—

Vācijas valdības vārdā – M. Lumma [M. Lumma] un K. Šulce-Bāra [C. Schulze-Bahr], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz V. Ferante [W. Ferrante], avvocato dello Stato,

—

Nīderlandes valdības vārdā – H. Sevenstere [H. Sevenster], pēc tam – K. Viselsa [C. Wissels], pārstāves,

—

Polijas valdības vārdā – E. Osņecka-Tamecka [E. Ośniecka-Tamecka], pārstāve,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Džeksone [V. Jackson], pārstāve,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz], pārstāvis.

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretējams 59. pants Papildprotokolā, kas parakstīts 1970. gada 23. novembrī Briselē un kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1972. gada 19. decembra Regulu (EEK) Nr. 2760/72 (OV L 293, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Papildprotokols”), kā arī 7. un 14. pants Asociācijas Padomes 1980. gada 19. septembra Lēmumā Nr. 1/80 par asociācijas nodibināšanu (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 1/80”). Asociācijas padome tika izveidota ar līgumu, kas nodibināja asociāciju starp Eiropas Ekonomikas kopienu un Turciju, ko 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu Nr. 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.). Šis lūgums ir arī par to, kā interpretējams 28. pants Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 2004/38”).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar tiesvedību starp M. Polatu [M. Polat], Turcijas pilsoni, un Stadt Rüsselsheim [Riselsheimas pilsēta] sakarā ar izraidīšanas no Vācijas teritorijas procedūru.

3

Papildprotokola 59. panta redakcija ir šāda:

“Jomās, uz ko attiecas šis protokols, Turcijai nepiemēro labvēlīgāku režīmu kā to, ko dalībvalstis piešķir viena otrai saskaņā ar Kopienas dibināšanas līgumu.”

4

Lēmuma Nr. 1/80 7. pants noteic:

“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:

Darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, bērni, kuri mītnes valstī ieguvuši arodizglītību, neatkarīgi no viņu uzturēšanās ilguma šajā dalībvalstī, ar noteikumu, ka viens no vecākiem šajā dalībvalstī ir likumīgi nostrādājis vismaz trīs gadus, var pieņemt jebkuru darba piedāvājumu šajā dalībvalstī.”

5

Saskaņā ar šī lēmuma 14. panta 1. punktu:

“Šīs sadaļas noteikumi ir piemērojami, ievērojot ierobežojumus, kas pamatoti ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem.”

6

Saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem (Ausländergesetz, BGBl. 1990 I, 1354. lpp.) 47. panta 1. punktu:

“1.   Ārvalstnieks tiek izraidīts, ja viņš:

7

No lietas materiāliem izriet, ka M. Polats, kurš ir dzimis 1972. gada 25. jūnijā, ieceļoja Vācijā 1972. gadā – neilgi pēc savas dzimšanas, ģimenes apvienošanās ar saviem vecākiem, kas dzīvoja Vācijas teritorijā, ietvaros. Viņa tēvs laika posmā no 1971. līdz 1991. gadam ar pārtraukumiem strādāja algotu darbu un kopš 1991. gada 1. oktobra saņem vecuma pensiju.

8

M. Polats apmeklēja izglītības iestādi šajā dalībvalstī un saņēma šajā dalībvalstī izdotu diplomu par vidusskolas beigšanu. Kopš 1988. gada 11. jūlija viņam ir Vācijā izdota pastāvīga uzturēšanās atļauja.

9

Laika posmā no 1989. līdz 1992. gadam viņš strādāja Frankfurtes lidostā.

10

Laika posmā no 1996. gada 1. februāra līdz 1997. gada 28. novembrim M. Polats izpildīja savu militāro dienestu Turcijā. Pēc atgriešanās Vācijā laika posmā no 1998. līdz 2000. gadam viņš atkal strādāja algotu darbu un no 1998. līdz 2006. gadam dzīvoja savu vecāku dzīvoklī, ko viņš 2000. gadā bija deklarējis kā savu pastāvīgo dzīvesvietu. 2000. gadā viņš sniedza finansiālu palīdzību saviem vecākiem 200 euro mēnesī un viņa ienākumi bija no 400 līdz 1400 euro mēnesī. Kopš 2000. gada viņš saņēma bezdarbnieka pabalstu un ir strādājis tikai īslaicīgi.

11

Būdams vēl nepilngadīgs, M. Polats pārkāpa tiesību aktus par narkotiskajām vielām, kā arī izdarīja zādzības. Pēc 21 gada vecuma sasniegšanas viņš tika 18 reizes notiesāts par noziedzīgiem nodarījumiem – galvenokārt par zādzībām un likuma par narkotiskajām vielām pārkāpumu, sākumā viņam tika piemērots naudas sods – deviņas reizes laika posmā no 1994. līdz 1995. gadam, un pēc tam – brīvības atņemšanas sods, sodu izciešot nosacīti – laika posmā no 1998. līdz 2004. gadam.

12

Ar 2001. gada 16. jūlija vēstuli valsts iestādes viņu informēja par to, ka viņa izdarīto pārkāpumu dēļ tās gatavojas pieņemt rīkojumu par viņa izraidīšanu no valsts. Tomēr pēc tam, kad viņš tika uzņemts ārstniecības iestādē, šīs iestādes atteicās no paredzētās izraidīšanas no valsts.

13

Vēlāk – pēc biežiem dezintoksikācijas kursu pārtraukumiem un turpinoties M. Polata pretlikumīgai uzvedībai – Amtsgericht Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas pirmās instances tiesa] un Amtsgericht Rüsselsheim [Riselsheimas pirmās instances tiesa] atcēla piespriesto sodu izpildes atlikšanu, un laika posmā no 2004. gada 23. jūnija līdz 2006. gada 8. februārim viņš atradās apcietinājumā.

14

2004. gada 14. oktobrīStadt Rüsselsheim pieņēma lēmumu par M. Polata izraidīšanu no Vācijas teritorijas un noteica nekavējošu šī pasākuma izpildi. Šis lēmums bija pamatots ar to, ka M. Polata izdarītie noziedzīgie nodarījumi un par tiem piespriestie sodi bija apstākļi, kas radīja Likuma par ārvalstniekiem 47. panta 1. punkta 1. apakšpunktā paredzēto izraidīšanas no valsts pienākumu.

15

Kompetentā iestāde šajā sakarā bija atzinusi, ka M. Polats nav integrējies Vācijā. Nedz piespriestie naudas sodi, nedz brīvības atņemšanas sodi, paredzot nosacītu soda izciešanu, kā arī ārvalstnieku dienesta brīdinājumi netraucēja viņam izdarīt vēl citus smagus likumpārkāpumus. Viņš ir uzskatāms par recidīvistu un viņa izraidīšana bija nepieciešama un neizbēgama īpašu preventīvu iemeslu dēļ.

16

Tā kā sūdzība par šo lēmumu par izraidīšanu tika noraidīta, M. Polats 2005. gada 3. augustā iesniedza prasību Verwaltungsgericht Darmstadt [Darmštates Administratīvā tiesa], apgalvojot, ka viņš ir ticis ieslodzīts pirmoreiz un ka viņš aktīvi meklē vietu kādā medicīnas centrā, lai izietu dezintoksikācijas kursu. Pastāvot šādiem apstākļiem, viņaprāt, pastāv reālas resocializācijas iespējas.

17

Šajos apstākļos Verwaltungsgericht Darmstadt nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Gadījumā, ja uz pirmo prejudiciālo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši:

Gadījumā, ja uz otro prejudiciālo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:

Gadījumā, ja ir uzskatāms, ka tiesības, kas [gadījumā, ja uz pirmo vai otro prejudiciālo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši un uz trešo un ceturto jautājumu – noliedzoši], izriet no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta [pirmās daļas] otrā ievilkuma, paliek spēkā:

Gadījumā, ja uz piekto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši vai uz sesto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts apstiprinoši:

Gadījumā, ja uz septīto prejudiciālo jautājumu tiktu atbildēts noliedzoši:

Gadījumā, ja ir uzskatāms, ka tiesības, kas izriet no Lēmuma Nr. 1/80 7. panta [pirmās daļas] otrā ievilkuma, paliek spēkā:

18

Tā kā šī jautājuma mērķis ir noskaidrot iemeslus, kuru dēļ tāds Turcijas pilsonis kā M. Polats uzņemošajā dalībvalstī var zaudēt tiesības, kas tam piešķirtas saskaņā ar Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otro ievilkumu saistībā ar brīvu pieeju jebkuram algotam darbam pēc savas izvēles un atbilstošām uzturēšanas tiesībām, šis jautājums ietilpst tajā pašā juridiskajā un faktiskajā kontekstā kā tas jautājums, saistībā ar kuru tika pieņemts 2007. gada 18. jūlija spriedums lietā C-325/05 Derin (Krājums, I-6495. lpp.).

19

Šie divi jautājumi, kurus ir uzdevusi tā pati iesniedzējtiesa, balstās uz to pašu pamatojumu un ir vienādi formulēti.

20

Līdz ar to atbilde uz šajā lietā uzdoto pirmo jautājumu ir tāda pati kā atbilde, kas tika sniegta iepriekš minētajā spriedumā lietā Derin.

21

Tādējādi uz pirmo uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Turcijas pilsonis, kuram, kad viņš bija bērns, tika atļauts iebraukt dalībvalsts teritorijā ģimenes apvienošanās ietvaros un kurš ir ieguvis tiesības uz brīvu pieeju jebkuram algotam darbam pēc savas izvēles atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 7. panta pirmās daļas otrajam ievilkumam, zaudē no šīm tiesībām uz brīvu pieeju darbam izrietošās uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī tiesības tikai divos gadījumos, proti:

pat ja viņš ir vecāks par 21 gadu un vairs neatrodas vecāku apgādībā, bet dzīvo neatkarīgi attiecīgajā dalībvalstī un vairākus gadus nav bijis nodarbināts darba tirgū sakarā ar brīvības atņemšanas soda izciešanu uz spriedumā minēto laiku bez nosacītas atbrīvošanas.

Tādā situācijā kā šī situācija, kurā atrodas prasītājs pamata prāvā, šāda interpretācija nav pretrunā Papildprotokola 59. panta prasībām.

22

Ņemot vērā atbildi, kas sniegta uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, uz otro, trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu atbilde nav jāsniedz.

23

Uzdodot šos jautājumus, kas ir izskatāmi kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai persona, kas atrodas tādā situācijā kā prasītājs pamata prāvā, var atsaukties uz tiesībām, kas izriet no Direktīvas 2004/38 28. panta.

24

Iesniedzējtiesa uzskata, ka atsaukšanās uz Direktīvu 2004/38 ir pamatota, ņemot vērā to, ka Eiropas Kopienu Tiesa ir interpretējusi Lēmuma Nr. 1/80 14. pantu, atsaucoties uz Padomes 1964. gada 25. februāra Direktīvu 64/221/EEK par īpašu pasākumu saskaņošanu attiecībā uz ārvalstnieku pārvietošanos un dzīvesvietu, kas ir attaisnojami ar sabiedrisko kārtību, valsts drošību un veselības aizsardzību (OV 56, 850. lpp.). Tā kā šī direktīva ir tikusi aizvietota ar Direktīvu 2004/38 un tā kā atbilstoši tās 38. panta 3. punktam atsauces uz atceltajiem noteikumiem un direktīvām uzskata par atsaucēm uz Direktīvu 2004/38, Lēmuma Nr. 1/80 14. panta piemērošanas jomas precizēšanai turpmāk ir jāatsaucas uz šo direktīvu.

25

Jāatceras, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 38. panta 2. punktu Direktīva 64/221 tika atcelta no 2006. gada 30. aprīļa.

26

Tā kā M. Polatam adresētais rīkojums par izraidīšanu no valsts tika pieņemts 2004. gada 4. oktobrī un prasība iesniedzējtiesā tika iesniegta 2005. gada 3. augustā, ir jākonstatē, ka pamata prāvas faktu rašanās brīdī Direktīva 64/221 joprojām bija spēkā.

27

Ņemot vērā, ka Direktīva 2004/38 līdz ar to nebija piemērojama pamata prāvai, uz piekto, sesto, septīto un astoto jautājumu nav jāatbild.

28

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj to, ka virkne mazsvarīgu likumpārkāpumu, kas, izskatot tos atsevišķi, nevar pamatot reāla un pietiekami nopietna apdraudējuma esamību, kas ietekmē sabiedrības pamatintereses, var pamatot Turcijas pilsoņa izraidīšanu, ja ir paredzams, ka tiks izdarīti citi šādi likumpārkāpumi, un pret Vācijas pilsoņiem līdzīgos apstākļos netiktu vērsti nekādi pasākumi.

29

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai principi, kas minēti EKL 39.–41. pantā, ciktāl iespējams, ir attiecināmi arī uz Turcijas pilsoņiem, kuriem ir Lēmumā Nr. 1/80 paredzētās tiesības (skat. it īpaši 1995. gada 6. jūnija spriedumu lietā C-434/93 Bozkurt, Recueil, I-1475. lpp., 14., 19. un 20. punkts, kā arī 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C-467/02 Cetinkaya, Krājums, I-10895. lpp., 42. punkts).

30

No tā izriet, ka, nosakot sabiedriskās kārtības izņēmuma apjomu atbilstoši Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punktam, ir jāņem vērā interpretācija, kas sniegta par šo izņēmumu jautājumā par tādu darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kas ir Kopienas dalībvalsts pilsoņi. Šādas interpretācijas pamatotību nostiprina arī tas, ka šī norma ir formulēta gandrīz identiski EKL 39. panta 3. punktam (2000. gada 10. februāra spriedums lietā C-340/97 Nazli, Recueil, I-957. lpp., 56. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Cetinkaya, 43. punkts).

31

Tomēr saskaņā ar Direktīvas 64/221 3. panta 1. punktu pasākumiem, ko veic, ņemot vērā sabiedrisko kārtību vai valsts drošību, ir jābūt balstītiem tikai uz attiecīgā indivīda personīgo darbību. Šī panta 2. punktā ir precizēts, ka iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nerada pamatu veikt šādus pasākumus.

32

Līdz ar to kriminālsodāmību var ņemt vērā tikai tad, ja apstākļi, kas ir pamatā šai sodāmībai, liecina par tādu personas uzvedību, kas joprojām apdraud sabiedrisko kārtību (skat. it īpaši 1977. gada 27. oktobra spriedumu lietā 30/77 Bouchereau, Recueil, 1999. lpp., 28. punkts; 1999. gada 19. janvāra spriedumu lietā C-348/96 Calfa, Recueil, I-11. lpp., 24. punkts, un 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C-50/06 Komisija/Nīderlande, Krājums, I-4383. lpp., 41. punkts).

33

Tiesa vienmēr ir uzsvērusi, ka sabiedriskās kārtības izņēmums kā atkāpe no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa ir jāsaprot šauri un ka dalībvalstis tā piemērojamību nevar noteikt vienpusēji (1975. gada 28. oktobra spriedums lietā 36/75 Rutili, Recueil, 1219. lpp., 27. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Bouchereau, 33. punkts; 2006. gada 27. aprīļa spriedums lietā C-441/02 Komisija/Vācija, Krājums, I-3449. lpp., 34. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Nīderlande, 42. punkts).

34

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts iestādes atsaukšanās uz sabiedriskās kārtības jēdzienu nozīmē, ka papildus sabiedriskiem traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv reāli un pietiekami nopietni draudi sabiedrības pamatinteresēm (iepriekš minētais spriedums lietā Rutili, 27. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedums apvienotajās lietās C-482/01 un C-493/01 Orfanopoulos un Oliveri, Recueil, I-5257. lpp., 66. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 35. punkts).

35

Tiesa jau ir nolēmusi, ka Turcijas pilsonim no Lēmuma Nr. 1/80 tieši izrietošās tiesības, pieņemot lēmumu par izraidīšanu, var liegt tikai tad, ja tas ir pamatots ar to apstākli, ka attiecīgās personas rīcība var tieši radīt jaunus nopietnus sabiedriskās kārtības traucējumus. Šādu lēmumu tādējādi nevar automātiski pieņemt sakarā ar kriminālsodāmību vispārēja preventīva mērķa nolūkā (iepriekš minētais spriedums lietā Nazli, 61. un 63. punkts, kā arī 2005. gada 7. jūlija spriedums lietā C-383/03 Dogan, Krājums, I-6237. lpp., 24. punkts).

36

Līdz ar to vairāku kriminālsodāmību pastāvēšanai pašai par sevi nav nozīmes.

37

Turklāt no iesniedzējtiesas lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izriet, ka kriminālsodāmība nav saistīta ne ar kādām papildu sankcijām pret tiem valsts pilsoņiem, kas ir izdarījuši attiecīgā lēmuma par izraidīšanu pamatā esošajiem pārkāpumiem līdzīgus pārkāpumus.

38

Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka EKL 39. un 46. pantā ietvertās atrunas ļauj dalībvalstīm attiecībā pret citu dalībvalstu pilsoņiem tostarp sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ veikt pasākumus, ko tās nevarētu piemērot pašas saviem pilsoņiem, jo tām nav tiesību izraidīt šīs pēdējās minētās personas no valsts teritorijas vai aizliegt tām ieceļot tajā (skat. 1974. gada 4. decembra spriedumu lietā 41/74 van Duyn, Recueil, 1337. lpp., 22. un 23. punkts; 1982. gada 18. maija spriedumu apvienotajās lietās 115/81 un 116/81 Adoui un Cornuaille, Recueil, 1665. lpp., 7. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Calfa, 20. punkts, un 2002. gada 26. novembra spriedumu lietā C-100/01 Oteiza Olazabal, Recueil, I-10981. lpp., 40. punkts).

39

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz devīto jautājumu ir jāatbild, ka Lēmuma Nr. 1/80 14. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz pieņemt lēmumu par izraidīšanu no valsts attiecībā pret tādu Turcijas pilsoni, kurš ticis vairākkārtēji notiesāts, ar nosacījumu, ka viņa personīgā rīcība rada faktisku un pietiekami nopietnu apdraudējumu sabiedrības pamatinteresēm. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir pamata lietā.

40

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (septītā palāta) nospriež: