—

Essent Netwerk BV, kas kopš 2005. gada 1. janvāra ir vienīgā Essent Netwerk Noord BV tiesību un saistību pārņēmēja, vārdā — P. E. Mazels [P. E. Mazel] un M. E. Haminga [M. E. Hamminga], advocaten,

—

Aluminium Delfzijl BV vārdā — A. J. van den Berhs [A. J. van den Berg] un M. van Lēvena [M. Van Leeuwen], advocaten,

—

Nederlands Elektriciteit Administratiekantoor BV vārdā — J. K. de Prē [J. K. de Pree] un I. de Vriess [Y. de Vries], advocaten,

—

Nīderlandes valdības vārdā — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], kā arī P. P. J. van Hinnekens [P. P. J. van Ginneken] un D. J. M. de Hrāfe [D. J. M. de Grave], pārstāvji,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — R. Liāls [R. Lyal] un H. van Vlīts [H. van Vliet], pārstāvji.

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 25. pantu, 87. panta 1. punktu un 90. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Essent Netwerk Noord BV (turpmāk tekstā — “Essent Netwerk”), elektroenerģijas tīkla pārvaldītāju, un Aluminium Delfzijl BV (turpmāk tekstā — “Aldel”), elektroenerģijas un pārvades pakalpojumu pircēju, par papildmaksu, kas iekasēta par elektroenerģijas pievadi laika posmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim.

3

Iestājoties lietā un pieaicinot trešās personas savā pusē, strīdā ir iesaistītas arī Nederlands Elektriciteit Administratiekantoor BV, iepriekš — Samenwerkende ElektriciteitsProduktiebedrijven NV (turpmāk tekstā — “SEP”), sabiedrība, kas izraudzīta ar likumu, Nīderlandes valsts un sabiedrība Saranne BV — SEP meitas sabiedrība un augstsprieguma tīkla pārvaldītāja.

4

Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 19. decembra Direktīvā 96/92/EK par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (OV 1997, L 27, 20. lpp.; turpmāk tekstā — “Direktīva”) noteikti kopīgi noteikumi elektroenerģijas ražošanai, pārvadei un sadalei.

5

Tās IV, VI un VII nodaļā attiecīgi reglamentēta pārvades sistēmas ekspluatācija, elektroenerģijas uzņēmumu pārskati un sistēmas pieejas organizācija.

6

Direktīvas 24. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Tās dalībvalstis, kur darbības saistības vai garantijas, kuras dotas līdz šīs direktīvas spēkā stāšanās brīdim, nevar izpildīt, ņemot vērā šīs direktīvas noteikumus, var lūgt pārejas režīmu, ko Komisija tām piešķir, starp citu, ņemot vērā attiecīgās sistēmas lielumu, sistēmas apvienojumu un elektroenerģētikas nozares struktūru. Komisija pirms lēmuma pieņemšanas par šādiem iesniegumiem, ievērojot konfidencialitāti, informē dalībvalstis. Šo lēmumu publicē Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī.

2.   Pārejas režīma ilgums ir ierobežots un saistīts ar 1. punktā minēto saistību vai garantiju izbeigšanos. Pārejas režīms var attiekties uz atkāpēm no šīs direktīvas IV, VI un VII nodaļas. Lūgumi par pārejas režīma piešķiršanu jādara zināmi Komisijai vēlākais vienu gadu pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā.”

7

Pirms elektroenerģijas nozares liberalizācijas Nīderlandē elektroenerģiju ražoja četri reģionālie uzņēmumi.

8

Saskaņā ar 1989. gada 16. novembra likuma, ar kuru paredz noteikumus attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, importu, pārvadi un pārdošanu (Elektriciteitswet; Staatsblad 1989, Nr. 535; turpmāk tekstā — “EW 1989”), 2. pantu šīm ražotājām sabiedrībām tika uzdots kopā ar izraudzīto sabiedrību (SEP — to kopējais meitas uzņēmums) gādāt par drošu un efektīvu elektroenerģijas publisku sadali par, cik vien iespējams, zemām un sabiedrības interesēs attaisnojamām izmaksām. Lai izpildītu šo uzdevumu, SEP un tās akcionāri 1986. gadā bija noslēguši sadarbības līgumu. EW 1989 bija šī līguma juridiskais pamats laika posmā no 1990. gada.

9

Visu saražoto un importēto elektroenerģiju pārvaldīja SEP. Izmaksas tika apkopotas ar SEP starpniecību, un tās sedza četri ražošanas uzņēmumi. Kopējās SEP izmaksas ļāva noteikt rēķinos iekļauto elektroenerģijas cenu izplatīšanas nozarē, ņemot vērā maksimālo cenu, ko noteicis ekonomikas ministrs.

10

Laikā, kad enerģijas tirgus bija slēgts, SEP vai SEP un ražošanas uzņēmumi atbilstoši sadarbības līgumam veica dažus ieguldījumus, daļēji valsts varas mudināti, pamatojoties uz apgādes un piegādes drošības apsvērumiem, kā arī apsvērumiem par enerģijas avotu ilgtspējīgu izmantošanu. Attiecīgie ieguldījumi īpaši ir saistīti ar i) ilgtermiņa elektroenerģijas un gāzes importēšanas līgumiem, ko SEP bija noslēgusi ar ārvalstu elektroenerģijas un gāzes ražotājiem, ii) vienošanos, ko, šķiet, noslēguši ražotāji uzņēmumi saskaņā ar pilsētas siltumapgādes projektiem, un iii) eksperimentālas un ekoloģiskas ogļu skaldīšanas iekārtas ar nosaukumu “Demkolec” būvniecību. Bija sagaidāms, ka izmaksas, kas saistītas ar šiem projektiem, pēc liberalizācijas nevarēs atgūt. Runa bija par neatbilstošām tirgus izmaksām vai “neatgūstamām izmaksām” (“stranded costs”) saskaņā ar Komisijas izmantoto terminoloģiju.

11

1997. gada 21. janvārīSEP, četri ražotāji uzņēmumi un 23 izplatīšanas uzņēmumi noslēdza līgumu (turpmāk tekstā — “līguma protokols”), kas attiecās uz elektroenerģijas piegādi izplatīšanas uzņēmumiem 1997.–2000. gadā.

12

Šajā līguma protokolā īpaši bija paredzēts, ka izplatīšanas uzņēmumi katru gadu kopīgi līdz 2000. gadam maksā SEP 400 miljonus NLG (proti, pavisam 1,6 miljardus NLG), kas paredzēti, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas.

13

Šīs summas nodošana, ko veica izplatīšanas uzņēmumi, tika finansēta, paaugstinot elektrības cenas parastajiem mazajiem, vidējiem un lielajiem patērētājiem. Īpašie lielie patērētāji sedza tikai daļu no neatbilstošajām tirgus izmaksām vai nesedza tās vispār, ņemot vērā EW 1989 32. pantu, kas paredzēja iespēju ar tiem noslēgt līgumus.

14

Direktīva Nīderlandē tika transponēta ar 1998. gada 2. jūlija likumu, ar kuru paredz noteikumus attiecībā uz elektroenerģijas ražošanu, pārvadi un piegādi (Elektriciteitswet, Staatsblad 1998, Nr. 427; turpmāk tekstā — “EW 1998”) un ar kuru no 1999. gada 1. jūlija tika atcelts EW 1989. Saskaņā ar šo likumu izplatīšanas tīkla pārvaldīšanas un elektroenerģijas izplatīšanas darbības bija savstarpēji nošķirtas.

15

Līguma protokols ieguva likumīgu pamatojumu ar jauno EW 1998 97. panta 2. punktu (kas pievienots ar 1999. gada 1. jūlija likumu, Staatsblad 1999, Nr. 260), kurā bija noteikts, ka šis protokols ir jāievēro līdz 2001. gada 1. janvārim.

16

Saskaņā ar likumu komisijas trīs ekspertu sastāvā, kuras priekšsēdētājs bija Herkstroters [Herkströter] (turpmāk tekstā — “komisija Herkströter”), uzdevums bija sniegt atzinumu par kompensācijas pasākumu nepieciešamību neatbilstošo tirgus izmaksu segšanai. 1999. gada 18. novembrī šī komisija nosūtīja savu atzinumu ekonomikas ministram. Tā secināja, ka valdībai būtu jāpiešķir kompensācijas tikai to neatbilstošo tirgus izmaksu segšanai, ko tā pati bija izraisījusi, proti, pilsētas siltumapgādes projektiem un Demkolec uzstādīšanai. Pārējās neatbilstošās tirgus izmaksas un it īpaši tās, kas saistītas ar importa līgumiem, būtu jāsedz ražošanas uzņēmumiem atbilstoši sadales formulai, kuru piedāvājusi komisija Herkströter.

17

2000. gada 21. decembrī tika pieņemts pārejas likums par elektroenerģijas ražošanas nozari (Overgangswet Elektriciteitsproductiesector, Staatsblad 2000, Nr. 607; turpmāk tekstā — “OEPS”), kas īpaši reglamentēja jautājumu par neatbilstošajām tirgus izmaksām.

18

Gan šī likuma pamatojuma izklāsts, gan tā pirmais apsvērums norāda uz līguma protokola darbības automātisku izbeigšanos elektroenerģijas ražošanas liberalizācijas dēļ. Šajā sakarā no Tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka, kaut arī līguma protokols beidza darboties tikai 2001. gada 1. janvārī, tā izpilde, kāda bija paredzēta sākotnēji, vairs nebija iespējama 2000. gadā, ņemot vērā jaunos noteikumus, kas piemērojami īpašiem lielajiem patērētājiem.

19

OEPS 9. pantā, kas stājās spēkā 2000. gada 29. decembrī un kas ir piemērojams ar atpakaļejošu spēku no 2000. gada 1. augusta, kā tas paredzēts minētā likuma 25. pantā, noteikts mehānisms 2000. gadā radušos neatbilstošo tirgus izmaksu finansēšanai. Tas ir formulēts šādi:

“1.   Katrs patērētājs, kas nav aizsargāts patērētājs, papildus tam, ko tas saskaņā ar līgumu ir parādā tās teritorijas tīkla pārvaldītājam, kurā tas ir reģistrēts, maksā tīkla pārvaldītājam NLG 0,0117 lielu summu par kWh, kas aprēķināta no kopējā elektroenerģijas daudzuma, kuru tīkla pārvaldītājs laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim, ieskaitot, ir pievadījis tā pieslēgumam.

2.   Katrs aizsargātais patērētājs papildus tam, ko tas saskaņā ar vienošanos ir parādā tās teritorijas atļaujas turētājam, kurā tas ir reģistrēts, tam maksā NLG 0,0117 lielu summu par kWh, kas aprēķināta no kopējā elektroenerģijas daudzuma, kuru atļaujas turētājs laikposmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim, ieskaitot, tam ir piegādājis.

3.   Ja patērētājs jau ir iemaksājis avansu tīkla pārvaldītājam vai atļaujas turētājam par 2000. gadu vai šī gada daļu, lai samaksātu 1. vai 2. punktā paredzēto summu, šis tīkla pārvaldītājs vai atļaujas turētājs šo avansu galīgajā rēķinā par 2000. gadu atskaita no kopējās summas, kas tam ir jāmaksā.

4.   Summas, kas patērētājiem jāmaksā, pamatojoties uz 1. vai 2. punktu, attiecīgi tīkla pārvaldītāji vai atļauju turētāji līdz 2001. gada 1. jūlijam pārskaita izraudzītajai sabiedrībai.

5.   Izraudzītā sabiedrība informē ministru par summu, uz ko attiecas 4. punkts, un pievieno grāmatveža paziņojumu, kā tas paredzēts Civillikuma 2. grāmatas 393. panta 1. punktā, par informācijas pareizumu. Ja kopējā summa ir lielāka nekā 400 miljoni NLG, summu, kas pārsniedz 400 miljonus NLG, izraudzītā sabiedrība pārskaita ministram, kurš šo summu piešķir 7. pantā paredzēto izmaksu finansēšanai.”

20

2001. gada 1. janvārī beidza darboties līguma protokols. Saskaņā ar OEPS 2. panta 1. punktu četri ražotāji uzņēmumi solidāri kļuva atbildīgi par neatbilstošajām tirgus izmaksām, kas uzskaitītas OEPS 2. panta 2. punktā.

21

OEPS 6.–8. pantā ir paredzēts, ka valsts finansē neatbilstošās tirgus izmaksas, kas saistītas ar pilsētas siltumapgādes projektiem un Demkolec uzstādīšanu pēc 2001. gada 1. janvāra. Tie ir formulēti šādi:

“6. pants

1.   Ministrs katru gadu ne ilgākam kā 10 gadu periodam nosaka papildmaksu, kas ir jāmaksā visiem patērētājiem, izņemot tīkla pārvaldītājus.

2.   Papildmaksa pirmoreiz tiek noteikta četru nedēļu termiņā, skaitot no dienas, kad stājas spēkā šis pants. Papildmaksa, kas ir piemērojama deviņos atlikušajos gados, tiek noteikta līdz tā gada 1. oktobrim, kas ir pirms gada, uz kuru attiecas jaunā cena.

3.   Papildmaksa atspoguļo procentuālu daļu no kopējās summas, kas jāmaksā patērētājam par elektroenerģijas pārvadi līdz tā pieslēgumam un par sistēmas nodrošināto pakalpojumu sniegšanu.

4.   Papildmaksa nevar būt lielāka par 10 % no 3. punktā paredzētās summas.

5.   Ministrs nosaka šo papildmaksu atbilstoši noteikumiem, kas iekļauti ministrijas dekrētā, kurā katrā atsevišķā gadījumā tiek paredzēts, ka netiek piešķirtas nekādas subsīdijas, lai finansētu izmaksas, kuru segšanai ir piešķirta konkrēta summa subsīdijas vai nodokļu noteikuma formā. Ja tas izrādās nepieciešams, lai izpildītu Komisijas ieteikto interpretāciju [..], ministrs var grozīt trešajā punktā paredzēto pamatojumu, saskaņā ar kuru attiecīgā papildmaksa ir jāmaksā.

7. pants

Papildmaksa tiek izmantota, lai subsidētu:

8. pants

1.   Saskaņā ar noteikumiem, kas jāpieņem ministram, 7. pantā paredzētā subsīdija tiek piešķirta šādām personām:

2.   Ministrs piešķir subsīdiju 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām juridiskajām personām tikai pēc tam, kad kopā ar tām ir novērtējis 7. panta a) punktā paredzētās izmaksas, kas tām attiecīgajā gadā ir jāsedz, un attiecīgās personas šajā sakarā paziņojušas kopējo saražotā siltuma daudzumu, kas izteikts kopējā daudzumā gadā.

3.   Ministrs piešķir subsīdiju 1. punkta b) apakšpunktā minētajām juridiskajām personām tikai pēc tam, kad attiecīgās juridiskās personas ir nodevušas sabiedrības n.v. Demkolec akcijas vai kad ir uzstādīta eksperimentālā ogļu skaldīšanas iekārta Demkolec, un pēc tam, kad kopā ar tām ir novērtējis izmaksas, kas tām ir jāsedz saistībā ar minēto akciju nodošanu vai uzstādīšanu.

4.   Ministrijas dekrētā, kas ir paredzēts šī panta 1. punktā, katrā atsevišķā gadījumā tiek noteikts, ka nekāda subsīdija netiek piešķirta, lai finansētu izmaksas, kurām tika piešķirta konkrēta summa subsīdijas vai nodokļu noteikuma formā.

5.   Termiņš, kas paredzēts 7. panta sākumā, ar Komisijas piekrišanu [..] saskaņā ar EKL 88. pantu var tikt pagarināts ar ministrijas dekrētu, ņemot vērā atlikušo 7. panta a) punktā paredzēto līgumu termiņu.”

22

Karaļa dekrēts, kas paredzētu šo pantu stāšanos spēkā, tā arī netika pieņemts. Ar 2003. gada 3. jūlija likumu (Staatsblad 2003, Nr. 316) tika atcelts OEPS 6. pants. Tā 7. un 8. pants tika aizstāts ar noteikumiem, kas paredz subsīdiju piešķiršanu, lai segtu izmaksas, kuras radījuši pilsētas siltumapgādes projekti un Demkolec uzstādīšana, atbilstoši tam, ko bija apstiprinājusi Komisija savā 2001. gada 25. jūlija lēmumā (SG (2001) D/290565) lietas materiālos “valsts atbalsts” N 597/1998.

23

Ar 1998. gada 20. februāra vēstuli Nīderlandes valdība informēja Komisiju par kompensāciju maksājumiem, kas paredzēti par labu četriem elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem, lūdzot tai tos apstiprināt atbilstoši Direktīvas 24. pantam.

24

Ar 1998. gada 16. oktobra vēstuli tā nosūtīja Komisijai papildu informāciju un paziņoja tai par pārejas režīmiem, it īpaši par plānotā OEPS 6.–8. panta projektu saskaņā ar Direktīvas 24. pantu un vajadzības gadījumā EK līguma 92. pantu (jaunajā redakcijā pēc grozījumiem — EKL 87. pants) un EK līguma 93. pantu (jaunajā redakcijā — EKL 88. pants).

25

Ar 1999. gada 8. jūlija Lēmumu 1999/796/EK, kas attiecas uz lūgumu par pārejas režīmu, kuru ieviesusi Nīderlande atbilstoši Direktīvas 96/92 24. pantam (OV L 319, 34. lpp.), Komisija atzina, ka paredzētā maksājumu un kompensācijas maksājumu pārskaitīšanas sistēma nerada vajadzību pēc atkāpēm no Direktīvas IV, VI vai VII nodaļas un tādējādi tā nevar tikt uzskatīta par pārejas režīmu Direktīvas 24. panta nozīmē.

26

Lēmuma 1999/796 pamatojuma 42. punktā ir paredzēts:

“[..] Kompensācijas maksājuma pārskaitīšana dažiem elektroenerģijas ražotājiem, kas tiek finansēta no patērētājiem noteiktiem maksājumiem vai nodevas, līdz ar to ir pasākums, kas nav tieši paredzēts direktīvā, bet kas jāaplūko, ņemot vērā normas, kas reglamentē konkurenci, un it īpaši [EKL] 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. [..]”

27

Ar “valsts atbalstu” daļu ir saistīti dažādi līgumi, vēstuļu apmaiņa un ziņojumi par lietas materiālu pārbaudi laikā no iepriekš minētā paziņojuma, kas tika izdarīts 1998. gada 16. oktobrī, un Komisijas 2001. gada 25. jūlija lēmumu.

28

Iesniedzējtiesa uzskata, ka Nīderlandes valsts formāli nav paziņojusi Komisijai par OEPS 9. pantu, bet ar 2000. gada 30. augusta vēstuli tā informēja Komisiju par visu OEPS likuma projektu, ieskaitot tā 9. pantu.

29

Nīderlandes valdība norāda, ka tā ir nosūtījusi Komisijai visu šī likuma projekta tekstu kopā ar pamatojuma izklāstu. Vēstulē, kurā bija iekļauts šis teksts, bija aplūkots liels skaits jautājumu. Runājot par līguma protokolu, kura darbība beidzās 2000. gada 31. decembrī, Nīderlandes valdība norādīja, ka varētu gadīties, ka tā tiesiskais pamats varētu tikt atcelts, proti, ka EW 1998 97. pantu varētu atcelt.

30

Tā kā Komisija bija izteikusi šaubas par OEPS likuma projekta 6.–8. panta saderību ar Līgumu, Nīderlandes valdība nolēma atteikties no šo pantu stāšanās spēkā un paredzēt finansēt atsevišķas neatbilstošas tirgus izmaksas no vispārējiem resursiem.

31

Šī pati valdība 2000. gada 30. augusta vēstulē bija skaidri darījusi zināmu Komisijai, ka ar OEPS likuma projekta 9. pantu tiks ieviesta papildmaksa. Šis paziņojums bija formulēts šādi:

“2000. gadā ieviešot jaunu cenu struktūru saskaņā ar [EW] 1998, struktūru, kurā cenas tiks iedalītas izplatīšanas cenā un pārvades cenā, likuma projekts paredz noteikumu, saskaņā ar kuru tīkla pārvaldītāji un izplatīšanas uzņēmumi īslaicīgi var paaugstināt savas cenas. Šādi rīkojoties, tiek nodrošināts, ka agrākie izplatīšanas uzņēmumi, kas ir līguma protokola dalībnieki, var pat 2000. gadā pildīt savus pienākumus atbilstoši šim protokolam. Šis pasākums ir loģiskas sekas [EW 1998], kas deva likumīgu pamatu līguma protokolam. Mēs vēlētos plašākai informācijai šajā jautājumā atsaukties uz [OEPS] priekšlikuma 9. pantu un uz daļām, kas attiecas uz pamatojuma izklāstu.”

32

Komisija uzskata, ka ar 2000. gada 30. augusta vēstuli Nīderlandes valdība to aicināja pārbaudīt nevis OEPS likuma projekta 9. pantu, ņemot vērā EKL 87. un 88. pantu, bet gan šī likuma projekta 6.–8. pantu.

33

No Komisijas 2001. gada 25. jūlija lēmuma izriet, ka Nīderlandes iestāžu un Komisijas dienestu sanāksme notika 2000. gada 15. septembrī un ka vēstuļu apmaiņa notika 2000. gada oktobrī, novembrī un decembrī. Saskaņā ar šo lēmumu ar 2001. gada 27. jūnija vēstuli Nīderlandes iestādes atsauca paziņoto pasākumu finanšu mehānismu.

34

Savā 2001. gada 25. jūlija lēmumā Komisija secināja, ka paziņotais atbalsts, kas attiecas uz subsīdiju piešķiršanu, lai segtu izmaksas, kuras radījuši pilsētas siltumapgādes projekti un Demkolec uzstādīšana, ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā un ka pasākums atbilst paziņojumam par valsts atbalsta, kas saistīts ar neatgūstamajām izmaksām, analīzes metodoloģiju, kura arī ir pieņemta 2001. gada 25. jūlijā.

35

1996. gada 19. decembrīAldel — “īpašs lielais patērētājs” — pamatojoties uz EW 1989 32. pantu, noslēdza līgumu par elektroenerģijas nodrošināšanu un elektroenerģijas piegādi, kā arī par “load management” ar SEP, Elektriciteits- Productiemaatschappij Oost- en Noord- Nederland NV (ražošanas uzņēmums) un Energie Distributiemaatschappij voor Oost- en Noord- Nederland (izplatīšanas uzņēmums).

36

Essent Netwerk ir autonoma juridiskā persona, tīkla pārvaldītājs, sabiedrības Essent NV meitas uzņēmums, ko pilnībā kontrolē galvenās un vietējās apvienības. Tā pārvadīja 717413761 kWh elektrības uz Aldel pieslēgumu laika posmā no 2000. gada 1. augusta līdz 2000. gada 31. decembrim.

37

Saskaņā ar OEPS 9. pantu Essent Netwerk ar 2001. gada 4. aprīļa rēķinu pieprasīja Aldel samaksāt NLG 9862646,25 (EUR 4475473,75), apgrozījuma nodokli ieskaitot. Neņemot vērā Essent Netwerk brīdinājumu, Aldel nesamaksāja pieprasīto naudas summu.

38

Pamata lietā Essent Netwerk prasa saskaņā ar OEPS 9. pantu samaksāt summas, par kurām tas izrakstījis rēķinus Aldel un kurām pieskaitīti procenti un tiesāšanās izdevumi. Pēdējā minētā atsakās tās samaksāt tādēļ, ka OEPS 9. pants esot pretrunā EKL 25., 87. un 90. pantam. Aldel kā trešo personu savā pusē pieaicināja valsti. Savukārt Essent Netwerk kā trešo personu savā pusē pieaicināja Nederlands Elektriciteit Administratiekantoor BV un Saranne BV.

39

Šādos apstākļos Rechtbank Groningen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

40

Kā ģenerāladvokāts to ir atgādinājis secinājumu 29. punktā, EKL 25. un 90. pantā, kuros attiecīgi paredzēts muitas nodokļu un maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību aizliegums, kā arī diskriminējošu iekšējo nodokļu aizliegums, papildus paredzēts mērķis aizliegt visus valsts nodokļu noteikumus, kas var diskriminēt preces no citām dalībvalstīm vai uz tām, liekot šķēršļus to brīvai apritei Kopienā parastajos konkurences apstākļos (šajā sakarā skat. 2006. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-393/04 un C-41/05 Air Liquide Industries Belgium, Krājums, I-5293. lpp., 55. punkts, un 2007. gada 8. novembra spriedumu lietā C-221/06 Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten, Krājums, I-9643. lpp., 30. punkts).

41

Maksājums ar līdzvērtīgu iedarbību ir ikviens finanšu maksājums, lai arī minimāls, kas noteikts vienpusēji, neatkarīgi no tā nosaukuma un tā noteikšanas metodes un kas tiek noteikts precēm tāpēc, ka tās šķērso robežu, ja tas nav muitas nodoklis tiešajā šī vārda nozīmē. Savukārt uz finanšu maksājumiem, kas noteikti ar vispārēju iekšējo nodokļu sistēmu un sistemātiski un atkarībā no tiem pašiem objektīvajiem kritērijiem aptver preču kategorijas neatkarīgi no to izcelsmes vai galamērķa, attiecas EKL 90. pants (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Air Liquide Industries Belgium, 51. un 56. punkts).

42

Maksājumu, kas tiek iekasēts par valsts un importētām precēm, pamatojoties uz identiskiem kritērijiem, tomēr var aizliegt ar Līgumu, ja ieņēmumi no šī maksājuma ir paredzēti, lai finansētu darbības, kuras rada priekšrocības īpaši ar maksājumu apliktajām valsts precēm. Ja priekšrocības, kas tiek radītas šīm precēm, kompensē visu par tām noteikto maksājumu, šī maksājuma sekas izpaužas tikai attiecībā uz importētajām precēm un tas ir atzīstams par maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību. Savukārt, ja šīs priekšrocības kompensē tikai daļu no izdevumiem, kas radušies saistībā ar valsts precēm, attiecīgais maksājums ir uzskatāms par diskriminējošu nodokli EKL 90. panta nozīmē, kura iekasēšana ir aizliegta saistībā ar to tā daļu, kas tiek izmantota kompensācijai, kura tiek saņemta par valsts produktiem (šajā sakarā skat. 1992. gada 11. marta spriedumu apvienotajās lietās no C-78/90 līdz C-83/90 Compagnie commerciale de l’Ouest u.c., Recueil, I-1847. lpp., 27. punkts).

43

Pamata lietā papildmaksa tiek iekasēta par pārvadīto elektroenerģiju. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka elektroenerģija ir prece Līguma noteikumu nozīmē (1994. gada 27. aprīļa spriedums lietā C-393/92 Almelo, Recueil, I-1477. lpp., 28. punkts, un 1997. gada 23. oktobra spriedums lietā C-158/94 Komisija/Itālija, Recueil, I-5789. lpp., 17. punkts).

44

Turklāt, tā kā nodoklis tiek noteikts par elektroenerģijas pārvadi, Tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka uz maksājumu, kas tiek iekasēts nevis par pašu produktu, bet par darbību, kura jāveic saistībā ar produktu, var attiekties EKL 25. un 90. pants (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Stadtgemeinde Frohnleiten un Gemeindebetriebe Frohnleiten, 43. punkts). Katrā ziņā ir jāuzsver, ka papildmaksa tiek aprēķināta atbilstoši pārvadīto kilovatstundu skaitam, nevis pārvades attālumam vai jebkādam citam kritērijam, kas ir tieši saistīts ar pārvadi, tādējādi tas ietekmē pašu produktu.

45

Šī papildmaksa, kas tiek iekasēta par pārvadīto elektroenerģiju, tika noteikta ar OEPS 9. pantu. Šajā sakarā nav lielas nozīmes tam, ka šī norma atvieglo līguma izpildi, kas agrāk noslēgts starp dažādiem uzņēmējiem, jo likumā noteikts, ka elektroenerģijas patērētājiem ir pienākums maksāt šo papildmaksu. Runa ir par vienpusēji noteiktu maksājumu.

46

Tāpat arī, lai piemērotu EKL 25. un 90. pantu, nav svarīgi, ka finanšu nastu neiekasē valsts (1983. gada 17. maija spriedums lietā 132/82 Komisija/Beļģija, Recueil, 1649. lpp., 8. punkts). Tam, ka cenas paaugstinājumu iekasē tīkla pārvaldītājs, līdz ar to nav nekādu seku.

47

No šiem apstākļiem izriet, ka attiecīgā papildmaksa ir maksājums, kas tiek iekasēts par gan par importētu, gan vietējo elektroenerģiju atbilstoši objektīvam kritērijam, kas ir pārvadīto kilovatstundu skaits. Līdz ar to, ņemot vērā maksājuma radīto ienākumu izlietojumu, ir jānosaka, vai tas veido maksājumu ar līdzvērtīgu iedarbību vai arī diskriminējošu iekšējo nodokli.

48

Essent Netwerk norāda, ka ne EKL 25. pants, ne EKL 90. pants nav piemērojami pamata lietā, ņemot vērā, ka patērētāji ir tie, kas veic maksājumu. Līdz ar to nevarētu būt jautājums par jebkāda maksājuma kompensēšanu, ko samaksājis valsts uzņēmums, kurš ražo elektroenerģiju.

49

Tomēr ir jāuzsver, ka, lai piemērotu EKL 25. un 90. pantu, nav lielas nozīmes maksājuma parādnieka statusam, ja vien maksājums attiecas uz produktu vai darbību, kas nepieciešama saistībā ar produktu. Kā tika izklāstīts šī sprieduma 44. punktā, pamata lietā tiek aplūkots šāds gadījums.

50

Runājot par maksājuma rezultātā gūto ienākumu saņēmējiem, netiek izslēgts, ka runa ir par valsts uzņēmumiem, kas ražo elektroenerģiju. Kaut arī 400 miljoni NLG 2000. gadā bija piešķirti izraudzītajai iestādei, proti, SEP, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas, tā tomēr bija minēto ražošanas uzņēmumu meitas uzņēmums, kas pret tiem bija uzņēmies saistības, noslēdzot dažādas vienošanās.

51

Tādējādi valsts tiesai ir jāpārbauda, vai ražošanas uzņēmumiem bija pienākums garantēt, ka SEP sedz šīs neatbilstošās tirgus izmaksas, vai arī vai tie varēja izmantot priekšrocību, kas izriet no maksājuma, piemēram, pārdošanas cenas dēļ, kurā bija iekļauts šīs priekšrocības radītais rezultāts, piešķirot dividendes vai ar kādiem citiem līdzekļiem.

52

Tā kā summas, kas pārsniedz 400 miljonus NLG, izlietojumu noteica OEPS 7. pants un tas nestājās spēkā, šķiet, ka šī summa netika izmantota, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas, un līdz ar to tā nevarēja radīt priekšrocību valsts produktam. Valsts tiesai tomēr ir jānoskaidro, vai šis ir tas gadījums.

53

Atkarībā no veikto pārbaužu rezultātiem, it īpaši saistībā ar attiecībām starp SEP un ražošanas uzņēmumiem, valsts tiesa var noteikt, vai nepastāv nekāda kompensācija par labu valsts ražotājiem, kad maksājums būtu nediskriminējošās iekšējais nodoklis EKL 90. panta nozīmē. Gadījumā, kad maksājuma rezultātā gūtie ienākumi daļēji kompensētu izdevumus, kas saistīti ar valsts produktu, runa ir par diskriminējošu iekšējo nodokli EKL 90. panta nozīmē, kamēr pilnīgas kompensācijas gadījumā runa ir par maksājumu par līdzvērtīgu iedarbību, ko aizliedz EKL 25. pants.

54

SEP un Nīderlandes valdība uzskata, ka papildmaksas noteikšanas rezultātā gūtie ienākumi katrā ziņā labvēlīgāku stāvokli nerada valsts elektroenerģijas ražošanai, jo tie tiks izmantoti, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas, proti, ieguldījumus, kas veikti agrāk, un tiem nav nekādas ietekmes uz valsts elektroenerģijas cenu.

55

Šim argumentam tomēr nevar piekrist. Ja vien valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem ir pienākums segt šīs neatbilstošās tirgus izmaksas, tās ir daļa no izdevumiem, kas ņemti vērā, lai noteiktu vispārējās elektroenerģijas pašizmaksas un — atbilstoši pārdošanas cenai, ko noteikuši ražošanas uzņēmumi, — šo uzņēmumu peļņu. No tā izriet, ka maksājuma rezultātā gūtā ienākuma izlietojums, lai segtu izmaksas, kas, pat ja tās attiecas uz agrākiem ieguldījumiem, būtu jāsedz valsts ražotājiem, uzlabotu to konkurētspēju, tādā veidā kaitējot citu dalībvalstu ražotājiem.

56

Kā ģenerāladvokāts pamatoti norādījis secinājumu 24. un 25. punktā, papildmaksa, kas iekasēta par pārvadīto elektroenerģiju, var tikt atzīta par pretēju EKL 25. un 90. pantam tikai tad, ja tā būtu iekasēta par importēto elektroenerģiju. Līdz ar to ir nozīme tam, ka saskaņā ar noteikumiem par pierādīšanas pienākumu, kas ir piemērojami tādā prāvā kā pamata prāva, būtu noteikts, kādā mērā maksājums, kas pieprasīts no Aldel, attiecas uz elektroenerģijas pārvadi no citām dalībvalstīm.

57

Ņemot vērā visus šos apstākļus, uz pirmo jautājumu jāatbild, ka EKL 25. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav pieļauts likumdošanas pasākums, saskaņā ar kuru iekšzemes elektroenerģijas pircējiem jāmaksā papildmaksa to tīkla pārvaldītājam par elektroenerģijas daudzumiem, kas saražoti dalībvalstī un importēti un kas pārvadīti šiem pircējiem, ja šī papildmaksa minētajam pārvaldītājam jānodod sabiedrībai, kuru likumdevējs izraudzījies šajā nolūkā, jo šī sabiedrība ir četru valsts elektroenerģijas ražotāju uzņēmumu kopīgs meitas uzņēmums un agrāk arī visas saražotās un importētās elektroenerģijas izmaksu pārvaldītājs, un ja šī papildmaksa pilnībā jāizlieto, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas, kas šai sabiedrībai personīgi ir jāsedz, kā rezultātā summas, kuras saņēmusi šī sabiedrība, pilnībā kompensē izdevumus, kas radušies saistībā ar valsts pārvadīto elektrību.

Tāpat tas ir gadījumā, ja valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem ir jāuzņemas šīs izmaksas un ja pastāvošo vienošanos dēļ, maksājot dalībvalstī saražotās elektroenerģijas pirkuma cenu, maksājot dividendes dažādiem valsts elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem, kuru meitas uzņēmums ir izraudzītā sabiedrība, vai ar jebkādiem citiem līdzekļiem, priekšrocību, ko radīja papildmaksa, izraudzītā sabiedrība varēja pilnībā novirzīt valsts elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem.

EKL 90. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav pieļauts tāds pats likumdošanas pasākums apstākļos, kad par elektroenerģijas veikto pārvadi iekasēto maksājumu rezultātā gūtie ienākumi tikai daļēji tiek izmantoti, lai segtu neatbilstošās tirgus izmaksas, proti, ja summa, ko iekasējusi izraudzītā sabiedrība, kompensē tikai daļu no izdevumiem, kas radušies saistībā ar valsts pārvadīto elektrību.

58

Vispirms ir svarīgi atgādināt, ka maksājums, kas ar vienādiem iekasēšanas nosacījumiem ir piemērots valsts produktiem un importētiem produktiem un kura radītie ieņēmumi tiek izlietoti tikai par labu valsts produktiem, kā rezultātā priekšrocības, kas no tā izriet, kompensē izdevumus, kuri rodas saistībā ar valsts produktiem, ņemot vērā ieņēmumu izlietojumu, var būt valsts atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, ja ir izpildīti EKL 87. pantā paredzētie nosacījumi (šajā sakarā skat. 1992. gada 16. decembra spriedumu lietā C-17/91 Lornoy u.c., Recueil, I-6523. lpp., 32. punkts, kā arī 1993. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-72/92 Scharbatke, Recueil, I-5509. lpp., 18. punkts).

59

Pasākums, kas veikts, izmantojot diskriminējošu nodokļu iekasēšanu un ko vienlaicīgi var uzskatīt par daļu no atbalsta EKL 87. panta nozīmē, kumulatīvi ir pakļauts EKL 25. vai 90. panta noteikumiem un noteikumiem par valsts atbalstu (šajā sakarā skat. 1980. gada 21. maija spriedumu lietā 73/79 Komisija/Itālija, Recueil, 1533. lpp., 9. punkts, un 1982. gada 29. aprīļa spriedumu lietā 17/81 Pabst & Richarz, Recueil, 1331. lpp., 22. punkts).

60

Kaut arī EKL 25. un 90. pantā ir paredzēts aizsargāt preču brīvu apriti un konkurenci starp valsts produktiem un importētiem produktiem, EKL 87. panta mērķis, vispārīgāk runājot, ir aizsargāt konkurenci starp uzņēmumiem, aizliedzot jebkādu atbalstu, ko piešķīrusi dalībvalsts un kas atbilst EKL 87. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

61

Saskaņā ar šo noteikumu ar kopējo tirgu nav saderīgi atbalsti, ko piešķīrušas valstis vai kas piešķirti no valsts līdzekļiem jebkādā formā un kas izkropļo vai draud izkropļot konkurenci, dažiem uzņēmumiem vai dažiem produktiem radot labvēlīgākus apstākļus, jo tie ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm.

62

Jāpārbauda, vai summas, kas nodotas SEP atbilstoši OEPS 9. pantam, atbilst šim jēdzienam.

63

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākumu var kvalificēt par atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, ja ir izpildīti visi šajā normā paredzētie nosacījumi (skat. 1990. gada 21. marta spriedumu lietā C-142/87 Beļģija/Komisija, t.s. “Tubemeuse”, Recueil, I-959. lpp., 25. punkts; 2003. gada 24. jūlija spriedumu lietā C-280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, Recueil, I-7747. lpp., 74. punkts, kā arī 2008. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-341/06 P un C-342/06 P Chronopost un La Post/Ufex u.c., Krājums, I-4777. lpp., 125. punkts).

64

Pirmkārt, pasākumam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai tam ir jāizmanto valsts līdzekļi. Otrkārt, šī iejaukšanās var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, šim pasākumam jābūt tādam, ar ko tiek radīta priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, ar to tiek traucēta konkurence vai arī pastāv draudi to traucēt (skat. it īpaši 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I-2941. lpp., 56. punkts, un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Chronopost un La Post/Ufex u.c., 126. punkts).

65

Attiecībā uz pirmo nosacījumu, pirmkārt, ir jāpārbauda, vai summas, kas izmaksātas SEP, veido valsts iejaukšanos vai iejaukšanos ar valsts līdzekļiem.

66

OEPS 9. pantā ir paredzēts, ka izraudzītajai sabiedrībai, proti, SEP, tiek piešķirti 400 miljoni NLG un pārējā iekasētā maksājuma daļa tiek izmaksāta ministram, kam saņemtā summa jāizlieto, lai finansētu izmaksas, kuras paredzētas OEPS 7. pantā — kas tomēr nestāsies spēkā — proti, neatbilstošās tirgus izmaksas, kas saistītas ar pilsētas siltumapgādi un ar skaldīšanas iekārtas Demkolec uzstādīšanu. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka šīs summas ir radušās no papildmaksas, ko valsts noteikusi elektroenerģijas pircējiem saskaņā ar OEPS 9. pantu, attiecībā uz kuru šī sprieduma 47. punktā ir pierādīts, ka runa ir par maksājumu. Šīs summas līdz ar to ir radušās no valsts līdzekļiem.

67

Saskaņā ar OEPS 9. panta 1. un 2. punktu maksājumu maksā tīkla pārvaldītājam vai atļaujas turētājam, kuriem, kā ir noteikts OEPS 9. panta 4. punktā, galīgā maksājamā summa līdz 2001. gada 1. jūlijam jānodod SEP. Saskaņā ar OEPS 9. panta 5. punktu SEP patur summu, kas nepārsniedz 400 miljonus NLG, un pārējo daļu nodod ministram.

68

Pamata lietā tīkla pārvaldītāja sabiedrība ir Essent Netwerk. Kā izriet no atbildes, ko šī sabiedrība sniegusi uz Tiesas uzdoto jautājumu, runa ir par meitas uzņēmumu, kura akcijas 100 % apmērā pieder sabiedrībai Essent NV, kurā 74 % akcionāru ir Nīderlandes provinces un 26 % akcionāru — šīs dalībvalsts komūnas. Runājot par SEP, kuras kapitāls pilnībā pieder elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem, tolaik runa bija par uzņēmumu, kam ar likumu bija uzdots pārvaldīt vispārējas intereses ekonomisku pakalpojumu.

69

No OEPS noteikumiem izriet, ka izraudzītajai sabiedrībai nav nekādas iespējas izmantot maksājuma iekasēšanas rezultātā gūtos ienākumus citiem mērķiem kā tikai tiem, kas ir paredzēti likumā. Turklāt tās uzdevuma izpilde tiek stingri kontrolēta, jo OEPS 9. panta 5. punktā ir paredzēts, ka tai ar grāmatveža palīdzību ir jāapliecina saņemto un nodoto summu aprēķins.

70

Nav nozīmes tam, ka šī izraudzītā sabiedrība vienlaikus ir iekasētā maksājuma centralizētāja, savākto līdzekļu pārvaldītāja un šo līdzekļu daļas saņēmēja. Likumā paredzētie mehānismi un konkrētāk grāmatveža apliecināts aprēķins ļauj nošķirt šīs dažādās lomas un kontrolēt līdzekļu izmantošanu. No tā izriet, ka, ja šai izraudzītajai sabiedrībai nav piešķirti 400 miljoni NLG, brīdī, no kura tā ar tiem var brīvi rīkoties, šī summa paliek valsts kontrolē un līdz ar to valsts iestāžu rīcībā, ar ko pietiek, lai to kvalificētu par valsts līdzekļiem (šajā sakarā skat. 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C-482/99 Francija/Komisija, Recueil, I-4397. lpp., 37. punkts).

71

OEPS 9. panta mērķis, šķiet, ir ļaut elektroenerģijas ražotājiem uzņēmumiem ar to meitas uzņēmuma SEP starpniecību atgūt neatbilstošās tirgus izmaksas, kas tām radušās agrāk. Šis noteikums attiecas uz izmaksām 2000. gadā, bet attiecībā uz vēlākiem gadiem dažas izmaksas tiks kompensētas no subsīdijām, ko atļauj Komisija kā valsts atbalstu.

72

Šie dažādie apstākļi pamata lietā aplūkoto pasākumu padara atšķirīgu no tā, kurš paredzēts 2004. gada 15. jūlija spriedumā lietā C-345/02 Pearle u.c. (Krājums, I-7139. lpp.). Līdzekļus, kas tiek aplūkoti minētajā lietā un kas izlietoti reklāmas kampaņai, savāca arodbiedrība no saviem dalībniekiem, kuri bija iesaistīti kampaņā, izmantojot iemaksas, kas obligāti tika izlietotas šīs kampaņas organizēšanai (iepriekš minētais spriedums lietā Pearle u.c., 36. punkts). Līdz ar to runa nav ne par izdevumiem valstij, ne par līdzekļiem, kas paliek valsts kontrolē, pretēji summai, kuru saņēmusi SEP un kuras avots ir maksājums, un kuru var izmantot tikai tiem mērķiem, kas ir paredzēti likumā.

73

Turklāt lietā, kurā taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Pearle u.c., kaut arī līdzekļus vāca arodbiedrība, reklāmas kampaņu organizēja optiķu privātasociācija, tai bija tīri komerciāls mērķis un nekādā ziņā neveidoja daļu no iestāžu politikas (iepriekš minētais spriedums lietā Pearle u.c., 37. un 38. punkts). Šajā pamata lietā savukārt par 400 miljonu NLG piešķiršanu izraudzītajai sabiedrībai lēma likumdevējs.

74

Tāpat arī attiecīgais pasākums atšķiras no tā, kas ir paredzēts 2001. gada 13. marta spriedumā lietā C-379/98 PreussenElektra (Recueil, I-2099. lpp.), kura 59. punktā Tiesa ir atzinusi, ka privāto elektroenerģijas apgādes uzņēmumu pienākums iepirkt par minimālām noteiktām cenām elektroenerģiju, kas saražota no atjaunojamiem enerģijas avotiem, nav saistīts ar nekādu tiešu vai netiešu valsts līdzekļu nodošanu uzņēmumiem, kas ražo šāda veida elektroenerģiju. Šajā pēdējā gadījumā valsts nebija pilnvarojusi uzņēmumus pārvaldīt valsts līdzekļus, bet tiem bija pienākums pirkt, izmantojot pašiem savus finanšu līdzekļus.

75

No visiem šiem apstākļiem izriet, ka summas, kas izmaksātas SEP, ir uzskatāmas par valsts iejaukšanos ar valsts līdzekļu palīdzību.

76

Runājot par otro nosacījumu, proti, par iespēju ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru nepastāv slieksnis vai procentuālā robeža, kuru nesasniedzot var uzskatīt, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm netiek ietekmēta. Atbalsta salīdzinoši nelielā nozīme vai atbalsta saņēmēja uzņēmuma salīdzinoši mērenais lielums a priori neizslēdz iespēju, ka tirdzniecība starp dalībvalstīm varētu būt ietekmēta (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā “Tubemeuse”, 43. punkts, kā arī lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 81. punkts).

77

Šajā sakarā ir jāsecina, ka SEP un valsts elektroenerģijas ražošanas uzņēmumi konkurē ar citu dalībvalstu elektroenerģijas ražotājiem. Turklāt, ņemot vērā situāciju, kādā notika elektroenerģijas tirgus liberalizācija, un intensīvo konkurenci, kas no tās izriet, ar šo apstākli pietiek, lai pierādītu, ka atbalsts var ietekmēt tirdzniecību.

78

Attiecībā uz trešo un ceturto nosacījumu no likuma, no tā pamatojuma izklāsta un no Tiesā sniegtajiem paskaidrojumiem, šķiet, izriet, ka SEP saņemtajiem 400 miljoniem NLG tai bija jāļauj segt neatbilstošās tirgus izmaksas 2000. gadā, neanalizējot šo izmaksu raksturu un izcelsmi. Attiecībā uz 2001. un turpmākajiem gadiem savukārt atsevišķas izmaksas, piemēram, pilsētas siltumapgādes projektu izmaksas un Demkolec uzstādīšanas izmaksas, komisija Herkströter uzskatīja par tādām, kuras radījusi Nīderlandes valsts, un šīs valsts subsīdijas bija paredzētas, lai tās kompensētu.

79

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka par valsts atbalstu tiek uzskatīta tāda iejaukšanās, kas neatkarīgi no tās veida var dot tiešu vai netiešu labumu uzņēmumiem vai kas uzskatāma par saimniecisko priekšrocību, ko atbalsta saņēmējs uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 84. punkts; 2003. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C-34/01 līdz C-38/01 Enirisorse, Recueil, I-14243. lpp., 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 59. punkts).

80

Savukārt tiktāl, ciktāl valsts iejaukšanās ir jāuzskata par kompensāciju par atbalsta saņēmēju uzņēmumu sniegtajiem pakalpojumiem, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, tādējādi, ka faktiski šie uzņēmumi negūst finansiālu priekšrocību un ka minētā iejaukšanās šo uzņēmumu konkurētspējai nerada labvēlīgāku situāciju, salīdzinot ar konkurējošiem uzņēmumiem, uz šo iejaukšanos neattiecas EKL 87. panta 1. punkts (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 87. punkts; apvienotajās lietās Enirisorse, 31. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 60. punkts).

81

Tomēr, lai konkrētajā gadījumā šāda kompensācija netiktu atzīta par valsts atbalstu, kas netiek apgalvots pamata lietā, ir jābūt izpildītiem vairākiem nosacījumiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 88. punkts, apvienotajās lietās Enirisorse, 31. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 61. punkts).

82

Pirmkārt, uzņēmumam, kas saņem šādu kompensāciju, tiešām ir jābūt apveltītam ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem, un šiem pienākumiem ir jābūt skaidri noteiktiem (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 89. punkts, apvienotajās lietās Enirisorse, 32. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 62. punkts).

83

Otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas pamatā esošiem parametriem ir jābūt iepriekš noteiktiem objektīvā un pārskatāmā veidā, lai tā nesniegtu atbalsta saņēmējam uzņēmumam saimniecisko priekšrocību, kas tā situāciju salīdzinājumā ar konkurējošiem uzņēmumiem varētu padarīt labvēlīgāku (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 90. punkts, apvienotajās lietās Enirisorse, 35. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 64. punkts).

84

Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai segtu visas ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu izpildi saistītās izmaksas vai to daļu, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 92. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 66. punkts).

85

Ceturtkārt, kompensācija ir jānosaka, pamatojoties uz tādu ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu saistīto izmaksu analīzi, kas rastos vidusmēra uzņēmumam, kurš ir labi pārvaldīts un pietiekami nodrošināts ar nepieciešamiem līdzekļiem, lai ievērotu attiecīgās sabiedriskajiem pakalpojumiem izvirzītās prasības, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus, kā arī saprātīgu peļņu par šo pienākumu izpildi (iepriekš minētie spriedumi lietā Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg, 93. punkts, un lietā Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, 67. punkts).

86

Ar šo kritēriju palīdzību, ko mutatis mutandis var izmantot, lai novērtētu, vai valsta radīto neatbilstošo tirgus izmaksu kompensēšana ir valsts atbalsts, valsts tiesai ir jāpārbauda, vai un kādā mērā 400 miljonus NLG var uzskatīt par kompensāciju, kas ir atlīdzība par pakalpojumiem, kurus sniegusi izraudzītā sabiedrība, lai izpildītu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, vai arī vai šī summa būtu jāizmanto, lai segtu cita veida neatbilstošās tirgus izmaksas, un šajā gadījumā runa ir par saimniecisku priekšrocību, kas atbilst “atbalsta” jēdzienam EKL 87. panta nozīmē.

87

Ja vien attiecīgais pasākums rada priekšrocību SEP un/vai elektroenerģijas ražošanas uzņēmumiem, šāda priekšrocība labvēlīgāku stāvokli rada elektroenerģijas ražošanas nozarei un tādējādi tai piemīt selektīvs raksturs.

88

No visiem šiem apstākļiem izriet, ka, ja vien summas, kas izmaksātas SEP, nepārsniedzot 400 miljonus NLG, rada saimniecisku priekšrocību, tās ir “valsts atbalsts” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.

89

Attiecībā uz maksājumu par pārvadīto elektroenerģiju ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nodokļi neietilpst ar valsts atbalstu saistīto Līguma noteikumu piemērošanas jomā, ja vien tie nav atbalsta pasākuma finansēšanas veids, kas ir daļa no šī pasākuma (2005. gada 13. janvāra spriedums lietā C-174/02 Streekgewest, Krājums, I-85. lpp., 25. punkts, un 2005. gada 27. oktobra spriedums apvienotajās lietās no C-266/04 līdz C-270/04, C-276/04 un no C-321/04 līdz C-325/04 Distribution Casino France u.c., Krājums, I-9481. lpp., 34. punkts).

90

Lai nodokli varētu uzskatīt par atbalsta pasākuma būtisku sastāvdaļu, atbilstoši attiecīgam valsts tiesiskajam regulējumam jāpastāv ciešai saiknei starp nodokli un atbalstu tādā ziņā, ka nodokļa ieņēmumi noteikti tiek izlietoti atbalsta finansēšanai un tieši ietekmē atbalsta nozīmīgumu (iepriekš minētie spriedumi lietā Streekgewest, 26. punkts, un apvienotajās lietās Distribution Casino France u.c., 40. punkts).

91

Šķiet, ka tā tas ir pamata lietā, ievērojot šī sprieduma 86. punktā paredzēto pārbaudi, saistībā ar 400 miljoniem NLG, kas piešķirti SEP.

92

Saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu Komisija laikus tiek informēta par plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu, lai tā varētu iesniegt savas piezīmes. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr iespējamā pārbaudes procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.

93

Ja pastāv cieša saikne starp nodokli un atbalstu, paziņojumā par atbalsta pasākumu jābūt norādītam arī tā finansēšanas veidam (2003. gada 21. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-261/01 un C-262/01 van Calster u.c., Recueil, I-12249. lpp., 51. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Streekgewest, 26. punkts).

94

Nīderlandes valdībai un Komisijai ir atšķirīgs viedoklis par to, vai pastāv paziņojums EKL 88. panta 3. punkta nozīmē. Netiek apstrīdēts, ka ar 2000. gada 30. augusta vēstuli Nīderlandes valdība paziņoja Komisijai par OEPS likuma projektu kopā ar tā pamatojuma izklāstu. Komisija tomēr uzsver, ka šajā vēstulē tā bija aicināta pārbaudīt OEPS 6.–8. panta projektus, ņemot vērā EKL 87. un 88. pantu, bet ne 9. panta projektu.

95

Šajā sakarā, nepārbaudot, vai 2000. gada 30. augusta vēstule bija pietiekami precīza attiecībā uz OEPS 9. pantu, lai to uzskatītu par paziņojumu EKL 88. panta 3. punkta nozīmē, pietiek konstatēt, kā to ir darījis ģenerāladvokāts secinājumu 121.–123. punktā, ka šis 9. pants stājās spēkā 2000. gada 29. decembrī, proti, pirms 2001. gada 25. jūlija lēmuma par 2000. gada 30. augustā paziņotajiem pasākumiem. No tā izriet, ka pienākums neizpildīt paziņoto projektu pirms Komisijas lēmuma nav izpildīts.

96

No šiem apstākļiem izriet, ka EKL 87. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka summas, kas izmaksātas izraudzītajai sabiedrībai atbilstoši OEPS 9. pantam, ir “valsts atbalsts” šīs Līguma normas nozīmē, ja vien tās rada saimniecisku priekšrocību, nevis kompensāciju, kas ir atlīdzība par pakalpojumiem, ko sniegusi izraudzītā sabiedrība, lai izpildītu ar sabiedriskā pakalpojuma sniegšanu saistītus pienākumus.

97

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: