—

Porto Antico di Genova SpA vārdā – I. Viljoti [I. Vigliotti], avvocato,

—

Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz M. Masella Duči Teri [M. Massella Ducci Teri], avvocato dello Stato,

—

Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un Ž. K. Grasija [J.-C. Gracia], pārstāvji,

—

Īrijas vārdā – D. O’Hagans [D. O’Hagan] un N. O’Hanlons [N. O’Hanlon], pārstāvji, kuriem palīdz A. Astons [A. Aston], SC,

—

Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un P. van Hinnekens [P. van Ginneken], pārstāvji,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Kruse [A. Kruse], pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – K. Vaita [C. White], pārstāve, kurai palīdz Dž. Stratforda [J. Stratford], barrister,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – E. Traversa [E. Traversa] un L. Flinns [L. Flynn], pārstāvji, kuriem palīdz A. Kolabjanki [A. Colabianchi], avvocato,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 21. panta 3. punkta otro daļu Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4253/88, kas paredz noteikumus Regulas (EEK) Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz dažādu struktūrfondu savstarpējās sadarbības, no vienas puses, un to sadarbības ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem, no otras puses, koordinēšanu (OV L 374, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93 (OV L 193, 20. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 4253/88”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Agenzia delle Entrate – Ufficio di Genova 1 (Ieņēmumu dienesta Dženovas birojs, turpmāk tekstā – “Agenzia”) un sabiedrību Porto Antico di Genova SpA (turpmāk tekstā – “Porto Antico”) par tāda Porto Antico lūguma noraidīšanu, ar kuru lūgts atmaksāt summas, ko šī sabiedrība ir samaksājusi par 2000. gadu kā juridisko personu ienākumu nodokli un reģionālo uzņēmējdarbības nodokli.

3

Ar virsrakstu “Maksājumi” Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otrā daļa noteic:

“Maksājumi jāizmaksā galasaņēmējiem, neveicot nekādus atskaitījumus vai ieturējumus, kā rezultātā varētu samazināties finanšu atbalsta summa, uz ko tiem ir tiesības.” [Neoficiāls tulkojums]

4

Republikas prezidenta 1986. gada 22. decembra Dekrēta Nr. 917 (1986. gada 31. decembraGURI kārtējais pielikums Nr. 302, turpmāk tekstā – “Prezidenta dekrēts Nr. 917/86”) 55. panta 3. punkts – redakcijā, kas ir piemērojama pamata prāvai, – noteica:

“Par ārkārtas ienākumiem uzskata arī [šo]:

5

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecībā uz juridisko personu ienākumu nodokli un reģionālo uzņēmējdarbības nodokli Porto Antico saskaņā ar Prezidenta dekrēta Nr. 917/86 55. panta 3. punkta b) apakšpunktu savā nodokļu deklarācijā par 2000. gadu bija iekļāvusi subsīdijas, ko tā bija saņēmusi no Kopienu struktūrfondiem un Ligūrijas reģiona par 1994.–1999. plānošanas gadu.

6

2002. gada 22. aprīlīPorto Antico, uzskatot, ka ir pieļāvusi kļūdu, iekļaujot minētās subsīdijas tās ar nodokli apliekamā ienākuma par 2000. gadu aprēķinā, iesniedza sūdzību Agenzia, lūdzot atmaksāt summas, kuras šī sabiedrība, kā tā uzskata, bija samaksājusi nepamatoti. Šajā sūdzībā tā norādīja, ka Prezidenta dekrēta Nr. 917/86 55. panta 3. punkta b) apakšpunkts bija pretrunā ar Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otro daļu.

7

Tā kā Agenzia nesniedza atbildi, kas ir līdzvērtīgi klusējot izteiktam lēmumam noraidīt Porto Antico sūdzību, Porto Antico cēla prasību Commissione tributaria provinciale di Genova [Dženovas Pirmās instances nodokļu tiesa], kura ar 2003. gada 10. aprīļa spriedumu to apmierināja un uzdeva atmaksāt šīs sabiedrības nepamatoti samaksātās summas.

8

2004. gada 10. martāAgenzia iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu Commissione tributaria regionale di Genova [Dženovas Reģionālā nodokļu tiesa]. Tā, šauboties par Prezidenta dekrēta Nr. 917/86 55. panta 3. punkta b) apakšpunkta saderību ar Regulu Nr. 4253/88, uzskatīja, ka ir jāaptur tiesvedība un ir jāuzdod Tiesai šādi prejudiciāli jautājumi:

9

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tāds valsts nodokļu tiesiskais regulējums kā Prezidenta dekrēta Nr. 917/86 55. panta 3. punkta b) apakšpunkts, ar ko ar nodokli apliekamo ienākumu aprēķinā iekļauj Kopienu struktūrfondu piešķirtās subsīdijas.

10

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru – lai gan tiešie nodokļi ir dalībvalstu kompetencē, dalībvalstīm tā tomēr ir jāīsteno, ievērojot Kopienu tiesības (1995. gada 11. augusta spriedums lietā C-80/94 Wielockx, Recueil, I-2493. lpp., 16. punkts, un 2004. gada 7. septembra spriedums lietā C-319/02 Manninen, Krājums, I-7477. lpp., 19. punkts). It īpaši valsts tiesiskais regulējums nedrīkst traucēt ar Regulu Nr. 4253/88 izveidotā mehānisma funkcionēšanai (šajā sakarā skat. 1981. gada 10. marta spriedumu apvienotajās lietās 36/80 un 71/80 Irish Creamery Milk Suppliers Association u.c., Recueil, 735. lpp., 15. punkts).

11

Šajā sakarā minētās regulas 21. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka “maksājumi jāizmaksā galasaņēmējiem, neveicot nekādus atskaitījumus vai ieturējumus, kā rezultātā varētu samazināties finanšu atbalsta summa, uz ko tiem ir tiesības”.

12

No šīs normas formulējuma nepārprotami izriet, ka tā aizliedz veikt jebkādus ieturējumus no struktūrfondu saņēmējiem piešķirtajām subsīdijām. Jākonstatē, ka šis formulējums neizslēdz, ka ienākums, kurā ir iekļautas šīs subsīdijas, pamatojoties uz Prezidenta dekrētu Nr. 917/86, var tikt aplikts ar nodokli.

13

Jānorāda, ka Tiesa jau ir lēmusi par Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otrās daļas piemērošanas jomu jautājumā par summām, kas ir samaksātas kā Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF), “Garantiju” nodaļa, atbalsts. Tā nolēma, ka šajā tiesību normā minēto aizliegumu veikt atskaitījumus nevar interpretēt tikai formāli kā tādu, kas attiecas tikai uz atskaitījumiem, kuri faktiski ir veikti maksājumu izdarīšanas laikā, un ka tādējādi aizliegumam veikt jebkādus atskaitījumus noteikti jāattiecas uz visām izmaksām, kas tieši un cieši ir saistītas ar izmaksātajām summām (skat. 2006. gada 5. oktobra spriedumu lietā C-84/04 Komisija/Portugāle, Krājums, I-9843. lpp., 35. punkts).

14

No tā izriet, ka, lai noteiktu, vai ar Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otro daļu netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā izskatāmais, ir jāizvērtē, vai Prezidenta dekrētā Nr. 917/86 paredzētais nodokļa maksājums ir tieši un cieši saistīts ar Kopienu struktūrfondu piešķirtajām subsīdijām.

15

Šajā lietā, kā to norādīja ģenerāladvokāts savu secinājumu 28. punktā, Porto Antico saņemtā Kopienu subsīdiju summa ir viens no šīs sabiedrības aktīviem, kas, iespējams, kopā ar citiem ienākumiem, tiek ņemts vērā, aprēķinot ar ienākuma nodokli apliekamo apmēru, tādējādi uz šo summu tāpat kā uz visiem pārējiem Porto Antico ienākumiem piemērojot ar minēto prezidenta dekrētu izveidoto vispārējo nodokļu režīmu.

16

Taču ir jāatzīst, ka Prezidenta dekrētā Nr. 917/86 paredzētā aplikšana ar nodokli nav atkarīga no tā, vai pastāv Kopienu subsīdijas, kas pārskaitītas Porto Antico. Minētā aplikšana ar nodokli neatbilst maksājumam, kas ir īpaši saistīts ar finanšu atbalstu, kas tika piešķirts šai sabiedrībai, bet vienādi ir piemērojams visiem šīs sabiedrības ienākumiem.

17

Līdz ar to nevar apgalvot, ka pamata lietā apspriestais nodokļu maksājums, kā to paredz minētais prezidenta dekrēts, ir atskaitījums vai ieturējums Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otrās daļas izpratnē, kas samazina Kopienu struktūrfondu piešķirtās summas un kuram ir tieša un cieša saistība ar tām, lai arī ir iespējams, kā to norāda Porto Antico, precīzi noteikt valsts nodokļa apmēru, kas ir piemērojams šīm summām.

18

No tā izriet, ka atskaitījumi vai ieturējumi, kuru rezultātā tiek samazināta saņēmēja iegūtā tādu Kopienu subsīdiju summa, kurām nav tiešas un ciešas saiknes ar tādiem atskaitījumiem vai ieturējumiem kā tiem, kas izriet no Prezidenta dekrētā Nr. 917/86 paredzētā nodokļa maksājuma, netraucē efektīvi piemērot Regulā Nr. 4253/88 izveidoto mehānismu un tādējādi ar šo regulu tiek pieļauts ieviest šādus atskaitījumus vai ieturējumus.

19

Turklāt ir jāpiebilst, ka pretēji tam, ko uzskata Porto Antico, atšķirības, kas pastāv starp struktūrfondu finansējuma saņēmējiem tāpēc, ka Kopienu atbalsta summu dalībvalstīs apliek ar dažādām nodokļu likmēm, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas pārkāpj vienlīdzīgas attieksmes principu, kas prasa, lai salīdzināmas situācijas netiktu izskatītas atšķirīgi, ja vien tam nav objektīva pamata (skat. it īpaši 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-189/01 Jippes u.c., Recueil, I-5689. lpp., 129. punkts, un 2006. gada 12. septembra spriedumu lietā C-479/04 Laserdisken, Krājums, I-8089. lpp., 68. punkts).

20

Lai tas tā būtu, ir vajadzīgs, lai Kopienu atbalsta saņēmēju situācija būtu salīdzināma. Taču šis nav tas gadījums tāpēc, ka saņēmēji iegūst šo atbalstu, ņemot vērā attiecīgo katras dalībvalsts sociāli ekonomisko situāciju, un tāpēc, ka, tā kā Kopienu līmenī nav saskaņoti noteikumi ar nodokli apliekamā ienākuma noteikšanai, šajā jomā vēl joprojām dalībvalstu tiesiskajos regulējumos pastāv objektīvas atšķirības, neizbēgami radot šādas atšķirības starp minētajiem saņēmējiem.

21

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 4253/88 21. panta 3. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts nodokļu tiesiskais regulējums kā Prezidenta dekrēta Nr. 917/96 55. panta 3. punkta b) apakšpunkts, kas, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, ņem vērā Kopienu struktūrfondu piešķirtās subsīdijas.

22

Ņemot vērā uz pirmo jautājumu sniegto atbildi, nav jāatbild uz iesniedzējtiesas otro uzdoto jautājumu.

23

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

21. panta 3. punkta otrā daļa Padomes 1988. gada 19. decembra Regulā (EEK) Nr. 4253/88, kas paredz noteikumus Regulas (EEK) Nr. 2052/88 īstenošanai attiecībā uz dažādu struktūrfondu savstarpējās sadarbības, no vienas puses, un to sadarbības ar Eiropas Investīciju banku un citiem pastāvošajiem finanšu instrumentiem, no otras puses, koordinēšanu, ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1993. gada 20. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2082/93, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauts tāds valsts nodokļu tiesiskais regulējums kā 1986. gada 22. decembra Prezidenta dekrēta Nr. 917 55. panta 3. punkta b) apakšpunkts, kas, nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, ņem vērā Kopienu struktūrfondu piešķirtās subsīdijas.