—

Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie vārdā — A. van Lūvens [A. van Leeuwen], advocaat,

—

Eindes [Eind] vārdā — R. Ketvaru [R. Ketwaru], advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā — H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un K. Viselsa [C. Wissels], kā arī — M. de Hrāfe [M. de Grave], pārstāvji,

—

Čehijas valdības vārdā — T. Bočeks [T. Boček], pārstāvis,

—

Dānijas valdības vārdā — A. Jakobsens [A. Jacobsen], pārstāvis,

—

Vācijas valdības vārdā — M. Lumma [M. Lumma] un K. Šulce-Bāra [C. Schulze-Bahr], pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā — K. Georgiadis [K. Georgiadis] un K. Boskovits [K. Boskovits], kā arī — Z. Hadzipavlu [Z. Chatzipavlou], pārstāvji,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā — Ī. O’Nīla [E. O’Neill], pārstāve, kurai palīdz S. Mūra [S. Moore], barrister,

—

Eiropas Kopienu Komisijas vārdā — Ž. Rozē [G. Rozet] un M. van Bēks [M. van Beek], pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz to, kā interpretēt EKL 18. pantu, Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulu (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1992. gada 27. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2434/92 (OV L 245, 1. lpp., turpmāk tekstā — “Regula Nr. 1612/68”), un Padomes 1990. gada 28. jūnija Direktīvu 90/364/EEK par tiesībām uz dzīvesvietu [uzturēšanās tiesībām] (OV L 180, 26. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Eindi [Eind], Surinamas pilsoni, un Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie (ministrs imigrācijas un integrācijas jautājumos) par Staatssecretaris van Justitie (tieslietu valsts sekretārs, turpmāk tekstā — “valsts sekretārs”) lēmumu, ar kuru viņai tika atteikta uzturēšanās atļauja.

3

Regulas Nr. 1612/68 10. pantā ir noteikts:

“1.   Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu [neatkarīgi no pilsonības] drīkst apmesties:

[..].”

4

Direktīvas 90/364 1. pants ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis piešķir tiesības uz dzīvesvietu citu dalībvalstu pilsoņiem, kam nav šādu tiesību saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktu noteikumiem, un to ģimenes locekļiem, kā definēts 2. punktā, ar nosacījumu, ka šiem pilsoņiem un to ģimenes locekļiem uzņēmējā dalībvalstī ir pilna apdrošināšana slimības gadījumiem un ir pietiekami daudz līdzekļu, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr tie šajā valstī dzīvo.

[..]

2.   Tiesības apmesties uz dzīvi citā dalībvalstī kopā ar personu, kurai ir tiesības uz dzīvesvietu, neatkarīgi no pilsonības ir šādām personām:

[..].”

5

2000. gada 23. novembra Likuma par ārvalstniekiem (Vreemdelingenwet, Staatblad 2000, Nr. 495) 1. panta e) punktā ir paredzēts, ka “Kopienas pilsoņi” ir:

6

Saskaņā ar Likuma par ārvalstniekiem 1. panta h) punktu “pagaidu uzturēšanās atļauja” ir vīza, kas ļauj uzturēties ilgāk par trim mēnešiem un ko ārvalstnieks personīgi pieprasa Nīderlandes Karalistes diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā izcelsmes vai pastāvīgās dzīvesvietas valstī, un ko izsniedz minētā pārstāvniecība.

7

Likuma par ārvalstniekiem 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā tieslietu ministram ir piešķirtas tiesības pieņemt, noraidīt vai neizskatīt lūgumu izsniegt termiņuzturēšanās atļauju. Saskaņā ar šī paša panta 2. punktu uz termiņuzturēšanās atļauju attiecas ierobežojumi, kas ir saistīti ar mērķi, kādam uzturēšanās tiek atļauta.

8

Likuma par ārvalstniekiem 16. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka lūgumu izsniegt termiņuzturēšanās atļauju var noraidīt, ja ārvalstniekam nav derīgas pagaidu uzturēšanās atļaujas, kuras izsniegšana ir bijusi pamatota ar mērķi, kas atbilst lūguma izsniegt uzturēšanās atļauju mērķim.

9

2000. gada februārī Einds [Eind], Nīderlandes pilsonis, ieradās Apvienotajā Karalistē, kur viņš atrada darbu. Vēlāk viņam pievienojās viņa meita Reičela [Rachel], kas dzimusi 1989. gadā un kas ieradās tieši no Surinamas.

10

Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumu Apvienotās Karalistes iestādes 2001. gada 4. jūnijā darīja Eindam zināmu, ka viņam ir tiesības uzturēties šajā dalībvalstī saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68. Ar tās pašas dienas vēstuli viņa meita tika informēta, ka kā Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklei viņai ir tās pašas tiesības. Einds tā rezultātā saņēma uzturēšanās karti, kas derīga no 2001. gada 6. jūnija līdz 2006. gada 6. jūnijam.

11

2001. gada 17. oktobrī Einds un viņa meita iebrauca Nīderlandē. Meita reģistrējās Amsterdamas policijā un lūdza viņai izsniegt uzturēšanās atļauju atbilstoši Likuma par ārvalstniekiem 14. pantam.

12

Administratīvajā komisijā, kam bija jāizskata šis lūgums, Einds paziņoja, ka kopš [viņa] atgriešanās Nīderlandē viņš saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu un ka viņš nav nedz bijis nodarbināts, nedz meklējis darbu, jo bija slims. Tomēr viņš arī apgalvoja, ka ir piedalījies pārrunās Banenmarkt (Nodarbinātības dienests), lai atgrieztos darba tirgū, un ka viņš gaida nākamās pārrunas. No lietas materiāliem izriet arī tas, ka Einds Nīderlandē ir iegādājies apdrošināšanu slimības gadījumiem.

13

Ar 2002. gada 2. janvāra lēmumu valsts sekretārs noraidīja Eindes iesniegto lūgumu, jo viņai nebija pagaidu uzturēšanās atļaujas. Turklāt šajā lēmumā bija precizēts, ka nevienai personai jebkāda veida uzturēšanās atļauju nevar piešķirt, pamatojoties uz to, ka viņa ir Kopienu pilsoņa ģimenes locekle. Kaut arī viņas tēvs bija uzturējies dalībvalstī, kas nav Nīderlandes Karaliste, atgriežoties šajā valstī, viņš nebija veicis patiesu un faktisku darbību un nebija ekonomiski neaktīvs iedzīvotājs EK līguma nozīmē. Šajos apstākļos Eindu vairs nevarēja uzskatīt par Kopienu pilsoni Likuma par ārvalstniekiem nozīmē.

14

Eindes iesniegtā sūdzība par minēto lēmumu tika noraidīta ar valsts sekretāra 2002. gada 5. jūlija lēmumu. Tomēr ar 2004. gada 20. oktobra spriedumu Rechtbank te ’s-Gravenhage (Hāgas apgabaltiesa), atsaucoties uz 1992. gada 7. jūlija spriedumu lietā C-370/90 Singh (Recueil, I-4265. lpp.) un 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C-292/89 Antonissen (Recueil, I-745. lpp.), atcēla valsts sekretāra 2002. gada 5. jūlija lēmumu un nosūtīja lietu atpakaļ Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie sūdzības atkārtotai izskatīšanai.

15

Šajos apstākļos Minister voor Vreemdelingenzaken en Integratie par minēto spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Raad van State, kas, uzskatot, ka Kopienu tiesības nesniedz viennozīmīgu atbildi strīdā, kas tai nodots izskatīšanai, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Savos rakstveida apsvērumos un tiesas sēdē Apvienotās Karalistes valdība norādīja, ka uzturēšanās atļauja, ko Einde ieguva šajā dalībvalstī, viņai tika izsniegta saskaņā ar valsts tiesībām, nevis pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu. Šī valdība precizēja, ka šāda uzturēšanās atļauja neatspoguļo Kopienu tiesībās paredzētu pienākumu, bet gan drīzāk politisku izvēli, kas izdarīta, ņemot vērā valsts tiesisko regulējumu.

17

Savukārt no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka ar 2001. gada 4. jūnija vēstuli Apvienotās Karalistes iestādes informēja Eindi, ka viņai kā Kopienas darba ņēmēja ģimenes loceklei bija tiesības uzturēties šajā dalībvalstī saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68.

18

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka, īstenojot EKL 234. pantā paredzēto sadarbības procedūru, nevis Tiesas, bet valsts tiesas kompetencē ir konstatēt faktus, ar kuriem ir saistīts strīds, un izdarīt no tiem secinājumus, lai pieņemtu atbilstošu lēmumu (skat. it īpaši 1999. gada 16. septembra spriedumu lietā C-435/97 WWF u.c., Recueil, I-5613. lpp., 32. punkts, un 2001. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-510/99 Tridon, Recueil, I-7777. lpp., 28. punkts).

19

Tādējādi uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ņemot vērā pieņēmumu, uz ko ir atsaukusies iesniedzējtiesa, proti, ka Einde dzīvoja Apvienotajā Karalistē, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu.

20

Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai gadījumā, ja Kopienu darba ņēmējs atgriežas dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, Kopienu tiesības uzliek šīs valsts iestādēm pienākumu atzīt trešās valsts pilsonim, kas ir šī darba ņēmēja ģimenes loceklis, tiesības iebraukt un uzturēties tikai tāpēc vien, ka dalībvalstī, kur darba ņēmējs ir strādājis algotu darbu, šim trešās valsts pilsonim bija piešķirta derīga uzturēšanās atļauja, kas izsniegta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu.

21

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem darba ņēmēja, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, bet strādā algotu darbu citā dalībvalstī, laulātais un viņu bērni, kuri ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā, drīkst tajā apmesties kopā ar darba ņēmēju neatkarīgi no viņu pilsonības.

22

No Regulas Nr. 1612/68 piektā apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir novērst šķēršļus, kas apgrūtina darba ņēmēju mobilitāti, “īpaši attiecībā uz darba ņēmēja tiesībām apvienoties ar savu ģimeni un nosacījumiem, saskaņā ar kuriem šo ģimeni integrē uzņēmējā valstī”.

23

Tiesības apvienoties ar ģimeni saskaņā ar Regulas Nr. 1612/68 10. pantu nepiešķir migrējošā darba ņēmēja ģimenes locekļiem tiešas tiesības uz brīvu pārvietošanos, jo šī tiesību norma drīzāk attiecas uz migrējošu darba ņēmēju, kura ģimenes loceklis ir trešās valsts pilsonis (attiecībā uz Regulas Nr. 1612/68 11. pantu skat. 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C-10/05 Mattern un Cikotic, Krājums, I-3145. lpp., 25. punkts).

24

No tā izriet, ka uz trešās valsts pilsoņa, kas ir Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklis, tiesībām apmesties kopā ar viņu var atsaukties tikai tajā dalībvalstī, kur šis darba ņēmējs dzīvo.

25

Saskaņā ar Regulu Nr. 1612/68 uzturēšanās atļauja, ko kādas dalībvalsts iestādes ir izsniegušas trešās valsts pilsonim, kas ir Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklis, ir spēkā tikai šīs dalībvalsts teritorijā.

26

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, uz pirmā jautājuma a) punktu ir jāatbild tā, ka, Kopienu darba ņēmējam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, Kopienu tiesības neuzliek šīs valsts iestādēm pienākumu trešās valsts pilsonim, kas ir šī darba ņēmēja ģimenes loceklis, atzīt tiesības iebraukt un uzturēties tajā tikai tāpēc vien, ka uzņemošajā dalībvalstī, kurā pēdējais minētais ir strādājis algotu darbu, šim trešās valsts pilsonim ir piešķirta derīga uzturēšanās atļauja, kas izsniegta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1612/68 10. pantu.

27

Uzdodot šos jautājumus, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai, darba ņēmējam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pēc tam, kad citā dalībvalstī viņš ir strādājis algotu darbu, trešās valsts pilsonim, kas ir šī darba ņēmēja ģimenes loceklis, atbilstoši Kopienu tiesībām ir tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, ja pēdējais minētais tajā neveic patiesu un faktisku saimniecisku darbību. Iesniedzējtiesa arī jautā, vai tas, ka trešās valsts pilsonim pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī, kurā darba ņēmējs ir strādājis algotu darbu, nebija uzturēšanās tiesību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, var ietekmēt minētā pilsoņa uzturēšanās tiesības.

28

Vispirms ir jāatgādina, ka dalībvalsts pilsoņu tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā, nestrādājot tajā nekādu algotu darbu vai pašnodarbinātas personas statusā, nav beznosacījuma tiesības. Saskaņā ar EKL 18. panta 1. punktu tiesības uzturēties dalībvalstīs ir ikvienam Savienības pilsonim, ievērojot Līgumā noteiktos ierobežojumus un nosacījumus, kā arī tā īstenošanai paredzētos noteikumus (šajā sakarā skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C-456/02 Trojani, Krājums, I-7573. lpp., 31. un 32. punkts, kā arī 2004. gada 19. oktobra spriedumu lietā C-200/02 Zhu un Chen, Krājums, I-9925. lpp., 26. punkts).

29

Kā viens no šiem ierobežojumiem un nosacījumiem no Direktīvas 90/364 1. panta 1. punkta pirmās daļas izriet, ka dalībvalstis var pieprasīt, lai ekonomiski neaktīviem Savienības pilsoņiem, kas vēlas iegūt tiesības uzturēties to teritorijā, un viņu ģimenes locekļiem uzņemošajā dalībvalstī būtu pilna apdrošināšana slimības gadījumiem un pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par apgrūtinājumu uzņemošās dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, kamēr tie šajā valstī dzīvo.

30

Uzturēšanās tiesības, kas ir ekonomiski neaktīva Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem saskaņā ar Direktīvas 90/364 1. panta 2. punktu, ir saistītas ar Savienības pilsoņa uzturēšanās tiesībām, kas viņam ir saskaņā ar Kopienu tiesībām.

31

Pamata lietā, ņemot vērā, ka Einds ir Nīderlandes pilsonis, viņam nevar atteikt tiesības uzturēties Nīderlandes Karalistē, ne arī šīm viņa tiesībām izvirzīt nosacījumus.

32

Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis secinājumu 101.–106. punktā, migrējoša darba ņēmēja tiesības atgriezties un uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pēc tam, kad citā dalībvalstī viņš ir strādājis algotu darbu, ir paredzētas Kopienu tiesībās tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu tiesību uz brīvu pārvietošanos, kas darba ņēmējiem ir piešķirtas ar EKL 39. pantu, kā arī minēto tiesību īstenošanai pieņemtajiem noteikumiem, piemēram, Regulas Nr. 1612/68 noteikumiem, lietderīgo iedarbību. Šādu interpretāciju nostiprina tas, ka tika ieviests Savienības pilsoņa statuss, kurš ir paredzēts kā dalībvalstu pilsoņu pamatstatuss.

33

Nīderlandes un Dānijas valdība savos rakstveida apsvērumos ir norādījušas, ka iespēja, ka, viņam atgriežoties izcelsmes dalībvalstī, nevarēs turpināt dzīvot kopā ar ģimeni, kas, iespējams, ir izveidota uzņemošajā dalībvalstī, nevar atturēt Kopienu pilsoni pārcelties uz šo pēdējo minēto valsti, lai tajā strādātu algotu darbu. Nīderlandes valdība ir īpaši uzsvērusi — tas, ka pēc atgriešanās izcelsmes valstī Einda meita nevarēja dzīvot kopā ar viņu, Eindi nevarēja atturēt izmantot minēto brīvību, pārceļoties uz Apvienoto Karalisti, jo pārceļoties Eindei nebija tiesību uzturēties Nīderlandē.

34

Šai pieejai nevar piekrist.

35

Dalībvalsts pilsoni varētu atturēt pamest dalībvalsti, kuras pilsonis viņš ir, lai strādātu algotu darbu citā dalībvalstī, tas, ka viņš nav pārliecināts, ka varēs atgriezties izcelsmes dalībvalstī, neatkarīgi no saimnieciskas darbības veikšanas pēdējā minētajā valstī.

36

Šī atturošā iedarbība pastāv arī tad, ja šis pats pilsonis pēc atgriešanās izcelsmes dalībvalstī nevar turpināt dzīvi kopā ar saviem vecākiem, kas, iespējams, uzsākta uzņēmējā dalībvalstī, apprecoties vai apvienojoties ar ģimeni.

37

Šķēršļi apvienoties ar ģimeni var apdraudēt tiesības uz brīvu pārvietošanos, ko dalībvalstu pilsoņiem piešķir Kopienu tiesības, jo Kopienu darba ņēmēja atgriešanos dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, nevar uzskatīt tikai par valstiska rakstura situāciju.

38

No tā izriet, ka tādos apstākļos, kādi pastāv pamata prāvā, Eindei ir tiesības dzīvot kopā ar savu tēvu Eindu Nīderlandē, pat ja viņš ir ekonomiski neaktīvs pilsonis.

39

Tomēr uz šīm tiesībām attiecas nosacījumi, kas paredzēti Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā, un tie ir piemērojami pēc analoģijas.

40

Tādējādi personai, kas atrodas Eindes situācijā, var būt minētās tiesības gan tad, ja viņa nav sasniegusi 21 gada vecumu, gan tad, ja viņa atrodas sava tēva apgādībā.

41

Šādu secinājumu nevar atspēkot tas, ka pirms uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī, kurā darba ņēmējs strādāja algotu darbu, Eindei nebija uzturēšanās tiesību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras pilsonība ir Eindam.

42

Pretēji tam, ko apgalvo Nīderlandes, Dānijas un Vācijas valdība, tam, ka nav iespējams atsaukties uz šādām tiesībām, nav nekādas nozīmes, lai šādam bērnam kā Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklim atzītu tiesības iebraukt un uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir darba ņēmējs.

43

Pirmkārt, prasība par šādām tiesībām ne tieši, ne netieši neizriet no kādas Kopienu tiesību normas par trešo valstu pilsoņu, kas ir Kopienu darba ņēmēju ģimenes locekļi, tiesībām uzturēties Kopienā. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātajās tiesībās ietilpstošo Kopienu tiesisko regulējumu pārvietošanās un uzturēšanās jomā nevar interpretēt šauri (attiecībā uz Regulu Nr. 1612/68 skat. it īpaši 1985. gada 13. februāra spriedumu lietā 267/83 Diatta, Recueil, 567. lpp., 16. un 17. punkts, kā arī 2002. gada 17. septembra spriedumu lietā C-413/99 Baumbast un R, Recueil, I-7091. lpp., 74. punkts).

44

Otrkārt, šāda prasība būtu pretrunā Kopienu likumdevēja mērķim, kurš ir atzinis dalībvalstu pilsoņu ģimenes dzīves aizsardzības nozīmi, lai atceltu šķēršļus Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanai (2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C-60/00 Carpenter, Recueil, I-6279. lpp., 38. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C-459/99 MRAX, Recueil, I-6591. lpp., 53. punkts).

45

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu un trešā jautājuma b) punktu ir jāatbild tā, ka, darba ņēmējam atgriežoties dalībvalstī, kuras pilsonis viņš ir, pēc tam, kad citā dalībvalstī viņš ir strādājis algotu darbu, trešās valsts pilsonim, kas ir šī darba ņēmēja ģimenes loceklis, atbilstoši Regulas Nr. 1612/68 10. panta 1. punkta a) apakšpunktam, šo normu piemērojot pēc analoģijas, ir tiesības uzturēties dalībvalstī, kuras pilsonis ir darba ņēmējs, pat ja pēdējais minētais tajā neveic patiesu un faktisku saimniecisku darbību. Tam, ka trešās valsts pilsonim, kas ir Kopienu darba ņēmēja ģimenes loceklis, pirms uzturēšanās dalībvalstī, kurā pēdējais minētais strādāja algotu darbu, nebija uzturēšanās tiesību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesībām, kuras pilsonis ir minētais darba ņēmējs, nav nozīmes, lai novērtētu šī pilsoņa tiesības uzturēties pēdējā minētajā valstī.

46

Ņemot vērā atbildes, kas sniegtas uz pirmā jautājuma a) punktu, otro jautājumu un trešā jautājuma b) punktu, uz citiem iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem nav jāatbild.

47

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: