Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑32/05

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2005. gada 31. janvārī cēla

Eiropas Kopienu Komisija , ko pārstāv S. Pardo Kvintijana [ S. Pardo Quintillán ] un Ž. Otjo [ J. Hottiaux ], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Luksemburgas Lielhercogisti , ko pārstāv S. Šreiners [ S. Schreiner ], pārstāvis, kam palīdz P. Kinšs [ P. Kinsch ], avocat ,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [ A. Rosas ], tiesneši E. Borgs Bartets [ A. Borg Barthet ] un A. O’Kīfs [ A. Ó Caoimh ] (referents),

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [ E. Sharpston ],

sekretāre L. Hjūleta [ L. Hewlett ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 23. martā,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus tiesas sēdē 2006. gada 18. maijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Savā prasības pieteikumā Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV L 327, 1. lpp., turpmāk tekstā – “direktīva”), izņemot 3. panta 1.–3. un 5.–7. punktu, kā arī 7. panta 3. punktu, un katrā ziņā nepaziņojot tai par šiem noteikumiem, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šī direktīva.

Atbilstošās tiesību normas

Kopienu tiesiskais regulējums

2. Direktīvas astoņpadsmitajā apsvērumā ir noteikts:

“Kopienas ūdens resursu politikai ir vajadzīgs pārredzams, efektīvs un saskaņots tiesiskais pamats. Kopienai jānodrošina kopēji darbības principi un nostādnes rīcībai globālā mērogā. Šai direktīvai jānodrošina šāds pamats, jākoordinē un jāintegrē, un tālākā perspektīvā jāturpina attīstīt vispārējie principi un struktūras Kopienas ūdens resursu aizsardzībai un ilgtspējīgai izmantošanai saskaņā ar subsidiaritātes principu.”

3. No direktīvas divdesmit astotā apsvēruma izriet, ka, cenšoties sasniegt šajā direktīvā noteiktos mērķus un izveidojot pasākumu programmu šajā nolūkā, dalībvalstis šo pasākumu programmu var īstenot pakāpeniski, lai vienmērīgi sadalītu izmaksas.

4. Atbilstoši direktīvas 1. pantam tās “mērķis ir nodrošināt iekšējo virszemes ūdeņu, pārejas ūdeņu, piekrastes ūdeņu un gruntsūdeņu aizsardzību”.

5. Direktīvas 2. pantā definēts 41 jēdziens, kas izmantots direktīvā. Daži no šiem jēdzieniem attiecas uz ūdens kvalitātes normām, kuras direktīva, it īpaši tās 4. pantā, liek dalībvalstīm ievērot. Termiņi šo normu ievērošanai ir noteikti direktīvas 4.–6. un 8. pantā.

6. Direktīvas 3. pants “Administratīvo pasākumu saskaņošana upju baseinu apgabalos” ir formulēts šādi:

“1. Dalībvalstis identificē atsevišķus upju baseinus, kuri atrodas to teritorijā, un šīs direktīvas nolūkā iekļauj tos atsevišķos upju baseinu apgabalos. [..]

2. Dalībvalstis nodrošina attiecīgos administratīvos pasākumus, tostarp attiecīgās kompetentās iestādes noteikšanu, lai piemērotu šīs direktīvas noteikumus katrā upju baseinu apgabalā, kas atrodas to teritorijā.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka upes baseinu, kas atrodas vairāk nekā vienas dalībvalsts teritorijā, iekļauj starptautiskā upju baseinu apgabalā. Pēc iesaistīto dalībvalstu pieprasījuma Komisija pieņem lēmumu, lai atvieglotu šādu starptautisku upju baseinu apgabalu noteikšanu.

[..]

4. Dalībvalstis nodrošina, lai visā upju baseinu apgabalā tiktu saskaņotas šīs direktīvas prasības 4. pantā noteikto vides aizsardzības mērķu sasniegšanai un jo īpaši visas pasākumu programmas. Starptautiskiem upju baseinu apgabaliem attiecīgās dalībvalstis šo saskaņošanu nodrošina kopīgi un šajā nolūkā drīkst izmantot esošās struktūras, kuru pamatā ir starptautiski nolīgumi. Pēc iesaistīto dalībvalstu pieprasījuma Komisija pieņem lēmumu, lai atvieglotu pasākumu programmu ieviešanu.

[..]

6. Dalībvalstis var identificēt esošu valsts vai starptautisku institūciju kā kompetento iestādi šīs direktīvas nolūkā.

7. Dalībvalstis identificē kompetento iestādi līdz 24. pantā minētajai dienai.

[..]”

7. Direktīvas 4. pants nosaka vides aizsardzības mērķus, kas dalībvalstīm ir jāievēro, ieviešot praksē pasākumu programmas, kuras precizētas virszemes ūdeņu, gruntsūdeņu un aizsargāto apgabalu upju baseinu apsaimniekošanas plānos. Dalībvalstīm būtībā ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai novērstu minēto ūdens resursu un aizsargāto apgabalu kvalitātes bojāšanos, kā arī lai tos uzlabotu un atjaunotu direktīvas noteikumos, it īpaši tās 2. pantā, paredzētajā līmenī.

8. Atbilstoši direktīvas 4. panta 1. punkta c) apakšpunktam “dalībvalstis panāk atbilstību visiem standartiem un mērķiem ne vēlāk kā 15 gadus pēc šīs direktīvas stāšanās spēkā, ja vien Kopienas tiesību aktos, saskaņā ar kuriem ir izveidoti atsevišķi aizsargāti apgabali, nav noteikts citādi”.

9. Attiecībā uz ūdeni, kuru izmanto dzeramā ūdens ieguvei, direktīvas 7. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstis katrā upju baseinu apgabalā identificē:

– visas ūdenstilpes, ko izmanto tāda ūdens ieguvei, kas paredzēts patēriņam cilvēku uzturā, un kas nodrošina vidēji vairāk nekā 10 m 3 ūdens dienā, vai apgādā vairāk nekā 50 personas, un

– tās ūdenstilpes, kuras paredzētas šādam izmantojumam nākotnē.

Dalībvalstis saskaņā ar V pielikumu pārrauga tās ūdenstilpes, kuras saskaņā ar V pielikumu nodrošina vidēji vairāk nekā 100 m 3 dienā.

2. Attiecībā uz katru 1. punktā identificēto ūdenstilpi, papildus 4. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai atbilstīgi šīs direktīvas prasībām virszemes ūdenstilpēm, tostarp kvalitātes standartiem, kas noteikti Kopienas līmenī saskaņā ar 16. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka, ievērojot izmantoto ūdens attīrīšanas režīmu, un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, iegūtais ūdens atbilst prasībām [Padomes 1980. gada 15. jūlija] Direktīvā 80/778/EEK [par dzeramā ūdens kvalitāti (OV L 229, 11. lpp.)], kas grozīta ar [Padomes 1998. gada 3. novembra] Direktīvu 98/83/EK [(OV L 330, 32. lpp.)].

3. Dalībvalstis nodrošina vajadzīgo aizsardzību identificētajām ūdenstilpēm, lai izvairītos no to kvalitātes pasliktināšanās un samazinātu dzeramā ūdens ieguvei vajadzīgo attīrīšanas līmeni. Dalībvalstis var izveidot aizsargjoslas minētajām ūdenstilpēm.”

10. Atbilstoši direktīvas 14. pantam:

“1. Dalībvalstis veicina visu ieinteresēto pušu efektīvu iesaisti šīs direktīvas īstenošanā, jo īpaši upju baseinu apsaimniekošanas plānu izstrādē, pārskatīšanā un koriģēšanā. Dalībvalstis nodrošina to, ka par katru upes baseinu tiek publicēti un sabiedrībai, tostarp lietotājiem, novērojumu sniegšanai ir pieejami šādi dokumenti:

a) plāna izstrādes grafiks un darba programma, tostarp ziņojums par veicamajiem apspriešanās pasākumiem, vismaz trīs gadus līdz laika posma sākumam, uz kuru attiecas plāns;

b) būtisko upes baseinā identificēto ūdens resursu apsaimniekošanas jautājumu pagaidu pārskats, vismaz divus gadus līdz laika posma sākumam, uz kuru attiecas plāns;

c) upes baseina apsaimniekošanas plāna projekta eksemplārs, vismaz vienu gadu līdz laika posma sākumam, uz kuru attiecas plāns.

Pēc pieprasījuma tiek darīti pieejami pamatdokumenti un informācija, kas izmantota upes baseina apsaimniekošanas plāna izstrādei.

2. Dalībvalstis nosaka vismaz sešu mēnešu ilgu laika posmu rakstveida piezīmju izteikšanai par minētajiem dokumentiem, lai nodrošinātu aktīvu iesaisti un apspriešanos.

3. Direktīvas 1. un 2. punkts vienādi attiecas uz koriģētajiem upju baseinu apsaimniekošanas plāniem.”

11. Direktīvas 24. pantā ir noteikts:

“1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2003. gada 22. decembrim. Tās par to tūlīt informē Komisiju.

[..]

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to savu tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva. Komisija par to informē pārējās dalībvalstis.”

Valsts tiesiskais regulējums

12. 1993. gada 29. jūlija likums par ūdens resursu aizsardzību un apsaimniekošanu ( Mém . A 1993, 1302. lpp., turpmāk tekstā – “1993. gada likums”) attiecas uz privātiem un publiskiem virszemes ūdeņiem un gruntsūdeņiem.

13. Atbilstoši 1993. gada likuma 2. pantam ar nosaukumu “Galvenie principi”:

“1. Šī likuma noteikumu mērķis ir cīnīties pret ūdens piesārņojumu un nodrošināt ūdens resursu atjaunošanos, lai atbilstu prasībām, kas saistītas ar

– cilvēku un dzīvnieku veselību, kā arī ekoloģisko līdzsvaru;

– ūdens ekosistēmas saņēmēju ūdens resursu bioloģisko un it īpaši zivju faunas dzīvi;

– ūdens piegādi sadzīves un industriālajam patēriņam;

– ūdens resursu aizsardzību;

– mazgāšanos, ūdens sporta veidiem un cita veida atpūtu;

– ainavu un teritoriju aizsardzību;

– lauksaimniecību, rūpniecību, transportu un cita veida cilvēka darbību vispārējās interesēs.

2. Personai, kas izmanto šajā likumā minētos ūdens resursus, ir jāveic visi iespējamie pasākumi, lai novērstu vai samazinātu ūdens piesārņojumu ar lielāko rūpību atbilstoši apstākļiem.”

14. Šī likuma 3. pantā ietverts likumā norādīto divpadsmit jēdzienu definīciju saraksts.

15. Attiecībā uz ūdens resursu aizsargāto apgabalu noteikšanu, izveidošanu un apsaimniekošanu 1993. gada likuma 18. un 19. pants ir formulēti šādi:

“18. Ūdens resursu aizsargātie apgabali

1. Lai nodrošinātu cilvēku uzturam paredzētā ūdens kvalitāti, teritorijas ap ūdens ieguves vietām var atzīt par aizsargātiem apgabaliem, kurus iedala tieši aizsargājamos apgabalos, tuvējos aizsargājamos apgabalos un tālākos aizsargājamos apgabalos.

Šis izpildes pasākums ir jāīsteno atbilstoši ūdens resursu valsts apsaimniekošanas plānam, kas minēts šī likuma 6. pantā.

2. Teritorijas, kas atrodas tieši aizsargājamos apgabalos, ir jāpārņem savā īpašumā.

Tās drīkst ekspropriēt atbilstoši 1979. gada 15. marta likumā par ekspropriāciju valsts vajadzībām paredzētajiem nosacījumiem un veidiem.

3. Tuvējos aizsargājamos apgabalos drīkst aizliegt, reglamentēt vai atļaut tikai pēc īpašas atļaujas izsniegšanas visas darbības, būves vai krātuves, kas varētu tieši vai netieši kaitēt ūdens kvalitātei.

4. Tālākos aizsargājamos apgabalos drīkst reglamentēt 3. punktā minētās darbības, būves vai krātuves.

19. Ūdens resursu aizsargāto apgabalu izveidošanas un apsaimniekošanas nosacījumi

1. Ūdens resursu aizsargāto apgabalu izveidošanu ierosina ministrs un Padomē apstiprina valdība.

2. Ministrs izdod rīkojumu apkopot lietas materiālus, kuros ietver:

– ziņas par darbības mērķi, pamatojumu un apjomu;

– ģeoloģisko ziņojumu, kurā cita starpā noteikta hidroģeoloģiskās saistības palielināšanās starp infiltrācijas apgabaliem un ūdens ņemšanas vietām, kas ir jāaizsargā;

– aizsargājamajā apgabalā pilnīgi vai daļēji ietilpstošo pašvaldību sarakstu, norādot atbilstošās kadastra nodaļas katrā pašvaldībā;

– topogrāfisko karti un kadastrālos plānus, iezīmējot tajos aizsargājamā apgabala robežas;

– apsaimniekošanas plānu, kurā nosaka

a) īpašniekiem un valdītājiem paredzamos pienākumus,

b) servitūtus, kas attiecas uz aizsargājamo apgabalu,

c) ja nepieciešams, uzlabojumus un darbus, kas atbilst aizsargājamā apgabala funkcijai.

3. Lai veiktu sabiedrisko apspriešanu, ministrs nosūta lietas materiālus teritoriāli atbildīgajam apgabala komisāram.

Apgabala komisārs izdod rīkojumu 30 dienas glabāt lietas materiālus pašvaldību padomes ēkā, lai sabiedrība ar tiem var iepazīties. Ziņas par šo nodošanu publisko ierastajā veidā, izmantojot paziņojumus un aicinot iepazīties ar lietas materiāliem.

Iepriekšējā daļā paredzētajā termiņā iebildumi pret projektu ir jāiesniedz pašvaldības deputātiem, kas par tiem informē pašvaldības padomi atzinuma sniegšanai. Šos lietas materiālus kopā ar sūdzībām un pašvaldības padomes atzinumu viena mēneša laikā pēc publiskošanas termiņa beigām ir jānosūta apgabala komisāram, kurš šos lietas materiālus kopā ar saviem apsvērumiem nodod ministram.

4. Paziņojumu par ūdens resursu aizsargāto apgabalu izdara ar Lielhercogistes noteikumiem pēc Valsts padomes atzinuma.

5. Lielhercogistes noteikumos, ar kuriem teritorijas daļa tiek atzīta par ūdens resursu aizsargātu apgabalu, var nekustamā īpašuma īpašniekiem vai valdītājiem uzlikt pienākumus un noteikt to teritorijā servitūtus, kas cita starpā saistīti ar:

– ūdens izmantošanu;

– pesticīdu un piesārņojoša mēslojuma izmantošanas ierobežošanu;

– augsnes lietošanas veida izmaiņu aizliegšanu.

Paziņojuma par ūdens resursu aizsargāta apgabala atzīšanu sekas attiecas uz attiecīgo teritoriju arī īpašnieku maiņas gadījumā.”

Pirmstiesas procedūra

16. Uzskatot, ka direktīva Luksemburgas tiesībās noteiktajā termiņā nav transponēta, Komisija pēc 2004. gada 26. janvāra lūguma Luksemburgas Lielhercogistei iesniegt savus apsvērumus atbilstoši EKL 226. pantam ar 2004. gada 9. jūlija vēstuli nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot šo dalībvalsti veikt vajadzīgos pasākumus, lai izpildītu savus pienākumus, ko uzliek minētā direktīva divu mēnešu termiņā no paziņojuma saņemšanas brīža.

17. 2004. gada 27. septembra atbildē uz minēto argumentēto atzinumu Luksemburgas iestādes norādīja uz dažādiem iemesliem, kas pamato direktīvas transponēšanas aizkavēšanos, tostarp skaidrības trūkumu par dažiem direktīvā minētajiem jēdzieniem un Luksemburgas valdības apņemšanos izmantot minēto transpozīciju, lai pilnībā pārskatītu pastāvošos valsts tiesību aktus. Šīs iestādes tomēr precizēja, ka direktīvas formālās transpozīcijas nokavējums netraucē ievērot tajā noteiktās dažādās prasības.

18. Tā kā šī atbilde Komisiju neapmierināja, tā nolēma celt šo prasību.

Par prasību

Par pirmo iebildi saistībā ar transpozīcijas pasākumu nepaziņošanu

Lietas dalībnieku argumenti

19. Komisija atgādina, ka atbilstoši direktīvas 24. pantam dalībvalstīs jāstājas spēkā normatīviem un administratīviem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2003. gada 22. decembrim, par ko tām nekavējoties ir jāinformē Komisija. Prasības pieteikumā tā norāda, ka Luksemburgas iestādes nav paziņojušas par veiktajiem pasākumiem.

20. Ņemot vērā ziņas, ko Luksemburgas valdība ir sniegusi iebildumu rakstā par vēstuli, kura 2004. gada 24. augustā tai nosūtīta caur Luksemburgas pastāvīgo pārstāvniecību Eiropas Savienībā (turpmāk tekstā – “2004. gada 24. augusta vēstule”), par direktīvas 3. panta piemērošanu, Komisija replikā atzīst, ka savu dienestu koordinācijas trūkuma dēļ tā nav zinājusi par šo vēstuli. Kaut gan Komisija atzīst, ka minētajā 3. pantā paredzētais paziņojums ir izdarīts, tomēr tā apgalvo, ka šis paziņojums ir veikts pēc šī paša 3. panta 8. punktā noteiktā termiņa, proti, 2004. gada 22. jūnija, un turklāt pēc argumentētā atzinuma nosūtīšanas.

21. Attiecībā uz 1993. gada likumu, kas, no Luksemburgas Lielhercogistes viedokļa, paredz šīs dalībvalsts iestādēm pietiekamas pilnvaras nodrošināt direktīvas operatīvo mērķu sasniegšanu un par ko tai pirmoreiz ir paziņots iebildumu rakstā, Komisija norāda, ka pirms šīs paziņošanas tā nav neko zinājusi par šī likuma esamību un tā saturu. Tādēļ tā secina, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav paziņojusi par pasākumiem, kas veikti, lai izpildītu direktīvu noteiktajā termiņā.

Tiesas vērtējums

22. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai valsts pienākumu neizpilde ir jāizvērtē, aplūkojot situāciju attiecīgajā dalībvalstī, kāda tā ir argumentētajā atzinumā noteiktā termiņa beigās. Tiesa neņem vērā vēlāk notikušās izmaiņas (skat. it īpaši 2004. gada 14. septembra spriedumu lietā C‑168/03 Komisija/Spānija, Krājums, I‑8227. lpp., 24. punkts, un 2006. gada 12. janvāra spriedumu lietā C‑118/05 Komisija/Portugāle, Krājums, I‑11.*lpp., 7. punkts).

23. Šajā gadījumā vispirms ir jānorāda, ka 2004. gada 24. augusta vēstule ir nosūtīta pirms 2004. gada 9. jūlija argumentētajā atzinumā norādītā divu mēnešu termiņa beigām. Kaut gan nevar noliegt, kā uz to norāda Komisija, ka Luksemburgas iestādes nav izdarījušas atsauci uz šo vēstuli pirmstiesas procedūras laikā, tomēr ir jāatzīst, ka paziņojums par pasākumiem, kas veikti, lai transponētu direktīvas 3. pantu, ir izdarīts minētajā termiņā.

24. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisijas pirmais iebildums tiktāl, ciktāl tas saistīts ar paziņojuma par šīs normas transpozīciju nenosūtīšanu, nav pamatots.

25. Attiecībā uz citu direktīvas transponēšanai Luksemburgas Lielhercogistes pieņemto noteikumu nepaziņošanu ir jākonstatē, ka šī dalībvalsts pirmoreiz kopā ar iebildumu rakstu ir nosūtījusi 1993. gada likuma kopiju, norādot, ka direktīva ar to atbilstoši ir transponēta. Tā kā šajā gadījumā nav jāpārbauda, vai direktīva ar šo likumu ir atbilstoši transponēta, jo šis jautājums ir Komisijas otrā iebilduma pamatā, ir jānorāda, ka, atbilstoši šī sprieduma 22. punktā minētajai judikatūrai, tik novēloti norādīts aizstāvības pamats neietekmē iebildumu par informācijas nepaziņošanu argumentētajā atzinumā norādītajā termiņā.

26. Visbeidzot, attiecībā uz pasākumiem, kas veikti, lai transponētu direktīvas 7. panta 3. punktu, Komisija replikā ir atzinusi, ka 1993. gada likuma 18. un 19. pantu var uzskatīt par tādiem, kas pietiekami transponē šo noteikumu. Tomēr, tā kā par šo likumu Komisijai pirmoreiz ir paziņots iebildumu raksta pielikumā, šī sprieduma iepriekšējā punktā minēto iemeslu dēļ ir jāuzskata par pamatotu Komisijas izvirzītais iebildums par to pasākumu nepaziņošanu, kas veikti, lai transponētu direktīvas 7. panta 3. punktu.

27. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir jānospriež, ka, nepaziņojot Komisijai par normatīviem un administratīviem aktiem, ar ko īsteno Direktīvu 2000/60, izņemot tos, kas attiecas uz šīs direktīvas 3. pantu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 24. pants.

Par otro iebildumu saistībā ar tādu pasākumu neveikšanu, kas vajadzīgi direktīvas transponēšanai

Lietas dalībnieku argumenti

28. Komisija norāda, ka direktīvā ir noteikta prasība dalībvalstīm veikt vispārēja un speciāla rakstura transponēšanas pasākumus, lai valsts tiesību sistēmu padarītu saderīgu ar direktīvā noteiktajiem mērķiem. Tajā paredzēts dalībvalstu pienākums pieņemt pamata tiesību aktus ūdens resursu jomā, kas jāizdara vēlākais līdz 2003. gada 22. decembrim, kā arī līdz šim datumam vai noteiktā laika posmā ir precīzi jānosaka īstenojamās darbības. Komisijas skatījumā valsts tiesību aktu, ar kuriem nosaka vispārējos ietvarus, izstrāde ir svarīgākais transpozīcijas posms, kura laikā ir jānosaka dalībvalstu galvenie pienākumi un jāsniedz attiecīgs tiesiskais pamats speciālo pasākumu veikšanai.

29. Komisija pakārtoti apgalvo, ka 1993. gada likuma noteikumi nenodrošina direktīvas pilnīgu transpozīciju.

30. Luksemburgas valdība uzskata, ka direktīvā nav prasīts veikt faktiskus transpozīcijas pasākumus, lai Luksemburgas tiesību sistēmu padarītu saderīgu ar direktīvā noteiktajiem mērķiem. Pirmkārt, direktīvā ir drīzāk prasīts valsts iestādēm veikt konkrētas darbības, nevis formāli saskaņot valsts tiesību normas ar Kopienu tiesībām. Tā nav direktīva, ar ko saskaņo tiesību aktus, bet kurā tikai ietverta prasība izveidot pamatu Kopienas politikai ūdens resursu jomā.

31. Šī valdība turklāt uzsver, ka ikviens no operatīvajiem pienākumiem, kas uzlikts dalībvalstu iestādēm, ir jāizpilda laika posmā no 2006. līdz 2015. gadam un ka tā rīkojas, lai nodrošinātu attiecīgi definēto mērķu sasniegšanu direktīvā noteiktajos termiņos. Turklāt tā uzskata, ka Luksemburgas tiesību akti, tostarp 1993. gada likums valsts iestādēm, sniedz virkni līdzekļu, kurus var uzskatīt par pietiekamiem direktīvas operatīvo mērķu sasniegšanai.

Tiesas vērtējums

– Par pienākumu pieņemt pamata tiesību aktus direktīvas transponēšanai

32. Vispirms attiecībā uz jautājumu, vai direktīvā ir noteikta prasība dalībvalstīm pieņemt pamata tiesību aktus, lai direktīvas prasības tiktu ievērotas valsts tiesībās, ir jāatgādina, ka ikvienai no dalībvalstīm, uz kuru attiecas direktīva, ir pienākums valsts tiesību sistēmā veikt visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu neierobežotu direktīvas darbību atbilstoši tajā izvirzītajam mērķim (skat. it īpaši 2002. gada 7. maija spriedumu lietā C‑478/99 Komisija/Zviedrija, Recueil , I‑4147. lpp., 15. punkts, un 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑233/00 Komisija/Francija, Recueil , I‑6625. lpp., 75. punkts).

33. Jāprecizē, ka Komisijas otrā iebilduma pirmā daļa attiecas nevis uz jautājumu, vai Luksemburgas Lielhercogistei ir pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu neierobežotu direktīvas darbību, ko tā neapstrīd, bet uz jautājumu, vai šai dalībvalstij ir pienākums veikt precīzus pasākumus, proti, pieņemt pamata tiesību aktus, lai nodrošinātu neierobežotu direktīvas darbību un izpildītu ar direktīvu tai uzliktos pienākumus.

34. Atbilstoši EKL 249. panta trešajai daļai dalībvalstīm ir iespēja izvēlēties direktīvu īstenošanas formas un metodes, ļaujot sasniegt labāko nepieciešamo rezultātu. No šī noteikuma izriet, ka direktīvas transponēšanai valsts tiesībās nav obligāti katrā dalībvalstī jāpieņem tiesību akti. Tādējādi, kā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, vienmēr nav nepieciešams formāli ieviest direktīvas noteikumus konkrētā īpašā tiesību normā, jo vispārējie tiesiskie apstākļi var būt pietiekami direktīvas īstenošanai, ievērojot tās saturu. Konstitucionālo vai administratīvo tiesību vispārējo principu esamība par nelietderīgu var padarīt speciālo normatīvo vai administratīvo pasākumu transponēšanu ar nosacījumu, ka šie principi faktiski nodrošina direktīvas pilnīgu piemērošanu valsts pārvaldē un gadījumā, ja attiecīgā direktīvas norma paredz piešķirt tiesības privātpersonām, no šiem principiem izrietošā tiesiskā situācija ir pietiekami precīza un skaidra, kā arī attiecīgās personas var iepazīties ar savu tiesību apjomu un vajadzības gadījumā uz tām atsaukties valsts tiesās (skat. it īpaši 1985. gada 23. maija spriedumu lietā 29/84 Komisija/Vācija, Recueil , 1661. lpp., 22. un 23. punkts; 1999. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑217/97 Komisija/Vācija, Recueil , I‑5087. lpp., 31. un 32. punkts, un iepriekš minēto 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā Komisija/Francija, 76. punkts).

35. Tiesa arī nosprieda, ka tiesību norma, kas attiecas tikai uz dalībvalstu un Komisijas savstarpējām attiecībām, principā nav jātransponē. Tomēr, tā kā dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt pilnīgu Kopienu tiesību ievērošanu, Komisija var norādīt, ka šīs attiecības reglamentējošās direktīvas noteikuma izpildei valsts tiesību sistēmā ir jāveic īpaši transponēšanas pasākumi (šajā sakarā skat. 2003. gada 24. jūnija spriedumu lietā C‑72/02 Komisija/Portugāle, Recueil , I‑6597. lpp., 19. un 20. punkts, ka arī 2003. gada 20. novembra spriedumu lietā C‑296/01 Komisija/Francija, Recueil , I‑13909. lpp., 92. punkts).

36. Tādējādi katrā konkrētajā lietā ir svarīgi noteikt to direktīvā paredzēto noteikumu raksturu, uz kuriem attiecas prasība par pienākumu neizpildi, lai izvērtētu transpozīcijas pienākuma, kas jāizpilda dalībvalstīm, apjomu.

37. Kopienu likumdevēja prakse norāda, ka direktīvās dalībvalstīm uzlikto pienākumu veidi un tādējādi arī sasniedzamais rezultāts var ievērojami atšķirties (2002. gada 18. jūnija spriedums lietā C‑60/01 Komisija/Francija, Recueil , I‑5679. lpp., 25. punkts).

38. Atsevišķās direktīvās ir izvirzīta prasība likumdošanas pasākumus veikt valsts līmenī, un to ievērošanu kontrolē tiesvedības vai administratīvā kārtībā (šajā sakarā skat. 1989. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑360/88 Komisija/Beļģija, Recueil , 3803. lpp.; 1989. gada 6. decembra spriedumu lietā C‑329/88 Komisija/Grieķija, Recueil , 4159. lpp., un iepriekš minēto 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Francija, 26. punkts).

39. Citas direktīvas liek dalībvalstīm veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu dažu vispārīgi formulētu un neprecizējamu mērķu sasniegšanu, pieļaujot zināmu dalībvalstu rīcības brīvību, tām izvēloties veicamos pasākumus (šajā sakarā skat. 1999. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑365/97 Komisija/Itālija, saukts “San Rocco”, Recueil , I‑7773. lpp., 67. un 68. punkts, kā arī iepriekš minēto 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Francija, 27. punkts).

40. Vēl citas direktīvas liek dalībvalstīm noteiktā termiņā sasniegt ļoti precīzus un konkrētus rezultātus (šajā sakarā skat. 1993. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑56/90 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil , I‑4109. lpp., 42.–44. punkts; 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑268/00, Komisija/Nīderlande, Recueil , I‑2995. lpp., 12.–14. punkts, kā arī iepriekš minēto 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā Komisija/Francija, 28. punkts).

41. Attiecībā uz šo prasību ir jāatgādina, ka Direktīva 2000/60 ir ietvardirektīva, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 175. panta 1. punktu. Tajā noteikti vispārīgie principi un rīcības vispārīgās robežas, lai aizsargātu ūdens resursus un nodrošinātu vispārīgo principu un to struktūru koordināciju, integrāciju un ilgtermiņa attīstību, kas ļauj aizsargāt un ekoloģiski ilgtspējīgi izmantot Eiropas Kopienas ūdens resursus. Tajā paredzētie vispārīgie principi, un vispārīgais rīcības plāns turpmāk ir jāattīsta dalībvalstīm, kurām direktīvā paredzētajos termiņos ir jāveic virkne īpašu pasākumu. Šī direktīva tomēr neliek pilnībā saskaņot dalībvalstu tiesisko regulējumu ūdens resursu jomā.

42. No šīs direktīvas pārbaudes izriet, ka tajā ietverti dažāda rakstura noteikumi, kas uzliek dalībvalstīm pienākumus (skat., piemēram, 4. pants liek dalībvalstīm īstenot pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu virszemes un gruntsūdeņu stāvokļa pasliktināšanos), t.i., dalībvalstīm pret Komisiju un Kopienu (skat., piemēram, 24. panta 2. punktu par pienākumu darīt zināmus veiktos transponēšanas pasākumus), kā arī pašām iestādēm (skat., piemēram, direktīvas 16. un 17. pantu, ar ko Kopienu iestādes ir aicinātas veikt Kopienas pasākumus ūdens resursu un gruntsūdeņu piesārņojuma jomā).

43. No direktīvas vispārīgas analīzes izriet, ka šo noteikumu lielākā daļa atbilst šī sprieduma 39. punktā minēto noteikumu veidam, proti, kuri liek dalībvalstīm veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu atsevišķu, dažreiz vispārīgi formulētu, mērķu sasniegšanu, pieļaujot dalībvalstu rīcības brīvību, tām izvēloties veicamos pasākumus.

44. Šajā direktīvā ir ietverti arī tādi noteikumi kā 1. pants, kurā ir tikai norādīti dažādi mērķi, ko ar šo direktīvu ir paredzēts sasniegt un kas, kā to jau pati Komisija atzina tiesas sēdē, nav jātransponē.

45. Atbildē uz tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, lai noskaidrotu konkrētos direktīvas noteikumus, ar kuriem pamatots pienākums pieņemt pamata tiesību aktus, lai ievērotu direktīvas prasības, Komisija norādīja uz direktīvas 1. un 2. pantu, kuros minēti mērķi, ko ar direktīvu ir paredzēts sasniegt, un definīcijas, ar ko tā ir pamatota, neprecizējot ne to, kas šajos noteikumos liek pieņemt šādus tiesību aktus, ne arī kāpēc šāda likuma pieņemšana ir vajadzīga, lai ļautu dalībvalstīm noteiktajos termiņos sasniegt direktīvā noteiktos mērķus.

46. Tomēr ne no šiem direktīvas noteikumiem, ne no jebkura cita tās noteikuma neizriet dalībvalstu pienākums šo noteikumu pareizai transponēšanai pieņemt pamata tiesību aktus.

47. Nav apstrīdams, kā to tiesas sēdē atzina Luksemburgas valdība, ka pamata tiesību aktu pieņemšana var būt visatbilstošākais vai vienkāršākais veids, lai transponētu direktīvu, jo ar to kompetentām iestādēm vienā dokumentā var sniegt skaidru tiesisko pamatu dažādu direktīvā paredzēto pasākumu izstrādei ūdens resursu jomā, kuru īstenošanai ir paredzēti dažādi termiņi. Šādu pamata tiesību aktu pieņemšana tāpat var arī atvieglot Komisijas darbu, kurai ir jārūpējas par to, lai atbilstoši šai direktīvai dalībvalstīm uzliktie pienākumi tiktu izpildīti.

48. Tomēr pamata tiesību aktu pieņemšana nav vienīgais veids, kādā dalībvalstis var nodrošināt direktīvas pilnīgu piemērošanu un izveidot organizētu un saistītu sistēmu šajā direktīvā minēto mērķu sasniegšanai.

49. Ja Kopienu likumdevējs būtu paredzējis dalībvalstīm uzlikt pienākumu valsts tiesību sistēmā pieņemt pamata tiesību aktus direktīvas transponēšanai, tas būtu direktīvas tekstā iekļāvis attiecīgu noteikumu. Tomēr tas tā nav izdarīts.

50. Katrā ziņā pats fakts, ka tiesvedības laikā Tiesā Komisija atzina, ka Luksemburgas Lielhercogiste ir pareizi transponējusi atsevišķus direktīvas noteikumus, tostarp lielāko daļu direktīvas 3. panta, kā arī 7. panta 1. un 3. punkta noteikumu, un ka nav jātransponē 1. pants, pierāda, ka pamata tiesību akti nav nepieciešami, lai izpildītu šajā direktīvā paredzētos pienākumus.

51. Tāpēc Komisijai ir jāpierāda minētā valsts pienākuma neizpilde, iesniedzot Tiesai vajadzīgos pierādījumus, lai pārbaudītu šīs neizpildes pastāvēšanu, neatsaucoties uz kādu prezumpciju (skat. it īpaši 1982. gada 25. maija spriedumu lietā 96/81 Komisija/Nīderlande, Recueil , 1791. lpp., 6. punkts; 2003. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑404/00 Komisija/Spānija, Recueil , I‑6695. lpp., 26. punkts; 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C‑434/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil , I‑13239. lpp., 21. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑194/01 Komisija/Austrija, Recueil , I‑4579. lpp., 34. punkts), un, tā kā Komisija šajā lietā nav ne norādījusi uz direktīvas noteikumiem, kas liek dalībvalstīm pieņemt pamata tiesību aktus, ne pierādījusi šāda pasākuma nepieciešamību, lai sasniegtu direktīvā paredzēto rezultātu, ir jānorāda, ka otrā iebilduma pirmā daļa nav pamatota.

– Par direktīvas transponēšanu ar 1993. gada likumu

52. Atbildē uz Luksemburgas valdības argumentiem, kas pirmo reizi minēti tās iebildumu rakstā, Komisija pakārtoti norādīja, ka ar 1993. gada likumu nav pareizi transponēti direktīvas noteikumi.

53. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka argumentētajā atzinumā, kā arī Tiesai iesniegtajā prasības pieteikumā, atbilstoši kuram Komisija vaino Luksemburgas Lielhercogisti par neviena direktīvas transponēšanai nepieciešamā pasākuma neveikšanu, Komisija nav mēģinājusi pierādīt, kāpēc spēkā esošie Luksemburgas tiesību akti neatbilst direktīvas noteikumiem. Tikai savā replikā šī iestāde norādīja, ka ar 1993. gada likumu minētā direktīva nav adekvāti transponēta.

54. Tomēr šī prasības pieteikuma precizitātes trūkums izriet no pašu Luksemburgas iestāžu rīcības, kuras pirmstiesas procedūras laikā nav norādījušas, ka direktīvas transponēšanai pietiek tikai ar 1993. gada likumu, un ļāvušas saprast, ka direktīvas transponēšanai nepieciešamie pasākumi drīzumā tiks veikti.

55. Tā kā Luksemburgas valdība uz 1993. gada likuma atbilstību direktīvai pirmo reizi norādīja tikai iebildumu rakstā, Komisija tādā pašā veidā savā replikā minēja argumentus, lai pierādītu, ka Luksemburgas Lielhercogistes minētā transpozīcija katrā ziņā nav veikta pareizi vai ir veikta nepilnīgi saistībā ar dažiem direktīvas noteikumiem, pat ievērojot Luksemburgas valdības iebildumu rakstā novēloti sniegtās ziņas.

56. Tiesa līdzīgos apstākļos jau ir nospriedusi – kaut arī pirmstiesas procedūrā ir sasniegts mērķis aizsargāt attiecīgās dalībvalsts tiesības, minētā dalībvalsts, kas pirmstiesas procedūras laikā nav Komisijai norādījusi, ka direktīva ir jāuzskata par jau transponētu spēkā esošajās valsts tiesībās, nevar iebilst Komisijai pret šīs pirmstiesas procedūras laikā definētā prasības priekšmeta paplašināšanu vai grozīšanu. Tiesa uzskata, ka Komisija pēc tam, kad tā ir vainojusi dalībvalsti kādas direktīvas netransponēšanā vispār, var savā replikā precizēt, ka dalībvalsts iebildumu rakstā pirmo reizi minētā transpozīcija attiecībā uz atsevišķiem šīs direktīvas noteikumiem katrā ziņā ir nepareiza vai nepilnīga, šādu iebildi noteikti iekļaujot iebildumā par transpozīcijas neesamību vispār un norādot uz tā pakārtoto raksturu attiecībā uz šo iebildumu (2005. gada 16. jūnija spriedums lietā C‑456/03 Komisija/Itālija, Krājums, I‑5335. lpp., 23.–42. punkts, un it īpaši 40. punkts).

57. Savā replikā Komisija norādīja, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav veikusi direktīvas 1. un 2. panta, 3. panta 4. punkta, 7. panta 1. un 2. punkta un 14. panta transpozīciju.

58. Tiesas sēdē tā atteicās no iebilduma, kas saistīts ar 7. panta 1. punkta netransponēšanu. Turklāt, kā tas izriet no šī sprieduma 44. punkta, tā kā Komisija atzina, ka nav jātransponē direktīvas 1. pants, šis iebildums ir jāuzskata par atmestu.

59. Komisija tiesas sēdē turklāt norādīja, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav veikusi direktīvas 4., 8.–11. panta, 13. panta, skatīta kopā ar VI pielikumu, un 24. panta transpozīciju.

60. Tomēr atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru attiecīgajai dalībvalstij ir jādod iespēja izteikt savus aizstāvības pamatus pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (skat. it īpaši 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑117/02 Komisija/Portugāle, Recueil , I‑5517. lpp., 53. punkts, un iepriekš minēto 2005. gada 16. jūnija spriedumu lietā Komisija/Itālija, 36. punkts), Komisijas otrā iebilduma otrā daļa ir jāattiecina tikai uz tiem direktīvas noteikumiem, kurus Komisija minēja savā replikā un no kuriem tā līdz šim laikam nav atteikusies (proti, šīs direktīvas 2. pantu, 3. panta 4. punktu, 7. panta 2. punktu un 14. pantu), jo Luksemburgas Lielhercogistei nav dota iespēja atbilstoši izteikt savus aizstāvības pamatus saistībā ar citiem direktīvas noteikumiem, kurus Komisija pirmo reizi minēja tikai tiesas sēdē.

61. Pirmkārt, attiecībā uz direktīvas 2. pantu Komisija uzskata, ka tajā ietvertās definīcijas nav transponētas valsts tiesību sistēmā. 1993. gada likumā nav definēti jēdzieni “izplūde”, “piesārņojums” un “gruntsūdeņi”. Komisija cita starpā atsaucas uz jēdzieniem “upes baseins”, “labs ekoloģiskais potenciāls” un “labi ķīmiskās kvalitātes rādītāji”, kas, kaut gan norādīti direktīvas 2. pantā, nav minēti 1993. gada likumā.

62. Luksemburgas valdība neapgalvo, ka šajā likumā ietvertas visas minētajā 2. pantā uzskaitītās definīcijas, bet uzskata, ka minētajām definīcijām nav nozīmes, nosakot operatīvo pienākumu apjomu, kas ar šo direktīvu tiek uzlikts dalībvalstīm. Tā uzskata, ka šīs definīcijas kā tādas nav jātransponē.

63. Direktīvas 2. pants, skatīts kopā, piemēram, ar tās 4. pantu, dalībvalstīm uzliek precīzus pienākumus, kas jāizpilda noteiktos termiņos, lai novērstu virszemes un gruntsūdeņu stāvokļa pasliktināšanos. Tas pats attiecas uz daudziem citiem jēdzieniem, kas definēti šajā pašā 2. pantā, skatot to kopā tostarp ar direktīvas 5., 6. un 8. pantu.

64. Valsts tiesību aktu nesaderību ar Kopienu tiesību noteikumiem, pat tādiem, kas piemērojami tieši, var pilnībā novērst, tikai pieņemot saistoša rakstura valsts tiesību normas (šajā sakarā skat. 1996. gada 7. marta spriedumu lietā C‑334/94 Komisija/Francija, Recueil , I‑1307. lpp., 30. punkts, un 1997. gada 13. marta spriedumu lietā C‑197/96 Komisija/Francija, Recueil , I‑1489. lpp., 14. punkts).

65. Tomēr ir jāatzīst, ka, 1993. gada likumā neiekļaujot direktīvas 2. pantā sniegtās jēdzienu definīcijas un termiņus, kādos ūdens kvalitātes normas ir jāievēro, un šīs direktīvas 4.–6. un 8. pantā noteiktos termiņus, no 2. panta, kas skatīts kopā ar 4.–6. un 8. pantu, izrietošie pienākumi nav izpildīti, pieņemot nepieciešamās saistošās tiesību normas. Līdz ar to ir jāuzskata par pamatotu Komisijas arguments saistībā ar direktīvas 2. panta neizpildi.

66. Otrkārt, attiecībā uz direktīvas 3. panta 4. punktu Komisija uzskata, ka neviens no 1993. gada likuma noteikumiem pareizi netransponē šo tiesību normu.

67. Atbilstoši šai tiesību normai dalībvalstis nodrošina, lai visā upju baseinu apgabalā tiktu saskaņotas šīs direktīvas prasības 4. pantā noteikto vides aizsardzības mērķu sasniegšanai un jo īpaši visas pasākumu programmas. Tomēr no direktīvas 3. panta 4. punkta izriet, ka šajā punktā noteiktie pienākumi atšķiras atkarībā no tā, vai attiecīgais upes baseina apgabals ir valsts vai starptautiskas nozīmes apgabals direktīvas nozīmē. Starptautiskajos upju baseina apgabalos attiecīgās dalībvalstis šo koordināciju nodrošina kopīgi un šajā nolūkā drīkst izmantot ar starptautiskajiem nolīgumiem izveidotās pastāvošās struktūras.

68. Luksemburgas valdība neapstrīd to, ka 3. panta 4. punkts uzliek pienākumu veikt koordināciju, bet norāda, ka tās teritorijā nav valsts nozīmes upju baseina apgabalu. Kā tas izriet no 2004. gada 24. augusta vēstules, vienīgie divi tās teritorijā esošie upju baseina apgabali direktīvas nozīmē ir starptautiskie upju baseini, proti, Reinas upes ar Mozeli baseina un Mēzas [ Meuse ] upes ar Šīru [ Chiers ] baseina apgabali.

69. Attiecībā uz Reinas baseina apgabalu šī valdība atbildes uz repliku pielikumā pievienoja Starptautiskās Reinas aizsardzības komisijas (turpmāk tekstā – “ CIPR ”) ministru konferences par Reinas aizsardzību 2001. gada 29. janvāra paziņojuma tekstu. No šī dokumenta izriet, ka CIPR ietvaros īpaši ir izveidota ad hoc koordinācijas komiteja, kuru veido visu CIPR dalībvalstu pārstāvji, lai izpildītu direktīvā noteikto koordinācijas pienākumu.

70. Attiecībā uz Mēzas baseina apgabalu no 2003. gada 3. decembra Starptautiskā nolīguma par Mēzu, kas arī pievienots minētajai atbildei uz repliku, ceturtā un piektā apsvēruma, kā arī 1., 2., 4. un 5. panta izriet, ka Starptautiskā Mēzas aizsardzības komisija ir īpaši izveidota, lai cita starpā nodrošinātu direktīvā noteikto koordināciju. Luksemburgas Lielhercogiste ir šī starptautiskā nolīguma dalībniece un tas norāda, ka direktīvā noteiktie koordinācijas pasākumi Mēzas baseina apgabalā tiek veikti, izmantojot šo starptautisko komisiju.

71. Komisija neapstrīd Luksemburgas valdības argumentus, ka divi vienīgie tās teritorijā esošie upju baseina apgabali direktīvas nozīmē ir starptautiskas, nevis valsts nozīmes upju baseina apgabali. Tā neapstrīd arī šīs dalībvalsts sniegtās ziņas, ka visas iesaistītās dalībvalstis ir faktiski uzlikušas pienākumu divām starptautiskām organizācijām nodrošināt direktīvas īstenošanas pasākumu koordināciju šajos starptautiskajos upju baseina apgabalos.

72. Tā kā Komisija tādējādi nav pierādījusi, ka Luksemburgas Lielhercogiste, šo starptautisko organizāciju dalībniece, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek direktīvas 3. panta 4. punkts saistībā ar tās teritorijā esošajiem starptautiskajiem upju baseina apgabaliem, šis otrā iebilduma otrās daļas arguments ir jānoraida kā nepamatots.

73. Treškārt, attiecībā uz direktīvas 7. panta 2. punktu Komisija norāda, ka neviens no 1993. gada likuma noteikumiem pat daļēji netransponē šajā tiesību normā ietvertos pienākumus, atbilstoši kurai dalībvalstīm ir jāievēro īpašas patēriņam cilvēka uzturā paredzētā ūdens kvalitātes normas.

74. Atbilstoši direktīvas 7. panta 2. punktam attiecībā uz katru šī noteikuma 1. punktā identificēto ūdenstilpi papildus 4. pantā izvirzīto mērķu sasniegšanai atbilstīgi šīs direktīvas prasībām virszemes ūdenstilpēm, tostarp kvalitātes standartiem, kas noteikti Kopienas līmenī saskaņā ar 16. pantu, dalībvalstis nodrošina, ka, ievērojot izmantoto ūdens attīrīšanas režīmu un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, iegūtais ūdens atbilst prasībām Direktīvā 80/778/EEK, kas grozīta ar Direktīvu 98/83/EK.

75. Šis noteikums uzliek dalībvalstīm pienākumu panākt skaidri un neapšaubāmi noteiktu rezultātu, lai to ūdens resursi atbilstu direktīvas 4. pantā precizētajiem mērķiem.

76. No minētā jāsecina, ka Luksemburgas Lielhercogistei, kā tas izriet no šī sprieduma 64. punktā minētās judikatūras, bija jātransponē šis noteikums valsts tiesību sistēmā ar saistošiem tiesību aktiem ne vēlāk kā līdz direktīvas 24. punktā noteiktajam datumam.

77. Tā kā Luksemburgas valdība nav minējusi nevienu pamatu aizstāvībai, lai attaisnotu direktīvas 7. panta 2. punktam atbilstoša noteikuma trūkumu 1993. gada likumā vai Luksemburgas tiesību sistēmā, ir jāsecina, ka šis Komisijas otrā iebilduma otrās daļas arguments ir pamatots.

78. Visbeidzot, attiecībā uz direktīvas 14. pantu Komisija norāda, ka 1993. gada likumā nav paredzēta ne konsultēšanās ar sabiedrību un tās informēšana par ūdens apsaimniekošanas plānu projektu izstrādi, ne sabiedrības piedalīšanās direktīvas īstenošanā atbilstoši šīs direktīvas prasībai.

79. Luksemburgas valdība nepiekrīt, ka no direktīvas 14. panta kopā ar tās 13. pantu izriet, ka pienākuma informēt sabiedrību izpildei noteiktais termiņš jau ir beidzies. Tā apgalvo, ka Luksemburgas Lielhercogiste rūpējas, lai šī 14. panta prasības tiktu izpildītas direktīvā norādītajā laikā.

80. Šajā sakarā ir jākonstatē, ka direktīvas 14. pantā privātpersonām un ieinteresētajām personām ir paredzēts piešķirt tiesības aktīvi piedalīties direktīvas īstenošanā un tostarp upju baseina apgabalu apsaimniekošanas plānu veidošanā, pārskatīšanā un atjaunināšanā.

81. Tā kā šī tiesību norma nav transponēta Luksemburgas tiesību sistēmā, nav izpildīts pienākums valsts transpozīcijas pasākumus padarīt par tādiem, ar kuriem par juridiski saistošu kompetentām valsts iestādēm tiek atzīts direktīvas 13. panta 6. punktā paredzētais termiņš un kas privātpersonām ļauj jau iepriekš pilnībā iepazīties ar savām tiesībām, ko var īstenot pēc iesaistīšanās direktīvas 14. panta 1. un 2. punktā paredzētajās procedūrās.

82. Līdz ar to ir jāsecina, ka šis Komisijas otrā iebilduma otrās daļas arguments par direktīvas 14. panta netransponēšanu ir pamatots.

83. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka, noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu direktīvas 2. panta, 7. panta 2. punkta un 14. panta prasības, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 24. pants. Pārējā daļā prasība ir noraidīta.

Par tiesāšanās izdevumiem

84. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

85. Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 3. punkta pirmo daļu, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

86. Šajā lietā ir jānorāda, ka Komisijai spriedums ir daļēji nelabvēlīgs attiecībā uz prasību, ar kuru tā lūdz konstatēt, ka Luksemburgas Lielhercogiste nav pieņēmusi ietvarlikumu, lai transponētu direktīvu.

87. Savukārt Luksemburgas Lielhercogiste nav sniegusi visas nepieciešamās ziņas par valsts tiesību normām, ar kurām tās skatījumā tā ir izpildījusi dažādus pienākumus, kas tai uzlikti ar direktīvu.

88. Šādos apstākļos ir jāpiespriež Komisijai un Luksemburgas Lielhercogistei segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1) nepaziņojot Eiropas Kopienu Komisijai par normatīviem un administratīviem aktiem, ar ko īsteno Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 23. oktobra Direktīvu 2000/60/EK, ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā, izņemot tiem, kuri attiecas uz šīs direktīvas 3. pantu, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 24. pants;

2) noteiktajā termiņā nepieņemot normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu Direktīvas 2000/60 2. panta, 7. panta 2. punkta un 14. panta prasības, Luksemburgas Lielhercogiste nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek šīs direktīvas 24. pants;

3) pārējā daļā prasību noraidīt;

4) Eiropas Kopienu Komisija un Luksemburgas Lielhercogiste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.