I — Ievads

II — Atbilstošās tiesību normas

A — Regula Nr. 17

B — Pamatnostādnes

III — Fakti

IV — Tiesvedība pirmās instances tiesā un Pārsūdzētais spriedums

V — Tiesvedība Tiesā

VI — Par apelāciju

A — Iespējamā obligātā naudas sodu aprēķināšanas kritērija, proti, “nepieciešamības” kritērija, neievērošana, palielinot naudas sodu apmēru un attiecīga pamatojuma trūkums (pirmais un otrais pamats)

1) Ievada piezīmes

2) Prasība pamatot nepieciešamību palielināt naudas sodu apmēru

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Tiesiskais vērtējums

B — EEZ mēroga produkta apgrozījuma kā naudas sodu aprēķināšanas piesaistes faktora neievērošana (trešais pamats)

1) Sākotnējās piezīmes

2) Lietas dalībnieku argumenti

3) Pārsūdzētais spriedums un tiesiskais vērtējums

C — Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, aprēķinot naudas sodu (ceturtais pamats)

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Tiesiskais vērtējums

D — Kļūda tiesību piemērošanā, nosakot aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirgu (piektais, sestais un septītais pamats)

1) Sākotnējās piezīmes

2) Lietas dalībnieku argumenti

3) Pārsūdzētais spriedums

4) Tiesiskais vērtējums

E — Tiesību kļūda, nosakot aizliegtās vienošanās izbeigšanas laiku (astotais, devītais, desmitais un vienpadsmitais pamats)

1) Ievada piezīmes

2) EKL 81. punkta pārkāpums, kļūdaini piemērojot tiesību normas par dalības aizliegtajā nolīgumā izbeigšanu

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pārsūdzētais spriedums un tiesiskais vērtējums

3) EKL 81. punkta pārkāpums, vērtējot tikšanos Anaheimā

a) Lietas dalībnieku argumenti

b) Pārsūdzētais spriedums un tiesiskais vērtējums

4) Pierādījumu sagrozīšana par aizliegtās vienošanās izbeigšanas vai, attiecīgi, ADM izstāšanās laiku

a) Pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku dokumentu vērtējums

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Pārsūdzētais spriedums un tiesiskais vērtējums

b) Ziņojums, kas tiek piedēvēts Roquette

i) Lietas dalībnieku argumenti

ii) Tiesiskais vērtējums

F — Tiesību kļūda, izvērtējot atbildību mīkstinošo apstākli — pārkāpuma izbeigšanu, principa ievērot pašu pieņemtās normas neievērošana (divpadsmitais — pakārtoti izvirzītais — pamats)

1) Lietas dalībnieku argumenti

2) Pārsūdzētais spriedums un tiesiskais vērtējums

VII — Par tiesāšanās izdevumiem

VIII — Secinājumi

1.

Izskatāmā lieta attiecas uz Archer Daniels Midland Company (turpmāk tekstā — “ADM” vai “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) iesniegto apelāciju par Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T-329/01 Archer Daniels Midland/Komisija (Krājums, II-3255. lpp.; turpmāk tekstā — “Pārsūdzētais spriedums”). Pirmās instances tiesa Pārsūdzētajā spriedumā noraidīja ADM prasību atcelt tiesību aktu, kas būtībā bija vērsta pret diviem Komisijas Lēmuma C(2001) 2931 (galīgā redakcija) par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (COMP/E-1/36.756 — Nātrija glikonāts) (turpmāk tekstā — “Apstrīdētais lēmums”) punktiem.

2.

Principā runa ir par ADM dalību aizliegtā vienošanās — kas netiek apstrīdēta — 1990. gadu pirmajā pusē saistībā ar nātrija glikonāta tirgu, tajā skaitā aizliegtas vienošanās par cenām veidā. Šai lietai ir zināma līdzība ar lietu C-397/03 P Archer Daniels Midland u.c./Komisija, kas attiecās uz aizliegtu vienošanos — arī 1990. gadu pirmajā pusē — saistībā ar aminoskābju, it īpaši lizīna, tirgu ( 2 ).

3.

ADM Pirmās instances tiesā izvirzītie pamati, kas visi ir saistīti ar tai piespriesto naudas sodu apmēra noteikšanu, attiecas, pirmkārt, uz atbilstošo 1998. gadā paziņoto Komisijas pamatnostādņu ( 3 ) naudas soda apmēra noteikšanai (turpmāk tekstā — “1998. gada pamatnostādnes”) piemērošanu izskatāmajā lietā, otrkārt, uz pārkāpuma smagumu, treškārt, uz pārkāpuma ilgumu, ceturtkārt, uz atbildību mīkstinošu apstākļu pastāvēšanu, piektkārt, uz ADM sadarbību administratīvajā procesā un, sestkārt, uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu.

4.

Ar šo apelācijas sūdzību ADM lūdz daļēji atcelt Pārsūdzēto spriedumu un atcelt tai ar Apstrīdēto lēmumu uzliktos naudas sodus vai tos būtiski samazināt.

5.

Iebildumu pamattēma atkārtoti ( 4 ) ir 1998. gada pamatnostādnes, kaut arī tās netiek tieši un formāli apstrīdētas ( 5 ).

6.

EKL 81. pants aizliedz “vis[us] nolīgum[us] uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmum[us] un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū”.

7.

Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 — Pirmā regula par Līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu (turpmāk tekstā — “Regula Nr. 17”) ( 6 ) — 15. panta ar virsrakstu “Soda naudas” 2. punktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodu] 1000 līdz 1000000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10% no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

[..]

Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”

8.

Regula Nr. 17 tagad ir aizstāta ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulu (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā ( 7 ), kas saskaņā ar tās 45. pantu tiek piemērota no .

9.

Komisijas 1998. gada pamatnostādņu ( 8 ) ievaddaļā ir noteikts šādi:

“Turpmāk izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi nostiprinot Komisijai piešķirto diskrecionāro varu, kas noteikta saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu [naudas sodu] līdz 10% apmērā no uzņēmuma kopējā apgrozījuma. Šī vara jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.”

10.

Pēc tam tiek norādīts, ka jaunā metodoloģija, ko piemēro naudas soda apmēra noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapjomu, ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazina, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus. Metode naudas soda apmēra noteikšanai paredz vairākus posmus:

11.

Saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 1. punktu Komisija vispirms nosaka naudas soda pamatapjomu, “ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu”. Ņemot vērā pirmo nosaukto aspektu, pārkāpumi pēc to rakstura, faktiskās ietekmes uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmēra tiek iedalīti “sīkākos [mazāk smagos] pārkāpumos”, “smagos pārkāpumos” un “sevišķi smagos pārkāpumos” (1998. gada pamatnostādņu 1.A punkts). Attiecībā uz katru no šīm trim kategorijām tiek minētas norādes pārkāpumu klasificēšanai. Kas attiecas uz pārkāpuma ilgumu, attiecīgo pamatnostādņu 1.B punktā tiek nošķirti īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk nekā viens gads), vidēja termiņa pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem) un ilgtermiņa pārkāpumi (parasti vairāk nekā pieci gadi).

12.

Pēc pamatapjoma noteikšanas 1998. gada pamatnostādņu 2. un 3. punktā noteikts, ka ir jāpārbauda, vai atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ pamatapjoms ir jāpalielina ( 9 ) vai arī atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ, pie kuriem pieder arī “pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija (jo īpaši tad, ja tā veic pārbaudes)”, ir jāsamazina ( 10 ). Nākošajā posmā (1998. gada pamatnostādņu 4. punkts) ir paredzēts piemērot 1996. gada 18. jūlija Paziņojumu par sodanaudu nepiemērošanu vai samazināšanu ( 11 ).

13.

1998. gada pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunktā cita starpā noteikts šādi:

“Pats par sevi saprotams, ka galīgā summa, ko aprēķina saskaņā ar šo metodi (pamatapjoma procentuāls palielinājums vai samazinājums), nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10% no uzņēmuma kopējā apgrozījuma pasaulē, kā noteikts 15. panta 2. punktā Regulā Nr. 17.”

14.

1998. gada pamatnostādnes 2006. gadā tika aizstātas ar to pārstrādātu versiju ( 12 ) (turpmāk tekstā — “2006. gada pamatnostādnes”). Tās tiek piemērotas procedūrās, kurās paziņojums par iebildumiem ir nosūtīts pēc pamatnostādņu publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī (2006. gada 1. septembris) ( 13 ).

15.

No Pārsūdzētā sprieduma izriet šādi fakti:

16.

ADM ir uzņēmumu koncerna, kuri darbojas graudu un eļļu saturošu sēklu pārstrādē, mātes sabiedrība. 1990. gadā ADM uzsāka darboties nātrija glikonāta tirgū.

17.

Nātrija glikonāts ir daļa no helātus veidojošiem reaģentiem, kas ražošanas procesā deaktivizē metāla jonus. Šie procesi īpaši ietver rūpniecisko mazgāšanu (pudeļu vai rīku mazgāšana), virsmu apstrādi (rūsas izturīga apstrāde, attaukošana, alumīnija gravēšana) un ūdens apstrādi. Helātus veidojoši reaģenti tādējādi tiek izmantoti pārtikas rūpniecībā, kosmētikas, farmācijas, papīra un betona ražošanā, kā arī citās rūpniecības nozarēs. Nātrija glikonāts tiek tirgots visā pasaulē, un pasaules tirgū darbojas konkurējoši uzņēmumi.

18.

1995. gadā pasaulē kopumā nātrija glikonāts tika pārdots par aptuveni 58,7 miljoniem EUR un Eiropas Ekonomikas zonā (turpmāk tekstā — “EEZ”) — par aptuveni 19,6 miljoniem EUR. Lietas faktu iestāšanās laikā gandrīz visu nātrija glikonātu pasaulē saražoja pieci uzņēmumi, proti, pirmkārt, Fujisawa Pharmaceutical Co. Ltd (turpmāk tekstā — “Fujisawa”), otrkārt, Jungbunzlauer AG (turpmāk tekstā — “Jungbunzlauer”), treškārt, Roquette Frères SA (turpmāk tekstā — “Roquette”), ceturtkārt, Glucona vof (turpmāk tekstā — “Glucona”), kuru līdz 1995. gada decembrim kopīgi kontrolēja Akzo Chemie BV, 100% apmērā piederoša meitas sabiedrība, Akzo Nobel NV (turpmāk tekstā — “Akzo”) un Coöperatieve Verkoop- en Productiervereniging van Aardappelmeel en Derivaten Avebe BA (turpmāk tekstā — “Avebe”) un, piektkārt, ADM.

19.

1997. gada martā Amerikas Savienoto Valstu Tieslietu ministrija [United States Department of Justice] informēja Komisiju, ka pēc lizīna un citronskābes tirgū veiktās izmeklēšanas ir uzsākta arī nātrija glikonāta tirgus izmeklēšana. 1997. gada oktobrī un decembrī, kā arī 1998. gada februārī Komisijai tika paziņots, ka Akzo, Avebe, Glucona, Roquette un Fujisawa ir atzinušas, ka ir bijušas dalībnieces aizliegtā vienošanās par nātrija glikonāta cenu un šīs preces pārdošanas apjomu sadali Savienotajās Valstīs un citās valstīs. Pēc noteiktu vienošanos ar ASV Tieslietu ministriju noslēgšanas ASV valsts iestādes šiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus. ADM uzliktais naudas sods attiecībā uz aizliegto vienošanos nātrija glikonāta tirgū tika ietverts kopējā naudas sodā 100 miljonu USD apmērā, kas tika samaksāts saistībā ar lietām par lizīnu un citronskābi.

20.

1998. gada februārī Komisija galvenajiem nātrija glikonāta ražotājiem, importētājiem, eksportētājiem un pircējiem Eiropā nosūtīja informācijas pieprasījumus. ADM nebija šī pieprasījuma adresāte. Atbilstoši informācijas pieprasījumam Fujisawa sazinājās ar Komisiju un piedāvāja sadarboties. Sadarbības ietvaros Fujisawa1998. gada 12. maijā iesniedza rakstveida deklarāciju un materiālus, kuri ietvēra aizliegtās vienošanās vēstures kopsavilkumu, un vairākus dokumentus. 1998. gada septembrī Komisija veica pārbaudes uz vietas sabiedrību Avebe, Glucona, Jungbunzlauer un Roquette mītnēs.

21.

1998. gada 10. novembrī Komisija nosūtīja informācijas pieprasījumu ADM. ADM paziņoja, ka tā sadarbosies ar Komisiju. sanāksmes laikā ADM iesniedza “pirmo atskaiti [savas] sadarbības ietvaros”. Pēc tam, , Komisijai tika nodots uzņēmuma paziņojums un ar lietu saistītie dokumenti.

22.

1999. gada 2. martā Komisija nosūtīja detalizētus informācijas pieprasījumus Glucona, Roquette un Jungbunzlauer. Ar , un vēstulēm šie uzņēmumi paziņoja, ka vēlas sadarboties ar Komisiju, un sniedza tai noteiktu informāciju par aizliegto vienošanos. Komisija nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus ADM, Fujisawa, Glucona, Roquette un Jungbunzlauer.

23.

2000. gada 17. maijā, pamatojoties uz tai sniegto informāciju, Komisija ADM un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem par EKL 81. panta 1. punkta un Līguma par EEZ (turpmāk tekstā — “EEZ līgums”) 53. panta 1. punkta pārkāpumu. ADM un visi pārējie iesaistītie uzņēmumi, atbildot uz Komisijas iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus. Neviens no lietas dalībniekiem neprasīja noklausīšanos, tāpat tie neapstrīdēja paziņojumā par iebildumiem norādītos faktus pēc būtības.

24.

Kad Komisija ADM un citiem attiecīgajiem uzņēmumiem vēlreiz nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus, tā 2001. gada 2. oktobrī pieņēma Apstrīdēto lēmumu, kura rezolutīvā daļa tostarp ietver šādus noteikumus:

“1. punkts

[Akzo], [ADM], [Avebe], [Fujisawa], [Jungbunzlauer] un [Roquette] ir pārkāpušas EKL 81. panta 1. punktu [..] un — sākot ar 1994. gada 1. janvāri — EEZ 53. panta 1. punktu, piedaloties nolīgumā un/vai turpinātās saskaņotās darbībās nātrija glikonāta sektorā.

Pārkāpums ir ildzis:

[..]

3. punkts

Par 1. punktā minēto pārkāpumu tiek noteikti šādi naudas sodi:

[..].”

25.

Komisija Lēmumā piemēroja gan metodoloģiju, kas ietverta jau iepriekš minētajās 1998. gada pamatnostādnēs, gan arī Paziņojumu par sadarbību.

26.

Pirmkārt, Komisija naudas soda pamatapjomu noteica, pamatojoties uz pārkāpuma smagumu un ilgumu.

27.

Šajā sakarā attiecībā uz pārkāpuma smagumu Komisija vispirms konstatēja, ka attiecīgie uzņēmumi ir izdarījuši ļoti smagumu pārkāpumu, ņemot vērā tā būtību, konkrēto ietekmi uz nātrija glikonāta tirgu EEZ un ietekmi uz konkrēto ģeogrāfisko tirgu.

28.

Turpinājumā Komisija uzskatīja, ka bija jāņem vērā faktiskā ekonomiskā kapacitāte nodarīt kaitējumu konkurencei un naudas sods jānosaka līmenī, kas garantētu pietiekamu preventīvu iedarbību. Tā rezultātā, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu vispasaules apgrozījumu, pārdodot nātrija glikonātu 1995. gadā — pārkāpuma perioda pēdējā gadā —, ko paziņojuši attiecīgie uzņēmumi pēc Komisijas informācijas pieprasījumiem un no kā Komisija aprēķināja šiem uzņēmumiem piederošās attiecīgās tirgus daļas, Komisija šos uzņēmumus iedalīja divās kategorijās. Pirmajā kategorijā tā ietvēra uzņēmumus, kuriem atbilstoši Komisijas rīcībā esošai informācijai piederēja nātrija glikonāta pasaules tirgus daļas, kas lielākas par 20%, proti, Fujisawa (35,54%), Jungbunzlauer (24,75%) un Roquette (20,96%). Šiem uzņēmumiem Komisija noteica sākuma summu 10 miljonu EUR apmērā. Otrajā kategorijā tā ietvēra uzņēmumus, kuriem saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju piederēja nātrija glikonāta pasaules tirgus daļas, kas mazākas par 10%, proti, Glucona (aptuveni 9,5%) un ADM (9,35%). Attiecībā uz šiem uzņēmumiem Komisija noteica sākuma summu 5 miljonu EUR apmērā, Akzo un Avebe, kam kopīgi piederēja Glucona, — 2,5 miljonu EUR apmērā katrai.

29.

Turklāt, lai nodrošinātu, ka naudas sodam ir pietiekama preventīva iedarbība, no vienas puses, un lai ņemtu vērā faktu, ka lielajiem uzņēmumiem ir zināšanas un juridiski ekonomiskā infrastruktūra, kas tiem ļauj labāk novērtēt savas rīcības pārkāpjošo raksturu un tās sekas no konkurences tiesību viedokļa, no otras puses, Komisija veica sākuma summas pielāgojumus. Tā rezultātā, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu lielumu un kopējos resursus, Komisija attiecībā uz ADM un Akzo noteiktajiem sākuma apmēriem piemēroja palielinājuma koeficientu 2,5 un tādējādi palielināja sākotnējo apjomu tā, ka tas tika noteikts 12,5 miljoni EUR ADM gadījumā un 6,25 miljoni EUR Akzo gadījumā.

30.

Attiecībā uz katra uzņēmuma izdarītā pārkāpuma ilgumu sākotnējais apmērs tika palielināts par 10% par gadu, t.i., palielināts par 80% Fujisawa, Akzo, Avebe un Roquette gadījumā, par 70% Jungbunzlauer gadījumā un par 35% ADM gadījumā.

31.

Tādējādi Komisija noteica naudas soda ADM pamatapjomu 16,88 miljonus EUR. Akzo, Avebe, Fujisawa, Jungbunzlauer un Roquette pamatapjoms tika noteikts attiecīgi 11,25, 4,5, 18, 17 un 18 miljoni EUR.

32.

Otrkārt, atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ Jungbunzlauer noteiktais naudas soda pamatapjoms tika palielināts par 50%, pamatojot ar to, ka šis uzņēmums bija pildījis vadošo lomu aizliegtās vienošanās kontekstā.

33.

Treškārt, Komisija izvērtēja un noraidīja dažu uzņēmumu, tostarp ADM, argumentus, ka šiem uzņēmumiem pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi.

34.

Ceturtkārt, piemērojot Paziņojuma par sadarbību B sadaļu, Komisija piešķīra Fujisawa“ļoti būtisku samazinājumu” (proti, 80%) naudas sodam, kas tai būtu uzlikts, ja tā nebūtu sadarbojusies. Turklāt Komisija uzskatīja, ka ADM nebija izpildījusi šī paša paziņojuma C sadaļā paredzētos nosacījumus, lai uz to attiektos tai uzliktā naudas soda apmēra “būtisks samazinājums”. Visbeidzot, saskaņā ar šī paziņojuma D sadaļu Komisija piešķīra “nozīmīgu samazinājumu” (proti, 40%) ADM un Roquette un 20% — Akzo, Avebe un Jungbunzlauer.

35.

2001. gadā pieci uzņēmumi, kuriem tika piemēroti naudas sodi — tostarp arī ADM —, cēla prasību par Apstrīdēto lēmumu. ADM prasības pieteikums Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegts 2001. gada 21. decembrī.

36.

ADM prasīja atcelt Apstrīdētā lēmuma 1. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ADM, vai vismaz tiktāl, ciktāl tajā uzskatīts, ka tā piedalījusies pārkāpumā pēc 1994. gada 4. oktobra. Turklāt tā arī prasīja atcelt Apstrīdētā lēmuma 3. punktu tiktāl, ciktāl tas attiecas uz ADM, un, pakārtoti, atcelt vai būtiski samazināt ADM uzlikto naudas sodu. Visbeidzot, ADM prasīja piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noraidīja prasību un piesprieda ADM segt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar apliecinājumu par saņemšanu ADM spriedumu saņēma 2006. gada 2. oktobrī.

38.

Apelācijas sūdzībā, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2006. gada 11. decembrī ( 14 ), ADM prasījumi ir šādi:

39.

Komisija prasa noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest prasītājai — ADM — atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

40.

ADM Pārsūdzētā sprieduma atcelšanai izvirza divpadsmit pamatus. Apelācijas sūdzībā šie iebildumi, kas visi attiecas uz noteiktā naudas soda apmēru, satura ziņā ir iedalīti četrās grupās: dažādu naudas soda aprēķināšanas principu pārkāpumi, pārkāpumi saistībā ar aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu kritēriju, pārkāpumi saistībā ar jautājumu par aizliegtās vienošanās izbeigšanu un, visbeidzot, pakārtoti, pārkāpums saistībā ar atbildību mīkstinošu apstākļu ņemšanu vērā.

41.

Tematiskā kopsakara apsvērumu dēļ (ko es vēlāk īsi raksturošu attiecīgajās vietās) es uzskatu, ka, lai veiktu izvērtējumu, ir lietderīgi prasītājas iesniegtos divpadsmit pamatus sagrupēt mazliet citādāk, nekā to iesaka prasītāja, būtiski nemainot secību, kādu tā apelācijas sūdzībā ir izvēlējusies, lai raksturotu attiecīgos pamatus.

42.

Tādēļ es apelācijas pamatus raksturošu un izvērtēšu sešās tematiskās sadaļās:

43.

Sākumā vēlos minēt dažas vispārīgas piezīmes par pārbaudes apelācijas tiesvedībā apjomu, it īpaši ņemot vērā, ka visi izskatāmajā lietā izvirzītie pamati galu galā attiecas uz ADM piemēroto naudas sodu apmēra noteikšanu.

44.

Principā saskaņā ar EKL 225. panta 1. punktu un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 58. panta 1. punktu apelācijas sūdzības Tiesai iesniedz tikai par tiesību jautājumiem. Tātad atkārtota faktu pārbaude principā nav iespējama ( 15 ).

45.

Attiecībā uz naudas sodiem, kas noteikti atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam, ir jāņem vērā, ka Pirmās instances tiesai saskaņā ar EKL 229. pantu ir neierobežota brīvība pārbaudīt faktus. Apelācijas tiesvedībā Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas, kas taisa spriedumu, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, vērtējumu par naudas sodu, kas uzlikti uzņēmumiem par Kopienu tiesību pārkāpumu, apmēru ( 16 ). Arī šajā sakarā vērtēt var tikai juridiskos pamatus.

46.

Apelācijas tiesvedībā Tiesas kontroles priekšmets ir, pirmkārt, pārbaudīt, cik lielā mērā Pirmās instances tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus būtiskos apstākļus, lai novērtētu konkrētās rīcības smagumu saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, un, otrkārt, pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa no juridiskā viedokļa pietiekami ir atbildējusi uz visiem argumentiem, ko prasītājs ir izvirzījis lūguma par naudas soda atcelšanu vai tā apmēra samazināšanu pamatojumam ( 17 ).

47.

Turpinājumā es apkopoju abus pirmos apelācijas pamatus — iebildumu par pamatojuma neesamību naudas sodu apmēra palielināšanas nepieciešamībai saistībā ar iepriekšējo praksi un obligāto kritēriju, ko Tiesa ir izstrādājusi spriedumā apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 18 ) (ko prasītāja dēvē par spriedumu “Pioneer”), neievērošanu.

48.

Jautājumā par naudas sodu aprēķināšanu vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz izskatāmajā lietā aplūkojamo laika posmu ( 19 ) atbilstošā tiesību norma būtībā ir Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts. Saskaņā ar šo normu Komisija var uzlikt uzņēmumiem naudas sodu, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ [aiz neuzmanības] pārkāpj EKL 81. panta 1. punktu. Turklāt no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā gan pārkāpuma smagums, gan tā ilgums.

49.

Atbilstoši Tiesas judikatūrai Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētiem sodiem ir divējāds mērķis, kas galvenokārt ir vērsts uz to, lai sodītu par pretlikumīgām darbībām ( 20 ) un novērstu to atkārtošanos ( 21 ). Komisijas tiesības — īstenojot uzraudzības uzdevumu, ko tai uzliek EKL 85. pants — uzlikt uzņēmumiem naudas sodus, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ pārkāpj EKL 81. panta 1. punktu vai EKL 82. pantu, nav tikai uzdevums izmeklēt un apkarot atsevišķus pārkāpumus, bet tas ir saistīts arī ar pienākumu ievērot kopējo politiku, kura paredz konkurences jautājumos piemērot Līgumā noteiktos principus un šajā ziņā noregulēt uzņēmumu darbību ( 22 ).

50.

Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā ir maz konkrētu norāžu; kā jau iepriekš minēts, būtībā runa ir par “pārkāpuma smaguma” un “pārkāpuma ilguma” kritērijiem. Vēl ir jāņem vērā maksimālais naudas soda apmērs, kas ir noteikts 10% no [uzņēmuma] iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma. Komisijai ir rīcības brīvība noteikt naudas soda apmēru konkrētā gadījumā; šajā sakarā tai tiek piešķirta “plaša rīcības brīvība” vai attiecīgi “īpaši plaša rīcības brīvība”  ( 23 ), kas arī ir pakļauta noteiktiem noteikumiem, ko nosaka ne tikai Regula Nr. 17, bet kas daļēji izriet arī no judikatūrā izstrādātajiem vispārīgajiem tiesību principiem ( 24 ), kuru ievērošana ir jānodrošina Tiesai.

51.

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Komisijai ir rīcības brīvība attiecībā uz naudas sodu noteikšanā vērā ņemamo apstākļu izvēli, piemēram, lietas īpašajiem apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību, bet nav saistoša vai izsmeļoša kritēriju saraksta, kas būtu jāievēro visos gadījumos ( 25 ).

52.

Kā jau iepriekš minēts, Pirmās instances tiesai ir neierobežota brīvība pārbaudīt faktus, nosakot naudas sodus, tādēļ Tiesas kontrole aprobežojas ar tiesību jautājumu izskatīšanu ( 26 ).

53.

1970. gadu beigās Komisija ar lēmumu, kas ir sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 27 ) pamatā, sāka īstenot augstu finansiālu sankciju politiku smagu konkurences pārkāpumu gadījumā ( 28 ). Tiesa attiecīgajā spriedumā šādi vērtē šo naudas sodu apmēra palielinājumu: “Fakts, ka Komisija iepriekš piemēroja noteikta apmēra naudas sodus noteikta veida pārkāpumiem, neliedz tai iespēju paaugstināt šo apmēru Regulā Nr. 17 noteiktajās robežās, ja tas ir nepieciešams Kopienu konkurences politikas īstenošanas nodrošināšanai. Tieši pretēji — Kopienu konkurences noteikumu efektīva piemērošana prasa, lai Komisija varētu jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu apmēru šīs politikas vajadzībām.” ( 29 )

54.

1998. gadā Komisija pieņēma pirmās pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] apmēra noteikšanai, t.i., 1998. gada pamatnostādnes, vēlāk — 2006. gada pamatnostādnes. Pēc 1998. gada pamatnostādņu pieņemšanas uzlikto naudas sodu apmērs ir no jauna paaugstināts ( 30 ).

55.

Judikatūra gan šādas pamatnostādnes nekvalificē kā tiesību normas, kas pārvaldes iestādei katrā ziņā ir jāievēro; tomēr tās tiek uzskatītas par uzvedības normām ar ārēju iedarbību, kurās ir norādīta administratīvā prakse, kas jāievēro un no kuras konkrētā gadījumā pārvaldes iestādes nevar atkāpties, nenorādot iemeslus, kas būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Tiesa norāda, ka, pieņemot šādas uzvedības normas un pēc to publicēšanas paziņojot, ka turpmāk šīs normas tiks piemērotas gadījumos, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ir ierobežojusi savas rīcības brīvības izmantošanu. Atkāpi no pamatnostādnēm attiecīgajā gadījumā var uzskatīt par tādu vispārīgo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu. Tādējādi nevar noliegt, ka, ievērojot zināmus nosacījumus un ņemot vērā šo normu saturu, šādām vispārpiemērojamām uzvedības normām var būt tiesiskas sekas ( 31 ).

56.

Tiesas judikatūrā 1998. gada pamatnostādnes tiek vērtētas visnotaļ pozitīvi — pamatnostādņu vispārīgi un abstrakti noteiktā metodoloģija, lai noteiktu to naudas sodu apmēru, kas uzlikti atbilstoši Regulas Nr. 17 15. pantam, nodrošina uzņēmumu tiesisko drošību ( 32 ). Pamatnostādnes nav juridisks pamats naudas soda apmēra noteikšanai, tomēr tās precizē Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta piemērošanu ( 33 ). Tās ir saderīgas ne tikai ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, bet arī ar atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, vienlīdzīgas attieksmes principu un samērīguma principu ( 34 ).

57.

Abi pirmie apelācijas pamati lielā mērā pārklājas, tādēļ es tos izvērtēšu kopā.

58.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 38.–50. punktu, prasītāja apgalvo, ka, bez pamatojuma noraidot ADM argumentu, ka konkrētajā gadījumā nebija jāpaaugstina naudas sods saskaņā ar pamatnostādnēm naudas sodu jomā, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Turklāt, ņemot vērā tik būtisku [naudas sodu] apmēra palielinājumu ar atpakaļejošu spēku kā izskatāmajā lietā, ir vajadzīgs īpaši pārliecinošs pamatojums. Princips par kriminālsoda nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku nav pārkāpts tikai tādā gadījumā, ja naudas soda apmēra palielināšana bija iepriekš paredzama. Turpretī Komisija izskatāmajā lietā nav kā kritēriju piemērojusi nepieciešamību palielināt naudas soda apmēru, bet gan tikai balstījusies uz Regulas Nr. 17 15. pantu. Turklāt arī pašās 1998. gada pamatnostādnēs nav ņemts vērā kritērijs, ka, īstenojot Kopienas konkurences politiku, ir jāpalielina naudas soda apmērs.

59.

Otrajā pamatā prasītāja šo argumentu par pamatojuma trūkumu saista ar vēl vienu argumentu, ka tādējādi turklāt satura ziņā nav ievēroti Tiesas izstrādātie kritēriji, kas izriet no sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 35 ). Piemērojot šos kritērijus izskatāmajā lietā, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu. Komisija nav norādījusi Kopienas konkurences politikas izvirzītu prasību, kas vispārīgi vai konkrētajā gadījumā pamatotu naudas sodu apmēra palielināšanu, un arī Pirmās instances tiesa nav formulējusi šādas prasības.

60.

Visbeidzot, prasītāja šos abus izvirzītos iebildumus papildina ar atsauci uz 2006. gada pamatnostādnēm, kas ir Komisijas pieredzes ar pamatnostādnēm šajā darbības jomā rezultāts un kas galu galā saskaņā ar Komisijas viedokli ir vispiemērotākā procedūra. Prasītāja uzskata, ka par pamatojuma trūkumu saistībā ar naudas sodu apmēru, kas noteikts ar 1998. gada pamatnostādnēm, cita starpā acīmredzami liecina spēkā esošās 2006. gada pamatnostādnes. Tā uzskata, ka atbilstoši šīm pamatnostādnēm tādā lietā kā izskatāmā tiktu noteikti tikai 25% no šajā lietā piemēroto naudas sodu apmēra. Pat ja Komisija kā argumentu naudas sodu apmēra palielināšanai būtu minējusi Kopienas konkurences politikas prasību, ņemot vērā 2006. gada pamatnostādnes — un tajās noteiktos zemākos naudas sodus —, šādu palielināšanu nevarētu uzskatīt par pamatotu.

61.

Komisija uzskata, ka abi pamati katrā ziņā ir nepamatoti. Otrais pamats ir nepieņemams jau tādēļ vien, ka tas ir formulēts pārāk nenoteikti un vispārīgi; katrā ziņā argumenti būtībā ir tādi paši kā pirmajā pamatā minētie. Pirmās instances tiesa Pārsūdzētajā spriedumā esot atbildējusi uz prasītājas argumentiem par 1998. gada pamatnostādņu piemērošanu izskatāmajā lietā. Tā attiecīgās pamatnostādnes ir uzskatījusi par pēc būtības piemērojamām izskatāmajā lietā un izvērtējusi, vai to konkrētā piemērošanā nav pieļautas juridiskas kļūdas. Būtu neloģiski un lieki vēlreiz papildus izvērtēt, vai no attiecīgajām pamatnostādnēm izrietošais naudas sodu apmēra palielinājums ir bijis nepieciešams.

62.

Es nepiekrītu Komisijas izteiktajām šaubām par otrā pamata pieņemamību. Ir skaidri redzams, ka prasītāja iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa izskatāmajā lietā nav piemērojusi atbilstošo judikatūru, proti, pārbaudes kritēriju, kas izriet no sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 36 ).

63.

Par pamatu, kas attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu, ir jāatgādina, ka attiecīgais pienākums, kas ir kodificēts EKL 253. pantā, pirmkārt, ļauj ieinteresētām personām savu tiesību īstenošanas nolūkā skaidri un precīzi uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un, otrkārt, ļauj Kopienu tiesai uz šī pamata īstenot savus kontroles pienākumus ( 37 ). Konkrētais pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir jāizvērtē atkarībā no apstākļiem, kādi pastāv konkrētā gadījumā ( 38 ).

64.

Visbeidzot, ir jānorāda, ka jautājums par pienākuma norādīt pamatojumu piemērojamību ir tiesību jautājums, kas pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedībā, jo, šajā tiesvedībā veicot lēmuma likumības kontroli, noteikti jāņem vērā fakti, uz kuriem Pirmās instances tiesa balstījusies, lai nonāktu pie secinājuma, ka pamatojums ir pietiekams vai nepietiekams ( 39 ).

65.

Balstoties uz šīm norādēm, ir jāizvērtē, kas izskatāmās lietas sakarā ir jāsaprot ar pietiekami skaidru un precīzu pamatojumu, lai pēc tam varētu precizēt, vai tam atbilst Pārsūdzētais spriedums.

66.

Iebildums par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu izskatāmajā lietā attiecas uz “nepieciešamības” kritēriju saistībā ar naudas sodu apmēra palielināšanu. Prasītāja uzskata, ka no tās norādītā sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 40 ) izriet šāda pamatojuma obligātais raksturs.

67.

Sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija analīze liecina, ka Komisija toreiz ir norādījusi iemeslus nepieciešamībai vai vajadzībai palielināt naudas sodu apmēru. Šādu apmēru pamato pārkāpuma veids. Augstāks naudas sodu apmērs galvenokārt ir nepieciešams smagāko tiesību pārkāpumu gadījumos, it īpaši tad, kad — kā toreiz izskatāmajā lietā — mērķis ir saglabāt patēriņa preču cenas augstākā līmenī. Daudzi uzņēmumi turpinātu darbības, par kurām tiem ir zināms, ka tās ir pretrunā Kopienu tiesībām, jo peļņa, ko uzņēmumi gūst no šādām nelikumīgām darbībām, pārsniedz līdz šim piemēroto naudas sodu apmēru. No šādām darbībām var atturēt tikai par iepriekšējiem augstāki naudas sodi.

68.

Savā turpmākā tiesiskā vērtējumā Tiesa, balstoties uz Komisijas pārraudzības lomu ( 41 ) un it īpaši uz no tās izrietošo pienākumu ievirzīt uzņēmumu darbību Kopienas konkurences noteikumu izpratnē ( 42 ), secina, “ka, vērtējot pārkāpuma smagumu, lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisijai ir jāņem vērā ne vien lietas konkrētie apstākļi, bet arī situācija, kādā ir noticis pārkāpums, un tai ir jānodrošina, ka tās darbībai ir preventīva ietekme galvenokārt attiecībā uz tāda veida pārkāpumiem, kas īpaši apdraud Kopienu mērķu sasniegšanu”  ( 43 ). Komisija attiecīgos pārkāpumus ir pamatoti kvalificējusi kā ļoti smagus tiesību pārkāpumus. Komisija drīkstēja ņemt vērā arī apstākli, ka šāda prakse no tās gūstamās peļņas dēļ vēl aizvien ir relatīvi bieži sastopama, kaut gan jau sen ir atzīta tās nelikumība. Tādēļ neko nevar iebilst pret to, ka Komisija palielina naudas sodu apmēru, lai tādējādi pastiprinātu to preventīvo ietekmi ( 44 ). Līdzšinējais naudas sodu apmērs nav saistošs nākotnē, gluži pretēji, konkurenci regulējošo Kopienas tiesību aktu piemērošanas efektivitātes nodrošināšanai ir nepieciešams, lai Komisija varētu jebkurā laikā naudas sodu apmēru — Regulas Nr. 17 noteiktajās robežās — pielāgot konkurences politikas vajadzībām ( 45 ).

69.

Tādējādi izskatāmajā lietā analizējamo “nepieciešamības palielināt naudas sodu apmēru” aspektu Tiesa toreiz vērtēja “pārkāpuma smaguma” kritērija kontekstā, kas izriet no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta. Vērtējot šo kritēriju, Tiesa līdztekus “lietas konkrētiem apstākļiem” ņēma vērā arī “situāciju, kādā ir noticis pārkāpums,” un preventīvas ietekmes nodrošināšanu. Turklāt tā atzina, ka vispārīgie konkurences politikas iemesli pamato naudas sodu apmēra palielinājumu, un apmēra palielināšanas iespēju uzskatīja pat par nepieciešamu pasākumu Kopienas konkurences noteikumu lietderīgas iedarbības interesēs.

70.

Ņemot vērā, ka Tiesa šajā sakarā neprasīja, lai Komisija precīzi raksturotu nepieciešamību vai iesniegtu pamatojumu, kas attiektos uz konkrēto gadījumu, tā jautājumu par nepieciešamību faktiski atstāja Komisijas diskrecionārajā varā ( 46 ), kas Komisijai jāīsteno, ņemot vērā “pārkāpuma smaguma” kritēriju, kas izriet no Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta.

71.

Tiesa attiecīgo 1983. gada judikatūru par hronoloģiski pirms tam pieņemtu Komisijas lēmumu — tātad par laiku, kad nebija ne 1998. gada pamatnostādņu, ne arī citu līdzīgu dokumentu — turpināja attīstīt pēc attiecīgo pamatnostādņu stāšanās spēkā un pielāgoja to jaunajai situācijai.

72.

Spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, kas saistībā ar 1998. gada pamatnostādnēm ir uzskatāms par pamata ( 47 ) spriedumu, Tiesa atkārtoja savu judikatūru, ka līdzšinējais naudas sodu apmērs nav saistošs nākotnē ( 48 ). Uzņēmumi nevar paļauties ne uz līdzšinējo naudas sodu apmēra noteikšanas praksi, ne uz kādu konkrētu to aprēķināšanas metodi ( 49 ).

73.

Sprieduma 229. punktā Tiesa uzsver šo aspektu: “Tādējādi minētajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī var nolemt palielināt naudas sodu apmēru salīdzinājumā ar tiem, kuri piemēroti iepriekš.”

74.

Tiesa attiecīgā sprieduma 230. punktā nepārprotami attiecina tikko minēto judikatūru uz situācijām, kurām ir piemērotas 1998. gada pamatnostādnes: “Tas attiecas ne tikai uz gadījumiem, kad Komisija palielina naudas sodu apmēru, darot tos zināmus individuālā lēmumā, bet arī uz gadījumiem, kad šis palielinājums tiek veikts, konkrētos gadījumos piemērojot tādas vispārpiemērojamas rīcības [uzvedības] normas kā Pamatnostādnes.” ( 50 )

75.

Turklāt atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, izvērtējot “pārkāpuma smaguma” kritēriju, ir jāņem vērā daudzi aspekti, pie kuriem pieder arī “naudas sodu preventīvā iedarbība”  ( 51 ). Tas attiecas gan uz naudas sodu piemērošanu, nepiemērojot vispārpiemērojamas uzvedības normas, pieņemot individuālus lēmumus, gan arī uz gadījumiem, kad tiek piemērotas tādas vispārpiemērojamas uzvedības normas kā 1998. gada pamatnostādnes.

76.

No visa iepriekš minētā, izvērtējot abus pirmos pamatus, var secināt, ka no prasītājas minētā sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 52 ) neizriet, ka Komisijai attiecībā uz nepieciešamību paaugstināt naudas sodu apmēru ir pienākums izpildīt prasību norādīt detalizētu vai pat tādu pamatojumu, kas attiecas uz konkrēto gadījumu, ko Pirmās instances tiesa būtu varējusi ņemt vērā. Par to liecina arī jaunākās judikatūras analīze, it īpaši spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija ( 53 ), kas saistībā ar 1998. gada pamatnostādnēm ir uzskatāms par pamata spriedumu.

77.

Šādā kontekstā pārsūdzētais Pirmās instances tiesas spriedums ir drīzāk jāanalizē, ņemot vērā iebildumu par pamatojuma trūkumu.

78.

Tiesvedībā Pirmās instances tiesā naudas sodu apmēra palielināšanas problemātika — kā izriet no Pārsūdzētā sprieduma ( 54 ) — bija iekļauta principiālajā jautājumā par pamatnostādņu piemērojamību, proti, iebildumā par tiesiskās drošības principa un sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu.

79.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa prasītājas norādītajā Pārsūdzētā sprieduma 38.–50. punktā vispirms izskata jautājumu par atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, it īpaši ņemot vērā 1998. gada pamatnostādnes kā konkurences politikas instrumentu un to tiesisko ietekmi. Tā norāda, ka pamatnostādņu principiāls jauninājums ir naudas sodu tarifikācijas metode ( 55 ). Tālāk tā 44.–46. punktā atkārto iepriekš ( 56 ) plaši raksturoto judikatūru, atbilstoši kurai Komisijai nav liegts palielināt iepriekš piemēroto naudas sodu apmēru Regulā Nr. 17 norādītajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu, proti, gan pieņemot individuālus lēmumus, gan arī tādā gadījumā, ja apmērs tiek palielināts, konkrētiem gadījumiem piemērojot tādas vispārpiemērojamas uzvedības normas kā pamatnostādnes. Visbeidzot, Pārsūdzētā sprieduma 47. punktā Pirmās instances tiesa norāda: “Tādējādi, neskarot tālāk — 99. un turpmākajos punktos izklāstītos argumentus, ADM kļūdaini apgalvo, ka aizliegtās vienošanās kontekstā Komisijas izdarīta naudas sodu apmēra palielināšana ir acīmredzami nesamērīga, lai nodrošinātu Kopienas konkurences politikas īstenošanu.”

80.

Norādītajā 99. un turpmākajos punktos ir aplūkots prasības pamats par samērīguma principa pārkāpumu. Pirmās instances tiesas apsvērumi attiecas uz naudas soda apmēra noteikšanu, ievērojot pārkāpuma smagumu un ilgumu, it īpaši ņemot vērā tirgus faktora nozīmi. Par naudas soda palielināšanas nepieciešamību gan nav minēti tieši argumenti, tomēr iepriekš veiktā analīze liecina, ka Pirmās instances tiesa ir sekojusi norādēm ( 57 ) un jautājumu par naudas sodu apmēra palielināšanu ir izvērtējusi, balstoties uz “pārkāpuma smaguma” kritēriju.

81.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Pirmās instances tiesa Tiesas judikatūras izpratnē ir pareizi izvērtējusi “nepieciešamības” palielināt naudas sodu apmēru kritēriju, kas izriet no sprieduma apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija ( 58 ), balstoties uz “pārkāpuma smaguma” kritēriju, nesaistot to ar papildu prasību norādīt pamatojumu, kas pārsniedz 1998. gada pamatnostādņu noteiktās robežas. Spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija liecina, ka šis izvērtējums nav pretrunā arī soda atpakaļejoša spēka aizliegumam.

82.

Turklāt jānorāda, ka ar abiem šeit aplūkotajiem pamatiem būtībā ir apšaubīta 1998. gada pamatnostādnēs noteiktā naudas sodu aprēķināšanas metode, lai arī prasītāja to nav tieši formulējusi. Tomēr Tiesa ir atzinusi šo pamatnostādņu saderību ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, vienādas attieksmes principu un samērīguma principu ( 59 ).

83.

Katra individuālā lēmuma gadījumā papildus prasīt atkārtoti un attiecībā uz šo konkrēto gadījumu pamatot vispārīgo un abstrakto [naudas sodu] aprēķināšanas politiku, uz ko balstās pamatnostādnes, būtībā nozīmētu apdraudēt pamatnostādnēs noteiktās [naudas sodu] aprēķināšanas metodes ( 60 ).

84.

Papildus vēlos arī norādīt, ka, neskatoties uz Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai 1998. gada pamatnostādnēs noteiktā naudas sodu aprēķināšanas metode ir saderīga ar Regulas Nr. 17 15. panta norādēm ( 61 ), attiecīgās metodes kritika, it īpaši attiecībā uz pārskatāmības trūkumu, nav pieklususi ( 62 ), kaut gan saistībā ar piemērošanas praksi iezīmējas zināma sistēma ( 63 ). Stājoties spēkā 2006. gada pamatnostādnēm, ir atrisināti daži no šiem kritizētajiem aspektiem, jo ir mainīta pati metode; tas cita starpā attiecas uz tagad novecojušo iedalījumu “sīkākos [mazāk svarīgos] pārkāpumos”, “smagos pārkāpumos” un “sevišķi smagos pārkāpumos” 1998. gada pamatnostādņu 1.A punktā jeb tā saukto tarifikāciju ( 64 ). Tomēr nemainīgs ir palicis fakts, ka Komisijai tāpat kā iepriekš ir plaša rīcības brīvība, aprēķinot naudas sodus ( 65 ). Lai gan atbilstoši EKL 229. pantam un Regulas Nr. 17 15. pantam Tiesai ir neierobežota jurisdikcija ( 66 ), tomēr tiesiskās drošības izpratnē būtu vēlams, lai administratīvā rīcības brīvība balstītos uz skaidriem naudas sodu aprēķināšanas kritērijiem ( 67 ).

85.

Saistībā ar prasītājas argumentiem, ka ir jāpiemēro 2006. gada pamatnostādnes, ir jāpiebilst, ka nav nekāda pamata papildus 1998. gada pamatnostādnēm piemērot vēl arī vēlākās 2006. gada pamatnostādnes un, “ņemot tās vērā”, izvērtēt [naudas sodu] palielinājumu ( 68 ). Izskatāmajā lietā apstrīdētais Komisijas lēmums tika pieņemts 2001. gada 2. oktobrī. Toreiz bija spēkā 1998. gada pamatnostādnes. 2006. gada pamatnostādnes aizliegtas vienošanās procedūrām tiek piemērotas tikai no , tādēļ tām izskatāmajā apelācijas tiesvedībā nav nozīmes.

86.

Arī ņemot vērā Komisijas īstenotās politikas vēlākās izmaiņas, tās ar atpakaļejošu spēku nevar precizēt Komisijas rīcības brīvību.

87.

Visbeidzot, ja Tiesa piemērotu attiecīgās pamatnostādnes, tas nozīmētu tikai to, ka apelācijas instances tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ ar savu vērtējumu aizstātu Pirmās instances tiesas vērtējumu ( 69 ).

88.

Tādējādi Pirmās instances tiesa ir lēmusi atbilstoši Tiesas judikatūras prasībām, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, un tās lēmums ir pietiekami skaidri un precīzi pamatots. Tādēļ es ierosinu noraidīt pirmo un otro pamatu kā nepamatotus.

89.

Ir jāatsaucas uz pastāvīgo judikatūru, atbilstoši kurai pamatnostādnēs noteiktā [naudas sodu] aprēķināšanas metode, ciktāl tā kā sākuma summu izmanto pamatapjomu, kas nav noteikts atkarībā no attiecīgā apgrozījuma, nepārkāpj Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu ( 70 ).

90.

1998. gada pamatnostādņu principiāls jauninājums salīdzinājumā ar līdz tam piemēroto praksi ir tāds, ka par aprēķinu sākuma summu izmanto pamatapjomu, kas noteikts, balstoties uz minētajās pamatnostādnēs šajā sakarā paredzētām kategorijām, kuras atspoguļo dažādas pārkāpumu smaguma pakāpes, bet kurām nav nekāda sakara ar attiecīgo apgrozījumu. Šī metode galvenokārt ir balstīta uz naudas sodu tarifikāciju, kaut arī tā ir relatīva un mainīga ( 71 ).

91.

Šajās pamatnostādnēs jēdziens “apgrozījums” netiek tieši izmantots, izņemot saistībā ar limita ievērošanu, kas saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu ir noteikts 10% apmērā no uzņēmuma kopējā apgrozījuma ( 72 ). No otras puses, tajās ir netieši piesaistes elementi, kas cita starpā ir saistīti ar uzņēmumu apgrozījumu ( 73 ). Tātad pamatnostādnes pieļauj, ka apgrozījums nav tikai limits, bet tiek ņemts vērā arī naudas sodu aprēķināšanas procesā. Tas tādēļ, ka apgrozījums ir “noderīgs un atbilstīgs uzņēmuma ekonomiskās ietekmes rādītājs (kopējais apgrozījums), kā arī uzņēmuma darbības ietekmes uz konkurenci rādītājs (apgrozījums attiecīgajā tirgū)” ( 74 ), lai arī, ņemot vērā Komisijas rīcībā esošo vērtēšanas kritēriju plašo izvēli, tas ir tikai viens no ļoti daudziem kritērijiem ( 75 ).

92.

Izvirzot attiecīgo pamatu, ADM grib panākt, lai tiktu ņemts vērā apgrozījums konkrētajā tirgū, par ko Komisija Apstrīdētajā lēmumā uzskata attiecīgā produkta apgrozījumu “pasaulē”, turpretī prasītāja uzskata, ka runa ir par “EEZ mēroga” produkta apgrozījumu.

93.

Atsaucoties it īpaši uz Pārsūdzētā sprieduma 75.–81. punktu, prasītāja apgalvo, ka, ļaujot Komisijai Apstrīdētajā lēmumā kā atbilstošu sākuma punktu vispār neņemt vērā apgrozījumu, kurš EEZ mērogā realizēts ar attiecīgo preci, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi tiesību principus, kas ir piemērojami naudas sodu aprēķināšanai. Apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta tiesību kļūda, attiecīgā produkta apgrozījumu EEZ mērogā neizmantojot ne kā sākuma punktu, aprēķinot naudas soda apmēru, ne arī vēlāk kā ietekmes uz naudas soda apmēru faktoru. Rezultātā naudas sods ir daudzkārt lielāks par attiecīgās preces apgrozījumu EEZ mērogā ( 76 ).

94.

Pārsūdzētā sprieduma 78. punktā gan ir pareizi apkopoti principi, kas jāpiemēro naudas sodu noteikšanā. Tomēr Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepiemērojot savas juridiskās atziņas izskatāmajā lietā.

95.

2006. gada pamatnostādnes parāda, kādā veidā attiecīgā produkta apgrozījums EEZ mērogā ir jāpiemēro kā atbilstīgs sākuma punkts, lai novērtētu kaitējumu konkurencei konkrētās preces tirgū Kopienā un aizliegtās vienošanās dalībnieku relatīvo nozīmi saistībā ar attiecīgo preci. Izmantojot šādu aprēķinu, ADM būtu piemērota tika daļa no apstrīdētā naudas soda apmēra.

96.

Komisija norāda, ka vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta kontrolēt veidu, kādā Komisija katrā konkrētajā gadījumā ir novērtējusi prettiesiskās rīcības smagumu ( 77 ). Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu un ir ņēmusi vērā visus būtiskos faktorus, kā arī ir izvērtējusi ADM argumentus. Ņemot vērā iepriekš minēto, attiecīgais pamats ir jānoraida.

97.

Pārsūdzētā sprieduma 75.–81. punktā, uz ko atsaucas prasītāja, Pirmās instances tiesa izvērtē prasības pamatu, kas saistīts ar samērīguma principa pārkāpumu, tiktāl, ciktāl uzliktais naudas sods pārsniedz tirdzniecības apgrozījumu no šīs preces pārdošanas EEZ aizliegtās vienošanās pastāvēšanas laikā, un noraida to. 76. un 77. punktā Pirmās instances tiesa atsauc atmiņā pastāvīgo judikatūru par pārkāpuma smaguma novērtēšanu, norādot, ka naudas soda noteikšanas mērķiem ir pieļaujams ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, gan iesaistītajiem uzņēmumiem piederošo tirgus daļu konkrētajā tirgū, turklāt ir svarīgi nevienam no šiem skaitļiem nepiešķirt nesamērīgi lielu nozīmi salīdzinājumā ar citiem faktoriem un atbilstoša naudas soda noteikšana nevar būt vienkārša, ar kopējo tirdzniecības apgrozījumu pamatota aprēķina iznākums.

98.

Pārsūdzētā sprieduma 78. un 79. punktā Pirmās instances tiesa norāda, ka attiecīgās preces tirdzniecības apgrozījums ir tikai viens no vairākiem kritērijiem, kas jāņem vērā. Līdz ar to — pretēji ADM norādītajam — šim kritērijam būtu piešķirta nesamērīgi liela nozīme tad, ja naudas soda samērīgums tiktu pārbaudīts tikai naudas soda un attiecīgā produkta tirdzniecības apgrozījuma savstarpējas attiecības analīzē.

99.

80. punktā ir noteikts šādi: “Katrā ziņā ar vienīgo ADM izvirzīto apstākli — ka uzliktais naudas sods pārsniedz šīs preces tirdzniecības apgrozījuma apmēru EEZ aizliegtās vienošanās pastāvēšanas periodā vai pat to ievērojami pārsniedz — nepietiek, lai pierādītu, ka naudas sods ir nesamērīgs. Naudas soda samērīgums ir jāizvērtē, ievērojot visus faktorus, kuri Komisijai ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu, proti, pārkāpuma raksturs, tā konkrētā ietekme uz konkrēto tirgu un ģeogrāfiskā tirgus lielums. Lēmuma pamatotība saistībā ar dažiem no šiem kritērijiem, ievērojot ADM argumentus, tiks apskatīta turpmāk.”

100.

Tādējādi kļūst skaidrs, ka jautājumā par attiecīgā prasītājas iebilduma pamatotību nepietiek aplūkot tikai apstrīdēto Pārsūdzētā sprieduma 75.–81. punktu.

101.

No vienas puses, lai labāk izprastu situāciju, ir jāņem vērā tas, ko saistībā ar izskatāmo tēmu Pirmās instances tiesa ir secinājusi no Apstrīdētā lēmuma. Šajā sakarā Pārsūdzētā sprieduma 59. punktā par Komisijas novērtēto pārkāpuma smagumu ir teikts šādi:

“Lai novērtētu šos elementus, Komisija ir izvēlējusies aprēķinos izmantot iesaistīto uzņēmumu tirdzniecības apgrozījumu, visā pasaulē pārdodot nātrija glikonātu pārkāpuma pēdējā gadā, proti, 1995. gadā. Šajā sakarā Komisija ir uzskatījusi, ka, “tā kā [nātrija glikonāta tirgus ir] pasaules tirgus, šie skaitļi [sniedz] visatbilstošāko priekšstatu par uzņēmumu — dalībnieku kapacitāti nodarīt nozīmīgu kaitējumu pārējiem kopējā tirgus dalībniekiem un/vai EEZ” [..]. Komisija ir piebildusi, ka tā uzskata, ka šo metodi apstiprināja apstāklis, ka šī bija pasaules mēroga aizliegtā vienošanās, kuras mērķis, cita starpā, bija sadalīt tirgu pasaules līmenī un tādējādi noteiktās EEZ tirgus zonās novērst konkurenci. Turklāt tā uzskatīja, ka katra no aizliegtās vienošanās dalībnieku tirdzniecības apgrozījums pasaules līmenī tāpat parādīja tā ieguldījumu aizliegtās vienošanās efektivitātē kopumā vai tieši pretēji — nestabilitāti, kas ietekmētu šo aizliegto vienošanos, ja šis dalībnieks tajā nebūtu piedalījies [..].”

102.

Tādējādi Pirmās instances tiesa Pārsūdzētā sprieduma 82.–87. punktā secina, ka pamatnostādnes neparedz, ka iesaistīto uzņēmumu tirdzniecības apgrozījums — vai nu kopējais apgrozījums, vai konkrētās preces tirdzniecības apgrozījums — ir atskaites punkts, lai aprēķinātu naudas sodu, un vēl jo mazāk, ka tie ir vienīgie atbilstošie kritēriji, lai novērtētu pārkāpuma smagumu. Savukārt Komisija var ņemt vērā tirdzniecības apgrozījumu kā vienu no atbilstīgajiem faktoriem, it īpaši, ja saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta trešo līdz sesto daļu Komisija pielāgo summu, lai nodrošinātu, ka naudas sodiem ir pietiekama preventīva iedarbība.

103.

Kā tas izriet no Lēmuma 378.–382. apsvēruma, pretēji ADM norādītajam Komisija šajā kontekstā bija ņēmusi vērā konkrētās preces tirdzniecības apgrozījumu iesaistītajām personām. Lai piemērotu atšķirīgu attieksmi iesaistītajiem uzņēmumiem, Komisija balstījās uz šo uzņēmumu tirdzniecības apgrozījumu no nātrija glikonāta pārdošanas pasaules tirgū pārkāpuma perioda pēdējā gadā, proti, 1995. gadā.

104.

Pārsūdzētā sprieduma 87. punktā ir noteikts šādi: “Šajā gadījumā aizliegtā vienošanās apvieno uzņēmumus, kuriem pieder gandrīz viss konkrētās preces tirgus pasaules līmenī. Turklāt aizliegtā vienošanās attiecas uz cenu noteikšanu un tirgus sadalīšanu, piešķirot tirdzniecības kvotas. Šādā gadījumā atšķirīgas attieksmes pret iesaistītajiem uzņēmumiem kontekstā Komisija var tiesiski par pamatu izmantot šīs aizliegtās vienošanās dalībnieku tirdzniecības apgrozījumu no nātrija glikonāta pārdošanas pasaules līmenī. Tā kā šīs atšķirīgās attieksmes mērķis ir novērtēt pārkāpuma izdarītāju faktisko kapacitāti nodarīt kaitējumu konkurencei, izdarot darbības, kas uzskatāmas par pārkāpumu, un tāpēc ņemt vērā to specifisko nozīmi aizliegtās vienošanās ietvaros, Komisija nepārsniedza plašo rīcības brīvību novērtējumā, konstatējot, ka attiecīgo aizliegtās vienošanās dalībnieku pasaules tirgus daļa ir piemērota norādošā vērtība.”

105.

Pirmās instances tiesa, turpinot izvērtēt attiecīgo lietu, 113. un 114. punktā atgriežas pie iebilduma par produkta apgrozījuma EEZ mērogā ignorēšanu. Izvērtējot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu saistībā ar Komisijas lēmumu lietā “Cinka fosfāts”  ( 78 ), ko prasītāja min salīdzinājumam, Pirmās instances tiesa 113. punktā cita starpā norāda, ka “aizliegtās vienošanās, kura ir Lēmuma priekšmets, apstākļi atšķiras no apstākļiem tā dēvētajā “Cinka fosfāta” lēmumā. Faktiski aizliegtā vienošanās par cinka fosfāta tirgu attiecās tikai uz EEZ teritoriju, kamēr aizliegtā vienošanās par nātrija glikonātu aptvēra visu pasauli”. Tūlīt pēc tam Pirmās instances tiesa 114. punktā norāda, ka “Komisijas noteiktā pamatsumma par ADM izdarīto pārkāpumu izskatāmajā gadījumā ir atbilstoša, ievērojot visus apstākļus, ko Komisija ir norādījusi Lēmumā, un ievērojot dažu šo apstākļu novērtējumu šajā spriedumā”.

106.

No iepriekš minētā izriet, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Pirmās instances tiesa ne tikai ir apkopojusi atbilstošos principus, bet arī ir piemērojusi no tiem izrietošās atziņas konkrētai izvērtējamai lietai. Tā turklāt ir ņēmusi vērā argumentu par attiecīgā produkta apgrozījuma EEZ mērogā ( 79 ) iekļaušanu izvērtējumā un, nepieļaujot tiesību kļūdu, ir uzskatījusi to par vienu no vairākiem kritērijiem. Pēc tam tā ir paskaidrojusi, ka un kāpēc aizliegtās vienošanās dalībnieku apgrozījums no nātrija glikonāta pārdošanas pasaules mērogā bija piemērots piesaistes faktors naudas soda aprēķināšanai, ar ko vienlaicīgi netieši ir paskaidrots, kādēļ nav izmantots attiecīgais produkta apgrozījums EEZ mērogā. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir juridiski pietiekami izvērtējusi prasītājas izvirzīto argumentu.

107.

Visbeidzot, apelācijas tiesvedībā nav pārbaudāms ( 80 ) Pirmās instances tiesas sniegtais vērtējums, ka “Komisijas noteiktā pamatsumma par ADM izdarīto pārkāpumu izskatāmajā gadījumā ir atbilstoša, ievērojot visus apstākļus, ko Komisija ir norādījusi Lēmumā, un ievērojot dažu šo apstākļu novērtējumu šajā spriedumā”.

108.

Uz ADM atkārtoto mēģinājumu piemērot 2006. gada pamatnostādnes kā 1998. gada pamatnostādņu uzlaboto versiju vēlreiz ir jāatbild, ka 2006. gada pamatnostādnes neattiecas uz izskatāmo lietu ( 81 ).

109.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka attiecīgais pamats ir nepieņemams, ciktāl tā mērķis ir panākt, lai principā no jauna tiktu izvērtēts piemērotais naudas sods, un pārējā daļā tas ir nepamatots.

110.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 107.–113. punktu, prasītāja iebilst, ka, atzīstot, ka objektīvās atšķirības pamato dažādos naudas sodu apmērus salīdzinājumā ar ļoti līdzīgo “Cinka fosfāta” lietu ( 82 ), Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

111.

Pirmkārt, spriedumi, uz kuriem Pirmās instances tiesa norāda 108.–110. punktā, neattiecas uz izskatāmo lietu. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai, it īpaši 209. punktam spriedumā apvienotajās lietās Dansk Rørenindustri u.c., Komisija pēc pamatnostādņu pieņemšanas pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu tad, kad tā no tām atkāpjas, nenorādot pamatojumu.

112.

Otrkārt, Komisija nav minējusi nevienu būtisku faktoru, kas tās piemēroto aspektu kontekstā, pieņemot lēmumu par naudas soda uzlikšanu, faktiski nošķirtu nātrija glikonāta lietu no cinka fosfāta lietas. Abos gadījumos Komisija naudas soda pamatapjoma aprēķināšanai ir izmantojusi vienādus faktorus. Pretēji Pirmās instances tiesas apgalvojumam pamatapjoma noteikšanai nav izmantots [produkta] apgrozījums pasaules tirgū. Nātrija glikonāta lietā apgrozījums pasaules tirgū kā kritērijs iedalījumam trijās grupās ir izmantots tikai vēlākā aprēķina sastādīšanas stadijā, lai nodrošinātu [naudas soda] preventīvu iedarbību. Apstrīdētajā lēmumā piemērotais naudas sods salīdzinājumā ar cinka fosfāta lietā piemēroto naudas sodu diskriminē ADM.

113.

Visbeidzot, ADM apgalvo, ka, balstoties uz Komisijas vērā ņemtajiem faktoriem, Pirmās instances tiesa savas neierobežotās jurisdikcijas ietvaros Pārsūdzētā sprieduma 114. punktā ir secinājusi, ka naudas sods ir atbilstošs ( 83 ). Šo secinājumu Tiesa izņēmuma kārtā var pārbaudīt, proti, pārliecināties, vai nav pieļauta tiesību kļūda. Pat ņemot vērā tikai tos faktorus, uz kuriem savu lēmumu ir balstījusi Komisija — kā to ir izdarījusi Pirmās instances tiesa —, var secināt, ka izskatāmā lieta ir ļoti līdzīga cinka fosfāta lietai. Pirmās instances tiesa papildus nav minējusi nevienu atšķirīgu faktoru, kas varētu sniegt citādu rezultātu. Turklāt ADM apgalvo, ka Pirmās instances tiesa savas neierobežotās jurisdikcijas ietvaros nedrīkst pārkāpt vienlīdzīgas attieksmes principu, atļaujot Komisijai piemērot ADM diskriminējošu naudas sodu, kamēr attieksme pret citiem atšķiras. Visbeidzot, ja Pirmās instances tiesa tomēr ir atradusi attiecīgu papildu faktoru, kas izskatāmajā lietā pamato lielāku naudas soda apmēru, tā šo faktoru nav darījusi zināmu ar vajadzīgo precizitāti. Tiktāl pamatojums, kas norāda tikai uz visiem faktoriem, ko Komisija ir minējusi savā lēmumā, ir nepietiekams.

114.

Komisija iebilst, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pieņemot lēmumu. It īpaši pati prasītāja pirmajā instancē nav pamatoti raksturojusi, kādā mērā izskatāmā lieta ir konkrēti salīdzināma ar spriedumu cinka fosfāta lietā un kur faktiski ir saskatāma nevienāda attieksme.

115.

Vienādas attieksmes princips ir Kopienu tiesību vispārīgais princips, kas tātad ir jāievēro arī procedūrā, kas uzsākta saskaņā ar EKL 81. pantu.

116.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips noteic, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata ( 84 ).

117.

Tātad, ciktāl prasītāja saistībā ar vienādas attieksmes principa pārkāpumu atsaucas uz citas aizliegtas vienošanās situāciju un tās sakarā pieņemto Komisijas lēmumu, ir jānorāda — kā to, starp citu, ir izdarījusi arī Pirmās instances tiesa Pārsūdzētā sprieduma 108.–112. punktā —, ka iepriekšējā Komisijas lēmumu prakse nav izmantojama kā naudas sodu tiesiskais pamats konkurences jomā un ka lēmumi, kuri attiecas uz citām lietām, var tikai palīdzēt noteikt, vai pastāv diskriminācija, ņemot vērā to, ka tādi to apstākļi kā tirgi, produkti, uzņēmumi un attiecīgie laikposmi visdrīzāk nebūs vienādi ( 85 ).

118.

Šādos apstākļos prasītājai bija jāpierāda Pirmās instances tiesai, kādēļ tās norādītā situācija faktiski ir salīdzināma situācija iepriekš minētās judikatūras izpratnē.

119.

Pārsūdzētā Pirmās instances tiesas sprieduma daļā attiecībā uz prasītājas argumentu izklāstu, ko tā nav apstrīdējusi, ir noteikts šādi: “Tā norāda, ka, lai gan abas lietas daļēji norisinājās vienā un tajā pašā laika periodā un ir salīdzināmas ne vien no attiecīga tirgus viedokļa, bet arī no pārkāpuma smaguma un ilguma viedokļa, Komisija ir ņēmusi vērā ierobežoto cinka fosfāta tirgus lielumu Eiropā un šajā otrajā lietā noteikusi kopējo naudas sodu 11,95 miljonu EUR apmērā (vai 75% no attiecīgas preces kopējā pārdošanas apjoma) salīdzinājumā ar kopējo naudas sodu 40 miljonu EUR apmērā nātrija glikonāta lietā (vairāk nekā 200% no preces kopējā pārdošanas apjoma EEZ). Turklāt ADM atzīmē, ka tā dēvētajā “Cinka fosfāta” lietā pamatsumma tika noteikta 3 miljonu EUR apmērā uzņēmumiem, kuriem piederēja vairāk nekā 20% liela tirgus daļa, un 0,75 miljonu EUR apmērā uzņēmumam, kam piederēja nozīmīgi mazāka tirgus daļa. ADM atgādina, ka nātrija glikonāta lietā Komisija sākuma summu naudas soda aprēķināšanai noteica 10 miljonu EUR apmērā uzņēmumiem, kuriem piederēja vairāk nekā 20% liela tirgus daļa, un 5 miljonu EUR apmērā uzņēmumiem, kuriem piederēja ievērojami mazāka tirgus daļa.” ( 86 )

120.

Uz to Pirmās instances tiesa 113. un 114. punktā, kas cita starpā ir apstrīdēti, atbild šādi:

121.

Pirmajā no abiem minētajiem punktiem Pirmās instances tiesa ir juridiski pietiekami atbildējusi uz visiem ADM izvirzītajiem argumentiem. Turklāt izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja — kā tas izriet no argumentācijas izklāsta Pārsūdzētajā spriedumā — nav tuvāk raksturojusi, konkrēti kuros aspektos ir salīdzināms attiecīgo tirgu apjoms, kā arī pārkāpuma smagums un ilgums.

122.

Par vērtējumu, ko Pirmās instances tiesa ir sniegusi otrajā no abiem minētajiem punktiem, vēl ir jāpiebilst, ka Tiesa taisnīguma apsvērumu dēļ nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas vērtējumu, kas pieņem spriedumu, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju attiecībā uz naudas sodu apmēru ( 87 ).

123.

Visbeidzot, jānorāda, ka prasītājas atsauce uz spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija ( 88 ) ir neefektīva. Izvirzot attiecīgo argumentu tā apgalvo, ka Komisija pārkāpj pamatnostādnes, ja tā bez pamatojuma no tām atkāpjas. Prasītāja neatklāj, kāds tam ir sakars ar vienādas attieksmes principu cinka fosfāta lietas kontekstā.

124.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku noraidīt attiecīgo pamatu kā nepamatotu.

125.

Pamatapjoma noteikšanai 1998. gada pamatnostādņu 1.A punktā tiek nošķirtas trīs pārkāpuma smaguma kategorijas, ko raksturo katrai sava atšķirīga naudas soda sākumsumma — pārkāpumi tiek grupēti “sīkākos [mazāk smagos] pārkāpumos”, “smagos pārkāpumos” un “sevišķi smagos pārkāpumos”. Tie tiek grupēti, balstoties uz vairākiem kritērijiem, tostarp uz to “faktisko ietekmi uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt”.

126.

Šajā sakarā prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nosakot aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirgu. Tiek izvirzīts iebildums par principa ievērot pašu pieņemtās normas pārkāpumu, Pirmās instances nesniegto atbildi uz jautājumu par ietekmi, kādu rada grozītā tirgus definīcija, kā arī par pierādīšanas pienākuma pārnešanas nepieļaujamību.

127.

Ņemot vērā, ka attiecīgie trīs pamati būtiski dublējas, es tos izvērtēšu visus kopā.

128.

Attiecīgo pamatu vienojošais sākumpunkts ir fakts, ka ADM uzskata, ka Komisija ir pārāk sašaurināti definējusi konkrētās preces tirgu un tādējādi ir kļūdaini uz tā pamata izdarītie secinājumi par konkrēto ietekmi uz tirgu. Komisija konkrētās preces tirgu ir definējusi tādējādi, ka šis “tirgus sastāv no nātrija glikonāta cietas vielas un šķidrā formā un tā izejvielas — glikonskābes”  ( 89 ).

129.

Atbildot uz administratīvā procesa laikā ADM izvirzītajiem argumentiem, Komisija ir atzinusi, ka nātrija glikonātam ir vairāki daļēji aizstājēji atkarībā no piemērošanas jomas, taču uzskatījusi, ka nekas neliecina, ka šie izstrādājumi faktiski ietekmētu nātrija glikonāta cenas. Gluži pretēji, tā uzskatīja, ka vairāki apstākļi ir pretrunā ADM apgalvojumam. Tādējādi tā apgalvoja, ka nātrija glikonātam nav pilnīga aizstājēja un ka, ievērojot, ka šis izstrādājums bija videi draudzīgāks, noteikti izmantotāji deva tam priekšroku salīdzinājumā ar iespējamiem aizstājējiem. Turklāt tā uzskatīja, ka šo viedokli apstiprina, pirmkārt, aizliegtās vienošanās dalībnieku klientu sniegtās atbildes un, otrkārt, pašas aizliegtās vienošanās pastāvēšana, kas aprobežojās ar nātrija glikonātu un kas tādējādi saskaņā ar Komisijas viedokli bija pierādījums, ka paši dalībnieki ir uzskatījuši, ka tirgus aprobežojas ar nātrija glikonātu ( 90 ).

130.

Prasītāja uzskata, ka Pārsūdzētā sprieduma 238. punktā Pirmās instances tiesa ir nepamatoti noraidījusi iebildumu par kļūdainu konkrētā tirgus definīciju.

131.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 226.–239. punktu, tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi principu, ka Komisijai ir jāievēro normas, ko tā pati ir pieņēmusi — izskatāmajā lietā tās ir pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai. Aizliegtās vienošanās ietekmes uz konkrēto tirgu izvērtējuma kontekstā pareiza konkrētās preces tirgus definīcija ir neaizstājams sākumpunkts, lai veiktu šo izvērtējumu. Ja — kā tas ir izskatāmajā lietā — konkrētās preces tirgus ir definēts pārāk šauri, tad arī secinājumi par aizliegtās vienošanās ietekmi, kas balstīti uz attiecīgo definīciju, ir neprecīzi. Komisija ir kļūdaini definējusi konkrēto tirgu, kā rezultātā ir kļūdaini noteikta ietekme uz tirgu. Ņemot vērā, ka nātrija glikonāts ir tikai viens no daudziem helātu reaģentiem, veidojot tikai 20% no to apjoma, un tāpēc ir viegli aizstājams, aizliegtā vienošanās neīstenoja tai piedēvēto varu tirgū.

132.

Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uz attiecīgajiem ADM argumentiem atbildot, ka ADM pašai ir jāpierāda, ka konkrētais tirgus ir definējams citādāk, nekā to ir izdarījusi Komisija. Šajā sakarā ADM apgalvo, ka, gluži pretēji, Komisija ir tā, kurai ir jāpierāda aizliegtās vienošanās ietekme uz konkrēto tirgu, kas atbilstoši pamatnostādnēm nozīmē arī definēt konkrētās preces tirgu. Kamēr šāda definīcija nav formulēta, pierādīšanas pienākumu nevar uzlikt otram lietas dalībniekam, tātad — ADM.

133.

Otrkārt, atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 234.–236. punktu, prasītāja iebilst, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, neatbildot uz ADM argumentu, ka plašākas tirgus definīcijas piemērošanas gadījumā pierādījumi apstiprinātu, ka aizliegtā vienošanās neietekmē tirgu.

134.

Prasības pieteikumā Pirmās instances tiesai ADM cita starpā ar tabulu palīdzību ir raksturojusi, ka nātrija glikonāts veido tikai 20% no vērā ņemamiem helātu reaģentiem. Tas ir spēcīgs arguments par labu ADM secinājumam, ka aizliegtā vienošanās cenu kontroles ziņā nav bijusi efektīva. ADM ir pierādījusi, ka cenu veidošanās helātu reaģentu aizstājējiem pirms aizliegtās vienošanās, tās laikā un pēc aizliegtās vienošanās cieši korelē ar nātrija glikonāta cenām. Šie pierādījumi neapšaubāmi apliecina, ka par cenu izmaiņām ir atbildīgi citi faktori, nevis aizliegtā vienošanās.

135.

Treškārt, atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 230., 234., 236. un 237. punktu, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa apvērš pierādīšanas pienākumu, pieprasot ADM pierādīt, ka cenas būtu tādas pašas arī bez aizliegtās vienošanās.

136.

Pārsūdzētā sprieduma 177. un 184. punktā Pirmās instances tiesa uz ADM argumentu, ka Komisijai ir jāraksturo, kāda būtu cenu attīstība, ja nebūtu aizliegtās vienošanās, konkrēti — ka aizliegtās vienošanās gadījumā cenas ir augstākas nekā šādas vienošanās neesamības gadījumā, sniedza atbildi, ka tas ir neatrisināms uzdevums. Neskatoties uz to, Pirmās instances tiesa 237. punktā uzliek ADM tieši šādu pienākumu pierādīt, ka aizliegtā vienošanās nav radījusi nekādu ietekmi. ADM uzskata, ka tādējādi Pirmās instances tiesa nepamatoti pārnes pierādīšanas pienākumu. Pamatnostādnes pieprasa, lai Komisija pierādītu aizliegto vienošanos izraisīto ietekmi. Tomēr tās neparedz, ka ADM būtu jāpierāda šādas ietekmes neesamība.

137.

Komisija uzskata, ka šis ADM iebildums nav pamatots un ir skaidrojams ar kļūdainu Pārsūdzētā sprieduma izpratni. Pārsūdzētā sprieduma 229. punktā Pirmās instances tiesa uzsver, ka izskatāmajā lietā jautājums par tirgus definīciju ir radies nevis tādēļ, lai konstatētu pārkāpuma esamību, bet gan tādēļ, lai noteiktu pārkāpuma smagumu. Pirmās instances tiesa atzīst, ka ADM pirmajā instancē nav pierādījusi, ka faktiskās ietekmes vērtējums uz konkrēto tirgu būtu bijis citāds, ja būtu piemērota grozīta tirgus definīcija. Tagad ADM no Tiesas pieprasa apelācijas instancē izskatīt jautājumu par faktiem, ko ADM pati savlaicīgi nav izvirzījusi izskatīšanai pirmajā instancē.

138.

Pārsūdzētā sprieduma 228.–237. punktā Pirmās instances tiesa pēc būtības izskata ADM iebildumu, ka, neņemot vērā nātrija glikonāta aizstājējus, Komisija ir sašaurināti un tādēļ kļūdaini definējusi konkrētās preces tirgu.

139.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa vispirms norāda, ka ADM neizvirza iebildumu, ka konkrētās preces tirgus bija definēts nepareizi, lai pierādītu, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 81. panta 1. punktu. Tā neapstrīd, ka ir pārkāpusi šo tiesību normu, būdama aizliegtās vienošanās par nātrija glikonāta tirgu dalībniece ( 91 ).

140.

Tālāk Pirmās instances tiesa norāda, ka šeit tiek izskatīts iebildums par to, ka Komisija ADM ir piespriedusi pārmērīgi lielu naudas sodu, it īpaši tāpēc, ka tā ir konstatējusi, ka aizliegtā vienošanās atstāja konkrētu ietekmi uz konkrētās preces tirgu, un ņēmusi vērā šo apstākli, nosakot naudas sodu. Šai argumentācijai varētu piekrist tikai tad, ja ADM pierādītu, ka, ja Komisija konkrētās preces tirgu būtu definējusi citādi, tā būtu konstatējusi, ka šim pārkāpumam nav bijusi konkrēta ietekme uz tirgu, kas definēts kā tirgus, kas sastāv no nātrija glikonāta un tā aizstājējiem ( 92 ).

141.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa skaidro, ka aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu novērtējumā atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 1.A punkta pirmajai daļai ir jāizdara pieņēmumi, it īpaši tādēļ, lai izvērtētu, kāda būtu konkrētās preces cena, ja aizliegtā vienošanās nebūtu pastāvējusi ( 93 ). It īpaši Komisijai — un līdzīgi arī otram lietas dalībniekam, ja tas apstrīd Komisijas viedokli ( 94 ), — ir jāizvērtē, kāda būtu konkrētās preces cena, ja aizliegtā vienošanās nebūtu pastāvējusi. Tas ir saistīts ar zināmu neskaidrību, kas jākliedē, sniedzot novērtējumu, kas pamatots ar saprātīgu iespējamību un nav precīzi nosakāms ( 95 ).

142.

ADM nav atspēkojusi Komisijas lēmumā ietverto analīzi attiecībā uz nātrija glikonāta tirgu un nav iesniegusi pat uzmetumu salīdzinājumam starp cenām, kas faktiski tika pieprasītas aizliegtās vienošanās laikā plašākajā helātu reaģentu tirgū, un cenām, kuras, ļoti iespējams, būtu pastāvējušas šajā plašākajā tirgū, ja aizliegtā vienošanās nebūtu aprobežojusies ar nātrija glikonātu ( 96 ).

143.

No visiem trim šeit minētiem pamatiem es vispirms pievērsīšos pēdējam pamatam, jo uzskatu, ka, noskaidrojot jautājumu par“pierādīšanas pienākumu”, daļēji tiek sniegta atbilde arī uz abiem pārējiem apelācijas pamatiem — principa ievērot pašu pieņemtās normas pārkāpumu, kā arī uz neatbildēto jautājumu par ietekmi, kādu rada grozītā tirgus definīcija.

144.

Uzskatu, ka jēdziena “pierādīšanas pienākums” izmantošana pietiekami plaši neatspoguļo konkrēto situāciju un ir maldinoša. Konkrētajā lietā būtībā runa ir par procesuālajiem pienākumiem norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus. Ar to ir domāts attiecīgais lietas dalībnieku pienākums norādīt faktus, kas var pamatot attiecīgo viedokli. Katram lietas dalībniekam vispirms ir jānosauc un pārliecinoši jāargumentē tam labvēlīgie fakti, turklāt viena lietas dalībnieka argumenti kalpo par kritēriju cita(u) lietas dalībnieka(u) sniegtajiem pretargumentiem.

145.

Konkrēti tas nozīmē — pamatotu Komisijas apgalvojumu var atspēkot tikai vismaz tikpat pamatots cita(u) lietas dalībnieka(u) apgalvojums. Tikai tad, ja abas puses sniedz pamatotu un pārliecinošu argumentāciju un izdara atšķirīgus secinājumus, tiek piemēroti pierādīšanas pienākuma sadalījuma noteikumi ( 97 ).

146.

Izskatāmajā lietā Komisija pārkāpuma smaguma vērtējumu naudas soda aprēķināšanas kontekstā ir balstījusi uz konkrētā produkta tirgus definīciju.

147.

Ir skaidrs, ka Pirmās instances tiesa attiecīgo definīciju atbilstoši iepriekš minētajiem pienākuma iesniegt pierādījumus principiem ir uzskatījusi par pārliecinošu, jo tā šo pieeju ir izmantojusi par pamatu savam turpmākajam vērtējumam. Šajā apstāklī nav saskatāma kļūda tiesību piemērošanā.

148.

Pirmās instances tiesa savos apsvērumos precizē, ka ar to vien nepietiek, ja ADM tikai apgalvo un, iespējams, pierāda, ka sākotnējā tirgus definīcija ir kļūdaina, vēl ir arī jāpierāda, ciktāl tā groza pārkāpuma smaguma novērtējumu. Tādējādi Pirmās instances tiesa netieši uzskata, ka tas nav pats par sevi saprotams, ka — kā uzskata ADM — kļūdaina konkrētā tirgus definīcija izskatāmajā lietā nozīmē kļūdainus secinājumus par aizliegtās vienošanās ietekmi. Metodiskā ziņā Pirmās instances tiesa lietas dalībniekam, kas grib atspēkot Komisijas vērtējumu — izskatāmajā lietā ADM —, liek veikt tās pašas darbības, kas Komisijai bija jāievēro, sagatavojot savu vērtējumu.

149.

Rezultātā Pirmās instances tiesa no ADM pieprasa, lai tā par savu viedokli iesniedz vismaz tikpat pamatotus argumentus. Ja ADM vēlas sekmīgi atspēkot Komisijas argumentus — tai skaitā arī tikpat pārliecinošos secinājumus Apstrīdētajā lēmumā —, ko Pirmās instances tiesa skaidri uzskata par pārliecinošiem, to pamatoti var izdarīt, tikai balstoties uz tikpat pārliecinošiem un pamatotiem argumentiem. Izskatāmās lietas apstākļos tas nozīmē ne tikai iesniegt argumentus par sākotnējo tirgus definīciju, bet arī minēt argumentus par visiem pārējiem Komisijas izdarītajiem novērtējumiem.

150.

Pārsūdzētā sprieduma 230. un 237. punktā Pirmās instances tiesa, izmantojot vārdus “nav bijusi konkrēta ietekme”, “nav pastāvējusi” un “vai tā vismaz bijusi nenozīmīga”, skaidri parāda, ka tikai tādā gadījumā, ja attiecīgā aizliegtā vienošanās nav ietekmējusi atbilstoši ADM apgalvojumam plašāko helātu reaģentu tirgu, būtu pietiekami pierādīts, ka Komisijas apgalvojums par aizliegtās vienošanās ietekmi uz konkrēto tirgu ir kļūdains. Tādējādi pēc argumenta par grozīto tirgus definīciju ir jāseko pamatotam argumentam, ka aizliegtā vienošanās nav ietekmējusi konkrēto tirgu, tātad praktiski ir bijusi neveiksmīga, jo nav radījusi nekādas sekas.

151.

Pirmās instances tiesa uzskata, ka tieši ADM uzdevums bija to “pierād[īt]” vai “iesnieg[t] pierādījumus, kuri kopumā veidotu pierādījumu kopumu, kas [to] saprātīgi ticami parādītu”  ( 98 ), proti, salīdzinot cenas aizliegtās vienošanās laikā ar cenām, kādas tās būtu, ja aizliegtā vienošanās nepastāvētu ( 99 ), turklāt, kā to Pārsūdzētā sprieduma 175.–178. punktā ir atzinusi Pirmās instances tiesa, pēdējo variantu var raksturot, tikai izsakot pieņēmumus.

152.

Tādējādi vispārīgo principu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu kontekstā Pirmās instances tiesa ar šo analīzi pamatoti un nepieļaujot tiesību kļūdas ir raksturojusi, kādēļ ADM nav izdevies atspēkot strīdu izraisījušos Komisijas secinājumus.

153.

Tomēr, pat ja Tiesa savā spriedumā nevar piekrist šai Pirmās instances tiesas argumentācijai, neskatoties uz to, Pirmās instances tiesas spriedums nav atceļams, jo rezolutīvā daļa ir pamatoti balstīta vēl uz citiem tiesiskiem pamatiem, tādēļ apelācija ir noraidāma ( 100 ). Pakārtoti vēlos ieskicēt šī viedokļa pamatā esošos apsvērumus:

154.

Šajā lietā izvērtējamie trīs pamati ietver skaidri pretrunīgu argumentāciju, kas neatbilst loģikas un pieredzes principiem un tādēļ nevar atspēkot strīdu izraisījušos Komisijas secinājumus. Precīzi izsakoties — ADM atzīst, ka vairākus gadus ir pastāvējusi aizliegtā vienošanās, kas tomēr ir bijusi neefektīva, jo šāda aizliegtā vienošanās nevarēja ietekmēt “plašāku tirgu”. Tomēr nekas neliecina par šādas argumentācijas ticamību. Ir vispāratzīts, ka piedalīšanās pret konkurenci vērstās darbībās un nolīgumos notiek ar mērķi būtiski palielināt uzņēmuma peļņu ( 101 ). Neskatoties uz to, ADM izskatāmajā lietā apgalvo, ka tā gadiem ilgi ir ziedojusi savu laiku, spēkus un naudu, esot aizliegtas vienošanās dalībniecei, kas nav bijusi ienesīga. Šāds apgalvojums pats par sevi nav ticams. Ņemot vērā, ka ir plaši zināms par aizliegto vienošanos nelegālo raksturu un draudošajiem naudas sodiem, šķiet paradoksāli, ka šāda neienesīga aizliegtā vienošanās būtu pastāvējusi gadiem ilgi ( 102 ). Tātad, ja šī argumentācija, ieskaitot tās ietvaros sniegto tirgus definīciju, ir pilnībā nepārliecinoša, tā nevar atspēkot Komisijas secinājumus par aizliegtās vienošanās ietekmi uz konkrēto tirgu, tostarp arī tirgus definīciju.

155.

Tādējādi pamats par pierādīšanas pienākuma noteikumu pārkāpumu katrā ziņā ir jānoraida.

156.

Saistībā ar principu ievērot pašu pieņemtās normas, par ko ADM apgalvo, ka tas ir pārkāpts, no iepriekš minētā izriet, ka arī šajā jautājumā Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu. Komisijai nebija pienākuma pierādīt aizliegtās vienošanās ietekmi uz ADM definēto “plašāko” tirgu. Tam nebija nekāda pamata, jo ADM nav izdevies izraisīt šaubas par Komisijas sniegtās definīcijas un veiktās analīzes pareizību.

157.

Nevar piekrist arī pēdējam no šeit kopā izvērtējamiem pamatiem — Pirmās instances tiesa nav atbildējusi uz ADM argumentu, ka plašākas tirgus definīcijas piemērošanas gadījumā pierādījumi apstiprinātu, ka aizliegtā vienošanās neietekmē tirgu.

158.

Kā jau iepriekš ( 103 ) minēts, saskaņā ar vispārīgām pienākuma norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus normām ir pašsaprotami un tādēļ no tiesību viedokļa nevar iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa pieprasa ADM iesniegt pamatotus argumentus par strīdu izraisījušiem Komisijas secinājumiem, ieskaitot tās sniegto [tirgus] definīciju, kas atspēkotu šos Komisijas secinājumus. Turklāt Pirmās instances tiesas kompetencē ir novērtēt tai iesniegto pierādījumu nozīmi ( 104 ), proti, noteicošais ir Pirmās instances tiesas viedoklis, izņemot pierādījumu sagrozīšanas gadījumus ( 105 ), kas izskatāmajā lietā netiek apgalvoti. Tādēļ nevar celt iebildumus, ja Pirmās instances tiesa pieprasa ADM salīdzināt cenu līmeni — salīdzināt cenu attīstību, kāda tā ir, ja pastāv aizliegta vienošanās, un bez tās ( 106 ), kas ir nesaraujami saistīts ar aizliegtās vienošanās ietekmes uz konkrēto tirgu izvērtējumu. Šajā sakarā ir jāveic tās pašas darbības, kas Komisijai bija jāievēro, sagatavojot savu vērtējumu.

159.

Iespējams ( 107 ), ka prasītāja ir pamatojusi vienu no šiem cenu līmeņiem ( 108 ), tomēr ir skaidrs, ka tā nav raksturojusi tos abus. Prasītājas apsvērumos nekas neliecina, ka tā apgalvotu, ka ir izstrādājusi nepieciešamos pieņēmumus ( 109 ), kas atspoguļotu cenas, “kuras, ļoti iespējams, būtu pastāvējušas šajā plašākajā tirgū, ja aizliegtā vienošanās nebūtu aprobežojusies ar nātrija glikonātu”.

160.

Pārsūdzētā sprieduma 234. un 236. punktā Pirmās instances tiesa ir atbilstīgi pamatojusi šo atzinumu, un nekādi trūkumi nav konstatējami.

161.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, attiecīgais izvērtētais pamats ir noraidāms pilnā apmērā.

162.

Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, aprēķinot naudas soda apmēru, tiek ņemts vērā katra aizliegtās vienošanās dalībnieka izdarītā pārkāpuma ilgums, proti, palielinājuma veidā atbilstoši 1998. gada pamatnostādņu 1.B punktam ( 110 ).

163.

Prasītāja saistībā ar tās nosauktajiem četriem pamatiem, kas attiecas uz jautājumu par aizliegtās vienošanās izbeigšanas laiku, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piekrītot Komisijas secinājumam, ka ADM ir bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece trīs gadus un vienpadsmit mēnešus — no 1991. gada jūnija līdz 1995. gada jūnijam —, kas pārkāpuma ilguma dēļ naudas soda apmēru palielināja par 35%. Turpretī precīzais laiks, kad ADM piedalījās aizliegtā vienošanās, ir trīs gadi un četri mēneši — no 1991. gada oktobra/novembra līdz 1994. gada 4. oktobrim ( 111 ). Tātad naudas sods ir jāsamazina.

164.

Konkrēti Pirmās instances tiesā prasītāja apgalvoja, ka Komisijas secinājums, ka pārkāpums ir turpinājies līdz 1995. gada jūnijam, ir saistīts ar kļūdu vērtējumā. Tā apgalvo, ka, no vienas puses, tā pārstāja būt aizliegtās vienošanās dalībniece 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikušajā sanāksmē un ka sanāksmi, kas notika laikā no līdz jūnijam Anaheimā [Anaheim] (Kalifornija, ASV), nevar uzskatīt par pārkāpuma turpinājumu ( 112 ).

165.

Prasītāja pret Pirmās instances tiesas šajā sakarā veiktiem vērtējumiem izvirza četrus pamatus — EKL 81. panta pārkāpumu, kļūdaini piemērojot tiesību normas par dalības izbeigšanu aizliegtajā nolīgumā, pierādījumu sagrozīšanu par laiku, kad ADM izstājās no aizliegtās vienošanās, EKL 81. panta pārkāpumu, kas attiecas uz tikšanos Anaheimā, kā arī pierādījumu sagrozīšanu par ziņojumu, kas tiek piedēvēts Roquette.

166.

Pirms izskatīt šos pamatus katru atsevišķi, gribētu vēlreiz izteikt dažas piezīmes par pienākuma norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus procesuālo sadalījumu, jo attiecīgie jautājumi daļēji atšķiras no iepriekš aplūkotajiem jautājumiem ( 113 ).

167.

Lai gan arī attiecīgie izvērtējamie pamati galu galā ir saistīti ar naudas soda noteikšanu, tomēr šajā naudas soda noteikšanas posmā tiek piemērots aizliegtās vienošanās ilguma kritērijs. Attiecīgā kritērija saturu, kam ir būtiska nozīme, nosakot naudas soda apmēru, veido Komisijas atziņas, kas attiecas uz konkurences noteikumu pārkāpumiem un uz šajā sakarā izdarītajiem Komisijas secinājumiem.

168.

Ciktāl, kā tas ir izskatāmajā lietā, pastāv domstarpības par aizliegtās vienošanās ilgumu vai atsevišķu aizliegtās vienošanās dalībnieku dalību, Komisijas pienākums ir sniegt pierādījumus par Apstrīdētajā lēmumā konstatētajiem laika posmiem ( 114 ). Strīda gadījumā par to, vai pastāv konkurences noteikumu pārkāpums, Komisijai ir jāpierāda konstatētie pārkāpumi un jāsniedz pietiekami pierādījumi, lai tiesiski pietiekami pierādītu pārkāpumu veidojošo faktu pastāvēšanu ( 115 ).

169.

Tādēļ vairumā gadījumu pret konkurenci vērstas prakses vai vienošanās esamība jāizsecina no virknes netiešu pierādījumu, kuri, vērtējot kopumā, var būt pierādījums konkurences noteikumu pārkāpumam, ja trūkst cits loģisks izskaidrojums ( 116 ).

170.

Kad šādā izpratnē ir atzīta uzņēmumu līdzdalība sanāksmēs ar acīmredzamu negatīvu iedarbību uz konkurenci, ir spēkā pierādīšanas pienākuma norma, ka attiecīgā uzņēmuma pienākums ir sniegt pierādījumus, ka tā līdzdalība šādās sanāksmēs bija bez jebkāda nolūka ierobežot konkurenci, pierādot, ka tas ir darījis zināmu saviem konkurentiem to, ka piedalās citā nolūkā nekā viņi ( 117 ). Pamatots aizstāvības arguments nav slepus vai slēptā veidā īstenota izvairīšanās no aizliegtās vienošanās ( 118 ).

171.

Tomēr, kad tādējādi ir noskaidrots pierādīšanas pienākums, nedrīkst aizmirst par iepriekš ( 119 ) jau izpētīto pienākuma norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus aspektu. Pat ja Komisijai ir pienākums pierādīt secinājumus, ko tā ir izdarījusi strīdīgajā lēmumā, tomēr katrā ziņā prasītājai — tātad izskatāmajā lietā ADM — ir jāraksturo apstākļi un pazīmes, kas var pamatot šaubas par secinājumu pareizību, uz kuriem ir balstīts apstrīdētais akts ( 120 ), turklāt Komisijas secinājumu pārliecinošais raksturs kalpo par kritēriju argumentu, kas tiek izvirzīti, lai atspēkotu šos secinājumus, pamatīgumam.

172.

Principā faktu un pierādījumu vērtējums ir jāsniedz Pirmās instances tiesai ( 121 ), kas secīgi ietver sevī vērtējumu, cik pārliecinošs ir norādītais pamatojums, un ko apelācijas tiesvedībā var apstrīdēt tikai ļoti ierobežotā apmērā, galvenokārt saistībā ar pierādījumu sagrozīšanu ( 122 ).

173.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 247.–253. punktu, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 81. pantu, kļūdaini piemērojot tiesību normas par dalības aizliegtajā nolīgumā izbeigšanu. Pirmās instances tiesa saistībā ar dalības izbeigšanu aizliegtajā nolīgumā gan esot pamatoti piemērojusi atbilstošo “publiskas norobežošanās” kritēriju. Tomēr, ņemot vērā apstākli, ka ADM aizgāja no 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikušās aizliegtās vienošanās sanāksmes, Pirmās instances tiesai bija jāsecina, ka ADM tādējādi ir izbeigusi savu dalību aizliegtajā nolīgumā.

174.

Balstoties uz faktiem, proti, ka ADM šīs sanāksmes laikā, pirmkārt, draudēja izstāties no aizliegtās vienošanās, ja netiks izpildītas tās prasības, otrkārt, izvirzīja ultimātu un, treškārt, pēc ultimāta noraidīšanas atstāja sanāksmi, Pirmās instances tiesa nav izdarījusi šādu secinājumu. Tā publiskas norobežošanās kritērijā kļūdaini ir iekļāvusi subjektīvu aspektu, izvērtējot ADM rīcības motīvus. Tā uzskata sanāksmes atstāšanu par darījuma sarunu stratēģiju un tādējādi neatzīst 1994. gada 4. oktobri par laiku, kad izbeigta dalība aizliegtajā nolīgumā.

175.

Tomēr publiskas norobežošanās kritērijs ir jāinterpretē tikai kā objektīvs kritērijs. No judikatūras izriet, ka aizliegtas vienošanās vai saskaņotu darbību koncepts pēc būtības ir objektīvs, izvirzot “apzinātas vienprātības”  ( 123 ) un “gribas izpausmes”  ( 124 ) nosacījumus ( 125 ). Atbilstoši judikatūrai slepena izstāšanās no aizliegtās vienošanās nav atbilstīgs aizstāvības arguments ( 126 ). Prasītāja uzskata, ka līdzīgi arī slēpts nolūks turpināt piedalīties aizliegtā vienošanās pēc publiskas norobežošanās nav vērtējams kā atbildību pastiprinošs faktors. Ja runa bija par darījuma sarunu stratēģiju, šādā gadījumā tā turklāt ir bijusi neveiksmīga. Katrā ziņā EKL 81. pants vērtē publiskas darbības, nevis nelikumīgas domas.

176.

Turklāt, kad prasītāja atstāja sanāksmi un līdz ar to arī vienošanos, tā neatrisinātu domstarpību dēļ faktiski tika izbeigta. Turpmāk vienošanās sakarā netika veiktas nekādas darbības, par ko liecina arī tirdzniecības apjoma datu paziņošanas pārtraukšana, ko Pirmās instances tiesa pati ir atzinusi Pārsūdzētā sprieduma 252. punktā.

177.

Visbeidzot, Pārsūdzētā sprieduma 248. un 249. punktā minētie pamatojuma elementi, pirmkārt, ir neprecīzi un, otrkārt, nenozīmīgi, jo Komisija tos nav norādījusi ne savā lēmumā, ne arī iebildumu rakstā.

178.

Komisija aizstāv Pārsūdzēto spriedumu.

179.

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa 246. punktā norāda uz “publiskas norobežošanās” kritēriju. Vienīgi tad, ja ADM“[būtu] publiski norobežojusies no sanāksmēs notiekošā”, varētu uzskatīt, ka tā ir beigusi būt aizliegtās vienošanās dalībniece. Pārsūdzētā sprieduma 247. punktā Pirmās instances tiesa 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikušās sanāksmes atstāšanu nevērtē kā piedalīšanās aizliegtajā nolīgumā izbeigšanu, jo ADM atklāti nenorobežojās no aizliegtās vienošanās mērķiem, bet gan, gluži pretēji, mēģinot atrisināt domstarpības starp aizliegtās vienošanās dalībniekiem un cenšoties panākt vienprātību, tā apliecināja savu principiālo piekrišanu aizliegtās vienošanās īstenošanai. Rezultātā Pirmās instances tiesa piekrīt Komisijas viedoklim, ka attiecīgo izturēšanos var vērtēt kā darījuma sarunu stratēģiju, nevis kā aizliegtās vienošanās izbeigšanu.

180.

Ņemot vērā, ka apelācijas tiesa nevar vēlreiz izvērtēt faktus ( 127 ), pārbaudot attiecīgo pamatu tiek skatīts tikai jautājums, vai faktu izvērtējumā drīkst ņemt vērā motīvus, kādēļ ADM atstāja 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikušo sanāksmi.

181.

Prasītāja neapstrīd, ka 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikusī sanāksme pieder pie “sanāksmēm ar acīmredzamu negatīvu iedarbību uz konkurenci”  ( 128 ). Šādā gadījumā tās pienākums, kā jau iepriekš minēts, ir pamatot un nepieciešamības gadījumā iesniegt pierādījumus, ka tās līdzdalība šajās sanāksmēs bija bez jebkāda nolūka ierobežot konkurenci vai arī ka tā ir darījusi zināmu saviem konkurentiem to, ka piedalās citā nolūkā nekā viņi ( 129 ).

182.

Pretēji prasītājas viedoklim tiek ņemti vērā “nodomi” vai “motīvi”. Turklāt nozīme ir arī [attiecīgās ziņas] saņēmēju lokam, jo mērķis ir norādīt pārējiem konkurentiem uz tās citu nolūku. Ar to ir domāts nolūks, kas (vairs) neierobežo konkurenci.

183.

Šis viedoklis īpaši skaidri tiek uzsvērts spriedumā lietā Aalborg Portland u.c./Komisija:

184.

Citā iepriekš minētā sprieduma daļā turklāt tiek norādīts, ka galvenais ir paust nosodījumu prettiesiskām darbībām vai informēt pārējos dalībniekus par “citiem” — tātad tādiem, kas neierobežo konkurenci, — iemesliem, kādēļ uzņēmums piedalās sanāksmē, kas pēc būtības ierobežo konkurenci ( 130 ).

185.

Tādējādi var secināt, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu jautājumā par kritērija piemērošanu; tā šo kritēriju ir pamatoti noteikusi un piemērojusi.

186.

Par Pārsūdzētā sprieduma 248. un 249. punktā minētajiem pamatojuma elementiem, kurus prasītāja uzskata par neprecīziem un nenozīmīgiem, ir jānorāda, ka tiem vairs nav nozīmes, jo prasības pamata noraidījumu pamato vērtējums, kas sniegts Pārsūdzētā sprieduma 246. un 247. punktā.

187.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesaku arī šo pamatu noraidīt kā nepamatotu.

188.

Nedaudz grozītā kārtībā vispirms pievērsīšos sanāksmei, kas 1995. gada jūnijā notika Anaheimā, lai vēlāk kopā izvērtētu abus iebildumus par pierādījumu sagrozīšanu.

189.

Prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi EKL 81. pantu, nolemjot, ka darbības 1995. gada jūnijā Anaheimā notikušajā sanāksmē ir bijušas vērstas pret konkurenci. Sanāksme Anaheimā neesot bijusi vērsta pret konkurenci, tās laikā esot notikusi tikai apmaiņa ar tirgus datiem, kas nav saistīti ar konkrētajiem uzņēmumiem. Pieņemot, ka 1994. gada 4. oktobra sanāksmē aizliegtā vienošanās tika izbeigta, katrā ziņā to varētu uzskatīt par jaunas aizliegtās vienošanās sākumu. Mēģinājums anonīmas informācijas apmaiņas ceļā noskaidrot tirgus kopējo apjomu pats par sevi nav aizliegts. Pretēji Pārsūdzētā sprieduma 265. punktam Komisija nav centusies pierādīt, ka tādējādi ir ierobežota konkurence. Tātad Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pieņemot, ka ar 1995. gada jūnijā notikušo sanāksmi tika turpināta aizliegtā vienošanās.

190.

Turpretī Komisija uzskata, ka prasītāja 1994. gada oktobrī notikušajā sanāksmē nav izbeigusi savu dalību aizliegtajā nolīgumā un sanāksme Anaheimā ir šīs aizliegtās vienošanās turpinājums. Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu.

191.

Pārsūdzētā sprieduma 258.–268. punktā Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi sanāksmi, kas no 1995. gada 3. jūnija līdz 5. jūnijam notika Anaheimā. Tās rīcībā esošos faktus Pirmās instances tiesa izvērtēja piecos secīgos vērtēšanas posmos. Abos pirmajos vērtēšanas posmos, kam ir veltīts attiecīgais pamats, 258.–262. punktā tiek vērtēta sanāksmes norise:

[..]

192.

Nākošajā vērtēšanas posmā — “treškārt” — tiek izskatīts jautājums par Roquette piedēvēto ziņojumu, kas vēlāk tiks izvērtēts. Ceturtajā posmā runa ir par aizliegtās vienošanās dalībnieku izteikumiem, kas arī būs jāizvērtē turpmākā gaitā. “Piektajā” posmā kā nenozīmīgs tiek kvalificēts fakts, ka sanāksme 1995. gada jūnijā notika vispārējās nozares sanāksmes ietvaros. Tas neizslēdz iespēju, ka attiecīgie uzņēmumi izmantoja nozares sanāksmi aizliegtās vienošanās sanāksmes sarīkošanai.

193.

Pārsūdzētā sprieduma 258.–262. punktā minētie Pirmās instances tiesas apsvērumi, kas šeit ir jāizskata, būtībā ir faktu izvērtējums, ko principā nevar atkārtoti pārbaudīt apelācijas tiesvedībā ( 131 ). Pirmās instances tiesa uzskata, ka sanāksme Anaheimā nav jaunas aizliegtās vienošanās sākums, bet gan ir jau esošās aizliegtās vienošanās turpinājums. Atbilstoši Pirmās instances tiesas vērtējumam prasītājas arguments, ka aizliegtā vienošanās beidza pastāvēt jau 1994. gada 4. oktobrī Londonā notikušās sanāksmes laikā, nav pamatots. Šie abi Pirmās instances tiesas secinājumi ir faktu izvērtējuma rezultāts un tādēļ ir izslēgta iespēja, ka Tiesa ar savu vērtējumu aizstātu Pirmās instances tiesas vērtējumu šajā sakarā.

194.

Prasītājas apgalvojums, ka sanāksmē 1995. gada jūnijā nenotika nelikumīga informācija apmaiņa, jo mēģinājuma noskaidrot tirgus kopējo apjomu, apmainoties ar anonīmu informāciju, mērķis nebija ierobežot konkurenci, atrodas uz robežas starp faktu izvērtējumu un tiesību jautājumu.

195.

Atsevišķi aplūkojot jautājumu, vai šāda informācijas apmaiņa ir pret konkurenci vērsta darbība, to principā varētu uzskatīt par tiesību jautājumu. Katrā ziņā šķiet, ka šāds ir prasītājas viedoklis, kas savu apgalvojumu pamatojumam norāda uz dažādiem avotiem ( 132 ).

196.

Tomēr izskatāmajā kontekstā Pirmās instances tiesai šis jautājums neradās kā atsevišķs jautājums, bet gan saistībā ar vienas no vairāku aizliegtās vienošanās dalībnieku sanāksmju — ciktāl zināms, tad pēdējās sanāksmes — kvalificēšanu un izvērtēšanu. Attiecīgo kontekstu raksturo tas apstāklis, ka aizliegtā vienošanās neapstrīdami pastāvēja vairāku gadu garumā. Šajā kontekstā tiek skatīts jautājums par šīs acīmredzami pēdējās sanāksmes dalībnieku rīcības kvalificēšanu un izvērtēšanu.

197.

Tiktāl Pirmās instances tiesa izvērtē tās rīcībā esošos faktus un secina, ka šajā sanāksmē piedalījās visi aizliegtās vienošanās dalībnieki un, kā tas bija ierasts arī citās sanāksmēs iepriekš, apsprieda iepriekšējā gada pārdošanas apjomus. Turklāt Pirmās instances tiesa pilnībā ņem vērā, ka tika ieteikta un piemērota jauna informācijas apmaiņas sistēma par pārdošanas apjomiem. Kā jau iepriekš minēts, Pirmās instances tiesa šajā sakarā norāda, ka šai sistēmai bija jāļauj anonīmi, t.i., tādā veidā, ka neviens no aizliegtās vienošanās dalībniekiem nevarētu zināt cita dalībnieka datus, noskaidrot kopējo nātrija glikonāta tirgus lielumu. Tomēr Pirmās instances tiesa nevērtē šo jauno sistēmu no viedokļa, vai tā ir vērsta pret konkurenci, kas būtu tiesību jautājums, bet gan tā izvērtē, vai Komisija aizliegtās vienošanās dalībnieku darbību šīs sanāksmes sakarā drīkstēja pamatoti vērtēt kā līdzšinējās darbības turpinājumu, izmantojot jaunus veidus un metodes. Tādējādi tā ir izvērtējusi faktus. Tādēļ arī šajā gadījumā Tiesa nevar atkārtoti sniegt faktu izvērtējumu.

198.

Par attiecīgā pamata pamatojumu nevar uzskatīt arī prasītājas iebildumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka anonīmā informācijas apmaiņa ar mērķi noskaidrot kopējo tirgus apjomu ir ierobežojusi konkurenci.

199.

Šajā sakarā Pirmās instances tiesa Pārsūdzētā sprieduma 265. punktā pamatoti atgādina, ka, piemērojot EKL 81. panta 1. punktu, nav jāņem vērā nolīguma faktiskās sekas, ja šķiet, ka tā mērķis ir konkurences kavēšana, ierobežošana vai izkropļošana ( 133 ). Kā var secināt no iepriekš minētā Pārsūdzētā sprieduma 262. punkta, Komisija atbilstoši Pirmās instances tiesas vērtējumam varēja pamatoti uzskatīt, ka, izveidojot jauno informācijas apmaiņas sistēmu, aizliegtās vienošanās dalībnieku mērķis bija turpināt to pret konkurenci vērstās darbības, lai kontrolētu tirgu.

200.

Tādējādi arī šis pamats ir jānoraida.

201.

Tagad vēl jāizskata divi prasītājas iebildumi par pierādījumu sagrozīšanu.

202.

Pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains ( 134 ); piemēram, tas var būt gadījumā, ja vērtējums neatbilst loģikas principiem vai ir pilnībā izkropļota pierādījumu jēga ( 135 ), tātad noteikti pierādījumi nav saprasti objektīvi pareizi ( 136 ).

203.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 248.–250. punktu, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, nevērtējot tajos minētos citu dalībnieku — Roquette un Jungbunzlauer — dokumentus kā apstiprinājumu ADM argumentācijai, ka tā no nolīguma izstājās jau 1994. gada 4. oktobrī. Pretēji Pirmās instances tiesas interpretācijai Roquette un Jungbunzlauer sniegtā informācija saskanīgi atbalsta ADM argumentāciju, ka nolīgums un līdz ar to arī aizliegtā vienošanās tika izbeigti . Piemēram, Jungbunzlauer paziņo: “Kad Londonā Roquette paziņoja, ka tas vairs neievēros nekādus [aizliegtās vienošanās] nolīgumus, visi nolīgumi tika pārtraukti”. Un Roquette norāda: “Roquette paziņoja, ka atsakās turpināt dalību [aizliegtā vienošanās]”, un “tas izbeidza nolīguma pastāvēšanu”. Tātad Roquette un Jungbunzlauer ir norādījuši tādu pašu aizliegtās vienošanās izbeigšanas laiku kā ADM. Pirmās instances tiesas atšķirīgo interpretāciju nepamato ne Komisijas Apstrīdētais lēmums, ne arī tās iebildumu raksts.

204.

Komisija iebilst pret šo argumentāciju. Attiecīgie pierādījumi neliecina, ka aizliegtā vienošanās pilnībā būtu izbeigta 1994. gada 4. oktobrī. Pierādījumi tikai liecina, ka konkrētajā datumā no aizliegtās vienošanās ir izstājusies Roquette, bet ne prasītāja. Pirmās instances tiesa pareizi nolēma, ka nekas neliecina par to, ka prasītāja būtu izbeigusi savu dalību aizliegtajā nolīgumā.

205.

Prasītājas norādītie Pārsūdzētā sprieduma 248.–250. punkts kopā ar 251. punktu veido iepriekš minēto ( 137 ) ceturto pamatojuma posmu no pieciem. Attiecīgā sprieduma daļa ir formulēta šādi:

206.

Tātad šajā Pārsūdzētā sprieduma daļā Pirmās instances tiesa no trim citu aizliegtās vienošanās dalībnieku vēstulēm izdarīja secinājumu par aizliegtās vienošanās turpināšanos laikā no 1994. gada 4. oktobra līdz 1995. gada jūnijam. Pretēji prasītājas apgalvojumam nekas neliecina par to, ka šo pierādījumu vērtējums būtu acīmredzami nepamatots. Pierādījumi ir saprasti objektīvi pareizi.

207.

Gluži pretēji, 250. punktā minētais secinājums — “tieši pretēji, šajā vēstulē Fujisawa norādīja, ka aizliegtā vienošanās tika izbeigta tikai 1995. gadā” — kopā ar secinājumu, ka nekas neliecina par ADM priekšlaicīgu izstāšanos [no aizliegtās vienošanās], skaidri apstiprina Pirmās instances tiesas vērtējumu.

208.

Tādējādi tā ir likumīga interpretācijas iespēja uzskatīt prasītājas norādītās liecības — “kad Londonā 1994. gada 4. oktobrīRoquette paziņoja, ka tas vairs neievēros nekādus [aizliegtās vienošanās] nolīgumus, visi nolīgumi izbeidzās”, kā arī “Roquette paziņoja, ka atsakās turpināt dalību [aizliegtā vienošanās]”, un “tas izbeidza nolīguma pastāvēšanu” — tikai par Roquette izstāšanos un nesaskatīt tajā aizliegtās vienošanās izbeigšanu.

209.

No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas kompetencē neietilpst atbildēt uz šo pamatu, jo tā taisnīguma apsvērumu dēļ nevar ar savu vērtējumu aizstāt Pirmās instances tiesas vērtējumu.

210.

Ņemot vērā, ka ADM argumentācijā nav norādīts neviens nopietns apsvērums, kas apliecinātu, ka Pirmās instances tiesa būtu sagrozījusi attiecīgos pierādījumus, arī šis pamats ir jānoraida kā nepieņemams.

211.

Atsaucoties uz Pārsūdzētā sprieduma 263. punktu, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tajos minēto ziņojumu piedēvējot Roquette un saskatot šajā ziņojumā pierādījumu tam, ka 1995. gada jūnijā ir notikusi sanāksme. Šo — vienīgo — norādi, ka minētajā sanāksmē ir apspriestas tādas tēmas kā “kompensācija”, “ražošana” vai “cenas”, patiesībā nav sagatavojis Roquette, bet gan Amerikas Savienoto Valstu prokuratūra kā apkopotu pamatu sarunām ar lieciniekiem no Roquette, nevis kā sanāksmes laikā veiktas piezīmes. Tajā iekļautās informācijas izcelsme nav zināma.

212.

Komisija norāda, ka Roquette gan nav attiecīgā ziņojuma autors, tomēr tas šo ziņojumu ir iesniedzis Komisijai, kā tas pareizi izriet no Pārsūdzētā sprieduma 233. punkta. Kļūda, ko, iespējams, ir pieļāvusi Pirmās instances tiesa, nosakot attiecīgā ziņojuma autoru, neko nemaina. Ziņojums liecina, ka sanāksme, kas 1995. gada jūnijā notika Anaheimā, bija vērsta pret konkurenci. Turklāt Pārsūdzētā sprieduma 263. punktā minētie Pirmās instances tiesas apsvērumi ir tikai viens ķēdes posms. Pārējie posmi skaidri liecina par to, ka šī Anaheimā notikusī sanāksme ir vērsta pret konkurenci.

213.

Patiešām saistībā ar attiecīgo ziņojumu acīmredzami nav pierādījumu Pārsūdzētā sprieduma 263. punktā minētajam, ka tā autors ir Roquette. Šķiet, ka Roquette šo ziņojumu tikai ir iesniedzis Komisijai. Tā tas izriet arī no lietas dalībnieku argumentu izklāsta Pārsūdzētā sprieduma 255. punktā ( 138 ).

214.

Galu galā šim ziņojumam un tā izcelsmei nav izšķiroša nozīme. Šeit izskatāmais ceturtais pamatojuma posms ir tikai viens no ķēdes locekļiem. No šī pamatojuma posma nav atkarīgs rezultāts.

215.

Kā jau izriet no maniem iepriekš minētajiem apsvērumiem, pārējie Pirmās instances tiesas sniegtie vērtējumi par Anaheimā notikušās sanāksmes raksturu pamato tās kā “pret konkurenci vērstas” sanāksmes kvalifikāciju jau Pārsūdzētajā spriedumā. Tādējādi par labu Komisijas atzinumam par piedalīšanās aizliegtajā nolīgumā ilgumu liecina jau vairākas atbilstīgas pazīmes, kuru nozīmi prasītāja nav varējusi apstrīdēt, proti, no vienas puses, Anaheimā notikušās sanāksmes izvērtējums, uzskatot to par līdzšinējās darbības turpinājumu, izmantojot citas metodes, un, no otras puses, citu aizliegtās vienošanās dalībnieku iesniegto dokumentu izvērtējums. Pārsūdzētā sprieduma 263. punktā arī Pirmās instances tiesa kvalificē attiecīgo ziņojumu tikai kā tādu, kas “apstiprina” Komisijas argumentu un Pirmās instances tiesas iepriekš sniegto 1995. gada jūnijā Anaheimā notikušās sanāksmes izvērtējumu.

216.

Tādēļ astotais, devītais, desmitais un vienpadsmitais pamats ir jānoraida.

217.

Sākotnēji jāatgādina, ka saskaņā ar 1998. gada pamatnostādņu 3. punktu ir paredzēts samazināt naudas soda pamatapjomu, ja pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi, starp kuriem atbilstoši attiecīgās tiesību normas trešajam ievilkumam ietilpst “pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija (jo īpaši tad, ja tā veic pārbaudes)”.

218.

Atbildību mīkstinošu apstākļu, kuru uzskaitījums 1998. gada pamatnostādnēs nav galīgs ( 139 ), izvērtējuma ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība ( 140 ).

219.

Prasītāja būtībā apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, Pārsūdzētā sprieduma 272.–287. punktā ļaujot Komisijai neņemt vērā pārkāpuma pārtraukšanu kā svarīgu atbildību mīkstinošu apstākli. Tas ir pretrunā principam, ka Komisijai ir jāievēro normas, ko tā pati ir pieņēmusi. Naudas soda apmērs ir atbilstoši jāsamazina.

220.

Komisija aizstāv atbilstošo Pārsūdzētā sprieduma daļu.

221.

Vispirms jāpiebilst, ka prasītāja ar saviem apsvērumiem par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kā tas būs redzams turpinājumā, sniedz pretrunīgu informāciju salīdzinājumā ar tās sniegtajām ziņām par aizliegtās vienošanās izbeigšanas laiku.

222.

No Pārsūdzētā sprieduma 270. punkta izriet, ka ADM uzskata, ka Pamatnostādņu 3. punkta trešajā ievilkumā atzīts, ka “pārkāpuma izbeigšana, līdzko iejaukusies Komisija (it īpaši, ja tā veic pārbaudes)”, ir atzīta par atbildību mīkstinošu apstākli. Tālāk ir minēts, ka “tā uzskata, ka izskatāmajā lietā tai būtu bijis jāpiemēro šis atbildību mīkstinošais apstāklis, jo tā pārtrauca savu pārkāpjošo rīcību, tiklīdz iejaucās Savienoto Valstu konkurences iestādes”.

223.

Prasītāja apelācijas sūdzībā neiebilst pret šādu lietas dalībnieku argumentu izklāstu, kaut arī tas acīmredzami ir pretrunā citā apelācijas sūdzības vietā apgalvotajam, ka prasītāja savu dalību aizliegtajā nolīgumā ir izbeigusi jau 1994. gada 4. oktobra sanāksmē ( 141 ). Pretruna slēpjas konkrēti tajā apstāklī, ka pēc Amerikas Savienoto Valstu iestāžu iejaukšanās par aizliegtās vienošanās izbeigšanas datumu, kas netika apstrīdēts, tika noteikts  ( 142 ), datums, kas atbilst Komisijas secinājumam par aizliegtās vienošanās izbeigšanas laiku “1995. gada jūnijā”, ko apstrīd prasītāja.

224.

Neatkarīgi no šiem pretrunīgajiem prasītājas faktu izklāstiem uzskatu, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu jautājumā par atbildību mīkstinošu apstākļu ievērošanu.

225.

Pārsūdzētā sprieduma 272.–287. punktā Pirmās instances tiesa norāda un pamato, ka attiecīgā 1998. gada pamatnostādņu 3. punkta trešajā ievilkumā ietvertā norma ir interpretējama sašaurināti tā, lai tā nemazinātu EKL 81. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību un lai Komisija vienkāršu faktu, ka pārkāpums tika izbeigts, līdzko Komisija bija iejaukusies, nevarētu uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli ( 143 ).

226.

Tālāk Pārsūdzētajā spriedumā ir noteikts šādi:

227.

Uzskatu, ka šajā pamatojumā nav pieļautas tiesību kļūdas, kā arī uzskatu par pamatotu kritēriju, uz kuru ir balstīts šis pamatojums.

228.

Pamatnostādņu 3. punkta trešā ievilkuma tīri gramatiska analīze patiešām varētu likt domāt, ka fakts vien, ka pārkāpuma izdarītājs izbeidz pārkāpumu, līdzko Komisija iejaucas, vienmēr un bez izņēmuma ir uzskatāms par atbildību mīkstinošu apstākli ( 144 ).

229.

Tomēr šāda tīri gramatiska tiesību normas interpretācija neiekļautos Kopienas konkurences tiesību mērķu kontekstā, kas it īpaši paredz iekšējā tirgū aizsargāt konkurenci no izkropļojumiem.

230.

Pirmās instances tiesa pamatoti izsprieda, ka par atbildību mīkstinošu apstākli Kopienas konkurences tiesību izvirzīto mērķu izpratnē var runāt “nopelnu” vai “pārkāpumu izdarījušās personas autonomas iniciatīvas” gadījumā ( 145 ). Arī es piekrītu šim viedoklim, jo galu galā tam sekojošais naudas soda samazinājums ir prēmija, ko nedrīkst piešķirt tikai par to, ka prettiesiskā rīcība tiek izbeigta drīzāk refleksa veidā pēc konkurences iestāžu iejaukšanās. Attiecībā uz visnotaļ vēlamu reakciju — prettiesiskās rīcības izbeigšanu, šajā sakarā 1998. gada pamatnostādnes paredz adekvātu pamudinājumu, proti, pārkāpuma turpināšanas pēc Komisijas iejaukšanās kvalificēšanu par atbildību pastiprinošu apstākli 1998. gada pamatnostādņu 2. punktā ( 146 ).

231.

Turklāt šajā sakarā ir ievērota arī konsekvence, jo Pirmās instances tiesas judikatūra citviet uzskata, ka slepenas aizliegtas vienošanās gadījumā, kas tiek izbeigta pēc Komisijas iejaukšanās, pamatapjoma samazināšana nav pamatota, jo šie konkurences pārkāpumi nenovēršami tiek izbeigti pēc Komisijas iejaukšanās ( 147 ).

232.

Tātad nevar iebilst pret Pirmās instances tiesas uzskatu, ka, lai atzītu atbildību mīkstinošu apstākļu esamību, ir nepieciešama tāda iesaistītā uzņēmuma rīcība, kas pārsniedz tikai pārkāpuma izbeigšanu pēc tam, kad iejaukusies Komisija ( 148 ). Vairāk nav saskatāms neviens tiesību pamats, kas ļautu apstrīdēt faktu izvērtējumu, ko izskatāmajā lietā ir veikusi Pirmās instances tiesa, ka prasītāja nav izrādījusi atbilstošu iniciatīvu un tādējādi tai nevar piemērot attiecīgos atbildību mīkstinošos apstākļus.

233.

Turklāt pēc būtības šāda atbildību mīkstinošu apstākļu interpretācija no rīcības izvērtējuma viedokļa atbilst judikatūrai par atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kas attiecas uz situācijām pirms 1998. gada pamatnostādņu piemērošanas, kad naudas soda samazināšanas nosacījums bija sadarbība administratīvās procedūras laikā ( 149 ).

234.

Tomēr jānorāda, ka šeit izmantotais pamatojums, kas saistības, kuras Komisija uzņēmās, pieņemot 1998. gada pamatnostādnes, vērtē, balstoties uz EKL 81. panta 1. punktu, un rezultātā tās labo, ir plašāks par spriedumā lietā Dalmine/Komisija ( 150 ) norādīto pamatojumu. Tajā — līdzīgi kā, piemēram, arī atbilstošajā Pirmās instances tiesas spriedumā ( 151 ), kas pieņemts šajā lietā, — tikai tiek norādīts, ka ir jābūt cēloniskai sakarībai ar Komisijas pirmo iejaukšanos.

235.

Pilnīgas skaidrības labad jāpiebilst, ka, arī ņemot vērā tikai cēlonisko sakarību ar Komisijas pirmo iejaukšanos, izskatāmajā lietā nav konstatējami atbildību mīkstinoši apstākļi. Proti, no Pirmās instances tiesas konstatētajiem faktiem izriet, ka Komisija galvenajiem nātrija glikonāta ražotājiem, importētājiem, eksportētājiem un pircējiem Eiropā informācijas pieprasījumus nosūtīja tikai 1998. gada februārī ( 152 ), tātad laikā, kad ADM, pēc pašas sniegtajām ziņām ( 153 ), savu dalību aizliegtajā nolīgumā bija izbeigusi jau pirms vairākiem gadiem.

236.

Tādējādi arī šis pakārtoti izvirzītais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

237.

Tā kā, pēc manām domām, nevienu no izvirzītajiem pamatiem nevar pieņemt, iesaku apelācijas sūdzību noraidīt kopumā.

238.

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs un Komisija ir prasījusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

239.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai spriest šādi: