas ietilpst rūpniecisko maisu nozarē, kurus iepriekš izgatavoja Trioplast Wittenheim, un ka prasītājas tirgus daļa tajā pašā laikposmā bija apmēram 0,4 līdz 0,5 %. Šajos apstākļos nevar apgalvot, ka Komisijas norādītais apgrozījums un tirgus daļa, proti, Trioplast Wittenheim apgrozījums un tirgus daļa 1996. gadā, varētu atspoguļot lielumu un ekonomisko varu, kādi ir uzņēmumam, kurā prasītāja piedalījusies kopš 1999. gada.

95      Šajā pašā aspektā jānorāda – no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, aprēķinot naudas sodus, Komisija ir izmantojusi individuālu pieeju, lai pret apstrīdētā lēmuma adresātiem, kuri tika uzskatīti par atbildīgiem vienīgi kā mātes sabiedrības, attiektos kā pret tiešiem pārkāpuma dalībniekiem. Tomēr tā kā prasītāja un Trioplast Wittenheim veidoja ekonomisku vienību, kuras līdz 1999. gadam nebija, tad tas, ka 1996. gads tiek uzskatīts par atskaites gadu šādai vienībai, nesniedzot citas atbilstošas norādes, nevar atbilst saimnieciskajai situācijai, kāda pastāvēja laikā, kad šis uzņēmums piedalījās pārkāpumā. Tātad minētais atskaites gads nevar liecināt par tā pārkāpuma apjomu, kurā prasītāja vainojama.

96      Argumenti, ko Komisija šajā ziņā izvirzījusi, nevar radīt šaubas par minēto secinājumu. Tiktāl, ciktāl Komisija, konkrēti, atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumiem ir plānojusi atsaukties uz savu rīcības brīvību šajā jomā, no šī sprieduma 94. un 95. punkta izriet, ka, saistībā ar atšķirīgas attieksmes īstenošanu iekļaudama prasītāju kategorijā, kāda Trioplast Wittenheim piešķirta, pamatojoties uz tās tirgus daļu 1996. gadā, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Jāpiebilst – ja ir tāds stāvoklis, kāds attīstījies šajā lietā, tad tādas atskaites gada tirgus daļas ņemšana vērā, ko nevar salīdzināt ar vēlākajiem gadiem, var radīt diskrimināciju, kurā laika ziņā atšķirīgas situācijas tiek izvērtētas, pamatojoties uz vienu un to pašu atskaites kritēriju.

97      Turklāt argumentā, saskaņā ar kuru 1996. gads Trioplast Wittenheim stāvokli attiecīgajā tirgū visā pārkāpuma laikā atspoguļojot labāk, nekā to atspoguļotu stāvoklis pēc tam, kad tā 1997. gadā atteicās no atsevišķu rūpniecisko maisu nozarē ietilpstošu ražojumu izgatavošanas, nav ņemts vērā fakts, ka šajā lietā, aprēķinot naudas sodu, prasītājai ir noteikta summa, kura ir nošķirta no summas, ko Komisija noteikusi tās meitas sabiedrībai. Šajā ziņā argumentam, saskaņā ar kuru Trioplast Wittenheim tirgus daļa ir ņemta vērā, īstenojot atšķirīgu attieksmi pret prasītāju, nav nozīmes, jo šī atšķirīgā attieksme ir balstīta uz apgrozījumu, kurā prasītāja nav piedalījusies. Tādējādi minētais apgrozījums nevar atbilst saimnieciskajai situācijai laikā, kurā prasītāja veidoja ekonomisku vienību ar Trioplast Wittenheim.

98      Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka pirmā pamata otrā daļa ir jāapmierina. Tātad apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tiktāl, ciktāl prasītājai noteiktā sākumsumma ir balstīta uz Trioplast Wittenheim tirgus daļu, kas īstenota 1996. gadā, kurš ir atskaites gads.

 Par otro pamatu, kas saistīts ar Komisijas atteikuma piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus pamatotību

 Lietas dalībnieku argumenti

99      Prasītāja uzskata, ka, nosakot naudas soda apmēru, Komisijai vajadzēja ņemt vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, kādi raksturīgi Trioplast Wittenheim dalībai pārkāpumā.

100    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Trioplast Wittenheim tikai reizumis piedalījusies prettiesiskajās sanāksmēs. Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz vairākiem sanāksmju protokoliem, kas it īpaši pierādot, ka pārējie uzņēmēji apšaubīja Trioplast Wittenheim dalību un ka Trioplast Wittenheim regulāri neieradās uz sanāksmēm. Turklāt tie paši dokumenti apstiprinot, ka Trioplast Wittenheim bija mazsvarīga saimnieciskās darbības veicēja, kurai bija maza tirgus daļa, un ka šai sabiedrībai nebija aktīvas pieejas jautājumos, kuri tika apspriesti saistībā ar darbībām, kas vērstas pret konkurenci.

101    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka Trioplast Wittenheim piedalījās tikai trijās no sešām apakšgrupām, proti, apakšgrupās “Francija”, “Benilukss” un “Blokveida maisi”, un ka Trioplast Wittenheim no tām izstājās, vēlākais, 1997. gada februārī. Tiktāl, ciktāl dalība apakšgrupās veidoja pārkāpumu saskaņā ar EKL 81. pantu, prasītāja norāda, ka uz šo Trioplast Wittenheim pārkāpumu attiekušies noteikumi par noilgumu. Katrā ziņā gan Trioplast Wittenheim dalība, kas izpaudās tikai kā dalība apakšgrupās, gan tās relatīvi agrā izstāšanās esot fakti, kurus vajadzēja atzīt par atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

102    Treškārt, gadījumā, ja Vispārējā tiesa nospriestu, ka Trioplast Wittenheim ir piedalījusies pārkāpumā pēc 1999. gada 23. marta, prasītāja apgalvo, ka šīs sabiedrības īpašo lomu Valveplast laikposmā, kurā tā bija minētās sabiedrības meitas uzņēmums, vajadzētu uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli. Prasītāja šajā ziņā uzsver, ka Valveplast par darbībām, kas vērstas pret konkurenci, pirmoreiz ir uzzinājusi sanāksmes laikā, kura rīkota 1999. gada 23. martā. Tas izrietot no līguma par akciju atsavināšanu starp FLS Plast un Trioplanex France un no šķīrējtiesas nolēmuma, kas pieņemts procedūrā attiecībā uz šī līguma iespējamo neievērošanu. Jāpiebilst, ka pēc šīs sanāksmes esot mainījusies nostāja [sabiedrībā] Trioplast Wittenheim, jo tās darbiniekiem ticis aizliegts piedalīties Valveplast pret konkurenci vērstās darbībās; Trioplast Wittenheim esot no jauna apmeklējusi trīs sanāksmes, kas notikušas 2001. gadā, tikai labticīgi, cerēdama apspriest likumīgus jautājumus.

103    Turpinot šo argumentāciju, prasītāja uzsver, ka faktiem, ko Komisija norādījusi, noliedzot to, ka pastāvētu atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram, dalībai apakšgrupās, attiecībā uz prasītāju nav nozīmes, jo tie attiecas uz laiku, kurā tā vēl nebija iegādājusies Trioplast Wittenheim. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa tai noteiktu atsevišķu naudas soda aprēķinu, prasītāja uzskata, ka Komisijai vajadzētu ņemt vērā atbildību mīkstinošus apstākļus, kādi pastāvēja pēc minētās iegādes, vismaz attiecībā uz tās atbildību.

104    Komisija prasa šo pamatu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

105    Saskaņā ar judikatūru gadījumos, kad pārkāpumu izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra šī uzņēmuma dalības pārkāpumā relatīvais smagums (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts), lai noteiktu, vai ir pienācīgi ņemt vērā atbildību mīkstinošus vai atbildību pastiprinošus apstākļus.

106    Atbilstoši Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai 3. punkta pirmajam ievilkumam uzņēmuma “vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma” pārkāpumā, ja tā ir pierādīta, ir atbildību mīkstinošs apstāklis. Pasīva vērotāja loma nozīmē, ka attiecīgais uzņēmums “neizceļas”, t.i., tas aktīvi nepiedalās viena vai vairāku pret konkurenci vērstu nolīgumu izstrādē (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 167. punkts).

107    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka to apstākļu vidū, kas var liecināt, ka uzņēmums ir aizliegtas vienošanās pasīvs vērotājs, var ņemt vērā tā dalības sanāksmēs sporādisko raksturu, salīdzinot ar parastajiem vienošanās dalībniekiem, kā arī tā novēloto ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no uzņēmuma līdzdalības ilguma tajā, vai arī skaidrus paziņojumus šajā sakarā, kurus ir pauduši trešo uzņēmumu pārstāvji, kas piedalījušies pārkāpumā (iepriekš 106. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 168. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 331. punkts).

108    Turklāt Vispārējā tiesa jau ir precizējusi – fakts, ka citi uzņēmumi, kas bijuši vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībnieki, varbūt bija aktīvāki nekā kāds atsevišķs dalībnieks, arī nenozīmē, ka pēdējam minētajam bijusi vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma. Varētu ņemt vērā vienīgi tā pilnīgu pasivitāti, un tā jāpierāda lietas dalībniekam, kas uz to norāda (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2007. gada 26. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑109/02, T‑118/02, T‑122/02, T‑125/02 un T‑126/02, T‑128/02 un T‑129/02, T‑132/02 un T‑136/02 Bolloré u.c./Komisija, Krājums, II‑947. lpp., 611. punkts).

109    Šajā lietā ir uzskatāms, ka nevar pieņemt nevienu no argumentiem par pasīva vērotāja un sekotāja lomu, kāda prasītājai esot bijusi saistībā ar aizliegto vienošanos. Šos argumentus var apvienot trijās grupās: konkrēti, pirmā attiecas uz Trioplast Wittenheim nepiedalīšanos Valveplast sanāksmēs un uz tās stāvokli tirgū, otrā attiecas uz tās dalību apakšgrupās un pēdējā ir vērsta uz apstākļiem, kuri iestājušies laikposmā pēc 1999. gada.

110    Pirmkārt, no apstrīdētā lēmuma 1. pielikuma, kurā iekļautas daudzas sīkas ziņas attiecībā uz Valveplast sanāksmēm, kas notikušas no 1984. līdz 2002. gadam, izriet, ka, izņemot laikposmu pēc 1999. gada – par ko ir minēts šī sprieduma 44.–50. punktā –, Trioplast Wittenheim ir regulāri piedalījusies Valveplast sanāksmēs un ka tā vairākas reizes neierašanās gadījumā lūgusi to atvainot. Tā kā šie dati nav apstrīdēti un šajā posmā nav nepieciešams ņemt vērā Trioplast Wittenheim dalības biežumu apakšgrupu sanāksmēs, Komisijai šajā lietā nevar pārmest, ka tā nebūtu konstatējusi šīs sabiedrības pasīvas vērotājas un sekotājas lomu tādēļ, ka tā nav bieži piedalījusies Valveplast sanāksmēs.

111    Šajā ziņā jāprecizē – Komisijai arī nebija pamata pieņemt, ka pārējiem uzņēmējiem bija faktiskas šaubas par Trioplast Wittenheim dalību. Prasītāja par to nav iesniegusi pierādījumus, piemēram, citu aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumus par īpašo lomu, kāda būtu bijusi Trioplast Wittenheim. Prasītājas apgalvojumi ir balstīti vienīgi uz Valveplast sanāksmju protokolu saturu, kas nevar pamatot secinājumus, kurus tā vēlas no tā izdarīt. Nav teikts, ka 1993. gada 2. marta sanāksmes protokolā ietvertais Trioplast Wittenheim pārstāvja G. apsvērums par “pasīvās dalības” maiņu uz “aktīvu dalību” būtu norāde par pārējo dalībnieku šaubām attiecībā uz pašas šīs sabiedrības līdzdalību, jo to līdz 1992. gadam pārstāvēja citas personas. Katrā ziņā minētajā protokolā ir norādīts, ka G. dalība ir attīstījusies, līdz tas kļuvis par aktīvu aizliegtās vienošanās dalībnieku kopš 1993. gada marta. Arī pats apstāklis, ka 2000. gadā kādam Valveplast dalībniekam esot uzdots sazināties ar Trioplast Wittenheim pārstāvi, lai apspriestos par tās turpmāko pārstāvību, nav pamats apšaubīt, ka tā bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece.

112    Attiecībā uz apgalvojumu, saskaņā ar kuru Trioplast Wittenheim esot bijis mazsvarīga dalībniece tirgū, ir jāuzsver, ka tā nav un ka Trioplast Wittenheim darbojās gan atbilstošajā tirgū, gan Valveplast un apakšgrupās. No apstrīdētā lēmuma 134., 135. un 400. apsvēruma izriet, ka Trioplast Wittenheim izgatavoja visus četrus ražojumus, kuri bija aizliegtās vienošanās priekšmets, proti, maisus ar atvērtu galu, maisus ar atveri, FFS maisus un blokveida maisus. Šajā ziņā Trioplast Wittenheim, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 173., 179., 185. un 205. apsvēruma, piedalījās ne tikai Valveplast darbībā, bet arī apakšgrupās “Blokveida maisi”, “Francija” un “Benilukss”.

113    Arī apgalvojumam, saskaņā ar kuru Trioplast Wittenheim neesot bijusi aktīva pieeja jautājumiem, kas apspriesti saistībā ar darbībām, kas vērstas pret konkurenci, nav pamata. Kā izriet no apstrīdētā lēmuma, un it īpaši tā 802. apsvēruma, Trioplast Wittenheim, kas bija minēta starp aizliegtās vienošanās dibinātājiem, atkārtoti piedalījās vairākās no paredzētajām saskaņotajām darbībām, it īpaši informācijas apmaiņas sistēmā attiecībā uz tirdzniecības apjomiem un tirgus daļām, un attiecībā uz klientu sadali.

114    Otrkārt, attiecībā uz apstākli, saskaņā ar kuru Trioplast Wittenheim esot piedalījusies tikai trijās no sešām apakšgrupām un esot izstājusies no minētajām apakšgrupām, vēlākais, 1997. gadā, ir jānorāda, pirmkārt, ka dalība trijās apakšgrupās nav īpaši reta salīdzinājumā ar pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību; tā liecina par līdzīgu iesaistīšanās pakāpi apakšgrupās. No apstrīdētā lēmuma 173.–185. apsvēruma izriet, ka vienīgi sabiedrības Wavin un Fardem Packaging bija klāt vairāk nekā triju apakšgrupu sanāksmēs. Savukārt, ņemot vērā faktu, ka Trioplast Wittenheim faktiski apmeklēja sanāksmes iepriekš minētās trijās apakšgrupās aptuveni trīs ceturtdaļas no pārkāpuma ilguma, nav iemesla secināt, ka izstāšanās no minētajām apakšgrupām varētu nozīmēt, ka Trioplast Wittenheim bijusi pasīvas vērotājas loma.

115    Attiecībā uz prasītājas argumentu, kas balstīts uz to, ka Trioplast Wittenheim pārkāpumam bija iestājies noilgums, jo tas attiecas uz dalību apakšgrupās, pietiek norādīt, ka prasītāja neapstrīd kvalifikāciju par vienotu un turpinātu pārkāpumu. Tā kā vienotais un turpinātais pārkāpums beidzās 2002. gada 26. jūnijā un tādējādi to nevar uzskatīt par noilgušu, tam, ka Trioplast Wittenheim izbeidza dalību apakšgrupās, nav nozīmes.

116    Treškārt, jānorāda, – pat pieņemot, ka prasītāja nemaz nav zinājusi par darbībām Valveplast, kas vērstas pret konkurenci, iegādājoties Trioplast Wittenheim 1999. gadā, tā nav pierādījusi, ka tās meitas sabiedrība būtu bijusi šī sprieduma 108. punktā minētās judikatūras nozīmē pilnīgi pasīva aizliegtās vienošanās dalībniece laikposmā no 1999. gada janvāra līdz 2002. gada jūnijam. Kā izriet no pirmā pamata trešās daļas vērtējuma, un it īpaši no šī sprieduma 44. un 45. punkta, Trioplast Wittenheim apmeklēja trīs sanāksmes 2001. gadā, kuru gaitā tika izstrādātas divas būtiskas aizliegtās vienošanās sastāvdaļas, proti, cenu aprēķina modelis un izsoļu koordinēšana internetā.

117    Tā kā prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo nav atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ samazinājusi summu, par kuras kā naudas soda samaksu prasītāja ir solidāri atbildīga, otrais pamats ir jānoraida.

 Par ceturto pamatu saistībā ar lūgumu par iecietību

–       Lietas dalībnieku argumenti

118    Prasītāja uzskata, ka sākotnējam naudas soda samazinājumam par 30 %, ko Komisija tai noteica saskaņā ar paziņojuma par sadarbību D punktu, vajadzētu būt būtiskākam.

119    Prasītāja vispirms norāda, ka pēc tam, kad tās bija iesniegušas lūgumu samazināt naudas soda apmēru, Trioplast Wittenheim un prasītāja pati efektīvi sadarbojās ar Komisiju. Tā apgalvo, ka, pirmkārt, ir sniegusi paziņojumus un dokumentus, kas Komisijai bijuši noderīgi pārkāpuma identificēšanas darbā, un, otrkārt, tam, ka administratīvā procesa laikā tā apstrīdēja dažus faktus, kas izrietēja no paziņojuma par iebildumiem, nevajadzējis izraisīt naudas soda apmēra samazinājuma ierobežošanu. Prasītāja esot vienīgi uzsvērusi atsevišķus apstākļus, kurus Komisija neesot pareizi sapratusi; prasītāja nemaz neesot apstrīdējusi pret konkurenci vērstās darbības esamību. Pēc tam Komisija esot izdarījusi vairākus grozījumus attiecībā uz faktu izklāstu. Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka tai vajadzētu būt tiesībām uz faktu vērtējumu, kas “nedaudz” atšķiras no Komisijas vērtējuma, turklāt par to nepiemērojot sankciju attiecībā uz tās lūguma par iecietību ņemšanu vērā.

120    Pēc tam prasītāja norāda, ka Komisija ir noteikusi samazinājumu par 25 % sabiedrībai Bischof+Klein un ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu tas, ka paziņojumā par iebildumiem izklāstīto faktu pareizība netika apstrīdēta, sekmēja naudas soda apmēra samazināšanu šim uzņēmumam. Tā kā arī prasītāja neesot apstrīdējusi, ka pret konkurenci vērstā darbība notikusi, un prasītāja esot sniegusi vairāk pierādījumu nekā Bischof+Klein, tad esot vajadzējis noteikt tai būtiskāku samazinājumu.

121    Komisija prasa šo pamatu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

122    Jāatgādina, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanas metodi un ka tā šajā sakarā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic šīs iestādes dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss novērtējums par tādiem faktiem, kas, piemēram, attiecas uz minēto uzņēmumu attiecīgo sadarbību (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 81. punkts).

123    Šajā ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un noderīgumu, īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu (iepriekš 122. punktā minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 88. punkts). Tomēr, veicot šo izvērtēšanu, tā nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu (Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedums lietā T‑452/05 BST/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 142. punkts).

124    Paziņojumā par sadarbību Komisija ir precizējusi nosacījumus, ar kādiem uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju, tai izmeklējot aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts tā naudas soda apmērs, kas tiem citādi būtu piemērots.

125    Paziņojuma par sadarbību D punktā ir paredzēts:

“1. Gadījumā, kad uzņēmums sadarbojas un nav izpildīti [visi] B un C [punktā] paredzētie nosacījumi, tam tiek piešķirts naudas soda, kas tam tiktu piemērots sadarbības neesamības gadījumā, samazinājums no 10 līdz 50 % apmērā.

2. Samazinājumu tostarp var piešķirt gadījumā, ja:

–       pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums sniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, ar kuru palīdzību tiek apstiprināts izdarītais pārkāpums,

–       pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas uzņēmums informē Komisiju, ka tas neapstrīd faktu, ar kuriem Komisija pamato savas apsūdzības, pareizību.”

126    Šajā lietā, pirmkārt, jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka prasītājas detalizētie paskaidrojumi par aizliegtās vienošanās darbību Valveplast un apakšgrupās, it īpaši apakšgrupā “Francija”, kā arī par kvotām, klientu sadales mehānismiem un tabulu par tirgus daļām izsniegšanu palīdzēja apstiprināt pārkāpuma esamību. Otrkārt, Komisija ņēma vērā to, ka prasītāja bija apstrīdējusi dažus faktus, kas izrietēja no paziņojuma par iebildumiem. Šie apsvērumi lika Komisijai samazināt prasītājai uzliktā naudas soda apmēru par 30 %.

127    Vispirms, attiecībā uz Komisijas konstatējumu, ka prasītāja ir apstrīdējusi dažus faktus, kas izriet no paziņojuma par iebildumiem, un attiecībā uz šī iemesla dēļ nebūtiskāka samazinājuma noteikšanu summai, par kuras samaksu prasītāja ir solidāri atbildīga, nevar uzskatīt, ka šīs Komisijas darbības būtu acīmredzama kļūda vērtējumā.

128    No apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītāja ir apstrīdējusi dažus paziņojumā par iebildumiem sniegtos faktus tādā veidā, kas pārsniedz vienkāršu norādi uz faktiem, kurus Komisija būtu nepareizi interpretējusi. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 275. un 276. apsvērumu prasītāja ir apgalvojusi, ka Trioplast Wittenheim nav bijusi līdzdalībniece sistēmas izveidē izsoļu koordinēšanai internetā. Taču ir pierādīts, ka Trioplast Wittenheim apmeklēja Valveplast 2001. gada 8. jūnija sanāksmi, kurā šis jautājums tika aplūkots, un ka Trioplast Wittenheim nav publiski norobežojusies no sanāksmes satura. Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 301. apsvērumu prasītāja ir noraidījusi jebkādu Trioplast Wittenheim līdzdalību cenu aprēķina modeļa izstrādē attiecībā uz FFS maisiem, lai gan ir zināms, ka tā piedalījās Valveplast 2000. gada 15. septembra sanāksmē, kurā tika nolemts izveidot tam veltīto darba grupu. Trioplast Wittenheim nav norobežojusies arī no šīs sanāksmes satura.

129    Minētos apstrīdēšanas [argumentus], ko prasītāja izvirzījusi administratīvā procesa laikā, nevar uzskatīt par faktu vērtējumiem, kuri vienkārši “nedaudz” atšķiras no Komisijas vērtējumiem. Tie attiecas uz divām būtiskām aizliegtās vienošanās sastāvdaļām, proti, izsoļu koordinēšanu internetā un cenu aprēķina modeli. Jāpiebilst, ka šaubas par šo vērtējumu nerada tas, ka pēc prasītājas atbildes apstrīdētajā lēmumā ir dažas atšķirības faktu izklāstā salīdzinājumā ar paziņojumu par iebildumiem.

130    Tāpat attiecībā uz prasītājas situācijas salīdzinājumu ar Bischof+Klein situāciju, kam turklāt tika piemērots samazinājums, kurš bija mazāks par 30 % samazinājumu, kāds noteikts prasītājai, ir jāvērš uzmanība uz to, ka no apstrīdētā lēmuma 851. apsvēruma izriet, ka Bischof+Klein atbildē uz paziņojumu par iebildumiem ir norādījusi, ka tā neapstrīd no minētā paziņojuma izrietošo faktu pareizību. Tādējādi tā ir ievērojusi paziņojuma par sadarbību D2. punkta otro ievilkumu, atšķirībā no prasītājas, kura – kā izriet no lietas materiāliem – nekad nav tieši atsaukusies uz šo normu.

131    Turklāt, kaut gan ir pierādīts, ka prasītāja administratīvās procedūras laikā ir apstrīdējusi dažus faktus, tā nav izvirzījusi nekādus elementus, lai pierādītu, ka, neraugoties uz paziņojumu, kurš ietverts atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, Bischof+Klein minētā procesa laikā būtu apstrīdējusi faktu pareizību. Tādējādi pat tad, ja Komisija, pirmkārt, būtu noteikusi samazinājumu naudas soda apmēram, kurš piemērots Bischof+Klein, vai būtu noteikusi būtiskāku samazinājumu, nekā tā citādi noteica minētajam uzņēmumam, pamatodamās uz to, ka šis uzņēmums nav apstrīdējis faktu pareizību, un, otrkārt, nebūtu noteikusi šādu samazinājumu prasītājai, nevarētu uzskatīt, ka šajā ziņā būtu pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

132    Visbeidzot, jānorāda, ka prasītāja nav nedz apgalvojusi, nedz a fortiori pierādījusi to, ka pierādījumi, kurus tā sniegusi Komisijai, būtu vairāk palīdzējuši apstiprināt pārkāpumu nekā pierādījumi, kurus iesniegusi Bischof+Klein. Tātad šajā ziņā arī nevar atzīt, ka Komisija būtu pieļāvusi kļūdu.

133    Tādējādi ceturtais pamats ir jānoraida.

 Par piekto pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

134    Prasītāja apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi samērīguma principu un vienlīdzīgas attieksmes principu.

135    Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka ir nesamērīgi tas, ka naudas sodu apmērs, kopā ņemot visiem uzņēmumiem, kas bija pārkāpuma dalībnieki, proti, summa EUR 290,71 miljona apmērā pēc tam, kad bija piemērota apgrozījuma 10 % robeža un paziņojums par sadarbību (un vairāk nekā EUR 600 miljonu iepriekš), pārsniedz gada apgrozījumu attiecīgajā tirgū kopumā, proti, aptuveni EUR 250 miljonus. Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka Trioplast Wittenheim naudas sods, kā arī prasītājas naudas sods, kurš tai uzlikts saistībā ar tās solidāro atbildību, ir pārāk lieli salīdzinājumā ar attiecīgajā tirgū īstenoto apgrozījumu. Šajā ziņā prasītāja apstrīd faktu, ka Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (Recueil, II‑2597. lpp.) būtu piemērojams šajā gadījumā, jo atšķirībā no prasītājas Archer Daniels Midland esot bijusi attiecīgās aizliegtās vienošanās aizsācēja loma.

136    Otrkārt, tā uzskata, ka Komisija ir atšķirīgi attiekusies pret līdzīgiem gadījumiem un nav ievērojusi pati savu praksi attiecībā uz naudas sodiem. Pirmkārt, prasītāja atsaucas uz citām lietām, to skaitā, piemēram, uz Metionīna lietu (Lieta C.37.519 – Metionīns, OV 2003, L 255, 1. lpp.), kurās attiecība starp uzliktajiem naudas sodiem un apgrozījumu, kas īstenots attiecīgajos tirgos, esot bijusi mērenāka. Otrkārt, prasītāja norāda, ka Trioplast Wittenheim naudas soda apmērs ir nesamērīgāks attiecībā pret tās apgrozījumu nekā citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem, piemēram, sabiedrībām Bischof+Klein, Nordenia International un Cofira‑Sac.

137    Prasītāja piebilst, ka attiecība starp pirmās kategorijas uzņēmumiem noteiktajām sākumsummām un ceturtās kategorijas uzņēmumiem noteiktajām sākumsummām ir aptuveni četri pret vienu. Pēc tās uzskatiem, Trioplast Wittenheim naudas soda galīgo summu vajadzēja samazināt, lai tā būtu vienāda vismaz ar (aptuveni) vienu ceturtdaļu no naudas soda galīgās summas, kas jāmaksā Bischof+Klein, kura bija klasificēta pirmajā kategorijā.

138    Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Trioplast Wittenheim bija neliela saimnieciskās darbības veicēja bez būtiskas ietekmes tirgū un ka tā nav guvusi nekādu peļņu no dalības pret konkurenci vērstajā darbībā. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka naudas sods EUR 7,3 miljonu apmērā, par kura samaksu prasītāja ir solidāri atbildīga, esot 21 reizi lielāks par kopējo labumu no Trioplast grupas attiecīgo ražojumu pārdošanas 1999., 2000. un 2001. gadā. Turklāt, nosakot naudas soda apmēru, Komisija neesot ņēmusi vērā Trioplast Wittenheim faktisko spēju to samaksāt. Kā norāda prasītāja, esot bijis iespējams novērst pēdējā minētā uzņēmuma bankrotu, ja Komisija būtu ņēmusi vērā tā nestabilo stāvokli un ja tā, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, būtu atzinusi tā iepriekšējā īpašnieka, proti, FLS Plast, tiešo finansiālo atbildību.

139    Ceturtkārt, tā apgalvo, ka šajā lietā uzliktajiem naudas sodiem vajadzētu būt daudz mazākiem, ja tiktu piemērotas jaunās Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai.

140    Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

141    Pirmkārt, un tiktāl, ciktāl piektais pamats ir balstīts uz samērīguma principa pārkāpumu, ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru, nosakot naudas soda summu, Komisijas rīcībā ir zināma rīcības brīvība un tai šajā sakarā nav jāpiemēro konkrēta matemātiska formula (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑283/98 P Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, I‑9855. lpp., 47. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. decembra spriedums lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 151. punkts). Jāpiebilst, ka atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam naudas soda summu nosaka, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un tā ilgumu. Turklāt minētā summa ir Komisijas skaitlisku aprēķinu, kas veikti atbilstoši Pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai, virknes rezultāts. Šis summa tostarp tiek noteikts atbilstoši vairākiem apstākļiem, kas saistīti ar attiecīgā uzņēmuma individuālu rīcību, piemēram, atbildību pastiprinošu vai mīkstinošu apstākļu esamībai (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 82. un 85. punkts).

142    No šī tiesiskā regulējuma nevar secināt, ka Komisijai būtu jānodrošina proporcija starp šādi aprēķināto un aizliegtās vienošanās dalībniekiem uzlikto naudas sodu kopējo summu un konkrētās preces tirgus apjomu konkrētā pārkāpuma gadā, lai gan šis pārkāpums ir ildzis vairāk nekā 20 gadus un naudas sodu summas ir atkarīgas arī no citiem ar attiecīgo uzņēmumu individuālo rīcību saistītiem apstākļiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 342. punkts).

143    Tiktāl, ciktāl jautājums ir par attiecību starp prasītājas gada apgrozījumu un tai uzliktā naudas soda apmēru, ir jānorāda, ka, pirmkārt, nosakot prasītājas izdarītā pārkāpuma smagumu, Komisija faktiski pamatojās uz apgrozījumu, kas īstenots 1996. gadā, un, otrkārt, ka sākumsumma EUR 8,5 miljonu apmērā, kas no tā izrietēja, bija mazāka nekā sākumsumma, kuru tā varēja piemērot saskaņā ar Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai A punkta trešo ievilkumu, proti, EUR 20 miljoni (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2010. gada 28. aprīļa spriedumu lietā T‑446/05 Amann & Söhne un Cousin Filterie/Komisija, Krājums, I‑0000. lpp., 180. punkts). Pats apstāklis, ka Komisijai vajadzēja ņemt vērā apgrozījumu gadā, kurā prasītāja darbojās attiecīgajā tirgū, nevar ietekmēt šo analīzi.

144    Katrā ziņā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķis ir novērst, ka naudas sodi ir nesamērīgi. Tā kā šajā lietā galīgā naudas soda summa nepārsniedz apgrozījuma 10 % robežu, to nevar uzskatīt par nesamērīgu nedz tāpēc, ka naudas sodu kopējā summa pārsniedz attiecīgā tirgus kopējo apjomu, nedz tāpēc, ka Trioplast Wittenheim naudas sods un prasītājas naudas sods attiecīgi pārsniedz to gada apgrozījumu no minētā ražojuma (šajā ziņā skat. iepriekš 135. punktā minēto spriedumu lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 200. punkts). Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, apgrozījuma 10 % robeža ir jāpiemēro, neņemot vērā uzņēmuma konkrēto lomu aizliegtās vienošanās ietvaros.

145    Otrkārt, attiecībā uz iespējamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu ir jākonstatē, ka, pirmkārt, – saistībā ar prasītājas veiktajiem salīdzinājumiem ar citiem Komisijas lēmumiem, kuri pieņemti naudas sodu jomā, it īpaši saistībā ar proporciju starp naudas sodu summu un attiecīgā tirgus apjomu, – šiem lēmumiem var būt nozīme attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu tikai tad, ja tiek pierādīts, ka faktiskie apstākļi saistībā ar šiem citiem lēmumiem, piemēram, tirgi, produkti, valstis, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi, ir salīdzināmi ar šīs lietas apstākļiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑59/02 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3627. lpp., 316. punkts).

146    Ar to vien, ka prasītāja ir norādījusi kopējos naudas sodus un apgrozījumus, kas īstenoti tirgos, uz kuriem attiecas minētie lēmumi, nevar būt pietiekami, lai uzskatītu, ka tie paši nosacījumi bija izpildīti šajā lietā. Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka attiecīgie tirgi, produkti, valstis, uzņēmumi un laikposmi būtu salīdzināmi ar tiem, kādi ir šajā lietā.

147    Savukārt attiecībā uz prasītājas veikto salīdzinājumu ar citiem apstrīdētā lēmuma adresātiem ir jānorāda, ka apgrozījuma 10 % robeža šajā lietā tika piemērota attiecībā uz sabiedrībām Bischof+Klein, Nordenia International un Cofira‑Sac. Toties šis noteikums neizraisīja tās summas samazinājumu, par kuras samaksu prasītāja ir solidāri atbildīga; tas lielā mērā izskaidro to, ko prasītāja vērtē kā nesamērīgumu starp galīgajām summām. Saskaņā ar judikatūru šo apstākli nevar uzskatīt par diskrimināciju. Attieksmes atšķirība ir tiešas sekas maksimālajai robežai, kas naudas sodiem noteikta ar Regulu Nr. 1/2003, kuras tiesiskums nav apstrīdēts un kura acīmredzami attiecas tikai uz gadījumiem, kuros paredzētā naudas soda summa būtu pārsniegusi 10 % no attiecīgā uzņēmuma apgrozījuma (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija, Recueil, II‑1881. lpp., 185. punkts).

148    Treškārt, attiecībā uz to, ka prasītāja nav guvusi labumu no aizliegtās vienošanās, jāuzsver – tas, ka uzņēmums nav guvis nekādu labumu no pārkāpuma, neliedz uzlikt naudas sodu, jo citādi sodam nebūtu preventīvā rakstura. No tā izriet, ka Komisijai, nosakot naudas sodus, nav nedz jāpierāda tas, ka pārkāpums ir prettiesiski radījis attiecīgajiem uzņēmumiem priekšrocības, nedz, attiecīgā gadījumā, jāņem vērā tas, ka no šāda pārkāpuma nav gūts labums (Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑491. lpp., 4881. punkts). Tādējādi šis arguments ir neefektīvs.

149    Attiecībā uz iebildumu, ka nav ņemts vērā Trioplast Wittenheim nestabilais finansiālais stāvoklis administratīvās procedūras laikā, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav jāņem vērā ieinteresētā uzņēmuma finansiālā deficīta stāvoklis, tā kā šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedums apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 54. un 55. punkts).

150    Turklāt, lai gan nav nepieciešams aplūkot atsauci – ko sniegusi Komisija, bet ko prasītāja nav izvirzījusi – uz Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai 5. panta b) punktu, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā uzņēmuma reālā maksātspēja, ir jānorāda, ka minēto judikatūru nevar apšaubīt, pamatojoties uz šīm pamatnostādnēm. Šai maksātspējai ir nozīme tikai saistībā ar “konkrētiem sociāliem apstākļiem”, ko veido sekas, kādas varētu rasties naudas soda samaksāšanas rezultātā, it īpaši izraisot bezdarba paaugstināšanos vai nozaru ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos, nelabvēlīgi ietekmējot attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju ekonomisko stāvokli (Tiesas 2006. gada 29. jūnija spriedums lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 105. un 106. punkts). Šajā lietā administratīvās procedūras laikā nav iesniegti pierādījumi, kas varētu pamatot šādu apstākļu esamību.

151    Saistībā ar prasītājas norādi uz FLS Plast stāvokli ir jākonstatē – lai gan tiesas sēdē Vispārējā tiesa lūdza prasītājai precizēt savu nostāju, prasītāja neizvirzīja pierādījumus, kas ļautu konstatēt saikni starp Trioplast Wittenheim atzīšanu par maksātnespējīgu un veidu, kādā Komisija attiekusies pret FLS Plast.

152    Ceturtkārt, nav jāsalīdzina šajā lietā uzlikto naudas sodu apmērs un to hipotētisko naudas sodu apmērs, kādi būtu noteikti, pamatojoties uz jaunajām Pamatnostādnēm naudas soda noteikšanai, kā to iesaka prasītāja. Atbilstošais tiesiskais regulējums šajā lietā ir Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai, un fakts, ka Komisija vēlāk ir publicējusi jaunās Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, nekādi neietekmē iepriekšējo pamatnostādņu piemērojamību laikā.

153    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka piektais pamats ir jānoraida.

 Par sesto pamatu, kas saistīts ar labas pārvaldības principa un tiesiskās drošības principa ievērošanu

–       Lietas dalībnieku argumenti

154    Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā pārkāpusi, pirmkārt, Regulas Nr. 1/2003 normas, kā arī principus, kuri ir pamatā tās 23. panta 1. punktam, un, otrkārt, labas pārvaldības principu, kāds paredzēts judikatūrā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kas pasludināta Nicā 2000. gada 7. decembrī (OV C 364, 1. lpp.). Kā norāda prasītāja, no šiem principiem izriet, ka ikvienam iestāžu aktam, kas rada juridiskas sekas, ir jābūt skaidram un precīzam un tas jādara zināms adresātam tādā veidā, lai tas varētu droši pārliecināties par šī akta iedarbību un sekām.

155    Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav skaidri noteikts, cik lielā mērā tā tiek uzskatīta par atbildīgu par Trioplast Wittenheim pārkāpumu, un nav skaidri noteikts precīzs naudas soda apmērs, kas tai beigās būs jāmaksā. Neesot precizēts, kādā veidā naudas soda, kas uzlikts Trioplast Wittenheim, maksājums EUR 17,85 miljonu apmērā ir jāsadala starp, pirmkārt, prasītāju un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth, ņemot vērā, ka kopējā summa, par kuras samaksu šīs mātes sabiedrības tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām, pārsniedz summu, kas noteikta Trioplast Wittenheim. Tādējādi apstrīdētais lēmums esot radījis tiesisko nedrošību, kura varot izraisīt tiesvedību starp dažādām mātes sabiedrībām valsts tiesās vai pie šķīrējtiesneša, jo tām vēl esot jānosaka to savstarpējās atbildības sadalījums.

156    Prasītāja uzskata, ka, ņemot vērā faktu, ka summas, par kuru samaksu secīgās mātes sabiedrības tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām, kopā ņemot pārsniedz naudas sodu, kas uzlikts Trioplast Wittenheim, Komisija nevarot atsaukties uz savu rīcības brīvību, lai pieprasītu naudas soda samaksu no sabiedrības, kura acīmredzot spēj maksāt. Šajā ziņā prasītāja norāda, ka ikviena mātes sabiedrība varot būt solidāri atbildīga kopā ar Trioplast Wittenheim tikai par atšķirīgu pārkāpuma daļu. Pēc prasītājas uzskatiem, solidārā atbildība dod Komisijai vienīgi pilnvaras pieprasīt naudas soda daļu atkarībā no attiecīgā laikposma – vai nu FLS Plast un FLSmidth vai Trioplast Wittenheim, vai arī prasītājai vai Trioplast Wittenheim. Šajā gadījumā Komisija esot izdomājusi faktisku solidāro atbildību starp, pirmkārt, FLS Plast un FLSmidth un, otrkārt, prasītāju; šādai atbildībai neesot nekāda juridiska pamata.

157    Tāpat prasītāja atkārto argumentus, ko tā izvirzījusi saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu par to, ka nav ievērots fakts, ka Trioplast Wittenheim piederēja Compagnie de Saint‑Gobain un ka mātes sabiedrību kumulatīvā atbildība pārsniedz tā naudas soda apmēru, kurš uzlikts Trioplast Wittenheim. Prasītāja uzsver, ka Komisijai vajadzējis izmantot kādu no tās ieteiktajām aprēķina metodēm.

158    Komisija vispirms atgādina – no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Trioplast Wittenheim ir jāmaksā summa EUR 17,85 miljonu apmērā. Attiecībā uz šo summu FLS Plast un FLSmidth esot pienākums saistībā ar to solidāro atbildību maksāt maksimālo summu EUR 15,30 miljonu apmērā un prasītājai esot pienākums maksāt maksimālo summu EUR 7,73 miljonu apmērā. Katrs maksājums, ko veic kāda no šīm četrām sabiedrībām, pēc Komisijas uzskatiem, ir jāatskaita no kopējā apmēra – EUR 17,85 miljoniem. Komisija apgalvo, ka tai esot rīcības brīvība prasīt samaksu uzņēmumam, kurš visticamāk var šo pienākumu izpildīt. Pēc tam, kad viens vai vairāki no solidāri atbildīgajiem uzņēmumiem ir samaksājuši, tiem esot jānosaka, kāda daļa no maksājuma katram adresātam ir jāuzņemas un kādām jābūt iespējamām savstarpējām kompensācijām.

159    Komisija precizē – tā neapgalvojot, ka pastāv solidāra atbildība starp, pirmkārt, FLS Plast un FLSmidth, un, otrkārt, prasītāju. Prasītāja esot solidāri atbildīga kopā ar Trioplast Wittenheim tikai par to daļu no pārkāpuma ilguma, kas uz to attiecas. Turklāt Komisija uzskata, ka tai nevajadzēja precizēt veidu, kādā samaksas pienākums galīgi ir jāsadala starp prasītāju un Trioplast Wittenheim vai starp FLS Plast un FLSmidth, un Trioplast Wittenheim.

160    Tad Komisija, atsaucoties uz argumentiem, ko tā izvirzījusi saistībā ar pirmā pamata pirmo daļu, noraida argumentus par atbildību attiecībā uz laikposmu, kurā Trioplast Wittenheim piederēja Compagnie de Saint‑Gobain, un par naudas soda, kas uzlikts Trioplast Wittenheim, apmēra pārsniegšanu.

–       Vispārējās tiesas vērtējums

161    Jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips ir Eiropas Savienības tiesību vispārējs princips, saskaņā ar kuru ikvienam Eiropas Savienības iestāžu aktam, it īpaši, ja tas nosaka vai ļauj noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2008. gada 22. maija spriedumu lietā C‑266/06 P Evonik Degussa/Komisija un Padome, Krājumā nav publicēts, 43. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 66. punkts).

162    Prasītājas iebildumi galvenokārt ir balstīti uz to, ka, tā kā summas, par kuru samaksu, pirmkārt, prasītāja un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth tiek uzskatītas par solidāri atbildīgām, kopā ņemot, pārsniedz naudas soda, kas uzlikts Trioplast Wittenheim, apmēru, apstrīdētajā lēmumā nav precīzi noteikta summa, kura tai beigās būs jāmaksā, un uz to, ka Komisija esot radījusi faktisku solidāru atbildību starp, pirmkārt, prasītāju un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth.

163    Šajā ziņā jāatgādina – ja mātes sabiedrība un meitas sabiedrība veido vai ir veidojušas ekonomisku vienību, kura piedalījusies aizliegtā vienošanās, tad Komisija var uzskatīt tās par solidāri atbildīgām par konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, Krājums, I‑8237. lpp., 58. un 59. punkts).

164    Šajā lietā jākonstatē, ka Trioplast Wittenheim veidoja ekonomisku vienību ar secīgi FLS Plast un FLSmidth laikposmā no 1990. gada 31. decembra līdz 1999. gada 19. janvārim un prasītāju laikposmā no 1999. gada 21. janvāra līdz 2002. gada 26. jūnijam. Tādējādi nekas neliedz Komisijai uzskatīt gan FLS Plast un FLSmidth, gan prasītāju par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, kurš uzlikts to meitas sabiedrībai Trioplast Wittenheim. Tādējādi Komisija ir uzlikusi Trioplast Wittenheim naudas sodu EUR 17,85 miljonu apmērā un uzskata, ka par minētā naudas soda samaksu ir solidāri atbildīgas, pirmkārt, FLS Plast un FLSmidth un, otrkārt, prasītāja, attiecīgi, par summām EUR 15,30 miljonu un EUR 7,73 miljonu apmērā.

165    Jāpiebilst – kā norāda Komisija, apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktā tai ir piešķirta pilnīga brīvība attiecībā uz naudas soda piedziņu no tās vai citas no attiecīgajām juridiskajām personām atkarībā no to maksātspējas. Tādējādi Komisija var nolemt visu naudas sodu vai daļu no tā piedzīt no meitas sabiedrības vai no vienas mātes sabiedrības vai visām mātes sabiedrībām, kuras secīgi kontrolējušas meitas sabiedrību, līdz naudas sods ir pilnībā samaksāts. Tiktāl, ciktāl Komisija izvēlas piedzīt visu naudas sodu no mātes sabiedrībām, tai var attiecīgā gadījumā nākties piedzīt no prasītājas maksimālo summu, par kādu ir pierādīta tās solidārā atbildība, proti, EUR 7,73 miljonus, un piedzīt no FLS Plast un no FLSmidth atlikušo naudas soda apmēru, kurš noteikti būs mazāks par summu EUR 15,30 miljonu apmērā, par kādu ir noteikta to solidārā atbildība. Pretējā gadījumā Komisija var izvēlēties piedzīt no FLS Plast un no FLSmidth maksimālo summu, par kādu ir noteikta to solidārā atbildība. Šādā gadījumā tā varēs piedzīt no prasītājas tikai summu, kas ir mazāka par apmēru, par kādu ir pierādīta tās solidārā atbildība.

166    Tādējādi, tā kā nevar norādīt nekādu pamatojumu, kas balstīts uz naudas sodu preventīvo raksturu, šķiet, ka Komisijas izvēles brīvība, izpildot apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktu, padara summu, kas faktiski piedzīta no prasītājas, atkarīgu no summām, kuras piedzītas no FLS Plast un no FLSmidth, un otrādi.

167    Ir svarīgi norādīt, ka, pirmkārt, prasītāja un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth nekad kopā nav veidojušas ekonomisku vienību. Šīs mātes sabiedrības ar Trioplast Wittenheim ir secīgi veidojušas divas atsevišķas ekonomiskas vienības; katra no šīm vienībām ir individuāli atbildīga par aizliegto vienošanos atšķirīgos laikposmos un atšķirīgos apstākļos. Tiktāl, ciktāl šī iemesla dēļ nekāda solidārā atbildība nevar savstarpēji saistīt secīgās mātes sabiedrības, apstrīdētais lēmums nevar ļaut Komisijai padarīt summu, kas faktiski piedzīta no prasītājas, atkarīgu no summas, kura piedzīta pārējām mātes sabiedrībām, un otrādi.

168    Šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā tiešām ir pierādīta katras mātes sabiedrības personiskā atbildība par attiecīgā pārkāpuma izdarīšanu, ņemot vērā ilgumu, kādā tām bijusi kontrole Trioplast Wittenheim, atbildību pastiprinošu vai atbildību mīkstinošu apstākļu neesamību attiecībā uz tām un to sadarbību ar Komisiju izmeklēšanas laikā, kā izriet no [apstrīdētā lēmuma] 782., 783., 785.–812., 836.–841. un 862.–865. apsvēruma. Tomēr šādā veidā pierādītās summas atbilst maksimālajām summām, par kādām Komisija noteikusi attiecīgu secīgo mātes sabiedrību solidāro atbildību ar Trioplast Wittenheim.

169    Tā kā, pirmkārt, prasītāja un, otrkārt, FLS Plast un FLSmidth nekad kopā nav veidojušas ekonomisku vienību, saskaņā ar sodu un sankciju individuālas piemērošanas principu prasītājas faktiski samaksātā summa nedrīkst pārsniegt tās solidārās atbildības domājamo daļu. Šī domājamā daļa atbilst prasītājai noteiktajai summas daļai attiecībā pret kopējo summu, par kuras samaksu secīgās mātes sabiedrības tiek attiecīgi uzskatītas par solidāri atbildīgām saistībā ar naudas sodu, kas uzlikts Trioplast Wittenheim. Šajā ziņā ir svarīgi norādīt, ka sodu un sankciju individuālas piemērošanas princips, saskaņā ar kuru ekonomiska vienība var tikt sodīta tikai par tās individuālajiem pārkāpumiem, ir piemērojams visās administratīvajās procedūrās, kuru rezultātā var tikt uzliktas sankcijas atbilstoši konkurences noteikumiem (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 119. punkts).

170    Tiktāl, ciktāl apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punktā nav precizēta domājamā daļa, kas attiecas uz prasītāju, vienlaikus piešķirot Komisijai pilnīgu brīvību saistībā ar solidārās atbildības īstenošanu, kāda ir attiecīgajām secīgajām mātes sabiedrībām, kuras nekad nav savstarpēji veidojušas ekonomisku vienību, minētā norma nav saderīga ar pienākumu, kāds Komisijai ir saskaņā ar tiesiskās drošības principu, – nepārprotami darīt prasītājai zināmu precīzo naudas soda apmēru, kas tai jāmaksā saistībā ar laikposmu, par kuru tā tiek uzskatīta par solidāri atbildīgu par pārkāpumu ar Trioplast Wittenheim. Tādējādi ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts gan tiesiskās drošības princips, gan sodu un sankciju individuālas piemērošanas princips.

171    Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, sestais pamats ir jāapmierina. Tāpēc, nepastāvot vajadzībai aplūkot šo pamatu no labas pārvaldības principa viedokļa, ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmās daļas f) punkts tiktāl, ciktāl tas attiecas uz prasītāju.

2.     Par pakārtoti izvirzīto prasījumu samazināt naudas soda apmēru

172    Tiktāl, ciktāl prasītājas izvirzītie pamati ir paredzēti, lai pamatotu prasījumu daļu, kura vērsta uz naudas soda samazināšanu, no šī sprieduma 94.–98. punkta izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā tiktāl, ciktāl Komisija attiecībā uz prasītāju ir uzskatījusi 1996. gadu par atskaites gadu pārkāpuma smaguma noteikšanai. Tāpēc Vispārējai tiesai, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu ir jānosaka jauna sākumsumma tās summas aprēķināšanai, par kuras samaksu prasītāja tiek uzskatīta par solidāri atbildīgu saistībā ar tās meitas sabiedrībai uzlikto naudas sodu. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka, izvērtējot lietas apstākļus, kas izriet no lietas materiāliem, būs taisnīgi noteikt prasītājai sākumsummu EUR 3 miljonu apmērā.

173    Tad, ņemot vērā, pirmkārt, vajadzīgo palielinājumu atkarībā no prasītājas dalības ilguma aizliegtajā vienošanās un, otrkārt, vajadzīgo samazinājumu saskaņā ar paziņojumu par sadarbību, prasītājai uzliktā summa ir jānosaka EUR 2,73 miljonu apmērā. No secinājuma, kas izdarīts šī sprieduma 171. punktā – atbilstoši kuram sestais pamats ir jāapmierina –, izriet, ka šī summa ir pamats, pēc kura jānosaka prasītājas domājamā daļa secīgo mātes sabiedrību solidārajā atbildībā par naudas soda, kas uzlikts Trioplast Wittenheim, samaksu.

174    Tiktāl, ciktāl pārējā informācija, kas vajadzīga šī sprieduma 169. punktā minētās domājamās daļas, kura attiecas uz prasītāju, aprēķināšanai, – tostarp it īpaši summa, kas noteikta pārējām Trioplast Wittenheim mātes sabiedrībām, – nav kļuvusi galīga un to nevar pierādīt šajā procedūrā, Komisijai atbilstoši tās pienākumam veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu šo spriedumu saskaņā ar LESD 266. pantu, būs jānosaka prasītājas domājamā daļa atkarībā no galīgās informācijas, kas nepieciešama šajā nolūkā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

175    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala.

176    Tā kā šajā gadījumā prasītājas celtā prasība ir daļēji apmierināta, Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāpiespriež prasītājai segt pusi savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzināt pusi Komisijas tiesāšanās izdevumu; Komisija sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina pusi prasītājas tiesāšanās izdevumu.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      atcelt 2. panta pirmās daļas f) punktu Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumā C(2005) 4634, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar EKL 81. pantu (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Trioplast Industrier AB;

2)      noteikt Trioplast Industrier uzlikto summu EUR 2,73 miljonu apmērā, pamatojoties uz kuru ir jānosaka tās domājamā daļa secīgo mātes sabiedrību solidārajā atbildībā par naudas soda, kas uzlikts Trioplast Wittenheim SA, samaksu;

3)      pārējā daļā prasību noraidīt;

4)      Trioplast Industrier sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina pusi Komisijas tiesāšanās izdevumu;

5)      Komisija sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu un atlīdzina pusi Trioplast Industrier tiesāšanās izdevumu.

Meij

Vadapalas

Truchot

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 13. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Administratīvā procedūra

Apstrīdētais lēmums

Process un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par prasījumiem, kas vērsti uz daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu

Par pirmo pamatu, kas balstīts uz kļūdām pārkāpuma ilguma un naudas soda apmēra noteikšanā

Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar pārkāpuma ilguma noteikšanas tiesiskumu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par pirmā pamata trešo daļu saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanas metodes tiesiskumu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par pirmā pamata otro daļu saistībā ar pārkāpuma smaguma noteikšanas tiesiskumu saistībā ar naudas soda aprēķinu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par otro pamatu, kas saistīts ar Komisijas atteikuma piemērot atbildību mīkstinošus apstākļus pamatotību

Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par ceturto pamatu saistībā ar lūgumu par iecietību

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par piekto pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa un vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

Par sesto pamatu, kas saistīts ar labas pārvaldības principa un tiesiskās drošības principa ievērošanu

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par pakārtoti izvirzīto prasījumu samazināt naudas soda apmēru

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – zviedru.