1

Ar savu apelācijas sūdzību Spānijas Karaliste lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2004. gada 21. oktobra spriedumu lietā T-36/99 Lenzing/Komisija (Krājums, II-3597. lpp.; turpmāk tekstā — “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa daļēji atcēla Komisijas 1998. gada 28. oktobra Lēmumu 1999/395/EK par valsts atbalstu, ko Spānija piešķīrusi Sniace SA, kas atrodas Torelavegā [Torrelavega], Kantabrijā [Cantabria] (OV 1999, L 149, 40. lpp.; turpmāk tekstā — “1998. gada 28. oktobra lēmums”), kas ir grozīts ar Komisijas 2000. gada 20. septembra Lēmumu 2001/43/EK (OV 2001, L 11, 46. lpp.; turpmāk tekstā — “apstrīdētais lēmums”).

2

Pārsūdzētā sprieduma 8.–29. punktā Pirmās instances tiesa prāvas rašanās faktus ir atspoguļojusi šādi:

[..]

[..]

[..]

[..]

3

Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1999. gada 11. februārī, Lenzing cēla prasību daļēji atcelt 1998. gada 28. oktobra lēmumu. Pēc tam, kad Komisija bija pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, Lenzing ar vēstuli, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēta 2001. gada 12. februārī, iesniedza savus apsvērumus, kuros tostarp bija pārformulēti tās prasījumi, lūdzot Pirmās instances tiesai atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tiktāl, ciktāl tajā noteikts, ka VSNK pienākošos parādu, nokavējuma naudas un procentu maksājumu piedziņas neveikšana, 1996. gada 8. marta, 1996. gada 7. maija un 1997. gada 30. septembra vienošanās, parādu un nokavējuma naudas, kas pienākas Fogasa, nepiedzīšana, kā arī 1993. gada 5. novembra un 1995. gada 31. oktobra vienošanās nav uzskatāmas par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.

4

Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa vispirms noraidīja Spānijas Karalistes un Komisijas izvirzīto iebildi par nepieņemamību, tostarp secinot, ka Lenzing apstrīdētais lēmums ir skāris individuāli.

5

Šajā sakarā pārsūdzētā sprieduma 73. punktā Pirmās instances tiesa ir atgādinājusi, ka atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās skar dažu tām raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādēļ tās individuāli izceļ līdzīgi kā adresātu.

6

Turpinājumā tā minētā sprieduma 74. punktā ir uzsvērusi, ka it īpaši valsts atbalsta jomā ne tikai atbalstu saņemošie uzņēmumi, bet arī to konkurenti, kam ir bijusi aktīva loma formālās izmeklēšanas procedūrā, kas atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam uzsākta attiecībā uz individuālo atbalstu (turpmāk tekstā — “formālā izmeklēšanas procedūra”), ir atzīti par tādiem, kurus Komisijas lēmums, ar ko slēdz šo procedūru, skar individuāli, ja vien atbalsts, kas ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, ir būtiski ietekmējis konkrēto uzņēmumu stāvokli tirgū (1986. gada 28. janvāra spriedums lietā 169/84 Cofaz u.c./Komisija, Recueil, 391. lpp., 25. punkts).

7

Pirmkārt, saistībā ar Lenzing piedalīšanos formālās izmeklēšanas procedūrā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 77.–79. punktā ir secinājusi, ka Lenzing bija sūdzības, kas bija pamatā šīs procedūras uzsākšanai, iesniedzēja un bija aktīvi piedalījusies šajā procedūrā, iesniedzot detalizētus apsvērumus.

8

Otrkārt, saistībā ar radīto kaitējumu Lenzing konkurences stāvoklim Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 80. punktā ir atgādinājusi, ka jautājuma par pieņemamību izskatīšanas stadijā ir pietiekami, ja prasītājs pienācīgi norāda tos iemeslus, kādēļ Komisijas lēmums var skart tā likumīgās intereses, būtiski ietekmējot tā stāvokli attiecīgajā tirgū.

9

Turpinājumā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 81.–91. punktā izskatīja argumentus, ko Lenzing bija izvirzījusi, lai pierādītu tās stāvoklim tirgū radīto kaitējumu. Šie punkti ir formulēti šādi:

10

Saistībā ar lietas būtību Pirmās instances tiesa atzina Lenzing izvirzīto prasības pamatu par to, ka Komisija ir pārkāpusi EKL 87. panta 1. punktu, jo ir nepareizi piemērojusi privātā kreditora kritēriju.

11

Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka VSNK un Fogasa pārmestā rīcība atbilda privātā kreditora kritērijam. Pirmās instances tiesas argumentācija šajā jautājumā pārsūdzētā sprieduma 154.–160. punktā ir atspoguļota šādi:

12

Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 162. punktā atzina, ka pirmais prasības pamats ir pamatots, un atcēla apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktu, neizvērtējot otro Lenzing izvirzīto prasības pamatu.

13

Spānijas Karaliste savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

14

Komisija lūdz Tiesu:

15

Lenzing lūdz tiesu:

16

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Spānijas Karaliste izvirza divus prasības pamatus. Pirmais pamats attiecas uz Lenzing pirmajā instancē celtās prasības pieņemamību, bet otrais — uz Pirmās instances tiesas kļūdaini interpretēto privātā kreditora kritēriju.

17

Savā pirmajā prasības pamatā Spānijas Karaliste, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, atzīstot, ka apstrīdētais lēmums Lenzing ir skāris individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

18

Vispirms Spānijas valdība, it īpaši atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Cofaz u.c./Komisija, apgalvo, ka pretēji Kopienu judikatūrā paredzētajām prasībām Pirmās instances tiesa ir nonākusi pie šāda secinājuma, pamatojoties vienīgi uz Lenzing lomu formālās izmeklēšanas procedūrā, nepārbaudot vai katrā ziņā kļūdaini pārbaudot, vai apstrīdētais lēmums ir būtiski ietekmējis šī uzņēmuma stāvokli tirgū.

19

Šajā sakarā Spānijas iestādes norāda, ka Fogasa un VSNK veiktie pasākumi saistībā ar Sniace, kas ir neliels komersants ar aptuveni 10 % lielu tirgus daļu, nevarēja radīt nekāda veida kaitējumu Lenzing, kas ir uzņēmums, kurš ietilpst grupā, kas ir viena no galvenajām viskozes šķiedru ražotājām Kopienā. Tādējādi attiecīgajā laika posmā gan Lenzing tirgus daļa, gan arī peļņa bija augusi.

20

Pirmās instances tiesa tomēr neesot ņēmusi vērā šos apstākļus vai ir atzinusi tos par nebūtiskiem un tā vietā ir ņēmusi vērā apstākļus, kas raksturo nevis Lenzing stāvokli tirgū, bet gan vienīgi Sniace stāvokli tirgū, kā, piemēram, šī uzņēmuma darbības turpināšanu, pateicoties attiecīgajiem atbalsta pasākumiem vai tās īstenoto cenu līmenim. Pirmās instances tiesa līdz ar to esot atņēmusi jebkādu saturu judikatūrā paredzētajai prasībai par uzņēmuma, kurš iesniedzis sūdzību, konkurences stāvokļa reālu un faktisku apdraudējumu.

21

Spānijas valdība arī pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir balstījusi savu argumentāciju galvenokārt uz Lenzing iespējami ciestā peļņas zuduma pastāvēšanu sakarā ar Sniace darbības turpināšanu tirgū. Tomēr, pat pieņemot, ka Lenzing patiešām bija cietusi šādu peļņas zudumu, šis apstāklis pats par sevi vien nevar būt par pamatu secinājumam, ka ir izpildīts nosacījums par būtisku kaitējumu attiecīgās personas stāvoklim tirgū. Prasība par šāda kaitējuma pastāvēšanu turklāt izslēdzot, ka peļņas zudums, kā to ir nospriedusi Pirmās instances tiesa, var tikt prezumēts.

22

Katrā ziņā Spānijas iestādes uzskata, ka Lenzing nav cietusi nekādu peļņas zudumu, kā to pierāda tas fakts, ka šī uzņēmuma vispārējais stāvoklis attiecīgajā laikposmā ir uzlabojies. Spānijas iestādes, visbeidzot, norāda, ka attiecīgo pasākumu rezultātā nav piešķirti līdzekļi Sniace, bet gan tikuši noslēgti nolīgumi par parādu un procentu atmaksu, kas šim uzņēmumam radīja jaunu finansiālu apgrūtinājumu. Līdz ar to nevar apgalvot, ka, nepastāvot šiem pasākumiem, Sniace konkurentu stāvoklis noteikti būtu bijis labāks.

23

Komisija piebilst, ka no Kopienu judikatūras izriet, ka konkurentam, kurš iesniedzis sūdzību, ir atbilstošā veidā jāpierāda negatīvā ietekme, ko tas konkrēti un personīgi ir cietis sakarā ar atbalsta piešķiršanu, kā arī tā stāvoklim tirgū radītā kaitējuma nozīmīguma pakāpe. Pirmās instances tiesa esot pārkāpusi šīs prasības šāda kaitējuma pierādīšanas pienākuma jomā, jo ir balstījusies tikai un vienīgi uz vispārējiem tirgus datiem un uz pārējo konkurentu izjusto ietekmi, lai atzītu, ka Lenzing apstrīdētais lēmums ir skāris individuāli. Turklāt, kaut arī Lenzing vairākkārt bija aicināta to darīt, tā tiesvedības pirmajā instancē nevarēja laikā iesniegt nevienu piemēru par kaitējumu, ko tā būtu cietusi attiecīgo atbalsta pasākumu dēļ; tieši pretēji, tās rādītāji attiecīgajā laika periodā bija konstanti un ievērojami uzlabojušies.

24

Lenzing savukārt uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka apstrīdētais lēmums to bija skāris individuāli. Saskaņā ar Kopienu judikatūrā noteiktajām prasībām Lenzing esot detalizēti un pārliecinoši pierādījusi tās stāvoklim tirgū radīto būtisko kaitējumu, ņemot vērā tādus apstākļus kā Sniace piederošo tirgus daļu, tās darbības turpināšanu tādā tirgū, kam raksturīgs jaudas pārpalikums un neliels konkurentu skaits, kā arī šī uzņēmuma īstenoto praksi, piedāvājot mākslīgi samazinātas cenas. Līdz ar to esot kļūdaini apgalvot, ka Pirmās instances tiesa šajā sakarā ir balstījusies tikai uz iespējamā peļņas zuduma pastāvēšanu. Katrā ziņā šis faktors ir pilnībā atbilstošs, analizējot Lenzing konkurences stāvoklim radīto kaitējumu, jo Lenzing nenoliedzami atrastos labvēlīgākā situācijā, ja tādā tirgū kā šajā lietā apskatāmais beigtu pastāvēt tās konkurents. Tirgū palikušie uzņēmumi varētu iegūt atbrīvojušās tirgus daļas un izmantot to pāri palikušo jaudu.

25

Konkrēta Lenzing konkurences stāvoklim radīta kaitējuma pastāvēšanu, pēc Lenzing domām, apliecina vairāki apstākļi, proti, tiešas konkurences attiecības, kas pastāv starp šiem diviem uzņēmumiem vienos un tajos pašos ģeogrāfiskajos tirgos un saistībā ar vieniem un tiem pašiem klientiem, Sniace attiecīgajā laika periodā iegūtās jaunās tirgus daļas, tas fakts, ka attiecīgais pasākums ir tāds atbalsts darbībai, kuram ir īpaši ierobežojoša ietekme uz konkurenci, kā arī Lenzing izdevumi un ieguldītās pūles formālās izmeklēšanas procedūras laikā.

26

Lenzing arī apgalvo, ka Spānijas Karaliste un Komisija savus argumentus ir balstījušas uz pārlieku ierobežojošu Kopienu judikatūras un it īpaši iepriekš minētā sprieduma lietā Cofaz u.c./Komisija interpretāciju. Lenzing uzskata, ka šī judikatūra vienīgi prasa, lai sūdzību iesniegušais konkurents pierādītu, ka valsts atbalsts “var” ietekmēt tā stāvokli tirgū, un tādējādi netiek prasīts pierādīt “reālu un konkrētu” ietekmi, jo tas šāda atbalsta saņēmēja konkurentiem uzliktu pārmērīgi lielu pierādīšanas pienākumu.

27

Visbeidzot, Lenzing apgalvo, ka Komisija savā atbildes rakstā uz apelāciju ir sniegusi pārmērīgi pozitīvu Lenzing ekonomiskās situācijas raksturojumu attiecīgajā laika posmā, lai līdz minimumam samazinātu attiecīgā atbalsta ietekmi. Turklāt šādam raksturojumam ir pretrunā noteikta informācija, kas ietverta dokumentos, kurus pati Komisija ir izmantojusi tiesvedībā pirmajā instancē.

28

Ar savu pirmo izvirzīto pamatu Spānijas Karaliste, kuru atbalsta Komisija, būtībā apgalvo, ka apstākļi, ko Pirmās instances tiesa atzinusi par tādiem, kas var pierādīt būtisku Lenzing stāvoklim tirgū radītu kaitējumu, nav pietiekami, lai varētu secināt, ka šāds kaitējums patiešām pastāv.

29

Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts citai personai, ja vien šis lēmums to skar tieši un individuāli.

30

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru citas personas, kas nav lēmuma adresāti, var uzskatīt par individuāli skartām tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē dažu tām specifisku īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kura tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu un tādēļ tās individuāli izceļ analogi adresātam (skat. it īpaši 1963. gada 15. jūlija spriedumu lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197., 223. lpp.; 1993. gada 19. maija spriedumu lietā C-198/91 Cook/Komisija, Recueil, I-2487. lpp., 20. punkts, un 2005. gada 13. decembra spriedumu lietā C-78/03 P Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, Krājums, I-10737. lpp., 33. punkts).

31

Konkrētāk, saistībā ar valsts atbalsta jomu citas personas, kas nav lēmuma adresāti un kas apstrīd atbalsta izvērtējuma lēmuma pamatotību, ir uzskatāmas par individuāli skartām ar minēto lēmumu, ja atbalsts, kas ir attiecīgā lēmuma priekšmets, ir būtiski ietekmējis to stāvokli tirgū (šajā sakarā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Cofaz u.c./Komisija, 22.–25. punkts, un lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum, 37. un 70. punkts).

32

Saistībā ar šāda kaitējuma konstatēšanu Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka vienīgi apstāklis, ka tāds tiesību akts kā apstrīdētais lēmums varēja zināmā mērā ietekmēt konkurences attiecības, kas pastāv attiecīgajā tirgū, un ka attiecīgais uzņēmums zināmā mērā konkurējis ar šā lēmuma adresātu, katrā ziņā nav pietiekams, lai varētu uzskatīt, ka šis tiesību akts minēto uzņēmumu ir skāris individuāli (šajā sakarā skat. 1969. gada 10. decembra spriedumu apvienotajās lietās 10/68 un 18/68 Eridania u.c./Komisija, Recueil, 459. lpp., 7. punkts, kā arī 2006. gada 21. februāra rīkojumu lietā C-367/04 P Deutsche Post un DHL Express/Komisija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums — Krājums, I-26.* lpp., 40. punkts).

33

Tādējādi uzņēmums nevar atsaukties tikai uz savu konkurenta statusu attiecībā pret valsts atbalstu saņēmušo uzņēmumu, bet tam turklāt jāpierāda, ka tā faktiskā situācija to individuāli izceļ analogi adresātam (2000. gada 23. maija spriedums lietā C-106/98 P Comité d’entreprise de la Société française de production u.c./Komisija, Recueil, I-3659. lpp., 41. punkts, kā arī iepriekš minētais rīkojums lietā Deutsche Post un DHL Express/Komisija, 41. punkts).

34

Tomēr pretēji Spānijas Karalistes un Komisijas apgalvotajam no Tiesas judikatūras neizriet, ka šāds īpašs statuss, kas izceļ personas, kas nav lēmuma adresāti, iepriekš minētā sprieduma lietā Plaumann/Komisija izpratnē salīdzinājumā ar pārējiem komersantiem, noteikti ir jāizsecina no tādiem apstākļiem kā ievērojams apgrozījuma samazinājums, būtisks finansiāls zaudējums vai arī ievērojama tirgus daļas samazināšanās pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas.

35

Būtībā, kā savu secinājumu 43.–45. punktā norādījusi ģenerāladvokāte, valsts atbalsta piešķiršana var radīt kaitējumu komersanta konkurences stāvoklim arī citādā veidā, tostarp radot peļņas zudumu vai nelabvēlīgāku attīstību nekā tā, kas būtu pastāvējusi šāda atbalsta neesamības gadījumā. Tāpat šāda kaitējuma apmērs var būt dažāds atkarībā no daudziem apstākļiem, kā, piemēram, attiecīgā tirgus struktūras vai attiecīgā atbalsta rakstura. Būtisku konkurenta stāvoklim tirgū radītu kaitējumu līdz ar to nevar pierādīt tikai atsevišķu apstākļu esamība, kas liecina par tā komerciālo vai finansiālo rādītāju pasliktināšanos.

36

Turklāt nevar izslēgt, ka atsevišķos gadījumos uzņēmumam var izdoties izvairīties vai vismaz ierobežot šādu pasliktināšanos, piemēram, veicot ietaupījumus vai attīstoties rentablākos tirgos. Ja tiktu atbalstīta Spānijas iestāžu un Komisijas argumentācija, tā radītu tādu EKL 230. panta ceturtās daļas interpretāciju, saskaņā ar kuru šādos apstākļos, kaut arī uzņēmums cieš ievērojamas negatīvas sekas sakarā ar valsts atbalsta piešķiršanu konkurentam, uzņēmumam pastāvētu risks, ka netiks atzītas tā tiesības celt prasību par lēmumu, ar kuru izvērtēti attiecīgie pasākumi.

37

Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 81.–90. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa nav vienīgi vispārīgā veidā atzinusi konkurences attiecību pastāvēšanu starp Lenzing un Sniace, bet ir balstījusi savu secinājumu par Lenzing stāvoklim tirgū radīto kaitējumu uz vairākiem Lenzing norādītiem apstākļiem, kas var pierādīt viskozes šķiedru tirgus īpašo situāciju, ko raksturo neliels ražotāju skaits un būtisks ražošanas jaudas pārpalikums, uzņēmumam, kas darbojas šādā tirgū, piešķirtā atbalsta radīto izkropļojumu nozīmīgums, kā arī atbalsta ietekme uz Sniace īstenoto cenu līmeni.

38

It īpaši, ņemot vērā ģenerāladvokātes secinājumu 45. un 46. punktā izklāstītos iemeslus, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 85. punktā pamatoti varēja atzīt, ka kāda komersanta darbības saglabāšana tādā tirgū, kam ir tādas raksturiezīmes kā viskozes tirgum un kuras nav apstrīdējusi arī Spānijas valdība, var ievērojami ietekmēt tā konkurentu stāvokli.

39

Līdz ar to Lenzing situācija acīmredzami ir citāda nekā iepriekš minētajam spriedumam lietā Komisija/Aktionsgemeinschaft Recht und Eigentum (72. punkts) pamatā esošā, kurā Tiesa secināja, ka prasītājas apvienības biedru konkurences stāvoklim šajā lietā nav ticis nodarīts būtisks kaitējums, jo ievērojams skaits komersantu, proti, visi Eiropas Savienības lauksaimnieki, var tikt uzskatīti par attiecīgās zemju iegādes programmas izmantotāju konkurentiem.

40

Turklāt ir jākonstatē, ka Spānijas Karaliste un Komisija Tiesai nav iesniegušas nekādu informāciju, ar kuru varētu pierādīt, ka būtu notikusi Pirmās instances tiesai iesniegto pierādījumu sagrozīšana vai ka šī tiesa izdarījusi neprecīzus secinājumus saistībā ar lietas materiāliem, ar kuriem varētu apstrīdēt tās neatkarīgo faktu novērtējumu attiecībā uz Lenzing stāvoklim tirgū radīto kaitējumu.

41

Visbeidzot, pastāvot šādiem apstākļiem, Pirmās instances tiesai nevar arī pārmest, ka tā, kā to apgalvo Komisija, ir pārkāpusi noteikumus par pierādīšanas pienākuma sadalījumu. Šajā sakarā pietiek norādīt, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 80. punktā atbilstoši prasībām, kas izriet no judikatūras iepriekš minētajā spriedumā lietā Cofaz u.c./Komisija (28. punkts), ir nospriedusi, ka vienīgi Lenzing bija pienācīgi jānorāda tie iemesli, kādēļ Komisijas lēmums var skart tā likumīgās intereses, būtiski ietekmējot tā stāvokli attiecīgajā tirgū. Šī sprieduma 34.–39. punktā minēto iemeslu dēļ Lenzing izvirzītie apstākļi, kurus izskatīja Pirmās instances tiesa, varēja pierādīt šāda kaitējuma pastāvēšanu.

42

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmais prasības pamats ir noraidāms kā nepamatots.

43

Ar savu otro prasības pamatu Spānijas Karaliste apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizi interpretējot privātā kreditora kritēriju.

44

Spānijas Karaliste uzskata, ka pārsūdzētajā spriedumā ir kļūdaini atzīts, pirmkārt, ka vienošanās par parādu atmaksas kārtības pārveidošanu pati par sevi ir pretēja privātā kreditora kritērijam un, otrkārt, ka vienošanās par parāda atmaksas termiņa pagarināšanu neievērošanas gadījumā privātais kreditors vienmēr un pavisam noteikti izvēlētos maksājumu piedziņu piespiedu kārtā. Šī nostāja esot pretrunā judikatūrai un it īpaši iepriekš minētajam Tiesas spriedumam lietā Tubacex un Pirmās instances tiesas 2002. gada 11. jūlija spriedumam lietā T-152/99 HAMSA/Komisija (Recueil, II-3049. lpp.), kuros tika tieši atzīts, ka parādu atmaksas termiņa pagarināšana vai pat parādu atlaišana var būt pilnībā saderīga ar privātā kreditora kritēriju.

45

Šajā sakarā Spānijas iestādes precizē, ka šādu pasākumu pārbaude vienmēr ir jāveic, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus. Tomēr Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā virkni apstākļu un faktoru, kas liecināja par to, ka abas Spānijas valsts iestādes attiecībā uz savu prasījumu piedziņu ir pieņēmušas adekvātu lēmumu, kas atbilst privāta kreditora rīcībai. Spānijas valdība tostarp atsaucas uz to, ka Sniace likvidācijas procedūras uzsākšana sakarā ar iespējamo piespiedu izpildi radītu jaunus parādus attiecībā pret Fogasa saistībā ar algu un citu kompensācijas maksājumu izmaksu atlaistajiem darba ņēmējiem, ka maksājamās summas bija pietiekami nodrošinātas un par tām bija jāmaksā likumīgie procenti, ka uzņēmums jau bija atmaksājis daļu no saviem parādiem un nebija radījis citus parādus un ka pārējie kreditori nebija uzsākuši savu prasījumu piedziņu.

46

Spānijas Karaliste turpinājumā norāda uz Pirmās instances tiesas pārsūdzētā sprieduma 146. punktā ietvertās argumentācijas pretrunīgo raksturu, kas ir saistīts ar to, ka, no vienas puses, ir atzīts, ka Fogasa intervence, kas paredzēta Kopienu tiesiskajā regulējumā par darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, pati par sevi neietver valsts atbalsta elementus, un, no otras puses, ir apstiprināts, ka jebkāda valsts intervence ar mērķi finansēt kāda uzņēmuma darbības izdevumus, kā, piemēram, algu samaksu, var tikt atzīta par atbalstu ikreiz, kad tās rezultātā uzņēmumam tiek radītas priekšrocības. Saskaņā ar šo aspektu Fogasa intervence, kuras uzdevums tieši ir uzņemties algu izmaksu to uzņēmumu darbiniekiem, kas nonākuši ekonomiskās grūtībās, vienmēr ir priekšrocību radīšana attiecīgajam uzņēmumam.

47

Komisija, kas piekrīt Spānijas Karalistes paustajiem argumentiem, piebilst, ka, kritizējot apstrīdētajā lēmumā veikto analīzi, Pirmās instances tiesa nav ievērojusi plašo diskrecionāro varu, kas Komisijai atzīta ekonomiski sarežģītu jautājumu jomā. Šīs pilnvaras esot pakļautas vienīgi ierobežotai tiesas kontrolei, kas tiek veikta, izvērtējot tikai, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

48

Ņemot vērā, pirmkārt, Fogasa un VSNK saņemto nodrošinājumu un, otrkārt, privāto kreditoru rīcību, Komisijas atteikums atzīt strīdīgos pasākumus par valsts atbalstu nekādā gadījumā nebija acīmredzami kļūdains. Pirmās instances tiesa tomēr esot pārkāpusi savas kontroles robežas un aizvietojusi Komisijas vērtējumu ar savējo, tādējādi pārkāpjot ne vien EKL 87. panta 1. punktu, bet arī no EK līguma izrietošo institucionālā līdzsvara principu starp Kopienas izpildvaru un tiesas varu.

49

Komisija arī pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, pārbaudot privātā kreditora kritērija piemērošanu, nav atsevišķi izvērtējusi, pirmkārt, Fogasa un VSNK noslēgtās vienošanās par parādu atmaksas termiņa atlikšanu un pagarināšanu un, otrkārt, prasījumu piespiedu piedziņas neveikšanu šo vienošanos neievērošanas gadījumā. Komisija uzskata, ka kreditoram, kurš darbojas saskaņā ar tirgus ekonomikas noteikumiem, pastāv acīmredzama atšķirība, vai tiek noslēgta vienošanās par parādu atmaksas termiņa pagarināšanu, vai arī ir jāzina, kādi pasākumi attiecīgā gadījumā jāveic, ja parādnieks pārkāpj šāda veida vienošanos.

50

Lenzing, pilnībā piekrītot Pirmās instances tiesas argumentācijai, savukārt apgalvo, ka Spānijas Karalistes un Komisijas minētie daudzie argumenti nav pieņemami, jo tie vienkārši atkārto pirmajā instancē izvirzīto argumentāciju vai arī vienīgi apstrīd Pirmās instances tiesas veikto faktu vai pierādījumu novērtējumu.

51

Vispirms ir jākonstatē, ka Spānijas Karalistes un Komisijas otrajā prasības pamatā izvirzītie argumenti izriet no principa, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētajā spriedumā esot atzinusi, ka vienošanos par izmaiņām parādu atmaksas kārtībā noslēgšana, kā arī piespiedu piedziņas neveikšana šo vienošanos pārkāpumā nekādā gadījumā nevar atbilst privātā kreditora kritērijam.

52

Tomēr šādas argumentācijas pamatā ir kļūdaina minētā sprieduma attiecīgo rindkopu interpretācija.

53

Būtībā no pārsūdzētā sprieduma 152.–161. punkta pilnīgi nepārprotami izriet, ka, pretēji Spānijas valdības un Komisijas paustajam, Pirmās instances tiesa savu vērtējumu par attiecīgajiem pasākumiem nav balstījusi nedz uz vienošanos par parādu atmaksas termiņu pagarināšanu un atmaksu prettiesiskumu, nedz uz prezumpciju, ka šo vienošanos neievērošanas gadījumā jebkurš privātais kreditors noteikti uzsāktu piedziņas procesu, lai atgūtu tam pienākošās summas. No iepriekš minētajiem punktiem, tieši pretēji, izriet, ka Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka, ņemot vērā virkni šīs lietas elementu un apstākļu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

54

Šādos apstākļos ar lielāko daļu Spānijas iestāžu un Komisijas izvirzīto argumentu patiesībā tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas veiktais pierādījumu novērtējums, pārmetot tai, ka tā nav ņēmusi vērā atsevišķus apstākļus, ko tās uzskatījušas par būtiskiem, vai arī tieši otrādi — ir ņēmusi vērā citus apstākļus, ko tās uzskatījušas par nebūtiskiem. Tomēr šāds novērtējums nav pakļauts Tiesas kontrolei, ja vien nav tikuši sagrozīti Pirmās instances tiesā iesniegtie fakti un pierādījumi, ko Spānijas valdība šajā lietā nav nedz pierādījusi, nedz pat apgalvojusi (šajā sakarā skat. it īpaši 1994. gada 2. marta spriedumu lietā C-53/92 P Hilti/Komisija, Recueil, I-667. lpp., 42. punkts; 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C-204/00 P, C-205/00 P, C-211/00 P, C-213/00 P, C-217/00 P un C-219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I-123. lpp., 49. punkts, kā arī 2006. gada 23. marta spriedumu lietā C-206/04 P Mülhens/ITSB, Krājums, I-2717. lpp., 28. punkts).

55

No tā izriet, ka izskatāmais pamats nav pieņemams tiktāl, ciktāl tas ir vērsts pret Pirmās instances tiesas veikto pierādījumu novērtējumu.

56

Saistībā ar argumentu par to, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi kontroles apjomu, kas tai ir atzīts judikatūrā tādā jomā, kas saistīta ar sarežģītu ekonomisko novērtējumu, vispirms ir jāatgādina, ka, kaut arī Tiesa atzīst Komisijai piešķirto rīcības brīvību ekonomiskajā jomā, tas tomēr nenozīmē, ka Kopienu tiesai ir jāatturas no Komisijas veiktās ekonomiska rakstura datu interpretācijas kontroles (2005. gada 15. februāra spriedums lietā C-12/03 P Komisija/Tetra Laval, Krājums, I-987. lpp., 39. punkts).

57

Saskaņā ar Tiesas judikatūru Kopienu tiesai ir jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, ticamība un konsekvence, bet arī jāpārbauda, vai šie pierādījumi izveido visu atbilstošo datu kopumu, kas ir jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus (šajā sakarā skat. 1979. gada 25. janvāra spriedumu lietā 98/78 Racke, Recueil, 69. lpp., 5. punkts; 1991. gada 22. oktobra spriedumu lietā C-16/90 Nölle, Recueil, I-5163. lpp., 12. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Tetra Laval, 39. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-326/05 P Industrias Químicas del Vallés/Komisija, Krājums, I-6557. lpp., 76. punkts). Tomēr, veicot savu kontroli, tai nav jāaizstāj Komisijas veiktais ekonomiskais novērtējums ar savējo (2002. gada 25. aprīļa rīkojums lietā C-323/00 P DSG Dradenauer Stahlgesellschaft/Komisija, Recueil, I-3919. lpp., 43. punkts).

58

Turklāt ir jāatzīmē, ka gadījumā, ja Kopienu iestādei ir plaša diskrecionārā vara, kontrolei saistībā ar atsevišķu procesuālo garantiju ievērošanu ir fundamentāla nozīme. Tiesai ir bijusi iespēja precizēt, ka viena no šīm garantijām ir kompetentās iestādes pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus izskatāmās lietas apstākļus un pienācīgi pamatot savu nolēmumu (skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts, kā arī 1992. gada 7. maija spriedumu apvienotajās lietās C-258/90 un C-259/90 Pesquerias De Bermeo un Naviera Laida/Komisija, Recueil, I-2901. lpp., 26. punkts).

59

Kas attiecas uz šobrīd izskatāmo lietu, ir vispārzināms, ka Komisijas pārbaude par to, vai attiecīgie pasākumi var tikt atzīti par valsts atbalstu tādēļ, ka publiskās iestādes nebija rīkojušās tādējādi, kā būtu rīkojies privātais kreditors, ir saistīta ar sarežģītu ekonomisko vērtējumu.

60

Runājot par Pirmās instances tiesas veikto kontroli saistībā ar šo pārbaudi, no pārsūdzētā sprieduma 154.–160. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa nav aizvietojusi Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savējo, bet ir vienīgi norādījusi, pirmkārt, uz atsevišķām acīmredzamām pretrunām, kas izriet no paša apstrīdētā lēmuma, Komisijas veiktajā salīdzinājumā starp publisko kreditoru un privāto kreditoru situāciju, kā arī, otrkārt, uz tādu apstākļu neesamību, kas pamatotu Komisijas secinājumus par šo privāto kreditoru situāciju un Sniace rentabilitātes un dzīvotspējas perspektīvām.

61

To darot, Pirmās instances tiesa ir ievērojusi tās tiesas kontroles robežas, ko Kopienu tiesa var īstenot saistībā ar sarežģītu ekonomisko novērtējumu.

62

No šiem apsvērumiem izriet, ka otrais prasības pamats vienā tā daļā nav pieņemams un otrā daļā nav pamatots.

63

Tā kā neviens no Spānijas Karalistes apelācijas sūdzības pamatojumam izvirzītajiem prasības pamatiem nav atzīts, šī apelācija ir jānoraida.

64

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Lenzing ir prasījusi piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Spānijas Karalistei segt pašai savus, kā arī atlīdzināt Lenzing tiesāšanās izdevumus.

65

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmajai daļai Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: