1

EKL 12., 230., 236., 290. un 314. pantā, redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, ir noteikts:

“12. pants

Piemērojot šo Līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.

Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru var pieņemt noteikumus, kas aizliedz šādu diskrimināciju.

[..]

230. pants

Tiesa izskata jautājumus par to, cik likumīgi ir Eiropas Parlamenta un Padomes kopīgi pieņemtie tiesību akti, kā arī Padomes, Komisijas un ECB pieņemtie tiesību akti, izņemot ieteikumus un atzinumus, kā arī tādi Eiropas Parlamenta tiesību akti, kas pieņemti, lai radītu tiesiskas sekas vis-a-vis trešām personām.

Šajā nolūkā Tiesas jurisdikcijā ir kādas dalībvalsts, Eiropas Parlamenta, Padomes vai Komisijas celtas prasības sakarā ar kompetences trūkumu, būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem, šā Līguma vai jebkuru ar tā piemērošanu saistītu tiesību normu pārkāpumiem, kā arī sakarā ar pilnvaru nepareizu izmantošanu.

Tiesas jurisdikcijā ar tādiem pašiem nosacījumiem ir prasības, ko savu prerogatīvu aizsardzības nolūkā ceļ Revīzijas palāta un ECB.

Jebkura fiziska vai juridiska persona ar tiem pašiem nosacījumiem var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas — kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai — tomēr šo personu skar tieši un individuāli.

Tiesvedība, ko paredz šis pants, atkarībā no apstākļiem jāuzsāk divos mēnešos pēc tam, kad vai nu tiesību akts publicēts vai darīts zināms attiecīgai personai, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai kļuvis zināms.

[..]

236. pants

Ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi vai Nodarbināšanas kārtība, Tiesas jurisdikcijā ir visas domstarpības starp Kopienu un tās darbiniekiem.

[..]

290. pants

Noteikumus par valodu lietošanu Kopienas iestādēs, neskarot Tiesas Statūtu noteikumus, ar vienprātīgu lēmumu pieņem Padome.

[..]

314. pants

Šā Līguma oriģinālu vienā eksemplārā franču, holandiešu, itāļu un vācu valodā deponē Itālijas Republikas valdības arhīvā; visi četri teksti ir vienlīdz autentiski, un Itālijas Republikas valdība izsniedz apliecinātu kopiju visu citu parakstītājvalstu valdībām.

Saskaņā ar Pievienošanās līgumiem autentisks ir arī šā Līguma teksts angļu, čehu, dāņu, grieķu, igauņu, īru, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru un zviedru valodā.”

2

Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulas Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas Kopienā lietojamās valodas (OV 1958, 17, 385. lpp.), redakcijā, kas ir piemērojama šajā lietā, 1.–6. pantā ir noteikts:

“1. pants

Savienības iestāžu oficiālās valodas un darba valodas ir angļu, čehu, dāņu, franču, grieķu, holandiešu, igauņu, itāļu, latviešu, lietuviešu, maltiešu, poļu, portugāļu, slovāku, slovēņu, somu, spāņu, ungāru, vācu un zviedru valoda.

2. pants

Dokumentus, ko dalībvalsts vai dalībvalsts jurisdikcijā esoša persona sūta Kopienas iestādēm, var sagatavot jebkurā no sūtītāja izraudzītajām oficiālajām valodām. Atbildi sagatavo tajā pašā valodā.

3. pants

Dokumentus, ko Kopienas iestāde sūta dalībvalstij vai dalībvalsts jurisdikcijā esošai personai, sagatavo attiecīgās dalībvalsts valodā.

4. pants

Regulas un citus vispārēji piemērojamus dokumentus izstrādā visās divdesmit oficiālajās valodās.

5. pants

“Eiropas Savienības Oficiālo Vēstnesi” publicē divdesmit oficiālajās valodās.

6. pants

Kopienas iestādes savos reglamentos var noteikt, kuras valodas ir lietojamas īpašos gadījumos.”

3

Eiropas Kopienu Civildienesta noteikumu (turpmāk tekstā — “Civildienesta noteikumi”) 1.d panta 1. un 6. punktā, 27. un 28. pantā, kā arī 29. panta 2. punktā, redakcijā, kas ir piemērojama šajā redakcijā, ir noteikts:

“1.d pants

1.   Piemērojot šos Civildienesta noteikumus, diskriminācija jebkāda iemesla dēļ, piemēram, dzimuma, rases, ādas krāsas, etniskās vai sociālās izcelsmes, ģenētisko īpašību, valodas, reliģijas vai ticības, politisko vai citu uzskatu, piederības nacionālajai minoritātei, veiksmes, dzimšanas, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ ir aizliegta. [..]

6.   Ievērojot nediskriminācijas principu un [samērīguma] principu, jebkādam to piemērošanas ierobežojumam jāsniedz objektīvs un saprātīgs pamatojums un tā mērķim jābūt likumīgam darbinieku politikas vispārējās interesēs. Šie mērķi jo īpaši var attaisnot obligātā atvaļināšanās vecuma un izdienas pensijas saņemšanas minimālā vecuma izvirzīšanu.

[..]

27. pants

Iecelšana amatā ir virzīta uz to, lai iestāde saņemtu pakalpojumus, ko sniedz visspējīgākie, visefektīvākie un visgodīgākie ierēdņi, kas iecelti amatā, ņemot vērā pēc iespējas plašāku ģeogrāfisko teritoriju, un izraudzīti no Kopienu dalībvalstu pilsoņiem.

Neviens amats netiek rezervēts kādas konkrētas dalībvalsts pilsoņiem.

28. pants

Ierēdni var iecelt amatā tikai ar nosacījumu, ka:

[..]

29. pants

[..]

2.   Iecēlējinstitūcija var pieņemt citu kārtību, kas nav konkursa kārtība, vecāko ierēdņu [augstākā līmeņa ierēdņu] iecelšanai amatā (ģenerāldirektori vai tiem līdzvērtīgi AD 16 vai AD 15 pakāpē un direktori vai tiem līdzvērtīgi AD 15 vai AD 14 pakāpē) un, izņēmuma gadījumos, arī iecelšanai amatos, kuros nepieciešama īpaša kvalifikācija.”

4

Komisijas Reglamenta (C(2000) 3614, OV 2000, L 308, 26. lpp.) 18. pantā ir noteikts:

“18. pants

Sanāksmes laikā pieņemtos Komisijas aktus autentiskajā valodā vai valodās pievieno kopsavilkumam, ko sagatavo tās sanāksmes beigās, kurā tos pieņēma, tā, lai tos nevar sadalīt. To autentiskumu apstiprina ar priekšsēdētāja un ģenerālsekretāra parakstiem uz kopsavilkuma pēdējās lappuses.

Aktus, kas ir pieņemti ar rakstisku procedūru, 12. pantā minētajai dienas piezīmei pievieno autentiskajā valodā vai valodās un tā, lai tos nevar sadalīt. Šo aktu autentiskumu apstiprina ar ģenerālsekretāra parakstu uz dienas piezīmes pēdējās lappuses.

Aktus, kas ir pieņemti ar pilnvarošanas procedūru, 15. pantā minētajai dienas piezīmei pievieno autentiskajā valodā vai valodās un tā, lai tos nevar sadalīt. To autentiskumu apstiprina ar ģenerālsekretāra parakstu uz dienas piezīmes pēdējās lappuses.

Aktus, kas ir pieņemti ar deleģēšanas procedūru vai ar tālāku deleģēšanu saskaņā ar 13. panta trešo daļu, 15. pantā minētajai dienas piezīmei pievieno autentiskajā valodā vai valodās un tā, lai tos nevar sadalīt. To autentiskumu apstiprina ar ģenerālsekretāra vai dienesta vadītāja parakstītu pašsertifikācijas apliecinājumu.

Šajā reglamentā “akti” ir jebkurš akts, kā minēts EOTK līguma 14. pantā, EK līguma 249. pantā un Euratom līguma 161. pantā.

Šajā reglamentā “autentiska valoda vai valodas” ir Kopienas oficiālās valodas, ja tie ir akti, kas ir vispārēji piemērojami, un citos gadījumos — adresātu valoda vai valodas.”

5

2004. gada 10. novembrī notikušajā 1678. sanāksmē Komisija pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā — “Lēmums”), kura redakcija, kā tas izriet no Itālijas Republikas prasības pieteikumam pievienotā dokumenta, ir šāda:

“Komisija ir nolēmusi, ka, sākot no šī brīža, līdz laika posmam, kam principā vajadzētu beigties 2007. gada 1. janvārī, ārēji publicējamie paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tiks publicēti angļu, franču un vācu valodā. Šis lēmums ir pieņemts, ņemot vērā tulkošanas ģenerāldirektorātā pieejamo tulkošanas kapacitāti, procedūras noteikumus augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā (SEC(2004) 252), un ar to ievieš Komisijas 2004. gada 26. maija paziņojumu ar nosaukumu “Tulkošana: piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarošana” (SEC(2004) 638/6).”

6

2004. gada 27. februāra dokumentā SEC(2004) 252 ar nosaukumu “Jauno dalībvalstu augstākā līmeņa vadītāju pieņemšana darbā. N. Kinoka [N. Kinnock] un [Komisijas] priekšsēdētāja saskaņotais paziņojums”, kurš bija iekļauts Komisijas 2004. gada 3. martā notikušās 1648. sanāksmes darba kārtībā, ir ietverti procedūras noteikumi augstākā līmeņa vadītāju no desmit dalībvalstīm, kas pievienojās Eiropas Savienībai 2004. gada 1. maijā, pieņemšanai darbā Komisijā. Viens no šiem noteikumiem ir šī dokumenta 5. punkta otrās daļas pēdējā teikumā ietvertais noteikums, saskaņā ar kuru:

“Personāla atlases procedūras norisināsies angļu, franču un vācu valodā.”

7

2004. gada 26. maija dokumentā SEC(2004) 638/6 ar nosaukumu “Tulkošana: piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvarošana. N. Kinoka [N. Kinnock] un priekšsēdētāja saskaņotais paziņojums”, kurš bija iekļauts Komisijas 2004. gada 26. maija 1659. sanāksmes darba kārtībā, ir izklāstīta paredzamā tulkošanas kapacitātes un tulkošanas pieprasījuma Komisijā attīstība pēc 2004. gadā notikušās paplašināšanās, izskaidroti ierobežojumi, kas, ņemot vērā pieejamos resursus, ir ietverti jau pieņemtajos pasākumos, kas orientēti uz tulkojumu piedāvājumu, un ieviests rīcības plāns, kas ietver pasākumus tulkojuma pieprasījuma ierobežošanas un administrēšanas nodrošināšanai pārejas posmā, kas ilgs līdz 2006. gada beigām. Saskaņā ar šiem pasākumiem, kas ietverti iepriekš minētā dokumenta 4. punktā ar nosaukumu “Rīcības plāns” (Action Plan), atsevišķi Komisijas dokumenti pārejas posmā tiks tulkoti tikai dažās oficiālajās valodās, bet pārējie dokumenti, kas ir atzīti par “mazāk svarīgiem dokumentiem” (non-core documents), tulkoti netiks (skat. šī dokumenta 4.2. punkta pēdējo ievilkumu). Nedz paziņojumi par vakanci, nedz citi ar personāla atlases procedūru saistīti dokumenti šajā dokumentā nav īpaši atrunāti.

8

2005. gada 9. februārī Komisija publicēja paziņojumu par vakanci COM/2005/335 Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) ģenerāldirektora amatam (A*15/A*16 pakāpe) (OV C 34 A, 3. lpp.; turpmāk tekstā — “paziņojums par vakanci”), publicējot to vienīgi angļu, franču un vācu valodā. Paziņojuma par vakanci sadaļā “Obligātās prasības” tostarp bija norādīts, ka “kandidātiem jābūt ļoti labām vienas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanām un pietiekamām citas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanām”. Paziņojuma par vakanci sadaļā “Kandidatūru iesniegšanas procedūra” tostarp bija paredzēts, ka:

“Kandidātiem to elektroniskā veidā nosūtītajiem dalības pieteikumiem ir jāpievieno curriculum vitae [..] un motivācijas vēstule [..]. Curriculum vitae un motivācijas vēstulei jābūt franču, angļu vai vācu valodā.”

9

Papildus tam laika posmā no 2005. gada 15. līdz 23. februārim Komisija visu dalībvalstu lielākajos laikrakstos, tajā skaitā Itālijas laikraksta La Repubblica2005. gada 17. februāra numurā un laikraksta Corriere della Sera2005. gada 18. februāra numurā, kā arī atsevišķos starptautiskās preses medijos, publicēja īsus sludinājumus, kas bija sagatavoti katra attiecīgā preses medija lietotajā valodā, informējot ieinteresētās personas par paziņojuma par vakanci publicēšanu un precīzākas informācijas saņemšanai lūdzot skatīt attiecīgo paziņojumu par vakanci.

10

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 3. maijā, Itālijas Republika cēla šo prasību.

11

Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2005. gada 28. jūlijā un 3. augustā Spānijas Karaliste un Latvijas Republika lūdza iestāties šajā lietā Itālijas Republikas atbalstam. Ar 2005. gada 29. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva šo iestāšanos lietā. Spānijas Karaliste un Latvijas Republika iesniedza savus iestāšanās rakstus 2005. gada 17. novembrī.

12

Pēc tiesneša referenta ziņojuma Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzaicināja Itālijas Republiku sniegt rakstveida atbildi uz uzdoto jautājumu. Itālijas Republika izpildīja šo lūgumu.

13

2008. gada 3. jūlija tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

14

Tiesas sēdē Komisija iesniedza tās 2004. gada 10. novembrī notikušās 1678. sanāksmes protokola kopiju, kura 8.1. punktā bija ietverts Lēmums šādā redakcijā:

“Komisija nolemj, ka ārēji publicējamie paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci Oficiālajā Vēstnesī turpmāk tiks publicēti angļu, franču un vācu valodā atbilstoši dokumentā PERS(2004) 203 paredzētajam. Šis lēmums, kas stājas spēkā nekavējoties, ir spēkā līdz 2006. gada 31. decembrim.”

15

Komisija tiesas sēdē iesniedza arī iepriekš minētajā protokolā norādītā Komisijas 2004. gada 5. novembra dokumenta PERS(2004) 203 kopiju. Šī dokumenta 2. punktā ir ietverts Komisijas priekšlikums, kura redakcija ir šāda:

“Ņemot vērā:

ar priekšsēdētāja piekrišanu Komisijai tiek ierosināts ārēji publicējamos paziņojumus par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci Oficiālajā Vēstnesī no šī brīža publicēt angļu, franču un vācu valodā.”

16

Pirmās instances tiesa nolēma pievienot šos dokumentus lietas materiāliem un uzaicināja lietas dalībniekus iesniegt iespējamos apsvērumos šajā jautājumā. Visi lietas dalībnieki atzina, ka, lai arī abos Komisijas iesniegtajos dokumentos izmantotais formulējums nedaudz atšķiras no Itālijas Republikas prasības pieteikumam pievienotajā dokumentā izmantotā, Lēmuma saturs, kā tas izriet gan no Komisijas iesniegtajiem dokumentiem, gan no prasības pieteikumam pievienotā dokumenta, ir tieši tāds pats. Šie paziņojumi tika ierakstīti tiesas sēdes protokolā. Turklāt neviens no lietas dalībniekiem neizvirzīja citus apsvērumus par Komisijas iesniegtajiem dokumentiem.

17

Itālijas Republika, kuru atbalsta Spānijas Karaliste un Latvijas Republika, lūdz Pirmās instances tiesu atcelt Lēmumu un paziņojumu par vakanci.

18

Komisijas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:

19

Komisija pauž šaubas par prasības pieņemamību, tomēr ar atsevišķu dokumentu neizvirzīdama iebildi par nepieņemamību atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. Šīs šaubas attiecas, pirmkārt, uz dalībvalstu tiesībām celt prasību, kas vērsta pret paziņojumu par vakanci iestāžu personāla pieņemšanai darbā, saskaņā ar EKL 230. pantu, otrkārt, uz Lēmuma atzīšanu par apstrīdamu tiesību aktu EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē, treškārt, uz paziņojuma par vakanci atzīšanu par apstrīdamu tiesību aktu, jo gadījumā, ja Lēmums tiktu atzīts par pārsūdzamu aktu, paziņojums par vakanci būtu uzskatāms par Lēmuma izpildes vai piemērošanas aktu, un, ceturtkārt, uz EKL 230. panta piektajā daļā paredzēto termiņu prasības celšanai ievērošanu tiktāl, ciktāl runa ir par Lēmuma atcelšanu.

20

Komisija norāda, ka Tiesa savā 2005. gada 15. marta spriedumā lietā C-160/03 Spānija/Eurojust (Krājums, I-2077. lpp., 37.–44. punkts) atzina par nepieņemamu prasību, kuru dalībvalsts bija cēlusi par atsevišķiem Eurojust publicētiem uzaicinājumiem iesniegt kandidatūru uz pagaidu darbinieku vietām, jo apstrīdētie uzaicinājumi iesniegt kandidatūru nav to tiesību aktu sarakstā, kuru likumīgumu Tiesa var pārbaudīt, un kandidātiem uz dažādiem amatiem, kas norādīti šajos uzaicinājumos, ir iespēja vērsties Kopienu tiesā atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētajiem nosacījumiem, un šādas prasības gadījumā dalībvalstīm ir iespēja iestāties lietā un vajadzības gadījumā tās var iesniegt apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu. Komisija uzskata, ka, neraugoties uz iepriekš minētajā lietā izskatītā gadījuma īpašo raksturu, šobrīd izskatāmā prasība, ņemot vērā analoģisku vērtējumu, arī ir jāatzīst par nepieņemamu tiktāl, ciktāl runa ir par prasījumiem, kas vērsti pret paziņojumu par vakanci.

21

Itālijas Republika uzskata, ka intereses, kas pamato dalībvalsts iestāšanos kādā lietā, kurā kāds kandidāts ir apstrīdējis paziņojuma par vakanci likumīgumu, neatšķiras no tām interesēm, kas pastāv šīs valsts celtas tiešas prasības gadījumā. Tā piebilst, ka dalībvalstis, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, var apstrīdēt jebkuru Komisijas normatīva rakstura tiesību aktu neatkarīgi no tā, vai tam ir vispārējs vai individuāls raksturs, un šajā sakarā atsaukties uz jebkura EK līguma noteikuma pārkāpumu. Līdz ar to šajā lietā Itālijas Republikai esot tiesības apstrīdēt gan Lēmumu, gan paziņojumu par vakanci, savu prasījumu pamatojumam atsaucoties uz EKL 12. un 290. panta pārkāpumu.

22

Spānijas Karaliste atbalsta Itālijas Republikas argumentāciju un piebilst, ka šī sprieduma 20. punktā minētajam spriedumam lietā Spānija/Eurojust šajā lietā nav nekādas nozīmes. Spānijas Karaliste uzskata, ka Tiesa šajā lietā ir nospriedusi, ka EKL 230. pants nevar būt prasības atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret Eurojust pieņemtu aktu, pamats, jo Eurojust ir Eiropas Savienības trešā pīlāra piemērošanas jomā ietilpstoša struktūra. Tomēr šobrīd izskatāmā prasība attiecas uz Komisijas pieņemtiem tiesību aktiem, kas ietilpst EKL 230. panta piemērošanas jomā.

23

EKL 230. pants ļauj dalībvalstīm, ceļot prasību atcelt tiesību aktu, apstrīdēt jebkuru Komisijas normatīvo aktu, tajā skaitā tos, kuri skar tās attiecības ar tās ierēdņiem un darbiniekiem.

24

Nenoliedzami, Tiesa jau ir nospriedusi, ka EKL 236. pants, kas piešķir Kopienu tiesai kompetenci izskatīt visas domstarpības starp Kopienu un tās darbiniekiem, ievērojot ierobežojumus un nosacījumus, ko paredz Civildienesta noteikumi vai Nodarbināšanas kārtība, ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas tikai un vienīgi uz personām, kurām ir ierēdņa vai darbinieka statuss, kas nav valsts ierēdņa statuss, un uz personām, kas pretendē uz šādu statusu. Līdz ar to šādām personām prasība atcelt tām nelabvēlīgu tiesību aktu ir jāceļ saskaņā ar Civildienesta noteikumu 91. pantu, nevis EKL 230. pantu (skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 2. maija rīkojumu lietā T-208/00 Barleycorn Mongolue un Boixader Rivas/Parlaments un Padome, Recueil FP, I-A-103. un II-479. lpp., 26.–28. punkts un tajos minētā judikatūra).

25

Tomēr EKL 236. pants attiecas vienīgi uz domstarpībām “starp Kopienu un tās darbiniekiem”. Taču prasība, ko dalībvalsts cēlusi, pamatojoties uz EKL 230. pantu, nav šāds strīds.

26

Tāpat Tiesa ir nospriedusi, ka, kaut arī Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ir pieejami vienīgi Kopienu ierēdņiem un pārējiem darbiniekiem, nevis profesionālai ierēdņu apvienībai, šāda apvienība, kura izpilda attiecīgās prasības, tomēr ir tiesīga celt prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, lūdzot atcelt tai adresētus lēmumus šī noteikuma izpratnē (Tiesas 1974. gada 8. oktobra spriedums lietā 175/73 Union syndicale u.c./Padome, Recueil, 917. lpp., 17.–20. punkts).

27

No tā izriet, ka gadījumā, ja ir izpildīti EKL 230. panta piemērošanas nosacījumi, Civildienesta noteikumu 91. pantā neminēti prasītāji, t.i., tādi prasītāji, kas nav nedz Kopienu ierēdņi vai darbinieki, nedz arī kandidāti uz amata vietu Eiropas Savienības civildienestā, var celt prasību par Komisijas Eiropas Savienības civildienesta jomā pieņemtu tiesību aktu atcelšanu saskaņā ar pirmo minēto tiesību normu.

28

Tomēr šajā gadījumā, ņemot vērā turpmāk minētos apsvērumus par Lēmuma un paziņojuma par vakanci atzīšanu par apstrīdamiem tiesību aktiem, dalībvalsts tiesības celt prasību par tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz EKL 230. pantu, kura vērsta pret Komisijas normatīva rakstura aktiem, nevar tikt apšaubītas, pamatojoties uz to, ka šie tiesību akti attiecas uz jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības civildienestu.

29

Šī sprieduma 20. punktā minētais spriedums lietā Spānija/Eurojust, uz kuru atsaukusies Komisija, nav pamats pretējam secinājumam. Šajā spriedumā Tiesa kā nepieņemamu noraidīja Spānijas Karalistes prasību, kas bija celta, pamatojoties uz EKL 230. pantu, jo šajā prasībā apstrīdētie tiesību akti nebija to tiesību aktu sarakstā, kuru likumīgumu Tiesa var pārbaudīt saskaņā ar šo pantu, un LES 41. pants turklāt neparedz, ka EKL 230. pants ir piemērojams Līguma par ES VI sadaļas noteikumiem par policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kas ir piemērojami Eurojust, jo Tiesas kompetence šajā jomā precizēta LES 35. pantā, uz ko atsaucas LES 46. panta b) punkts (šī sprieduma 20. punktā minētais spriedums lietā Spānija/Eurojust, 36.–40. punkts).

30

Šī sprieduma punkti, uz kuriem atsaucas Komisija, ir saistīti ar Spānijas Karalistes argumentu par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tiesiskā kopienā. Atbildot uz šo argumentu, Tiesa ir atgādinājusi, ka šajā lietā apstrīdētajiem tiesību aktiem nav pilnībā liegta pārbaude tiesā, jo galvenajām ieinteresētajām personām, proti, kandidātiem uz dažādiem amatiem, kas norādīti apstrīdētajos uzaicinājumos iesniegt kandidatūru, ir iespēja vērsties Kopienu tiesā atbilstoši Civildienesta noteikumu 91. pantā paredzētajiem nosacījumiem, un šādas prasības gadījumā dalībvalstīm ir iespēja iestāties lietā un vajadzības gadījumā iesniegt apelācijas sūdzību par Pirmās instances tiesas spriedumu (iepriekš 20. punktā minētais spriedums lietā Spānija/Eurojust, 41.–43. punkts).

31

Pamatojoties vienīgi uz šiem apsvērumiem, nevar secināt, ka saistībā ar Komisijas pieņemtajiem tiesību aktiem — kuri atšķirībā no Eurojust tiesību aktiem ir paredzēti EKL 230. pantā — dalībvalstīm nav tiesību celt prasību par tiesību akta atcelšanu, pamatojoties uz šo pantu, bet tās var vienīgi iestāties lietās, kas norisinās starp Komisiju un tās ierēdņiem un darbiniekiem.

32

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šajā lietā nepastāv pamatotas šaubas par EKL 230. panta piemērojamību.

33

Komisija pauž nopietnas šaubas, ka Lēmums būtu atzīstams par apstrīdamu tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē. Lēmuma galvenais mērķis neesot radīt saistošas tiesiskas sekas attiecībā pret trešām personām, kas varētu tieši ietekmēt to intereses, būtiski mainot to tiesisko stāvokli. Tieši pretēji, šajā lēmumā ir tikai pausts Komisijas nodoms ievērot konkrētu rīcības modeli, kas noteikts saistībā ar dažiem nākotnē paredzamiem notikumiem, proti, paziņojumu par vakanci publicēšanu. Saskaņā ar judikatūru šāds akts, kuram ir tikai informatīvs raksturs, pats par sevi nevar radīt tiesiskas sekas attiecībā pret trešām personām un tam nav arī tāda mērķa. Komisija uzskata, ka trešo personu intereses konkrēti var skart vienīgi tādi pasākumi, kas patiešām ir veikti saskaņā ar Lēmumā ietverto rīcības modeli. Prasītājas apgalvojums, ka paziņojuma par vakanci publicēšana ir konkretizējusi ar Lēmumu nodarīto kaitējumu prasītāju juridiski aizsargātajām interesēm, pēc Komisijas domām, apstiprina šo tēzi.

34

Komisija piebilst, ka gadījumā, ja Lēmums būtu atzīstams par pasākumu, kura mērķis ir radīt saistošas tiesiskas sekas, un līdz ar to tas varētu būt autonomas prasības atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu priekšmets, vēlāk, pamatojoties uz Lēmumu publicētie individuālie paziņojumi par vakanci būtu uzskatāmi tikai un vienīgi par izpildes pasākumiem, kuri nav atdalāmi no paša Lēmuma un tādēļ nav apstrīdami. Itālijas Republika pati savā prasības pieteikumā esot atzinusi paziņojumu par vakanci par Lēmuma izpildes vai piemērošanas aktu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka šādā gadījumā prasība tiktāl, ciktāl tā attiecas uz paziņojumu par vakanci, ir jānoraida kā nepieņemama.

35

Itālijas Republika atzīst, ka nav droši zināms, vai Lēmums rada saistošas tiesiskas sekas attiecībā pret trešām personām, jo var apgalvot, ka tas nav vērsts uz ārpusi, bet attiecas vienīgi uz pašu Komisiju, un ka vienīgi konkrēta paziņojuma par vakanci publicēšana var ietekmēt ar Komisiju nesaistītu personu intereses.

36

Tomēr Itālijas Republika uzskata, ka pastāv argumenti, kas pamato apgalvojumu par to, ka Lēmums ir uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu. Pirmkārt, Lēmumā ir noteikta valodu lietojuma kārtība, kas nākotnē būs piemērojama visiem paziņojumiem par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci, un tas jau šajā brīdī ietekmē ar Komisiju nesaistītu personu intereses, it īpaši to dalībvalstu intereses, kuru oficiālās valodas nav starp izvēlētajām valodām. Attiecīgās dalībvalstis līdz ar to nekavējoties var vērsties Pirmās instances tiesā, negaidot paziņojuma par vakanci publicēšanu tikai trijās Lēmumā paredzētajās valodās. Otrkārt, tas apstāklis, ka Lēmums nešķiet esam galīgo lēmumu sagatavojošs akts, bet gan galīgs akts, pamato apgalvojumu, ka Lēmums ir uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu.

37

Itālijas Republika piebilst, ka gadījumā, ja tā nebūtu nejauši uzzinājusi par Lēmuma pastāvēšanu, tā varētu apstrīdēt vienīgi publicētos paziņojumus par vakanci un ar šādu apstrīdēšanu pietiktu, lai šajā gadījumā atjaunotu likumīgu stāvokli. Tomēr dalībvalsts intereses, kas nav tādas pašas kā individuālam kandidātam uz amatu Kopienu administrācijā, tiek labāk aizsargātas, ja tiek atcelts pats Lēmums, jo tad attiecīgai dalībvalstij nav individuāli jāapstrīd visi paziņojumi par vakanci, kas nav publicēti tās oficiālajā valodā.

38

Spānijas Karaliste atbalsta Itālijas Republikas argumentāciju, piebilzdama, ka Lēmums un paziņojums par vakanci nav nodalāmi, bet gan veido vienotu juridisko kopumu. Lēmums rada ļoti nozīmīgas un būtiskas tiesiskās sekas, jo tas cita starpā apdraud valodu daudzveidības ievērošanas principu, kas ir viens no pamatprincipiem, uz kuriem ir balstīta Eiropas Savienība, kā arī iestāžu kompetences, nediskriminācijas valodas dēļ un nacionālās identitātes principus. Spānijas Karaliste uzskata, ka paziņojums par vakanci ir uzskatāms tikai un vienīgi par Lēmuma izpildes un īstenošanas aktu, kā rezultātā, ja Pirmās instances tiesa atceltu Lēmumu, arī paziņojums par vakanci būtu uzskatāms par atceltu.

39

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē var celt par visiem iestāžu pieņemtajiem noteikumiem neatkarīgi no to rakstura vai formas, kuri rada tiesiskas sekas (Tiesas 1971. gada 31. marta spriedums lietā 22/70 Komisija/Padome, Recueil, 263. lpp., 42. punkts; 1993. gada 16. jūnija spriedums lietā C-325/91 Francija/Komisija, Recueil, I-3283. lpp., 9. punkts; 1997. gada 20. marta spriedums lietā C-57/95 Francija/Komisija, Recueil, I-1627. lpp., 7. punkts, un 2005. gada 1. decembra spriedums lietā C-301/03 Itālija/Komisija, Krājums, I-10217. lpp., 19. punkts).

40

Nosakot, vai attiecīgais akts vai lēmums rada šāda veida sekas, ir jāņem vērā tā būtība (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts; Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. marta spriedums apvienotajās lietās T-125/97 un T-127/97 Coca-Cola/Komisija, Recueil, II-1733. lpp., 78. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tāds iestādes pieņemts pasākums, kurā ir atspoguļots vienīgi šīs iestādes nodoms vai arī kāda no tās dienestiem nodoms kādā noteiktā jomā realizēt konkrētu rīcības modeli, nav uzskatāms par apstrīdamu tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē (Tiesas 1988. gada 27. septembra spriedums lietā 114/86 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, 5289. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 5. maija spriedums lietā C-180/96 Apvienotā Karaliste/Komisija, Recueil, I-2265. lpp., 28. punkts). Šādas iekšējās vadlīnijas, kurās norādīti pamatprincipi, pamatojoties uz kuriem iestāde saskaņā ar attiecīgajām tiesību normām plāno vēlāk pieņemt individuālus lēmumus, kuru likumīgumu var apstrīdēt saskaņā ar EKL 230. pantā paredzēto procedūru, nevar uzskatīt par tādām, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas (Tiesas 2000. gada 6. aprīļa spriedums lietā C-443/97 Spānija/Komisija, Recueil, I-2415. lpp., 33. un 34. punkts).

42

Tāpat ir jāatceras, ka saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktu iestādes var noteikt citu darbā pieņemšanas kārtību, kas nav konkursa kārtība, augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā.

43

Saskaņā ar judikatūru iestādes rīcības brīvība, novērtējot dažādu kandidātu uz noteiktu amata vietu piemērotību, ir jāīsteno, pilnībā ievērojot visu attiecīgo tiesisko regulējumu, tas ir, ne tikai paziņojumu par vakanci, bet arī iespējamās procesuālās normas, kas ir saistošas attiecīgajai iestādei (Pirmās instances tiesas 2003. gada 18. septembra spriedums lietā T-73/01 Pappas/Reģionu komiteja, Recueil FP, I-A-207. un II-1011. lpp., 53. punkts). Šīs normas ir daļa no atbilstošajām tiesību normām, kas šai iestādei jāievēro, īstenojot savu plašo rīcības brīvību (Pirmās instances tiesas 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T-88/04 Tzirani/Komisija, Krājums-CDL, II-A-2-703. lpp., 78. punkts). Attiecīgā iestāde, formāli tos negrozot, nevar neievērot pašas noteiktos darbā pieņemšanas noteikumus (Pirmās instances tiesas 2007. gada 13. decembra spriedums lietā T-113/05 Angelidis/Parlaments, Krājumā vēl nav publicēts, 75. punkts).

44

No tā izriet, ka šai iestādei ir saistoši darbā pieņemšanas procedūru reglamentējošie noteikumi, ko iestāde saskaņā ar Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktu ir pieņēmusi tās augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā, un tie rada tiesiskas sekas ar EKL 230. panta piemērošanu saistītās judikatūras izpratnē.

45

Nenoliedzami, šādi noteikumi atbilstoši iepriekš minētajai Civildienesta noteikumu normai katrā atsevišķā gadījumā var tikt pieņemti attiecībā uz katru konkrēto amatu, kas kļuvis vakants šajā iestādē. Gadījumā, ja iestāde nolemj piemērot šādu pieeju, nekas neliedz tai pieņemt iekšējas vadlīnijas, kurās ietverti pamatprincipi, pamatojoties uz kuriem tā katrā attiecīgā gadījumā, kad tas ir nepieciešams, nosaka piemērojamos procesuālos noteikumus, pieņemot darbā amatā, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punkts. Saskaņā ar šī sprieduma 41. punktā minēto judikatūru ir jāsecina, ka šādā gadījumā iekšējās vadlīnijas pašas par sevi nerada saistošas tiesiskas sekas un līdz ar to tās nevar būt prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Šādā gadījumā tāda veida prasība var tikt vērsta tikai pret paziņojumu par vakanci vai jebkuru citu tiesību aktu, ar kuru galīgā veidā ir noteikti procesuālie noteikumi, kas piemērojami konkrētās amata vietas aizpildīšanai.

46

Tomēr nedz Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punkts, nedz jebkurš cits noteikums neliedz iestādei pirms kādas konkrētas procedūras piemērošanas augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā pieņemt vispārpiemērojamus noteikumus, ar kuriem galīgā veidā noteikti vismaz daži tās procedūras aspekti, kas piemērojama augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā šajā iestādē. Šādiem noteikumiem ir juridiski saistoša iedarbība, jo — kamēr minētie noteikumi nav grozīti vai atcelti — attiecīgā iestāde nevar tos neievērot, pieņemot darbā noteiktā šīs kategorijas amatā. Šādā gadījumā prasītājs, kas atrodas privileģētā pozīcijā, kā, piemēram, dalībvalsts, var nekavējoties, ceļot prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar EKL 230. pantu, apstrīdēt šo noteikumu likumīgumu, nesagaidot to piemērošanu kādā konkrētā gadījumā.

47

Šajā lietā, pirmkārt, ir jānosaka, vai Lēmums tikai atspoguļo Komisijas nodomu ievērot noteiktas vadlīnijas vai rīcības modeli, īstenojot augstākā līmeņa vadītāju darbā pieņemšanas procedūras, vai arī Lēmums uzreiz un galīgā veidā nosaka kādu nākotnē piemērojamās procedūras aspektu, pieņemot darbā augstākā līmeņa vadītājus, uz kuriem attiecas šis lēmums.

48

Ņemot vērā Lēmuma saturu, kā tas izriet gan no Itālijas Republikas prasības pieteikumam pievienotā dokumenta, gan no Komisijas tiesas sēdē iesniegtajiem dokumentiem, ir jāpiekrīt otrajai no iepriekš minētajām iespējām. Lēmums, kas ir skaidri un nepārprotami formulēts, neietver tikai un vienīgi vadlīnijas, bet uzreiz un galīgā veidā nosaka saistošu darbā pieņemšanas procedūras aspektu augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā Komisijā saistībā ar attiecīgo paziņojumu par vakanci publicēšanas valodām vismaz līdz 2007. gada 1. janvārim, kas ir datums, kad jābeidzas Lēmuma piemērošanas pārejas laikam. Tāpat ir tiesa, ka, no vienas puses, apstrīdētajā tiesību aktā ir izmantotas frāzes “Komisija ir nolēmusi”, “Komisija nolemj”, kā arī termins “lēmums” un ka, no otras puses, paziņojums par vakanci ir ticis publicēts vienīgi angļu, franču un vācu valodā, tas ir, pilnīgā saskaņā ar publicēšanas kārtību, kas saistībā ar tiem noteikta Lēmumā (a contrario skat. šī sprieduma 39. punktā minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 21.–24. punkts, un šī sprieduma 41. punktā minēto 1988. gada 27. septembra spriedumu lietā Apvienotā Karaliste/Komisija, 14. punkts).

49

Līdz ar to Lēmums ir saistošs Komisijai, kura nevar neņemt to vērā, ja vien tas netiek formāli grozīts. Turklāt, ņemot vērā Lēmuma saturu, tas ir uzskatāms par aktu, kas rada saistošas tiesiskas sekas, un līdz ar to par tādu aktu, kas var būt saskaņā ar EKL 230. pantu celtas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, kuru cēlis privileģēts prasītājs, piemēram, dalībvalsts.

50

Otrkārt, ir jāizskata Komisijas arguments, saskaņā ar kuru gadījumā, ja Lēmums būtu uzskatāms par tiesību aktu, kas rada tiesiskas sekas, prasība būtu jāatzīst par nepieņemamu tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret paziņojumu par vakanci, kas šādā gadījumā būtu vienīgi akts, ar kuru tiek izpildīts Lēmums.

51

Saskaņā ar judikatūru viens no aktiem, kurš nerada saistošas tiesiskas sekas, kas var ietekmēt attiecīgās personas intereses, ir izpildes akts, kas līdz ar to nav apstrīdams tiesību akts EKL 230. panta izpratnē (Tiesas 2005. gada 1. decembra spriedums lietā C-46/03 Apvienotā Karaliste/Komisija, Krājums, I-10167. lpp., 25. punkts; 2006. gada 12. septembra spriedums lietā C-131/03 P Reynolds Tobacco u.c./Komisija, Krājums, I-7795. lpp., 55. punkts, un 2007. gada 6. decembra spriedums lietā C-516/06 P Komisija/Ferriere Nord, Krājums, I-10685. lpp., 29. punkts).

52

Ar izpildes aktiem cita starpā tiek saprasti pasākumi, kuru mērķis, neradot tiesības un pienākumus trešām personām, ir tikai iepriekš pieņemtu normatīvu aktu materiāltiesiska izpilde, vai pasākumi, kuri veikti, izpildot iepriekš pieņemtus lēmumus, un kas rada tiesiskas sekas tikai administrācijas ietvaros, neietekmējot trešo personu intereses (Tiesas 1988. gada 25. februāra spriedums lietā 190/84 Les Verts/Parlaments, Recueil, 1017. lpp., 8. punkts, un šī sprieduma 51. punktā minētais 2005. gada 1. decembra spriedums lietā Apvienotā Karaliste/Komisija, 1. un 25. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1959. gada 17. jūlija spriedumu lietā 20/58 Phoenix-Rheinrohr/Augstā iestāde, Recueil, 163. un 181. lpp.).

53

Tādējādi par izpildes aktu, kuru nevar pārsūdzēt, pamatojoties uz EKL 230. pantu, cita starpā ir ticis atzīts akts, ar kuru no budžeta atsaukta summa, kuru Komisija jau iepriekš bija nolēmusi atsaukt (šī sprieduma 51. punktā minētais 2005. gada 1. decembra spriedums lietā Apvienotā Karaliste/Komisija, 1. un 25. punkts), akti par izdevumu uzņemšanos un to apstiprināšanu, rīkojumu par samaksu un samaksas veikšanu, kas pieņemti saskaņā ar lēmumiem par apropriāciju sadali un izmantošanu (šī sprieduma 52. punktā minētais spriedums lietā Les Verts/Parlaments, 8. punkts), kā arī tāda Komisijas iepriekš pieņemta lēmuma izpilde, izmantojot bankas garantiju, ar kuru uzņēmumam tā līdzdalības EKL 81. panta 1. punktā paredzētajos pārkāpumos dēļ uzlikts naudas sods (šī sprieduma 51. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Ferriere Nord, 28. un 29. punkts).

54

Šajā lietā, pretēji Komisijas apgalvotajam, nevar atzīt, ka paziņojums par vakanci ir tikai un vienīgi Lēmuma izpildes akts šī sprieduma 51.–53. punktā minētās judikatūras izpratnē.

55

Kā Tiesa jau vairākkārtēji ir nospriedusi, paziņojumos par vakanci, definējot pieejas darbam nosacījumus, tiek noteiktas personas, kuru kandidatūra var tikt izskatīta, un tie līdz ar to ir uzskatāmi par potenciālajiem kandidātiem, kuru kandidatūra šo nosacījumu dēļ tiek izslēgta, nelabvēlīgiem tiesību aktiem (Tiesas 1975. gada 19. jūnija spriedums lietā 79/74 Küster/Parlaments, Recueil, 725. lpp., 5.–8. punkts, un 1978. gada 11. maija spriedums lietā 25/77 De Roubaix/Komisija, Recueil, 1081. lpp., 7.–9. punkts; Pirmās instances tiesas 1993. gada 16. septembra spriedums lietā T-60/92 Noonan/Komisija, Recueil, II-911. lpp., 21. punkts).

56

Turklāt to, ka paziņojums par vakanci ir uzskatāms par nelabvēlīgu aktu un tādējādi par apstrīdamu tiesību aktu EKL 230. panta izpratnē, nevar apstrīdēt, pamatojoties uz to, ka tas kādā konkrētā aspektā atbilst nosacījumiem, kas jau noteikti kādā tiesību normā vai iestāžu iepriekš pieņemtā vispārpiemērojamā lēmumā, vai arī uz to, ka tajā ir pārņemti daži no šiem nosacījumiem — kas ir šī paziņojuma par vakanci juridiskā bāze — tiktāl, ciktāl tieši paziņojumā par vakanci tiek precizēts visu potenciālo prasītāju tiesiskais stāvoklis un tas ļauj tiem skaidri un nepārprotami konstatēt, kādā veidā un kādā apmērā ir skartas to konkrētās intereses.

57

No tā izriet, ka Komisijas arguments par to, ka paziņojums par vakanci tiktāl, ciktāl tas ir ticis publicēts tikai trijās Lēmumā noteiktās valodās, ir uzskatāms tikai un vienīgi par izpildes aktu, kuru nav iespējams pārsūdzēt, ir noraidāms.

58

Komisija norāda, ka, tā kā Lēmums netika nedz publicēts, nedz paziņots, pret to vērstas prasības atcelt tiesību aktu celšanas termiņš saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu uzsākās tikai brīdī, kad Itālijas Republika pilnībā iepazinās ar Lēmuma saturu un pamatojumu.

59

Tomēr Itālijas Republika prasības pieteikuma 11. punktā ir vienīgi norādījusi, ka tā iepazinās ar Lēmumu “paziņojuma par vakanci publicēšanas rezultātā”, nenorādot nedz precīzu datumu, kad tā iepazinās ar šo lēmumu, nedz arī to, vai pēc tam, kad tā bija uzzinājusi par tā esamību, tā izpildīja pienākumu saprātīgā termiņā pieprasīt pilnu Lēmuma tekstu saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz prasības, kas vērsta pret aktiem, kas nav nedz publicēti, nedz paziņoti, celšanas termiņu. Komisija uzskata, ka arī savā replikā Itālijas Republika ir vienīgi norādījusi, ka tā bija pilnībā iepazinusies ar Lēmuma saturu tikai 2005. gada “marta beigās”, nenorādot precīzāku datumu.

60

Komisija piekrīt, ka datums, kad Itālijas Republika iepazinās ar Lēmumu, un paziņojuma par vakanci publicēšanas datums nav viens un tas pats, ņemot vērā nosacījumu, ka ir jāņem vērā arī paziņojuma par vakanci izvērtēšanas ilgums un pārbaudes, lai noskaidrotu iepriekš pieņemta administratīva lēmuma esamību un iegūtu pilnīgu informāciju par tā saturu, ilgums. Tomēr, ņemot vērā, pirmkārt, šī sprieduma 59. punktā minēto Itālijas Republikas attieksmi, otrkārt, to, ka par Lēmumu netika paziņots atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulai (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV L 145, 43. lpp.), un, visbeidzot, paskaidrojumu par Lēmuma saņemšanu citādākā veidā neesamību, nav lietderīgi apgalvot, kā to dara Itālijas Republika, ka Komisija nav pierādījusi, ka Itālijas iestādes bija pilnībā informētas par Lēmumu pirms paziņojuma par vakanci publicēšanas vai tā publicēšanas laikā, jo pierādīšanas pienākums tādos apstākļos kā šajā lietā ir prasītājai.

61

Šī Itālijas Republikas nostāja neatbilstot judikatūrā noteiktajām prasībām un rada pamatotas šaubas par prasības termiņa ievērošanu tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret Lēmumu. Šādos apstākļos Komisija uzskata, ka Itālijas Republika iepazinās ar precīzu Lēmuma saturu nedaudz pēc paziņojuma par vakanci publicēšanas datuma un ka tādēļ pret Lēmumu vērstas prasības, kas tika celta tikai 2005. gada 3. maijā — tajā pašā laikā, kad tika apstrīdēts paziņojums par vakanci —, celšanas termiņš šajā datumā ir uzskatāms par izbeigušos.

62

Itālijas Republika savā prasības pieteikumā norāda, ka tā ir uzzinājusi par Lēmumu tikai “paziņojuma par vakanci publicēšanas rezultātā”. Savā replikā Itālijas Republika precizē, ka, tā kā paziņojumā par vakanci Lēmums nav minēts, prasības par šo lēmumu celšanas termiņa sākuma brīdis nedrīkst sakrist ar paziņojuma par vakanci publicēšanas datumu. Jāņem vērā laiks, kas vajadzīgs paziņojuma par vakanci izvērtēšanai un pārbaudēm, lai pārliecinātos par Lēmuma esamību un noskaidrotu tā saturu. Šīs pārbaudes jau tā bija sarežģītas, ņemot vērā ar Lēmumu sākotnēji noteiktā iekšējā organizatoriskā pasākuma pagaidu raksturu. Ar šo pārbaužu veikšanu saistītie kavējumi ļāva Itālijas Republikai pilnībā iepazīties ar Lēmumu tikai 2005. gada marta beigās. Itālijas Republika uzskata, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā bija iepazinusies ar Lēmumu pirms 2005. gada marta beigām vai pirms paziņojuma par vakanci publicēšanas.

63

Itālijas Republika turklāt uzskata, ka, tā kā šajā lietā būtu saprātīgi uzskatīt, ka laika, kas vajadzīgs, lai iepazītos ar Lēmumu, sākuma termiņš sākas paziņojuma par vakanci publicēšanas datumā, un ņemot vērā pret Lēmumu vērstās prasības termiņa pagarinājumu par 10 dienām attāluma dēļ atbilstoši Reglamenta 102. panta 2. punktam, šī prasība nav uzskatāma par novēlotu. Līdz ar to Itālijas Republika uzskata, ka tās prasība ir celta paredzētajā termiņā.

64

Spānijas Karaliste piekrīt Itālijas Republikas paustajiem argumentiem un piebilst, ka paziņojuma par vakanci publicēšanas datums nevar tikt uzskatīts par sākuma brīdi, no kura sāk skaitīt Itālijas Republikas rīcībā esošo termiņu Lēmuma apstrīdēšanai, jo paziņojums par vakanci netika publicēts Oficiālā Vēstneša itāļu valodas izdevumā un nevar prasīt, lai Itālijas iestādes lasītu citus Oficiālā Vēstneša izdevumus. Īsos sludinājumus, kas tostarp bija ievietoti divos Itālijas laikrakstos (skat. šī sprieduma 9. punktu), nevar pielīdzināt publikācijai Oficiālajā Vēstnesī, un līdz ar to tos nevar ņemt vērā, nosakot prasības celšanas termiņu.

65

Saskaņā ar EKL 230. panta piekto daļu termiņš prasības atcelt tiesību aktu celšanai ir divi mēneši. Atkarībā no katra konkrētā gadījuma šis termiņš sākas no tiesību akta publicēšanas vai paziņošanas prasītājam brīža vai — ja tas nav darīts — no brīža, kad prasītājs ir par to uzzinājis.

66

Jau no minētās normas formulējuma izriet, ka diena, kurā personai kļuvis zināms tiesību akts un no kuras sākas termiņš prasības celšanai, ir pakārtota salīdzinājumā ar dienu, kad tiesību akts publicēts vai paziņots attiecīgajai personai (Tiesas 1998. gada 10. marta spriedums lietā C-122/95 Vācija/Padome, Recueil, I-973. lpp., 35. punkts; skat. arī Pirmās instances tiesas 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā T-190/00 Regione Siciliana/Komisija, Recueil, II-5015. lpp., 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

67

Saskaņā ar judikatūru pierādījumi par datumu, kad ir iestājies notikums, kas ir bijis pamatā termiņa uzsākumam, ir jāsniedz tam lietas dalībniekam, kurš atsaucas uz prasības novēloto raksturu (skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 13. aprīļa rīkojumu lietā T-263/97 GAL Penisola Sorrentina/Komisija, Recueil, II-2041. lpp., 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

68

Tāpat no judikatūras izriet, ka gadījumā, ja tiesību akts netiek ne publicēts, ne paziņots attiecīgai personai, tad personai, kas zina par tiesību akta esamību, kas uz to attiecas, pienācīgā termiņā ir jāpieprasa pilns tiesību akta teksts, bet ar nosacījumu, ka termiņu prasības celšanai var sākt skaitīt tikai no brīža, kad attiecīgai trešai personai ir precīzi zināms konkrētā tiesību akta saturs un pamatojums, kas ļauj tai izmantot pārsūdzības tiesības (Tiesas 1988. gada 6. jūlija spriedums lietā 236/86 Dillinger Hüttenwerke/Komisija, Recueil, 3761. lpp., 14. punkts, un Tiesas 1998. gada 19. februāra spriedums lietā C-309/95 Komisija/Padome, Recueil, I-655. lpp., 18. punkts; Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T-17/02 Olsen/Komisija, Krājums, II-2031. lpp., 73. punkts, un Pirmās instances tiesas 2005. gada 21. novembra rīkojums lietā T-426/04 Tramarin/Komisija, Krājums, II-4765. lpp., 48. punkts).

69

Turklāt no pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka saskaņā ar EKL 230. pantu celtas prasības celšanas termiņš ir absolūta rakstura, jo tas ticis ieviests ar mērķi nodrošināt tiesisko situāciju noteiktību un drošību un izvairīties no diskriminācijas vai patvaļīgas attieksmes tiesvedībā, un Kopienu tiesai attiecīgā gadījumā pat pašai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai tas ir ticis ievērots (Tiesas 1997. gada 23. janvāra spriedums lietā C-246/95 Coen, Recueil, I-403. lpp., 21. punkts, un Pirmās instances tiesas 1997. gada 18. septembra spriedums apvienotajās lietās T-121/96 un T-151/96 Mutual Aid Administration Services/Komisija, Recueil, II-1355. lpp., 38. un 39. punkts).

70

Tomēr gadījumā, ja nav iespējams precīzi noteikt datumu, kad prasītājs ir iepazinies ar tā apstrīdētā tiesību akta saturu un pamatojumu, ir jāuzskata, ka prasības celšanas termiņš ir sācies vēlākais tajā dienā, kad ir iespējams pierādīt, ka šis lietas dalībnieks jau bija ar to iepazinies (Tiesas 2002. gada 10. janvāra spriedums lietā C-480/99 P Plant u.c./Komisija un South Wales Small Mines, Recueil, I-265. lpp., 49. punkts).

71

Šajā lietā ir vispārzināms, ka Lēmums netika nedz publicēts, nedz paziņots Itālijas Republikai. Tāpat nav šaubu, ka Itālijas Republikai pirms prasības celšanas bija zināms precīzs Lēmuma saturs un pamatojums. Būtībā, kaut arī Itālijas Republikas prasības pieteikumam pievienotā Lēmuma versija ir formulēta nedaudz atšķirīgi no Komisijas tiesas sēdē iesniegtajā dokumentā izmantotā formulējuma, ir acīmredzami, ka abu šo Pirmās instances tiesas rīcībā esošo dokumentu versiju saturs ir tāds pats.

72

Jautājums līdz ar to ir — tieši kurā datumā Itālijas Republika saņēma tās prasības pieteikumam pievienotā Lēmuma kopiju, jo tieši sākot no šī datuma attiecībā uz Itālijas Republiku ir uzsācies termiņš, kādā var celt prasību par Lēmumu. Tāpat ir jānorāda, ka no vienkārša aprēķina izriet, ka, lai par Lēmumu celtā prasība nebūtu atzīstama par novēlotu, datums, kurā Itālijas Republika iepazinās ar Lēmumu, nedrīkst būt pirms 2005. gada 23. februāra.

73

Tā kā Itālijas Republika savos rakstveida apsvērumos nebija sniegusi skaidras norādes par datumu, kurā tā saņēma tās prasības pieteikumam pievienotā Lēmuma kopiju, Pirmās instances tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lūdza tai, sniedzot attiecīgus pierādījumus, norādīt, precīzi kurā datumā, no kā un ar kādu sakaru līdzekļu palīdzību tā saņēma tās prasības pieteikuma pielikumā ietverto Lēmuma kopiju.

74

Savā pirmajā atbildē, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegta 2008. gada 12. jūnijā, Itālijas Republika atsaucās uz vēstuli, ko tās pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā 2005. gada 10. martā bija adresējis Komisijas ģenerālsekretāram, paužot protestu par paziņojuma par vakanci nepublicēšanu arī itāļu valodā, kā arī uz Komisijas priekšsēdētāja vietnieka un ģenerālsekretāra atbildēm uz šo vēstuli, kas abas ir datētas ar 2005. gada 6. aprīli. Itālijas Republika iesniedza šo trīs vēstuļu kopijas un apstiprināja, ka, tieši ņemot vērā šīs vēstules, tā uzzināja par Komisijas 2004. gada 26. maija iekšējo dokumentu SEC(2004) 638/6, tas ir, par no Lēmuma atšķirīgu dokumentu, kaut arī tas ir minēts šajā lēmumā.

75

Papildus sniegtajā atbildē, kas Pirmās instances tiesas kancelejā tika iesniegta 2008. gada 23. jūnijā, Itālijas Republika norādīja, ka tā saņēma tās prasības pieteikumam pievienotā Lēmuma kopiju “nejauši”, pateicoties kādai itāļu valodas veicināšanas apvienībai, tomēr neprecizējot datumu, kurā minētā apvienība iesniedza tai šo kopiju.

76

Kaut arī jāpauž nožēla par Itālijas Republikas sniegto atbilžu neprecizitāti, Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ne tikai nav pierādījusi, ka Itālijas Republika bija iepazinusies ar Lēmumu pirms 2005. gada 23. februāra, bet arī to, ka lietas materiālos pastāv atsevišķas norādes, kas liecina par labu pieņēmumam, ka šajā datumā Itālijas Republika vēl nebija informēta par Lēmuma esamību un tā saturu.

77

Pirmkārt, 2005. gada 10. marta vēstulē Itālijas Republikas pastāvīgais pārstāvis Eiropas Savienībā pauda aktīvu protestu pret paziņojuma par vakanci nepublicēšanu itāļu valodā, bet nekādā veidā neminēja Lēmumu. Tādējādi var loģiski pieņemt, ka gadījumā, ja Itālijas Republika iepriekš minētās vēstules sagatavošanas datumā būtu bijusi informēta par Lēmuma esamību un tā saturu, tā būtu apstrīdējusi arī šo Lēmumu.

78

Otrkārt, ģenerālsekretāra 2005. gada 6. aprīļa vēstulē, kas tika nosūtīta, atbildot uz 2005. gada 10. marta vēstuli, bija tikai norādīts uz “praksi”, saskaņā ar kuru paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci tiek publicēti tikai trīs valodās un kas “tiek īstenota kopš pagājušā gada novembra”, nenorādot, ka šī prakse ir balstīta uz Lēmumu.

79

Arī Komisijas priekšsēdētāja vietnieka vēstulē, kas tāpat ir datēta ar 2005. gada 6. aprīli, nebija minēta Lēmuma esamība, bet veidā, kas katrā ziņā ir vismaz neviennozīmīgs, bija vienīgi apstiprināts, ka prakse, saskaņā ar kuru šie paziņojumi par vakanci tiek publicēti tikai trīs valodās, izriet no Komisijas dokumenta SEC(2004) 638/6, kas datēts ar 2004. gada maiju.

80

Visbeidzot, Itālijas Republikas prasības pieteikumā paustais apgalvojums, ka tā ir uzzinājusi par Lēmumu “paziņojuma par vakanci publicēšanas rezultātā”, nav saprotams tādējādi, ka Itālijas Republika uzzināja par Lēmuma esamību un iepazinās ar tā saturu minētajā publicēšanas datumā (2005. gada 9. februārī), jo, kā to pamatoti norādījusi Itālijas Republika, paziņojumā par vakanci nav ietverta nekāda atsauce uz Lēmumu.

81

Šādos apstākļos iepriekš minētais apgalvojums ir jāsaprot tādējādi, ka, tieši ņemot vērā paziņojuma par vakanci publicēšanu, Itālijas Republika veica pārbaudes, kuru rezultātā tā vēlāk, datumā, kuru nav iespējams precīzi noteikt, saņēma prasības pieteikuma pielikumā ietverto Lēmuma kopiju. Tomēr neviens no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem neļauj secināt, ka šis datums ir bijis pirms 2005. gada 23. februāra.

82

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasība ir celta paredzētajā termiņā gan tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret Lēmumu, gan tiktāl, ciktāl tā ir vērsta pret paziņojumu par vakanci, jo tas, ka saistībā ar šo pēdējo aktu prasība ir celta paredzētajā termiņā, nav apstrīdams.

83

Itālijas Republika ir izvirzījusi vienu vienīgu prasības pamatu, kas attiecas uz EKL 12. panta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas, kas proklamēta 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV L 364, 1. lpp.), 22. panta, Regulas Nr. 1 1., 3., 4. un 5. panta, Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punkta un 27. panta, Komisijas Reglamenta 18. panta, kā arī nediskriminācijas pilsonības dēļ un valodu daudzveidības ievērošanas principa pārkāpumu.

84

Itālijas Republika norāda, ka, Lēmumā paredzēdama, ka paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci netiek sagatavoti itāļu valodā, un nepublicējot paziņojumu par vakanci itāļu valodā, Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1 1., 3., 4. un 5. pantu, kā arī EKL 12. pantu. Komisija esot pārkāpusi arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. pantu, saskaņā ar kuru Savienība respektē kultūras, reliģijas un valodu daudzveidību. Saskaņā ar judikatūru, ņemot vērā Kopienu, kas balstīta uz personu brīvu pārvietošanos, īpaša nozīme ir indivīdu tiesību un brīvību valodas jomā aizsardzībai, kā rezultātā nav pieļaujama jebkāda netieša diskriminācija valodu zināšanu dēļ (Tiesas 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 137/84 Mutsch, Recueil, 2681. lpp., 11. punkts; 1989. gada 28. novembra spriedums lietā C-379/87 Groener, Recueil, 3967. lpp., 13. punkts, un 1998. gada 24. novembra spriedums lietā C-274/96 Bickel un Franz, Recueil, I-7637. lpp., 19. un 23. punkts).

85

Itālijas Republika arī piebilst, ka Kopienas valodu daudzveidības aizsardzības princips ir uzskatāms par pamatprasību, kas jāievēro visām Kopienas iestādēm un struktūrām. Eiropas Savienības iestāžu valodu lietojuma kārtības piemērošana nav atdalāma no šī principa. Šī valodu lietojuma kārtība nodrošina indivīdu, kuriem ir tieša piekļuve Kopienu iestādēm, ar valodu saistīto tiesību ievērošanu. Tas izriet no Eiropas Kopienas un tās pilsoņu attiecību īpašā rakstura un līdz ar to ir uzskatāms par Eiropas Savienības valodu daudzveidības tiešu formulējumu.

86

Nenoliedzami, valodu daudzveidības aizsardzības principa ievērošana ir jālīdzsvaro ar institucionālajām un administratīvajām vajadzībām, kas praksē varētu pamatot dažus šim principam piemērotos ierobežojumus. Tomēr šādiem ierobežojumiem ir jābūt limitētiem un pamatotiem ar neatliekamiem institucionāliem un administratīviem apsvērumiem un tie nevar apdraudēt principa, saskaņā ar kuru iestādēm ir jāievēro un jāizmanto visas oficiālās Kopienas valodas, būtību.

87

Šajā sakarā Itālijas Republika nošķir trīs dažādas Regulā Nr. 1 paredzētas situācijas.

88

Pirmkārt, iestāžu un Eiropas Savienības pilsoņu saziņas jomā valodu daudzveidības ievērošanas principam ir nepieciešama visplašākā aizsardzība. Būtībā šajā gadījumā šis princips ir saistīts ar demokrātisku pamatprincipu, kura ievērošana it īpaši paredz, ka Kopienu tiesību subjektiem, dalībvalstīm un Eiropas Savienības pilsoņiem jābūt vieglai piekļuvei Kopienu tiesību aktiem un iestādēm, kas ir šo tiesību aktu autores. Tehniskās grūtības, ko iestāde, kas darbojas efektīvi, var pārvarēt un ko tai ir jāvar pārvarēt, nevar tikt pretstatītas valodu daudzveidības ievērošanai.

89

Otrkārt, administratīvo procedūru jomā ir arī svarīgi, lai ieinteresētās personas, dalībvalstis vai pilsoņi būtu spējīgi komunicēt ar iestādi vai struktūru, ar kuru tie sazinās. Tieši šī iemesla dēļ Regulas Nr. 1 3. pantā ir noteikts, ka kā saziņas valoda ir jāaizmanto ieinteresētās personas valoda. Nenoliedzami, šajā kontekstā ieinteresētās personas ar valodu saistītajām tiesībām var tikt piemēroti ierobežojumi, kas pamatojami ar administratīvām prasībām (Tiesas 2003. gada 9. septembra spriedums lietā C-361/01 P Kik/ITSB, Recueil, I-8283. lpp., 92.–94. punkts). Tomēr saskaņā ar EKL 290. pantu vienīgi Padome un nevis Komisija ir tiesīga izveidot citādāku oficiālo valodu lietojuma kārtību, izdarot piemērotu un samērīgu izvēli un tādējādi izvairoties no nepamatotas atsevišķu Eiropas Savienības pilsoņu diskriminācijas.

90

Treškārt, Kopienas iestāžu un struktūru iekšējās darbības ietvaros saskaņā ar Regulas Nr. 1 6. pantu iestāde var izvēlēties un noteikt saviem darbiniekiem lietot kādu noteiktu darba valodu. Tomēr, kaut arī administratīvā darba efektivitātes pamatprasības var pamatot ierobežota skaita darba valodu izmantošanu, iekšējo valodu lietošanas kārtību nevar pilnībā nošķirt no iestāžu ārējās saziņas režīma. Līdz ar to izvēle lietot vienu vai vairākas darba valodas iekšējā līmenī ir pieņemama tikai tad, ja tā ir balstīta uz objektīviem un funkcionāliem apsvērumiem un ja tā nerada nepamatotu atšķirīgu attieksmi pret Kopienas pilsoņiem. Tādējādi iestādes personāla darbā pieņemšanas procedūrām ir jānodrošina visu to personu līdzdalība, kurām ir vajadzīgā kompetence attiecīgo amata vietu ieņemšanai.

91

Šajā lietā paziņojumu par Komisijas augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci publicēšana tikai trīs valodās ir pretrunā ne tikai Regulai Nr. 1, bet arī Komisijas Reglamenta 18. panta pēdējai daļai, kā arī Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktam un 27. pantam.

92

Komisija ir pamatojusi šo pasākumu ar grūtībām iztulkot šos paziņojumus deviņās dalībvalstu, kas pievienojās Kopienai 2004. gada 1. maijā, oficiālajās valodās. Tomēr šādas grūtības, kas ir tikai administratīva un organizatoriska rakstura, nevar pamatot tulkojuma uz citu dalībvalstu oficiālajām valodām neesamību, vēl jo vairāk tāpēc, ka tulkošanas uz attiecīgajām valodām kapacitāte iepriekš nav radījusi nekādas problēmas.

93

Attiecīgo paziņojumu par vakanci tulkojuma jauno dalībvalstu valodās neesamība uz pagaidu un pārejas laiku varētu būt pamatota, ja potenciālie kandidāti no šīm valstīm varētu pienācīgi iepazīties ar šiem paziņojumiem, izmantojot citus saziņas līdzekļus. Šajā sakarā Itālijas Republika uzskata, ka šie kandidāti ir uzskatāmi par kvalificētām personām, kurām ir materiāli kognitīvi resursi, kas ļauj tām būt pietiekami informētām. Līdz ar to attiecīga sludinājuma publicēšana jauno dalībvalstu presē saistībā ar jauno dalībvalstu valodās netulkoto paziņojumu par vakanci vai Komisijas šajā sakarā nosūtīta informācija šo valstu pārvaldes iestādēm būtu ļāvusi novērst Eiropas Savienības valodu lietojuma pagaidu pārkāpumu.

94

Tomēr Komisijas izvēle atteikties no attiecīgo paziņojumu par vakanci tulkošanas uz visām oficiālajām valodām, izņemot trīs valodas, ir nesaprātīgs pasākums, jo, lai izvairītos no diskriminācijas pret jauno dalībvalstu valodām, Komisija esot radījusi citādu diskrimināciju, par sliktu lielākai daļai veco dalībvalstu oficiālo valodu. Līdz ar to iniciatīva, saskaņā ar kuru diskrimināciju tiek mēģināts novērst, palielinot diskriminēto subjektu un valodu skaitu, tikai sarežģī, nevis atrisina problēmu.

95

Izdarot šo neracionālo izvēli, ir pārkāpts arī samērīguma princips, jo ierobežotai valodu grupai, proti, angļu, franču un vācu valodai, tiek piešķirtas priekšrocības un privileģēts stāvoklis. Nenoliedzami, saskaņā ar Regulas Nr. 1 6. pantu iestādes savos reglamentos var noteikt Kopienas valodu lietojuma piemērošanas kārtību. Tomēr nevienā no rakstveida tiesību normām nav minēts, ka tieši trīs iepriekš minētās valodas ir atzīstamas par Komisijas iekšējām darba valodām. Turklāt uz Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktā paredzētajiem paziņojumiem par vakanci neattiecas iestādes iekšējā valodu lietojuma kārtība. Līdz ar to tas, ka Komisija savās iekšējās procedūrās izmanto ierobežotu valodu skaitu, nevar ietekmēt nedz Kopienas valodu lietojuma kārtību, ko saskaņā ar EKL 290. pantu noteikusi Padome, nedz arī iestāžu personāla darbā pieņemšanas kārtību.

96

Savā replikā Itālijas Republika papildus norāda, ka pēc Eiropas Savienības paplašināšanās 2004. gada 1. maijā radusies situācija nevar pamatot juridiskās attieksmes pret dalībvalstu valodām līmeņa pazemināšanos, pamatojoties uz iekšējās organizācijas pasākumu. Šī paplašināšanās labākajā gadījumā varētu pamatot atšķirīgu attieksmi pret jauno dalībvalstu valodām un tikai uz pagaidu laiku, kā arī saskaņā ar Padomes vienbalsīgi pieņemtu lēmumu atbilstoši EKL 290. pantam. Iepriekš pieņemta Padomes lēmuma neesamības gadījumā ar Komisijas pieņemto strīdīgo pasākumu pilnīgi nav ievērotas kompetences robežas un līdz ar to tas ir atzīstams par prettiesisku. Tas apstāklis vien, ka Lēmumu ir pieņēmusi komisāru kolēģija un nevis Komisijas ģenerāldirekcija, nevar to leģitimēt, jo šajā gadījumā apstrīdēta tiek nevis vienas vai otras Komisijas struktūras kompetence, bet gan pašai Komisijai piešķirtā kompetence.

97

Spānijas Karaliste, pirmkārt, norāda uz Komisijas kompetences neesamību, jo Padome nav veikusi nekādus pasākumus, kas ļautu Komisijai pieņemt Lēmumu un to īstenot. Lēmuma radītās nopietnās sekas nav akceptējamas, ja nav iepriekš pieņemta Padomes lēmuma, kas būtu Komisijas pieņemto pasākumu juridiskais pamats.

98

Otrkārt, Spānijas Karaliste norāda uz nepietiekamu Lēmuma pamatojumu. Tāpat kā Itālijas Republika arī Spānijas Karaliste uzskata, ka ar tulkošanas uz jauno dalībvalstu valodām kapacitāti saistītās problēmas nevar pamatot to, ka paziņojumi par vakanci vairs netiek tulkoti visās valodās, bet tikai trijās valodās. Tā piebilst — ja paziņojumi par vakanci kaut vai tikai daļēji bija jātulko visās valodās ar mērķi publicēt attiecīgus sludinājumus presē, nekas neliedz publicēt šos paziņojumus par vakanci visās valodās arī Oficiālajā Vēstnesī. Visbeidzot, Spānijas Karaliste atgādina, ka šajā gadījumā paziņojums par vakanci ir adresēts visu dalībvalstu kandidātiem, nevis tikai kandidātiem no jaunajām dalībvalstīm.

99

Treškārt, Spānijas Karaliste piekrīt Itālijas Republikas argumentiem par to, ka attiecīgo paziņojumu par vakanci, uz kuriem attiecas Lēmums, publicēšana tikai trīs valodās piešķir šīm valodām privileģētu statusu, pārkāpjot nediskriminācijas un samērīguma principu. Spānijas Karaliste uzskata, ka tas tā vēl jo vairāk ir tāpēc, ka Komisija nav nekādi pamatojusi attiecīgo trīs valodu izvēli.

100

Visbeidzot, Spānijas Karaliste uzskata, ka pretēji Komisijas norādītajam starp šobrīd izskatāmo lietu un lietu, kas bija pamatā šī sprieduma 20. punktā minētajam spriedumam lietā Spānija/Eurojust, nepastāv nekāda līdzība. Būtībā Eurojust izsludinātie uzaicinājumi iesniegt kandidatūru, kas bija apstrīdēti šajā pēdējā minētajā lietā, bija publicēti visās valodās. Līdz ar to visas ieinteresētas personas neatkarīgi no to pilsonības atradās vienlīdzīgā stāvoklī. Savukārt šajā lietā Spānijas pilsonim, kurš vēlētos kandidēt uz OLAF ģenerāldirektora amatu, konkrētajā dienā būtu jāizlasa viens konkrēts Spānijā iznākošs laikraksts, jo nevienam nevar noteikt pienākumu iepazīties ar Oficiālā Vēstneša versijām citās valodās, nevis savā dzimtajā valodā. Tādēļ Spānijas Karaliste uzskata, ka paziņojuma par vakanci publicēšana tikai Oficiālā Vēstneša angļu, franču un vācu valodas izdevumos pati par sevi ir pietiekama, lai dotu pamatu tā atcelšanai. Turklāt Eurojust nekādi nebija pamatojis ar valodu saistītās atšķirības, ko ietvēra tā uzaicinājumi iesniegt kandidatūru. Šajā lietā, tieši pretēji, Komisijas izdarītā izvēle, izslēdzot pārējās valodas, ir pamatota ar nespēju nodrošināt paziņojumu par vakanci tulkojumu jauno dalībvalstu valodās. Tomēr šis pamatojums nepadara strīdīgo pasākumu piemērotu un samērīgu.

101

Latvijas Republika atbalsta Itālijas Republikas argumentāciju un norāda, ka Lēmums pārkāpj tiesiskās drošības, nediskriminācijas un samērīguma principu.

102

Pirmkārt, Latvijas Republika norāda, ka, ņemot vērā Regulas Nr. 1 4. un 5. pantu, personas, kas vēlas kandidēt uz Komisijas augstākā līmeņa vadītāju amatiem, ir tiesīgas leģitīmi sagaidīt, ka attiecīgie paziņojumi par vakanci Oficiālajā Vēstnesī tiks publicēti visās oficiālajās valodās. Tomēr pats Lēmums nav ticis publicēts Oficiālajā Vēstnesī, lai informētu potenciālos kandidātus, kuru dzimtā valoda nav angļu, franču vai vācu valoda, ka turpmāk tie varēs iepazīties ar paziņojumiem par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci tikai Oficiālā Vēstneša šajās trijās valodās publicētajos izdevumos. Šāda situācija ir tiesiskās drošības principa pārkāpums.

103

Otrkārt, Latvijas Republika apgalvo, ka Komisijas paziņojumu par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci publicēšana vienīgi angļu, franču un vācu valodā piešķir nepamatotu priekšrocību atsevišķu dalībvalstu pilsoņiem, pārkāpjot nediskriminācijas principu. Šajā sakarā Latvijas Republika norāda, ka, kaut arī nedz Kopienu pamattiesībās, nedz judikatūrā nav tiešas atsauces uz valodu līdztiesības principu, šāds princips, kas ir diskriminācijas pilsonības dēļ aizlieguma specifisks izpausmes veids, izriet no EKL 12. panta, jo kādas valodas pārzināšana ir tieši saistīta ar valsts piederību. Turklāt valodu līdztiesības principa esamība nav tikusi izslēgta arī šī sprieduma 89. punktā minētajā spriedumā Kik/ITSB un tā izriet arī no Regulas Nr. 1 1. panta, kā arī EKL 314. panta.

104

Treškārt, Latvijas Republika uzskata, ka finansiāla rakstura apsvērumi vai iespējamas ar tulkošanas kapacitāti saistītas problēmas nevar pamatot valodu diskrimināciju. Turklāt apšaubāmi ir arī Komisijas argumenti par izmaksām, jo bija nepieciešami līdzvērtīgi cilvēkresursi un finanšu resursi, lai iztulkotu un publicētu sludinājumus dalībvalstu presē. Tāpat Komisija esot varējusi izvairīties no savu tulkošanas dienestu pārslogošanas, izvēloties netulkot uz visām valodām citus mazāk svarīgus dokumentus, kā, piemēram, individuālos lēmumus, kas skar tikai vienu personu. Visbeidzot, Komisijai, ņemot vērā iepriekšējās Eiropas Savienības paplašināšanās reizēs gūto pieredzi, vajadzēja savlaicīgi sagatavoties, lai nodrošinātu un pastiprinātu līdzekļus, kas vajadzīgi iespējamo tulkošanas kapacitātes problēmu atrisināšanai pēc 2004. gada paplašināšanās.

105

Visbeidzot, Latvijas Republika apgalvo, ka šajā lietā ir pārkāpts arī samērīguma princips. Komisija neesot izdarījusi visu iespējamo, lai ierobežotu neērtības, kas rodas no attiecīgo paziņojumu par vakanci nepublicēšanas visās oficiālajās valodās. Šajā sakarā Latvijas Republika norāda, ka nedz trīs Eiropas Savienībā visvairāk lietoto valodu izvēle, publicējot minētos paziņojumus par vakanci Oficiālajā Vēstnesī, nedz sludinājumu citās valodās publicēšana nacionālajā presē nav pietiekama. Nacionālā prese nevar tikt pielīdzināta Oficiālajam Vēstnesim. Būtu bijis iespējams vismaz apvienojumā ar sludinājumu publicēšanu dalībvalstu laikrakstos publicēt citos Oficiālā Vēstneša izdevumos vispārīgu katra attiecīgā amata aprakstu, norādot, ka pilnīga ar šo amatu saistīta informācija ir pieejama angļu, franču un vācu valodas izdevumos.

106

Komisija norāda, ka Itālijas Republikas izvirzītā argumentācija ir gandrīz identiska atsevišķiem apsvērumiem, kas pausti ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] secinājumos, kas sniegti šī sprieduma 20. punktā minētajā lietā Spānija/Eurojust (Krājums, I-2079. lpp.). Komisija uzskata, ka starp šo iepriekš minēto lietu un šobrīd izskatāmo lietu pastāv atšķirība pēc būtības, jo pretēji lietai, kas bija pamatā iepriekš minētajiem ģenerāladvokāta secinājumiem lietā Spānija/Eurojust, apstrīdētais Lēmums un paziņojums par vakanci neietver nekādas norādes par noteiktu Kopienas valodu pārzināšanas nepieciešamību. Komisija uzskata, ka iepriekš minēto ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumu lietā Spānija/Eurojust rūpīga un kontekstuāla interpretācija parāda, ka Komisijas šajā gadījumā īstenotā pieeja, kas ir pietiekami ierobežota laikā un ir pilnībā saderīga ar Komisijai piemērojamo valodu lietojumu, ir uzskatāma par saderīgu ar valodu daudzveidības principu un līdz ar to ir pamatota, piemērota un samērīga.

107

Komisija norāda, ka paziņojuma par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci publicēšanas mērķis galvenokārt ir informēt ierobežotu īpašu kvalificētu kandidātu loku par šāda amata vakanci, kam ir izvirzītas noteiktas īpašas prasības un ievērojama profesionālā pieredze. Nenoliedzami, šis paziņojums par vakanci ir adresēts Komisijas sastāvā neietilpstošām personām un šīs personas to var apstrīdēt. Tomēr tas ir uzskatāms arī par dienesta interesēs pieņemtu noteikumu, kas tiešāk ir saistīts ar Komisijas iekšējo organizāciju. Šajā kontekstā tas ir uzskatāms par Komisijas pieņemtu iekšēju administratīva rakstura pasākumu, lai nodrošinātu pienācīgu tās darbību, projekciju uz ārpusi. Līdz ar to šāda veida paziņojumi neskar Komisijas attiecības ar tās sastāvā neietilpstošām personām.

108

Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka nedz Lēmums, nedz paziņojums par vakanci nav akti, kuri atbilstoši Regulas Nr. 1 4. pantam ir jāpublicē visās oficiālajās valodās. Vispārīgāk runājot, Komisija norāda, ka no judikatūras izriet, ka Regula Nr. 1 nav piemērojama attiecībām starp iestādēm un to darbiniekiem. Komisija uzskata, ka šis secinājums attiecas arī uz kandidātiem, kas piedalās iestādes organizētos konkursos, jo pret šiem kandidātiem atbilstoši judikatūrai vienmēr jāpastāv tādai pašai attieksmei kā pret iestāžu ierēdņiem un darbiniekiem.

109

Komisija uzskata, ka iestāžu iekšējais valodu lietojums, kas ārpus iestādēm tiek piemērots ar paziņojumiem par vakanci, profesionālo attiecību ar attiecīgo iestādi kontekstā neparedz ierēdņa vai kandidāta, kas piedalās personāla atlases procedūrā, tiesības izmantot tā izvēlēto valodu. Tas, kam ir īpaša nozīme iestādes un tās personāla vai ārējo kandidātu saziņā, ir šo ierēdņu vai kandidātu iespēja pienācīgi iepazīties ar tos skarošajiem noteikumiem.

110

Pēc Komisijas domām, īpašā situācija, kurā atrodas kandidāti, kurus skar paziņojums par konkursu vai tāds paziņojums par vakanci kā apstrīdētais paziņojums, pamato to, ka personāla atlases procedūrās tiek izmantotas galvenās darba valodas, ko noteikusi attiecīgā iestāde. Šajā sakarā par iestādes rīcības brīvības robežu ir uzskatāma nepieciešamā saikne starp izmantotajām valodām un kompetenci, kas vajadzīga attiecīgo funkciju izpildei, kā arī pārmērīga potenciālo kandidātu juridiskajām interesēm nodarīta kaitējuma neesamība.

111

Komisija norāda, ka, īstenojot tās rīcības brīvību, iestāde var arī prasīt, lai kandidāti uz kādu amata vietu pārvaldītu oficiālās valodas, kas noteiktas saskaņā ar objektīvām attiecīgā dienesta vajadzībām. Tomēr šajā lietā tas tā nav, jo paziņojums par vakanci neietver nekādus īpašus nosacījumus attiecībā uz vienas no trim Komisijas darba valodām, kurās šis paziņojums tika publicēts, pārvaldīšanu. Minētajā paziņojumā ir vienīgi paredzēts, ka kandidātu dalības pieteikumā ietvertajiem dokumentiem ir jābūt vienā no šīm valodām. Līdz ar to paziņojums par vakanci pats par sevi nevar nodarīt kaitējumu potenciālo kandidātu interesēm saistībā ar to valodu zināšanām. Komisija uzskata, ka, ņemot vērā OLAF ģenerāldirektora funkcijas un uzdevumus, kas ietver spēju strādāt kompleksā multikulturālā vidē, tā bija tiesīga prasīt, lai uz šo amata vietu pretendējošie kandidāti pārzinātu vienu no šajā iestādē izmantotajām trim valodām. Būtībā starp šo trīs valodu izmantošanu un īpašo kompetenci, kas vajadzīga attiecīgo funkciju izpildei, kas minētas paziņojumā par vakanci, pastāv skaidri nosakāma saistība.

112

Katrā ziņā Komisija uzskata, ka nav pierādījumu par reālu kaitējumu, ko sakarā ar publicēšanu tikai trijās valodās būtu cietuši kandidāti, uz kuriem attiecas minētais paziņojums par vakanci. Šis paziņojums par vakanci esot publicēts visā Eiropas Savienības teritorijā, tajā skaitā Itālijas teritorijā, un līdz ar to visi Itālijas pilsoņi, kas atbilst paziņojumā par vakanci noteiktajām prasībām, varēja iesniegt savu kandidatūru. Būtībā Itālijas pilsoņi atlases procedūrā skaitliski ir ļoti plaši pārstāvēti, jo to īpatsvars ir aptuveni 14 % no kopējā kandidātu skaita un tikai vienas citas Eiropas Savienības dalībvalsts izcelsmes kandidāti skaitliski ir nedaudz vairāk pārstāvēti. Turklāt Itālijas izcelsmes kandidātu bija ne tikai daudz vairāk nekā vācu valodas kandidātu, bet pat trīskārt vairāk nekā angļu valodas kandidātu. Komisija no tā secina, ka lingvistiskajam faktoram nav bijusi nekāda ietekme uz kandidatūru iesniegšanu un tam nevarēja būt nekāda atturoša efekta attiecībā pret tiem Eiropas Savienības pilsoņiem, kuru dzimtā valoda nav starp tām valodām, kurās tika publicēts paziņojums par vakanci. Turklāt Komisija neesot saņēmusi nevienu sūdzību par izvēlēto valodu lietojumu, kas ļauj secināt, ka kandidāti, uz kuriem attiecas paziņojums par vakanci, nav diskriminēti to valodas vai pilsonības dēļ.

113

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka, ņemot vērā labi zināmās tulkošanas jomā pastāvošās grūtības, šajā gadījumā izvēlētā pragmatiskā pieeja lielā mērā ir pamatota ar apsvērumiem saistībā ar iestādes efektivitāti un atbilstošu darbību, un nešķiet arī, ka tā ļoti atšķirtos no šī sprieduma 89. punktā minētā sprieduma lietā Kik/ITSB 92.–94. punktā aprakstītās pieejas.

114

Pirmās instances tiesa, pirmkārt, vēlas atgādināt, ka Lēmums attiecas tikai uz ārēji publicējamo paziņojumu par Komisijas augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī.

115

Otrkārt, ir jānorāda, ka neviens noteikums un Kopienu tiesību princips neparedz, ka publicēšanai vienmēr ir jānotiek visās oficiālajās valodās.

116

Nenoliedzami, ir taisnība, ka šīs amata vietas var ieinteresēt visus dalībvalstu kandidātus. Tomēr, kā Tiesa jau atzinusi, daudzās EK līgumā ietvertās atsauces uz valodu lietojumu Eiropas Savienībā, tostarp EKL 290. un 314. pantu, uz kuriem norādījusi Itālijas Republika un personas, kas iestājušās lietā, nevar uzskatīt par Kopienu tiesību vispārīgā principa, kas katram pilsonim nodrošina tiesības, lai visi dokumenti, kas var ietekmēt viņa intereses, vienmēr tiktu sagatavoti viņa dzimtajā valodā, izpausmi (šī sprieduma 89. punktā minētais spriedums lietā Kik/ITSB, 82. punkts).

117

Šāds princips, kas nozīmē iestāžu pienākumu vienmēr publicēt Oficiālajā Vēstnesī attiecīgos paziņojumus par vakanci visās oficiālajās valodās, nevar tikt secināts arī no Regulas Nr. 1. Tādējādi ir ticis nospriests, ka šī regula nav piemērojama attiecībām starp iestādēm un to ierēdņiem un darbiniekiem, jo tajā ir vienīgi noteikts valodu lietojums, kas ir piemērojams attiecībām starp Eiropas Kopienu iestādēm un dalībvalsti vai personu, uz kuru attiecas kādas dalībvalsts jurisdikcija (Pirmās instances tiesas 2005. gada 5. oktobra spriedums lietā T-203/03 Rasmussen/Komisija, Krājums-CDL, I-A-279. un II-1287. lpp., 60. punkts).

118

Uz Kopienu ierēdņiem un darbiniekiem, kā arī uz kandidātiem uz šādām amata vietām saistībā ar Civildienesta noteikumu piemērošanu, tajā skaitā noteikumiem attiecībā uz darbā pieņemšanas kārtību iestādē, attiecas vienīgi Kopienu jurisdikcija. Turklāt Regulas Nr. 1 6. pants expressis verbis ļauj iestādēm noteikt valodu lietojuma īstenošanas kārtību to reglamentos (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2001. gada 7. februāra spriedumu lietā T-118/99 Bonaiti Brighina/Komisija, Recueil FP, I-A-25. un II-97. lpp., 13. punkts).

119

Vienāda valodu lietojuma piemērošana Kopienu ierēdņiem un darbiniekiem, kā arī kandidātiem uz šādām amata vietām ir pamatota ar to, ka šie kandidāti stājas attiecībās ar Kopienu iestādi vienīgi ar mērķi iegūt ierēdņa vai darbinieka amata vietu, saistībā ar kuru, kā tas tiks izklāstīts turpmāk, ir nepieciešamas noteiktas valodu zināšanas, kas var tikt prasītas Kopienu tiesību noteikumos, kas piemērojami attiecīgajam amatam.

120

Komisijas Reglamenta 18. pantā, uz kuru tāpat ir norādījusi Itālijas Republika, arī nav noteikts pienākums vienmēr visās valodās publicēt paziņojumus par vakanci saistībā ar brīvajām amata vietām Komisijā. Šim pantam šajā lietā nav nozīmes, jo saskaņā ar tā formulējumu tas ir piemērojams vienīgi EKL 249. un EAEKL 161. pantā minētajiem tiesību aktiem un nevis tādiem aktiem kā paziņojumi par vakanci, kurus Komisija pieņem kā iecēlējinstitūcija attiecīgo Civildienesta noteikumu izpratnē.

121

Visbeidzot, Civildienesta noteikumi, pirmkārt, neietver nevienu noteikumu, kas paredzētu pienākumu publicēt paziņojumus par vakanci visās oficiālajās valodās, un, otrkārt, saskaņā ar tā 29. panta 2. punktu ļauj iecēlējinstitūcijai īstenot procedūru, kas tai šķiet piemērota augstākā līmeņa vadītāju pieņemšanai darbā.

122

Līdz ar to Komisija šajā gadījumā bija tiesīga pieņemt Lēmumu, lai to pilnvaru ietvaros, kas tai paredzētas Regulas Nr. 1 6. pantā un Civildienesta noteikumu 29. panta 2. punktā, reglamentētu jautājumu par to, kādās valodās tiek publicēti ārēji publicējamie paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci, kas ir jautājums, kurš, kā jau iepriekš norādīts, ir uzskatāms par īpašu šajā kategorijā ietilpstošā personāla darbā pieņemšanas procedūru aspektu. Līdz ar to Itālijas Republika un personas, kas iestājušās lietā, kļūdās, apgalvojot, ka Komisijas kompetencē nebija pieņemt šādu Lēmumu.

123

Treškārt, runājot par Lēmuma nepietiekamo pamatojumu, uz ko norādījusi Spānijas Karaliste, kas ir jautājums, kurš jebkurā gadījumā ir jāizskata pašai Pirmās instances tiesai pēc savas ierosmes, ir jāatceras, ka pienākuma norādīt pamatojumu apmērs ir atkarīgs no attiecīgā tiesību akta rakstura un ka attiecībā uz vispārpiemērojamiem aktiem pamatojumā var būt vienīgi norādīta, pirmkārt, visa situācija, kuras rezultātā tika pieņemts attiecīgais akts, un, otrkārt, vispārīgie mērķi, ko ar to paredzēts sasniegt (Tiesas 1968. gada 13. marta spriedums lietā 5/67 Beus, Recueil, 125. un 143. lpp., un 1998. gada 19. novembra spriedums lietā C-284/94 Spānija/Padome, Recueil, I-7309. lpp., 28. punkts).

124

Jākonstatē, ka šajā gadījumā Lēmums atbilst iepriekš minētajām pamatojumam izvirzītajām prasībām, jo tajā ir norādīta visa situācija, kuras rezultātā tas tika pieņemts, un vispārīgie mērķi, ko ar to ir paredzēts sasniegt, ņemot vērā Komisijas tulkošanas ģenerāldirekcijas tulkošanas kapacitāti. Lasot Lēmumu un dokumentus, uz kuriem tas atsaucas (skat. šī sprieduma 5.–7., 14. un 15. punktu), ir acīmredzams, ka tā mērķis, ņemot vērā tulkošanas resursu ierobežoto pieejamību, ir samazināt tulkošanas pieprasījumu skaitu, lai netiktu pārsniegta pieejamā kapacitāte.

125

Itālijas Republika un personas, kas iestājušās lietā, kļūdās, šajā sakarā norādīdamas uz iespējamo nesaskaņu starp tulkošanas uz jauno dalībvalstu valodām kapacitātes ierobežoto pieejamību un paziņojumu par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci netulkošanu uz visu veco dalībvalstu valodām.

126

Būtībā prasības pieteikumam pievienotā Lēmuma versija un Komisijas dokuments PERS(2004) 203, uz kuru ir ietverta atsauce tajā Lēmuma versijā, kas iekļauta Komisijas 1678. sanāksmes protokolā, vispārīgā veidā atsaucas uz “tulkošanas ģenerāldirektorātā pastāvošo tulkošanas kapacitāti” vai uz šī ģenerāldirektorāta “pašreizējo pārāk lielo noslogotību” un nevis tikai un vienīgi uz tulkošanas kapacitāti uz jaunajām valodām. Abos iepriekš minētajos dokumentos ietvertā atsauce uz 2004. gada 26. maija dokumentu SEC(2004) 638/6, kas attiecas uz tulkošanas kapacitāti uz jaunajām oficiālajām valodām, nevar būt pamats pretējam secinājumam, jo tas nav vienīgais Lēmumā noteiktā pasākuma pamatojums.

127

Ceturtkārt, ir jānorāda, ka, kaut arī Komisija ir tiesīga veikt pasākumus, kas tai šķiet atbilstoši, lai reglamentētu tās augstākā līmeņa personāla darbā pieņemšanas procedūras aspektus, šie pasākumi tomēr nevar būt pamats kandidātu uz attiecīgo amata vietu diskriminācijai valodas dēļ.

128

Šāda diskriminācija, pirmkārt, expressis verbis ir aizliegta Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. punktā, un šī panta 6. punktā ir noteikts, ka saskaņā ar nediskriminācijas un samērīguma principu jebkādi šo principu ierobežojumi ir objektīvi un atbilstoši jāpamato un tiem jābūt saderīgiem ar leģitīmiem vispārējo interešu mērķiem personāla politikas jomā.

129

Otrkārt, arī Civildienesta noteikumu 27. pants nepieļauj iecēlējinstitūcijai prasīt, lai attiecīgajiem kandidātiem uz kādu amata vietu būtu nevainojamas kādas konkrētas oficiālās valodas zināšanas, ja šī valodas nosacījuma dēļ šī amata vieta tiek rezervēta noteiktas valsts pilsonim un tas nav pamatots ar dienesta darbību saistītiem iemesliem (Tiesas 1964. gada 4. marta spriedums lietā 15/63 Lassalle/Parlaments, Recueil, 57., 73. un 74. lpp.).

130

Līdz ar to gadījumā, ja Komisija nolemj publicēt Oficiālajā Vēstnesī visu paziņojuma par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci tekstu tikai dažās valodās, tai, lai izvairītos no šajā paziņojumā potenciāli ieinteresēto kandidātu diskriminācijas valodas dēļ, ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai informētu visus šos kandidātus par attiecīgā paziņojuma par vakanci esamību un izdevumiem, kuros tas ir ticis publicēts pilnībā.

131

Ja šis nosacījums ir izpildīts, Lēmumā paredzētajā kategorijā ietilpstoša paziņojuma par vakanci publicēšana ierobežotā skaitā valodu nevar radīt dažādu kandidātu diskrimināciju, ja ir vispārzināms, ka tiem ir pietiekamas vismaz vienas no šīm valodām zināšanas, kas ļauj tiem pienācīgi iepazīties ar šī paziņojuma saturu.

132

Šajā sakarā ir jāatgādina judikatūra, saskaņā ar kuru tas, ka dokumenti, kurus administrācija adresējusi kādam no tās ierēdņiem, ir sagatavoti valodā, kas nav šī ierēdņa dzimtā valoda vai pirmā viņa izvēlētā svešvaloda, nav uzskatāms par šī ierēdņa tiesību pārkāpumu, ja viņš pārvalda administrācijas izmantoto valodu tādā līmenī, lai varētu pienācīgi un bez grūtībām iepazīties ar attiecīgo dokumentu saturu (šajā sakarā skat. šī sprieduma 117. punktā minēto spriedumu lietā Rasmussen/Komisija, 62.–64. punkts). Šis secinājums ir attiecināms arī uz aktu, kas adresēts visiem ierēdņiem vai kandidātiem, kas piedalās kādā personāla atlases procedūrā, piemēram, saistībā ar paziņojumu par vakanci.

133

Tāpat ir jāatceras, ka, ņemot vērā Civildienesta noteikumu 28. panta f) punktu, kandidātiem, kas piedalās darbā pieņemšanas procedūrā, ir jāsniedz pierādījums, ka viņiem ir ļoti labas kādas Kopienu valodas zināšanas un pietiekamas kādas citas Kopienu valodas zināšanas apjomā, kādā tas vajadzīgs to pienākumu veikšanai. Runa ir par minimālajām valodu zināšanām, kas vajadzīgas Kopienu ierēdņu pieņemšanai darbā, jo iestādes attiecīgā gadījumā var noteikt stingrākas valodas prasības pieņemšanai darbā kādā konkrētā amatā (šajā sakarā skat. šī sprieduma 43. punktā minēto spriedumu lietā Pappas/Reģionu komiteja, 85. punkts).

134

Līdz ar to gadījumā, ja tas ir nepieciešams dienesta vai attiecīgā amata interesēs, attiecīgā iestāde var leģitīmi noteikt valodas, kuras ir jāpārzina ļoti labā vai pietiekamā līmenī (a contrario skat. šī sprieduma 129. punktā minēto spriedumu lietā Lassalle/Parlaments, 73. un 74. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Lagrānža [Lagrange] secinājumus šajā lietā, Recueil, 77. un 94. lpp.). Šajā pēdējā minētajā gadījumā, tas, ka attiecīgā paziņojuma par vakanci teksts ir pieejams vienīgi šajās valodās, nevar tikt uzskatīts par kandidātu diskrimināciju, jo visiem kandidātiem ir jāpārvalda vismaz viena no šīm valodām.

135

Savukārt paziņojuma par vakanci publicēšana Oficiālajā Vēstnesī tikai dažās Kopienu valodās, lai arī personas, kurām ir citu Kopienu valodu zināšanas, arī ir tiesīgas iesniegt savu kandidatūru, nepastāvot citiem pasākumiem, kas ļautu šai pēdējai minētajai potenciālo kandidātu kategorijai pienācīgi iepazīties ar šī paziņojuma saturu, var radīt to diskrimināciju.

136

Šādā gadījumā attiecīgie kandidāti atrastos nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar citiem kandidātiem, jo tie nevarētu pienācīgi iepazīties ar paziņojumā par vakanci paredzētajām kvalifikācijas prasībām, kā arī ar darbā pieņemšanas procedūras nosacījumiem un noteikumiem. Tomēr šādas zināšanas ir obligāts priekšnosacījums optimālai kandidatūras iesniegšanai, palielinot to iespējas tikt pieņemtiem darbā attiecīgajā amatā.

137

Šajā lietā Lēmumā ir paredzēts, ka paziņojumi par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci Oficiālajā Vēstnesī turpmāk tiks publicēti vienīgi angļu, franču un vācu valodā. Līdz ar to tajā ir izslēgta attiecīgo paziņojumu par vakanci pilna teksta publicēšana citās Kopienu valodās publicētā Oficiālā Vēstneša izdevumos, lai gan tajā nav paredzēts nedz tas, ka šajos citos izdevumos tiks publicēts sludinājums ar informāciju par šāda paziņojuma esamību ar atsauci uz angļu, franču un vācu valodas izdevumiem, kuros var iepazīties ar pilnu šī paziņojuma tekstu, nedz arī tas, ka tiks veikt citi līdzvērtīgi pasākumi.

138

Tāpat ņemot vērā, ka pats Lēmums arī nav ticis publicēts Oficiālajā Vēstnesī, tādējādi informējot arī citu izdevumu, ne vien angļu, franču un vācu valodas izdevumu, lasītājus par pastāvošās prakses izmaiņām, kas ieviestas ar Lēmumu, pastāv ievērojams risks, ka potenciālie kandidāti, kuru dzimtā valoda nav viena no trīs Lēmumā paredzētajām valodām, pat neuzzinās par paziņojuma par vakanci, kas varētu tos interesēt, esamību. Pat ja šiem kandidātiem būs vismaz vienas no šīm trim valodām, proti, angļu, franču vai vācu valodas, zināšanas, nav iespējams prezumēt, ka tie iepazīsies ar kādu citu Oficiālā Vēstneša izdevumu, kā vien to dzimtajā valodā publicēto izdevumu.

139

Tāpat ir jānorāda, ka Lēmumā ir ietverta vispārīga norāde uz visām Komisijas augstākā līmeņa vadītāju darbā pieņemšanas procedūrām. Tā kā Lēmumā vai paziņojumā par vakanci nav ietvertas nekādas konkrētas norādes šajā sakarā, nevar pieņemt, ka angļu, franču vai vācu valodas zināšanas vienmēr ir obligāts priekšnosacījums pieņemšanai darbā šajos amatos. To pierāda tas, ka paziņojumā par vakanci, kas attiecas tieši uz šo amata kategoriju, ir prasītas tikai “ļoti labas vienas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas un pietiekamas citas Eiropas Savienības oficiālās valodas zināšanas”.

140

Komisijas norādītais fakts, ka dokumentā SEC(2004) 638/6 un paziņojumā par vakanci ir paredzēts, ka personāla atlases procedūras augstākā līmeņa vadītāju amatiem norisināsies tikai angļu, franču un vācu valodā, nevar būt pamats pretējam secinājumam. Gadījumā, ja Komisija uzskata, ka ar dienesta pienācīgu darbību saistītu leģitīmu iemeslu dēļ ir nepieciešamas vismaz vienas no iepriekš minētajām valodām zināšanas, tai paziņojumā par vakanci attiecībā uz šīm amata vietām ir jāietver attiecīgs noteikums. Tā kā šajā gadījumā tas tā nav, šis arguments ir noraidāms un nav jāizvērtē, kādas sekas attiecībā uz personāla atlases procedūru likumīgumu rada šajās procedūrās izmantojamo valodu ierobežošana.

141

Tomēr, runājot par paziņojumiem par augstākā līmeņa vadītāja amata vakanci, kuros nav prasītas vismaz vienas no iepriekš minēto trīs valodu zināšanām, Lēmumā nav paredzēts nekāds pasākums, kas ļautu potenciālajiem kandidātiem, kuriem nav vismaz vienas no šīm valodām zināšanu, pienācīgi iepazīties ar šo paziņojumu saturu, kas ir pieejami tikai trijās attiecīgajās valodās. Lēmumā nav pat paredzēts, ka kandidāti var vērsties Komisijā, lai saņemtu attiecīgā paziņojuma par vakanci tulkojumu.

142

No visa iepriekš minētā izriet, ka Lēmuma piemērošana var radīt kandidātu, kas piedalās personāla atlases procedūrā, diskrimināciju valodas dēļ.

143

Komisija tomēr norāda, ka šādas diskriminācijas iespējamība ir teorētiska. Lēmumā izvēlētās trīs valodas ir Komisijas iekšējās darba valodas, un personas, kuras ir ieinteresētas attiecīgajos amatos un kuras nenoliedzami ir augsti kvalificētas personas, neapšaubāmi pārvalda vismaz vienu no šīm valodām. Turklāt, ņemot vērā ierobežoto tulkošanas kapacitāti, Lēmuma pieņemšanas pamatā ir ar Komisijas darbības efektivitāti un atbilstošu darbību saistīti apsvērumi.

144

Šai argumentācijai nevar piekrist. Saistībā, pirmkārt, ar to apstākli, ka trīs Lēmumā izvēlētās valodas ir Komisijas iekšējās darba valodas, no judikatūras izriet, ka iestāde nevar tikai nosūtīt ierēdnim individuālu lēmumu, kas sagatavots vienā no šīm darba valodām, bet tai ir jāpārliecinās, ka šis ierēdnis pārzina šo valodu pietiekamā apmērā, un gadījumā, ja tas tā nav, iestādei ir jānodrošina šī dokumenta tulkojums (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2000. gada 23. marta spriedumu lietā T-197/98 Rudolph/Komisija, Recueil FP, I-A-55. un II-241. lpp., 45.–47. punkts, un šī sprieduma 118. punktā minēto spriedumu lietā Bonaiti Brighina/Komisija, 20. un 21. punkts).

145

Ņemot vērā šo judikatūru, kas pēc analoģijas ir attiecināma arī uz personām, kas piedalās darbā pieņemšanas procedūrā, iestāde saistībā ar paziņojumiem par vakanci par tajā esošajām brīvajām amata vietām nevar izmantot tikai iekšējās darba valodas, bet tai ir jāpārliecinās, ka visi potenciālie kandidāti var pienācīgi iepazīties ar attiecīgā paziņojuma par vakanci esamību un saturu.

146

Katrā ziņā ir jāatgādina, ka Lēmums attiecas tikai un vienīgi uz ārējām publikācijām Oficiālajā Vēstnesī, kas pēc to būtības ir adresētas arī Komisijas struktūrā neietilpstošām personām, kurām tas, ka publikācijai izvēlētās valodas ir Komisijas iekšējās darba valodas, nav būtiski.

147

Turpinājumā ir jānorāda, ka nenoliedzami ir taisnība, ka augstākā līmeņa vadītāju amati ir paredzēti īpaši kvalificētiem kandidātiem un ka līdz ar to ir ticams, ka vairākiem kandidātiem, kuru dzimtā valoda nav angļu, franču vai vācu valoda, ir pietiekamas kādas no šīm trim valodām zināšanas, ņemot vērā to plašo izmantošanu Eiropā. Tomēr šis apstāklis nav pietiekams, lai pamatotu Lēmumā ietverto pasākumu.

148

Kaut arī tas tā būtu, tas nenozīmē, ka šie kandidāti iepazīsies ar Oficiālā Vēstneša izdevumiem šajās trijās valodās un nevis savā dzimtajā valodā. Katrā ziņā nevar pieņemt, ka visām personām, kurām ir nepieciešamā kvalifikācija augstākā līmeņa vadītāju amatu ieņemšanai, ir angļu, franču vai vācu valodas zināšanas.

149

Visbeidzot, arguments par Komisijas efektivitāti un atbilstošu darbību arī ir noraidāms. Šāda veida apsvērumi nevar pamatot Civildienesta noteikumos aizliegtas diskriminācijas esamību. Kā izriet no Civildienesta noteikumu 1.d panta 6. punkta, tikai “likumīgi darbinieku politikas vispārējo interešu mērķi”, kā, piemēram, šīs normas otrajā teikumā paredzētie obligātā atvaļināšanās vecuma un izdienas pensijas saņemšanas minimālā vecuma pasākumi, var pamatot nediskriminācijas un samērīguma principa pārkāpumu. Tomēr pienācīga tulkošanas kapacitātes pārvaldība nav saistīta ar personāla politiku Civildienesta noteikumu izpratnē.

150

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisija, pieņemot Lēmumu, ir pārkāpusi Civildienesta noteikumu 1.d pantu. Tā turklāt netieši ir pārkāpusi arī Civildienesta noteikumu 27. pantu, jo tās pieņemtais pasākums augstākā līmeņa vadītāju darbā pieņemšanas procedūru ietvaros var radīt priekšrocības atsevišķu valstu pilsoņiem, proti, tiem kandidātiem, kuri nāk no angliski, franciski vai vāciski runājošajām valstīm, un radīt kaitējumu vismaz daļai citu dalībvalstu izcelsmes kandidātu.

151

Pastāvot šādiem apstākļiem, Lēmums ir jāatceļ. Arī paziņojums par vakanci, kas publicēts saskaņā ar Lēmumā paredzēto kārtību, ir atceļams. Nenoliedzami, Komisija dalībvalstu presē ir publicējusi visās pārējās valodās sagatavotus sludinājumus ar mērķi informēt ieinteresētās personas par paziņojuma par vakanci publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, uz kuru ir ietverta atsauce precīzākas informācijas saņemšanai.

152

Pat pieņemot, ka ar iepriekš minēto sludinājumu publicēšanu pietiek, lai kandidāti, kuru dzimtā valoda nav angļu, franču vai vācu valoda, tiktu informēti par paziņojuma par vakanci esamību, ir jākonstatē, ka Komisija nav veikusi pasākumus, kas ļautu arī tiem kandidātiem, kuri nepārvalda nevienu no šīm trim valodām, iepazīties ar šī paziņojuma saturu. Komisijas norādītie apstākļi, ka tā nav saņēmusi nevienu kandidātu sūdzību šajā sakarā vai ka Itālijas pilsoņi skaitliski ir ļoti plaši pārstāvēti atlases procedūrā, paši par sevi nav pietiekami, lai secinātu, ka iepriekš minētā Komisijas neizdarība nevarēja radīt kaitējumu atsevišķu kandidātu tiesībām.

153

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, prasība ir apmierināma un Lēmums un paziņojums par vakanci ir atceļams.

154

Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

155

Šajā lietā spriedums ir nelabvēlīgs Komisijai. Tomēr Itālijas Republika nav lūgusi atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pastāvot šādiem apstākļiem, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta)

nospriež:

Atbilstošās tiesību normas

Prāvas priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais vērtējums

Par pieņemamību

Par dalībvalstu tiesībām saskaņā ar EKL 230. pantu celt prasību par iestāžu pieņemtiem tiesību aktiem, kuri attiecas uz šo iestāžu attiecībām ar to ierēdņiem un darbiniekiem

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par Lēmuma un paziņojuma par vakanci atzīšanu par apstrīdamiem tiesību aktiem EKL 230. panta pirmās daļas izpratnē

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par Lēmuma pārsūdzēšanas termiņu

— Lietas dalībnieku argumenti

— Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem