—

Finanzamt Oschatz vārdā — T. Martins [T. Martin], pārstāvis,

—

Zweckverband zur Trinkwasserversorgung und Abwasserbeseitigung Torgau-Westelbien vārdā — F. Šmits [F. Schmidt], Steuerberater,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma] un U. Forsthofs [U. Forsthoff], pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā — I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. Fjengo [G. Fiengo], avvocato dello Stato,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — D. Triandafilu [D. Triantafyllou], pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir par jēdziena “ūdens piegāde”/“ūdensapgāde” interpretāciju, kas minēts Padomes 1977. gada 17. maija Sestās direktīvas 77/388/EEK par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem — Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (OV L 145, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 2001. gada 19. janvāra Direktīvu 2001/4/EK (OV L 22, 17. lpp.; turpmāk tekstā — “Sestā direktīva”), D pielikuma 2. punktā un H pielikuma otrajā kategorijā.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Finanzamt Oschatz (turpmāk tekstā — “Finanzamt”) un Zweckverband zur Trinkwasserversorgung und Abwasserbeseitigung Torgau-Westelbien, (dzeramā ūdens apgādes un apgabala notekūdeņu savākšanas Torgau-Westelbien pašvaldību apvienība, turpmāk tekstā — “Zweckverband”) par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā — “PVN”) samazinātas likmes piemērošanu vai nepiemērošanu nekustamā īpašuma hidrauliskās iekārtas individuālai pieslēgšanai ūdensapgādes tīklam.

3

Sestās direktīvas 4. panta 5. punkts ir formulēts šādi:

“Valstis, reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, kā arī citus publisko tiesību subjektus neuzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz darbībām vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes, pat ja tās šo darbību vai darījumu sakarā ievāc nodokļus, iemaksas, ziedojumus vai maksājumus.

Tomēr, iesaistoties šādās darbībās vai darījumos, tās uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz minētajām darbībām vai darījumiem, ja to uzlūkošana par personām, kas nav nodokļu maksātāji, radītu nozīmīgus konkurences traucējumus.

Katrā ziņā šīs iestādes uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas.

[..]”

4

Minētās direktīvas D pielikuma 2. punktā īpaši minēta ūdens piegāde.

5

Šīs direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

“Pievienotās vērtības nodokļa pamatlikmi [standartlikmi] katra dalībvalsts nosaka procentos no summas, kam uzliek nodokli; preču piegādei un pakalpojumu sniegšanai pamatlikme [standartlikme] ir vienāda. [..]

[..]

Dalībvalstis var piemērot arī vienu vai divas samazinātas likmes. Šīs likmes nosaka kā procentuālo daļu no apliekamās summas, tās nevar būt mazākas par 5 %, un tās piemēro tikai to kategoriju precēm un pakalpojumiem, kas norādīti H pielikumā.

[..]”

6

Sestās direktīvas H pielikuma ar virsrakstu “Piegādājamo preču un sniedzamo pakalpojumu saraksts, uz kuriem var attiecināt pazeminātas [samazinātas] PVN likmes” otrajā kategorijā ir minēta ūdensapgāde.

7

Saskaņā ar 1999. gada Likuma par apgrozījuma nodokli (Umsatzsteuergesetz 1999, turpmāk tekstā — “UStG”) 1. panta 1. punkta pirmo daļu, kas bija piemērojama pamata lietas faktu laikā, apgrozījuma nodokli piemēro preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanai, ko uzņēmējs pret atlīdzību veic valstī savas uzņēmējdarbības ietvaros.

8

Saskaņā ar UStG 2. panta 3. punkta pirmo daļu juridiskas personas, kas ir publisko tiesību subjekti, komercdarbību vai profesionālo darbību veic tikai tās komercuzņēmumu ietvaros. Saskaņā ar Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli (Körperschaftsteuergesetz) 4. panta 3. punktu par komercuzņēmumiem cita starpā ir uzskatāmi arī tie uzņēmumi, kas nodarbojas ar ūdens piegādi iedzīvotājiem.

9

Atbilstoši UStG 12. panta 1. punktam par jebkādu apliekamu apgrozījumu nodoklis sasniedz 16 % no nodokļa bāzes.

10

Tomēr minētā panta 2. punktā paredzēts, ka nodokļa likme ir samazināta līdz 7 % no apgrozījuma attiecībā uz minētā likuma 2. pielikumā uzskaitīto lietu, starp kurām šī pielikuma 34. punktā ir minēts ūdens, piegādi, importu un iegādi Kopienas iekšienē.

11

Zweckverband nodrošina dzeramā ūdens apgādi un notekūdeņu savākšanu vairāku Torgau-Westelbien apgabala pilsētu un pašvaldību labā. Šajā nolūkā minētās apvienības darbība ietver dzeramā ūdens novadīšanu caurulēs, pievadīšanu, attīrīšanu un piegādi tās klientiem, proti, īpašniekiem, kuru nekustamais īpašums ir pieslēgts ūdensapgādes tīklam. Šajos ietvaros šī apvienība pēc tās klientu lūguma veic individuālu pieslēgumu ūdensapgādes tīkliem, par to saņemot vienreizēju atlīdzību, kas atbilst minētās darbības izmaksām. Šis pieslēgums paliek Zweckverband īpašumā.

12

Uzskatot, ka minētais pieslēgums ir atsevišķs no ūdensapgādes, Finanzamt nolēma tam piemērot PVN standartlikmi, ko paredz valsts tiesiskais regulējums.

13

Zweckverband pēc nesekmīgas sūdzības iesniegšanas Finanzamt vērsās Finanzgericht Sachsen (Saksijas Finanšu tiesa), apgalvojot, ka minētais individuālais pieslēgums ir jāpakļauj tādai pašai samazinātai PVN likmei, kāda ir piemērota ūdensapgādei.

14

Finanzgericht Sachsen apmierināja Zweckverband prasību, uzskatot, ka ūdensapgāde un individuālais pieslēgums ūdensapgādes tīkliem valsts tiesiskā regulējuma, ar kuru ir transponēta Sestā direktīva, izpratnē ir vienots “ūdensapgādes” pakalpojums.

15

Finanzamt par šo lēmumu iesniedza kasācijas sūdzību Bundesfinanzhof (Federālā Finanšu tiesa).

16

Tāpat kā lietas dalībnieki, iesniedzējtiesa pieņem, ka, veicot individuālo pieslēgumu, Zweckverband atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam rīkojās kā uzņēmums. Tomēr šī tiesa precizē, ka no tiesas sēdē pamata lietā paustajiem minēto lietas dalībnieku mutiskajiem apsvērumiem izriet, ka Zweckverband darbojas saskaņā ar publisko tiesību nolikumu un publisko tiesību formās, kas ir arguments pret šīs apvienības pakļaušanu PVN nodoklim, ievērojot Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta noteikumus.

17

Attiecībā uz piemērojamo PVN likmi minētā tiesa atgādina, ka pirms Federālās finanšu ministrijas (Bundesministerium der Finanzen) 2000. gada 4. jūlija vēstules individuālais pieslēgums bija uzskatāms par ūdensapgādes papildu pakalpojumu.

18

Šī tiesa tāpat sliecas domāt, ka minētais pieslēgums ietilpst ūdensapgādē, bet uzskata, ka šis jautājums ir atkarīgs no Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta normu un tās H pielikuma otrās kategorijas interpretācijas.

19

Šajos apstākļos Bundesfinanzhof nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai jēdziens “ūdens piegāde”/“ūdensapgāde” [..] Sestās direktīvas [..] (D pielikuma 2. punkts un H pielikuma [otrā] kategorija) nozīmē aptver ūdensapgādes tīkla pieslēgšanu nekustamā īpašuma īpašnieka ūdensvadam (t.s. “individuālais pieslēgums”), ko ūdensapgādes uzņēmējsabiedrība veic par īpaši aprēķinātu atlīdzību?”

20

Savos apsvērumos Finanzamt un Vācijas valdība ir paudušas šaubas par prejudiciālā jautājuma atbilstību tiktāl, ciktāl tas attiecas uz Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktu, jo pamata prāvā netiek izskatīts jautājums par to, vai Zweckverband ir uzskatāma par PVN maksātāju.

21

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālu jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Kopienu tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamata prāvas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetu, ja problēma ir hipotētiska vai arī ja Tiesas rīcībā nav tādu vajadzīgo faktisko un tiesību apstākļu, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (skat. it īpaši 2002. gada 19. februāra spriedumu lietā C-35/99 Arduino, Recueil, I-1529. lpp., 25. punkts, un 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-13/05 Chacón Navas, Krājums, I-6467. lpp., 33. punkts).

22

Tomēr šajā lietā neviens nosacījums nav izpildīts.

23

Lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu valsts tiesa, kurai ir iesniegta izskatīšanai PVN lieta, sīki apraksta pamata lietas faktiskos apstākļus un piemērojamās tiesību normas.

24

Turklāt tā uzdod Tiesai jautājumu par PVN piemērojamām Kopienu tiesībām un it īpaši par jēdzienu “ūdens piegāde”/“ūdensapgāde”, kas minēts Sestās direktīvas D pielikumā un H pielikumā, lai varētu izvērtēt, vai jāuzskata, ka individuālā pieslēgšana ūdensapgādes tīkliem ietilpst minētajā piegādē/apgādē.

25

Lai gan strīds pamata lietā ir principā par samazinātas PVN likmes piemērošanu minētajai darbībai kā izņēmumu no PVN standartlikmes piemērošanas, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa šaubās arī par to, vai Zweckverband ir uzskatāma par PVN maksātāju, kas ir priekšnosacījums PVN likmes piemērošanai šai darbībai.

26

Tādējādi lūgtā Kopienu tiesību interpretācija, kura nav hipotētiska, ir saistīta ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem un priekšmetu.

27

Līdz ar to uzdotais jautājums ir pieņemams.

28

Uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, pirmkārt, saistībā ar Sestās direktīvas 4. panta 5. punktu un tās D pielikuma 2. punktu un pēc tam, otrkārt, saistībā ar minētās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā, to aplūkojot kopā ar tās H pielikuma otro kategoriju, minētās samazinātās PVN likmes piemērošanu.

29

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa it īpaši jautā, vai individuālais pieslēgums ūdensapgādes tīkliem ietilpst ūdens piegādē, kas minēta Sestās direktīvas D pielikuma 2. punktā.

30

Definīcijas neesamības dēļ Sestajā direktīvā jāatgādina, ka, interpretējot Kopienu tiesību normu, piemēram, minētās direktīvas D pielikuma 2. punktu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, ko paredz tiesiskais regulējums, kurā tā ietilpst (šajā sakarā skat. it īpaši 2000. gada 19. septembra spriedumu lietā C-156/98 Vācija/Komisija, Recueil, I-6857. lpp., 50. punkts, un 2006. gada 6. jūlija spriedumu lietā C-53/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I-6215. lpp., 20. punkts).

31

No Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas izriet, ka, paredzot, ka publisko tiesību subjektus uzskata par nodokļa maksātājiem attiecībā uz D pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja tās neveic tik niecīgā apjomā, ka ir nenozīmīgas, ar šo normu ir ieviests ierobežojums attiecībā uz noteikumu, saskaņā ar kuru šie subjekti nav uzskatāmi par nodokļa maksātājiem, kas papildina ierobežojumus, kuri izriet no šā panta pirmajā daļā paredzētā nosacījuma, proti, ka runa ir par darbībām, ko tie veic kā valsts iestādes, un no tā paša panta otrajā daļā noteiktā izņēmuma gadījumā, ja attiecīgo darbību neaplikšana ar nodokli radītu nozīmīgus konkurences traucējumus. Minētā panta trešā daļa nodrošina, ka dažas saimnieciskās darbības kategorijas, kuru nozīmība izriet no to mērķa, nav atbrīvotas no PVN tādēļ, ka tās veic publisko tiesību subjekti kā valsts iestādes (skat. 1989. gada 17. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 231/87 un 129/88 Comune di Carpaneto Piacentino u.c., Recueil, 3233. lpp., 26. punkts).

32

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka ūdens piegādi raksturo iedzīvotāju nodrošināšana ar ūdeni un, kā to uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 43. punktā, šī piegāde tiek īstenota ar fiksētu tīklu, kas paredzēti pakalpojumu sniegšanai šiem iedzīvotājiem, palīdzību.

33

Turklāt no lēmuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu un Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet, ka, veicot individuālo pieslēgumu fiksētiem ūdensapgādes tīkliem, Zweckverband uzstāda ūdensvadus, kas nekustamā īpašuma hidrauliskās iekārtas ļauj pieslēgt minētajiem tīkliem.

34

Ir skaidrs, ka bez šī pieslēguma nekustamā īpašuma īpašnieka vai lietotāja nodrošināšana ar ūdeni nav iespējama. Tātad šis pieslēgums ir būtisks šai nodrošināšanai ar ūdeni.

35

Ņemot vērā, pirmkārt, ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta trešās daļas mērķis, kas atgādināts šī sprieduma 31. punktā, ir nodrošināt, ka pakalpojuma sniedzēja publiskas personas statusa dēļ no PVN nav atbrīvotas noteikta nozīmīguma saimnieciskās darbības kategorijas, kas minētas D pielikumā un kuru starpā ir ūdens piegāde, otrkārt, ka ūdens piegādi raksturo iedzīvotāju nodrošināšana ar ūdeni un, visbeidzot, ka individuālais pieslēgums ir nepieciešams šai nodrošināšanai ar ūdeni, ir jāuzskata, ka minētais pieslēgums ietilpst šī pielikuma 2. punktā minētajā ūdens piegādē.

36

No tā izriet, ka pat gadījumā, kad Zweckverband veic individuālo pieslēgumu kā valsts iestāde Sestās direktīvas 4. panta 5. punkta pirmās daļas izpratnē, saskaņā ar minētā panta trešo daļu tā ir uzskatāma par nodokļu maksātāju attiecībā uz šo pieslēgumu.

37

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Sestās direktīvas 4. panta 5. punkts un tās D pielikuma 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā pielikumā minētajā ūdens piegādē ietilpst individuālā pieslēgšana, kas — kā pamata lietā — ietver ūdensvadu uzstādīšanu, kas nekustamā īpašuma hidrauliskās iekārtas ļauj pieslēgt fiksētiem ūdensapgādes tīkliem, un līdz ar to publisko tiesību subjekts, kas darbojas kā valsts iestāde, ir uzskatāms par nodokļu maksātāju attiecībā uz šo darbību.

38

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa arī jautā, vai individuālais pieslēgums fiksētiem ūdensapgādes tīkliem ietilpst ūdensapgādē, kas noteikta Sestās direktīvas H pielikuma otrajā kategorijā.

39

No Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta izriet, ka vienas vai divu samazināto PVN likmju piemērošana ir iespēja, ko dalībvalstis var izmantot, atkāpjoties no principa, saskaņā ar kuru ir piemērojama standartlikme. Turklāt saskaņā ar šo normu samazinātas PVN likmes var tikt piemērotas tikai precēm un pakalpojumiem, kas norādīti H pielikumā.

40

Lai gan Sestā direktīva neietver ūdensapgādes definīciju, no tās normām arī neizriet, ka šis jēdziens būtu jāinterpretē atšķirīgi no pielikuma, kurā tas minēts. Tā kā individuālais pieslēgums ir nepieciešams iedzīvotāju nodrošināšanai ar ūdeni, kā tas izriet no šī sprieduma 34. punkta, ir jāuzskata, ka tas ietilpst arī ūdensapgādē, kas minēta Sestās direktīvas H pielikuma otrajā kategorijā.

41

Tomēr ir arī jāuzsver, ka Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkta tekstā nav noteikts, ka šī norma būtu interpretējama kā prasība piemērot samazinātu likmi tikai tad, ja tā attiecas uz visiem ūdensapgādes aspektiem atbilstoši tās pašas direktīvas H pielikumam; līdz ar to nav izslēgta selektīva samazinātas likmes piemērošana ar nosacījumu, ka tā nerada nekādu konkurences traucējuma risku (pēc analoģijas skat. 2003. gada 8. maija spriedumu lietā C-384/01 Komisija/Francija, Recueil, I-4395. lpp., 27. punkts).

42

Ir jāatgādina, ka samazināto PVN likmju, kas ir zemākas nekā Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktā standartlikme, ieviešana un uzturēšana ir pieļaujama tikai tad, ja tās nepārkāpj nodokļu neitralitātes principu, kas piemīt kopējai PVN sistēmai un kas nepieļauj no PVN viedokļa atšķirīgi izvērtēt līdzīgus pakalpojumus, starp kuriem pastāv konkurence (skat. it īpaši 2001. gada 3. maija spriedumu lietā C-481/98 Komisija/Francija, Recueil, I-3369. lpp., 21. un 22. punkts, kā arī 2003. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-109/02 Komisija/Vācija, Recueil, I-12691. lpp., 20. punkts).

43

Tātad, ievērojot nodokļu neitralitātes principu, kas piemīt kopējai PVN sistēmai, dalībvalstīm ir iespēja piemērot samazinātu PVN likmi ūdensapgādes, kas noteikta Sestās direktīvas H pielikuma otrajā kategorijā, konkrētiem un specifiskiem aspektiem, tādiem kā individuālais pieslēgums.

44

Šajos apstākļos uz prejudiciālo jautājumu ir arī jāatbild, ka Sestās direktīvas 12. panta 3. punkta a) apakšpunkts un tās H pielikuma otrā kategorija ir jāinterpretē tādējādi, ka ūdensapgādē ietilpst individuālā pieslēgšana, kas — kā pamata lietā — ietver ūdensvadu uzstādīšanu, kura nekustamā īpašuma hidrauliskās iekārtas ļauj pieslēgt fiksētiem ūdensapgādes tīkliem. Turklāt dalībvalstis samazinātu PVN likmi var piemērot konkrētiem un specifiskiem ūdensapgādes aspektiem, tādiem kā pamata lietā aplūkojamā individuālā pieslēgšana, ar nosacījumu, ka tiek ievērots nodokļu neitralitātes princips, kas piemīt kopējai PVN sistēmai.

45

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: