Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62005CJ0456

    Tiesas spriedums (trešā palāta) 2007. gada 6.decembrī.
    Eiropas Kopienu Komisija pret Vācijas Federatīvo Republiku.
    Valsts pienākumu neizpilde - EKL 43. pants - Psihoterapeiti, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām - Kvotu sistēma - Atkāpes saturoši pārejas noteikumi - Samērīgums - Pieņemamība.
    Lieta C-456/05.

    Judikatūras Krājums 2007 I-10517

    ECLI identifier: ECLI:EU:C:2007:755

    TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

    2007. gada 6. decembrī ( *1 )

    “Valsts pienākumu neizpilde — EKL 43. pants — Psihoterapeiti, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām — Kvotu sistēma — Pārejas noteikumi par atkāpēm — Samērīgums — Pieņemamība”

    Lieta C-456/05

    par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam, ko 2005. gada 23. decembrī cēla

    Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv H. Stēvlbeks [H. Støvlbæk] un S. Grīnheida [S. Grünheid], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

    prasītāja,

    pret

    Vācijas Federatīvo Republiku, ko pārstāv M. Lumma [M. Lumma] un U. Forsthofs [U. Forsthoff], pārstāvji,

    atbildētāja

    TIESA (trešā palāta)

    šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas], tiesneši U. Lehmuss [U. Lõhmus], J. Klučka [J. Klučka], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] un P. Linda [P. Lindh] (referente),

    ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

    sekretārs R. Grass [R. Grass],

    ņemot vērā rakstveida procesu,

    noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2007. gada 28. jūnija tiesas sēdē,

    pasludina šo spriedumu.

    Spriedums

    1

    Prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, pārejas normas vai “iegūtās tiesības”, kas ļauj psihoterapeitiem saņemt atļauju vai akreditācijas apliecību neatkarīgi no spēkā esošajām normām par vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, attiecinot tikai uz tiem psihoterapeitiem, kuri savu darbību ir veikuši sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un neņemot vērā līdzīgu profesionālo darbību, ko veic psihoterapeiti citās dalībvalstīs, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. pants.

    Atbilstošās tiesību normas

    2

    1998. gada 16. jūnija Likums par psihoterapeita-psihologa un bērnu un pusaudžu psihoterapeita profesiju, ar ko groza Sociālā kodeksa piekto sējumu (turpmāk tekstā — “SGB V”) un citus likumus (Gesetz über die Berufe des Psychologischen Psychotherapeuten und des Kinder- und Jugendlichenpsychotherapeuten, zur Änderung des Fünften Buches Sozialgesetzbuch und anderer Gesetze) (BGBl. 1998 I, 1311. lpp., turpmāk tekstā — “likums par psihoterapeitiem”), reglamentē tiesības darboties tādās veselības aprūpes profesijās kā “psihoterapeita-psihologa” un “bērnu un pusaudžu psihoterapeita” profesija (profesionālā daļa, 1. pants ar nosaukumu “[likums par psihoterapeitiem]”), kā arī jaunu veselības aprūpes profesiju iekļaušanu obligātās veselības apdrošināšanas sistēmā (daļa, kas attiecas uz veselības apdrošināšanu, 2. pants ar nosaukumu “[SGB V] grozījums”).

    3

    Likums par psihoterapeitiem paredz, ka no 1999. gada 1. janvāra uz psihoterapeitiem, kas vēlas darboties atbilstoši režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, attiecas reģionu kvotu sistēma. Psihoterapeits, kas savu darbību uzsāk kādā reģionā, šo darbību atbilstoši režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, var veikt tikai tad, ja to psihoterapeitu skaits, kuri darbojas šajā reģionā, nepārsniedz konkrētu skaitu, kas atbilst tam, kāds reģionam ir nepieciešams.

    4

    Likumā par psihoterapeitiem tomēr ir noteikumi, saskaņā ar kuriem pat tad, ja kādam reģionam nepieciešamo psihoterapeitu skaits ir pārsniegts, tie, kas minētajā reģionā jau ir uzsākuši darbību un kas šo darbību veic atbilstoši sistēmai, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, arī turpmāk var izmantot vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām par tarifiem, ja viņi izpilda SGB V 95. panta 10. un 11. punktā paredzētos nosacījumus (turpmāk tekstā — “pārejas noteikumi”).

    5

    Šis 95. panta 10. punkts par psihoterapeitiem izsniegtajām atļaujām ir formulēts šādi:

    “Aprūpi, ko paredz vienošanās ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, var nodrošināt psihoterapeiti, kas:

    1)

    līdz 1998. gada 31. decembrim ir izpildījuši akreditācijas nosacījumus atbilstoši likuma par psihoterapeitiem 12. pantam un kvalifikācijas nosacījumus atbilstoši 95.c panta otrās daļas 3. punktam un ir iesnieguši atļaujas pieteikumu;

    2)

    līdz 1999. gada 31. martam ir iesnieguši akreditācijas dokumentu;

    3)

    laikā no 1994. gada 25. jūlija līdz 1997. gada 24. jūnijam ir piedalījušies obligātās veselības apdrošināšanas kašu dalībnieku ambulatorā psihoterapeitiskā aprūpē.

    Atļauju izsniegšanas komisijai jālemj par atļauju pieteikumiem līdz 1999. gada 30. aprīlim.”

    6

    Minētais 95. panta 11. punkts par psihoterapeitiem piešķirtajām pilnvarām paredz:

    “Aprūpi, ko paredz vienošanās ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, var nodrošināt psihoterapeiti, kas:

    1)

    līdz 1998. gada 31. decembrim ir izpildījuši akreditācijas nosacījumus atbilstoši likuma par psihoterapeitiem 12. pantam [..] un ir iesnieguši pieteikumu par papildu kvalifikāciju;

    2)

    līdz 1999. gada 31. martam ir iesnieguši akreditācijas dokumentu;

    3)

    laikā no 1994. gada 25. jūlija līdz 1997. gada 24. jūnijam ir piedalījušies obligātās veselības apdrošināšanas kašu dalībnieku ambulatorā psihoterapeitiskā aprūpē.

    Atļauju izsniegšanas komisijai jālemj par atļauju pieteikumiem līdz 1999. gada 30. aprīlim.”

    7

    Vārdu “piedalīties” obligātās veselības apdrošināšanas kašu dalībnieku ambulatorā psihoterapeitiskā aprūpē laikā no 1994. gada 25. jūnija līdz 1997. gada 24. jūnijam (turpmāk tekstā — “atskaites periods”), kas ir paredzēts SGB V 95. panta 10. punkta 3. apakšpunktā un 11. punkta 3. apakšpunktā, Bundessozialgericht ir interpretējusi 2000. gada 8. novembra spriedumā (B 6 KA 52/00 R, turpmāk tekstā — “2000. gada 8. novembra spriedums”). Tādējādi uzskata, ka psihoterapeits ir izpildījis minētajās normās paredzēto nosacījumu, ja atskaites periodā viņš ir nostrādājis 250 stundas, nodrošinot aprūpi, nepārtrauktā sešu līdz divpadsmit mēnešu laika posmā. Turklāt vietai, kur minētās stundas ir nostrādātas, ir jābūt tai pašai, attiecībā uz kuru ir iesniegts atļaujas pieteikums darbības veikšanai.

    Pirmstiesas procedūra

    8

    Komisija uzsāka EKL 226. pantā paredzēto tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi, 2000. gada 30. oktobrī Vācijas Federatīvajai Republikai nosūtot brīdinājuma vēstuli, kurā tā apgalvo, ka pārejas noteikumi ir pretrunā EKL 43. pantam. Komisija norāda, ka šī dalībvalsts nav ievērojusi pienākumus, ko tai uzliek šis pants, jo tā uzskatīja, ka aizsargājama iepriekšēja darbība ir tikai tāda profesionālā darbība, kas veikta Vācijas obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros, izslēdzot jebkuru citu līdzīgu profesionālo darbību, kura veikta citā dalībvalstī.

    9

    Vācijas Federatīvā Republika savus apsvērumus saistībā ar šo brīdinājuma vēstuli izteica 2001. gada 12. janvāra vēstulē.

    10

    Tā kā Komisija nebija apmierināta ar šo atbildi, tā 2001. gada 21. decembrī pieņēma argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai to izpildītu divos mēnešos no tā saņemšanas dienas.

    11

    Ar 2002. gada 20. marta vēstuli Vācijas Federatīvā Republika sniedza atbildi uz šo argumentēto atzinumu, uzsverot, ka nepiekrīt Komisijas nostājai.

    12

    Tā kā Komisija nebija apmierināta ar šo atbildi, tā cēla šo prasību.

    Par prasību

    Par pieņemamību

    13

    Vācijas Federatīvā Republika izsaka iebildi par nepieņemamību, kas balstīta uz četriem pamatiem, proti:

    EK līguma pašreizēja pārkāpuma neesamība;

    attiecīgās pienākumu neizpildes nebūtiskais raksturs;

    intereses celt prasību neesamība un

    strīda priekšmeta paplašināšana.

    Par Līguma pašreizēja pārkāpuma neesamību

    14

    Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka prasība nav vērsta pret Līguma normu pašreizēju pārkāpumu, bet ka tā ir saistīta tikai ar agrākiem faktiem, kas radušies laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim. Tā uzsver, ka jau apmēram septiņus gadus nevienu lēmumu par atļaujas piešķiršanu vai pilnvarošanu vairs nevar pieņemt, pamatojoties uz pārejas noteikumiem. Līdz ar to nepastāv tāda pienākumu neizpilde, sakarā ar kuru varētu celt prasību atbilstoši EKL 226. pantam.

    15

    Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tas, vai pastāv pienākumu neizpilde, ir jānovērtē atkarībā no dalībvalsts situācijas argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās (skat. it īpaši 2005. gada 27. oktobra spriedumu lietā C-525/03 Komisija/Itālija, Krājums, I-9405. lpp., 14. punkts).

    16

    Tādējādi ir jāpārbauda, vai minētajā datumā strīdīgais tiesiskais regulējums joprojām radīja sekas (šajā sakarā skat. 2003. gada 10. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās C-20/01 un C-28/01 Komisija/Vācija, Recueil, I-3609. lpp., 34. un 37. punkts; 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C-125/03 Komisija/Vācija, Krājumā nav publicēts, 12. un 13. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Itālija, 16. punkts).

    17

    Šajā sakarā ir svarīgi norādīt, ka Komisijas prasība attiecas uz pārejas noteikumiem vai “iegūtajām tiesībām” tiktāl, ciktāl tie iespēju savu darbību veikt atbilstoši režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, paredz tikai tiem psihoterapeitiem, kas savu darbību atskaites periodā ir veikuši kādā Vācijas reģionā sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un neparedz šo iespēju piešķirt psihoterapeitiem, kas savu darbību tajā pašā periodā ir veikuši ārpus Vācijas sadarbībā ar citas dalībvalsts slimokasēm.

    18

    Jāsecina, ka pēdējiem minētajiem iespēja izmantot pārejas noteikumus ir liegta bez laika ierobežojuma. Tā tieši pretēji ir pastāvīga un ilgst līdz argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigām.

    19

    Šī situācija atšķiras no tās, kāda pastāvēja lietā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums Komisija/Itālija. Kā izriet no minētā sprieduma 16. punkta, prasība sakarā ar pienākumu neizpildi attiecas tikai uz vienu rīkojumu, kas vairs nebija piemērojams argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās, nevis līgumiem, ko varēja noslēgt, pamatojoties uz to. Savukārt šī prasība ir vērsta pret to, ka pārejas noteikumi tiek attiecināti tikai uz tiem psihoterapeitiem, kas savu darbību ir veikuši kādā Vācijas reģionā sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un ka netiek ņemta vērā līdzīga profesionālā darbība, kuru psihoterapeiti veikuši citās dalībvalstīs.

    20

    No tā izriet, ka pārejas noteikumi, kas tiek aplūkoti šajā lietā, joprojām rada sekas dienā, kas ir jāņem vērā, novērtējot prasības pieņemamību, un ka tādējādi pirmā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

    Par norādītās pienākumu neizpildes nebūtisko raksturu

    21

    Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka gadījumā, ja tiktu atklāts Līguma normu pārkāpums, tas katrā ziņā būtu nebūtisks, tādējādi tas nevarētu pamatot tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi.

    22

    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka atbilstoši EKL 226. pantā paredzētajai procedūrai Komisija var vērsties Tiesā, ja tā uzskata, ka dalībvalsts nav izpildījusi kādu no pienākumiem, ko tai uzliek Līgums. Šajā pantā nav neviena nosacījuma, kas būtu saistīts ar pienākumu neizpildes smaguma pakāpi. Kā izriet no pastāvīgās judikatūras, Komisijai ir jānovērtē, cik lietderīgi ir celt prasību pret kādu dalībvalsti, jānosaka normas, ko tā ir pārkāpusi, un jāizvēlas brīdis, kad pret attiecīgo dalībvalsti uzsākt tiesvedību sakarā ar pienākumu neizpildi, un apsvērumi, kas pamato šo izvēli, nevar ietekmēt prasības pieņemamību (skat. 2005. gada 8. decembra spriedumu lietā C-33/04 Komisija/Luksemburga, Krājums, I-10629. lpp., 66. punkts). No tā izriet, ka par jebkuru Līguma pārkāpumu neatkarīgi no tā smaguma pakāpes var celt prasību atbilstoši minētajam pantam.

    23

    Tā rezultātā iebilde par nepieņemamību, kas ir balstīta uz pienākumu neizpildes iespējamo nebūtisko raksturu, ir jānoraida.

    Par intereses celt prasību neesamību

    24

    Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Komisijai nebija intereses celt prasību šajā lietā. Ceļot prasību, tā faktiski vēlējās aizstāvēt divu Austrijas psihoterapeitu, kuru situāciju tā ir izklāstījusi, intereses, kas tiek aizstāvētas valsts iestādēs un ir pamatā strīdiem, kuri joprojām tiek izskatīti valsts tiesās. Komisija tādējādi aizstāv privātpersonu intereses pret dalībvalsti. Taču dalībvalstīm ir iespēja izmantot tiesību aizsardzības līdzekļus, kas tām ir pieejami valsts tiesās.

    25

    Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka atbilstoši kompetencei, kas Komisijai piešķirta EKL 226. pantā, tai nav jāpierāda, ka pastāv interese celt prasību. Komisijas uzdevums ir pēc savas ierosmes un vispārējās interesēs rūpēties par to, lai dalībvalstis piemērotu Kopienu tiesības, un atklāt, ka pastāv iespējama no tām izrietošu pienākumu neizpilde, lai to izbeigtu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Luksemburga, 65. punkts). Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 22. punktā, Komisijai ir jānovērtē, cik lietderīgi ir celt prasību pret dalībvalsti.

    26

    Tādējādi iebilde par nepieņemamību, kas ir balstīta uz intereses celt prasību neesamību, ir jānoraida.

    Par strīda priekšmeta paplašināšanu

    27

    Vācijas Federatīvā Republika arī norāda, ka, tikai iesniedzot prasības pieteikumu, Komisija pirmoreiz ir apgalvojusi, ka pārejas noteikumi var radīt draudus psihoterapeitu, kas nodibinājušies Vācijā, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, jo tie rada viņiem šķērsli pārcelties uz citu dalībvalsti atskaites periodā. Komisijas arguments paplašina strīda priekšmetu, ko tā bija aprakstījusi pirmstiesas procedūrā, un tāpēc tas nav pieņemams.

    28

    Jānorāda, ka jau 1999. gada 10. novembra vēstulē Vācijas Federatīvajai Republikai, uz kuru ir norāde brīdinājuma vēstulē, Komisijas kompetentie dienesti šai dalībvalstij bija pauduši savas šaubas par pārejas noteikumu saderību ar Līguma normām par brīvību veikt uzņēmējdarbību tiktāl, ciktāl tās neparedz, ka kompetentās Vācijas iestādes ņem vērā darbību, ko psihoterapeiti veic citas dalībvalsts obligātās apdrošināšanas ietvaros. Tāpat arī brīdinājuma vēstulē ir iekļauta vispārēja norāde uz to, ka netiek ņemta vērā darbība, kas veikta neatkarīgi no Vācijas obligātās apdrošināšanas sistēmas. Jāsecina, ka šāds iebildums varēja attiekties gan uz citas dalībvalsts psihoterapeitiem, gan uz Vācijas psihoterapeitiem, kas ir nodibinājušies citās dalībvalstīs.

    29

    Tādējādi pat tad, ja Komisijas argumenti, ko tā izteikusi pirmstiesas procedūras laikā, attiecas tikai uz citu dalībvalstu psihoterapeitu brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu, tas, ka, iesniedzot prasības pieteikumu, skaidri tiek norādīts uz dažu Vācijas izcelsmes psihoterapeitu brīvības veikt uzņēmējdarbību apdraudējumu, ir nevis jauns iebildums, kas atšķiras no sākotnēji izteiktā iebilduma, bet gan tikai tā papildinājums.

    30

    Līdz ar to iebilde par nepieņemamību, kas ir balstīta uz strīda priekšmeta paplašināšanu, ir jānoraida.

    31

    Tā kā visi nepieņemamības iemesli ir noraidīti, prasība ir jāizskata pēc būtības.

    Par lietas būtību

    Lietas dalībnieku argumenti

    32

    Komisija apgalvo, ka pārejas noteikumu saturs norāda uz brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.

    33

    Šie noteikumi ir atkāpe no kvotu režīma, kas ir piemērojama tikai tiem psihoterapeitiem, kuri atskaites periodā ir aprūpējuši pacientus Vācijas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Savukārt psihoterapeiti, kas minētajā periodā nodrošinājuši aprūpi citas dalībvalsts obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros, nevar izmantot šo atkāpi.

    34

    Tādējādi pārejas noteikumi nav piemērojami visiem tiem psihoterapeitiem, kas Vācijā ir nodibinājušies laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz pārejas perioda beigām, proti, 1998. gada 31. decembrim, jo no 1997. gada 1. janvāra šie psihoterapeiti vairs nevar izpildīt nosacījumu par 250 nostrādātām stundām Vācijas obligātās apdrošināšanas sistēmas ietvaros nepārtrauktā vismaz sešus mēnešus ilgā laika posmā atskaites periodā. Komisija uzsver, ka no 1997. gada 1. janvāra līdz atskaites perioda beigām, proti, 1997. gada 24. jūnijam, bija atlicis mazāk nekā sešus mēnešus ilgs laika posms.

    35

    Šī izslēgšana ietekmē galvenokārt tos psihoterapeitus, kas nodibinājušies citās dalībvalstīs un kas ir izmantojuši savas tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim uzsākot uzņēmējdarbību Vācijā. Tā ietekmē arī tos psihoterapeitus, kas nodibinājušies Vācijā un kas izmantojuši savas tiesības uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, uzsākot uzņēmējdarbību citā dalībvalstī atskaites periodā, un atgriezušies Vācijā līdz 1999. gada 1. janvārim.

    36

    Komisija minēto izslēgšanu raksturo, balstoties uz situāciju, kādā atrodas divi austriešu psihoterapeiti, kas attiecīgi 1998. gada 1. janvārī un 1. oktobrī uzsākuši uzņēmējdarbību tajos Vācijas reģionos, attiecībā uz kuriem tika uzskatīts, ka tajos ir pārmērīgi daudz psihoterapeitu saskaņā ar likumu par psihoterapeitiem. No minētajiem datumiem ieinteresētās personas strādāja Vācijas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmas ietvaros, bet nevarēja saņemt atļauju izvēlētajos reģionos veikt uzņēmējdarbību kā psihoterapeiti, kuri ir noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, saskaņā ar SGB V 95. panta 10. punktu. Komisija norāda, ka Vācijas iestādes nav ņēmušas vērā šo psihoterapeitu profesionālo pieredzi, kas atskaites periodā gūta Austrijas režīma, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, ietvaros un kas sniegtās aprūpes stundu skaita ziņā atbilda tai, kas bija prasīta Vācijas tiesu praksē.

    37

    Komisija uzskata, ka no Tiesas judikatūras un it īpaši no 1991. gada 7. maija sprieduma lietā C-340/89 Vlassopoulou (Recueil, I-2357. lpp.) izriet, ka darbība, ko šie psihoterapeiti veic citās dalībvalstīs šo dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros, ir jāņem vērā, lai pārbaudītu, vai viņiem var piemērot pārejas noteikumus.

    38

    Tas, ka noteikumi, kas tiek aplūkoti šajā prasībā sakarā ar pienākumu neizpildi, ir pārejas pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt iegūtās tiesības, neatbrīvo Vācijas Federatīvo Republiku no pienākuma ievērot Līguma normas par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Šajā gadījumā pārejas noteikumu piemērošana dažiem psihoterapeitiem, kas nodibinājušies citās dalībvalstīs, neapdraud to mērķi. Tas, ka šie noteikumi tiek piemēroti tikai tiem psihoterapeitiem, kas ir nodibinājušies Vācijā, līdz ar to ir nesamērīgs pasākums.

    39

    Komisija pakārtoti piebilst, ka pārejas noteikumu diskriminējošais raksturs attiecībā uz psihoterapeitiem, kas nodibinājušies citās dalībvalstīs, ir īpaši acīmredzams tiktāl, ciktāl faktiski netiek uzskatīts, ka psihoterapeits, kas nodibinājies Vācijā, jau ir strādājis reģionā, kurā viņš vēlas uzsākt uzņēmējdarbību. Citiem vārdiem sakot, tā kā psihoterapeits, kas ir nodibinājies Vācijā, attiecīgajos gados ir strādājis Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros un ir nostrādājis nepieciešamo stundu skaitu, viņš varētu lūgt, lai viņam piemēro vienošanos par tarifiem ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, kaut arī viņš uzsāk uzņēmējdarbību citā reģionā.

    40

    Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka pārejas noteikumi nav diskriminējoši. To mērķis ir aizsargāt esošās situācijas, ko ir vērts aizsargāt, proti, situācijas, kādās atrodas psihoterapeiti, kas uzsākuši uzņēmējdarbību kādā Vācijas reģionā, kurā viņi ir strādājuši konkrētu laika posmu atbilstoši režīmam, kas paredz vienošanos par tarifiem ar sociālās apdrošināšanas institūcijām. Likumdevējs ir vēlējies, lai šīs personas nebūtu spiestas pārcelties uz citu vietu un zaudēt savus klientus. No pašu attiecīgo situāciju rakstura izriet, ka tās var rasties tikai Vācijas teritorijā.

    41

    Šī dalībvalsts apgalvo, ka 2000. gada 8. novembra spriedumā Bundessozialgericht ir interpretējusi pārejas noteikumus tādā veidā, ka tie ir piemērojami tikai tām personām, kas vēlas, lai arī turpmāk tām tiktu piemērota vienošanās par tarifiem ar sociālās apdrošināšanas institūcijām tajā Vācijas reģionā, kurā tās jau bija uzsākušas savu uzņēmējdarbību, nevis personām, kuras vēlas mainīt reģionu. Līdz ar to Komisija ir nepamatoti apgalvojusi, ka šie noteikumi ir piemērojami neatkarīgi no reģiona, kurā Vācijas psihoterapeits vēlas uzsākt uzņēmējdarbību, un ir nepareizi secinājusi, ka vieta un it īpaši dalībvalsts, kurā šāds darbs saskaņā ar vienošanos par tarifiem ar sociālās apdrošināšanas institūcijām ir veikts, nevar būt noteicoša.

    42

    Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā Vlassopoulou nav tāds, uz kuru šajā gadījumā var atsaukties. Lieta, kurā taisīts minētais spriedums, bija saistīta ar to, ka nebija ņemta vērā advokātu profesionālā pieredze citās dalībvalstīs. Šajā gadījumā citā dalībvalstī iegūtā profesionālā pieredze pilnībā ir ņemta vērā, lai darbotos psihoterapeita profesijā Vācijā, un tādējādi tiesu prakse, kas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā Vlassopoulou, ir pilnībā ievērota. Tādējādi rodas jautājums, vai atbilstoši likumam par psihoterapeitiem psihoterapeita pašreizējā situācija ir tāda, kas ir aizsargājama, citiem vārdiem sakot, vai viņš ir veicis savu profesionālo darbību konkrētā vietā attiecīgajā laika posmā. Minētajā spriedumā lietā Vlassopoulou nav aplūkots šāds gadījums.

    43

    Šī dalībvalsts uzsver, ka, izstrādājot šos pārejas noteikumus, nebija vajadzības ņemt vērā pieredzi, ko psihoterapeiti guvuši citā dalībvalstī, jo iepriekšējā darbība, kas veikta ārpus Vācijas, nebija tieši tāda, lai aizsargātu iegūtās tiesības. Pārejas noteikumu samērīguma vērtējumam nevajadzētu būt atkarīgam no tā, vai ir ņemti vērā šie psihoterapeiti.

    44

    Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka tad, ja atkāpe būtu jāattiecina arī uz psihoterapeitiem no citām dalībvalstīm, ņemot vērā saskaņā ar vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām nostrādātās stundas savas izcelsmes dalībvalstī, viņi, kā to apgalvo Komisija, galu galā būtu nostādīti labvēlīgākā situācijā nekā psihoterapeiti, kas nodibinājušies Vācijā un kas nevar atsaukties uz saskaņā ar vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām nostrādātajām stundām ārpus reģiona, attiecībā uz kuru viņi lūdz izsniegt atļauju veikt uzņēmējdarbību.

    Tiesas vērtējums

    — Ievada piezīme

    45

    Lai pārbaudītu pārejas noteikumu saderību ar EKL 43. pantu, tie ir jāanalizē, ņemot vērā, kā šos noteikumus ir interpretējusi Bundessozialgericht savā 2000. gada 8. novembra spriedumā.

    46

    Tam, ka Vācijas iestādes šos noteikumus varētu būt nepareizi piemērojušas pirms minētā sprieduma taisīšanas, nav nozīmes, lai novērtētu minēto noteikumu spēkā esamību.

    47

    Tādējādi kā atskaites punkts ir jāņem pārejas noteikumu interpretācija, ko ir sniegusi Bundessozialgericht un saskaņā ar kuru tas, ka vieta, kur psihoterapeits ir strādājis atskaites periodā, un vieta, kur viņš vēlas veikt uzņēmējdarbību no 1999. gada 1. janvāra, ir viena un tā pati, ir priekšnoteikums, lai varētu piemērot pārejas noteikumus.

    Par norādīto pienākumu neizpildi

    48

    Ja psihoterapeita darbības nav saskaņotas, dalībvalstu kompetencē principā ir paredzēt nosacījumus minēto darbību veikšanai. Tām tomēr šī kompetence šajā jomā jāīsteno, ievērojot pamatbrīvības un it īpaši brīvību veikt uzņēmējdarbību, kas ir garantēta EKL 43. pantā (šajā sakarā skat. 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C-58/98 Corsten, Recueil, I-7919. lpp., 31. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Vlassopoulou, 9. punkts).

    49

    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis pants nepieļauj tādus valsts pasākumus, kas pat tad, ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas tautības dēļ, Kopienas pilsoņiem, to skaitā tās dalībvalsts pilsoņiem, kas ir pieņēmusi pasākumu, var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu. Citādi ir tikai tad, ja šādu pasākumu var pamatot ar primāriem vispārējo interešu iemesliem ar noteikumu, ka tas ir atbilstošs, lai garantētu izvirzītā mērķa sasniegšanu, un ka pasākums nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (skat. it īpaši 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C-19/92 Kraus, Recueil, I-1663. lpp., 32. punkts; 2002. gada 17. oktobra spriedumu lietā C-79/01 Payroll u.c., Recueil, I-8923. lpp., 26. un 28. punkts, kā arī 2005. gada 21. aprīļa spriedumu lietā C-140/03 Komisija/Grieķija, Krājums, I-3177. lpp., 27. un 34. punkts).

    50

    Tādējādi ir jāpārbauda, vai pārejas noteikumi ir brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums un attiecīgā gadījumā vai šis ierobežojums var būt pamatots.

    — Par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojuma esamību

    51

    Atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Vlassopoulou, Komisija apgalvo, ka pārejas noteikumi apdraud brīvību veikt uzņēmējdarbību tiktāl, ciktāl tajos nav ņemta vērā profesionālā pieredze, ko atskaites periodā ieguvuši psihoterapeiti, kuri nodibinājušies citās dalībvalstīs šo valstu režīma, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, ietvaros.

    52

    Šajā sakarā ir skaidrs, ka psihoterapeitiem, kuri nodibinājušies ārpus Vācijas teritorijas un kas savu profesionālo darbību veikuši tādu slimokašu ietvaros, kuras nav Vācijas slimokases, un kas savu uzņēmējdarbības vietu ir pārcēluši uz Vāciju laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim, nevar piemērot pārejas noteikumos paredzēto atkāpi. Turklāt šī iespēja ir liegta arī tiem psihoterapeitiem, kas nodibinājušies Vācijā un kas savu profesionālo darbību veikuši citas dalībvalsts slimokases ietvaros pirms atgriešanās Vācijā minētajā laika posmā. Gan vienā, gan otrā gadījumā pieredze, kas iegūta atbilstoši citas dalībvalsts režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas iestādēm, netiek ņemta vērā.

    53

    Kaut arī šie psihoterapeiti tāpat kā divi Komisijas minētie austriešu psihoterapeiti ir izvēlējušies uzsākt uzņēmējdarbību kādā Vācijas reģionā, kurā likumā par psihoterapeitiem noteiktās maksimālās kvotas ir pārsniegtas, viņi nevar turpināt veikt savu profesionālo darbību saskaņā ar režīmu, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām. Ja viņiem netiek piemērots šis režīms, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, viņi var rēķināties tikai ar privātiem klientiem un nodrošināt aprūpi, kuras izmaksas netiek segtas no obligātās veselības apdrošināšanas, kas var būtiski apgrūtināt viņu profesionālo darbību vai pat likt viņiem to pārtraukt.

    54

    Pārejas noteikumi ir piemērojami visiem psihoterapeitiem neatkarīgi no viņu tautības, līdz ar to psihoterapeitus, kas ir nodibinājušies Vācijā, šie noteikumi ietekmē tieši tāpat kā psihoterapeitus, kas ir nodibinājušies citās dalībvalstīs, ja viņi ir mainījuši reģionu un laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim ir uzsākuši uzņēmējdarbību kādā Vācijas reģionā, kurā kvotas ir pārsniegtas. Tomēr ir jāsecina, ka dubulta prasība, kas ir izvirzīta ieinteresētajām personām, pirmkārt, lai tās savu darbību būtu veikušas kādā Vācijas reģionā saskaņā ar Vācijas režīmu, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, atskaites periodā un, otrkārt, lai viņas iesniedz atļaujas pieteikumu attiecībā uz to pašu reģionu, būtībā var būt labvēlīgāka psihoterapeitiem, kas ir nodibinājušies Vācijā, nekā tiem, kuri šajā periodā nodibinājušies citās dalībvalstīs.

    55

    Tādējādi pārejas noteikumos paredzētā prasība ir nelabvēlīga personām, kas ir izmantojušas savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, un, tieši pretēji, ir labvēlīga tām, kuras nav mainījušas savas uzņēmējdarbības veikšanas vietu vai kuras to ir mainījušas viena un tā paša Vācijas reģiona ietvaros. No tā izriet, ka minētā prasība, pirmkārt, rada kaitējumu psihoterapeitiem, kuri nodibinājušies kādā no dalībvalstīm, izņemot Vācijas Federatīvo Republiku, kuru pieredze atbilstoši viņu izcelsmes valsts režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, stundu skaita un ilguma ziņā ir līdzvērtīga pārejas noteikumos paredzētajai pieredzei, un kuri laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim ir nodibinājušies Vācijā, un, otrkārt, rada kaitējumu psihoterapeitiem, kas nodibinājušies Vācijā un kas savu darbību atskaites periodā ir veikuši citā dalībvalstī un laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim ir atsākuši savu uzņēmējdarbību Vācijā.

    56

    Jāatgādina, ka Tiesa jau ir spriedusi par likumu, kas piemērojams tādā pašā veidā un kurā tiesību piešķiršana bija padarīta atkarīga no tā, vai ir izpildīts nosacījums par dzīvesvietu kādā no dalībvalsts reģioniem, un kas tādējādi bija labvēlīgāks valsts pilsoņiem un nelabvēlīgs citu dalībvalstu pilsoņiem, atzīstot, ka tas ir pretrunā EKL 12. pantā paredzētajam nediskriminācijas principam (šajā sakarā attiecībā uz tiesībām sniegt mutvārdu paskaidrojumus savā dzimtajā valodā skat. 1998. gada 24. novembra spriedumu lietā C-274/96 Bickel un Franz, Recueil, I-7637. lpp., 26. punkts).

    57

    Ņemot vērā minēto spriedumu, ir jāuzskata, ka nosacījums, lai psihoterapeits savu darbību būtu veicis kādā no Vācijas reģioniem atbilstoši Vācijas režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, kurš ir saistīts ar prasību, lai viņš būtu nodibinājies kādā no Vācijas reģioniem, ir psihoterapeitu, kas nodibinājušies citā dalībvalstī, brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums.

    58

    Runājot par šī sprieduma 55. punktā minēto otro personu kategoriju, proti, psihoterapeitiem, kas nodibinājušies Vācijā un kas atskaites periodā ir izmantojuši savu brīvību veikt uzņēmējdarbību, nodibinoties citā dalībvalstī, ir jānorāda, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos būtu pretrunā tas, ka Eiropas Savienības pilsonim dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, varētu piemērot nelabvēlīgāku režīmu nekā tas, kāds viņam tiktu piemērots, ja viņš nebūtu izmantojis Līgumā paredzētās brīvības pārvietošanās jomā (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C-224/98 D’Hoop, Recueil, I-6191. lpp., 30. punkts, un šajā sakarā 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-224/02 Pusa, Recueil, I-5763. lpp., 20. punkts).

    59

    Šī argumentācija pēc analoģijas attiecas uz personām, kas ir izmantojušas savu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tiktāl, ciktāl pārejas noteikumi ir nelabvēlīgāki psihoterapeitiem, kas ir nodibinājušies Vācijā un kas atskaites periodā savu uzņēmējdarbību ir veikuši ārpus šīs dalībvalsts, bet pēc tam līdz 1999. gada 1. janvārim ir atgriezušies Vācijā, nekā tiem, kuri tajā pašā periodā ir palikuši minētajā dalībvalstī, ir jāsecina, ka šie noteikumi nav saderīgi ar Līguma noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību, ja vien tiem nav nekāda pamatojuma.

    60

    Tādējādi Komisija pamatoti uzskatīja, ka pārejas noteikumi ir Kopienas psihoterapeitu, to skaitā Vācijas psihoterapeitu, brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojums.

    61

    Jāpārbauda, vai šiem noteikumiem tomēr ir pamatojums.

    — Par pamatojuma esamību

    62

    Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka psihoterapeiti, kas atskaites periodā ir nodibinājušies kādā no Vācijas reģioniem un kas kā klientus ir ieguvuši pacientus, kuri ir pakļauti Vācijas obligātajai veselības apdrošināšanai, ir pelnījuši īpašu aizsardzību. Šie klienti ir uzskatāmi par iegūtajām tiesībām. Tādējādi ir nozīme tam, ka šie psihoterapeiti nav spiesti slēgt savu praksi, sākot no 1999. gada 1. janvāra, un līdz ar to zaudēt savus klientus.

    63

    Jāuzskata, ka iegūto tiesību, ko veido pastāvīgs pacientu skaits pēc vairākiem profesionālās darbības gadiem, aizsardzība ir primārs vispārējo interešu iemesls. Dalībvalsts var uzskatīt, ka šādā gadījumā ir nepieciešams aizsargāt klientus un vienlaikus arī to profesionāļu darbību, kurus skar attiecīgu pasākumu pieņemšana.

    64

    Jāuzskata, ka pārejas noteikumi, kas ievieš atkāpi no likuma par psihoterapeitiem, lai aizsargātu personas, kuras ir nodibinājušās Vācijā atskaites periodā un kas savu darbību veic atbilstoši Vācijas režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, var aizsargāt šo personu iegūtās tiesības, ierobežojot psihoterapeitu, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, skaitu neatkarīgi no vajadzībām.

    65

    Tomēr ir nozīme tam, ka šie noteikumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu šo mērķi (1995. gada 30. novembra spriedums lietā C-55/94 Gebhard, Recueil, I-4165. lpp., 37. punkts).

    66

    Lai novērtētu pārejas noteikumu samērīgumu, ir jāpārbauda, vai minētā mērķa sasniegšanai bija nepieciešams šos noteikumus attiecināt tikai uz tiem psihoterapeitiem, kas atskaites periodā ir darbojušies sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un neņemt vērā līdzīgu darbību, kuru psihoterapeiti veikuši atbilstoši citu dalībvalstu režīmam, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām.

    67

    Citiem vārdiem sakot, ir jānoskaidro, vai tad, ja būtu ņemta vērā pēdējo minēto darbība, būtu bijis apdraudēts pārejas noteikumu mērķis.

    68

    Vispirms ir jāsecina, ka iepriekš minētais apstāklis nebūtu ietekmējis to psihoterapeitu iegūto tiesību aizsardzību, kas atskaites periodā nodibinājušies Vācijā. Tas būtu izpaudies kā citu psihoterapeitu aizsardzība un nekādā veidā nebūtu ietekmējis pirmo minēto stāvokli.

    69

    Rodas jautājums, vai šī aizsardzība būtu apdraudējusi mērķi ierobežot psihoterapeitu, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, skaitu neatkarīgi no vajadzībām.

    70

    Šajā sakarā netiek apstrīdēts, ka minētās aizsardzības rezultātā būtu varējis palielināties psihoterapeitu, kuri noslēguši vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, skaits neatkarīgi no vajadzībām. Tomēr, tā kā tika atļauts izdarīt atkāpi no likuma par psihoterapeitiem, lai aizsargātu psihoterapeitus, kas nodibinājušies Vācijā līdz likuma spēkā stāšanās dienai, Vācijas Federatīvajai Republikai bija jāņem vērā tas, vai bija nepieciešams šo atkāpi attiecināt tikai uz tām personām, kas bija nodibinājušās tās teritorijā atskaites periodā, izslēdzot visas tās personas, kas šajā pašā periodā bija nodibinājušās citā dalībvalstī. Tiktāl, ciktāl pēdējās minētās tikai bija izmantojušas savu pamatbrīvību, tās principā arī ir pelnījušas, ka tiek aizsargāta viņu darbība, uz kuru attiecas vienošanās ar sociālās apdrošināšanas institūcijām Vācijā. Citādi varētu būt vien tad, ja šīs aizsardzības rezultātā pārejas noteikumiem zustu mērķis, proti, ļaut ierobežotam skaitam psihoterapeitu darboties saskaņā ar vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām neatkarīgi no vajadzībām.

    71

    Kā Komisija to ir norādījusi un pretēji tam, ko apgalvo Vācijas Federatīvā Republika, attiecīgo psihoterapeitu skaits bija neliels. Tika skarti psihoterapeiti, kas laikā no 1997. gada 1. janvāra līdz 1998. gada 31. decembrim bija uzsākuši uzņēmējdarbību Vācijā, un to skaitā tie, kas sadarbībā ar citas dalībvalsts slimokasēm bija veikuši darbību, kura irlīdzīga tai, kas minēta SGB V 95. pantā.

    72

    Jāsecina arī, ka pārejas noteikumos, ko ir paredzējis Vācijas likumdevējs, nav nekādas skaitliski noteiktas maksimālās robežas. Pieprasot, lai atskaites periodā, proti, trīs gadu periodā, psihoterapeiti, kas vēlas, lai viņiem tiktu piemēroti pārejas noteikumi, savu darbību būtu veikuši sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, šis likumdevējs tikai ir noteicis pamatprasības, kuras var izpildīt lielāks vai mazāks skaits psihoterapeitu. Vācijas Federatīvā Republika nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas varētu norādīt, ka tas, ka ir ņemti vērā psihoterapeiti, kas vienā un tajā pašā laika posmā savu darbību veikuši atbilstoši citu dalībvalstu obligātās apdrošināšanas sistēmai, skartu tādu skaitu personu, kas apdraudētu pārejas noteikumu mērķi.

    73

    Līdz ar to ir jāuzskata, ka tas, ka nav ņemti vērā visi psihoterapeiti, kas atskaites periodā savu darbību ir veikuši ārpus Vācijas sistēmas, kas paredz vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, ir nesamērīgs pasākums.

    74

    Vācijas Federatīvā Republika turklāt norāda, ka, pārejas noteikumus piemērojot šiem psihoterapeitiem, nelabvēlīgā stāvoklī tika nostādīti psihoterapeiti, kas nodibinājušies citās dalībvalstīs, salīdzinājumā ar tiem, kuri nodibinājušies citos Vācijas reģionos.

    75

    Šis arguments tomēr nav noteicošais. Tas, ka citu dalībvalstu iedzīvotājiem, kas atsaucas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību, tiek piemēroti atšķirīgi nosacījumi, var būt nepieciešams, lai būtu ievērotas normas par brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādējādi, kaut arī psihoterapeitiem, kas atskaites periodā nodibinājušies ārpus Vācijas teritorijas, ir priekšrocība salīdzinājumā ar tiem psihoterapeitiem, kuri tajā pašā periodā ir nodibinājušies kādā Vācijas reģionā un pēc tam ir mainījuši reģionu, ar šo apstākli nepietiek, lai mainītu secinājumu par pārejas noteikumu nesamērīgo raksturu.

    76

    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka, pārejas noteikumus vai “iegūtās tiesības”, kas ļauj psihoterapeitiem saņemt atļauju vai akreditācijas apliecību neatkarīgi no spēkā esošajām normām par vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, attiecinot tikai uz tiem psihoterapeitiem, kuri savu darbību ir veikuši kādā Vācijas reģionā sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un neņemot vērā līdzīgu profesionālo darbību, ko veic psihoterapeiti citās dalībvalstīs, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. pants.

    Par tiesāšanās izdevumiem

    77

    Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, jāpiespriež Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

     

    Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) ar šo pasludina:

     

    1)

    pārejas noteikumus vai “iegūtās tiesības”, kas ļauj psihoterapeitiem saņemt atļauju vai akreditācijas apliecību neatkarīgi no spēkā esošajām normām par vienošanos ar sociālās apdrošināšanas institūcijām, attiecinot tikai uz tiem psihoterapeitiem, kuri savu darbību ir veikuši kādā Vācijas reģionā sadarbībā ar Vācijas slimokasēm, un neņemot vērā līdzīgu profesionālo darbību, ko veic psihoterapeiti citās dalībvalstīs, Vācijas Federatīvā Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 43. pants;

     

    2)

    Vācijas Federatīvā Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

     

    [Paraksti]


    ( *1 ) Tiesvedības valoda — vācu.

    Top