1

Prasības pieteikumā Spānijas Karaliste lūdz atcelt Padomes 2004. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 27/2005, ar ko 2005. gadam nosaka zvejas iespējas un ar tām saistītus nosacījumus konkrētiem zivju krājumiem un zivju krājumu grupām, kuri piemērojami Kopienas ūdeņos un attiecībā uz Kopienas kuģiem — ūdeņos, kur nepieciešami nozvejas ierobežojumi, (OV 2005, L 12, 1. lpp.) jo ar šo regulu tai netiek piešķirtas atsevišķas kvotas Kopienu ūdeņos — Ziemeļu jūrā un Baltijas jūrā.

2

Akta par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgošanu (OV 1985, L 302, 23. lpp.; turpmāk tekstā — “Pievienošanās akts”) 156.–166. pants cita starpā reglamentē Spānijas kuģu piekļuvi Kopienas ūdeņiem, kā arī tās resursiem. No minētā 166. panta noteikumiem izriet, ka tajā noteiktais režīms ir spēkā laika posmā līdz 2002. gada 31. decembrim (turpmāk tekstā — “pārejas periods”).

3

Ar Padomes 1983. gada 25. janvāra Regulu (EEK) Nr. 170/83, ar ko izveido Kopienas zvejas resursu saglabāšanas un pārvaldības sistēmu (OV L 24, 1. lpp.), likumdevējs ir ieviesis noteikumus, kas reglamentē kopējo nozvejas daudzuma sadalījumu starp dalībvalstīm. Eiropas Savienības Padomes mērķis tostarp bija veicināt zivsaimniecības darbību relatīvu stabilitāti. Šīs regulas piektajā līdz septītajā apsvērumā relatīvas stabilitātes jēdziens definēts kā tāds, kura mērķis ir nodrošināt to reģionu īpašās vajadzības, kuru vietējie iedzīvotāji ir īpaši atkarīgi no zvejniecības un ar to saistītās rūpniecības, ievērojot krājumu pagaidu bioloģisko stāvokli.

4

Padome pirmoreiz veica Kopienu ūdeņos pieejamo resursu sadalījumu (turpmāk tekstā — “sākotnējais sadalījums”) ar Padomes 1983. gada 25. janvāra Regulu (EEK) Nr. 172/83, ar kuru attiecībā uz atsevišķiem zivju krājumiem vai zivju krājumu grupām, kas sastopamas Kopienas zvejniecības zonā, nosaka kopējo pieļaujamo nozveju 1982. gadam, šīs nozvejas daļu, kas pieejama Kopienai, šīs daļas sadalījumu starp dalībvalstīm un nosacījumus, kādos var tikt zvejots kopējais pieļaujamais nozvejas daudzums (OV L 24, 30. lpp.).

5

Lai nodrošinātu taisnīgu pieejamo resursu sadali, no Regulas Nr. 172/83 ceturtā apsvēruma izriet, ka Padome ir īpaši ņēmusi vērā visas tradicionālās zvejniecības darbības, reģionu, kas ir īpaši atkarīgi no zvejniecības un ar to saistītās rūpniecības, īpašās vajadzības, ka arī zvejas jaudas zudumu trešo valstu ūdeņos.

6

Veicot šo sadalījumu, tika ņemts vērā atskaites laika periods no 1973. līdz 1978. gadam (turpmāk tekstā — “sākotnējais atskaites periods”).

7

Ar Padomes 1992. gada 20. decembra Regulu (EEK) Nr. 3760/92, ar ko izveido Kopienu zivsaimniecības un akvakultūras sistēmu (OV L 389, 1. lpp.), tika atcelta Regula Nr. 170/83. Tajā tika ietverta gan relatīvas stabilitātes jēdziena definīcija, kas būtībā tika pārņemta no Regulā Nr. 170/83 minētās, gan nozvejas sadalījuma noteikumi, kas īpaši tika norādīti tās 8. panta 4. punktā.

8

Šīs tiesību normas iii) apakšpunktā tika paredzēts:

“Ja Kopiena kādai zivsaimniecības nozarei vai zivsaimniecības nozares grupai rada jaunas iespējas, kas nav tikušas iepriekš izmantotas saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku, Padome lemj par sadalījuma metodēm, ņemot vērā visu dalībvalstu intereses.”

9

Regula Nr. 3760/92 tika atcelta un aizstāta ar Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 358, 59. lpp.). Regulas Nr. 2371/2002 17. panta 1. punktā noteikts, ka Kopienas zvejas kuģiem ir vienāda piekļuve ūdeņiem un resursiem visos Kopienas ūdeņos, kuri minēti šajā pantā, ievērojot pasākumus, kas pieņemti, lai nodrošinātu sugu saglabāšanu un ilgtspēju.

10

Ar virsrakstu “Zvejas iespēju piešķiršana” minētās regulas 20. panta 1. punktā tika paredzēts, ka Padome lemj par nozvejas un/vai zvejas intensitātes ierobežojumiem, par zvejas iespēju sadalījumu starp dalībvalstīm, kā arī par nosacījumiem, kas saistīti ar šiem ierobežojumiem. Zvejas iespējas sadala starp dalībvalstīm tādā veidā, lai nodrošinātu katras dalībvalsts zvejas darbību relatīvu stabilitāti attiecībā uz katru krājumu vai zvejniecību.

11

Relatīvas stabilitātes princips ir definēts šīs regulas sešpadsmitajā līdz astoņpadsmitajā apsvērumā, kuros cita starpā ir izdarīta atsauce uz krājumu pagaidu bioloģisko stāvokli un to reģionu konkrētajām vajadzībām, kuru vietējie iedzīvotāji ir īpaši atkarīgi no zivsaimniecības un saistītām darbībām.

12

Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punktā ir paredzēts — ja Kopiena nosaka jaunas zvejas iespējas, Padome lemj par šo iespēju sadalījumu, ņemot vērā katras dalībvalsts intereses.

13

2004. gada 22. decembrī Padome pieņēma Regulu Nr. 27/2005, kas veido šīs prasības priekšmetu, pamatojoties uz Regulas Nr. 2371/2002 20. panta noteikumiem.

14

Uzskatot, ka, beidzoties pārejas periodam, tai bija tiesības piedalīties zivju sugu, kas pakļautas nozvejas ierobežojumiem Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, sadalē, Spānijas Karaliste iesniedza lūgumu Padomei, lai iegūtu zvejas kvotas šajās divās jūrās.

15

Minētā dalībvalsts apgalvoja, ka pēc tās pievienošanās Kopienai sadalītās kvotas zonā, kur Spānijas flotei pārejas perioda laikā nebija pieejas, ir jāpārskata, lai ņemtu vērā, pirmkārt, tās juridisko nespēju piedalīties šajā sadalē un, otrkārt, minētās flotes nozveju Ziemeļjūrā sākotnējā atskaites periodā.

16

Padome noraidīja Spānijas Karalistes lūgumu.

17

Pēc šī noraidījuma Spānijas Karaliste cēla divas pirmās prasības Tiesā par sadali 2003. gadā (apvienotās lietas, kurās ir pasludināts 2006. gada 30. marta spriedums C-87/03 un C-100/03 Spānija/Padome, Krājums, I-2915. lpp.), divas prasības par sadali 2004. gadā [lietas, kas bija pamatā Tiesas priekšsēdētāja 2006. gada 20. jūnija rīkojumam C-133/04 Spānija/Padome (Krājumā nav publicēts), kas tika izdots pēc Spānijas Karalistes atteikšanās no savas prasības, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumam C-134/04 Spānija/Padome (Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-54.* lpp.)], kā arī šo prasību par sadali 2005. gadā.

18

Spānijas Karaliste uzskata — tā kā tai saskaņā ar Regulu Nr. 27/2005 netika piešķirtas noteiktas zivju kvotas Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, Spānijas flotei faktiski un neskatoties uz pārejas perioda beigām, nav iespējams zvejot lielāko daļu to zivju sugu, uz kurām attiecas kvotas šajās divās jūrās. Prasības pamatojumam Spānijas Karaliste izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir pamatots ar nediskriminācijas principa pārkāpumu, otrais — ar Pievienošanās akta pārkāpumu, bet trešais ar Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta pārkāpumu.

19

Kontekstā ar trešo pamatu Spānijas Karaliste prasības pieteikuma 27. punktā norāda, ka runa ir par šādām sugām, proti, tūbīte (IIa, IV zona), jūrasvelns (IIa, IV zona), plekste un bute (IIa, IV zona), smilšplekste (IIa, IV zona), pelēkā plekste (IIa, IV zona), langusts (IIa, IV zona), zilais heks (IIa, IV zona), garnele (IIa, IIIa un IV zona), Baltijas āte un āte (IIa, IV zona), raja (IIa, IV zona), dzelkļu haizivs (IIa, IV zona) un stavrida (IIa, IV zona).

20

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 21. jūnija rīkojumu Eiropas Kopienu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam saistībā ar šo prasību.

21

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 10. maija lēmumu tiesvedība šajā lietā tika apturēta līdz iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma apvienotajās lietās Spānija/Padome pasludināšanai, ar kuru Tiesa lēma par pirmajām divām prasībām.

22

Pēc šī sprieduma Spānijas Karalistei tika uzdots jautājums, vai tā uztur šo prasību. Ar 2006. gada 27. aprīļa vēstuli tā atbildēja apstiprinoši.

23

Šī dalībvalsts, pamatojoties uz minēto spriedumu, šajā vēstulē apgalvoja, ka jaunas zvejas iespējas veido sugas, kas kvotu veidā pirmo reizi sadalītas tās skatījumā Regulā Nr. 27/2005, proti:

24

Spānijas Karaliste uzskata, ka, tai nepiešķirot šo sugu nozvejas kvotas, Padome nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punktam.

25

Savā pieteikumā par iestāšanos lietā Komisija atsaucas uz Spānijas Karalistes prasības nepieņemamību, jo savā 2006. gada 27. aprīļa vēstulē tā ir grozījusi prasības priekšmetu, pievēršoties tikai trešajam minētajam pamatam un norādot uz sugām, kuras pirmo reizi sadalītas 2004. gada decembrī pieņemtajā Regulā Nr. 27/2005 un kas nav minētas tās sākotnējā prasības pieteikumā. Turklāt, pat ja sākotnējā prasība tiktu uzturēta, pēc iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma pasludināšanas apvienotajās lietās Spānija/Padome, tā katrā ziņā zaudētu priekšmetu.

26

Tomēr ir jānorāda, ka Padome — atbildētāja, kuras atbalstam Komisijai bija atļauts iestāties lietā, — nav izvirzījusi iebildi par Spānijas Karalistes prasības nepieņemamību.

27

Saskaņā ar Kopienu Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu ar iestāšanās raksta prasījumiem var atbalstīt tikai viena lietas dalībnieka prasījumus. Turklāt saskaņā ar Tiesas Reglamenta 93. panta 4. punktu persona, kas iestājas lietā, pieņem lietu tādu, kāda tā ir iestāšanās brīdī.

28

No minētā izriet, ka Komisijai — personai, kas ir iestājusies lietā, — nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību (skat. 2002. gada 30. janvāra spriedumu lietā C-107/99 Itālija/Komisija, Recueil, I-1091. lpp., 29. punkts).

29

Tomēr atbilstoši Reglamenta 92. panta 2. punktam pēc tiesas ierosmes būtu jāpārbauda, vai Spānijas Karaliste pretēji Reglamenta 38. pantā noteiktajam nav grozījusi šajā instancē izšķiramā strīda priekšmetu un vai prasība pēc iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma apvienotajās lietās Spānija/Padome pasludināšanas nav zaudējusi priekšmetu.

30

Attiecībā uz pirmo jautājumu ir jākonstatē, ka uz Tiesas jautājumu, vai Spānijas Karaliste ievērojot minētā sprieduma pasludināšanu, joprojām uztur savu prasību, tā ar savu 2006. gada 27. aprīļa vēstuli atbildēja apstiprinoši. To turklāt apstiprināja tās sniegtā atbilde tiesas sēdē Tiesā.

31

Nav noliedzams, ka šajā vēstulē Spānijas Karaliste norāda uz lielo nozīmi, kas pēc minētā sprieduma pasludināšanas būtu jāpiešķir atbildei uz jautājumu, vai atsevišķas zivju sugas rada jaunas zvejas iespējas Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta nozīmē, kas ir prasības pieteikumā izvirzītā trešā pamata priekšmets. Tādēļ būtu jāpārbauda, vai pārbaudot šo pamatu kokrētajā gadījumā sākotnējās prasības priekšmetā šīs sugas jau ir minētas jeb ar tām tiek nepieņemami paplašināts priekšmets.

32

Attiecībā uz to, vai pēc iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma apvienotajās lietās Spānija/Padome pasludināšanas šī prasība ir zaudējusi priekšmetu, ir jākonstatē, ka regula, kuru Spānijas Karaliste lūdz daļēji atcelt minētā sprieduma pamatā esošajā strīdā, atšķiras no regulas, kas tiek apstrīdēta šajā lietā. Minētais spriedums faktiski attiecas uz Padomes 2002. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 2341/2002, ar ko 2003. gadam nosaka konkrētu zivju krājumu un zivju krājumu grupu zvejas iespējas un ar tām saistītos nosacījumus, kas piemērojami Kopienas ūdeņos un attiecas uz Kopienas kuģiem ūdeņos, kur jāievēro nozvejas ierobežojumi (OV L 356, 12. lpp.), bet šajā spriedumā ir apstrīdēta Regula Nr. 27/2005, ar ko zvejas iespējas nosaka 2005. gadam. Līdz ar to šīm divām lietām ir dažādi priekšmeti.

33

Tādēļ ir jāuzskata, ka šis strīds ir pieņemams.

34

Spānijas Karaliste norāda, ka, beidzoties pārejas periodam, Spānijas kuģiem bija jāpiešķir ne tikai vienlīdzīga pieeja Kopienas ūdeņiem, kas nav apstrīdēts, bet arī to resursiem, kas liek piešķirt zvejas kvotas Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā. Tomēr ar Regulu Nr. 27/2005 Spānijas Karalistei praktiski netika piešķirtas kvotas šajās divās jūrās. Ar šo regulu netika ievērotas vienlīdzīgas attieksmes prasības un tika diskriminēti Spānijas zvejnieki.

35

Nav tādu objektīvu iemeslu, kas attaisnotu šo diskrimināciju. Ir jāievēro vispārējais noteikums par visu Kopienu tiesību pilnīgu piemērojamību jaunajām dalībvalstīm no to pievienošanās Kopienai brīža. Pievienošanās aktā paredzētajām atkāpēm no šī noteikuma ir pagaidu raksturs un tās ir interpretējamas šauri.

36

Šī dalībvalsts uzskata, ka piekļuves ūdeņiem un piekļuves resursiem jēdzieni ir būtībā saistīti. Regulā Nr. 27/2005 nav noteikts, ar ko tie viens no otra atšķiras, un tādēļ Padomei ir jāveic atbilstoši pasākumi, lai mainītu sadalījuma kārtību.

37

Praksē bez piekļuves resursiem nav nozīmes tās tiesībām piekļūt ūdeņiem. Tikai tām sugām, kurām tiek piemērotas kvotas, ir ekonomiska vērtība. Turklāt, ja nav saņemtas kvotas, pienākums atlaist jūrā šo sugu nozvejotās zivis pat tad, ja tās jau ir mirušas, rada bioloģisko kaitējumu. Visbeidzot, praktiski nesaņemot kvotas šajās divās jūrās, Spānijas Karalistei nav iespējams veikt Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 5. punktā paredzēto zvejas iespēju apmaiņu.

38

Spānijas Karaliste norāda, ka tās situācija atšķiras no citu dalībvalstu situācijas, kas vairs nav saņēmušas kvotas atbilstoši Regulai Nr. 27/2005. Atšķirībā no Spānijas Karalistes kuģiem, kuras iedzīvotāji ir atkarīgi no zvejniecības, it īpaši Galīcijā un basku autonomās kopienas provincēs, citu minēto dalībvalstu kuģiem ne vienmēr ir interese zvejot attiecīgajos ūdeņos. Spānijas Karaliste apgalvo — ja nepastāvētu pārejas noteikumi, tā būtu piedalījusies pirmajā kvotu sadalē pēc tās pievienošanās Kopienai 1986. gadā un tādēļ tai būtu jāpiešķir kvotas 2003. gadā.

39

Padome uzskata, ka Regula Nr. 27/2005 nerada Spānijas Karalistes diskrimināciju. Būtībā attieksme pret to ir tāda pati kā pret dalībvalstīm, kas nesaņēma kvotas, jo nenodarbojās ar zvejniecību, Padomei par to izšķiroties, lai saglabātu [nozvejas] stabilitāti, un tādas ir gandrīz puse no visām dalībvalstīm. Padome apgalvo, ka Spānijas valdība neievēro, kas tai būtu jādara, atšķirību starp pieejas Kopienas ūdeņiem jēdzienu un pieejas to resursiem jēdzienu.

40

Ievērojot nediskriminācijas principu, līdzīgās situācijās nevajadzētu piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās savukārt nevajadzētu piemērot vienādus noteikumus, ja vien šāda attieksme nav objektīva pamatota (skat. 1995. gada 17. oktobra spriedumu lietā C-44/94 Fishermen’s Organisations u.c., Recueil, I-3115. lpp., 46. punkts; iepriekš minēto 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 48. punkts, un iepriekš minēto 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 28. punkts).

41

Jautājums tādējādi ir, vai Spānijas Karalistes situācija ir salīdzināma ar to dalībvalstu situāciju, kas saskaņā ar Regulu Nr. 27/2005 ir saņēmušas nozvejas kvotas Ziemeļjūras un Baltijas jūras ūdeņos.

42

Kā jau Tiesa it norādījusi iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma apvienotajās lietās Spānija/Padome 50. punktā, tā jau ir izskatījusi jautājumu par iespējamu to dalībvalstu diskrimināciju, kas nav ieguvušas noteiktas zvejas kvotas pēc to pievienošanās Kopienai.

43

No 1992. gada 13. oktobra sprieduma apvienotajās lietās C-63/90 un C-67/90 Portugāle un Spānija/Padome (Recueil, I-5073. lpp.) 41. punkta izriet — Portugāles Republika bija norādījusi, ka Portugāles flote zvejoja Grenlandes ūdeņos no 1973. līdz 1977. gadam, proti, sākotnējā atskaites perioda daļā. Tā uzsvēra, ka Portugāles flotes nozvejotie apjomi bija salīdzināmi ar Vācijas flotes nozvejas apjomiem un bija pat acīmredzami lielāki par Apvienotās Karalistes flotes nozvejotajiem apjomiem.

44

Tiesa tomēr uzskatīja, ka Portugāles Republikas situācija nav salīdzināma ar citu dalībvalstu situāciju, kas bija iekļautas kvotu sadalījumā. Tiesa nolēma, ka tiktāl, ciktāl Pievienošanās akts nav izmainījis pastāvošo situāciju ārējo resursu sadales jomā, acquis communautaire joprojām ir piemērojams un tādēļ jaunās dalībvalstis nevar atsaukties uz apstākļiem, kas pastāvēja pirms pievienošanās, tostarp uz to zvejas darbībām atskaites periodā, lai izvairītos no attiecīgo noteikumu piemērošanas. Kopš to pievienošanās tās atrodas tādā pašā situācijā, kā dalībvalstis, kas nav ietvertas sadalē saskaņā ar zvejas darbību relatīvas stabilitātes principu, kurš attiecībā uz nolīgumiem, kas noslēgti pirms pievienošanās, ir konkretizēts 1983. gadā veiktajā sadalījumā (skat. iepriekš minētos spriedumu apvienotajās lietās Portugāle un Spānija/Padome, 43. un 44. punkts; 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 52. punkts, kā arī 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 32. punkts).

45

Šī argumentācija ir attiecināma arī uz šo lietu. No tās izriet, ka Spānijas Karaliste neatrodas situācijā, kas būtu salīdzināma ar to dalībvalstu situāciju, kuras bija saņēmušas kvotas sākotnējās sadales laikā, un ka līdz ar to tā nevar atsaukties uz Spānijas kuģu zvejas darbībām Ziemeļjūrā no 1973. līdz 1976. gadam sākotnējā atskaites periodā. Tās situācija savukārt ir salīdzināma ar to dalībvalstu situāciju, kuru kuģi nav saņēmuši šādas kvotas, neatkarīgi no tā, vai šajā periodā šīs dalībvalstis ir veikušas zvejas darbības Ziemeļjūras un/vai Baltijas jūras ūdeņos (skat. iepriekš minētos 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 53. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 33. punkts).

46

Pārejas perioda beigas nekādā veidā nemaina šo situāciju.

47

Padome ir pamatoti norādījusi, ka ir jānošķir piekļuves ūdeņiem jēdziens no piekļuves resursiem jēdziena. Kaut arī pēc pārejas perioda Spānijas Karaliste var atkal piekļūt Ziemeļjūras un Baltijas jūras ūdeņiem, no tā neizriet, ka Spānijas kuģi var piekļūt šo divu jūru resursiem tādā pašā apmērā, kā to dalībvalstu kuģi, kas ir piedalījušās sākotnējā sadalē vai vēlākajās sadalēs (skat. iepriekš minētos 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 55. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 35. punkts).

48

Padome varēja uzskatīt — tā kā Spānijas kuģi Ziemeļjūras un Baltijas jūras ūdeņos nebija zvejojuši vairāk nekā divdesmit gadus —, nepiešķirot kvotas, netika pārkāpts attiecīgo iedzīvotāju zvejas darbību relatīvas stabilitātes princips. Līdz ar to Padome varēja arī uzskatīt, ka Spānijas Karaliste neatradās tādā pašā situācijā, kā dalībvalstis, kuru kuģi nesen, attiecīgajā atskaites periodā, bija zvejojuši šajos ūdeņos (skat. iepriekš minētos 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 56. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 36. punkts).

49

Turklāt ir jāpiebilst, ka šo apgalvojumu neietekmē arī apstāklis, ka Spānijas Karalistei nebija iespējams piedalīties turpmākajās zvejas kvotu sadalēs pārejas periodā tikai tādēļ, ka juridiski uz laiku tika liegta piekļuve Ziemeļjūras un Baltijas jūras ūdeņiem. No minētā neizriet, ka Padomei šī perioda beigās bija jāmaina sadales kārtība, lai ievērotu Spānijas Karalistes intereses. Pretēji šīs dalībvalsts apgalvojumiem rakstveida procedūras un tiesas sēdes laikā, tomēr netika pierādīts, ka pārejas periodā nepastāvot aizliegumam piekļūt attiecīgajām divām jūrām, šī dalībvalsts būtu ieguvusi atsevišķas to sugu nozvejas kvotas, uz kurām attiecas jaunā sadale minētajā periodā.

50

Turklāt citi Spānijas Karalistes izvirzītie argumenti, kas atkārtoti norādīti šī sprieduma 37. punktā, neietekmē šī sprieduma 47. punktā izdarīto secinājumu. Tādēļ apstāklis, ka sugām, kurām tiek piemērotas kvotas, ir lielāka vērtība nekā citām sugām, neliek piešķirt dalībvalstij attiecīgas kvotas. Iespējamais ekoloģiskais risks nav pierādīts. Kvotu attiecīgu apmaiņu nav iespējams veikt, jo šīs kvotas nav piešķirtas. Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 5. punktā ir paredzēta tikai dalībvalstu iespēja veikt tās rīcībā esošo kvotu apmaiņu. Tas nedod tiesības uz kvotām.

51

Līdz ar to, Regulā Nr. 27/2005 pret Spānijas Karalisti neparedzot tādu pašu attieksmi kā pret citām dalībvalstīm, kas bija piedalījušās sākotnējā zvejas kvotu sadalē pirms Spānijas Karalistes pievienošanās vai arī turpmākajās sadalēs pārejas perioda laikā, Padome nav rīkojusies diskriminējoši pret šo dalībvalsti.

52

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz nediskriminācijas principa pārkāpumu balstītais pamats ir jānoraida.

53

Spānijas Karaliste uzskata, ka pēc šīs dalībvalsts pievienošanās Kopienai nepiešķirot Spānijas Karalistei Ziemeļjūras un Baltijas jūras Kopienas ūdeņu zonās sadalīto zvejas kvotu daļu, Regula Nr. 27/2005 pagarina pārejas periodu pretēji Pievienošanās aktā paredzētajam un līdz ar to pārkāpj tā noteikumus.

54

Spānijas Karaliste uzskata, ka, piemērojot Pievienošanās aktā paredzētās atkāpes pēc šajā aktā paredzētā pārejas perioda, netiek ievērots šo atkāpju izņēmuma, pārejas un ierobežotās piemērojamības raksturs.

55

Šī dalībvalsts turklāt norāda — kaut gan Pievienošanās akta pārkāpuma esamību Tiesa jau ir pārbaudījusi iepriekš minētajā 2006. gada 30. marta spriedumā apvienotajās lietās Spānija/Padome, šī lieta tomēr atšķiras ar to, ka pretēji minētajā spriedumā pārbaudītajai regulai Regula Nr. 27/2005 attiecas uz kvotām, kas 2005. gadā piešķirtas pirmo reizi un kuras veido jaunas zvejas iespējas.

56

Padome savukārt apgalvo, ka Pievienošanās akta noteikumi pēc pārejas perioda vairs nav piemērojami un tādēļ tie nevar būt kritērijs, lai noteiktu Padomes veikto pasākumu likumīgumu.

57

Turklāt Pievienošanās akts nedz liek, nedz arī paredz veikt kvotu sadales kārtības pārskatīšanu.

58

Padome turklāt norāda, ka Pievienošanās akta 156.–164. pantā, kas ir pārejas perioda noteikumi, nav paredzēts veids, kādā Padomei būtu jāsadala jaunās zvejas iespējas 2005. gadā, pat vairākus gadus pēc tā, kad šie noteikumi ir kļuvuši nepiemērojami.

59

Ka uz to norāda Padome, ir jāatgādina, ka Pievienošanās akta 156.–164. pantā definēts zivsaimniecības nozarē piemērojamais tiesiskais regulējums tikai pārejas periodam. Šie panti līdz ar to principā nevar būt pamats prasībām attiecībā uz tādu laikposmu pēc pārejas perioda (skat. iepriekš minētos 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 64. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 44. punkts).

60

Tāpat no Pievienošanās akta neizriet, ka Padomei būtu pienākums nākotnē grozīt zvejas iespēju sadalījuma kārtību, kas pieņemta pēc Spānijas Karalistes pievienošanās, pārejas periodā.

61

Pat ja pārejas perioda laikā piemērojamajam tiesiskajam regulējumam saskaņā ar definīciju ir pagaidu raksturs, no tā neizriet, ka visi tajā paredzētie ierobežojumi automātiski zaudē spēku minētā perioda beigās, ja tie izriet arī no dalībvalstī piemērojamā acquis communautaire. Tomēr, kā tas ir konstatēts iepriekš minētā 2006. gada 30. marta sprieduma apvienotajās lietās Spānija/Padome 29. punktā, acquis communautaire ietver sadalījuma kārtību, kas Spānijas Karalistes pievienošanās brīdī ir noteikta esošajā tiesiskajā regulējumā. Šī sadalījuma kārtība principā paliek spēkā, kamēr vien tā netiek grozīta ar Padomes aktu.

62

Attiecībā uz kvotu sadali, kas veikta pārejas periodā, to reglamentē nevis Pievienošanās akts, bet gan regulas, kas nosaka attiecīgās kvotas, un relatīvas stabilitātes princips (skat. iepriekš minētos 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 66. punkts, un 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā Spānija/Padome, 47. punkts). Attiecībā uz sadalēm, kas pirmo reizi veiktas ar Regulu Nr. 27/2005, uz tām vairs neattiecas Pievienošanās akta noteikumi.

63

Līdz ar to, Regulā Nr. 27/2005 nepiešķirot Spānijas Karalistei noteiktas zvejas kvotas Ziemeļjūrā un Baltijas jūrā, Padome nav pārkāpusi Pievienošanās aktu.

64

Tādējādi pamats, kas balstīts uz Pievienošanās akta pārkāpumu, ir jānoraida.

65

Spānijas Karaliste apgalvo, ka tās 2006. gada 27. aprīļa vēstulē norādītās un šī sprieduma 23. punktā atkārtoti minētās piecas sugas veido jaunas zvejas iespējas. Tai nepiešķirot šo sugu nozvejas kvotas, Padome nav ņēmusi vērā šīs dalībvalsts intereses un tādēļ ir pārkāpusi Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta noteikumus.

66

Padome atzīst, ka ar Regulu Nr. 27/2005 pirmo reizi sadalītās sugas veido jaunas zvejas iespējas. Tomēr no piecām Spānijas iestāžu minētajām sugām tikai turpmāk minētās sugas, kas konkrētajās zonās pirmo reizi sadalītas 2005. gadā, attiecīgajā brīdī veidoja jaunas zvejas iespējas:

67

Turpretim šī sprieduma 23. punktā minētā jūrasvelna, IIa zona (Kopienu ūdeņi) un IV zona (Kopienu ūdeņi), sadale pirmo reizi tika veikta jau 1998. gadā. Šī sprieduma 23. punktā minētā zilā heka, IV zona (Norvēģijas ūdeņi), sadale pirmo reizi tika veikta jau iepriekš 2002. gadā. Tādēļ Spānijas Karaliste kļūdaini norādīja uz šīm sugām kā jaunām zvejas iespējām.

68

Attiecībā uz tās konstatētajām četrām jaunām zvejas iespējām Padome norāda, ka ir ievērojusi visu dalībvalstu, ieskaitot Spānijas Karalistes, intereses, tomēr, kaut arī ir ņemtas vērā šīs jaunās zvejas iespējas, tas nenozīmē, ka visām dalībvalstīm kvotas būtu jāsaņem. Padome noteica atskaites laika posmu no 1999. līdz 2003. gadam. Tā kā šajā laika posmā Spānijas kuģi, pat ja tiem bija tāda iespēja, nezvejoja attiecīgās sugas konkrētajā zonā, šai dalībvalstij kvotas netika piešķirtas. Padome secina, ka tā nav pārsniegusi savu diskrecionāro varu un ka tādējādi tā nav pārkāpusi Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punktu.

69

Savā replikā Spānijas Karaliste apstiprināja, ka ir pieļāvusi kļūdu, identificējot sugas, kas veido jaunas zvejas iespējas, un atzina, ka tikai uz četrām Padomes minētajām sugām konkrētajās zonās attiecas minētais jēdziens. Tomēr tā apgalvo, ka attiecībā uz šīm četrām sugām Padome ir pārkāpusi minēto 20. panta 2. punktu.

70

Savukārt Komisija uzskata — tā kā četras Padomes minētās sugas ietilpst kategorijā “citas sugas”, kuru kopējā kvota Kopienai tika piešķirta atbilstoši pirms 2005. gada pieņemtajām regulām, — šīs sugas neveido jaunas zvejas iespējas. Šis jēdziens attiecas tikai uz sugām, kuras ir nonākušas Kopienas rīcībā izveidojoties piekļuvei jauniem ūdeņiem vai jaunām sugām.

71

Komisija papildina — ja Tiesa neatbalstītu tās sniegto jēdziena “jaunas zvejas iespējas” interpretāciju un nospriestu, ka četras Padomes minētās sugas minētais jēdziens ietver, katrā ziņā būtu jāuzskata, ka Padome nav pārsniegusi savas diskrecionārās varas robežas un tādējādi nav pārkāpusi Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punktu.

72

Spānijas Karaliste, Padome un Komisija vienādi uzskata, ka tikai četras Padomes minētās un šī sprieduma 66. punktā atkārtoti norādītās sugas ir pirmo reizi ietvertas sadalē ar Regulu Nr. 27/2005 un tikai uz tām attiecas šīs prasības trešais pamats.

73

Tomēr te rodas šī pamata pieņemamības problēma.

74

Kā tas tika norādīts šī sprieduma 31. punktā, ir jāpārbauda, vai norādot uz šīm četrām sugām, Spānijas Karaliste nav grozījusi strīda priekšmetu pretēji Reglamenta 38. panta nosacījumiem.

75

Jākonstatē — no četrām aplūkotajām sugām jūrasvelns ir minēts Spānijas Karalistes prasības pieteikuma 27. punktā saistībā ar IV zonu, neprecizējot, vai runa ir par Kopienu ūdeņiem, Norvēģijas ūdeņiem jeb abu šo ūdeņu kopumu. Savā 2006. gada 27. aprīļa vēstulē Spānijas valdība atsaucas uz jūrasvelnu, IV zona (Kopienu ūdeņi), bet šo atsauci savā replikā labo un apgalvo, ka tas attiecas uz Norvēģijas ūdeņiem.

76

Ņemot vērā vispārīgo atsauci prasības pieteikumā uz IV zonu, ir jāuzskata par norādītiem šīs zonas visi ūdeņi un tādēļ trešais pamats saistībā ar jūrasvelnu, IV zona (Norvēģijas ūdeņi), ir pieņemams.

77

Turpretī attiecībā uz trīs pārējām sugām: brosme un jūras līdaka nav minētas prasības pieteikuma 27. punktā, bet langusts nav minēts saistībā ar IV zonu. Tādēļ ir jāuzskata, ka prasības pieteikumā nav minēta ne brosme, ne jūras līdaka, bet langusts minēts tikai saistībā ar III zonu. Tādēļ ar atsauci uz šīm trim sugām saistībā ar IV zonu (Norvēģijas ūdeņi) 2006. gada 27. aprīļa vēstulē, kā arī replikā, tiek paplašināts strīda priekšmets, un tā ir jānoraida kā nepieņemama. Ar to, ka šīs sugas ir minētas Regulas Nr. 27/2005 I pielikumā, kas veido strīda priekšmetu, nepietiek, jo Spānijas Karaliste lūdz atcelt regulu tiktāl, ciktāl ar to Spānijas flotei netiek piešķirtas atsevišķas kvotas un tādēļ, ka minētajā 27. punktā tā ir precizējusi sugas, uz kurām attiecas trešais pamats.

78

Spānijas Karaliste apgalvo, ka jūrasvelna sadale IV zonā (Norvēģijas ūdeņi), kas veikta ar Regulu Nr. 27/2005, veido jaunas zvejas iespējas un ka, tai vispār nepiešķirot šīs sugas nozvejas kvotu, Padome nav ņēmusi vērā tās intereses, pārkāpjot Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta noteikumus.

79

Jāpārbauda, vai jūrasvelna sadale IV zonā (Norvēģijas ūdeņi) veido jaunas zvejas iespējas minētā 20. panta 2. punkta nozīmē un vai attiecīgajā gadījumā Padome ir ņēmusi vērā Spānijas Karalistes intereses.

80

Attiecībā uz pirmo punktu nav apstrīdams, ka ar Regulu Nr. 27/2005 veiktā sadale ir pirmā šīs sugas nozvejas kvotu sadale dalībvalstu vidū.

81

Komisija uzskata, ka jūrasvelns IV zonā (Norvēģijas ūdeņi) tomēr neveido jaunas zvejas iespējas, bet ir jau pastāvoša zvejas iespēja, jo tā nav suga, kas ir izmantota pirmo reizi saskaņā ar Kopienas politiku atbilstoši Regulas Nr. 3760/92 8. panta 4. punkta iii) apakšpunktam. Tomēr šis 8. panta 4. punkta iii) apakšpunkts tika aizstāts ar Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punktu, kas ir lasāms, ievērojot aizstāto tiesību normu. No tā būtu jāizriet, ka šī suga būtu jāsadala, ņemot vērā Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 1. punktā minēto relatīvas stabilitātes principu, bet ne ievērojot dalībvalstu intereses atbilstoši minētā 20. panta 2. punktam.

82

Tomēr ir jānorāda, ka Regula Nr. 2371/2002 atšķiras no Regulas Nr. 3760/1992.

83

“Zvejas iespēja” nozīmē tādas skaitliski noteiktas juridiskas zvejas tiesības, kas izteiktas kā nozveja un/vai zvejas intensitāte; Tādējādi Regulā Nr. 2371/2002 ir precizēts jēdziens “zvejas iespējas”, tās 3. panta q) punktā to definējot kā skaitliski noteiktas juridiskas zvejas tiesības. Attiecībā uz šīs regulas 20. panta 2. punktu — tā teksts atšķiras no minētā 8. panta 4. punkta iii) apakšpunkta teksta, un tajā tikai paredzēts, ka, ja Kopiena nosaka jaunas zvejas iespējas, Padome lemj par šo iespēju sadalījumu, ņemot vērā katras dalībvalsts intereses.

84

Tādēļ ir jāinterpretē jēdziens “jaunas zvejas iespējas”, ņemot vērā Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 1. un 2. punkta struktūru un mērķi, kontekstā ar judikatūru (skat. 1987. gada 16. jūnija spriedumu lietā 46/86 Romkes, Recueil, 2671. lpp.; 1992. gada 13. oktobra spriedumus lietā C-70/90 Spānija/Padome, Recueil, I-5159. lpp.; lietā C-71/90 Spānija/Padome, Recueil, I-5175. lpp.; lietā C-73/90 Spānija/Padome, Recueil, I-5191. lpp., un iepriekš minēto 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome).

85

No minētā 20. panta šo divu punktu pārbaudes tādēļ izriet, ka pirmais no tiem attiecas uz pastāvošajām zvejas iespējām, bet otrais ir veltīts jaunām zvejas iespējām. Pastāvošās zvejas iespējas tiek sadalītas starp dalībvalstīm, piemērojot relatīvas stabilitātes principu.

86

Tiesa ir nospriedusi, ka relatīvas stabilitātes prasība ir jāsaprot kā noteiktas procentuālās daļas saglabāšana katrai dalībvalstij un ka sākotnēji noteiktā sadales kārtība ir piemērojama tik ilgi, kamēr netiks pieņemta regula, ar kuru tiek izdarīti grozījumi (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Romkes, 17. punkts, un iepriekš minēto 2006. gada 30. marta spriedumu apvienotajās lietās Spānija/Padome, 27. punkts).

87

Tā kā relatīvas stabilitātes principa piemērošana pastāvošajām zvejas iespējām ir saistīta ar noteiktās sadales kārtības starp dalībvalstīm saglabāšanu, ir jāuzskata, ka pirmreizējas sadales kārtības starp dalībvalstīm izveidošana ir saistīta ar jaunu zvejas iespēju piešķiršanu un sadali, ņemot vērā katras dalībvalsts intereses. Intereses jēdziens var ietvert vajadzību nodrošināt zvejniecības relatīvu stabilitāti, tomēr tas nav ierobežots tikai ar šo vajadzību.

88

Tādēļ pretēji Komisijas paustajam viedoklim, ja tiek noteikta pirmreizēja sadales kārtība attiecībā uz katru dalībvalsti, it īpaši pēc tam, kad tās ir izmantojušas savas tiesības zvejot attiecīgajā zonā, un ja tiek sadalītas sugas, kuru nozvejai Kopienas rīcībā ir vispārēja kvota, Padome lēmumu pieņem, ievērojot katras dalībvalsts intereses atbilstoši Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta noteikumiem. Tā kā atbilstoši definīcijai šādā gadījumā sadales kārtību nevar saglabāt, šīs regulas 20. panta 1. punkta noteikumi nav piemērojami.

89

Jāpiebilst, ka Komisijas atbalstītās interpretācijas rezultātā būtu jānonāk pie paradoksālas situācijas, kurā dalībvalstu tiesības piekļūt jauniem ūdeņiem un jaunām sugām varētu nekad netikt atzītas par jaunām zvejas iespējām un līdz ar to nekad neļautu ņemt vērā šo valstu intereses Regulas Nr. 2371/2002 20. panta 2. punkta nozīmē. Tāda pati situācija izveidotos ikreiz, kā tas ir šajā gadījumā, kad jaunas tiesības uz piekļuvi pirmoreiz rastos pamatojoties uz Kopienas vispārējo kvotu, kas vēlāk ir jāsadala dalībvalstīm. Tomēr no Regulas Nr. 2371/2002 neizriet, ka likumdevējs tādējādi būtu iecerējis ierobežot dalībvalstu interešu ievērošanu.

90

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir uzskatāms, ka jūrasvelna IV zonā (Norvēģijas ūdeņi) pirmreizējā sadale dalībvalstīm, kas pamatota ar pirmreizējas sadales kārtības izveidošanu šai sugai attiecīgajos ūdeņos, veido jaunu zvejas iespēju.

91

Tādēļ ir jāpārbauda, vai Padome ir atbilstoši ņēmusi vērā Spānijas Karalistes intereses.

92

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz tiesisko regulējumu zivsaimniecības jomā kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros Kopienu likumdevējam šajā jomā ir plaša rīcības brīvība, kas atbilst poliskajai atbildībai, kas tam piešķirta EKL 34.–37. pantā (skat. it īpaši 2006. gada 23. marta spriedumu lietā C-535/03 Unitymark un North Sea Fishermen’s Organisation, Krājums, I-2689. lpp., 55. punkts).

93

Tomēr ir jāpārbauda, vai Kopienu likumdevējs nav pārsniedzis savas diskrecionārās varas robežas.

94

Spānijas Karaliste norāda, ka Padomes izvēlētajā atskaites periodā no 1999. gada līdz 2003. gadam Pievienošanās akta 156.–164. panta noteikumi tai liedza piekļūt attiecīgajiem ūdeņiem. Pieņemot lēmumu kvotas piešķirt tikai tām dalībvalstīm, kuru flote šajā periodā ir zvejojusi attiecīgās sugas, tostarp jūrasvelnu, un nepiešķirot tai kvotu, kaut gan Spānijas kuģi nestrādāja attiecīgajā zonā tikai normatīvā aizlieguma dēļ, Padome nav ņēmusi vērā tās intereses.

95

Tomēr ir jākonstatē, kā uz to arī norāda Padome iebildumu rakstā un atbildē uz repliku, ka Pievienošanās akta 156.–164. pants attiecas tikai uz piekļuvi Kopienu ūdeņiem, bet ne uz piekļuvi Norvēģijas ūdeņiem un ka tādēļ Spānijas Karalistes argumentam nav nozīmes.

96

Tiesas sēdē Spānijas Karaliste mēģināja izvirzīt citus argumentus, lai pierādītu, ka Spānijas kuģiem nebija iespējams zvejot Norvēģijas ūdeņos. Tā vispirms norādīja, ka ne vienmēr attiecīgās zonas robežās ir viegli noteikt ūdeņus, kuros kuģi strādā, bet vēlāk apstiprināja, ka tai nebija jāpiešķir nozvejas kvota Norvēģijas ūdeņos.

97

Šiem argumentiem tomēr nav izšķirošas nozīmes, jo jūrasvelnu, uz kuru neattiecās dalībvalstīm iedalītās kvotas, varēja bez ierobežojumiem zvejot dažādas dalībvalstu flotes, tomēr uz to attiecās Kopienai piemērotā vispārējā kvota dažādām sugām, kuru vidū bija ietverts arī jūrasvelns.

98

Jākonstatē, ka tas, ka Spānijas Karalistei vai kādai citai dalībvalstij netika piešķirta jūrasvelna nozvejas kvota, nenozīmē, ka Padome nav ņēmusi vērā šo dalībvalstu intereses.

99

Attiecībā uz atskaites perioda izvēli Tiesa jau nosprieda, ka Padomei ir zināma rīcības brīvība (šajā sakarā skat. 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C-120/99 Itālija/Padome, Recueil, I-7997. lpp., 42. punkts). Piecu gadu laika posms no 1999. līdz 2003. gadam ir nesens un pietiekami ilgs periods, kas nebūtu kritizējams.

100

Piešķirot jūrasvelna nozvejas kvotas tikai tām dalībvalstīm, kuru kuģi šo sugu ir zvejojuši šajā periodā, un nepiešķirot kvotu Spānijas Karalistei, jo Spānijas kuģi šādu sugu nav zvejojuši, lai gan tiem bija tiesības piekļūt attiecīgajai zonai, Padome nav pārsniegusi savas diskrecionārās varas robežas.

101

Tādēļ šis trešais pamats ir jānoraida.

102

Tā kā nav atbalstāms neviens no izvirzītajiem pamatiem, Spānijas Karalistes prasība ir jānoraida.

103

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar šī paša panta 4. punkta pirmo daļu Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: