Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑252/05

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko High Court of Justice ( England & Wales ), Queen’s Bench Division ( Administrative Court ) (Apvienotā Karaliste) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2005. gada 20. maijā un kas Tiesā reģistrēts 2005. gada 15. jūnijā, tiesvedībā

The Queen , kas rīkojas uz lūguma pamata, ko izteikusi:

Thames Water Utilities Ltd ,

pret

The South East London Division, Bromley Magistrates’ Court ( District Judge Carr ) ,

piedaloties

Environment Agency .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [ C. W. A. Timmermans ], tiesneši P. Kūris [ P. Kūris ], J. Makarčiks [ J. Makarczyk ], L. Bejs Larsens [ L. Bay Larsen ] un Ž. K. Bonišo [ J.‑C. Bonichot ] (referents),

ģenerāladvokāte J. Kokote [ J. Kokott ],

sekretāre K. Strēmholma [ C. Strömholm ], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2007. gada 11. janvārī,

apsvērumus, ko sniedza:

– Thames Water Utilities Ltd vārdā – R. Makrakens [ R. McCracken ], QC , un Dž. Džounss [ G. Jones ],

– Environment Agency vārdā – D. Hārts [ D. Hart ], QC , un M. Heriss [ M. Harris ], barrister ,

– Apvienotās Karalistes vārdā – E. O’Nīla [ E. O’Neill ], pārstāve, kurai palīdz Dž. Mauriči [ J. Maurici ], barrister ,

– Beļģijas valdības vārdā – M. Vimmers [ M. Wimmer ], pārstāvis,

– Nīderlandes valdības vārdā – H. Sevenstere [ H. Sevenster ], pārstāve,

– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – M. Konstantinidis [ M. Konstantinidis ] un D. Lavunmi [ D. Lawunmi ], pārstāvji;

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 8. februārī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvu 75/442/EEK par atkritumiem (OV L 194, 39. lpp.), ko groza Padomes 1991. gada 18. marta Direktīva 91/156/EEK (OV L 78, 32. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 75/442”) un Padomes 1991. gada 21. maija Direktīva 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 40. lpp.). Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai notekūdeņi, kas izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla, ir atkritumi Direktīvas 75/442 izpratnē un – apstiprinošas atbildes gadījumā – vai tie ir izslēgti no minētās direktīvas piemērošanas jomas saskaņā ar tās 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iv) daļu vai tās 2. panta 2. punktu.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesības

Attiecībā uz atkritumiem

2. Direktīvas 75/442 1. pants nosaka:

“Šajā direktīvā:

a) “atkritumi” ir jebkura viela vai priekšmets, kas iekļauts I pielikumā noteiktajās kategorijās un no kā īpašnieks atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties.

[..]

b) “ražotājs” ir ikviens, kura darbība rada atkritumus (“sākotnējais ražotājs”), un/vai ikviens, kas nodarbojas ar atkritumu priekšapstrādi, sajaukšanu vai citām darbībām, kuru rezultātā mainās atkritumu īpašības vai sastāvs;

c) “turētājs” ir atkritumu ražotājs vai fiziska vai juridiska persona, kuras valdījumā atrodas atkritumi;

[..].”

3. Šīs pašas direktīvas 2. pants nosaka:

“1. No šīs Direktīvas darbības jomas izslēdz:

[..]

b) ja uz tiem jau attiecas citi normatīvie akti:

[..]

iv) notekūdeņus, izņemot šķidros atkritumus;

[..]

2. Konkrētos gadījumos vai papildus šīs Direktīvas noteikumiem atsevišķās Direktīvās var paredzēt īpašus noteikumus attiecībā uz konkrētu atkritumu veidu apsaimniekošanu.”

Attiecībā uz notekūdeņiem

4. Direktīvas 91/271 1. pants nosaka:

“Šī direktīva attiecas uz komunālo notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu un atsevišķu rūpniecības sektoru notekūdeņu attīrīšanu un novadīšanu.

Šīs direktīvas mērķis ir aizsargāt vidi no minēto notekūdeņu novadīšanas kaitīgas ietekmes.”

5. Šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka visām aglomerācijām ir komunālo notekūdeņu kanalizācijas sistēmas”, un 2. punktā – ka “šā panta 1. punktā aprakstītās kanalizācijas sistēmas atbilst I pielikuma A daļā noteiktajām prasībām”.

6. Direktīvas 91/271 I pielikuma A daļā ir noteikti šādi pienākumi:

“[..]

Kanalizācijas sistēmu projektēšanu, celtniecību un uzturēšanu veic saskaņā ar labākajām pieejamajām tehniskajām zināšanām, kas nerada pārmērīgas izmaksas, īpaši attiecībā uz:

[..]

– noplūžu novēršanu,

[..].”

Valsts tiesības

Attiecībā uz atkritumiem

7. Environmental Protection Act 1990 33. panta 1. punkts noteic:

“[..] ir aizliegtas šādas darbības: a) apglabāt kontrolētos atkritumus [..] zemē vai uz tās, ja vien nav spēkā atkritumu apsaimniekošanas atļauja, kas atļauj šādu apglabāšanu, un šī apglabāšana atbilst šai atļaujai.”

8. Environmental Protection Act 1990 75. panta 4. punktā “kontrolētie atkritumi” ir definēti kā “sadzīves, rūpnieciskie vai tirdzniecības atkritumi vai citi šāda veida atkritumi”.

9. Environmental Protection Act 1990 75. panta 8. punktā ir noteikts, ka, “ja vien citos tiesību aktos nav noteikts citādi, tad 7. un šajā punktā netiek iekļauti notekūdeņi (ieskaitot tualetēs ieplūstošus un no tām izplūstošus notekūdeņus)”.

10. Controlled Waste Regulations 1992 tika pieņemti, piemērojot Environmental Protection Act 1990 .

11. Saskaņā ar Controlled Waste Regulations 1992 5. panta 1. punktu “[..] 3. pielikumā aprakstītie atkritumi likuma II daļas mērķu labā ir uzskatāmi par rūpnieciskiem atkritumiem”.

12. 3. pielikuma 7. panta a) punktā ir atsauce uz “notekūdeņiem, kas neatbilst 7. pantā minētajam aprakstam, kas [..] ir novadīti zemē vai uz zemes”. Savukārt ar 7. panta 1. punkta a) apakšpunktu no kontrolēto atkritumu piemērošanas jomas tiek izslēgti “notekūdeņi, dūņas, septisku tvertņu dūņas, kas tiek attīrītas, uzglabātas vai apglabātas (citādi, nekā izmantojot mobilu aprīkojumu) notekūdeņu attīrīšanas iekārtu teritorijā”, ja vien attīrīšanas, uzglabāšanas un apglabāšanas darbības nav galvenā [attīrīšanas] iekārtu darbība.

13. Saskaņā ar Controlled Waste Regulations 1992 7.A pantu “ Environmental Protection Act 1990 II daļas mērķiem direktīvā neminētie atkritumi ir uzskatāmi par sadzīves, rūpnieciskiem vai tirdzniecības atkritumiem”.

14. Visbeidzot, Controlled Waste Regulations 1992 “direktīvā minētie atkritumi” ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets 4. pielikuma II daļas noteiktajās kategorijās, no kā to ražotājs vai turētājs atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties vai ir spiests atbrīvoties, izņemot tos, kas nav ietverti direktīvas piemērošanas jomā saskaņā ar tās 2. pantu”; jēdzienam “atbrīvoties” salīdzinājumā ar direktīvā minēto ir identiska nozīme, un jēdziens “ražotājs” nozīmē jebkuru, kura darbības rezultātā rodas direktīvā minētie atkritumi vai kurš ir veicis priekšapstrādi, sajaukšanu vai citas darbības, kuru rezultātā mainās atkritumu īpašības vai sastāvs”.

Attiecībā uz notekūdeņiem

15. Apgalvoto pārkāpumu izdarīšanas laikā Water Industry Act 1991 94. panta 1. punkta redakcija bija šāda:

“Notekūdeņu attīrīšanas uzņēmuma pienākums ir: a) (savā teritorijā vai citur) ieviest, uzlabot un paplašināt tādu publiskās kanalizācijas sistēmu un tā to tīrīt un uzturēt, lai nodrošinātu, ka teritorija tiek un paliek labi drenēta; b) veikt pasākumus kanalizācijas iztukšošanai, kā arī veikt citus pasākumus [..], kas laiku pa laikam ir vajadzīgi, lai ar notekūdeņu apglabāšanas darbiem vai citādi notekūdeņu sistēmās efektīvi rīkotos ar kanalizācijas saturu.”

16. Turklāt, ja Water Industry Act 1991 94. panta 1. punktā minētais notekūdeņu attīrītājs neievēro kādu no pienākumiem, tad valsts sekretāram vai ūdens [nodrošināšanas] dienestu ģenerāldirektoram saskaņā ar šī likuma 18. pantu ir jāizdod galīgs (piemēro pēc procedūras, kas norisinājusies saskaņā ar pušu sacīkstes principu) vai pagaidu (piemērojams nekavējoties) izpildu rīkojums, prasot veikt pasākumus, lai nodrošinātu šī pienākuma izpildi.

17. Urban Waste Water Treatement ( England and Wales ) Regulations 1994 tika pieņemti, lai ieviestu Direktīvu 91/271 un papapildinātu Water Industry Act 1991 94. panta noteikumus.

18. Urban Waste Water Treatement ( England and Wales ) Regulations 1994 4. panta 1. punkts nosaka:

“Ar šiem noteikumiem tiek papildināts pienākums, kas ieviests [..] ar Water Industry Act 1991 [..] 94. pantu, un saskaņā ar šī likuma mērķiem jebkurš no šo noteikumu pārkāpumiem ir uzskatāms par minētā pienākuma pārkāpumu.”

19. 4. panta 4. punktā ir paredzēts, ka saskaņā ar 94. panta 1. punkta b) apakšpunktu ir paredzēts arī pienākumus “pirms kanalizācijā novadāmo komunālo notekūdeņu iekļūšanas kanalizācijas sistēmā tos attīrīt atbilstoši 5. pantam”.

Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

20. Thames Water Utilities Ltd ir valsts notekūdeņu attīrīšanas uzņēmums. Tas iebilst pret Enviroment Agency , neatkarīgas juridiskas personas, kas tostarp ir atbildīga par noteiktiem vides aizsardzības jautājumiem Anglijā un Velsā, ierosinātām kriminālizmeklēšanām. Thames Water Utilities Ltd ir pārmests, ka tā neattīrītus notekūdeņus, kas ir uzskatāmi par “kontrolētiem atkritumiem”, ir novadījusi Kentas grāfistes teritorijā un šīs pašas grāfistes kontrolētajos ūdeņos. Kompetentā tiesa ir South East London Division , Bromley Magistrates ’ Court ( District Judge Carr ). Šī tiesa atteicās paust viedokli par prejudiciālo jautājumu par to, vai no kanalizācijas sistēmas, ko apsaimnieko tāds uzņēmums kā Thames Water Utilities Ltd , izplūduši notekūdeņi ir “kontrolēti atkritumi Anglijas tiesiskā regulējuma izpratnē”.

21. Thames Water Utilities Ltd cēla prasību iesniedzējtiesā par šī atteikuma tiesas kontroli ( judicial review ).

22. Konstatējot, ka kontrolētie atkritumi valsts tiesību izpratnē ir atkritumi Direktīvas 75/442 izpratnē, High Court of Justice ( England and Wales ), Queen’s Bench Division ( Administrative Court ) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai notekūdeņi, kas izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla, kuru saskaņā ar Direktīvu [91/271] un/vai Water Industry Act 1991 [..] lieto publisko notekūdeņu attīrīšanas uzņēmums, ir “atkritumi” Direktīvas [75/442] izpratnē?

2) Ja uz pirmo jautājumu atbilde ir apstiprinoša, vai šie notekūdeņi:

a) ir “atkritumi”, uz kuriem saskaņā ar [Direktīvas 75/442] 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iv) daļu kopā ar [Direktīvu 91/271] un/vai Water Industry Act 1991 neattiecas Direktīva 75/442, vai

b) arī uz tiem attiecas [Direktīvas 75/442] 2. panta 2. punkts un tie īpaši [Direktīvas 91/271] dēļ ir izslēgti no Direktīvas 75/442 piemērošanas jomas?”

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo jautājumu

23. Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai notekūdeņi ir atkritumi Direktīvas 75/442 izpratnē, ja tie izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla, ko izmanto valsts uzņēmums, piemērojot tiesību aktus, kas pieņemti Direktīvas 91/271 transponēšanai.

24. Direktīvas 75/442 1. panta a) punktā atkritumi ir definēti kā “jebkura viela vai priekšmets I pielikuma noteiktajās kategorijās, no kā to ražotājs atbrīvojas, ir nodomājis atbrīvoties [..]”. Minētais pielikums precizē un paskaidro šo definīciju, iekļaujot to vielu un priekšmetu sarakstu, kurus var nosaukt par atkritumiem. Tādējādi šim pielikumam ir tikai norādošs raksturs, jo atkritumu kvalificēšana vispirms ir atkarīga no turētāja rīcības un vārda “atbrīvoties” nozīmes (skat. 2004. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑1/03 Van de Walle u.c., Krājums, I‑7613. lpp., 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

25. Direktīvas 75/442 2. panta 1. punktā arī ir norādīti citi atkritumu veidi, kuriem zināmos apstākļos šīs direktīva nav piemērojama, lai arī ir runa par tās 1. panta a) punktā minētajai definīcijai atbilstošiem atkritumiem.

26. Minētais ir spēkā saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iv) daļu arī attiecībā uz “notekūdeņiem, izņemot šķidros atkritumus”. No šīs tiesību normas izriet, ka Kopienas likumdevējs ir vēlējies tieši atzīt notekūdeņus par “atkritumiem” Direktīvas 75/442 izpratnē, paredzot, ka uz šiem atkritumiem noteiktos apstākļos tā var neattiekties un tādējādi uz tiem arī neattiecas ar to ieviestais vispārējais atkritumu tiesiskais regulējums.

27. Šajā sakarā vārds “atbrīvoties” ir interpretējams ne tikai saskaņā ar Direktīvas 75/442 mērķiem, proti, cilvēka veselības un vides aizsardzību pret kaitējumiem, ko rada atkritumu savākšana, pārvadāšana, apstrāde, uzglabāšana un apglabāšana, bet arī EKL 174. panta 2. punktu. Tas noteic, ka “Kopienas politika attiecībā uz vidi tiecas panākt augsta līmeņa aizsardzību, ievērojot dažādu Kopienas reģionu stāvokļa atšķirības. Tā pamatojas uz piesardzības un preventīvās darbības principu [..]”. Tādējādi vārds “atbrīvoties” nevar tikt interpretēts šauri (šajā sakarā skat. 2000. gada 15. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑418/97 un C‑419/97 ARCO Chemie Nederland  u.c., Recueil , I‑4475. lpp., 36.–40. punkts).

28. Apstāklis, ka notekūdeņi izplūst no attīrīšanas iekārtām, nekādi neietekmē to, ka tie ir “atkritumi” Direktīvas 75/442 izpratnē. Izplūde ārpus attīrīšanas iekārtām ir fakts, kura rezultātā [notekūdeņu] attīrīšanas uzņēmums, kas ir to turētājs, no tiem “atbrīvojas”. Tas, ka noplūde ir notikusi nejauši, nav pamats, lai izdarītu citu secinājumu. Tiesa ir nospriedusi, ka netīša ogļūdeņraža izlīšana zemē var tikt uzskatīta par darbību, ar kuru šī ogļūdeņraža turētājs no tā ir “atbrīvojies” (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Van de Walle u.c., 47. punkts). Tiesa ir arī nospriedusi, ka Direktīva 75/442 daļēji zaudētu jēgu, ja piesārņojumu radījušais ogļūdeņradis nebūtu uzskatāms par atkritumiem, pamatojoties tikai uz to, ka tas izlijis netīšām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Van de Walle u.c., 48. punkts). Tāds pats secinājums ir izdarāms par nejauši izplūdušiem notekūdeņiem.

29. Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka, notekūdeņi, kas izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla, ko lieto notekūdeņu attīrīšanas valsts uzņēmums, piemērojot Direktīvu 91/271 un tās transponēšanai pieņemtos tiesību aktus, ir atkritumi Direktīvas 75/442 nozīmē.

Par otrā jautājuma a) apakšpunktu

30. Ar otrā jautājuma a) apakšpunktu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai no attīrīšanas iekārtu tīkla izplūduši notekūdeņi ir atkritumi, kuriem saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iv) daļu un it īpaši ar Direktīvu 91/271 vai Water Industry Act 1991 , vai arī ar šiem abiem tiesību aktiem kopā, nav piemērojama Direktīva 75/442.

31. Ar Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta iv) daļu no tās piemērošanas jomas ir izslēgti notekūdeņi, izņemot šķidros atkritumus, ar nosacījumu, ka uz šiem notekūdeņiem tomēr attiecas “citi normatīvie akti”.

32. Kā to arī nosprieda Tiesa 2003. gada 11. septembra spriedumā lietā C‑114/01 AvestaPolarit Chrome ( Recueil , I‑8725. lpp.) 49. punktā, Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā izmantotie vārdi “citi normatīvie akti” tikpat labi var nozīmēt arī valsts tiesību aktus.

33. Tomēr, lai attiecīgos noteikumus varētu uzskatīt par “citiem normatīvajiem aktiem” 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē, tie nevar attiekties tikai uz kādu noteiktu vielu, bet tajos arī ir jāietver precīzi noteikumi par to kā atkritumu apsaimniekošanu minētās direktīvas 1. panta d) punkta izpratnē. Pretējā gadījumā atkritumu apsaimniekošana nebūtu organizēta ne šīs vai citas direktīvas, ne arī valsts tiesību aktu ietvaros, kas savukārt būtu pretrunā gan Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunktam, gan Kopienu atkritumu tiesiskā regulējuma mērķim (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AvestaPolarit Chrome , 52. punkts).

34. No tā izriet, ka, lai attiecīgās Kopienu tiesības vai valsts tiesisko regulējumu atzītu par “citiem normatīvajiem aktiem”, tajos ir jābūt ietvertiem precīziem noteikumiem par atkritumu apsaimniekošanu un jānodrošina vismaz no Direktīvas 75/442 – īpaši tās 4., 8. un 15. panta – izrietošam aizsardzības līmenim līdzvērtīga aizsardzība.

35. Ar Direktīvu 91/271 šāds aizsardzības līmenis netiek nodrošināts. Lai gan tajā ir noregulēta notekūdeņu savākšana, attīrīšana un novadīšana, tajā attiecībā uz notekūdeņiem ir noteikts tikai pienākums izvairīties no noplūdes riska, projektējot, ceļot vai uzturot kanalizācijas sistēmas. Direktīvā 91/271 nav noteikts nekāds mērķis atkritumu apglabāšanas vai piesārņotās augsnes attīrīšanas jomā. Tādēļ to nevar uzskatīt par tādu, kura attiecas uz notekūdeņu, kas izplūduši no attīrīšanas iekārtu tīkla, apsaimniekošanu un nodrošina vismaz no Direktīvas 75/442 izrietošai aizsardzībai līdzvērtīgu aizsardzību.

36. Attiecībā uz pamata prāvā piemērojamiem valsts tiesību aktiem nedz Tiesā iesniegtie materiāli, nedz arī mutvārdu procesa laikā sniegtie paskaidrojumi neļauj secināt, kāds tieši ir Apvienotās Karalistes kompetentās iestādes pilnvaru apjoms. Iesniedzējtiesai saskaņā ar šī sprieduma 34. un 35. punktā noteiktajiem kritērijiem ir jāizvērtē, vai Water Industry Act 1991 vai Urban Waste Water ( England and Wales ) Regulations 1994 ir ietverti precīzi noteikumi par attiecīgo atkritumu apsaimniekošanu un vai ar tiem tiek nodrošināta tāda pati vides aizsardzība kā ar Direktīvu 75/442, it īpaši tās 4., 8. un 15. pantu.

37. Ja tas tā nav, tad iesniedzējtiesai valsts tiesību normas nav jāņem vērā un pamata prāvā ir jāpiemēro Direktīvas 75/442 noteikumi, kā arī valsts pasākumi, ar kuriem tiek nodrošināta tās transponēšana.

38. Tādējādi uz otrā jautājuma a) apakšpunktu ir jāatbild, pirmkārt, ka Direktīva 91/271 nav uzskatāma par “citiem normatīvajiem aktiem” Direktīvas 75/442 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē un, otrkārt, ka iesniedzējtiesai saskaņā ar šajā spriedumā definētajiem kritērijiem ir jāpārbauda, vai valsts tiesību aktus var uzskatīt par “citiem normatīvajiem aktiem” minētā panta izpratnē. Tas tā ir tad, ja valsts tiesību aktos ir ietverti precīzi noteikumi par attiecīgo atkritumu apsaimniekošanu un ar tiem tiek nodrošināta tāda pati vides aizsardzība kā ar Direktīvu 75/442, it īpaši tās 4., 8. un 15. pantu.

Par otrā jautājuma b) apakšpunktu

39. Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīva 75/442 Direktīvas 91/156 redakcijā ir pamatdirektīva, kuras 2. panta 2. punktā ir paredzēts, ka var noteikt īpašus vai papildu noteikumus īpašās direktīvās, lai regulētu konkrētu atkritumu kategoriju apsaimniekošanu. Šāda īpaša direktīva salīdzinājumā ar Direktīvu 75/442 ir uzskatāma par lex specialis , un tādējādi tās noteikumi gadījumos, kuri ar tiem tiek īpaši regulēti, prevalē pār Direktīvas 75/442 noteikumiem (šajā sakarā skat. 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑444/00 Mayer Parry Recycling , Recueil , I‑6163. lpp., 51. un 57. punkts).

40. Tomēr – kā minēts šī sprieduma 35. punktā – Direktīvā 91/271 nav ietverts neviens noteikums par notekūdeņiem kā tādiem, kas izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla. Tādēļ to nevar uzskatīt par tādu, kurā ir ietverti īpaši vai Direktīvu 75/442 papildinoši noteikumi, lai reglamentētu notekūdeņu, kas izplūduši no attīrīšanas iekārtu tīkla, apsaimniekošanu.

41. Tādējādi uz otrā jautājuma b) apakšpunktu jāatbild, ka Direktīvu 91/271 attiecībā uz notekūdeņu, kas izplūduši no attīrīšanas iekārtu tīkla, apsaimniekošanu nevar uzskatīt par lex specialis salīdzinājumā ar Direktīvu 75/442 un tādējādi to nevar piemērot saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 2. punktu.

Par tiesāšanās izdevumiem

42. Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) notekūdeņi, kas izplūst no attīrīšanas iekārtu tīkla, ko lieto valsts notekūdeņu attīrīšanas uzņēmums, piemērojot Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvu 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu un tās ieviešanai pieņemtos tiesību aktus, ir atkritumi Padomes 1975. gada 15. jūlija Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem, ko groza Padomes 1991. gada 18. marta Direktīva 91/156/EEK, nozīmē;

2) Direktīva 91/271 nav uzskatāma par “citiem normatīvajiem aktiem” Direktīvas 75/442, ko groza Direktīva 91/156, 2. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Iesniedzējtiesai saskaņā ar šajā spriedumā definētajiem kritērijiem ir jāpārbauda, vai valsts tiesību aktus var uzskatīt par “citiem normatīvajiem aktiem” minētā panta izpratnē. Tas tā ir tad, ja valsts tiesību aktos ir ietverti precīzi noteikumi par attiecīgo atkritumu apsaimniekošanu un ar tiem tiek nodrošināta tāda pati vides aizsardzība kā ar Direktīvu 75/442, ko groza Direktīva 91/156, it īpaši tās 4., 8. un 15. pantu;

3) Direktīvu 91/271 attiecībā uz notekūdeņu, kas izplūduši no attīrīšanas iekārtu tīkla, apsaimniekošanu nevar uzskatīt par lex specialis salīdzinājumā ar Direktīvu 75/442, ko groza Direktīva 91/156, un tādējādi to nevar piemērot saskaņā ar Direktīvas 75/442 2. panta 2. punktu.