1

Savā prasības pieteikumā Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu, pirmkārt, atcelt Padomes 2004. gada 26. oktobra Regulu (EK) Nr. 2007/2004, ar ko izveido Eiropas Aģentūru operatīvās sadarbības vadībai pie Eiropas Savienības dalībvalstu ārējām robežām (OV L 349, 1. lpp.), un, otrkārt, atstāt spēkā šīs regulas sekas līdz jaunas, to aizstājošas regulas pieņemšanai, izņemot tiktāl, ciktāl Regula Nr. 2007/2004 izslēdz šīs dalībvalsts piedalīšanos tās piemērošanā.

2

EK līguma trešās daļas IV sadaļa (turpmāk tekstā — “IV sadaļa”) izveido juridisko pamatu, kas ļauj veikt pasākumus vīzu politikas, patvēruma politikas, imigrācijas politikas un tādas citas politikas jomā, kas saistīta ar personu brīvu pārvietošanos.

3

Protokols par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju, kas ar Amsterdamas līgumu pievienots Līgumam par ES un EK līgumam (turpmāk tekstā — “Protokols par IV sadaļu”), attiecas uz šo dalībvalstu piedalīšanos to pasākumu noteikšanā, kas ierosināti saskaņā ar IV sadaļas noteikumiem.

4

Saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 1. pantu un, ievērojot šī protokola 3. pantu, Apvienotā Karaliste un Īrija nepiedalās no IV sadaļas izrietošo ierosināto pasākumu noteikšanā, un atbilstoši protokola 2. pantam šie pasākumi šīm dalībvalstīm nav ne saistoši, ne piemērojami.

5

Saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 3. pantu:

“1.   Apvienotā Karaliste vai Īrija trijos mēnešos pēc tam, kad Padomei iesniegts priekšlikums vai ierosinājums, piemērojot [..] IV sadaļu, var rakstiski paziņot Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties šādu ierosinātu pasākumu noteikšanā un īstenošanā, un tādā gadījumā šī valsts iegūst šādas tiesības. [..]

[..]

2.   Ja nav iespējams pieņemamā termiņā noteikt kādu no 1. punktā minētajiem pasākumiem, piedaloties Apvienotajai Karalistei vai Īrijai, Padome šādu pasākumu var noteikt saskaņā ar 1. pantu bez Apvienotās Karalistes vai Īrijas līdzdalības. Šādā gadījumā piemēro 2. pantu.”

6

Protokola par IV sadaļu 4. pants Apvienotajai Karalistei un Īrijai piešķir tiesības jebkurā brīdī piekrist piemērot saskaņā ar IV sadaļu noteiktos pasākumus. Tādā gadījumā mutatis mutandis piemēro EKL 11. panta 3. punktā paredzēto procedūru.

7

Saskaņā ar Protokola par IV sadaļu 7. pantu “3. un 4. pants neskar Protokolu, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā”.

8

Atbilstoši Protokola, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā un kas ar Amsterdamas līgumu pievienots Līgumam par ES un EK līgumam (turpmāk tekstā — “Šengenas protokols”), 1. pantam trīspadsmit Eiropas Savienības dalībvalstis ir pilnvarotas izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību Šengenas acquis, kas definēts šī protokola pielikumā, piemērošanas jomā.

9

Šādi definētais Šengenas acquis ietver inter alia Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdību, Vācijas Federatīvās Republikas valdības un Francijas Republikas valdības nolīgumu par kontroļu pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīts Šengenā (Luksemburga) 1985. gada 14. jūnijā (OV 2000, L 239, 13. lpp., turpmāk tekstā — “Šengenas nolīgums”), kā arī Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (OV 2000, L 239, 19. lpp., turpmāk tekstā — “Īstenošanas konvencija”), kas tāpat parakstīta Šengenā 1990. gada 19. jūnijā. Šie abi tiesību akti kopā tiek dēvēti par “Šengenas nolīgumiem”.

10

Saskaņā ar šī protokola 4. pantu:

“Īrija un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste, kuras nesaista Šengenas acquis, jebkurā brīdī var lūgt dalību dažos vai visos šā acquis noteikumos.

Padome par šādu lūgumu pieņem lēmumu, pastāvot vienprātībai starp 1. pantā minētajiem locekļiem un attiecīgās valsts valdības pārstāvi.”

11

Šengenas protokola 5. pants nosaka:

“1.   Uz priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas [pamatoti ar] Šengenas acquis, attiecas attiecīgi līgumu noteikumi.

Šajā sakarā gadījumā, ja Īrija vai Apvienotā Karaliste, vai abas pietiekami drīz nav rakstiski paziņojušas Padomes priekšsēdētājam par nodomu piedalīties, uzskata, ka Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 11. pantā vai Līguma par Eiropas Savienību 40. pantā paredzētā atļauja ir piešķirta 1. pantā minētajām dalībvalstīm, kā arī Īrijai vai Apvienotajai Karalistei, ja kāda no tām vēlas iesaistīties attiecīgās jomas sadarbībā.

2.   Attiecīgos līgumu noteikumus, kas minēti 1. punkta pirmajā daļā, piemēro pat tad, ja Padome nav noteikusi 2. panta 1. punkta otrajā daļā minētos pasākumus.”

12

Šengenas protokola 8. pants paredz:

“Sarunās par jaunu dalībvalstu uzņemšanu Eiropas Savienībā Šengenas acquis un pasākumi, ko iestādes nosaka tā piemērošanas jomā, uzskatāmi par acquis, kas kopumā jāpieņem visām kandidātvalstīm.”

13

Deklarācijā Nr. 45 par 4. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (turpmāk tekstā — “Deklarācija Nr. 45”), Augstās Līgumslēdzējas Puses aicina Padomi lūgt Eiropas Kopienu Komisiju sniegt atzinumu, pirms tā pieņem lēmumu par atbilstoši šim pantam formulētu iesniegumu. Turklāt tās “arī apņemas darīt visu iespējamo, lai ļautu Īrijai vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei, ja tās vēlētos, izmantot minētā Protokola 4. panta noteikumus tā, lai Padomei būtu iespējams pieņemt minētajā pantā norādītos lēmumus minētā Protokola spēkā stāšanās brīdī vai jebkurā vēlākā laikā”.

14

Saskaņā ar Deklarāciju Nr. 46 par 5. pantu Protokolā, ar ko iekļauj Šengenas acquis Eiropas Savienības sistēmā (turpmāk tekstā — “Deklarācija Nr. 46”), Augstās Līgumslēdzējas Puses “apņemas netaupīt pūles, lai jomās, uz ko attiecas Šengenas acquis, būtu iespējama visu dalībvalstu rīcība, jo īpaši gadījumā, ja Īrija vai Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste pievienojas kādiem vai visiem minētā acquis noteikumiem saskaņā ar 4. pantu [Šengenas protokolā]”.

15

Atbilstoši Šengenas protokola 4. panta otrajai daļai Padome 2000. gada 29. maijā pieņēma Lēmumu 2000/365/EK par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes lūgumu piedalīties dažu Šengenas acquis noteikumu īstenošanā (OV L 131, 43. lpp.).

16

Šī lēmuma 1. pantā ir uzskaitīti Šengenas acquis noteikumi, kuru īstenošanā piedalās Apvienotā Karaliste.

17

Šī lēmuma 8. panta 2. punkts nosaka:

“Sākot no šā lēmuma spēkā stāšanās dienas, neatgriezeniski uzskata, ka Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste saskaņā ar Šengenas protokola 5. pantu ir paziņojusi Padomes priekšsēdētājam, ka tā vēlas piedalīties visos priekšlikumos un iniciatīvās, kas papildina 1. pantā minēto Šengenas acquis. Šāda līdzdalība attiecas uz teritorijām, kas minētas attiecīgi 5. panta 1. un 2. punktā, ciktāl priekšlikumi un iniciatīvas papildina Šengenas acquis noteikumus, kuri ir saistoši šīm teritorijām.”

18

Kā izriet no Regulas Nr. 2007/2004 preambulas, tā tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunktu un 66. pantu.

19

Pirmie četri šīs regulas preambulas apsvērumi ir formulēti šādi:

20

No Regulas Nr. 2007/2004 preambulas 23.–26. apsvēruma izriet, ka tā, domājams, pilnveido Šengenas acquis noteikumus, paredzot, ka:

21

Regulas Nr. 2007/2004 preambulas 25. apsvērums, kas attiecas uz Apvienoto Karalisti, formulēts šādi:

“Šī regula pilnveido Šengenas acquis noteikumus, kuros Apvienotā Karaliste nepiedalās saskaņā ar [..] Lēmumu 2000/365 [..]. Tāpēc Apvienotā Karaliste nepiedalās šīs regulas pieņemšanā, tā tai nav saistoša un nav jāpiemēro.”

22

Saskaņā ar Regulas Nr. 2007/2004 1. pantu:

“1.   Ar šo izveido [..] Aģentūru [..], lai uzlabotu Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu integrētu pārvaldību.

2.   Kaut gan par ārējo robežu kontroli un uzraudzību atbildīgas ir dalībvalstis, Aģentūra atvieglo un veicina pašreizējo un turpmāko Kopienas pasākumu efektīvāku piemērošanu attiecībā uz ārējo robežu pārvaldību. Tas notiek, nodrošinot dalībvalstu rīcības koordināciju šo pasākumu ieviešanā, tādējādi veicinot efektīvu, augstu un vienotu personu kontroles līmeni un Eiropas Savienības dalībvalstu ārējo robežu uzraudzību.

3.   Aģentūra Komisijai un dalībvalstīm arī nodrošina vajadzīgo tehnisko palīdzību un speciālās zināšanas ārējo robežu pārvaldības jomā un veicina dalībvalstu solidaritāti.

4.   Šajā regulā atsauces uz dalībvalstu ārējām robežām nozīmē dalībvalstu sauszemes un jūras robežas, lidostas un jūras ostas, kam piemēro Kopienu tiesību aktu noteikumus par to, kā personas šķērso ārējās robežas.”

23

Regulas Nr. 2007/2004 2. pantā noteikti Aģentūras pamatuzdevumi: inter alia koordinēt dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā, palīdzēt dalībvalstīm apmācīt valsts robežsargus, tostarp izveidot vienotus apmācības standartus, sekot tās zinātniskās pētniecības attīstībai, kas attiecas uz ārējo robežu kontroli un uzraudzību, palīdzēt dalībvalstīm gadījumos, ja vajadzīga pastiprināta tehniskā un operatīvā palīdzība pie ārējām robežām, kā arī nodrošināt vajadzīgo palīdzību dalībvalstīm kopīgo izraidīšanas pasākumu organizēšanā.

24

Saskaņā ar šīs regulas 2. panta 2. punktu, neskarot Aģentūras kompetenci, dalībvalstis var turpināt sadarboties operatīvajā līmenī ar citām dalībvalstīm un/vai trešām valstīm pie ārējām robežām, ja šāda sadarbība papildina Aģentūras darbību. Tomēr dalībvalstīm jāatturas no jebkuras darbības, kas varētu traucēt Aģentūras darbību vai tās mērķu sasniegšanu, un jāziņo Aģentūrai par ārējo robežu operatīvajiem jautājumiem, ko risina ārpus Aģentūras.

25

Atbilstoši Regulas Nr. 2007/2004 3. pantam Aģentūra turklāt izvērtē, apstiprina un koordinē dalībvalstu ierosinājumus par kopīgajiem pasākumiem un eksperimentālajiem projektiem, un var pati izteikt šādus ierosinājumus sadarbībā ar dalībvalstīm. Tāpat tā var izlemt līdzfinansēt kopīgos pasākumus un eksperimentālos projektus.

26

Saskaņā ar šīs regulas 5. pantu Aģentūra izveido un turpmāk attīsta kopējo robežsargu mācību programmu un Eiropas līmenī apmāca dalībvalstu valsts robežsargu instruktorus. Tāpat Aģentūra dalībvalstu kompetento valsts dienestu virsniekiem rīko papildu mācības un seminārus par jautājumiem, kas saistīti ar ārējo robežu kontroli un uzraudzību un trešo valstu pilsoņu izraidīšanu.

27

Saskaņā ar Regulas Nr. 2007/2004 7. pantu Aģentūra izveido un glabā centralizētus tā tehniskā aprīkojuma sarakstus, kas pieder dalībvalstīm un ko izmanto ārējo robežu kontrolē un uzraudzībā, un ko tās brīvprātīgi ir gatavas nodot citu dalībvalstu rīcībā uz noteiktu laikposmu pēc tam, kad Aģentūra ir izanalizējusi attiecīgās vajadzības un riskus.

28

Saskaņā ar šīs regulas 12. pantu:

“1.   Aģentūra veicina operatīvo sadarbību ar Īriju un Apvienoto Karalisti jautājumos, kas ietilpst tās darbības jomā, un ciktāl tas nepieciešams 2. panta 1. punktā izklāstīto uzdevumu izpildei.

2.   Palīdzība, ko sniedz Aģentūra saskaņā ar 2. panta 1. punkta f) apakšpunktu, attiecas uz dalībvalstu kopīgajiem izraidīšanas pasākumiem, kuros Īrija vai Apvienotā Karaliste vai abas valstis arī piedalās.

3.   Šīs regulas piemērošana Gibraltāra robežām tiks apturēta līdz laikam, kad būs panākta vienošanās par pasākumu piemērošanas jomu attiecībā uz personu pārvietošanos pāri dalībvalstu ārējām robežām.”

29

Regulas Nr. 2007/200421. panta 3. punkts nosaka:

“Valstis, kas iesaistītas Šengenas acquis īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā, piedalās Aģentūrā. Valdē tām katrai ir viens pārstāvis un viens aizstājējs. Saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem to asociēšanas nolīgumos tiks izstrādātas vienošanās, ar ko attiecībā uz šo valstu līdzdalību Aģentūras darbā, cita starpā, noteiks veidu, apjomu un sīki izstrādātus noteikumus, tostarp noteikumus par finanšu iemaksām un darbiniekiem.”

30

2003. gada 11. novembrī Komisija iesniedza Padomei priekšlikumu par regulu par Aģentūras izveidi.

31

2004. gada 11. februārī Apvienotā Karaliste informēja Padomi par savu nodomu piedalīties Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā. Šajā sakarā tā atsaucās uz Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto paziņošanas procedūru, kā arī uz procedūru, kas minēta Protokolā par IV sadaļu.

32

2004. gada 26. oktobrī Padome pieņēma Regulu Nr. 2007/2004. Neievērojot 2004. gada 11. februāra paziņojumu, Apvienotajai Karalistei netika atļauts piedalīties šīs regulas pieņemšanā, jo tā pilnveido Šengenas acquis noteikumus, kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste atbilstoši Lēmumam 2000/365 nepiedalās.

33

Uzskatīdama, ka Padomes atteikums ļaut tai piedalīties Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā ir Šengenas protokola 5. panta pārkāpums, Apvienotā Karaliste iesniedza šo prasību.

34

Apvienotā Karaliste lūdz Tiesu:

35

Padome lūdz prasību noraidīt un piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

36

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 17. augusta rīkojumu Īrijai, Polijas Republikai, kā arī Slovākijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Apvienotās Karalistes prasījumu atbalstam, bet Spānijas Karalistei un Eiropas Kopienu Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

37

Pirmkārt, Apvienotā Karaliste apgalvo, ka, izslēgdama to no Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanas procesa, Padome ir pamatojusies uz nepareizu Šengenas protokola interpretāciju un ir pārkāpusi tā 5. pantu.

38

Nevar uzskatīt, ka ar Šengenas protokola 5. pantu ieviestā sistēma ir pakārtota šī protokola 4. pantā paredzētajai sistēmai. Tā 4. un 5. pants ir savstarpēji neatkarīgas normas, tādēļ Apvienotajai Karalistei, lai varētu piedalīties saskaņā ar 5. pantu noteikto pasākumu īstenošanā, nav pienākuma atbilstoši 4. pantam iepriekš saņemt atļauju piedalīties attiecīgo Šengenas acquis noteikumu īstenošanā.

39

Pamatojot savu nostāju, Apvienotā Karaliste inter alia norāda, ka Šengenas protokola 4. un 5. panta interpretācija, ko piedāvājusi Padome, ir pretrunā šo abu normu sistēmai un formulējumam, neatbilst pašai ar 5. pantu ieviestā mehānisma būtībai un neatbilst Deklarācijai Nr. 46.

40

Turklāt, kā apgalvo šī dalībvalsts, ar šo interpretāciju Šengenas protokola 5. pantam tiek atņemta tā lietderīgā iedarbība, kuras būtība ir inter alia nodrošināt maksimālu Apvienotās Karalistes un Īrijas piedalīšanos saskaņā ar Šengenas acquis noteikto pasākumu īstenošanā, un tā nav vajadzīga ne Protokola par IV sadaļu 7. panta lietderīgās iedarbības garantēšanai, ne arī Šengenas acquis integritātes nodrošināšanai. Katrā ziņā šādai interpretācijai ir ar sasniedzamo mērķi lielā mērā nesamērīgas sekas, kuru piemērošanas rezultātā — tā kā Padomei, kā izriet no tās pašreizējās prakses, ir “plašs un nenoteikts” viedoklis par to, kas jāsaprot ar “priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas [pamatoti ar] Šengenas acquis” — 5. pantā paredzētais mehānisms varētu funkcionēt pretrunā tiesiskās drošības principam, kā arī pastiprinātu sadarbību regulējošiem pamatprincipiem.

41

Apvienotā Karaliste pakārtoti apgalvo, ka, ja Šengenas protokola 4. un 5. panta interpretācija, ko piedāvā Padome, izrādītos pareiza, šī protokola 5. panta 1. punkta pirmajā daļā ietvertais formulējums “priekšlikum[i] un ierosinājum[i], kas [pamatoti ar] Šengenas acquis” būtu jāsaprot kā frāze, kas attiecas vienīgi uz pasākumiem, kas pašā būtībā ir saistīti ar Šengenas acquis (“pilnībā Šengenas” pasākumi), — tādiem kā pasākumi, ar kuriem groza no šī acquis izrietošos noteikumus un kuru īstenošanā Apvienotā Karaliste nevarētu piedalīties bez iepriekšējas piekrišanas grozāmo noteikumu saistošajam raksturam. Turpretī šīs normas piemērošanas joma neattiecas uz pasākumiem, kas tikai “saistīti ar Šengenas [acquis]”, t.i., tādiem, kas, lai arī paredzēti atsevišķu Šengenas acquis mērķu pilnveidošanai un papildināšanai, nav ar šo acquis tik cieši saistīti, lai tiktu apdraudēta acquis integritāte, ja dalībvalsts, kas nepiedalās šī acquis īstenošanā, tomēr var piedalīties šādu pasākumu noteikšanā. Līdz ar to šai pēdējai minētajai kategorijai piederošo pasākumu noteikšanas laikā Apvienotās Karalistes nostāju reglamentē nevis šī protokola noteikumi, bet gan — atkarībā no situācijas — vai nu Protokola par IV sadaļu normas, vai arī attiecīgie “trešā pīlāra” noteikumi. Tā kā Regula Nr. 2007/2004 ir uzskatāma par šai pašai kategorijai piederošu pasākumu, Apvienotajai Karalistei nevarēja liegt piedalīties šīs regulas pieņemšanā.

42

Padome, pirmkārt, norāda, ka pretēji Apvienotās Karalistes apgalvojumiem Šengenas protokola 5. panta mērķis ir nevis atzīt Apvienotās Karalistes tiesības, bet gan dalībvalstīm, kas piedalās visa Šengenas acquis kopuma īstenošanā, nodrošināt, ka to darbības netiks apšaubītas tādēļ, ka citas dalībvalstis ir neizlēmīgas attiecībā uz piedalīšanos [šajās darbībās]. Turklāt šīs normas formulējums apstiprina šo interpretāciju, jo atšķirībā no šī protokola 4. panta un Protokola par IV sadaļu 3. panta formulējuma tā šādas tiesības neatzīst tieši.

43

Kā norāda Padome, ar Apvienotās Karalistes piedāvāto Šengenas protokola 5. panta 1. punkta interpretāciju var tikt atņemta lietderīgā iedarbība šī protokola 4. pantā paredzētajai apstiprinājuma procedūrai, jo, ja dalībvalstij saskaņā ar šo pantu ir atteiktas tiesības piedalīties konkrēta pasākuma noteikšanā, šī valsts tomēr var piedalīties visu tādu pasākumu īstenošanā, kuri pilnveido attiecīgo jomu, izmantojot šī protokola 5. pantā paredzēto procedūru. Līdz ar to Šengenas acquis integritāte vairs netiek nodrošināta un Protokola par IV sadaļu 7. pantam, kas paredz, ka šī protokola 3. un 4. pants neskar Šengenas protokola noteikumus, tāpat tiek atņemta lietderīgā iedarbība.

44

Otrkārt, Padome norāda, ka Apvienotās Karalistes postulētajai atšķirībai starp “pilnībā Šengenas” pasākumiem un t.s. tikai “ar Šengenas [acquis] saistītiem” pasākumiem nav pamatojuma ne primārajās, ne sekundārajās tiesībās. Šajā sakarā tā atzīmē, ka Apvienotās Karalistes piedāvātā definīcija “ar Šengenas [acquis] saistītiem” pasākumiem ir pamatota ar nepareizu izpratni par to, kas var apdraudēt Šengenas acquis integritāti, un ka attiecīgā atšķirība izraisa nevajadzīgu tiesisko nedrošību, jo tā rada atšķirības jautājumā par to, kas jāsaprot ar “pasākumu, ar ko pilnveido Šengenas acquis”, kad tiek noteikts pasākums, kas piemērojams, no vienas puses, attiecībā uz Īslandes Republiku un Norvēģijas Karalisti vai, no otras puses, attiecībā uz Apvienoto Karalisti un Īriju.

45

Treškārt, Padome uzsver, ka tās nostāja pilnībā atbilst samērīguma principam, kā arī pastiprinātas sadarbības jomā piemērojamiem noteikumiem. No vienas puses, samērīguma princips līguma autoriem nav saistošs. No otras puses, pastiprinātu sadarbību reglamentējošie Līguma par ES un EK līguma noteikumi neskar Šengenas protokola noteikumus.

46

Īrija uzskata, ka Apvienotās Karalistes piedāvātā Šengenas protokola 4. un 5. panta interpretācija atbilst gan šo pantu formulējumam, gan Padomes pašreizējai praksei attiecībā uz pasākumiem, kas attiecas uz Šengenas acquis un kuru īstenošanā Apvienotajai Karalistei un Īrijai tika atļauts piedalīties. Tāpat šo interpretāciju apstiprina dažādās deklarācijas par Šengenas protokolu, kas ietvertas Amsterdamas līguma Nobeiguma akta pielikumā. Turklāt Padome nevar pierādīt, ka pastāvētu konkrēts Šengenas acquis apdraudējuma risks, ja Apvienotā Karaliste būtu piedalījusies Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā.

47

Kā norāda Polijas Republika, ņemot vērā “Šengenas acquis” jēdziena neprecizitāti, nevar nepārprotami noteikt, vai Regula Nr. 2007/2004 ir daļa no acquis vai arī tikai acquis pilnveidojums. Tomēr tā uzskata, ka šī regula drīzāk ir šo acquis pilnveidojošs pasākums. Apvienotās Karalistes tiesības piedalīties Šengenas acquis pilnveidojošo pasākumu noteikšanā tieši izriet no Šengenas protokola 5. panta, un tās nevar pakļaut iepriekšējai šī protokola 4. panta īstenošanai. Turklāt nepastāvētu nekāds šķērslis Apvienotajai Karalistei atļaut piedalīties šīs regulas pieņemšanā, jo šī dalība neapdraud ne Šengenas acquis integritāti, ne darbību, ne arī tā īstenošanu.

48

Kā norāda Slovākijas Republika, Apvienotās Karalistes tiesības piedalīties Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā ir atkarīgas no tā, vai netiek apdraudēta jau piemērojamā Šengenas acquis integritāte un konsekvence. Tā kā Padome Apvienotajai Karalistei šīs tiesības ir liegusi, šai iestādei ir jāpierāda, ka šīs dalībvalsts piedalīšanās šīs regulas piemērošanā rada šādu apdraudējumu. Taču šajā gadījumā šāds apdraudējums nepastāv.

49

Spānijas Karaliste uzskata, ka Apvienotās Karalistes prasībai nav pamata. Pirmkārt, Apvienotās Karalistes pamatprasījums attiecas uz hipotētisku tiesību, ko tai [it kā] piešķir attiecīgais Šengenas protokola pants, kas tai šīs tiesības neatzīst, piešķiršanu šai dalībvalstij. Apvienotās Karalistes piedāvātā interpretācija zināmā mērā apdraud ar šo protokolu paredzētās pastiprinātās sadarbības ietvaros jau noteiktos pasākumus, jo ar to tiek apdraudēta Šengenas acquis integritāte un konsekvence. Otrkārt, ar Apvienotās Karalistes pakārtoto prasījumu tiek ignorēts fakts, ka tieši Padomei ir jānosaka, kādi pasākumi ir uzskatāmi par pasākumiem, kas pamatoti ar Šengenas acquis, un ka to nevar noteikt dalībvalsts, kas nav Šengenas nolīgumu dalībniece.

50

Komisija uzsver, ka pastiprinātas sadarbības (vispār) un Šengenas acquis (it īpaši) galvenā iezīme ir to integritāte. Tādējādi šīs integritātes nodrošināšana un aizsardzība, kā arī Šengenas acquis konsekvence ir galvenā problēma. Lai arī Šengenas protokols paredz daļēju tādas dalībvalsts piedalīšanos, kas nav Šengenas nolīgumu dalībniece, tas tomēr neparedz attiecīgo dalībvalstu izvēles iespēju “kā no ēdienkartes” (“à la carte”), kas radītu piedalīšanās un pienākumu mudžekli.

51

Komisija uzskata, ka Apvienotās Karalistes piedāvātā Šengenas protokola 4. un 5. panta interpretācija ir pretrunā šī protokola sistēmai un loģikai un kaitē Šengenas acquis konsekvencei un integritātei.

52

Turklāt tā uzskata, ka Šengenas protokola 5. panta 1. punkta pirmās daļas frāze “[pamatoti ar] Šengenas acquis” neparedz “plašu un nenoteiktu” to pasākumu interpretāciju, kurus var noteikt dalībvalstis, kas piedalās pastiprinātas sadarbības pasākumos, bet lēmums kvalificēt priekšlikumu par tādu, kas ir “ar Šengenas acquis pamatots pasākums”, daudz neatšķiras no lēmuma noteikt atbilstošu juridisko pamatu Kopienu tiesību akta pieņemšanai.

53

Visbeidzot Komisija atzīmē, ka, ņemot vērā Aģentūras īpašo raksturu, tās izveide ir “pilnībā Šengenas” pasākums, kā šo izteicienu saprot Apvienotā Karaliste, un ka tās izveide pašā būtībā ir saistīta ar Šengenas acquis. Turklāt Aģentūra ir saistīta ar šī acquis jomu, kurā Apvienotā Karaliste nolēmusi nepiedalīties. Līdz ar to šai dalībvalstij pamatoti nav atļauts piedalīties Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā.

54

Lai varētu lemt par Apvienotās Karalistes pamatprasījuma atbalstam izvirzītajiem argumentiem, jānoskaidro, vai Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka šī norma attiecas vienīgi uz priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas pamatoti ar Šengenas acquis jomu, kurā Apvienotajai Karalistei un/vai Īrijai ir atļauts piedalīties saskaņā ar šī protokola 4. pantu, vai arī gluži pretēji, kā apgalvo Apvienotā Karaliste, šīs divas normas ir uzskatāmas par savstarpēji neatkarīgām.

55

Šajā sakarā jāņem vērā [jāievēro] ne tikai attiecīgo normu formulējums, bet arī to sistēma, konteksts, sasniedzamais mērķis, kā arī lietderīgā iedarbība.

56

Šajā gadījumā jāatzīst, ka saskaņā ar Šengenas protokola 1. pantu trīspadsmit dalībvalstis ir pilnvarotas izveidot ciešāku savstarpēju sadarbību šīm valstīm saistošā Šengenas acquis jomās. Turklāt no šī protokola 2. panta izriet, ka visi pasākumi, kas noteikti, īstenojot šo pastiprināto sadarbību, jāuzskata par neatņemamu šī acquis, kas atbilstoši šī protokola 8. pantam kopumā jāpieņem kandidātvalstīm, sastāvdaļu.

57

Tā kā Apvienotā Karaliste un Īrija bija vienīgās dalībvalstis, kas nebija Šengenas nolīgumu, kas ir šīs pastiprinātās sadarbības pamats, dalībnieces, abas minētās valstis bija īpašā situācijā, ko Šengenas protokols ir divkārši ņēmis vērā.

58

Pirmkārt, kā to paredz Šengenas protokola 4. pants, šis protokols šīm abām dalībvalstīm dod iespēju jebkurā brīdī lūgt atļaut piedalīties tikai daļēji tā acquis noteikumu īstenošanā, kas ir spēkā piedalīšanās pieteikuma iesniegšanas dienā. Otrkārt, šis protokols atbilstoši tā 5. panta 1. punkta otrajai daļai šīm dalībvalstīm dod iespēju nepiedalīties ar šo acquis pamatotos priekšlikumos un ierosinājumos.

59

Lai arī šīs divas normas attiecas uz diviem dažādiem Šengenas acquis aspektiem, tikai no šī atzinuma vien tomēr nevar pamatoti secināt, ka tās ir skatāmas atsevišķi.

60

Kā izriet no frāzes “priekšlikum[i] un ierosinājum[i], kas [pamatoti ar] Šengenas acquis” lietojuma Šengenas protokola 5. panta 1. punkta pirmajā daļā, šajā normā minēto pasākumu pamatā ir Šengenas acquis šī protokola 4. panta izpratnē; turklāt tie ir tikai šī acquis īstenošanas vai tālākas pilnveidošanas pasākumi.

61

Šādiem pasākumiem, loģiski, jāatbilst noteikumiem, ko tie īsteno vai pilnveido, tādēļ [šiem pasākumiem] ir nepieciešama gan šo noteikumu, gan to pamatā esošo principu akceptēšana.

62

Līdz ar to dalībvalsts piedalīšanās pasākuma noteikšanā saskaņā ar Šengenas protokola 5. panta 1. punktu iespējama tikai tiktāl, ciktāl šī valsts piedalās Šengenas acquis jomā, kurā ietilpst veicamais pasākums vai ko šis pasākums pilnveido.

63

Šādos apstākļos, tā kā Šengenas protokola 4. pants paredz iespēju Apvienotajai Karalistei un Īrijai lūgt dalību Šengenas acquis, šīm dalībvalstīm nevar atļaut piedalīties pasākuma noteikšanā saskaņā ar šī protokola 5. panta 1. punktu, ja tās iepriekš nav saņēmušas Padomes atļauju piedalīties acquis jomā, kas ir minētā pasākuma pamatā.

64

Turklāt minētā interpretācija atbilst gan Šengenas protokola 4. panta, gan 5. panta mērķim un var pilnībā nodrošināt šo abu normu lietderīgo iedarbību.

65

Šī interpretācija nekādi neietekmē Apvienotajai Karalistei un Īrijai Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēto iespēju izvēlēties — pat ja šīm dalībvalstīm ir atļauts pilnībā vai daļēji piedalīties Šengenas acquis — nepiedalīties acquis daļu, kuru īstenošanā šīm dalībvalstīm ir atļauts piedalīties, īstenošanas vai pilnveidošanas pasākumu noteikšanā.

66

Turklāt šāda interpretācija ļauj ņemt vērā gan Šengenas protokola 4. panta formulējumu, gan mērķi, jo ar šī protokola 5. pantu piedāvātā izvēles iespēja abām attiecīgajām dalībvalstīm brīvi izvēlēties — piedalīties vai nepiedalīties Šengenas acquis īstenošanas un pilnveidošanas pasākumu īstenošanā — var likvidēt šo valstu iespējamo nevēlēšanos, ja nebūtu šādas izvēles iespējas, akceptēt Šengenas acquis noteikumus un tās tādējādi mudināt cik vien iespējams izmantot tām 4. pantā paredzēto iespēju.

67

Savukārt Apvienotās Karalistes piedāvātā interpretācija Šengenas protokola 4. pantam atņemtu jebkādu lietderīgo iedarbību, jo Apvienotā Karaliste un Īrija varētu piedalīties visos ar Šengenas acquis pamatotos priekšlikumos un ierosinājumos saskaņā ar šī protokola 5. panta 1. punktu, pat ja šīs dalībvalstis nebūtu akceptējušas attiecīgos šī acquis noteikumus vai tām nebūtu atļauts piedalīties to īstenošanā saskaņā ar šī protokola 4. panta otro daļu. Kā izriet no Deklarācijas Nr. 45, šī protokola 4. pantam ir būtiska nozīme ar Šengenas protokolu ieviestajā sistēmā, jo šī norma paredz nodrošināt maksimālu visu dalībvalstu dalību Šengenas acquis.

68

Ievērojot šos apsvērumus, jāsecina, ka Apvienotās Karalistes piedāvātā Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otrās daļas interpretācija nevar tikt akceptēta un ka šī norma jāsaprot tādējādi, ka tā attiecas vienīgi uz priekšlikumiem un ierosinājumiem, kas pamatoti ar Šengenas acquis jomu, kurā Apvienotajai Karalistei un/vai Īrijai ir atļauts piedalīties saskaņā ar šī protokola 4. pantu.

69

Šo interpretāciju apstiprina arī Lēmuma 2000/365 8. panta 2. punkts, no kura tāpat izriet, ka piedalīšanās priekšlikumos un iniciatīvās, kas pamatotas ar Šengenas acquis, ir iespējama vienīgi tad, ja [acquis] noteikumi, uz kuriem šie priekšlikumi vai iniciatīvas attiecas, ir piemērojami vēlmi piedalīties izteikušajā dalībvalstī, kas nozīmē, ka šī dalībvalsts pirms tam šo acquis ir akceptējusi.

70

Šajā gadījumā Apvienotā Karaliste pilnīgi noteikti nav akceptējusi Šengenas acquis jomu, kurā ietilpst Regula Nr. 2007/2004, proti, ārējo robežu šķērsošanas jomu.

71

Šādos apstākļos jāatzīst, ka, liegdama Apvienotajai Karalistei tiesības piedalīties Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanā tāpēc, ka šai dalībvalstij iepriekš netika atļauts piedalīties sadarbības jomā, kurā ietilpst šī regula, Padome nav nepareizi interpretējusi un piemērojusi Šengenas protokola 5. panta 1. punkta otro daļu.

72

Līdz ar to argumenti, ko šīs prasības atcelt tiesību aktu pamatprasījuma atbalstam izvirzījusi Apvienotā Karaliste, jānoraida kā nepamatoti.

73

Runājot par Apvienotās Karalistes pakārtoti izvirzītajiem argumentiem, vispirms jāatzīmē, ka šīs dalībvalsts postulētajai atšķirībai starp pasākumiem, ko tā uzskata par “pilnībā Šengenas” pasākumiem, un pasākumiem, kas, pēc tās domām, ir tikai “saistīti ar Šengenas [acquis]”, nav pamatojuma ne EK līgumā un Līgumā par ES, ne sekundārajās Kopienu tiesībās.

74

Tad jāatzīmē, ka, pat apstrīdēdama Padomes veikto kvalifikāciju, Apvienotā Karaliste pati atzīst, ka Regulai Nr. 2007/2004 ir saikne ar Šengenas acquis noteikumiem, jo tā uzskata, ka runa tomēr ir par pasākumu, kas “saistīts ar Šengenas [acquis]”.

75

Neievērojot šos apsvērumus un to, ka šajā gadījumā Padomei pārmestā, it kā nepareizā kvalifikācija nav tieši saistīta ar juridiskā pamata — proti, EKL 62. panta 2. punkta a) apakšpunkta un 66. panta — izvēli Regulas Nr. 2007/2004 pieņemšanai, jāatzīst, ka — tāpat kā Kopienu akta juridiskā pamata izvēle — tas, ka Padome Regulu Nr. 2007/2004 ir kvalificējusi kā Šengenas acquis noteikumus pilnveidojošu pasākumu, ir tieši ietekmējis šīs regulas pieņemšanas procedūru reglamentējošo normu noteikšanu un līdz ar to arī Apvienotās Karalistes iespēju piedalīties šajā procedūrā.

76

Tiktāl, ciktāl tas, ka Apvienotā Karaliste izmanto iespēju piedalīties saskaņā ar IV sadaļas noteikumiem iesniegta priekšlikuma pieņemšanā, atbilstoši Protokola par IV sadaļu 3. panta 1. punktam ir pakļauts tikai vienam nosacījumam par šajā normā paredzētu paziņošanas termiņu, Regulas Nr. 2007/2004 kvalificēšana par Šengenas acquis noteikumus pilnveidojošu pasākumu ir tieši ietekmējusi šai dalībvalstij atzītās tiesības.

77

Ievērojot šo atzinumu un pēc analoģijas ar atzinumu jautājumā par Kopienu akta juridiskā pamata izvēli, jāatzīst, ka tādā situācijā kā šajā lietā Kopienu akta kvalificēšana par priekšlikumu vai ierosinājumu, kas pamatots ar Šengenas acquis Šengenas protokola 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē, jāpamato ar objektīviem elementiem, ko var pārbaudīt tiesa, tostarp akta mērķi un saturu (skat. 1991. gada 11. jūnija spriedumu lietā C-300/89 Komisija/Padome (t.s. “Titāna dioksīda” lieta), Recueil, I-2867. lpp., 10. punkts; 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C-176/03 Komisija/Padome, Krājums, I-7879. lpp., 45. punkts, un 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C-440/05 Komisija/Padome, Krājums, I-9097. lpp., 61. punkts).

78

Tieši ievērojot šos apsvērumus, ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo Apvienotā Karaliste, Padome, kvalificēdama Regulu Nr. 2007/2004 kā Šengenas acquis noteikumus pilnveidojošu pasākumu, rīkojās nepamatoti.

79

Runājot par Regulas Nr. 2007/2004 mērķi, no tās preambulas pirmajiem trīs apsvērumiem un 1. panta 1. un 2. punkta izriet, ka tās mērķis ir uzlabot ārējo robežu integrētu pārvaldību, kā arī atvieglot un padarīt efektīvāku kopīgo noteikumu par šo robežu kontroles standartiem un procedūrām piemērošanu.

80

Runājot par Regulas Nr. 2007/2004 saturu, jāatzīmē, ka ar to izveidotās Aģentūras uzdevums, kā izriet no šīs regulas preambulas trešā apsvēruma un 2. panta, ir inter alia koordinēt dalībvalstu operatīvo sadarbību ārējo robežu pārvaldības jomā, palīdzēt dalībvalstīm apmācīt valsts robežsargus un palīdzēt dalībvalstīm gadījumos, ja vajadzīga pastiprināta tehniskā un operatīvā palīdzība pie ārējām robežām.

81

Šajā sakarā, pirmkārt, jāatzīst, ka kopīgie noteikumi, uz ko atsaucas Regula Nr. 2007/2004 un kas jāpiemēro, īstenojot ārējo robežu integrētu pārvaldību, ir ietverti Kopīgajā rokasgrāmatā, ko apstiprinājusi ar Īstenošanas konvenciju izveidotā izpildkomiteja (OV 2002, C 313, 97. lpp.).

82

Kā izriet no Padomes 2001. gada 24. aprīļa Regulas (EK) Nr. 790/2001, ar ko Padomei rezervē izpildu pilnvaras attiecībā uz dažiem sīki izstrādātiem noteikumiem un praktiskām procedūrām robežkontroles un uzraudzības veikšanā (OV L 116, 5. lpp.), preambulas pirmā apsvēruma, šī rokasgrāmata ir izstrādāta, lai īstenotu Īstenošanas konvencijas II sadaļas II nodaļas “Ārējo robežu šķērsošana” noteikumus, un tā atbilstoši Padomes 1999. gada 20. maija Lēmuma 1999/435/EK par Šengenas acquis definīciju, lai atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma un Līguma par Eiropas Savienību attiecīgajiem noteikumiem noteiktu tiesisko bāzi visām normām un lēmumiem, kas veido Šengenas acquis (OV L 176, 1. lpp.), 1. pantam ir pieskaitāma Šengenas acquis, kas minēts Šengenas protokola 1. pantā.

83

Otrkārt, jāatgādina, ka gan no Šengenas nolīguma nosaukuma un preambulas ceturtās daļas, gan no tā 17. panta izriet, ka šī nolīguma galvenais mērķis ir atcelt personu kontroles pie dalībvalstu kopīgajām robežām un tās pārcelt uz dalībvalstu ārējām robežām. Šī mērķa nozīmi Šengenas nolīgumu sistēmā apliecina loma, kas Īstenošanas konvencijā atvēlēta noteikumiem par ārējo robežu šķērsošanu, un tas, ka atbilstoši šīs konvencijas 6. un 7. pantam kontroles pie ārējām robežām jāveic saskaņā ar vienotiem principiem un dalībvalstīm, lai nodrošinātu šo kontroļu veikšanas efektivitāti, cieši un pastāvīgi jāsadarbojas.

84

Līdz ar to personu kontroles pie dalībvalstu ārējām robežām un tātad arī efektīva kopīgo noteikumu par šo kontroļu standartiem un procedūrām īstenošana jāuzskata par Šengenas acquis elementiem.

85

Tā kā, kā tas izriet no šī sprieduma 79. un 80. punkta, gan Regulas Nr. 2007/2004 mērķis, gan saturs ir uzlabot šīs kontroles, šī regula ir uzskatāma par pasākumu, kas pamatots ar Šengenas acquis Šengenas protokola 5. panta 1. punkta pirmās daļas izpratnē.

86

Šādos apstākļos jāatzīst, ka Padome ir pamatoti kvalificējusi Regulu Nr. 2007/2004 kā Šengenas acquis noteikumus pilnveidojošu pasākumu.

87

Līdz ar to arī Apvienotās Karalistes pakārtoti izvirzītie argumenti nevar tikt akceptēti.

88

Tādējādi Apvienotās Karalistes prasījums atcelt Regulu Nr. 2007/2004 nav apmierināms un tāpēc Tiesai par šīs dalībvalsts lūgumu atstāt spēkā šīs regulas sekas nav jālemj.

89

Šādos apstākļos Apvienotās Karalistes prasība ir jānoraida.

90

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Apvienotajai Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar šī reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu dalībvalstis un iestādes, kas iestājas lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: