Apvienotās lietas T‑456/05 un T‑457/05

Gütermann AG un

Zwicky & Co. AG

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Konkrētā ietekme uz tirgu – Pārkāpuma ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā – Samērīgums – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Sprieduma kopsavilkums

1.      Kopienu tiesības – Interpretācija – Iestāžu akti – Pamatojums

2.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Vienošanās un saskaņotas darbības, ko var uzskatīt par tādām, kuras veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmuma atbildības atzīšana par piedalīšanos pārkāpumā, kurš izvērtēts kopumā – Pieļaujamība

(EKL 81. panta 1. punkts)

3.      Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Uzņēmuma atzīšana par vainojamu – Atbildība par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros – Pieļaujamība – Kritēriji

(EKL 81. panta 1. punkts)

4.      Konkurence – Administratīvais process – Pārkāpumu izbeigšana – Komisijas pilnvaras – Uzņēmumiem adresēti rīkojumi

(Padomes Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkts)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Maksimālais apmērs

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums un ilgums – Iespēja palielināt naudas soda apmēru, lai pastiprinātu tā preventīvo iedarbību

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Atbilstošs raksturs – Pārbaude tiesā

(EKL 229. un 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 17. pants un Regulas Nr. 1/2003 31. pants)

8.      Prasība atcelt tiesību aktu – Pārbaude tiesā – Izskatīšanas robežas

(EKL 233. pants)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Konkrētā ietekme uz tirgu – Vērtējuma kritēriji

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

10.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums – Ilgstoši pārkāpumi

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.B punkta pirmā daļa)

11.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Nolīguma faktiska nepiemērošana – Katra uzņēmuma individuālās rīcības novērtējums

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta pirmā daļa un 3. punkts)

12.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Uzņēmuma pasīva vērotāja vai sekotāja loma

(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. pants; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 2. un 3. punkts)

13.    Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Nosacījumi – Jauns pamats – Jēdziens

(Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts)

14.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi – Komisijas rīcības brīvība

(Padomes Regula Nr. 17; Komisijas Paziņojuma 96/C 207/04 D sadaļas 2. punkts)

15.    Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Naudas soda noteikšana proporcionāli pārkāpuma smaguma vērtējuma elementiem

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)

1.      Akta rezolutīvā daļa ir neatdalāma no tā motīvu daļas tādā ziņā, ka tā ir jāinterpretē, ja tas nepieciešams, ņemot vērā motīvus, pamatojoties uz kuriem tas tika pieņemts.

(sal. ar 41. punktu)

2.      EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt, motivējot ar to, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs turpinātās rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās normas pārkāpums.

Vienots un turpināts pārkāpums parasti ietver virkni darbību, kuras hronoloģiski seko cita citai un kuras to izdarīšanas brīdī pašas par sevi arī var veidot konkurences tiesību normu pārkāpumu. Šo darbību īpatnība izpaužas apstāklī, ka tās iekļaujas kopējā stratēģijā.

(sal. ar 45. un 46. punktu)

3.      Uzņēmums, kurš ir piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā pats ar savām darbībām, kuras ietilpst nolīguma vai saskaņotu darbību, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis EKL 81. panta 1. punkta izpratnē, jēdzienā un kuru mērķis ir sekmēt pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par viena un tā paša pārkāpuma ietvaros īstenotajām citu uzņēmumu darbībām attiecībā uz visu laiku, kurā tas piedalījies minētajā pārkāpumā, ja ir konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums zina par citu dalībnieku pret konkurenci vērstajām darbībām vai ka tas var tās saprātīgi paredzēt un ka tas ir gatavs uzņemties ar tām saistīto risku.

Uzņēmums var pārkāpt EKL 81. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, ja tā darbības, kas ir saskaņotas ar citu uzņēmumu darbību, mērķis ir ierobežot konkurenci konkrētajā attiecīgajā tirgū, kurš ir kopējā tirgus daļa, un tam pašam nav obligāti aktīvi jādarbojas minētajā konkrētajā tirgū.

(sal. ar 50. un 53. punktu)

4.      Komisijas pilnvaras izdot rīkojumus ir jāizmanto saskaņā ar konstatētā pārkāpuma raksturu.

Ja uzņēmums vairs nedarbojas attiecīgajā nozarē, to faktiski neskar rīkojums izbeigt pārkāpumus. Tādēļ šis rīkojums nevar kaitēt samērīguma principam.

Piemērojot 7. panta 1. punktu Regulā Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, var tikt noteikti aizliegumi turpināt atsevišķas darbības, praksi vai situācijas, kuru prettiesiskums ir konstatēts, kā arī var tikt noteikts aizliegums līdzīgi rīkoties nākotnē vai veikt jebkādas darbības, kam ir ekvivalents mērķis vai iedarbība.

Tā kā attiecīgais uzņēmums nav apņēmies neatkārtot savu pret konkurenci vērsto rīcību, Komisijai ir tiesības uzdot nākotnē atturēties no jebkādu pasākumu veikšanas, kuriem var būt ekvivalents mērķis vai iedarbība, pat ja šis uzņēmums vairs nedarbojas nozarē, kurā notika aizliegtā vienošanās.

Šādiem pienākumiem tomēr nav jāpārsniedz atbilstošās un nepieciešamās robežas, lai sasniegtu iecerēto mērķi.

(sal. ar 61., 63., 65. un 67. punktu)

5.      Definējot jēdzienu “iepriekšējais uzņēmējdarbības gads”, Komisijai, ņemot vērā kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 17 un Regulu Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, izveidotās sodu sistēmas iecerētos mērķus, katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē attiecīgā uzņēmuma vēlamā ietekme, tostarp ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums.

Tomēr gan no sistēmas, kurā ir ietverts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrā daļa, mērķiem, gan no judikatūras izriet, ka maksimālā 10 % apmēra no apgrozījuma piemērošana nozīmē, pirmkārt, ka Komisijas rīcībā ir informācija par apgrozījumu iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas un, otrkārt, ka šī informācija atspoguļo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu 12 mēnešu periodā.

Tādējādi, ja uzņēmējdarbības gads ir beidzies pirms lēmuma pieņemšanas, bet minētā uzņēmuma gada pārskati vēl nav sagatavoti vai tie vēl nav paziņoti Komisijai, tai ir tiesības un pat pienākums izmantot ziņas par apgrozījumu, kas ir realizēts iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, lai piemērotu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu. Tāpat, ja grāmatvedības prakses reorganizācijas vai grozījumu rezultātā uzņēmums ir sagatavojis iepriekšējā uzņēmējdarbības gada pārskatu par īsāku laikposmu nekā 12 mēneši, Komisijai, lai piemērotu šīs normas, ir tiesības balstīties uz to apgrozījumu, kas ir realizēts iepriekšējā pilnajā uzņēmējdarbības gadā. Tas tā ir arī tad, ja uzņēmums nav veicis uzņēmējdarbību iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā un Komisijas rīcībā līdz ar to nav ziņu par apgrozījumu, kas atspoguļotu tā veikto uzņēmējdarbību minētajā iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Apgrozījums par šo laikposmu nesniedz nekādu norādi par minētā uzņēmuma nozīmīgumu, pretēji tam, ko paredz judikatūra, un tādēļ to nevar izmantot kā pamatapjomu, nosakot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apjomu.

Pat veicot parastu uzņēmējdarbību, uzņēmuma apgrozījums var ievērojami vai pat būtiski samazināties salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem dažādu iemeslu dēļ, piemēram, sakarā ar smagiem ekonomiskiem apstākļiem, krīzi attiecīgajā nozarē, apdrošināšanas gadījumu vai streiku. Taču, ja uzņēmums faktiski ir realizējis apgrozījumu tajā pilnajā uzņēmējdarbības gadā, kurā tikusi veikta – kaut arī mazākā apjomā – uzņēmējdarbība, Komisijai ir jāņem vērā šis apgrozījums, lai noteiktu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apmēru. Līdz ar to vismaz tajās situācijās, kad nav nevienas norādes, ka uzņēmums ir izbeidzis savu uzņēmējdarbību vai sagrozījis sava apgrozījuma summu, lai izvairītos no liela naudas soda, ir pamats uzskatīt, ka Komisijai ir pienākums noteikt maksimālo naudas soda apmēru, ņemot vērā visnesenāko apgrozījumu, kas atspoguļo uzņēmējdarbības pilnu finanšu gadu.

(sal. ar 89., 90. un 94.–97. punktu)

6.      Komisijas pilnvaras piemērot naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 23. panta 2. punktu ir viens no Komisijai piešķirtajiem līdzekļiem, lai ļautu tai īstenot ar Kopienu tiesībām tai piešķirto uzraudzības misiju.

Šī misija ietver uzdevumu izmeklēt un apkarot individuālus pārkāpumus, kā arī pienākumu īstenot vispārēju politiku, lai piemērotu konkurences jomā Līgumā paredzētos principus un regulētu uzņēmumu rīcību šajā virzienā. Tādējādi tā ietver arī uzdevumus apkarot prettiesiskas darbības, kā arī novērst to atkārtošanos.

No tā izriet, ka Komisijai ir jānodrošina naudas sodu atturošā iedarbība.

(sal. ar 79. un 91. punktu)

7.      Saistībā ar prasībām, kas vērstas pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem uzņēmumiem piemēro naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, Kopienu tiesas kompetencē, tai īstenojot tās neierobežoto kompetenci, kas atzīta EKL 229. pantā, Regulas Nr. 17 17. pantā un Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 31. pantā, ir izvērtēt naudas sodu apmēra atbilstību. Šis vērtējums var attaisnot tādas papildu informācijas, kuras minēšana lēmumā pati par sevi nav obligāta saskaņā ar EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, iesniegšanu un ņemšanu vērā.

(sal. ar 105. un 106. punktu)

8.      Ja lēmuma adresāts nolemj celt prasību par tiesību akta atcelšanu, Kopienu tiesa lemj vienīgi par tiem lēmuma elementiem, kas skar šo adresātu. Savukārt elementi, kas skar pārējos adresātus un nav tikuši apstrīdēti, neietilpst strīda, kas jāizšķir Kopienu tiesai, priekšmetā.

(sal. ar 112. punktu)

9.      Lai novērtētu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, Komisijai ir jāpamatojas uz konkurenci, kāda būtu pastāvējusi, ja nebūtu izdarīts pārkāpums. Lai secinātu, ka pastāv ietekme uz tirgu, pietiek ar to, ka norunātās cenas ir bijušas pamatā individuālo darījumu cenu noteikšanai, kas tādējādi klientiem ierobežoja cenu apspriešanas iespējas.

Savukārt, ja ir pierādīta aizliegtās vienošanās īstenošana, Komisijai nevar prasīt sistemātiski pierādīt, ka aizliegtās vienošanās faktiski ļāva attiecīgajiem uzņēmumiem panākt augstāku darījuma cenu nekā tā, kas būtu pastāvējusi, ja nebūtu bijis aizliegtās vienošanās. Būtu nesamērīgi prasīt sniegt šādus pierādījumus, kam būtu vajadzīgi ievērojami resursi, ņemot vērā, ka būtu jāveic hipotētiski aprēķini, pamatojoties uz ekonomiskajiem modeļiem, kuru precizitāti tiesai ir grūti pārbaudīt un kuru nekļūdīgums nekādi nav pierādīts. Lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir svarīgi zināt, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir darījuši visu iespējamo, lai to nodomi īstenotos konkrētā veidā. To, kas vēlāk notika ar faktiskajām cenām tirgū, varēja ietekmēt citi faktori, kas nebija atkarīgi no aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Aizliegtās vienošanās dalībnieki nevar savā labā izmantot ārējos faktorus, kas ir kavējuši to rīcību, kā pamatojumu naudas soda samazināšanai.

Faktiskajai rīcībai, ko esot pieņēmis uzņēmums, nav nozīmes, lai izvērtētu aizliegtas vienošanās ietekmi uz tirgu. Vienīgais, kas ir jāņem vērā, ir pārkāpuma kopumā radītās sekas. Tādējādi attiecīgā uzņēmuma konkurenci pārkāpjošā rīcība tiek ņemta vērā tādēļ, lai izvērtētu šī uzņēmuma individuālo situāciju, bet tas nekādi nevar ietekmēt pārkāpumu klasifikāciju kategorijā “sevišķi smagi pārkāpumi”.

Runājot par ilgstošu pārkāpumu, ir mazticams, ka attiecīgie ražotāji varētu būt uzskatījuši, ka pārmestās darbības bija pilnībā neefektīvas un nelietderīgas.

Pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, it īpaši lai pārkāpumus varētu atzīt par “sevišķi smagiem”. Šajā sakarā no Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, iekļautā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis, starp citu, ir cenu noteikšana, var, pamatojoties tikai uz to raksturu vien, tikt kvalificētas kā “sevišķi smagi” pārkāpumi, bez nepieciešamības raksturot šādu rīcību, ņemot vērā konkrēto ietekmi vai ģeogrāfisko plašumu. “Sevišķi smagu” pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība saistībā ar konkrēto ietekmi uz tirgu vai ietekmi uz konkrētu ģeogrāfisko teritoriju.

(sal. ar 126., 128.–130., 133., 134., 136. un 137. punktu)

10.    Pārkāpuma ilgums ir viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu konkurences tiesību normu pārkāpumā vainojamajiem uzņēmumiem piemērojamā naudas soda apmēru. Runājot par ilgstošiem pārkāpumiem, Komisija var automātiski piemērot maksimālo palielinājumu 10 % apmērā par gadu no summas, kas noteikta par pārkāpuma smagumu. Pat ja 1.B punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav paredzēts automātisks palielinājums, tas šajā ziņā piešķir Komisijai rīcības brīvību.

Pamatnostādnēs nav noteikts nekāds aizliegums, aprēķinot naudas soda apmēru, ņemt vērā faktisko pārkāpuma ilgumu. Šāda pieeja ir pilnībā loģiska un saprātīga un katrā ziņā ietilpst Komisijas rīcības brīvības jomā.

Ja ir konstatēts, ka uzņēmums zināja par pārējo dalībnieku pārkāpjošām darbībām, vai ka tas varēja saprātīgi tās paredzēt un ja tas bija gatavs uzņemties risku, tas arī ir uzskatāms par atbildīgu – attiecībā uz visu tā līdzdalības periodu pārkāpumā – par pārējo uzņēmumu darbībām, kas īstenotas viena un tā paša pārkāpuma ietvaros. Ir pamatoti, ka Komisija var netieši uzskatīt, ka pārkāpuma ilgums nav jānošķir atkarībā no prasītāja uzņēmuma līdzdalības intensitātes, piedaloties pārkāpumā attiecīgajos tirgos. Ja attiecīgā uzņēmuma loma aizliegtajā vienošanās ir pareizi ņemta vērā, nosakot naudas soda sākumsummu, faktu, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegtās vienošanās sastāvu veidojošajos elementos, nevar atkārtoti ņemt vērā, nosakot pārkāpuma ilgumu.

Naudas soda apmēra palielināšana atkarībā no pārkāpuma smaguma tiek īstenota, piemērojot noteiktu procentu likmi sākumsummai, kas ir noteikta atkarībā no visa pārkāpuma smaguma, līdz ar to jau atspoguļojot pārkāpuma dažādās intensitātes. Tādējādi, palielinot šo summu, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, nebūtu loģiski ņemt vērā pārkāpuma intensitātes variācijas attiecīgajā laika periodā. Ir vienmēr jānošķir aizliegtās vienošanās faktiskās darbības ilgums un aizliegtās vienošanās smagums, kas izriet no tās konkrētā rakstura.

(sal. ar 147., 148., 150., 152., 156., 157., 159. un 160. punktu)

11.    Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 3. punktā paredzētie atbildību mīkstinošie apstākļi pilnībā balstās uz katra uzņēmuma individuālo rīcību. Tos vērtējot, ir jāņem vērā nevis pārkāpuma kopumā radītās sekas, kuras ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, bet katra uzņēmuma individuālā rīcība, lai novērtētu katra uzņēmuma līdzdalības pārkāpumā relatīvu smagumu.

Tātad uzņēmumiem ir jānorāda citi apstākļi, ar kuriem var pierādīt, ka periodā, kurā tie bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, tie faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū kā konkurenti, vai vismaz tas, ka tie skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās īstenošanu tādā mērā, ka traucēja tās funkcionēšanu.

(sal. ar 178. un 180. punktu)

12.    Pasīva vērotāja loma nozīmē, ka attiecīgajam uzņēmumam ir “nenozīmīga loma”, proti, tas aktīvi nepiedalās vienas vai vairāku pret konkurenci vērsto nolīgumu izstrādāšanā. Starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtajā vienošanās, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā piedalīšanās ilguma pārkāpumā, vai arī to, ka pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus.

Vienīgi atsevišķos īpašos apstākļos uzņēmuma nenozīmīgais lielums ir svarīgs vērā ņemams elements. Ja tā vadītāji uzņemas priekšsēdētāja lomu vairākās sanāksmēs un organizē tās, ir pamatoti tas, ka Komisija secina par pasīva vērotāja lomas neesamību – ir skaidrs, ka sasaukt sanāksmes, ierosināt darba kārtību, izsniegt sanāksmju vajadzībām sagatavotos dokumentus ir nesaderīgi ar pasīva sekotāja, kas ieņem nenozīmīgu stāvokli, lomu, jo šādas iniciatīvas apstiprina attiecīgo uzņēmumu labvēlīgo un aktīvo attieksmi attiecībā uz aizliegtās vienošanās izstrādāšanu, turpināšanu un kontroli.

Komisijai nav saistoša lēmumu pieņemšanas prakse – tikai tāpēc vien, ka iepriekšējās lietās Komisija varēja ņemt vērā nozares slikto finanšu stāvokli kā atbildību mīkstinošu apstākli, tai nav noteikti jāturpina ievērot šo praksi. Komisijai ir pienākums veikt katras lietas konkrēto apstākļu individuālu vērtējumu, un tai nav saistoši agrākie lēmumi, kas attiecas uz citiem uzņēmējiem, citiem preču un pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem dažādos laikos.

(sal. ar 184., 185., 189. un 193.–195. punktu)

13.    No Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta izriet, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

Tomēr pamats, kas izvērš pieteikumā par lietas ierosināšanu jau agrāk tieši vai netieši izvirzīto pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu.

(sal. ar 198. un 199. punktu)

14.    Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanas metodi, un tā šajā sakarā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic šīs iestādes dienesti. Uzņēmuma sadarbība ar Komisiju var attaisnot naudas soda samazināšanu saskaņā ar paziņojumu par naudas sodu nepiemērošanu vai to apmēra samazināšanu ar aizliegtajām vienošanās saistītajās lietās vienīgi tad, ja tā atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un to izbeigt.

Komisijai nav saistoša agrākā lēmumu pieņemšanas prakse, kad tā piešķir konkrētu [naudas soda] samazinājumu par noteiktu rīcību – tai nav pienākums piešķirt proporcionāli tādu pašu samazinājumu, vēlāka administratīva procesa ietvaros vērtējot līdzīgu rīcību.

Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un lietderīgumu, it īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss faktu vērtējums attiecībā uz tādiem faktiem kā minēto uzņēmumu attiecīgā sadarbība. Paziņojuma par sadarbību D sadaļas 2. punktā norādīto apstākļu, kas ir pamats naudas soda samazināšanai, sarakstam ir tikai norādes funkcija.

Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas lietderību, kas noteikti ir atkarīga no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā. Ja uzņēmums tikai apstiprina – mazāk precīzā un skaidrā veidā – tādu informāciju, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis cits uzņēmums, tas būtiski neatvieglo Komisijas darbu un izslēdz naudas soda samazināšanas iespēju sakarā ar sadarbību.

Iecietība ir Komisijas uzņēmumam piešķirtā kompensācija par pārkāpuma konstatēšanas veicināšanu, un tas tā ir neatkarīgi no tā, kādā stadijā uzņēmums ir sniedzis palīdzību, un neatkarīgi no tā, vai tā ir jaunas informācijas un jaunu pierādījumu sniegšana vai faktisko apstākļu vai to juridiskās kvalifikācijas atzīšana.

Naudas soda samazināšana sakarā ar sadarbību galvenokārt ir atkarīga no sniegtās sadarbības kvalitātes un lietderīguma, ko Komisija izvērtē tai piešķirtās plašās rīcības brīvības ietvaros, kuras izmantošanu var apstrīdēt vienīgi tās acīmredzamas pārsniegšanas gadījumā.

Komisija, vērtējot attiecīgo uzņēmumu īstenoto sadarbību, nevar ignorēt vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir pārkāpts, ja salīdzināmās situācijās tiek izrādīta atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgās situācijās tiek izrādīta vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota.

Sadarbības lietderības vērtējums nav pamatots ar aritmētisku formulu, kas nozīmē pēc savas iniciatīvas piešķirt samazinājumu vismaz 20 % apmērā, ja vērā ņemami ir Paziņojuma par sadarbību D sadaļas abi ievilkumi.

(sal. ar 219.–225., 238., 246. un 248. punktu)

15.    Samērīguma princips paredz, ka Kopienu iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi.

Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus elementus, un nevienam no šiem elementiem nav jāpiešķir nesamērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem novērtējuma elementiem.

Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

Tātad Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav jāņem vērā uzņēmuma finanšu situācija, kam raksturīgi zaudējumi, ņemot vērā, ka šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem. Katrā ziņā, pat pieņemot, ka tas izraisa uzņēmuma likvidāciju šāda uzņēmuma konkrētajā juridiskajā formā, Kopienu iestādes pasākums, lai gan tas var radīt kaitējumu īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju finanšu interesēm, tomēr nenozīmē, ka savu vērtību zaudētu arī uzņēmumam piederošās personiskās, mantiskās un nemantiskās vērtības.

Tādējādi ne Regulā Nr. 17, ne Regulā Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, ne Pamatnostādnēs naudas sodu noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav paredzēts, ka naudas soda apmērs ir jānosaka tieši atkarībā no [pārkāpuma] skartā tirgus lieluma, jo šis faktors ir tikai viens no vairākiem faktoriem, kuriem ir nozīme.

Lai gan Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs tiek aprēķināts atkarībā no kopējā apgrozījuma vai apgrozījuma, ko uzņēmumi realizējuši konkrētajā tirgū, tomēr tajās arī nav nekā, kas naudas soda apmēra noteikšanā liegtu ņemt vērā šādu apgrozījumu, lai tiktu ievēroti vispārējie Kopienu tiesību principi un ja to prasa [lietas] apstākļi. Apgrozījums, kas radies saistībā ar precēm, kuras ir pārkāpuma priekšmets, var dot pamatotu norādi par pārkāpuma apmēru un katra aizliegtās vienošanās dalībnieka atbildību attiecīgajos tirgos. Tas ir objektīvs elements, kas dod pamatotu norādi par šīs prakses kaitīgumu parastam konkurences veidam, un tātad ir laba norāde par katra konkrētā uzņēmuma spēju nodarīt kaitējumu. Tomēr nepastāv vispārējs princips, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar apgrozījumu, ko uzņēmums realizējis, pārdodot preces, kas ir pārkāpuma priekšmets.

Komisijai nav pienākuma – gadījumā, kad naudas sods tiek piemērots vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem – nodrošināt, lai galīgais naudas sodu apmērs, ko tā savu aprēķinu rezultātā ieguvusi attiecībā uz konkrētajiem uzņēmumiem, atspoguļo visas starp tiem esošās atšķirības attiecībā uz to kopējo apgrozījumu vai to apgrozījumu attiecīgās preces tirgū. Komisijai nav jānosaka naudas soda apmērs, ņemot vērā attiecīgo uzņēmumu lielumu, jo nav nekāda iemesla, lai attieksme pret mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu citāda nekā pret pārējiem uzņēmumiem, – šādi tie netiek atbrīvoti no pienākuma ievērot konkurences tiesību normas.

(sal. ar 260., 261., 264., 266., 267., 275. un 277.–283. punktu)

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2010. gada 28. aprīlī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Eiropas rūpniecisko diegu tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – Naudas sodi – Pārkāpuma smagums – Konkrētā ietekme uz tirgu – Pārkāpuma ilgums – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Sadarbība administratīvajā procesā – Samērīgums – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai

Apvienotās lietas T‑456/05 un T‑457/05

Gütermann AG, Gutaha‑Breizgava [Gutach‑Breisgau] (Vācija), ko pārstāv J. Burihters [J. Burrichter], B. Kastens [B. Kasten] un S. Orlikovska‑Volfa [S. Orlikowski‑Wolf], advokāti,

prasītāja lietā T‑456/05,

Zwicky & Co. AG, Valizelena [Wallisellen] (Šveice), ko pārstāv J. Burihters, B. Kastens un S. Orlikovska‑Volfa, advokāti,

prasītāja lietā T‑457/05,

pret

Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre], M. Šneiders [M. Schneider] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pēc tam F. Kastiljo de la Tore un K. Mojcesoviča, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 – PO/Diegi), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumu C(2005) 3765, un, pakārtoti, prasība samazināt naudas sodu, kas prasītājām piemērots ar minēto lēmumu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] (referents) un V. M. Čuke [V. M. Ciucǎ],

sekretāre T. Veilere [T. Weiler], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 17. decembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

1.     Prāvas priekšmets

1        Ar 2005. gada 14. septembra Lēmumu C(2005) 3452 par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/38.337 PO/Diegi) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas 2005. gada 13. oktobra Lēmumu C(2005) 3765 un kura kopsavilkums ir publicēts 2008. gada 26. janvāra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 21, 10. lpp.), Eiropas Kopienu Komisija konstatēja, ka prasītājas Gütermann AG (turpmāk tekstā – “Gütermann”) un Zwicky & Co. AG (turpmāk tekstā – “Zwicky”) ir iesaistījušās kopējās karteļu vienošanās un saskaņotās darbībās diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, proti, Gütermann – periodā no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un Zwicky – periodā no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim.

2        Komisija piemēroja Gütermann naudas sodu EUR 4,021 miljonu un Zwicky – EUR 0,174 miljonus par to piedalīšanos rūpniecisko diegu kartelī Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

2.     Administratīvais process

3        2001. gada 7. un 8. novembrī Komisija, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmā regula par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) – 14. panta 3. punktu, veica pārbaudes vairāku šujamdiegu ražošanas uzņēmumu telpās. Šīs pārbaudes tika veiktas, ņemot vērā informāciju, ko 2000. gada augustā sniedza The English Needle & Tackle Co. Ltd.

4        2001. gada 26. novembrī Coats Viyella (turpmāk tekstā – “Coats”) iesniedza pieteikumu par iecietības režīma piemērošanu atbilstoši Komisijas paziņojumam par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtām vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), kam bija pievienoti vairāki dokumenti, lai pierādītu šādu karteļu esamību: pirmkārt, karteli diegu tirgū automobiļu rūpniecības nozares klientiem Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ), otrkārt, karteli diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem Apvienotajā Karalistē un, treškārt, karteli diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem Beniluksa valstīs, kā arī Dānijā, Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā (turpmāk tekstā minētās valstis kopā sauktas – “Ziemeļvalstis”).

5        Pamatojoties uz dokumentiem, kas iegūti pārbaužu laikā un kurus iesniedza Coats, Komisija 2003. gada martā un augustā nosūtīja attiecīgajiem uzņēmumiem informācijas pieprasījumu atbilstoši Regulas Nr. 17 11. pantam.

6        2004. gada 15. martā Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas bija adresēts vairākiem uzņēmumiem sakarā ar to līdzdalību iepriekš 4. punktā minētajās karteļa vienošanās, tādās kā kartelis diegu tirgū rūpnieciskiem klientiem Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

7        Visi uzņēmumi, kam bija adresēts paziņojums par iebildumiem, iesniedza rakstveida apsvērumus. Gütermann sniedza atbildi savā un Zwicky vārdā.

8        Uzklausīšana notika 2004. gada 19. un 20. jūlijā.

9        2004. gada 24. septembrī lietas dalībniekiem tika piešķirta piekļuve atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem nekonfidenciālajai versijai apsvērumiem un lietas dalībnieku sniegtajiem apsvērumiem uzklausīšanas laikā un tiem tika noteikts termiņš citu apsvērumu iesniegšanai.

10      Komisija 2005. gada 14. septembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu.

3.     Apstrīdētais lēmums

 Konkrēto tirgu definīcija

 Preču tirgus

11      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka diegu nozari var iedalīt divos segmentos, proti, pirmkārt, rūpnieciskie diegi, ko izmanto, lai šūtu vai izšūtu dažādus ar apģērbu saistītus un citus izstrādājumus, tādus kā ādas izstrādājumi, auduma pārklāji automobiļiem un matrači, un, otrkārt, mājsaimniecībā izmantojamie diegi, ko indivīdi lieto šūšanas vai labošanas darbiem un vaļasprieka nodarbēm.

12      Rūpniecisko diegu segmentu var iedalīt trīs kategorijās atkarībā no to izmantošanas: gatavo apģērbu ražošanai paredzētie šujamdiegi, ko lieto dažādu veidu apģērbiem, izšūšanai paredzētie diegi, ko izmanto rūpnieciskajās automatizētajās iekārtās, lai izrotātu apģērbus, sporta apavus un mājas interjerā izmantojamos audumus, un speciālie diegi, ko izmanto dažādās nozarēs, tādās kā apavu, ādas izstrādājumu un automobiļu ražošana.

13      Komisija uzskata, ka rūpnieciskos diegus no piedāvājuma viedokļa var uzskatīt par tādiem, kas veido vienotu tirgu tādēļ, ka nav ciešas saiknes starp diegu gala patēriņu un šķiedras veidu un/vai diegu struktūru.

14      Tomēr Komisija nošķir diegus automobiļu rūpniecības nozares klientiem, no vienas puses, un diegus rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti, no otras puses. Tā uzskata, ka, lai gan šo divu veidu diegu ražošanas process ir līdzīgs vai viegli savstarpēji aizstājams, automobiļu rūpniecības pieprasījumu veido lielie klienti, kuri nosaka augstāka līmeņa specifikācijas standartus atsevišķām to izmantotajām precēm – piemēram, diegiem drošības jostām, – un kuri pieprasa preču vienotību dažādās valstīs, kurās šīs preces ir vajadzīgas to ražošanai.

15      Izskatāmajās lietās preču tirgus, attiecībā uz ko tiek vērtēts prasītājām pārmestais pārkāpums, ir diegi rūpnieciskiem klientiem, kas nav automobiļu rūpniecības nozares klienti (turpmāk tekstā – “rūpniecisko diegu tirgus”).

 Ģeogrāfiskie tirgi

16      Komisija apstrīdētajā lēmumā konstatē, ka saskaņā ar lietas dalībnieku sniegto informāciju konkrētais ģeogrāfiskais rūpniecisko diegu tirgus ir reģionāla mēroga tirgus. Tā piebilst, ka reģions var ietvert vairākas EEZ līgumslēdzējas puses, piemēram, Beniluksa valstis vai Ziemeļvalstis, vai tikai vienu valsti, piemēram, Apvienoto Karalisti.

17      Izskatāmajā lietā konkrētais ģeogrāfiskais tirgus, kas attiecas uz prasītājām pārmesto pārkāpumu, ir Beniluksa un Ziemeļvalstu tirgus.

 Konkrēto tirgu izmērs un struktūra

18      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka no rūpniecisko diegu pārdošanas iegūtā summa Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs bija aptuveni EUR 50 miljoni 2000. gadā un aptuveni EUR 40 miljoni 2004. gadā.

19      Tāpat no šī lēmuma izriet, ka 90. gadu beigās galvenie rūpniecisko diegu piegādātāji Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs bija it īpaši Gütermann, Zwicky, Amann und Söhne GmbH & Co. KG (turpmāk tekstā – “Amann”), Barbour Threads Ltd – pirms to iegādājās Coats, Belgian Sewing Thread NV (turpmāk tekstā – “BST”) un Coats.

 Pārkāpumu veidojošo darbību apraksts

20      Komisija apstrīdētajā lēmumā norāda, ka notikumi saistībā ar karteli rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs risinājās no 1990. gada līdz 2001. gadam.

21      Komisija uzskata, ka attiecīgie uzņēmumi rīkoja sanāksmes vismaz reizi gadā un šīs sanāksmes tika organizētas divās daļās: sēde, kurā apspriedās par Ziemeļvalstu tirgiem, un sēde, kurā apspriedās par Beniluksa valstu tirgiem, un to galvenais mērķis bija augstu cenu saglabāšana katrā no šiem abiem tirgiem.

22      Dalībnieki esot apmainījušies ar cenrāžiem un informāciju par atlaidēm, par cenrāžu cenu paaugstināšanas piemērošanu, par atlaižu samazināšanu un par atsevišķiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu. Tāpat esot tikušas noslēgtas vienošanās par nākotnes cenu sarakstiem, par maksimālo atlaižu līmeni, par atlaižu samazināšanu un par atsevišķiem klientiem piemērojamo cenu paaugstināšanu, kā arī vienošanās, kuru mērķis bija izvairīties no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas, un veikt klientu sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. apsvērums).

 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

23      Komisija apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā konstatēja, ka astoņi uzņēmumi, tostarp Gütermann un Zwicky, ir pārkāpuši EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties kopīgās vienošanās un saskaņotās darbībās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, Gütermann – periodā no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un Zwicky – periodā no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim.

24      Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta pirmo daļu par rūpniecisko diegu karteli Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs tika piemēroti šādi naudas sodi:

–        Coats: EUR 15,05 miljoni;

–        Amann: EUR 13,09 miljoni;

–        BST: EUR 0,979 miljoni;

–        Gütermann: EUR 4,021 miljons;

–        Zwicky: EUR 0,174 miljoni.

25      Komisija apstrīdētā lēmuma 3. pantā uzdeva šajā lēmumā norādītajiem uzņēmumiem nekavējoties izbeigt tās konstatētos pārkāpumus, ja tie to vēl nebija izdarījuši. Tāpat tā tiem uzdeva atturēties no jebkuras apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītās darbības atkārtotas veikšanas un jebkādas rīcības vai darbības, kam ir ekvivalents mērķis vai iedarbība.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

26      Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas [tagad – Vispārējā tiesa] kancelejā iesniegti 2005. gada 30. decembrī, prasītājas cēla šīs prasības.

27      Lietā T‑456/05 Gütermann prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā Komisija konstatē, ka tā ir izdarījusi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas tirgū periodā no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un pakārtoti – periodā no 1990. gada janvāra līdz 1993. gada decembrim ieskaitot;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu daļā, kurā Komisija tai piemēro naudas sodu EUR 4,021 miljonu vai pakārtoti – atbilstoši samazināt šī naudas soda apmēru;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Gütermann atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29      Lietā T‑457/05 Zwicky prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu daļā, kurā Komisija konstatē, ka tā ir izdarījusi EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas tirgū periodā no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim un pakārtoti – periodā no 1990. gada janvāra līdz 1993. gada decembrim ieskaitot;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu daļā, kurā Komisija tai piemēro naudas sodu EUR 0,174 miljonus vai pakārtoti – atbilstoši samazināt šī naudas soda apmēru;

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 3. pantu attiecībā uz Zwicky;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

30      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest Zwicky atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

31      Ar 2008. gada 9. decembra rīkojumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas nolēma atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 50. pantam apvienot lietas T‑456/06 un T‑457/05 mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

 Juridiskais pamatojums

32      Pirmkārt, attiecībā uz pārkāpumus veidojošajām darbībām prasītājas izvirza divus pamatus. Vispirms tās izvirza pamatu par Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 7. panta 1. punkta pārkāpumu. Zwicky izvirza arī pamatu, ka rīkojums izbeigt pārkāpumu un atturēties no jebkāda recidīva ir nepamatots.

33      Otrkārt, prasītājas izvirza virkni pamatu, kuru mērķis ir naudas soda atcelšana vai samazināšana. Pirmkārt, Zwicky pārmet Komisijai, ka tā ir tai piemērojusi naudas sodu, kura apmērs pārsniedz maksimālos 10 % no tās apgrozījuma. Otrkārt, prasītājas izvirza piecus pamatus, kas attiecīgi ir pārkāpuma smaguma kļūdains izvērtējums attiecībā uz tā sekām, pārkāpuma ilguma kļūdains izvērtējums, atsevišķu atbildību mīkstinošo apstākļu neņemšana vērā, Paziņojuma par sadarbību kļūdaina piemērošana un naudas soda nesamērīgums.

1.     Par pamatiem, ar kuriem apstrīd pārkāpumam raksturīgo darbību esamību un rīkojumu par to izbeigšanu un neatkārtošanu

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pārkāpumu

 Lietas dalībnieku argumenti

34      Prasītājas uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka “ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu”. Pārmetot tām EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpšanu sakarā ar to līdzdalību vienošanās un saskaņotās darbībās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs periodā, attiecīgi Gütermann – no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un Zwicky – no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim, Komisija neesot ņēmusi vērā faktu, ka EEZ līgums stājās spēkā vienīgi 1994. gada 1. janvārī un līdz ar to pirms šī datuma šī līguma normas nebija piemērojamas attiecībā uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju. Turklāt, tā kā Somija un Zviedrija pievienojās Eiropas Kopienai vienīgi 1995. gada 1. janvārī, EKL 81. pants esot kļuvis tieši piemērojams vienīgi šajā datumā.

35      Tāpat prasītājas uzskata, ka Komisija pilnīgi pamatoti uzskatīja, ka pārkāpums šī jēdziena juridiskajā nozīmē, proti, EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums, to darbību dēļ varēja eksistēt attiecībā uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju vienīgi no 1994. gada 1. janvāra. Tātad Komisija esot pieļāvusi kļūdu, no juridiskā viedokļa izdarot sākuma pieņēmumu par pārkāpuma esamību, kas vienīgi kļuva intensīvāks. Komisija neesot nošķīrusi prasītāju darbības faktisko apstākļu vērtējumu kā vienotu un turpinātu aizliegto vienošanos, kas Gütermann gadījumā ilga no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un Zwicky gadījumā – no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim, un šīs darbības juridisko vērtējumu kā konkurences normu pārkāpumu abos šajos periodos.

36      Turklāt prasītājas uzskata, ka to izvirzītais pamats par Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pārkāpumu ir pieņemams. Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz šī pamata nepieņemamību, motivējot ar to, ka prasītājas nebija norādījušas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kvalificējot to darbības kā vienotu un turpinātu aizliegto vienošanos. Tās uzskata, ka Komisija kvalificēja to darbības kā vienotu un turpinātu aizliegto vienošanos no faktu viedokļa un šī pamata ietvaros tās to neapstrīd. Turpretim apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā esot ietverts kļūdains juridiskais vērtējums, ņemot vērā, pirmkārt, ka Zwicky nebija pārstāvēta rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs un, otrkārt, ka attiecībā uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju tā šajās valstīs nevarētu pārkāpt konkurences normas laikā no 1990. gada janvāra līdz 1993. gada decembrim.

37      Komisija galvenokārt pamatojas uz šī prasītāju izvirzītā pamata nepieņemamību un pakārtoti apstrīd tā pamatotību.

 Vispārējās tiesas vērtējums

38       Vispārējā tiesa uzskata, ka ir jāizvērtē pamata, ar ko tiek apgalvots par Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pārkāpumu, pamatotība, neizvērtējot tā pieņemamību.

39      Pirmkārt, ir jāuzsver, ka apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā Komisija konstatē faktu, ka prasītājas ir pārkāpušas EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu to piedalīšanās saskaņotās darbībās rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs dēļ, kas Gütermann gadījumā bija no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim un Zwicky gadījumā no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim.

40      Ir jākonstatē, ka, aplūkojot šo pantu atsevišķi, varētu saprast, ka Komisija konstatēja prasītāju pieļautā pārkāpuma faktu sakarā ar to piedalīšanos saskaņotās darbībās rūpniecisko diegu tirgū Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā laikā no 1990. gada janvāra līdz 1993. gada decembrim, proti, pirms EEZ līguma stāšanās spēkā. Ir skaidrs, ka šajā periodā neeksistēja nekāds tiesiskais pamats, kas ļautu Komisijai konstatēt faktu, ka prasītājas ir pieļāvušas šādu pārkāpumu.

41      Tomēr no judikatūras izriet, ka akta rezolutīvā daļa ir neatdalāma no tā motīvu daļas tādā ziņā, ka tā ir jāinterpretē, ja tas nepieciešams, ņemot vērā motīvus, pamatojoties uz kuriem tas tika pieņemts (Tiesas 1997. gada 15. maija spriedums lietā C‑355/95 P TWD/Komisija, Recueil, I‑2549. lpp., 21. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑204/97 un T‑270/97 EPAC/Komisija, Recueil, II‑2267. lpp., 39. punkts).

42      Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 246., 295.–298. un 331. apsvēruma skaidri izriet, ka, tā kā aizliegtās vienošanās mērķis bija Somija, Norvēģija un Zviedrija, tā ir Kopienu konkurences normu un EEZ līguma normu attiecībā uz konkurenci pārkāpums vienīgi no 1994. gada 1. janvāra, kurā stājās spēkā EEZ līgums. Tādēļ apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkts ir jāaplūko šīs skaidrās un nepārprotamās motivācijas kontekstā. Tādējādi ir pamats uzskatīt, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa ir jāaplūko tādā nozīmē, ka vienotā un turpinātā pārkāpuma elementi attiecībā uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju eksistēja vienīgi no 1994. gada 1. janvāra.

43      Otrkārt, būtībā prasītājas veltīgi atsaucas uz to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot šķietami nošķīrusi pārkāpuma juridisko vērtējumu, attiecinot to uz EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, no vienas puses, un faktisko apstākļu vērtējumu apstrīdētā lēmuma 264.–277. apsvērumā, novērtējot to darbības kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, no otras puses. No minētā tās absolūti kļūdaini secina, ka, tā kā pārkāpums “jēdziena juridiskajā nozīmē” attiecībā uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju varēja eksistēt, vienīgi sākot no 1994. gada 1. janvāra, Komisija ir pieļāvusi kļūdu, konstatējot pārkāpuma esamību, kas kļuva vienīgi intensīvāks.

44      Pirmkārt, ir jāuzsver, ka prasītājas vispār neapstrīdēja, ka pārkāpumam rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs ir vienots un turpināts raksturs.

45      Tāpat ir jāatgādina, ka EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu var izraisīt ne tikai atsevišķa darbība, bet arī darbību virkne vai arī turpināta rīcība. Šo interpretāciju nevar apstrīdēt, motivējot ar to, ka viens vai vairāki šīs darbību virknes vai šīs turpinātās rīcības elementi paši par sevi katrs atsevišķi arī var būt minētās normas pārkāpums (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 81. punkts; Pirmās instances tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑279/02 Degussa/Komisija, Krājums, II‑897. lpp., 155. punkts).

46      Tādējādi vienots un turpināts pārkāpums parasti ietver virkni darbību, kuras hronoloģiski seko cita citai un kuras to izdarīšanas brīdī pašas par sevi arī var veidot konkurences tiesību normu pārkāpumu. Šo darbību īpatnība izpaužas apstāklī, ka tās iekļaujas kopējā stratēģijā. Komisija to būtībā konstatēja apstrīdētā lēmuma 264.–277. apsvērumā attiecībā uz aizliegto vienošanos, kuras mērķis bija rūpniecisko diegu tirgus Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

47      Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, iepriekš minētajos apstrīdētā lēmuma apsvērumos izklāstītā argumentācija nav ierobežota vienīgi ar faktu konstatāciju, bet ietver objektīvus iemeslus, kas Komisijai liek secināt, ka pārkāpums rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs kopā ar pārkāpumu rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs veidoja vienotu un turpinātu pārkāpumu.

48      Šajā sakarā nav nozīmes tam, ka tiesiskais pamats, uz ko Komisija pamatojās, lai konstatētu pārkāpumu rūpniecisko diegu tirgū Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā, eksistēja vienīgi pēc pārkāpuma sākuma, jo – kā tas arī izriet no apstrīdētā lēmuma motīvu daļas – prasītāju darbības šajā tirgū tika ņemtas vērā vienīgi sākot no 1994. gada 1. janvāra.

49      Otrkārt, ir jānoraida Zwicky izvirzītais pamats par to, ka tā nebija pārstāvēta Ziemeļvalstu tirgū. Kā tas ir atgādināts šī sprieduma 44. punktā, Zwicky apstiprināja, ka neapstrīd aizliegtās vienošanās par rūpniecisko diegu tirgu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs kā vienota un turpināta pārkāpuma kvalifikāciju.

50      No judikatūras izriet, ka uzņēmums, kurš ir piedalījies vienotā un turpinātā pārkāpumā pats ar savām darbībām, kuras ietilpst nolīguma vai saskaņotu darbību, kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, jēdzienā EKL 81. panta izpratnē, un kuru mērķis ir sekmēt pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par viena un tā paša pārkāpuma ietvaros īstenotajām citu uzņēmumu darbībām attiecībā uz visu laiku, kurā tas piedalījies minētajā pārkāpumā, ja ir konstatēts, ka attiecīgais uzņēmums zina par citu dalībnieku pret konkurenci vērstajām darbībām vai ka tas var tās saprātīgi paredzēt un ka tas ir gatavs uzņemties ar tām saistīto risku (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 203. punkts; Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑15/99 Brugg Rohrsysteme/Komisija, Recueil, II‑1613. lpp., 73. punkts).

51      Izskatāmajā lietā Zwicky neapstrīd to, ka ir regulāri piedalījusies sanāksmēs par rūpniecisko diegu tirgu Ziemeļvalstīs, ne arī to, ka tā vispār neapstrīdēja Komisijas apgalvojumu, saskaņā ar kuru tā bija aktīvi darbojusies šajā rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs pirms vienotā pārkāpuma uzsākšanas, ne arī noliedz, ka ir piedalījusies pārkāpuma elementos attiecībā uz rūpniecisko diegu tirgu Beniluksa valstīs, kā arī neapstrīd, ka minētie pārkāpuma elementi ietilpa kopīgā stratēģijā un attiecīgi bija vienīgi atsevišķas sastāvdaļas vienotajā un turpinātajā pārkāpumā rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

52      No tā izriet, ka tas apstāklis vien, ka vienotā un turpinātā pārkāpuma izdarīšanas laikā Zwicky nebija pārstāvēta rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs, nevar to atbrīvot no atbildības par darbībām, ko minētā pārkāpuma ietvaros šajā ģeogrāfiskajā tirgū īstenoja pārējie uzņēmumi.

53      Turklāt, ja Zwicky iebildums ir jāsaprot tādējādi, ka vienīgi tie uzņēmumi, kas aktīvi darbojas kā konkurenti, piegādātāji vai pieprasītāji Ziemeļvalstu ģeogrāfiskajā tirgū, var koordinēt savas darbības kā uzņēmumi, kas ir pārkāpuma [līdz]izdarītāji, ir jāuzsver, ka uzņēmums var pārkāpt EKL 81. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu, ja tā darbības, kas ir saskaņota ar citu uzņēmumu darbību, mērķis ir ierobežot konkurenci konkrētajā attiecīgajā tirgū, kurš ir kopējā tirgus daļa, un tam pašam nav obligāti aktīvi jādarbojas minētajā konkrētajā tirgū (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑99/04 AC‑Treuhand/Komisija, Krājums, II‑1501. lpp., 122. punkts).

54      Ņemot vērā šī sprieduma 51. punktā izklāstītos konstatējumus, Zwicky nevar pamatoti apstrīdēt faktu, ka arī tā ir atbildīga kā līdzdalībnieks par konkurences normu pārkāpumu attiecībā uz vienošanos saistībā ar rūpniecisko diegu tirgu Ziemeļvalstīs.

55      Līdz ar to pamats par Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pārkāpumu ir noraidāms.

 Par Zwicky izvirzīto pamatu – rīkojuma par pārkāpuma izbeigšanu un atturēšanos no jebkāda recidīva nepamatoto raksturu

 Lietas dalībnieku argumenti

56      Zwicky norāda, ka apstrīdētā lēmuma 3. pantā Komisija uzdeva attiecīgajiem uzņēmumiem nekavējoties izbeigt konstatētos pārkāpumus, ja tie to jau nav izdarījuši, un nākotnē atturēties no jebkādas rīcības saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem vai jebkādas darbības ar līdzīgu mērķi.

57      Tomēr Zwicky uzsver, ka tā ne tikai kopš 2000. gada novembra vairs nav pārstāvēta tirgos, uz kuriem attiecas apstrīdētais lēmums, bet arī to, ka tā ir atteikusies no visas savas uzņēmējdarbības, lai šobrīd nodarbotos ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu. Tā norāda, ka ar minēto rīkojumu ir pārkāpts samērīguma princips, un uzskata, ka apstrīdētā lēmuma 3. pants ir prettiesisks. Tā uzskata – tā kā Komisija, neveicot papildu pārbaudes, varēja konstatēt, ka pārkāpumi ir izbeigti un ka nepastāvēja nekāda recidīva iespēja, tai nebija nekādu leģitīmu interešu izdot rīkojumu. Šajā ziņā Zwicky pamatojas uz Tiesas 1983. gada 2. marta spriedumu lietā 7/82 GVL/Komisija (Recueil, 483. lpp., 24. un nākamie punkti).

58      Komisija lūdz noraidīt šo pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

59      Ir jānorāda, ka, izvirzot šo pamatu, Zwicky lūdz atcelt apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantu daļā, kurā tas to skar.

60      Nākas konstatēt, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantā faktiski ir ietverti divi rīkojumi.

61      Pirmkārt, šajā normā ir ietverta prasība, ka attiecīgajiem uzņēmumiem nekavējoties jāizbeidz, ja tie to jau nav izdarījuši, apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. pantā norādītie pārkāpumi. Šajā sakarā, ņemot vērā, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Zwicky vairs nedarbojās rūpniecisko diegu nozarē, argumentācijai, kas izvirzīta pret šo pantu, acīmredzami nav nekāda pamata. Pat ja Zwicky ir viens no apstrīdētā lēmuma 1. pantā uzskaitītajiem uzņēmumiem, tas, ņemot vērā minēto darbības izbeigšanu, jau bija izbeidzis pārkāpumu un attiecīgi apstrīdētais lēmums to vairs neskāra (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija (Recueil, II‑931. lpp., 1247. punkts). Tāpat šī apstākļa dēļ zaudē jēgu Zwicky izvirzītais arguments par samērīguma principa pārkāpumu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedumu lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 196. punkts).

62      Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 3. pantā ir ietverta prasība, ka 1. pantā norādītajiem uzņēmumiem turpmāk ir jāatturas no jebkādu 1. pantā aprakstīto darbību vai rīcības atkārtošanas, kā arī no jebkādiem pasākumiem, kam ir ekvivalents mērķis vai iedarbība.

63      Ir jāatgādina, ka, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu, var tikt noteikti aizliegumi turpināt atsevišķas darbības, praksi vai situācijas, kuru prettiesiskums ir konstatēts, kā arī līdzīgi rīkoties nākotnē. Ar šādiem pienākumiem, kas uzņēmumiem ir saistoši, tomēr nebūtu jāpārsniedz atbilstošās un nepieciešamās robežas, lai sasniegtu iecerēto mērķi (pēc analoģijas skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija (Recueil, II‑491. lpp., 4704. un 4705. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt Komisijas pilnvaras izdot rīkojumus ir jāizmanto saskaņā ar konstatētā pārkāpuma raksturu (Tiesas 1974. gada 6. marta spriedums apvienotajās lietās 6/73 un 7/73 Istituto Chemioterapico Italiano un Commercial Solvents/Komisija, Recueil, 223. lpp., 45. punkts; Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. oktobra spriedums lietā T‑228/97 Irish Sugar/Komisija, Recueil, II‑2969. lpp., 298. punkts, un 2000. gada 12. decembra spriedums lietā T‑128/98 Aéroports de Paris/Komisija, Recueil, II‑3929. lpp., 82. punkts).

64      Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma 1. pantā konstatēja, ka Zwicky kopā ar citiem uzņēmumiem ir pārkāpusi EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu, piedaloties turklāt ļoti ilgā periodā vienošanās un saskaņotās darbībās rūpniecisko diegu nozarē Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kur tā un citi uzņēmumi bija vienojušies noteikt nākotnes cenrāžus, maksimālās atlaides, atlaižu samazinājumus un atsevišķiem klientiem piemērojamo speciālo cenu paaugstināšanu, kā arī izvairīties no konkurējošām cenām par labu pastāvīgajiem piegādātājiem un sadalīt klientus. Zwicky neapstrīd apsvērumus, kas šajā sakarā ir izklāstīti apstrīdētajā lēmumā.

65      Pastāvot šādiem apstākļiem, Komisija, uzdodot attiecīgajiem uzņēmumiem nākotnē atturēties no jebkādu pasākumu veikšanas rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, kuriem var būt ekvivalents mērķis vai iedarbība, nav pārkāpusi pilnvaras, kas tai piešķirtas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 199. punkts).

66      Šo secinājumu nevar atspēkot fakts, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā Zwicky vairs neveica darbību rūpniecisko diegu nozarē. Tāds rīkojums kā izskatāmajā lietā pēc sava rakstura ir preventīvs un nav atkarīgs no attiecīgā uzņēmuma situācijas apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

67      Komisija vēl jo vairāk bija tiesīga iekļaut šo rīkojumu apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā tāpēc, ka Zwicky nebija apņēmusies neatkārtot savu pret konkurenci vērsto rīcību (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 11. marta spriedumu lietā T‑141/94 Thyssen Stahl/Komisija, Recueil, II‑347. lpp., 678. punkts).

68      Turklāt iepriekš 57. punktā minētajam spriedumam, uz ko atsaucas Zwicky, nav nozīmes izskatāmajā lietā. Papildus tam, ka šīs lietas apstākļi atšķiras no izskatāmās lietas apstākļiem, šī sprieduma 60.–67. punktā ir pierādīts, pirmkārt, ka Zwicky neskāra rīkojums nekavējoties izbeigt apstrīdētā lēmuma 1. pantā norādītos pārkāpumus un, otrkārt, ka Komisijai bija absolūti leģitīmas intereses uzdot tai nākotnē atturēties no jebkādām darbībām saistībā ar konstatētajiem pārkāpumiem vai jebkādas rīcības ar līdzīgu mērķi.

69      Visu šo iemeslu dēļ šis pamats ir jānoraida.

2.     Par pamatiem, ar kuriem apstrīd naudas sodu un tā apmēru

 Par Zwicky izvirzīto pamatu – maksimālās robežas 10 % apmērā no apgrozījuma pārsniegšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

70      Zwicky, vispirms norādot, ka 2000. gada novembrī tā bija izbeigusi savu uzņēmējdarbību saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem, pārmet Komisijai galvenokārt to, ka tā ir balstījusi savu maksimālās robežas 10 % apmērā no apgrozījuma aprēķinu, ņemot vērā Gütermann realizēto apgrozījumu. Šis minētais uzņēmums esot vienīgi pārņēmis daļu no tās uzņēmējdarbības un neesot pakļauts tās kontrolei. Tādējādi noteicošais esot vienīgi Zwicky apgrozījums. Tā kā Zwicky kopš 2001. gada vairs neveic apgrozījumu, tai nevar piemērot nekādu naudas sodu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Regulā Nr. 1/2003 esot paredzēts kopējais apgrozījums, kas realizēts iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas. Fakts, ka naudas sods ir saistīts ar šo minēto apgrozījumu, ļaujot ņemt vērā uzņēmuma nozīmi un ietekmi tirgū. Tādēļ noteicošā esot uzņēmuma pašreizējā situācija, ņemot vērā tā apgrozījumu. Uzņēmumam, kas vairs nerealizē apgrozījumu, neesot ietekmes tirgū un attiecīgi tam vairs nevarot piemērot naudas sodu.

71      Turpinājumā tā norāda, ka Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑33/02 Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (Krājums II‑4973. lpp.), uz ko atsaucas Komisija, ir jāinterpretē tādējādi, ka ņemt vērā apgrozījumu, kas pilnībā neietver to, kas realizēts iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas, ir iespējams tad, kad attiecīgais uzņēmums ir izbeidzis savu uzņēmējdarbību vai ir sagrozījis sava apgrozījuma apmēru, lai izvairītos no būtiska naudas soda. Izskatāmajā lietā tā tas neesot. Šajā sakarā Zwicky apgalvo, ka vienu gadu pirms Komisijas pārbaudēm tās uzņēmējdarbība tika pārdota tās konkurētspējas samazināšanās dēļ.

72      Turklāt Zwicky apgalvo, ka izskatāmajā lietā Gütermann ir ieguvusi savu uzņēmējdarbību aktīvu pirkuma darījuma (asset deal) ietvaros un ka tādēļ ienākumi saistībā ar šādi pārņemto darbību esot jāattiecina uz Gütermann un jāpalielina tās apgrozījums, kas ņemams vērā, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu. Tāpat tā uzsver, ka savas uzņēmējdarbības pārdošana Gütermann nav vienkārši uzņēmuma iekšējā reorganizācija.

73      Visbeidzot faktu, ka prasītājas nosūtīja vienu dokumentu, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, izskaidrojot apstāklis, ka Gütermann ir pārņēmis darbību saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem un ka šī darījuma rezultātā Zwicky valdes priekšsēdētājs ir iecelts par Gütermann valdes locekli. Tomēr tas nekādi nemainot faktu, ka Zwicky ir neatkarīga no Gütermann un ka šis uzņēmums nav kļuvis par Zwicky akcionāru.

74      Komisija norāda, ka šim pamatam nav nozīmes, jo, lai gan Zwicky arguments ir precīzs, tā esot noteikusi naudas soda maksimālo apmēru, ņemot vērā apgrozījumu iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kā tā to jau esot darījusi citās lietās. Attiecīgi tā konstatē, ka Zwicky kopējais apgrozījums 1999. gadā bija EUR 4,5 miljoni un ka naudas sods EUR 0,174 miljoni nekādi nepārsniedz 10 % apmēru no šī apgrozījuma.

75      Pakārtoti Komisija vispirms uzsver, ka, lai gan Gütermann 2000. gada novembrī nopirka Zwicky uzņēmējdarbību, kuru skāra aizliegtā vienošanās rūpniecisko diegu tirgū, tā ņēma vērā faktu, ka Zwicky bija iesaistīta pārkāpumā, par kuru piemērots sods, 10 gadu periodā, un uzskatīja, ka apstāklis, ka pēc savas uzņēmējdarbības pārdošanas Zwicky turpināja juridiski pastāvēt kā “tukša čaula”, ir manevrs, kas īstenots ar īpašu mērķi, – izvairīties no sodiem, kas piemērojami par konkurences normu pārkāpumu. Tāpat tā norāda, ka Zwicky neapstrīdēja judikatūru, saskaņā ar kuru principā fiziskai vai juridiskajai personai, kas vada attiecīgo uzņēmumu pārkāpuma brīdī, ir jāatbild par šo pārkāpumu. Tā piebilst, ka, ņemot vērā, ka Zwicky valdes priekšsēdētājs bija pārstāvēts Gütermann valdē un ka tam tādējādi bija pieejamas precīzas ziņas par abu uzņēmumu līdzdalību pārkāpumā, var viegli saprast iemeslus, kas bija lēmuma par Zwicky eksistences saglabāšanu pamatā.

76      Tāpat Komisija uzskata, ka tas, kā Zwicky interpretē Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu, nav saderīgs ar lietderīgas iedarbības principu, jo tas ļauj uzņēmumiem izvairīties no savas atbildības, izmantojot vienīgi iekšējo reorganizāciju. Tāda esot Pirmās instances tiesas pieeja iepriekš 71. punktā minētajā spriedumā lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija.

77      Visbeidzot, Komisija uzsver, ka ciešās saiknes starp Zwicky un Gütermann izriet no kopīgi sagatavotās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem un no vienu un to pašu advokātu pārstāvības, veicot abu uzņēmumu aizstāvību procesā Vispārējā tiesā.

 Vispārējās tiesas vērtējums

78      Saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija var piemērot uzņēmumiem naudas sodu, kas nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Šīs maksimālās robežas 10 % apmērā mērķis ir novērst, ka naudas sodi ir nesamērīgi salīdzinājumā ar uzņēmuma lielumu un it īpaši, ka tiek piemēroti naudas sodi, par kuriem var paredzēt, ka uzņēmumi tos nespēs samaksāt. Tā kā aptuvenu norādi šajā sakarā var sniegt vienīgi kopējais apgrozījums, šis procents ir jāsaprot kā tāds, kas sniedz norādi uz kopējo apgrozījumu (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique diffusion française u.c./Komisija, 1825. lpp., 119. punkts).

79      Tāpat ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķis ir piešķirt Komisijai pilnvaras piemērot naudas sodus, lai ļautu tai īstenot ar Kopienu tiesībām tai piešķirto uzraudzības misiju (iepriekš 78. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 105. punkts, un Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels MidlandIngredients/Komisija, Recueil, II‑2597. lpp., 105. punkts). Šī misija ietver uzdevumu izmeklēt un apkarot individuālus pārkāpumus, kā arī pienākumu īstenot vispārēju politiku, lai piemērotu konkurences jomā Līgumā paredzētos principus un regulētu uzņēmumu rīcību šajā virzienā. No tā izriet, ka Komisijai ir jānodrošina naudas sodu atturošā iedarbība (iepriekš minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels MidlandIngredients/Komisija, 105. un 106. punkts).

80      Turklāt ir jānorāda, ka “iepriekšējais uzņēmējdarbības gads” Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē principā nozīmē katra attiecīgā uzņēmuma pilnu iepriekšējo uzņēmējdarbības gadu lēmuma pieņemšanas dienā (Tiesas 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (Krājums, I‑4405. lpp., 32. punkts).

81      Tā kā izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma datums ir 2005. gada 14. septembris, iepriekšējais uzņēmējdarbības gads bija no 2004. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 30. jūnijam. Zwicky nodeva Gütermann savu uzņēmējdarbību rūpniecisko diegu nozarē 2000. gada novembrī. Līdz ar to Komisija uzskatīja, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tās rīcībā attiecībā uz Zwicky nebija ziņu par apgrozījumu, kas raksturo ekonomisko darbību, ko tā veikusi iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Turklāt, pamatojoties uz apstrīdētā lēmuma 383. apsvērumu par iespējamo mātes sabiedrības saikni ar meitas sabiedrību starp Gütermann un Zwicky sakarā ar to, ka Zwicky nodeva Gütermann uzņēmējdarbību saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem, tā uzskatīja, ka var balstīties uz Gütermann apgrozījumu, lai piemērotu maksimālo 10 % apmēru.

82      Ir jānošķir divi Zwicky izvirzīto iebildumu aspekti: pirmkārt, Komisijas izvēle ņemt vērā Gütermann apgrozījumu un, otrkārt, Zwicky apgrozījuma neņemšana vērā uzņēmējdarbības gadā, kurš beidzās 2005. gada 30. jūnijā, lai gan šis apgrozījums esot bijis līdzvērtīgs nullei.

83      Attiecībā uz Zwicky izvirzīto iebildumu pirmo aspektu ir jāatzīst, ka Komisija kļūdaini balstījās uz Gütermann apgrozījumu, lai noteiktu maksimālo 10 % apmēru, kas nav pārsniedzams, aprēķinot Zwicky piemēroto naudas sodu.

84      Faktiski Gütermann 2000. gada novembrī vienīgi pārņēma Zwicky uzņēmējdarbību rūpniecisko diegu tirgū. Tiesas sēdē Zwicky izskaidroja, ka šī uzņēmējdarbības nodošana notika divos veidos, proti, pirmkārt, noslēdzot Šveicē līgumu par tādu aktīvu kā noliktavu un iekārtu nodošanu un, otrkārt, pārdodot Vācijā akcijas.

85      Komisija tiesas sēdē tomēr atzina, ka Gütermann nekādi nav iekļāvusi savā sastāvā Zwicky un ka attiecīgi pirmā no minētajām sabiedrībām nav kļuvusi par otras sabiedrības īpašnieci. Tādējādi uzņēmējdarbības saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem nodošanai nav bijis nekādas ietekmes uz Zwicky juridisko un ekonomisko neatkarību.

86      Vienīgi ar argumentiem, saskaņā ar kuriem Zwicky valdes priekšsēdētājs ir kļuvis par Gütermann valdes locekli, abus šos uzņēmumus konsultē viens un tas pats advokāts un tie abi ir snieguši kopīgu atbildi uz iebildumiem, izskatāmajā lietā nevar pamatot Komisijas viedokli par mātes un meitas sabiedrības saiknes esamību starp abiem uzņēmumiem.

87      Turklāt Komisija nekādi nav pierādījusi, kādā veidā to būtu maldinājušas Zwicky sniegtās ziņas uz tās pieprasījumu sniegt informāciju par tās uzņēmējdarbības nodošanu un tās saiknēm ar Gütermann.

88      No tā izriet, ka Komisija, balstoties uz Gütermann apgrozījumu, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, kuras sekas tiks analizētas tālāk 104. un nākamajos punktos.

89      Attiecībā uz Zwicky izvirzīto iebildumu otro aspektu, proti, to, ka netika ņemts vērā tās apgrozījums, kas līdzvērtīgs nullei un izriet no tās iespējamās ekonomiskās darbības pēdējā gada laikā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ir jāizvērtē veids, kādā Komisijai ir jādefinē jēdziens “iepriekšējais uzņēmējdarbības gads” gadījumos, kad attiecīgā uzņēmuma ekonomiskajā situācijā ir notikušas būtiskas izmaiņas laika posmā no perioda, kurā ir izdarīts pārkāpums, beigām līdz Komisijas lēmuma, ar kuru piemērots naudas sods, pieņemšanas dienai.

90      Attiecībā uz minēto jēdzienu “iepriekšējais uzņēmējdarbības gads” ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, ko īsteno ar tiesisko regulējumu, kurā tā ir iekļauta (skat. Tiesas 2005. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑17/03 VEMW u.c., Krājums, I‑4983. lpp., 41. punkts; 2007. gada 1. marta spriedumu lietā C‑391/05 Jan De Nul, Krājums, I‑1793. lpp., 20. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 21. punkts).

91      Šajā sakarā, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 79. punktā, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta mērķis ir piešķirt Komisijai pilnvaras piemērot naudas sodus, lai ļautu īstenot ar Kopienu tiesībām tai piešķirto uzraudzības misiju. Šī misija it īpaši ietver uzdevumus apkarot prettiesiskas darbības, kā arī novērst to atkārtošanos (Tiesas 1970. gada 15. jūlija spriedums lietā 41/69 ACF Chemiefarma/Komisija, Recueil, 661. lpp., 173. punkts).

92      Ir jāpiebilst, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu Komisijai ir jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma smagums un ilgums.

93      Ņemot vērā iepriekš minēto, Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētā maksimālā apgrozījuma apmēra mērķis ir novērst, ka Komisijas uzliktie naudas sodi ir nesamērīgi ar attiecīgā uzņēmuma nozīmību (iepriekš 78. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 119. punkts).

94      No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, definējot jēdzienu “iepriekšējais uzņēmējdarbības gads”, Komisijai, ņemot vērā kontekstu, kā arī ar Regulu Nr. 17 un Regulu Nr. 1/2003 izveidotās soda sistēmas iecerētos mērķus, katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē attiecīgā uzņēmuma vēlamā ietekme, tostarp ņemot vērā apgrozījumu, kas atspoguļo šī uzņēmuma patieso ekonomisko situāciju laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums (skat. iepriekš 80. punktā minēto 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 25. punkts).

95      Tomēr gan no sistēmas, kurā ir ietverts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrā daļa, mērķiem, gan no šī sprieduma 80. punktā minētās judikatūras izriet, ka maksimālā 10 % apmēra no apgrozījuma piemērošana nozīmē, pirmkārt, ka Komisijas rīcībā ir informācija par apgrozījumu iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas un, otrkārt, ka šī informācija atspoguļo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu 12 mēnešu periodā (skat. iepriekš 71. punktā minēto 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 38. punkts).

96      Tādējādi, ja uzņēmējdarbības gads ir beidzies pirms lēmuma pieņemšanas, bet minētā uzņēmuma gada pārskati vēl nav sagatavoti vai tie vēl nav paziņoti Komisijai, tai ir tiesības un pat pienākums izmantot ziņas par apgrozījumu, kas ir realizēts iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, lai piemērotu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otro daļu. Tāpat, ja grāmatvedības prakses reorganizācijas vai grozījumu rezultātā uzņēmums ir sagatavojis iepriekšējā uzņēmējdarbības gada pārskatu par īsāku laikposmu nekā 12 mēneši, Komisijai, lai piemērotu šīs normas, ir tiesības balstīties uz to apgrozījumu, kas ir realizēts iepriekšējā pilnajā uzņēmējdarbības gadā (skat. iepriekš 71. punktā minēto 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 39. punkts). Tas tā ir arī tad, ja uzņēmums nav veicis uzņēmējdarbību iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā un Komisijas rīcībā līdz ar to nav ziņu par apgrozījumu, kas atspoguļotu tā veikto uzņēmējdarbību minētajā iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā. Apgrozījums par šo laikposmu nesniedz nekādu norādi par minētā uzņēmuma nozīmīgumu, pretēji tam, ko paredz judikatūra, un tādēļ to nevar izmantot kā sākumsummu, nosakot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apjomu (skat. iepriekš 71. punktā minēto 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 42. punkts).

97      Tāpat ir jāatgādina, ka no iepriekš 71. punktā minētā 2005. gada 29. novembra sprieduma lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija (49. punkts), kas pēc analoģijas ir piemērojams izskatāmajā lietā, izriet, ka, pat veicot parastu uzņēmējdarbību, uzņēmuma apgrozījums var ievērojami vai pat būtiski samazināties salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem dažādu iemeslu dēļ, piemēram, sakarā ar smagiem ekonomiskiem apstākļiem, krīzi attiecīgajā nozarē, apdrošināšanas gadījumu vai streiku. Taču, ja uzņēmums faktiski ir realizējis apgrozījumu tajā pilnajā uzņēmējdarbības gadā, kurā tikusi veikta – kaut arī mazākā apjomā – uzņēmējdarbība, Komisijai ir jāņem vērā šis apgrozījums, lai noteiktu Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzēto maksimālo apmēru. Līdz ar to vismaz tajās situācijās, kad nav nevienas norādes, ka uzņēmums ir izbeidzis savu uzņēmējdarbību vai sagrozījis sava apgrozījuma [summu], lai izvairītos no liela naudas soda, ir pamats uzskatīt, ka Komisijai ir pienākums noteikt maksimālo naudas soda apmēru, ņemot vērā visnesenāko apgrozījumu, kas atspoguļo uzņēmējdarbības pilnu finanšu gadu (iepriekš 71. punktā minētais 2005. gada 29. novembra spriedums lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, 49. punkts).

98      Zwicky uzskata, ka Komisija nekādi neesot pierādījusi, ka tā būtu sagrozījusi sava apgrozījuma apmēru, un tādējādi tā esot kļūdaini piemērojusi izņēmumu no principa par iepriekšējā uzņēmējdarbības gada ņemšanu vērā. Tomēr, kā tā arī paskaidroja tiesas sēdē, Komisija nemaz nepārmet Zwicky, ka tā ir rīkojusies ļaunprātīgi, lai izvairītos no būtiska naudas soda piemērošanas, bet vienīgi konstatē kā faktu, ka tā ir izbeigusi savu uzņēmējdarbību un attiecīgi eksistē kā “tukša čaula”.

99      Savos rakstveida apsvērumos Zwicky norādīja, ka kopš 2001. gada tā vienīgi pārvalda nekustamos īpašumus, un uzsvēra, ka kopš tā laika nav realizējusi apgrozījumu. Līdz ar to ir jākonstatē, ka tā arī vairs nav realizējusi apgrozījumu pilnajā iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms apstrīdētā lēmuma, proti, periodā no 2004. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 30. jūnijam. Būdama iztaujāta tiesas sēdē par precīzu savas uzņēmējdarbības raksturu, Zwicky atkārtoja savu apstiprinājumu, ka tā veic nekustamā īpašuma, uz kuru tā ir saglabājusi īpašumtiesības, pārvaldīšanu. Tā precizēja, ka tās nekustamā īpašuma sastāvā ietilpst ēkas, kurās agrāk tika veikta tās uzņēmējdarbība saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem un kuras šobrīd ir tukšas no tā laika, kad tā nodeva minēto uzņēmējdarbību Gütermann, kā arī ēkas, kas iznomātas bijušajiem darbiniekiem. Tā uzsvēra, ka šīs ēkas tiek izmantotas iznomāšanai un tāpēc tiks veikti ieguldījumi. Tā arī minēja attīstības plānu, kas izstrādāts sadarbībā ar vietējām kompetentajām iestādēm. Visbeidzot, tā atzina, ka kopš savas uzņēmējdarbības izbeigšanas rūpniecisko diegu tirgū tai vairs nav darbinieku.

100    Lai gan ir tiesa, ka Zwicky pēc savas uzņēmējdarbības nodošanas Gütermann juridiski turpināja eksistēt, ir jākonstatē, ka tādas būtiskas norādes kā neeksistējošs apgrozījums vairāku gadu laikā, darbinieku neesamība vai arī konkrētu pierādījumu neesamība par tās nekustamā īpašuma izmantošanu vai ieguldījumu projektiem tā izmantošanas nolūkā dod iespēju pieņemt, ka Zwicky neturpināja veikt parasto uzņēmējdarbību iepriekš minētās judikatūras izpratnē, it īpaši laikposmā no 2004. gada 1. jūlija līdz 2005. gada 30. jūnijam.

101    Atbildes, ko Zwicky sniedza savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē, joprojām bija nenoteiktas un attiecīgi neļauj Vispārējai tiesai konstatēt “parastas uzņēmējdarbības” faktu. Turklāt Zwicky apstiprināja izraksta no dokumenta, ko Komisija nolasīja tiesas sēdē, saturu, kurš sniedz ekonomisku pārskatu par tās situāciju un no kura izriet, ka apgrozījums ir līdzvērtīgs nullei, ka nav ienākumu un nav darbinieku, un neapstrīd, ka tas it īpaši tā bija periodā pēc tās uzņēmējdarbības saistībā ar rūpnieciskajiem diegiem nodošanas Gütermann līdz 2005. gada 30. jūnijam.

102    Šajā sakarā un pretēji Zwicky apgalvojumiem tiesas sēdē tas fakts vien, ka valde un pārvaldnieks izstrādā sabiedrības attīstības plānu, kura esamība turklāt nav pierādīta, nav pietiekams, lai būtu izšķirošais pierādījums par minētās sabiedrības parastas uzņēmējdarbības esamību tādā nozīmē, kā to saprot Pirmās instances tiesa savā iepriekš 71. punktā minētajā 2005. gada 29. novembra spriedumā lietā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija.

103    No tā izriet, ka Komisijai bija noteikti jāņem vērā Zwicky kopējais apgrozījums pirms uzņēmējdarbības gada, kas beidzās 2005. gada 30. jūnijā.

104    Attiecībā uz sekām, ko rada vērtējumā Komisijas pieļautā kļūda, kas izpaužas kā balstīšanās uz Gütermann kopējo apgrozījumu, ir jānosaka, vai šī kļūda var pamatot naudas soda apmēra samazināšanu vai pat atcelšanu, ko par labu Zwicky veic Kopienu tiesa.

105    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka prasības, kas vērstas pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem uzņēmumiem piemēro naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, ietilpst Vispārējās tiesas kompetences jomā divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tiesai ir jāveic to tiesiskuma kontrole, pamatojoties uz EKL 230. pantu (Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑297/98 P SCA Holding/Komisija, Recueil, I‑10101. lpp., 53. un 54. punkts).

106    Otrkārt, Vispārējās tiesas kompetencē, tai īstenojot tās neierobežoto kompetenci, kas atzīta EKL 229. pantā, Regulas Nr. 17 17. pantā un Regulas Nr. 1/2003 31. pantā, ir izvērtēt naudas sodu apmēra atbilstību. Šis minētais vērtējums var attaisnot tādas papildu informācijas, kuras minēšana lēmumā pati par sevi nav obligāta saskaņā ar EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, iesniegšanu un ņemšanu vērā (iepriekš 105. punktā minētais spriedums lietā SCA Holding/Komisija, 55. punkts).

107    Izskatāmajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, ir jābalstās nevis uz Gütermann, bet gan Zwicky apgrozījumu.

108    Ievērojot iepriekš minētos apsvērumus un judikatūru (minēts iepriekš 71. un 80. punktā) spriedumā Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, Zwicky iepriekšējā uzņēmējdarbības gada apgrozījums, kas izriet no tās reālās uzņēmējdarbības, uz kuru Komisijai būtu jābalstās, ir apgrozījums, kas izriet no tās uzņēmējdarbības laikposmā no 1999. gada 1. jūlija līdz 2000. gada 30. jūnijam. No apstrīdētā lēmuma 76. apsvēruma izriet, ka minētais apgrozījums sasniedza EUR 4,5 miljonus. Naudas soda, ko Komisija piemēroja Zwicky, apmērs ir EUR 205 000 un tātad nekādi nepārsniedz 10 % no tās apgrozījuma.

109    Turklāt ir jānorāda, ka tiesas sēdē Zwicky uzsvēra, ka papildu risinājums, proti, balstīties uz tās uzņēmējdarbības gada, kas beidzies 2000. gada 30. jūnijā, apgrozījumu, esot nepieņemams tā iemesla dēļ, ka tā rezultātā tās apgrozījums tiktu ņemts vērā divreiz. Tā kā Zwicky uzņēmējdarbību saistībā ar rūpniecisko diegu ražošanu ir pārņēmusi Gütermann, Komisija jau esot ņēmusi vērā šīs uzņēmējdarbības rezultātā radīto apgrozījumu kā daļu no Gütermann kopējā apgrozījuma. Komisija apgalvoja, ka šis arguments ir jauns un tātad tas ir jānoraida.

110    Šis Zwicky arguments ir jānoraida, jo tas nav pamatots.

111    Faktiski Zwicky argumentu veido apgalvojums, ka papildu risinājums radītu situāciju, kurā uz Zwicky tiktu attiecināts apgrozījums, kas jau ir attiecināts uz Gütermann. Vispārējā tiesa uzskata, ka vienīgais jautājums, kas rodas izskatāmajā lietā, ir – kāds ir atbilstošais apgrozījums, kas ņemams vērā, lai aprēķinātu maksimālo 10 % apmēru no Zwicky piemērojamā naudas soda. Kā tas ir konstatēts iepriekš, vienīgais šim nolūkam pieļaujamais apgrozījums ir EUR 4,5 miljoni, kas atbilst Zwicky apgrozījumam uzņēmējdarbības gadā no 1999. gada 1. jūlija līdz 2000. gada 30. jūnijam.

112    Pat, ja jāpieļauj, ka minētā risinājuma rezultātā šajā posmā aprēķinot Gütermann un Zwicky [piemērojamo] naudas sodu, divreiz nāktos izmantot Zwicky apgrozījumu, ir jāuzskata, ka nodarītais prettiesiskums skar Gütermann. Tādējādi Zwicky argumentācija faktiski būtu vērsta uz to, lai aicinātu Vispārējo tiesu pārbaudīt Gütermann noteiktā naudas soda apmēra tiesiskumu. Tomēr Zwicky nevar pamatoties uz tiesībām celt prasību šajā sakarā. Ja lēmuma adresāts nolemj celt prasību par tiesību akta atcelšanu, Kopienu tiesa lemj vienīgi par tiem lēmuma elementiem, kas skar šo adresātu. Savukārt elementi, kas skar pārējos adresātus un nav tikuši apstrīdēti, neietilpst strīda, kas jāizšķir Kopienu tiesai, priekšmetā (Tiesas 1999. gada 14. septembra spriedums lietā C‑310/97 P Komisija/AssiDomän Kraft Products u.c., Recueil, I‑5363. lpp., 53. punkts).

113    Ievērojot šos apsvērumus, Zwicky izvirzītais pamats par Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas pārkāpumu ir jānoraida.

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – pārkāpuma smaguma kļūdainu vērtējumu attiecībā uz tā sekām

 Lietas dalībnieku argumenti

114    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka atbilstoši Pamatnostādņu sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), un pastāvīgajai lēmumu pieņemšanas praksei, pārkāpuma smaguma vērtējums ir tieši atkarīgs no pārkāpuma faktiskās ietekmes uz tirgu. Samērīguma princips paredzot, ka Komisijai, vērtējot pārkāpuma smagumu, šāda ietekme ir jāņem vērā. Prasītājas precizē, ka ar šo pamatu tās nemēģina apstrīdēt pārkāpumu kā tādu, bet vēlas apstrīdēt tā klasifikāciju kā ietilpstošu sevišķi smagu pārkāpumu kategorijā.

115    Otrkārt, prasītājas paredz jautājumu par pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu un secina, ka šādas ietekmes nav. Tādēļ tās uzskata, ka Komisija nevarēja uz to pamatoties, lai kvalificētu pārkāpumu kā sevišķi smagu. Lai gan tās var piekrist, ka cenrāžos norādīto cenu paaugstināšanu, par ko vienojās sanāksmju laikā, lielākoties īstenoja dažādi uzņēmumi, tās tomēr uzskata, ka šī cenu paaugstināšana neizraisīja neto cenu reālu paaugstināšanos. Apsvērumi, ko Komisija izklāstījusi apstrīdētā lēmuma 4.1.4. punktā, neļaujot izdarīt secinājumu par šādu ietekmi. Tas fakts vien, ka uzņēmumi 11 gadu laikā piedalījās sanāksmēs, neesot pietiekams, lai secinātu, ka cenu paaugstināšanai bija ietekme uz neto cenām. Prasītājas uzskata, ka ir sniegušas pierādījumu, ka sanāksmju mērķis galvenokārt bija legāla informācijas apmaiņa. Komisija pati esot atzinusi, ka tās rīcībā nav pierādījumu, lai konstatētu faktiskās ietekmes esamību.

116    Sakarā ar īpatnībām, kas piemīt cenu noteikšanai rūpniecisko diegu nozarē – klientiem gandrīz nekad nav jāmaksā cenrāžos norādītās cenas –, prasītājas uzskata, ka vienošanās īstenošana izskatāmajā lietā nekādi neļauj secināt par faktiskās ietekmes uz tirgu esamību. Gluži pretēji, reālās vidējās tirgus cenas neesot paaugstinājušās un esot pat pazeminājušās.

117    Treškārt, prasītājas pamatojas uz apstākli, ka pārkāpumam nebija faktiskas ietekmes uz to reālajām vidējām cenām, un uzsver, ka pārkāpums individuāli nebūtu jākvalificē kā sevišķi smags, un tādējādi norāda, ka Komisijai būtu jāļauj tām izmantot priekšrocību, ko sniedz šis apstāklis.

118    Saistībā ar ievērojamo atšķirību attiecīgo uzņēmumu lieluma ziņā un nelielo apjomu, ko tie ir realizējuši konkrētajā tirgū, prasītājas apgalvo, ka Komisijai saskaņā ar Pamatnostādņu 1.A punktu esot bijis jāņem vērā kā atbildību mīkstinošs apstāklis fakts, ka pārkāpumam nebija faktiskas ietekmes uz to neto cenām.

119    Tās pārmet Komisijai, ka tā vienīgi salīdzināja uzņēmumu nosacīto nozīmīgumu tirgū, pamatojoties uz to apgrozījumu un tādējādi ņemot vērā vienīgi to, kā dažādo uzņēmumu abstraktā ekonomiskā kapacitāte ietekmē konkurenci, nevis dažādo uzņēmumu rīcības faktisko ietekmi uz neto cenām.

120    Ceturtkārt, Komisija esot kļūdaini pārmetusi Zwicky līdzdalību pārkāpumos rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs, jo tā nekad neesot veikusi uzņēmējdarbību rūpniecisko diegu tirgū šajās valstīs.

121    Komisija līdz noraidīt šo pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

122    Vispirms ir jāatgādina, ka attiecībā uz pārkāpuma smaguma novērtējumu pēc būtības Pamatnostādņu 1.A punkta pirmajā un otrajā daļā ir norādīts šādi:

“Novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apmērs.

Tādējādi pārkāpumi tiek grupēti vienā no trim pārkāpumu kategorijām: sīkāki pārkāpumi, smagi pārkāpumi un sevišķi smagi pārkāpumi.”

123    Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja šādus trīs elementus:

–        attiecīgo pārkāpumu galvenokārt veido jūtīgas informācijas apmaiņa par cenrāžiem un/vai par cenām atsevišķiem klientiem, vienošanās par maksimālajām cenām un/vai par mērķa cenām un vienošanās, kuru mērķis ir izvairīties no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas. Šādas darbības pēc savas būtības ir EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta vissmagākais pārkāpums (apstrīdētā lēmuma 345. apsvērums);

–        aizliegtās vienošanās tika īstenotas un tām bija ietekme uz EEZ tirgu konkrēto preču segmentā, bet šī ietekme nav precīzi izmērāma (apstrīdētā lēmuma 351. apsvērums);

–        kartelis aptvēra vairākas EEZ līguma dalībvalstis, proti, Beniluksa valstis un Ziemeļvalstis (apstrīdētā lēmuma 352. apsvērums).

124    Komisija arī izdarīja šādu secinājumu (apstrīdētā lēmuma 353. apsvērums):

“Ņemot vērā visus šos faktorus, Komisija uzskata, ka [apstrīdētajā lēmumā] norādītie uzņēmumi izdarīja sevišķi smagu EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu.”

125    Prasītājas apstrīd pārkāpuma sevišķo smagumu, pirmkārt, norādot, ka Komisija secināja par faktiskās ietekmes uz tirgu esamību, tomēr nespējot to pierādīt un, otrkārt, apgalvojot, ka nebija nekādas ietekmes uz neto cenām vai vismaz nekādas faktiskās ietekmes uz reālajām vidējām cenām.

126    Ir jāatgādina pirmkārt, ka, lai novērtētu pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, Komisijai ir jāpamatojas uz konkurenci, kāda būtu pastāvējusi, ja nebūtu izdarīts pārkāpums (Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 165. punkts; šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94 Mayr-Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 235. punkts, un iepriekš 67. punktā minēto spriedumu lietā Thyssen Stahl/Komisija, 645. punkts).

127    Izskatāmajā lietā ir jānorāda, ka prasītājas nekādi neapstrīdēja aizliegtās vienošanās īstenošanu. Gluži pretēji, no Gütermann prasības pieteikuma 40. punkta un Zwicky prasības pieteikuma 46. punkta izriet, ka tās “gan atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, gan iesniedzot [minētajos prasības pieteikumos] norādītos faktus, skaidri atzina”, ka “cenrāžos norādīto cenu paaugstināšanu, par ko vienojās sanāksmēs, lielākoties īstenoja dažādi uzņēmumi”.

128    Attiecībā uz aizliegto vienošanos par cenām Komisijai ir tiesības secināt, ka pārkāpumam bija sekas, jo aizliegtās vienošanās dalībnieki veica pasākumus, lai piemērotu norunātās cenas, piemēram, paaugstinot katalogu cenas, kas tiek izmantotas, lai aprēķinātu reālās cenas, paziņojot par šo cenu atlaidēm, paaugstinot speciālās cenas un izdarot uz tām spiedienu, izmantojot sūdzības par uzņēmumu, kurš pārkāpj vienošanos nekonkurēt ar cenām par labu pašreizējam piegādātājam. Lai secinātu, ka pastāv ietekme uz tirgu, pietiek ar to, ka norunātās cenas ir bijušas pamatā individuālo darījumu cenu noteikšanai, kas tādējādi klientiem ierobežoja cenu apspriešanas iespējas (iepriekš 126. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 166. punkts; šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 743.–745. punkts).

129    Savukārt, ja ir pierādīta aizliegtās vienošanās īstenošana, Komisijai nevar prasīt sistemātiski pierādīt, ka aizliegtās vienošanās faktiski ļāva attiecīgajiem uzņēmumiem panākt augstāku darījuma cenu nekā tā, kas būtu pastāvējusi, ja nebūtu bijis aizliegtās vienošanās (iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 348. punkts; šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 743.–745. punkts). Būtu nesamērīgi prasīt sniegt šādus pierādījumus, kam būtu vajadzīgi ievērojami resursi, ņemot vērā, ka būtu jāveic hipotētiski aprēķini, pamatojoties uz ekonomiskajiem modeļiem, kuru precizitāti tiesai ir grūti pārbaudīt un kuru nekļūdīgums nekādi nav pierādāms (iepriekš 126. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 167. punkts).

130    Lai novērtētu pārkāpuma smagumu, ir svarīgi zināt, vai aizliegtās vienošanās dalībnieki ir darījuši visu iespējamo, lai to nodomi īstenotos konkrētā veidā. To, kas vēlāk notika ar faktiskajām cenām tirgū, varēja ietekmēt citi faktori, kas nebija atkarīgi no aizliegtās vienošanās dalībniekiem. Aizliegtās vienošanās dalībnieki nevar savā labā izmantot ārējos faktorus, kas ir kavējuši to rīcību, kā pamatojumu naudas soda samazināšanai (iepriekš 126. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 168. punkts).

131    Turklāt apstrīdētā lēmuma 4.1.4. punktā Komisija minēja vairākas konkrētas un ticamas norādes, lai pierādītu, ka aizliegtā vienošanās faktiski ietekmēja tirgu. Šajā sakarā vispirms ir jāapstiprina Komisijas apsvērumi apstrīdētā lēmuma 164. punktā, saskaņā ar kuriem cenrāžu cenu paaugstināšana, ko turklāt apstiprināja Gütermann, izraisīja neto cenu paaugstināšanu atsevišķiem mazajiem klientiem, kuriem parasti ir vājākas spējas apspriest darījumus. Tāpat ir jāapstiprina Komisijas veiktais konstatējums apstrīdētā lēmuma 165. punktā, saskaņā ar kuru cenrāžu cenas paaugstināšana varēja arī ietekmēt lielajiem klientiem piemērojamo reālo cenu līmeni tādējādi, ka minētās cenrāžu cenas tika izmantotas kā sākuma punkts sarunās ar šiem klientiem. Visbeidzot, Komisijas apsvērumi attiecībā uz faktu, ka atsevišķi uzņēmumi veica faktisku speciālo cenu paaugstināšanu un paziņoja par atlaidēm, liek apstiprināt, ka pārkāpumam bija faktiskā ietekme uz attiecīgo tirgu.

132    No šiem apsvērumiem un konstatējuma izriet, ka aizliegtā vienošanās turpinājās vairāk nekā 11 gadus un ka Komisija varēja tiesiski secināt par faktiskās ietekmes esamību uz tirgu.

133    Otrkārt, saistībā ar argumentiem par, pirmkārt, aizliegtās vienošanās faktiskās ietekmes neesamību uz prasītāju reālajām vidējām cenām un, otrkārt, faktu, ka Zwicky nekad nav veikusi savu uzņēmējdarbību rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs – tie attiecas uz šo abu uzņēmumu rīcību un attiecīgi tos nevar pieņemt. Faktiskajai rīcībai, ko esot pieņēmis uzņēmums, nav nozīmes, lai izvērtētu aizliegtas vienošanās ietekmi uz tirgu. Vienīgais, kas ir jāņem vērā, ir pārkāpuma kopumā radītās sekas (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 152. punkts, un Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija, II‑1711. lpp., 342. punkts).

134    Tādējādi tas, ka Komisija ņēma vērā pret konkurenci vērsto, pārkāpumam raksturīgo Gütermann un Zwicky rīcību, notika tādēļ, lai izvērtētu šo uzņēmumu individuālo situāciju, bet tas nekādi nevar ietekmēt pārkāpumu klasifikāciju kategorijā “sevišķi smagi pārkāpumi”.

135    Turklāt nav nozīmes faktam, ka Zwicky nekad nav veikusi darbību rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs. Kā tas arī ir atgādināts šī sprieduma 51. punktā, Zwicky nekādi neapstrīdēja pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

136    Runājot par norādi saistībā ar aizliegtās vienošanās ietekmi, ko Komisija, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, izvirzījusi apstrīdētā lēmuma 166. apsvērumā, ir jānorāda, ka, tā kā pārmestās darbības bija ilgušas vismaz 11 gadus, ir mazticams, ka ražotāji tajā laikā būtu uzskatījuši, ka tās bija pilnībā neefektīvas un nelietderīgas (šajā ziņā skat. iepriekš 61. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 748. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑64/02 Heubach/Komisija, Krājums, II‑5137. lpp., 130. punkts).

137    Visbeidzot, ir jānorāda, ka trim pārkāpuma smaguma novērtēšanas aspektiem nav vienādas nozīmes, veicot visaptverošu vērtējumu. Pārkāpuma raksturam ir galvenā nozīme, it īpaši lai pārkāpumus varētu atzīt par “sevišķi smagiem”. Šajā sakarā no Pamatnostādnēs iekļautā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis, kā tas ir izskatāmajā lietā, ir cenu noteikšana, var, pamatojoties tikai uz to raksturu vien, tikt kvalificētas kā “sevišķi smagi” pārkāpumi, bez nepieciešamības raksturot šādu rīcību, ņemot vērā konkrēto ietekmi vai ģeogrāfisko plašumu. Šo secinājumu apstiprina tas, ka, lai gan smagu pārkāpumu aprakstā ir skaidri minēta ietekme uz tirgu un ietekme uz plašām kopējā tirgus zonām, turpretim sevišķi smagu pārkāpumu aprakstā nav minēta neviena prasība saistībā ar konkrēto ietekmi uz tirgu vai ietekmi uz konkrētu ģeogrāfisko teritoriju (Pirmās instances tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 178. punkts; 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 150. punkts; iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 345. punkts, un iepriekš 126. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 171. punkts).

138    Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma I daļā aprakstītajiem faktiem, kā arī no šī lēmuma 345. un 346. apsvēruma izriet, ka pārkāpums pēc sava rakstura veidoja sevišķi smagu pārkāpumu. Tas ļauj spriest, ka, pamatojoties vienīgi uz pārkāpuma raksturu, tā kvalifikācija kā “sevišķi smags pārkāpums” ir atbilstoša.

139    No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pamats par kļūdainu pārkāpuma kvalifikāciju attiecībā uz tā sekām ir jānoraida.

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – kļūdainu pārkāpuma ilguma kvalifikāciju

 Lietas dalībnieku argumenti

140    Pamatojot šo pamatu, ir izvirzīti vairāki iebildumi.

141    Pirmkārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā automātiski palielināja [naudas soda] sākumsummu par 10 %, skaitot par pārkāpuma gadu, lai gan šī procentuālā likme ir tikai maksimālais apmērs, kas Pamatnostādnēs ir paredzēts attiecībā uz ilgtermiņa pārkāpumiem un nevis norma. Pamatnostādnēs neesot paredzēts, ka Komisijai ir automātiski jāpalielina [naudas soda] sākumsumma ar papildu summu, kas atbilst noteiktam procentuālam rādītājam par katru pārkāpuma gadu, bet tās piešķirot Komisijai rīcības brīvību. Izskatāmajā lietā Komisija neesot izmantojusi šo rīcības brīvību ne attiecībā uz pašu naudas soda sākumsummas palielināšanas principu atkarībā no pārkāpuma ilguma, ne attiecībā uz šī palielinājuma apmēru.

142    Otrkārt, prasītājām noteikto naudas sodu palielināšana par 5 % attiecīgi par Gütermann izdarītā pārkāpuma deviņu mēnešu periodu 2001. gadā un Zwicky izdarītā pārkāpuma 10 mēnešu periodu 2000. gadā esot pretrunā Pamatnostādņu 1.B punkta skaidrajam saturam, jo Pamatnostādnēs esot paredzēta palielināšana vienīgi par pilnu gadu. Turklāt judikatūrā neesot apstiprināts Komisijas uzskats šajā jautājumā.

143    Treškārt, Gütermann noteiktā naudas soda sākumsummas palielināšana par 115 % un Zwicky noteiktā naudas soda sākumsummas palielināšana par 105 % esot prettiesiska, jo tas esot aprēķināts vienoti attiecībā uz visām pārkāpuma skartajām valstīm, neņemot vērā faktisko pārkāpumu ilgumu. Protams, Komisija esot uzskatījusi, ka Beniluksa valstis un Ziemeļvalstis, lai gan tās veido divus dažādus tirgus, esot vērtējamas kopīgi, jo par tām esot spriests vienās un tajās pašās dienās un sanāksmēs esot piedalījušies vieni un tie paši uzņēmumi. Zwicky tomēr norāda, ka tā nekad nav bijusi pārstāvēta rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs un ka tādēļ tā neesot piedalījusies pārkāpumos, kas skar šīs valstis. Tāpat prasītājas atgādina, ka EEZ līgums stājās spēkā tikai 1994. gada 1. janvārī un ka daļā, kurā vienošanās attiecās arī uz Somiju, Norvēģiju un Zviedriju, tās pirms minētā datuma nepārkāpa ne EKL 81. pantu, ne EEZ līguma 53. pantu. No tā izrietot, ka Komisijai tas būtu jāņem vērā, izvērtējot pārkāpuma ilgumu.

144    Tāpat prasītājas apgalvo, ka Komisija nenošķīra konkurences normu pārkāpumu faktus, proti, pārkāpuma faktu no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim attiecībā uz Gütermann un no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim attiecībā uz Zwicky kā vienotu un turpinātu pārkāpumu, no vienas puses, un šī fakta juridisko vērtējumu kā EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpumu, no otras puses.

145    Gütermann uzskata, ka Komisijai šī iemesla dēļ naudas soda sākumsummas aprēķins būtu jāveic konkrēti un diferencēti, ņemot vērā rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Dānijā realizēto apgrozījumu, no vienas puses, un rūpniecisko diegu tirgū Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā realizēto apgrozījumu, no otras puses. Tādējādi Komisijai būtu jāiegūst divas sākumsummas daļas, attiecībā uz kurām būtu pienācīgi piemērojama atšķirīga procentu likme atkarībā no pārkāpuma ilguma vienā un otrā šo valstu grupā, proti, 115 % attiecībā uz sākumsummas daļu saistībā ar pārkāpumu, kas skar Beniluksa valstis un Dāniju, un 75 % attiecībā uz sākumsummas daļu saistībā ar pārkāpumu, kas skar Somiju, Norvēģiju un Zviedriju.

146    Komisija apstrīd šos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

147    Atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktam pārkāpuma ilgums ir viens no elementiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu konkurences tiesību normu pārkāpumā vainojamajiem uzņēmumiem piemērojamā naudas soda apmēru.

148    Attiecībā uz koeficientu saistībā ar pārkāpuma ilgumu Pamatnostādnēs ir nošķirti īslaicīgi pārkāpumi (parasti mazāk par vienu gadu), par kuriem saskaņā ar smagumu noteiktā sākumsumma nav jāpalielina, vidēja ilguma pārkāpumi (parasti no viena līdz pieciem gadiem), par kuriem šo summu var palielināt par 50 %, un ilgstoši pārkāpumi, par kuriem šo summu var palielināt par katru gadu par 10 % (1.B punkta pirmā daļa).

149    No apstrīdētā lēmuma 359. un 360. apsvēruma, kuru saturu prasītājas neapstrīdēja, izriet, ka tās bija aizliegtās vienošanās dalībnieces rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs, attiecīgi Gütermann: no 1990. gada janvāra līdz 2001. gada septembrim – tādējādi pārkāpuma periods ir 11 gadi un 9 mēneši un Zwicky: no 1990. gada janvāra līdz 2000. gada novembrim – tādējādi pārkāpuma periods ir 10 gadi un 10 mēneši. Gan viens, gan otrs periods atbilst ilgtermiņa pārkāpumam. Līdz ar to, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, tām piemērojamā naudas soda sākumsumma tika palielināta attiecīgi par 115 % un 105 %.

150    Kas attiecas, pirmkārt, uz prasītāju pārmetumu Komisijai, ka tā automātiski piemēroja maksimālo 10 % apmēru par pārkāpuma gadu, ir jāatgādina – pat ja Pamatnostādņu 1.B punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā nav paredzēts automātisks palielinājums 10 % apmērā par gadu attiecībā uz ilgstošiem pārkāpumiem, tas šajā ziņā piešķir Komisijai rīcības brīvību (iepriekš 61. punktā minētais Pirmās instances tiesas spriedums lietā Hoechst/Komisija, 396. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 362. punkts).

151    Izskatāmajā lietā no šī sprieduma 149. punkta izriet, ka Komisija, palielinot naudas sodu apjomu saistībā ar pārkāpuma smagumu un atkarībā no tā ilguma, rīkojās atbilstoši Pamatnostādnēs tai paredzētajiem noteikumiem. Ņemot vērā izskatāmās lietas apstākļus, Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, palielinot naudas sodu 10 % apmērā par katru pārkāpuma gadu.

152    Otrkārt, ir jānoraida iebildums par naudas soda sākumsummas nepamatoto palielināšanu 5 % apmērā par katru periodu, kas pārsniedz sešus mēnešus. Pamatnostādnēs nav noteikts nekāds aizliegums, aprēķinot naudas soda apmēru, ņemt vērā faktisko pārkāpuma ilgumu. Šāda pieeja ir pilnībā loģiska un saprātīga un katrā ziņā ietilpst Komisijas rīcības brīvības jomā (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 361. punkts).

153    Treškārt, prasītājas kļūdaini uzsver, ka pārkāpuma ilguma aprēķins tika veikts vienoti attiecībā uz visām pārkāpuma skartajām valstīm, ignorējot faktu par Zwicky neesamību rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs un neņemot vērā pārkāpumu faktisko ilgumu Beniluksa valstu un Ziemeļvalstu tirgū.

154    Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Komisijas viedokli – prasītājas ir piedalījušās vienotā kopīgā un ilgstošā EKL 81. panta 1. punkta un EEZ līguma 53. panta 1. punkta pārkāpumā un, ka šis pārkāpums attiecās uz vairākām valstīm EEZ teritorijā. Tāpat ir jāuzsver, ka tiesas sēdē prasītājas apstiprināja, ka tās neapstrīd vienota pārkāpuma esamību izskatāmajā lietā.

155    Attiecībā uz, pirmkārt, Zwicky argumentu par tās neesamību rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs – šis uzņēmums joprojām nav pierādījis, kāda būtu šādas neesamības ietekme uz pārkāpuma ilguma aprēķinu, kā to veica Komisija. Naudas soda palielinājuma aprēķins atbilstoši pārkāpuma ilgumam tika veikts, pamatojoties uz naudas soda sākumsummu, kas pati par sevi tika noteikta atkarībā no Zwicky apgrozījuma konkrētajā tirgū 1999. gadā. Tātad šī uzņēmuma darbības neesamība rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs jau ir atspoguļota tā apgrozījuma rādītājā, jo tajā pēc definīcijas neietilpst nekādi ienākumi no neeksistējušas darbības Ziemeļvalstu tirgū.

156    Turklāt, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 50. punktā, lai konstatētu pārkāpuma esamību, nav nozīmes faktam, ka viens uzņēmums nav piedalījies visos aizliegto vienošanos veidojošajos elementos vai ka tam bija otršķirīga loma tajos aspektos, kuros tas ir piedalījies. Ja ir konstatēts, ka uzņēmums zināja par pārējo dalībnieku pārkāpjošām darbībām, vai ka tas varēja saprātīgi tās paredzēt, un ka bija gatavs uzņemties risku, tas arī ir uzskatāms par atbildīgu – attiecībā uz visu tā līdzdalības periodu pārkāpumā – par pārējo uzņēmumu darbībām, kas īstenotas viena un tā paša pārkāpuma ietvaros (Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 328. punkts). Izskatāmajā lietā Zwicky, nebūt ne nezinot par pārējo dalībnieku darbībām, kas raksturīgas pārkāpumam, rūpniecisko diegu tirgū Ziemeļvalstīs, efektīvi piedalījās sanāksmēs attiecībā uz šo tirgu. Tādēļ Komisija pamatoti vainoja Zwicky vienotā un turpinātā pārkāpumā, tostarp par to pārkāpuma daļu, kas izdarīta Ziemeļvalstu tirgū, un tai bija pamats netieši uzskatīt, ka pārkāpuma ilgumu nevajag sadalīt atkarībā no Zwicky līdzdalības intensitātes konkrētajos tirgos.

157    Ja attiecīgā uzņēmuma loma aizliegtajā vienošanās ir pareizi ņemta vērā, nosakot naudas soda sākumsummu, faktu, ka uzņēmums nav piedalījies visos aizliegtās vienošanās sastāvu veidojošajos elementos, nevar atkārtoti ņemt vērā, nosakot pārkāpuma ilgumu (Pirmās instances tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑50/03 Saint-Gobain Gyproc Belgium/Komisija, Krājumā nav publicēts, 108. punkts).

158    Otrkārt, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru pārkāpuma ilguma aprēķins esot jāveic, ņemot vērā pārkāpuma diferencēto intensitāti, un attiecīgi tas ir jāvērtē diferencēti atkarībā no valstu grupām, proti, nošķirot Beniluksa valstis un Dāniju, no vienas puses, un Norvēģiju un Zviedriju, no otras puses.

159    No judikatūras izriet, ka palielināšana tiek īstenota, piemērojot noteiktu procentu likmi sākumsummai, kas ir noteikta atkarībā no visa pārkāpuma smaguma, līdz ar to jau atspoguļojot pārkāpuma dažādās intensitātes. Tādējādi, palielinot šo summu, pamatojoties uz pārkāpuma ilgumu, nebūtu loģiski ņemt vērā pārkāpuma intensitātes variācijas attiecīgajā laika periodā (iepriekš 150. punktā minētais spriedums lietā BPB/Komisija, 364. punkts).

160    Šajā sakarā, pat pieņemot, ka noteikti aizliegto vienošanos veidi tiek parasti noslēgti uz ilgu laiku, ir vienmēr jānošķir, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, to faktiskās darbības ilgums un to smagums, kas izriet no to konkrētā rakstura (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑71/03, T‑74/03, T‑87/03 un T‑91/03 Tokai Carbon u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 275. punkts). Tādēļ, veicot palielinājumu par pārkāpuma ilgumu, otro reizi neņem vērā pārkāpuma smagumu (iepriekš 61. punktā minētais spriedums lietā Hoechst/Komisija, 397. punkts).

161    Izskatāmajā lietā pārkāpums vispirms īstenojās rūpniecisko diegu tirgū Dānijā un Beniluksa valstīs. Kopš EEZ līguma spēkā stāšanās dienas pārkāpuma intensitāte palielinājās, jo tas skāra rūpniecisko diegu tirgu Ziemeļvalstīs. Tā kā ir pierādīts, ka šie acīmredzamie pārkāpumi šajos dažādajos tirgos bija vienota un turpināta pārkāpuma sastāvdaļa, naudas soda aprēķinā bija jāņem vērā šī pārkāpuma ilgums kopumā. Naudas soda sākumsumma, kas tika noteikta atkarībā no pārkāpuma smaguma, jau atspoguļoja pārkāpuma dažādo intensitāti. Šo secinājumu nevar atspēkot fakts, ka pārkāpuma intensitātes palielināšanos izraisīja juridisks apstāklis, ka tiesību akti, kuros paredzēti sodi par darbībām, kas vērstas pret konkurenci, kopš tā laika ir piemērojami teritorijās, kuras minētajos tiesību aktos sākotnēji nebija paredzētas.

162    No tā izriet, ka Komisijai, palielinot naudas soda sākumsummu atkarībā no minētā pārkāpuma ilguma, nebija jāņem vērā pārkāpuma dažādā intensitāte.

163    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka prasītāju argumentācija par kļūdainu pārkāpuma ilguma vērtējumu ir jānoraida.

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – atsevišķu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā

 Lietas dalībnieku argumenti

164    Vispirms prasītājas atgādina, ka Pamatnostādņu 3. punktā ir uzskaitīti vairāki naudas soda samazināšanas pamatā esošie atbildību mīkstinoši apstākļi. Tādējādi Komisija esot ierobežojusi savu rīcības brīvību, kas tai piešķirta naudas soda apmēra noteikšanā.

165    Prasītājas arī uzsver, ka Pamatnostādņu 3. punkts ļauj ņemt vērā citus, uzskaitījumā tieši neminētus atbildību mīkstinošus apstākļus un ka Komisija savā lēmumu pieņemšanas praksē esot konkretizējusi šos citus apstākļus.

166    Pamatojot šo pamatu, prasītājas norāda uz trim atbildību mīkstinošiem apstākļiem, kuri Komisijai būtu jāņem vērā.

167    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai būtu jāņem vērā pārkāpuma faktiskās ietekmes neesamība uz reālajām cenām, kas pamato naudas soda samazināšanu. Šajā sakarā tās atsaucas uz Pamatnostādņu 3. punkta otro ievilkumu, kurā paredzēts, ka pārkāpumus izraisošu līgumu neīstenošanas dēļ ir jāsamazina naudas sods.

168    Otrkārt, tās uzskata, ka atbilstoši Pamatnostādņu 3. punkta pirmajam ievilkumam būtu jāņem vērā to vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā.

169    Zwicky norāda, ka tā neveica darbību Ziemeļvalstu tirgos un attiecīgi nevarēja piedalīties pārkāpumos saistībā ar šīm valstīm. Tāpat, ņemot vērā tās nenozīmīgo stāvokli rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs, tā neesot varējusi ietekmēt ne sarunas par cenrāžiem attiecībā uz šīm trim valstīm, ne divpusējos kontaktus. Gütermann apgalvo, ka tai arī bija nenozīmīga loma rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs un ka tā arī nevarēja īstenot ietekmi ne sarunās par cenrāžiem, ne divpusējos kontaktos, turklāt šādu ietekmi galvenokārt īstenoja Coats.

170    Attiecībā uz divpusējiem kontaktiem prasītājas norāda, ka tās tos uzturēja vienīgi retos gadījumos, pretēji Coats un Amann, kuras uzturēja divpusējos kontaktus daudz biežāk.

171    Lai pierādītu savu nenozīmīgo lomu inkriminētajās aizliegtajās vienošanās, prasītājas norāda uz savām nelielajām tirgus daļām. Zwicky apgalvo, ka tās daļa rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs periodā no 1990. gada līdz 2000. gadam bija mazāka nekā 1 %. Gütermann norāda tirgus daļu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs aptuveni 5,6 % apmērā. Šīs daļas esot niecīgas salīdzinājumā ar Coats un Amann daļām Ziemeļvalstu tirgū (attiecīgi 44 % un 46 %) un šo pašu uzņēmumu tirgus daļām Beniluksa valstīs (attiecīgi 40 % un 27 %).

172    Prasītājas uzskata, ka to darbību pasīvo raksturu nevar atspēkot tas, ka to agrākie darbinieki B. un F. esot veikuši sanāksmju priekšsēdētāja funkcijas. Faktiski sanāksmju priekšsēdētāja funkcijas esot tikušas piešķirtas atkarībā no vecuma un attiecīgie darbinieki nekādi neesot varējuši ietekmēt sanāksmju norisi un saturu, šādu ietekmi, tostarp organizatoriskajā ziņā, drīzāk esot īstenojusi Coats. Šajā sakarā tās atsaucas uz Coats pārstāvja L. 2000. gada 10. novembra elektronisko vēstuli, no kuras izrietot, ka šis pārstāvis esot rezervējis zāli viesnīcā netālu no Frankfurtes pie Mainas (Vācija), lai organizētu tajā 2001. gada 16. janvāra sanāksmi, kurai esot noteicis darba kārtību.

173    Treškārt, Komisijai esot jāņem vērā ekonomiskā krīze, kas vairākus gadus valda rūpniecisko diegu tirgū Eiropā. Šajā ziņā prasītājas norāda uz Komisijas 1999. gada 8. decembra lēmumu lietā “Bezšuvju tērauda caurules” par procesu saskaņā ar EKL [81.] pantu (Lieta IV/E‑1/35.860‑B – Bezšuvju tērauda caurules, 168. punkts) un Komisijas 1998. gada 21. janvāra lēmumu lietā “Augstākā labuma sakausējums” par procesu saskaņā ar [EOTKL] 65. pantu (Lieta COMP/35.814 – Augstākā labuma sakausējums, 83. punkts), kuros ir ņemta vērā šīs nozares skārusī ekonomiskā krīze, kā arī Komisijas 2003. gada 2. aprīļa lēmumu lietā “Francijas liellopu gaļa” par procesu saskaņā ar EKL [81.] pantu (Lieta COMP/C.38.279/F3 – Francijas liellopu gaļa, 185. punkts), kurā Komisija ir ņēmusi vērā govju sūkļveida encefalopātijas (GSE) krīzi.

174    Pakārtoti tās apgalvo, pamatojoties uz judikatūru, ka Komisijai, ņemot vērā sodu un sankciju individuālā rakstura principu, būtu bijis jāņem vērā katra uzņēmuma individuālā rīcība, lai izvērtētu to līdzdalības pakāpi pārkāpumā un attiecīgi samazinātu tām piemērotos naudas sodus.

175    Komisija apstrīd prasītāju izvirzītos argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

176    Pamatnostādņu 3. punktā ir paredzēta naudas soda sākumsummas samazināšana, “ja pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi”, tādi kā vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā, pārkāpumus izraisošu līgumu vai prakses neīstenošana, pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija, un citi tieši neminētie apstākļi.

177    Pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisijai būtu tām jāpiemēro atbildību mīkstinošais apstāklis par vienošanās neīstenošanu pārkāpuma faktiskās ietekmes neesamības uz cenām dēļ.

178    Tomēr ir jāatgādina, ka iepriekš minētie atbildību mīkstinošie apstākļi pilnībā balstās uz katra uzņēmuma individuālo rīcību. No tā izriet, ka, novērtējot atbildību mīkstinošus apstākļus, tostarp apstākli par vienošanās neīstenošanu, ir jāņem vērā nevis pārkāpuma kopumā radītās sekas, kuras ir jāņem vērā, novērtējot pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu (Pamatnostādņu 1.A punkta pirmā daļa), bet katra uzņēmuma individuālā rīcība, lai novērtētu katra uzņēmuma līdzdalības pārkāpumā smagumu (iepriekš 137. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 384. punkts).

179    No tā izriet, ka ir jānoraida prasītāju argumenti, kas balstīti uz pārkāpuma faktiskās ietekmes neesamību uz cenām.

180    Šim nolūkam ir jāpārbauda, vai prasītājas norāda citus apstākļus, ar kuriem var pierādīt, ka periodā, kurā tās bija aizliegtās vienošanās dalībnieces, tās faktiski atturējās no tās piemērošanas, rīkojoties tirgū kā konkurentes, vai vismaz tas, ka tās skaidri un būtiski pārkāpa pienākumus attiecībā uz aizliegtās vienošanās īstenošanu tādā mērā, ka traucēja tās funkcionēšanu (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 15. marta spriedumu lietā T‑26/02 Daiichi Pharmaceutical/Komisija, Krājums, II‑713. lpp., 113. punkts).

181    Nākas konstatēt, ka tās nesniedz nevienu pierādījumu, kas ļautu izdarīt šādu secinājumu. Gluži pretēji, tās atzīst, ka cenrāžos norādīto cenu paaugstināšanu, par ko vienojās sanāksmēs, lielākoties īstenoja dažādi uzņēmumi un tās pašas.

182    Līdz ar to prasītājas nevar pienācīgi pamatoties uz to, ka vienošanās faktiski neesot īstenotas.

183    Otrkārt, ir jāuzskata, ka arguments par to apgalvoto vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja lomu pārkāpuma īstenošanā ir nepamatots.

184    Pasīva vērotāja loma nozīmē, ka attiecīgajam uzņēmumam ir “nenozīmīga loma”, proti, tas aktīvi nepiedalās vienas vai vairāku pret konkurenci vērsto nolīgumu izstrādāšanā (Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑220/00 Cheil Jedang/Komisija, Recueil, II‑2473. lpp., 167. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑54/03 Lafarge/Komisija, Krājumā nav publicēts, 765. punkts).

185    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka starp pierādījumiem, kas norāda uz uzņēmuma pasīvo lomu aizliegtajā vienošanās, varētu ņemt vērā to, ka uzņēmuma piedalīšanās sanāksmēs bija ievērojami fragmentārāka nekā aizliegtās vienošanās parasto dalībnieku piedalīšanās, tāpat tā vēlo ienākšanu tirgū, kas ir pārkāpuma priekšmets, neatkarīgi no tā piedalīšanās ilguma pārkāpumā vai arī to, ka pārkāpumā piedalījušos trešo uzņēmumu pārstāvji ir snieguši šajā sakarā skaidrus paziņojumus (skat. iepriekš 184. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 168. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Tokai I”, 331. punkts, un 2005. gada 29. novembra spriedumu lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 126. punkts).

186    Izskatāmajā lietā vispirms ir jāatgādina, ka Komisija no tiesību viedokļa pietiekami konstatēja, ka prasītājas bija piedalījušās daudzās aizliegtās vienošanās sanāksmēs un divpusējās tikšanās, un atkārtoti piedalījās vairākās aizliegtajās praksēs, kas minētas apstrīdētajā lēmumā. Apgalvojums, saskaņā ar kuru divpusējie kontakti, kurus šie uzņēmumi uzturēja ar pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, bija mazāk regulāri nekā Amann un Coats divpusējie kontakti ar saviem konkurentiem, nepelna ievērību šajā sakarā.

187    Turpinājumā – ne Gütermann, ne Zwicky nenorāda ne īpašus apstākļus, ne arī sniedz tādus pierādījumus, kā, piemēram, citu aizliegtās vienošanās dalībnieku paziņojumi, ar kuriem varētu pierādīt, ka tām attiecīgajās sanāksmēs bija vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja attieksme, kas būtiski atšķīrās no citu aizliegtās vienošanās dalībnieku attieksmes.

188    Šajā kontekstā nenozīmīga tirgus daļa vai tirgus daļas neesamība, uz ko tās norāda, nevar apliecināt parastu pasīva novērotāja vai vienkārši sekotāja lomu. Atzīt šo apstākli par atbildību mīkstinošu nozīmētu dubultu darbu, ņemot vērā Gütermann un Zwicky lielumu brīdī, kad uzņēmumus individuāli iedala kategorijās naudas soda aprēķināšanas nolūkā, jo katra no uzņēmumiem lielums atkarībā no tā apgrozījuma jau atspoguļo attiecīgā uzņēmuma nozīmi, lai tos varētu iedalīt dažādās kategorijās.

189    Protams, Pirmās instances tiesa savā iepriekš 184. punktā minētajā spriedumā lietā Cheil Jedang/Komisija (180. punkts) ir atzinusi, ka uzņēmuma nenozīmīgais lielums ir svarīgs vērā ņemams elements, lai novērtētu faktisko ietekmi, kas ir tā vēlajai ienākšanai pārkāpuma skartajā tirgū un tā rīcību salīdzinājumā ar citiem ražotājiem. Tomēr šajā lietā bija ļoti specifiski apstākļi, jo aizliegtās vienošanās ietvaros pret attiecīgo uzņēmumu saistībā ar pārdošanas kvotām bija acīmredzami “nelabvēlīga” attieksme salīdzinājumā ar citiem ražotājiem un to varēja interpretēt kā tiešas sekas tā fragmentārākai dalībai sanāksmēs un tā vēlajai ienākšanai tirgū. Izskatāmajā lietā šo īpašo apstākļu nav.

190    Visbeidzot, Komisija pamatoti uzskatīja, ka priekšsēdētāja loma, ko vairākās sanāksmēs uzņēmās attiecīgie Gütermann un Zwicky pārstāvji, drīzāk apstiprina šo uzņēmumu pasīvās rīcības neesamību.

191    Minētās sabiedrības nekādi neapstrīd, ka šie pārstāvji formāli uzņēmās priekšsēdētāja lomu vairākās sanāksmēs. Tomēr tie mēģina mazināt šo lomu, atsaucoties uz faktu, ka patiesībā šo lomu reāli veica Coats pārstāvis L., pat laikā, kad to attiecīgie pārstāvji bija sanāksmju priekšsēdētāji.

192    Tomēr, lai gan ir taisnība, ka 2000. gada 10. novembra elektroniskā vēstule, uz kuru tās pamatojas, atklāj, ka Coats pārstāvis uzņēmās aktīvu lomu, organizējot 2001. gada 16. janvāra sanāksmi, tomēr nemainīgs paliek fakts, ka tas bija tieši Zwicky pārstāvis F., kurš nosūtīja uzaicinājumus pārējiem dalībniekiem. Ir jāprecizē – šajā sakarā nav nozīmes faktam, ka šī nosūtīšana tika veikta 2000. gada 2. decembrī, t.i., tikko pēc pārkāpuma, ko pārmet Zwicky, perioda. Šāda nosūtīšana ir pēdējais posms sagatavošanās darbos, kas sākās uzreiz pēc 2000. gada 10. novembra elektroniskās vēstules saņemšanas. Katrā ziņā, tas fakts vien, ka Zwicky akceptēja, ka tās pārstāvis uzņemas priekšsēdētāja lomu, liecina par attieksmi, kas nekādi nebija ne vienkārši pasīva vērotāja, ne sekotāja loma.

193    Attiecībā uz Gütermann pārstāvi B. – tas ne vien uzņēmās aizliegtās vienošanās sanāksmju priekšsēdētāja lomu, bet arī tās organizēja, kā tas arī izriet no minētā pārstāvja paziņojumiem, kas pievienoti Gütermann atbildei uz paziņojumu par iebildumiem.

194    Ir skaidrs, ka sasaukt sanāksmes, ierosināt darba kārtību, izsniegt sanāksmju vajadzībām sagatavotos dokumentus ir nesaderīgi ar pasīva sekotāja, kas ieņem nenozīmīgu stāvokli, lomu. Šāda iniciatīva apstiprina prasītāju labvēlīgo un aktīvo attieksmi attiecībā uz aizliegtās vienošanās izstrādāšanu, turpināšanu un kontroli (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 257. punkts).

195    Treškārt, prasītājas nevar pamatoti atsaukties uz ekonomiskām grūtībām attiecīgās aizliegtās vienošanās laikā. Tieši sakarā ar grūtībām, ar kurām rūpniecisko diegu tirgū kopš 90. gadu vidus saskārās visi uzņēmēji, daži no tiem, tostarp Gütermann un Zwicky, nolēma veikt pret konkurenci vērstas darbības. Kopumā tādi karteļi kā šajā lietā rodas brīžos, kad kādā nozarē rodas grūtības (šajā ziņā skat. iepriekš 185. punktā minēto spriedumu lietā Tokai I, 345. punkts, un iepriekš 194. punktā minēto spriedumu lietā Jungbunzlauer/Komisija, 256. punkts).

196    Šajā kontekstā – ja pieņem par pierādītu Gütermann un Zwicky apgalvojumu par vairāku Komisijas lēmumu esamību, kuros ir ņemts vērā attiecīgās nozares sliktais finanšu stāvoklis, tikai tāpēc vien, ka iepriekšējās lietās Komisija ir ņēmusi vērā nozares ekonomisko situāciju kā atbildību mīkstinošu apstākli, tai nebūt nav arī turpmāk jāturpina ievērot šo praksi (Pirmās instances tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑13/89 ICI/Komisija, Recueil, II‑1021. lpp., 372. punkts). Komisijai ir pienākums veikt katras lietas konkrēto apstākļu individuālu vērtējumu, un tai nav saistoši agrākie lēmumi, kas attiecas uz citiem uzņēmējiem, citiem preču un pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem dažādos laikos (Pirmās instances tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑346/02 un T‑347/02 Cableuropa u.c./Komisija, Recueil, II‑4251. lpp., 191. punkts).

197    Ceturtkārt, prasītājas savos replikas rakstos izvirza iebildumu par sodu individualitātes principa pārkāpumu.

198    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.

199    Otrkārt, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – pamats, kas izvērš pieteikumā par lietas ierosināšanu jau agrāk tieši vai netieši izvirzīto pamatu un kam ar to ir cieša saikne, ir atzīstams par pieņemamu (Pirmās instances tiesas 2000. gada 19. septembra spriedums lietā T‑252/97 Dürbeck/Komisija, Recueil, II‑3031. lpp., 39. punkts; iepriekš 196. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Cableuropa u.c./Komisija, 111. punkts, un 2007. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑229/05 AEPI/Komisija, Krājumā nav publicēts, 21. punkts).

200    Izskatāmajā lietā ir jākonstatē pirmkārt, ka prasības pieteikumos nav izvirzīts neviens arguments attiecībā uz sodu individualitātes principu un, otrkārt, ka šis pamats nav kāda cita prasības pieteikumos izvirzītā pamata papildinājums un tam nav ciešas saiknes ar tajos izvirzītajiem pamatiem.

201    Turklāt, tā kā arguments nav pamatots ar tiesību vai faktiskajiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

202    No tā izriet, ka pamatu par atsevišķu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā nevar pieņemt.

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – Paziņojuma par sadarbību kļūdainu piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

203    Prasītājām esot piešķirts naudas soda samazinājums par 15 %, pamatojoties uz to sadarbību pirms paziņojuma par iebildumiem un faktu neapstrīdēšanu atbildē uz šo paziņojumu. Tās uzskata, ka šāds samazinājums ir nepietiekams, ņemot vērā, ka to sadarbība, kas notika pēc paziņojuma par iebildumiem, esot krietni pārsniegusi vienkārši faktu neapstrīdēšanu.

204    Pirmkārt, prasītājas esot sniegušas informāciju, kas Komisijai dod pilnu izpratni par sanāksmju norisi, saturu un kontekstu un divpusējiem kontaktiem.

205    Attiecībā uz, pirmkārt, sanāksmju norisi tās vispirms apgalvo, ka ir precizējušas Coats paziņojumus, kas esot kļūdaini apgalvojusi, ka 2000. gada 19. septembra sanāksme bija vienīgā, kuras laikā tika apspriesta cenrāžos norādīto cenu paaugstināšana un panākta par to vienošanās. Faktiski sarunas par cenrāžos norādītajām cenām un to paaugstināšanu esot notikušas visās sanāksmēs. Prasītājas arī uzsver, ka paskaidrojumi, ko Coats šķietami esot sniegusi savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, attiecās vienīgi uz speciālajām cenām un attiecīgi tie nevar mazināt prasītāju veikto precizējumu lietderību. Visbeidzot, tās uzskata, ka, pirmkārt, minētie precizējumi un, otrkārt, Coats sniegtie paskaidrojumi tika sniegti administratīvajam procesam ļoti līdzīgā stadijā, lai gan paskaidrojumi nonāca Komisijas rīcībā dažas dienas pirms precizējumiem, un ka attiecīgi hronoloģiskā secība nevar būt izšķiroša, lai novērtētu sadarbību.

206    Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka ir vienīgās, kas ir skaidri izskaidrojušas, ka sanāksmju mērķis bija samazināt atšķirību starp neto cenām un cenrāžu cenām, kas esot apstiprināts apstrīdētā lēmuma 167. punktā. Šajā sakarā Komisija esot kļūdaini pamatojusies uz paziņojuma par iebildumiem 141. punktu, lai apgalvotu, ka tā tajā jau bija konstatējusi šo mērķi un vienošanos par cenrāžos norādītajām cenām sekas. Faktiski no šī punkta vienīgi izrietot, ka Komisija var pierādīt, ka sanāksmju dalībnieki šajā gadījumā centās īstenot netiešu plānoto neto cenu paaugstināšanu, bet ka tās rīcībā vēl nav norāžu attiecībā uz sarunu par cenrāžos norādītajām cenām vispārējo kontekstu.

207    Otrkārt, prasītājas uzsver, ka to sadarbība ir kļūdaini kvalificēta kā mazāk lietderīga nekā BST sadarbība, kurai Komisija esot piešķīrusi naudas soda samazinājumu par 20 %, un tās šajā sakarā norāda uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

208    Treškārt, prasītājas uzskata par nepietiekamu samazinājumu 15 % apmērā, ko tām piešķīra Komisija, motivējot ar to, ka no Komisijas agrāko lēmumu prakses un judikatūras izriet, ka faktu pareizības neapstrīdēšanas sekas ir naudas soda samazināšana par vismaz 10 % un atsevišķos gadījumos – pat par 20 %. Tās uzskata – tas ļauj spriest, ka, pamatojoties uz sadarbību pēc paziņojuma par iebildumiem, kas krietni pārsniedz vienkāršu faktu neapstrīdēšanu, Komisijai esot bijis jāpiešķir daudz lielāks samazinājums.

209    Ceturtkārt, prasītājas uzsver, ka tās sadarbojās ar Komisiju atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D2. punkta diviem ievilkumiem, un ka, pamatojoties uz to, tām katrai esot bijis jāsaņem naudas soda samazinājums vismaz divreiz 10 % apmērā.

210    Šajā sakarā no apstrīdētā lēmumā neizrietot, ka Komisija patiešām novērtēja to sadarbību pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas. Turklāt, pat ja pieņem, ka to sadarbība pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas tiešām būtu izpaudusies vienīgi kā faktu pareizības neapstrīdēšana, tām esot bijis jāpiešķir samazinājums vismaz par 20 % – pat tad, ja to sadarbības jēga būtu vienīgi Komisijas pierādījumu apstiprināšana, kas izpaudās kā minētā faktu neapstrīdēšana. Šajā ziņā prasītājas norāda, ka atšķirībā no lietas materiālos pieejamā paziņojuma Komisijas 2002. gada 19. februāra paziņojumā par atbrīvošanu no naudas soda un tā apjoma samazināšanu lietās par aizliegtajām vienošanās (OV C 45, 3. lpp.) ir paredzēts nosacījums, ka pierādījumi sniedz būtisku pievienoto vērtību saistībā ar elementiem, kas jau ir Komisijas rīcībā.

211    Piektkārt, Komisijas agrākā lēmumu pieņemšanas prakse vispār neesot ņemta vērā. Prasītājas apgalvo, ka to sadarbība ir salīdzināma ar uzņēmuma KME sadarbību lietā “Rūpnieciskās caurules”, par kuru šim uzņēmumam tika piešķirts naudas soda samazinājums par 30 % (Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmums par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/E‑1/38.240 – Rūpnieciskās caurules, 423. punkts). Vienīgā atšķirība esot faktā, ka prasītājas esot veikušas precizējumus paziņojumos, ko citi dalībnieki snieguši atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, un nevis pēc šī paziņojuma. Tās uzskata, ka Paziņojuma par sadarbību D2. punkts nav pamats, lai atšķirīgi vērtētu uzņēmumu ieguldījumu faktu noskaidrošanā, vai tas būtu noticis pirms vai pēc paziņojuma par iebildumiem, tādējādi Komisijai esot tām arī bijis jāpiešķir kopējais to naudas soda samazinājums par vismaz 30 %.

212    Komisija apstrīd šo pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

213    Paziņojumā par sadarbību Komisija ir definējusi nosacījumus, kurus izpildot, uzņēmumi, kas sadarbojas ar Komisiju tās veiktajā izmeklēšanā par aizliegtu vienošanos, var tikt atbrīvoti no naudas soda vai tiem var tikt samazināts naudas sods, kas tiem parasti tiktu piemērots (skat. Paziņojuma par sadarbību A3. punktu).

214    Saskaņā ar Paziņojuma par sadarbību D1. punktu “[..] gadījumā, kad uzņēmums sadarbojas un nav izpildīti B un C [punktā] paredzētie nosacījumi, tam tiek piešķirts naudas soda, kas tam tiktu piemērots sadarbības neesamības gadījumā, samazinājums no 10 līdz 50 % apmērā”.

215    Paziņojuma par sadarbību D2. punktā ir precizēts:

“Samazinājumu tostarp var piešķirt gadījumā, ja:

–        pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums sniedz Komisijai informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, ar kuru palīdzību tiek apstiprināts izdarītais pārkāpums,

–        pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas uzņēmums informē Komisiju, ka tas neapstrīd faktu, ar kuriem Komisija pamato savas apsūdzības, pareizību.”

216    Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija uzskatīja par iespējamu piešķirt Gütermann un Zwicky naudas soda samazinājumu par 15 %, pamatojoties uz Paziņojuma par sadarbību uz D2. punkta pirmo un otro ievilkumu (apstrīdētā lēmuma 397. apsvērums).

217    Lai pamatotu savu vērtējumu, Komisija vispirms uzsvēra, ka informācija, dokumenti un citi pierādījumi, ko Gütermann un Zwicky iesniegušas pirms paziņojuma par iebildumiem, bija būtiski palīdzējuši pierādīt pārkāpuma esamību (apstrīdētā lēmuma 395. apsvērums). Tā arī norādīja, ka prasītājas savā pirmajā atbildē uz informācijas pieprasījumu bija atzinušas, ka sanāksmju laikā notika apmaiņa ar cenrāžiem un to apspriešana. Visbeidzot Komisija piebilda, ka tās nav būtiski apstrīdējušas faktus, ar kuriem tā bija pamatojusi savus pieņēmumus (apstrīdētā lēmuma 396. apsvērums).

–       Par sadarbības lietderību

218    Vispirms ir jānorāda, ka prasītājas neapstrīd, ka atbilstoši tam, kas ir konstatēts apstrīdētā lēmuma 385. apsvērumā, tās neizpildīja nosacījumus, lai piemērotu Paziņojuma par sadarbību B un C punktu tā, lai to rīcība būtu jāvērtē, ņemot vērā minētā paziņojuma D punktu ar nosaukumu “Naudas soda būtiska samazināšana”.

219    Tāpat ir jāatgādina, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanas metodi un tā šajā sakarā var ņemt vērā vairākus faktorus, tostarp attiecīgo uzņēmumu sadarbību izmeklēšanā, ko veic Komisijas dienesti. Šādā kontekstā Komisijai ir jāveic komplekss faktu vērtējums attiecībā uz tādiem faktiem kā minēto uzņēmumu attiecīgā sadarbība (Tiesas 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 81. punkts).

220    Šajā ziņā Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot uzņēmuma sadarbības kvalitāti un lietderīgumu, it īpaši salīdzinājumā ar citu uzņēmumu ieguldījumu (iepriekš 219. punktā minētais spriedums lietā SGL Carbon/Komisija, 88. punkts).

221    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru – naudas sodu samazināšana uzņēmumu, kas piedalījušies Kopienu konkurences tiesību pārkāpumos, sadarbības gadījumā pamatojas uz apsvērumu, ka šāda sadarbība atvieglo Komisijas uzdevumu konstatēt pārkāpuma esamību un nepieciešamības gadījumā to izbeigt (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 399. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑338/94 Finnboard/Komisija, Recueil, II‑1617. lpp., 363. punkts). Ņemot vērā samazināšanas jēgu, Komisija nevar neņemt vērā iesniegtās informācijas lietderību, kas noteikti ir atkarīga no tiem pierādījumiem, kuri jau ir tās rīcībā.

222    Šajā ziņā no judikatūras izriet, ka, ja uzņēmums sadarbības ietvaros tikai apstiprina – mazāk precīzā un skaidrā veidā – tādu informāciju, kuru sadarbības ietvaros jau ir sniedzis cits uzņēmums, šī uzņēmuma sniegtās sadarbības pakāpe, kaut arī zināmā mērā ir bijusi Komisijai lietderīga, nav uzskatāma par salīdzināmu ar sadarbības pakāpi, kādu sniedzis pirmais uzņēmums, kurš sniedza minēto informāciju. Paziņojums, kurš zināmā mērā tikai apstiprina Komisijas rīcībā jau esošo paziņojumu, būtiski neatvieglo Komisijas darbu un attiecīgi nav pietiekams, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību (šajā ziņā skat. iepriekš 137. punktā minēto spriedumu lietā Groupe Danone/Komisija, 455. punkts).

223    Izskatāmajā lietā vispirms ir jāprecizē – fakts, ka Paziņojuma par sadarbību D2. punktā nav paredzēta iespēja iesniegt jaunu informāciju un pierādījumus pēc paziņojuma par iebildumiem, nekādi neizslēdz, ka šāds apstāklis var būt naudas saoda samazināšanas pamats, piemērojot šo pašu normu. Šajā D2. punktā norādīto apstākļu sarakstam ir tikai norādes funkcija, kā to apstiprina apstākļa vārda “tostarp” izmantošana (Pirmās instances tiesas 2001. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑45/98 un T‑47/98 Krupp Thyssen Stainless un Acciai speciali Terni/Komisija, Recueil, II‑3757. lpp., 274. punkts).

224    Šo analīzi apstiprina Tiesas 2005. gada 14. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑65/02 P un C‑73/02 P ThyssenKrupp/Komisija (Krājums, I‑6773. lpp., 59. punkts) daļā, kurā Tiesa ir atzinusi, ka Komisija var ņemt vērā to, ka uzņēmumi atzīst pārmesto faktu juridisko kvalifikāciju, kas veikta pirmstiesas procesa stadijā, jo tas galu galā nozīmē atzīt pārkāpumu. Šī iespēja ir norādīta Paziņojuma par sadarbību B un C punktā, bet nav tieši paredzēta tās D punktā. Tomēr Tiesa uzskatīja, ka nepastāv nekādi šķēršļi, lai uzņēmumam tiktu kompensēta šāda atzīšana, pat ja tā ir notikusi pirms procesa, kas paredzēts Paziņojuma par sadarbību B un C punktā. Izvēloties šādu risinājumu, Tiesa apstiprina vairāk vispārēju principu, saskaņā ar kuru iecietība ir Komisijas piešķirtā kompensācija par pārkāpuma konstatēšanas veicināšanu, un tas tā ir neatkarīgi no tā, kādā stadijā uzņēmums ir sniedzis palīdzību, un neatkarīgi no tā, vai tā ir jaunas informācijas un jaunu pierādījumu sniegšana, vai faktisko apstākļu vai to juridiskās kvalifikācijas atzīšana.

225    No tā izriet, ka izskatāmajā lietā jautājums par to, vai jaunā informācija un jaunie pierādījumi, ko Gütermann un Zwicky sniedza pēc paziņojuma par iebildumiem, ir jāņem vērā un attiecīgi vai tam ir jābūt pamatam iespējamajai naudas soda samazināšanai sakarā ar sadarbību, galvenokārt ir atkarīgs no sniegtās sadarbības kvalitātes un lietderīguma, ko Komisija izvērtē tai piešķirtās plašās rīcības brīvības ietvaros, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 219. un 220. punktā.

226    Tādēļ apmierinoša atbilde uz minēto jautājumu nevar būt vienkārši konstatējums, ka informācija un pierādījumi tika iesniegti pēc paziņojuma par iebildumiem, bet, gluži pretēji, ir konkrēti jānosaka, ņemot vērā gan šīs informācijas un pierādījumu kvalitāti un lietderīgumu, gan to iesniegšanas brīdi, vai Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu savā vērtējumā attiecībā uz Gütermann un Zwicky sniegtās sadarbības pakāpi.

227    Vispirms ir jāteic, ka prasītājas neapstrīd konstatējumu, saskaņā ar kuru Coats sniegtā informācija bija izšķirošā, lai konstatētu aizliegtās vienošanās faktu rūpniecisko diegu tirgū Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs. Apstrīdētā lēmuma 387. apsvērumā šajā sakarā ir uzskaitīti Coats sniegtie pierādījumi, kas izmantoti, lai pamatotu daudzus paziņojuma par iebildumiem punktus.

228    Tomēr, pirmkārt, prasītājas pamatojas uz to, ka ir veikušas precizējumus Coats paziņojumos attiecībā uz sanāksmju par cenrāžiem un to paaugstināšanu regularitāti, kā arī attiecībā uz sanāksmēm par speciālajām cenām.

229    Pirmkārt, attiecībā uz sanāksmju par cenrāžiem un to paaugstināšanu regularitāti prasītājas kļūdaini atsaucas uz Coats pārstāvja paziņojumu, kas ietverts lūgumā piemērot Paziņojumu par sadarbību un saskaņā ar kuru 2000. gada 19. septembra sanāksme bija vienīgā, kuras laikā tika apspriesta reālo cenu (“actual prices”) paaugstināšana un par to tika panākta vienošanās.

230    Paziņojuma par iebildumiem 100. punktā Komisija konstatēja, ka piegādātāji, proti, Coats, BST, Gütermann un Zwicky, atzinuši, ka sanāksmēs notika apmaiņa ar cenrāžiem un to apspriešana. Turklāt no apsvērumiem, kas izklāstīti paziņojuma par iebildumiem 102. punktā, izriet, ka, pretēji Gütermann un Zwicky, Coats atzina, ka uzņēmumi šajās sanāksmēs vienojās par nākotnes cenām, kā arī par datumiem, kuros tiks īstenota cenu paaugstināšana. Līdz ar to Gütermann un Zwicky informācija par reālajām cenām neviesa Komisijai lielāku skaidrību par to, ko tā jau zināja. Tādēļ prasītāju arguments nepelna ievērību.

231    Otrkārt, attiecībā uz sanāksmju par speciālajām cenām regularitāti ir jānorāda, ka paziņojuma par iebildumiem 107. punktā Komisija uzsvēra, ka piegādātāji, tostarp Coats, noliedza vai nenorādīja uz informācijas apmaiņu un vienošanos noslēgšanu par neto cenām. Turklāt attiecībā uz informācijas apmaiņu par atlaidēm un [cenu] samazināšanu Komisija paziņojuma par iebildumiem 105. punktā apstiprināja, ka piegādātāji, izņemot Coats, noliedza vai nenorādīja uz to esamību laika posmā pirms 90. gadu vidus. Tāpat ir jākonstatē, ka vienīgi pēc paziņojuma par iebildumiem attiecīgie uzņēmumi, tādi kā Coats, Zwicky, Gütermann un BST, uzsvēra, ka sanāksmēs tikušas apspriestas speciālās cenas un par tām tikušas panāktas vienošanās.

232    Tomēr Komisija pamatoti norāda, ka tā varēja pierādīt šos pārkāpuma elementus, pateicoties dokumentiem, ko Coats bija pievienojusi savai atbildei uz informācijas pieprasījumu. Tas attiecas, pirmkārt, uz 1998. gada 8. septembra sanāksmes protokolu, ko sagatavojis Barbour Threads pārstāvis un kas norāda uz vienošanās faktu par atlaidēm un cenu pazemināšanu, kā arī vienošanās par speciālo cenu paaugstināšanu. Komisija šajā sakarā vairākkārt atsaucas uz paziņojumu par iebildumiem (106., 108. un 121. punkts). Tas attiecas arī uz 2000. gada 10. oktobra elektronisko vēstuli, kura pievienota Coats pārstāvja F. S. paziņojumiem un kurā apstiprināts, ka 2000. gada 19. septembra sanāksmē tika panākta vienošanās par atlaižu samazināšanu un speciālo cenu paaugstināšanu. Komisija šo faktu norāda paziņojuma par iebildumiem 126. punktā. Visbeidzot, tas attiecas uz elektroniskajām vēstulēm, ko Coats iesniedza pielikumā savam paziņojumam par iecietību, kuras datētas ar 2000. gada oktobri un kurās norādīts uz informācijas apmaiņu starp Amann un Gütermann attiecībā uz speciālajām cenām. Šis dokuments ir minēts paziņojuma par iebildumiem 133. punktā, 268. zemsvītras piezīmē.

233    Tāpat Komisija pamatoti uzsvēra, ka BST sniegtā informācija arī palīdzējusi konstatēt diskusijas un vienošanās par speciālajām cenām. Šis konstatējums izriet tostarp no 104. un 106. punkta, kā arī no paziņojuma par iebildumiem 173., 174. un 176. zemsvītras piezīmes.

234    Tas ļauj spriest, ka precizējumi, ko prasītājas esot iesniegušas attiecībā uz paziņojumu par iebildumiem, faktiski ir vienīgi apstiprinājums tam, ko Komisija jau zināja, pateicoties iepriekš minētajai informācijai, kas tika sniegta pirms šī paziņojuma par iebildumiem.

235    Tādēļ faktam, ka Coats piezīmes attiecībā uz speciālajām cenām, kas veiktas pēc minētā paziņojuma, ir nonākušas Komisijas rīcībā pirms prasītāju iesniegtajām piezīmēm, nav nekādas nozīmes, vērtējot prasītāju sadarbību.

236    Otrkārt, ir jānoraida prasītāju arguments, saskaņā ar kuru tās ir vienīgie uzņēmumi, kas savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem izskaidroja, ka sanāksmju mērķis bija samazināt starpību starp cenrāžu cenām un reālajām neto cenām un netieši paaugstināt dažādu preču neto cenas.

237    Lai gan ir tiesa, ka apstrīdētā lēmuma 167. apsvērumā Komisija iekļāva Gütermann frāzi, ko tā izklāstīja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, lai izskaidrotu sanāksmju mērķi, tomēr nemainīgs ir fakts, ka tā jau bija konstatējusi šo mērķi, tāpat arī vienošanos sekas, kā tas izriet no paziņojuma par iebildumiem 141. un 142. punkta. Šajā paziņojumā minēto informāciju Coats bija sniegusi savā paziņojumā par iecietību un bija atļāvusi Komisijai kā konkrētu piemēru cenrāžos ietverto cenu paaugstināšanai sniegt norādes uz vispārējo kontekstu, kurā notika diskusijas par šajos cenrāžos minētajām cenām.

–       Par šķietami kļūdaino sadarbības vērtējumu salīdzinājumā ar BST sadarbību

238    Attiecībā uz prasītāju lūgumu piešķirt [naudas soda] samazinājumu vismaz apmērā, kas ekvivalents BST piešķirtajam samazinājumam, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – Komisija, vērtējot attiecīgo uzņēmumu īstenoto sadarbību, nevar ignorēt vienlīdzīgas attieksmes principu, kas ir pārkāpts, ja salīdzināmās situācijās tiek izrādīta atšķirīga attieksme vai ja atšķirīgās situācijās tiek izrādīta vienāda attieksme, ja vien šāda attieksme nav objektīvi attaisnota (skat. iepriekš 185. punktā minēto spriedumu lietā Tokai I, 394. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jāatzīst, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība, vērtējot dažādo aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenotās sadarbības kvalitāti un lietderību, aizliegta ir vienīgi acīmredzama šīs rīcības brīvības pārsniegšana.

239    Šo uzņēmumu īstenotās sadarbības salīdzinājums ļauj spriest, ka Komisija nekādi nav pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

240    Pirmkārt, runājot par sadarbību, kas notika pirms 2004. gada 15. marta paziņojuma par iebildumiem, – Komisija uzskatīja, ka BST būtiski palīdzēja konstatēt daudzu vienošanos saturu (tostarp lielāko daļu vienošanos, kas noslēgtas 90. gadu sākumā, saturu, Vīnē (Austrija) 1996. gada 8. oktobrī noslēgtās vienošanās un Cīrihē (Šveice) 1997. gada 9. septembrī noslēgtās vienošanās saturu), ka tā bija vienīgais uzņēmums, kas Komisijai iesniedza no saviem konkurentiem sanāksmju laikā saņemtos cenrāžus, un ka tā sniedza informāciju, kas būtiski pārsniedz to, kas bija lūgta informācijas pieprasījumā. Šajā sakarā Komisija norāda uz daudzajām zemsvītras piezīmēm paziņojumā par iebildumiem, lai pamatotu savus konstatējumus, ar kuriem tā vēlas pierādīt, ka BST sniedza daudzus pierādījumus (tostarp BST atbildes uz informācijas pieprasījumu, kurā ietverti cenrāži, ar kuriem apmainījās sanāksmēs, 14. pielikums), un uz to, ka BST bija būtisks informācijas avots laikā, kad tā izdarīja savus sākotnējos konstatējumus.

241    Attiecībā uz prasītāju sadarbību pirms paziņojuma par iebildumiem ir jāuzsver, ka Komisija, protams, atzīst, ka tās arī ir nodevušas tās rīcībā dokumentus, sniedzot izpratni par sanāksmēm 90. gadu sākumā. Tomēr nemainīgs ir fakts, ka Komisija uzskatīja, ka šī informācija izrādījusies mazāk lietderīga nekā tā, ko sniegusi BST. Prasītājas neapstrīdēja šos vērtējumus, bet vienīgi apgalvoja, ka to rīcībā esošā informācija tām nav ļāvusi spriest, vai BST ir sniegusi vairāk informācijas un pierādījumus nekā tās pašas. Kā tas ir uzsvērts iepriekš, no apstrīdētā lēmuma 391.–397. apsvēruma, kā arī no daudzajām atsaucēm uz BST iesniegtajiem dokumentiem, kas ietvertas zemsvītras piezīmēs, pamatojot Komisijas konstatējumus paziņojumā par iebildumiem, izriet, ka BST sadarbība bija būtiskāka.

242    Otrkārt, attiecībā uz sadarbību pēc paziņojuma par iebildumiem no apstrīdētā lēmuma izriet, ka gan BST, gan prasītājas nav apstrīdējušas konstatēto faktu pareizību un ka šajā administratīvā procesa stadijā šie trīs uzņēmumi ir sadarbojušies vienādā veidā. Ievērojot apsvērumus, kas izklāstīti šī sprieduma 228.–237. punktā, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka pēc paziņojuma par iebildumiem ir sniegušas informāciju, kuru Komisija nezināja. Attiecīgi tās nevar apgalvot, ka ir sniegušas tik lietderīgu informāciju, lai būtu pamats tām piešķirt [naudas soda] samazinājumu vismaz tādā apmērā, kas vienāds ar BST piešķirto apmēru.

243    Pat ja pieņem, ka ir jāatzīst, ka prasītājas ir sniegušas tikpat lietderīgus precizējumus kā tos, ko sniedza BST par konkrētiem paziņojuma par iebildumu punktiem, Komisija nav pieļāvusi nekādu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, dodot priekšroku faktam, ka BST sniedza informāciju un pierādījumus pirms minētā paziņojuma.

–       Par šķietami kļūdainu Paziņojuma par sadarbību piemērošanu un šķietamu Vispārējās tiesas judikatūras neņemšanu vērā

244    Prasītājas kļūdaini apgalvo, ka, ņemot vērā, ka ir atzīts, ka to sadarbība atbilda Paziņojuma par sadarbību D punktā paredzētajiem divu veidu rīcības nosacījumiem, Komisijai būtu katrai no tām jāpiešķir naudas soda samazinājums vismaz divreiz pa 10 %, proti, minimāli 20 %.

245    Ir jākonstatē, ka Paziņojuma par sadarbību D punktā paredzētā amplitūda no 10 līdz 50 % ir pietiekama un nav vajadzīgs īpašu kritēriju uzskaitījums, lai klasificētu soda samazināšanas iespējas šīs amplitūdas ietvaros. Tādēļ Paziņojums par sadarbību nerada tiesisko paļāvību attiecībā to, ka, samazinot sodu, tiks piemērota konkrēta procentu likme. Turklāt pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītājas, Paziņojuma par sadarbību D punkts nekādi nav jāinterpretē kā tāds, kas nosaka Komisijai pienākumu piešķirt īpašu atlaidi vismaz 10 % apmērā par katru atbilstoši šai normai konstatēto sadarbību, bet, gluži otrādi, ir jāsaprot kā tāds, kurā ir paredzēts vienīgi samazinājums vismaz 10 % apmērā.

246    Tādējādi, tā kā Komisija acīmredzami nepārsniedz plašo rīcības brīvību, kas tai piešķirta, vērtējot, kādā apmērā uzņēmuma sadarbība ir atvieglojusi tās darbu, tā var savā lēmumā absolūti brīvi norādīt īpašu procentuālu lielumu, ko tā ir secinājusi attiecībā uz katru atbilstoši Paziņojuma par sadarbību D punktam konstatēto sadarbības gadījumu, un turpmāk pievienot šo skaitli, tāpat kā tā ir tiesīga norādīt vienīgi kopējo procentuālo lielumu, kuru tā uzskata par iespējamu piešķirt attiecībā uz šiem pašiem gadījumiem. Kā to pamatoti uzsver Komisija, sadarbības lietderības vērtējums nekādi nav pamatots ar aritmētisku formulu, kas nozīmē pēc savas iniciatīvas piešķirt samazinājumu vismaz 20 % apmērā, ja vērā ņemami ir Paziņojuma par sadarbību D punkta abi ievilkumi.

247    Šajā kontekstā šo secinājumu nevar atspēkot iepriekš 185. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, uz ko norāda prasītājas. Kā tas skaidri izriet no Komisijas 2001. gada 18. jūlija Lēmuma 2002/271/EK par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/E‑1/36.490 – Grafīta elektrodi) (OV 2002, L 100, 1. lpp.), aplūkojot to saistībā ar šo spriedumu, Komisija attiecībā uz konkrēto uzņēmumu pamatojās vienīgi un skaidri uz Paziņojuma par sadarbību D2. punkta pirmo ievilkumu. Savukārt Pirmās instances tiesa konstatēja, ka attiecīgais uzņēmums ir sadarbojies arī, pamatojoties uz otro ievilkumu. Komisija bija spiesta paskaidrot, ka tā veica vienu vienīgu samazināšanu, apvienojot divus sadarbības veidus. Tomēr pretēji izskatāmajai lietai nevienā no apsvērumiem attiecībā uz šī uzņēmuma sadarbību nebija ticis iekļauts vērtējums par to, ka konkrētā sabiedrība nav apstrīdējusi faktus. Tādēļ Pirmās instances tiesa uzskatīja par iespējamu vienīgi ņemt vērā, ka Komisija nav piemērojusi attiecīgajam uzņēmumam priekšrocības, kas ietvertas Paziņojuma par sadarbību D2. punkta otrajā ievilkumā.

–       Par šķietamo agrākās lēmumu pieņemšanas prakses neievērošanu

248    Prasītāju izvirzītais arguments par Komisijas šķietamo agrāko lēmumu pieņemšanas praksi ir jānoraida. Vienīgi tas apstāklis vien, ka Komisija savā agrākajā lēmumu pieņemšanas praksē bija piešķīrusi konkrētu samazinājuma likmi par noteiktu rīcību, nenozīmē, ka tai ir pienākums piešķirt proporcionāli tādu pašu samazinājumu, vēlāka administratīva procesa ietvaros vērtējot līdzīgu rīcību (iepriekš 50. punktā minētais spriedums lietā Brugg Rohrsysteme/Komisija, 193. punkts).

249    Katrā ziņā prasītāju sadarbība nekādi nav salīdzināma ar uzņēmuma KME sadarbību, kas konstatēta Komisijas 2003. gada 16. decembra lēmumā par procesu saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu [par [EKL] 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru] (Lieta COMP/E‑1/38.240 – Rūpnieciskās caurules), uz kuru tās atsaucas. No šī lēmuma izriet, ka KME būtiski sadarbojās pirms paziņojuma par iebildumiem saņemšanas, kas palīdzēja pierādīt faktisku aizliegtās vienošanās esamību visā tās garumā. KME iesniedza dokumentus saistībā ar pārkāpumu un detalizētu aizliegtās vienošanās funkcionēšanas aprakstu, precīzi izskaidrojot kontekstu, kādā vērtējami dažādie dokumenti, kurus Komisija bija atklājusi savās pārbaudēs. Prasītāju sadarbībai pirms paziņojuma par iebildumiem nebija tādas nozīmes.

250    Ņemot vērā iepriekš minēto, pamats par Paziņojuma par sadarbību kļūdainu piemērošanu ir jānoraida.

 Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – naudas soda nesamērīgumu

 Lietas dalībnieku argumenti

251    Prasītājas, pamatojot savu pamatu par naudas soda nesamērīgumu, izvirza vairākus iebildumus.

252    Pirmkārt, tās uzsver, ka Komisija neņēma vērā ievērojamās ekonomiskās grūtības, ar kurām tās saskārās daudzus gadus, ņemot vērā strukturālās izmaiņas rūpniecisko diegu nozarē. Krīze šajā nozarē faktiski esot izraisījusi to ienākumu kritumu un esot likusi Zwicky izbeigt savu darbību tirgū 2000. gada novembrī. Komisija arī neesot ņēmusi vērā Gütermann ar bankām saistītās problēmas un no tām izrietošos papildu procentu maksājumus.

253    Otrkārt, Gütermann piemērotais naudas sods (EUR 4,021 miljons) un Zwicky piemērotais naudas sods (EUR 0,174 miljoni) esot nesamērīgi salīdzinājumā ar to apgrozījumu, kas realizēts pārkāpuma skartajā tirgū. Šajā sakarā tās uzsver, ka Gütermann darbības ieņēmumi pēc nodokļu nomaksas pārkāpuma periodā, proti, vienpadsmit ar pusi gadu laikā, esot bijuši EUR 318 000 un 2000. gadā Zwicky realizētais apgrozījums esot bijis tikai EUR 200 000.

254    Turklāt Gütermann, kam šajā ziņā savā replikas rakstā pievienojas Zwicky, apgalvo, ka naudas soda sākumsummas aprēķinam izmantotā summa (EUR 2,2 miljoni attiecībā uz Gütermann un EUR 100 000 attiecībā uz Zwicky), pirmkārt, ir nesamērīga salīdzinājumā ar apgrozījumu, ko kopumā realizēja uzņēmumi saistībā ar precēm, uz ko attiecas pārkāpums (EUR 50 miljoni), un, otrkārt, šķiet pārspīlēts, ja šo skaitli, kas atspoguļo ar pārkāpumu skarto preču tirgu, salīdzina ar pasaules rūpniecisko diegu tirgu (no EUR 4 līdz 5 miljardiem).

255    Prasītājas uzskata, ka Komisijai atbilstoši judikatūrai bija pienākums ņemt vērā konkrētā tirgus apjomu, kad tā vērtēja pārkāpuma smagumu un naudas soda samērīgumu. Komisija arī esot kļūdaini norādījusi, ka šis kritērijs ir tikai viens no faktoriem, tādējādi tas tai nebija jāņem vērā.

256    Treškārt, Gütermann apgalvo, ka metode, kas izmantota, lai aprēķinātu tai piemēroto naudas sodu, acīmredzami nostāda vidējos un mazos uzņēmumus nelabvēlīgākā stāvoklī. Šo uzņēmumu lielums neesot ņemts vērā un tādējādi šīs aprēķina metodes izmantošanas rezultātā noteiktie naudas sodi esot nesamērīgi salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, piemēram, BST un Coats, piemērotajiem naudas sodiem.

257    Ceturtkārt, Pamatnostādņu izmantošana izskatāmajā lietā neesot piemērota, it īpaši no vienlīdzīgas attieksmes viedokļa, ņemot vērā nākotnē iespējamās lietas, kas skar mazos un vidējos uzņēmumus, attiecībā uz kuriem Pamatnostādnēs esot paredzēta taisnīgāka attieksme, lai aprēķinātu piemērojamo naudas sodu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 (OV 2006, C 210, 2. lpp.) 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

258    Komisija apstrīd šo pamatu.

 Vispārējās tiesas vērtējums

259    Pirmkārt, prasītājas kļūdaini apgalvo, ka tām piemērotais naudas sods esot nesamērīgs, ņemot vērā to nestabilo finanšu situāciju un risku, ka naudas sods izraisītu to darbības izbeigšanu.

260    Kā tas arī izriet no pastāvīgās judikatūras un kā tas ir atgādināts apstrīdētā lēmuma 404. apsvērumā, Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav jāņem vērā uzņēmuma finanšu situācija, kam raksturīgi zaudējumi, ņemot vērā, ka šāda pienākuma atzīšana nozīmētu nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanu uzņēmumiem, kas nav tik veiksmīgi pielāgojušies tirgus apstākļiem (skat. Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedumu apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 54. un 55. punkts, kā arī iepriekš 221. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 327. punkts, un 2006. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑308/04 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑5977. lpp., 105. punkts).

261    Turklāt, pat pieņemot, ka Kopienu iestādes veiktais pasākums izraisa uzņēmuma likvidāciju, šāda uzņēmuma likvidācija tā konkrētajā juridiskajā formā, lai gan var radīt kaitējumu īpašnieku, akcionāru vai daļu turētāju finanšu interesēm, neraugoties uz to, nenozīmē, ka savu vērtību zaudētu arī uzņēmumam piederošās personiskās, mantiskās un nemantiskās vērtības (iepriekš 185. punktā minētais spriedums lietā Tokai I, 372. punkts).

262    Šīs judikatūras kontekstā ir jāuzskata, ka Komisijai nebija nekāda pienākuma apstrīdētajā lēmumā ņemt vērā Gütermann ekonomisko situāciju, ne arī tajā minēt šī uzņēmuma paskaidrojumus attiecībā uz šo situāciju. Fakts, ka Komisija uzskatīja par vajadzīgu norādīt uz Zwicky un nevis uz Gütermann finanšu situāciju, ir pilnīgi saprotams, ņemot vērā Zwicky īpaši sarežģīto finanšu stāvokli, kura dēļ tā bija spiesta pārdot Gütermann savu uzņēmējdarbību rūpniecisko diegu jomā.

263    Otrkārt, prasītājas būtībā pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā konkrētā tirgus lielumu un tādējādi noteica naudas sodu, kas ir nesamērīgs attiecībā uz minētā tirgus lielumu. Tās arī norāda uz naudas soda nesamērīgumu salīdzinājumā ar apgrozījumu, ko katra no tām realizēja pārkāpuma skartajā tirgū, kā arī uz naudas soda sākumsummas nesamērīgumu salīdzinājumā ar to attiecīgo apgrozījumu.

264    Vispirms ir jāatgādina, ka samērīguma princips paredz, ka Kopienu iestāžu akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo mērķi. Naudas sodu aprēķināšanas kontekstā pārkāpumu smagums ir jānosaka, ievērojot vairākus elementus, un nevienam no šiem elementiem nav jāpiešķir nesamērīga nozīme salīdzinājumā ar citiem novērtējuma elementiem. Samērīguma princips šajā kontekstā paredz, ka Komisijai ir jānosaka naudas sods proporcionāli elementiem, kas ņemami vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, un ka tai šajā sakarā ir jāpiemēro šie elementi saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā (iepriekš 194. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 226.–228. punkts).

265    Attiecībā uz Komisijai izteikto pārmetumu par konkrētā tirgus lieluma neņemšanu vērā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija var piemērot uzņēmumiem naudas sodus, kuru apmērs nepārsniedz 10 % no apgrozījuma, ko iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā realizējis katrs uzņēmums, kas piedalījies pārkāpumā. Lai noteiktu naudas soda apmēru, kas mazāks par šo limitu, minētajās normās ir paredzēta pārkāpuma smaguma un ilguma ņemšana vērā. Turklāt atbilstoši Pamatnostādnēm Komisija nosaka naudas soda sākumsummu atkarībā no pārkāpuma smaguma, ņemot vērā pašu pārkāpuma raksturu, pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, ja tā ir izmērāma, un ģeogrāfiskā tirgus apjomu.

266    Tādējādi ne Regulā Nr. 17, ne Regulā Nr. 1/2003, ne Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas soda apmērs ir jānosaka tieši atkarībā no [pārkāpuma] skartā tirgus lieluma, jo šis faktors ir tikai viens no pārējiem. Tātad šis juridiskais ietvars pats par sevi nenosaka Komisijai pienākumu ņemt vērā preces tirgus ierobežoto lielumu (Pirmās instances tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑322/01 Roquette Fréres/Komisija, Krājums, II‑3137. lpp., 148. punkts).

267    Tomēr saskaņā ar judikatūru, novērtējot pārkāpuma smagumu, Komisijai ir pienākums ņemt vērā daudzus apstākļus, kuru raksturs un nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma veida un attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem (iepriekš 78. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique diffusion française u.c./Komisija, 120. punkts). Nevar izslēgt, ka starp šiem elementiem, kuri apliecina pārkāpuma smagumu, attiecīgā gadījumā var būt konkrētās preces tirgus lielums.

268    Līdz ar to, lai gan tirgus lielums var būt elements, kas ir jāņem vērā, lai noteiktu pārkāpuma smagumu, tā nozīme atšķiras atkarībā no attiecīgā pārkāpuma īpašajiem apstākļiem.

269    Izskatāmajā lietā pārkāpumu galvenokārt veido būtiskas informācijas apmaiņa par cenrāžu cenām un/vai atsevišķiem klientiem piemērojamām cenām, vienošanās par maksimālajām cenām un/vai mērķa cenām, lai izvairītos no konkurences, izmantojot pastāvīgajiem piegādātājiem izdevīgas cenas, un veiktu klientu sadali (apstrīdētā lēmuma 99.–125. un 345. apsvērums). Šāda veida darbības veido aizliegto horizontālo vienošanos, kas ir “cenu karteļa” veids Pamatnostādņu izpratnē un tātad “sevišķi smaga” rakstura pārkāpumi. Ja pieņem, ka šajā kontekstā ir konstatēts konkrētā tirgus nenozīmīgais lielums, tam ir vienīgi neliela nozīme salīdzinājumā ar visiem pārējiem pārkāpuma smagumu apliecinošajiem elementiem.

270    Katrā ziņā ir jāņem vērā, ka Komisija uzskatīja, ka pārkāpums ir jāuzskata par sevišķi smagu Pamatnostādņu izpratnē, kurās attiecībā uz šādiem gadījumiem ir paredzēts, ka tā var “noteikt” sākumsummu, kas pārsniedz EUR 20 miljonus. Izskatāmajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā iedalīja konkrētos uzņēmumus vairākās kategorijās atkarībā no to attiecīgā nozīmīguma konkrētajā tirgū. No apstrīdētā lēmuma 358. apsvēruma izriet, ka Komisija vienīgi apstiprināja, ka naudas soda sākumsumma uzņēmumiem, kas ietilpst pirmajā kategorijā, ir EUR 14 miljoni; uzņēmumiem, kas ietilpst otrajā kategorijā – EUR 5,2 miljoni; uzņēmumiem, kas ietilpst trešajā kategorijā (tostarp Gütermann) – EUR 2,2 miljoni un tiem uzņēmumiem, kas ietilpst ceturtajā kategorijā (šajā gadījumā, Zwicky) – EUR 0,1 miljons. No tā izriet, ka sākumsumma, kas tika izmantota kā pamats, aprēķinot Gütermann un Zwicky piemērojamos naudas sodus, bija nepārprotami mazāka nekā tas, ko Komisija saskaņā ar Pamatnostādnēm būtu varējusi “noteikt” par sevišķi smagiem pārkāpumiem. Šādi noteiktā naudas soda sākumsumma ļauj apstiprināt, ka patiešām ir ņemts vērā konkrēto preču tirgus lielums.

271    Ievērojot šos apsvērumus, ir pamats uzskatīt, ka Gütermann un Zwicky piemērotie naudas sodi nekādā ziņā nav nesamērīgi, ņemot vērā rūpniecisko diegu tirgus lielumu Beniluksa valstīs un Ziemeļvalstīs.

272    Turklāt ir jānoraida arī arguments par naudas sodu sākumsummas nesamērīgumu attiecībā uz Gütermann un Zwicky apgrozījumu konkrētajā tirgū.

273    Ir jānorāda, ka Komisija uzskatīja par vajadzīgu atšķirīgi izturēties pret kartelī iesaistītajiem uzņēmumiem, lai ņemtu vērā pārkāpēju faktiskās ekonomiskās iespējas nodarīt būtisku kaitējumu konkurencei, kā arī noteikt naudas sodu ar pietiekami preventīvu iedarbību. Tā piebilda, ka bija jāņem vērā katra uzņēmuma prettiesiskās rīcības specifiskā ietekme un attiecīgi tās reālā ietekme uz konkurenci. Lai novērtētu šos elementus, Komisija izvēlējās balstīties uz katra uzņēmuma realizēto apgrozījumu konkrētajā tirgū un saistībā ar precēm, kuras skar aizliegtā vienošanās.

274    Līdz ar to, kā tas arī ir norādīts šī sprieduma 270. punktā, Komisija iedalīja attiecīgos uzņēmumus četrās kategorijās. Gütermann, ņemot vērā tā apgrozījumu EUR 2,36 miljonu apmērā, tika iedalīts trešajā kategorijā un Zwicky, ņemot vērā tā apgrozījumu EUR 0,2 miljonu apmērā, tika iedalīts ceturtajā kategorijā. Komisija apstiprināja naudas sodu, kas noteikts atkarībā no pārkāpuma smaguma, EUR 2,2 miljonu apmērā Gütermann un EUR 0,1 miljona apmērā Zwicky (apstrīdētā lēmuma 356.–358. apsvērums).

275    No pastāvīgās judikatūras izriet, ka daļa no apgrozījuma, kas radies pārkāpuma skartajos tirgos, var dot pamatotu norādi par pārkāpuma apmēru konkrētajā tirgū (iepriekš 184. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jadang/Komisija, 91. punkts, un iepriekš 79. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 196. punkts). Šis apgrozījums var dot pamatotu norādi par katra dalībnieka atbildību minētajos tirgos, ņemot vērā, ka tas ir objektīvs elements, kas dod pamatotu norādi par šīs prakses kaitīgumu parastam konkurences veidam, un tātad ir laba norāde par katra konkrētā uzņēmuma spēju nodarīt kaitējumu.

276    Ievērojot šos apsvērumus, ir jāsecina, ka sākumsumma, kas tika noteikta, aprēķinot Gütermann un Zwicky piemērojamos naudas sodus, nekādā ziņā nešķiet nesamērīgas salīdzinājumā ar šo uzņēmumu apgrozījumu konkrētajā tirgū.

277    No tā izriet, ka ir jānoraida arī arguments par naudas soda nesamērīgumu salīdzinājumā attiecīgo apgrozījumu, ko prasītājas realizējušas pārkāpuma skartajā tirgū. Tās nevar pamatoti apgalvot par piemērotā naudas soda galīgā apmēra nesamērīgumu, ņemot vērā, ka tām noteikto naudas sodu sākumsumma ir pamatota, ievērojot Komisijas izmantotos kritērijus, lai novērtētu katra uzņēmuma nozīmīgumu atbilstošajā tirgū (šajā ziņā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedumu lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 304. punkts, un 2006. gada 5. decembra spriedumu lietā T‑303/02 Westfalen Gassen Nederland/Komisija, Krājums, II‑4567. lpp., 185. punkts). Katrā ziņā ir jāuzsver, ka Kopienu tiesībās nav ietverts vispārējs princips, saskaņā ar kuru sodam ir jābūt samērīgam ar apgrozījumu, ko uzņēmums realizējis, pārdodot preces, kas ir pārkāpuma priekšmets (šajā ziņā skat. Tiesas 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I‑4429. lpp., 339. punkts).

278    Treškārt, ir jānoraida arī Gütermann arguments, saskaņā ar kuru aprēķina metode nostādot neizdevīgā situācijā mazos un vidējos uzņēmumus un tās dēļ izskatāmajā lietā tai esot piemērots naudas sods, kas ir nesamērīgs salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem piemērotajiem nauda sodiem.

279    Tā kā Komisijai nav pienākuma veikt naudas soda aprēķinu, pamatojoties uz summām, kas balstās uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu, tai nav arī jānodrošina – gadījumā, kad naudas sods tiek piemērots vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem –, lai galīgais naudas sodu apmērs, ko tā savu aprēķinu rezultātā ieguvusi attiecībā uz konkrētajiem uzņēmumiem, atspoguļo visas starp tiem esošās atšķirības attiecībā uz to kopējo apgrozījumu vai to apgrozījumu attiecīgās preces tirgū (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑21/99 Dansk Rørindustri/Komisija, Recueil, II‑1681. lpp., 202. punkts).

280    Šajā sakarā ir jāprecizē, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā arī nav paredzēts, ka gadījumos, kad naudas sodi tiek piemēroti vairākiem vienā un tajā pašā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem, mazam vai vidējam uzņēmumam piemērojamais naudas sods procentuāli no apgrozījuma nebūtu lielāks par lielākiem uzņēmumiem piemēroto naudas sodu. Faktiski no šīs normas izriet, ka, nosakot naudas soda apmēru gan maziem un vidējiem uzņēmumiem, gan lieliem uzņēmumiem, ir jāņem vērā pārkāpuma smagums un ilgums. Ja Komisija vienā pārkāpumā iesaistītajiem uzņēmumiem piemēro naudas sodus, kas atbilst pārkāpuma smagumam un ilgumam, tai nevar pārmest, ka dažiem uzņēmumiem piemērotā naudas soda apmērs, ņemot vērā apgrozījumu, ir lielāks nekā citiem uzņēmumiem piemērotais (iepriekš 279. punktā minētais 2002. gada 20. marta spriedums lietā Dansk Rørindustri/Komisija, 203. punkts, un iepriekš 277. punktā minētais spriedums lietā Westfalen Gassen Nederland/Komisija, 174. punkts).

281    Tādējādi Komisijai nav pienākuma samazināt naudas soda apmēru, ja attiecīgie uzņēmumi ir mazie un vidējie uzņēmumi. Faktiski uzņēmuma lielums ir jau ņemts vērā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktā noteiktajā maksimālajā apmērā un Pamatnostādņu normās (iepriekš 277. punktā minētais spriedums lietā Westfalen Gassen Nederland/Komisija, 174. punkts). Bez šiem apsvērumiem par [uzņēmuma] lielumu nav cita iemesla, lai attieksme pret mazajiem un vidējiem uzņēmumiem būtu citāda nekā pret pārējiem uzņēmumiem. Tas, ka attiecīgie uzņēmumi ir mazie un vidējie uzņēmumi, neatbrīvo tos no pienākuma ievērot konkurences normas (Pirmās instances tiesas 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑52/02 SNCZ/Komisija, Krājums, II‑5005. lpp., 84. punkts).

282    Komisijai izteiktais pārmetums par to, ka, nosakot naudas soda apmēru, netika ņemts vērā dažādo uzņēmumu kopējais apgrozījums, nepelna ievērību. Ir jāatgādina Pamatnostādnēs paredzētais, ka ir jāņem vērā pārkāpumu izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja radīt būtiskus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem, un ka ir jānosaka tāds naudas soda apmērs, kas atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām (1.A punkta ceturtā daļa). Šajās pamatnostādnēs ir piebilsts, ka vairāku iesaistīto uzņēmumu gadījumā, kāds ir kartelis, ir iespējams līdzsvarot vispārējo sākumsummas lielumu, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma pārkāpumu veidojošās rīcības specifisko ietekmi un tātad konkrēto ietekmi uz konkurenci, it īpaši ja pastāv būtiska atšķirība attiecībā uz vienāda rakstura pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu lielumu, un līdz ar to pielāgot vispārējo sākumsummas lielumu katra uzņēmuma īpašajam raksturam (1.A punkta sestā daļa) (iepriekš 184. punktā minētais spriedums lietā Cheil Jedang/Komisija, 81. punkts).

283    Pamatnostādnēs nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs tiek aprēķināts atkarībā no kopējā apgrozījuma vai apgrozījuma, ko uzņēmumi realizējuši konkrētajā tirgū. Tomēr tajās arī nav nekā, kas naudas soda apmēra noteikšanā liegtu ņemt vērā šādu apgrozījumu, lai tiktu ievēroti vispārējie Kopienu tiesību principi un ja to prasa [lietas] apstākļi. Tāpat apgrozījums var būt viens no elementiem, ko ņem vērā tāpat kā šī sprieduma 273. punktā uzskaitītos elementus (šajā ziņā skat. iepriekš 184. punktā minēto spriedumu lietā Cheil Jedang/Komisija, 82. punkts, un iepriekš 185. punktā minēto spriedumu lietā Tokai I, 195. punkts).

284    Tomēr izskatāmajā lietā, kā tas arī norādīts šī sprieduma 275. punktā, Komisijas lēmums pamatoties uz konkrētajā tirgū realizēto apgrozījumu, lai noteiktu katra attiecīgā uzņēmuma spēju radīt kaitējumu, bija atbilstošs un objektīvi pamatots. Šādi Komisija arī īstenoja preventīvās iedarbības mērķi, publiski darot zināmu faktu, ka tā piemēro stingrākus sodus uzņēmumiem, kuri ir piedalījušies kartelī tādā tirgū, kurā tiem ir būtiska ietekme.

285    Ceturtkārt, Gütermann, pamatojot savus argumentus par naudas soda nesamērīgo raksturu, kļūdaini atsaucas uz 2006. gada Pamatnostādnēm naudas soda aprēķināšanai, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu a) apakšpunktu. Ir jākonstatē, ka vienīgi tas apstāklis, ka minētajās pamatnostādnēs, kuras nav piemērojamas izskatāmās lietas apstākļiem, paredzētās jaunās aprēķina metodes naudas sodu noteikšanai piemērošanas rezultātā naudas soda apmērs varētu būt mazāks nekā tas, kas piemērots saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, nevar pierādīt minētā naudas soda nesamērīgo raksturu.

286    Šis konstatējums ir vienīgi veids, kādā izpaužas Komisijas rīcības brīvības, kas tai piešķirta, lai, ievērojot no Regulas Nr. 17 un Regulas Nr. 1/2003 izrietošās prasības, izvēlētos metodi, kuru tā paredz piemērot, lai noteiktu naudas sodu apmēru un tādējādi, īstenotu tai uzticēto konkurences politiku. Vērtējuma elementi, kas Pirmās instances tiesai jāņem vērā, lai novērtētu konkrētajā laika posmā piemēroto naudas sodu sākumsummas samērīgumu, tādējādi var būt tostarp faktiskie un tiesību apstākļi, kā arī konkurences [politikas] mērķi, kurus Komisija definējusi atbilstoši EK līgumam un kuri bija primārie pārkāpumu veidojošo darbību laikā.

287    No tā izriet, ka pamats par naudas soda nesamērīgumu ir jānoraida kopumā.

288    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasības, kas celtas lietās T‑456/05 un T‑457/05, ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

289    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Gütermann AG un Zwicky & Co. AG atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vilaras

Prek

Ciucǎ

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 28. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

1.  Prāvas priekšmets

2.  Administratīvais process

3.  Apstrīdētais lēmums

Konkrēto tirgu definīcija

Preču tirgus

Ģeogrāfiskie tirgi

Konkrēto tirgu izmērs un struktūra

Pārkāpumu veidojošo darbību apraksts

Apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

1.  Par pamatiem, ar kuriem apstrīd pārkāpumam raksturīgo darbību esamību un rīkojumu par to izbeigšanu un neatkārtošanu

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par Zwicky izvirzīto pamatu – rīkojuma par pārkāpuma izbeigšanu un atturēšanos no jebkāda recidīva nepamatoto raksturu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par pamatiem, ar kuriem apstrīd naudas sodu un tā apmēru

Par Zwicky izvirzīto pamatu – maksimālās robežas 10 % apmērā no apgrozījuma pārsniegšanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – pārkāpuma smaguma kļūdainu vērtējumu attiecībā uz tā sekām

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – kļūdainu pārkāpuma ilguma kvalifikāciju

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – atsevišķu atbildību mīkstinošu apstākļu neņemšanu vērā

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – Paziņojuma par sadarbību kļūdainu piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

–  Par sadarbības lietderību

–  Par šķietami kļūdaino sadarbības vērtējumu salīdzinājumā ar BST sadarbību

–  Par šķietami kļūdainu Paziņojuma par sadarbību piemērošanu un šķietamu Vispārējās tiesas judikatūras neņemšanu vērā

–  Par šķietamo agrākās lēmumu pieņemšanas prakses neievērošanu

Par Gütermann un Zwicky izvirzīto pamatu – naudas soda nesamērīgumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

---

* Tiesvedības valoda – vācu.