Lieta C-125/04

Guy Denuit un Betty Cordenier

pret

Transorient - Mosaïque Voyages et Culture SA

(Collège d'arbitrage de la Commission de Litiges Voyages lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa EKL 234. panta izpratnē – Arbitrāžas tiesa

Tiesas spriedums (ceturtā palāta) 2005. gada 27. janvārī 

Kopsavilkums

Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa EKL 234. panta izpratnē – Jēdziens – Arbitrāžas tiesa – Izslēgšana

(EKL 234. pants)

Ar līgumu nodibināta arbitrāžas tiesa – tāda kā Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages (Beļģija), kas izskata strīdus starp privātpersonām un ceļojumu starpniekiem, – nav uzskātama par dalībvalsts tiesu EKL 234. panta izpratnē, jo līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot viņu strīdu arbitrāžā un tādēļ, ka Beļģijas valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma pieņemšanā par strīda izskatīšanu arbitrāžā.

(sal. ar 13., 15., 16. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2005. gada 27. janvārī (*)

Prejudiciāli jautājumi – Vēršanās Tiesā – Valsts tiesa EKL 234. panta izpratnē – Arbitrāžas tiesa

Lieta C‑125/04

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Collège d'arbitrage de la Commission de Litiges Voyages (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 4. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2004. gada 8. martā, tiesvedībā

Guy Denuit,

Betty Cordenier

pret

Transorient‑Mosaïque Voyages et Culture SA.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], tiesneši N. Kolnerika [N. Colneric], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] (referents),

ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano],

sekretārs R. Grass [R. Grass]

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–       Beļģijas valdības vārdā – E. DominkoviCa [E. Dominkovits], pārstāve,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – A. Aresu [A. Aresu] un Ž. P. Kepēns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,

ņemot vērā lēmumu, kas pieņemts pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 1990. gada 13. jūnija Direktīvu 90/314/EEK par kompleksiem ceļojumiem, kompleksām brīvdienām un kompleksām ekskursijām (OV L 158, 59. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva”) interpretāciju.

2       Šis lūgums tika iesniegts pamata prāvā Denuit un Cordenier pret Transorient Mosaïque Voyages et Culture SA, ceļojumu aģentūru, (turpmāk tekstā – “aģentūra”) par cenu ceļojumam uz Ēģipti.

 Atbilstošās tiesību normas

3       Direktīvas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkts paredz:

“Līgumā noteiktās cenas nepārskata, ja vien līgums nepārprotami neparedz šādu cenas paaugstināšanas vai pazemināšanas iespēju un precīzi nenosaka, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi:

–       transporta izmaksas, ieskaitot degvielas izmaksas,

–       nodevas, nodokļus vai maksājumus, ko iekasē par noteiktiem pakalpojumiem, kā lidostu un ostu nodokļi,

–       konkrētajam kompleksajam pakalpojumam piemērotos valūtas kursus.”

4       Direktīva tika transponēta Beļģijas tiesiskajā regulējumā ar 1994. gada 16. februāra likumu, ar kuru tiek reglamentēti ceļojumu organizēšanas līgumi un ceļojumu starpnieku līgumi (1994. gada 1. aprīļa Moniteur belge, 8928. lpp.), kura 11. panta 1. punkts atbilst Direktīvas 4. panta 4. punkta a) apakšpunktam un kas nosaka:

“Līgumā noteiktās cenas nepārskata, ja vien līgums nepārprotami neparedz šādu iespēju un precīzi nenosaka, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi:

a) ceļojumam piemēroto valūtas kursu un/vai

b) transporta izmaksas, ieskaitot degvielas izmaksas, un/vai

c) nodevas, nodokļus vai maksājumus, ko iekasē par noteiktiem pakalpojumiem.

Šajā gadījumā ir nepieciešams, lai izmaiņas varētu vienlīdz tikt vērstas uz cenas samazināšanu.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

5       Denuī [Denuit] un viņa sieva Kordenjē [Cordenier], prasītāji pamata lietā, kas sev un savam bērnam Tjerī [Thierry] aģentūrā par kopīgu cenu bija rezervējuši ceļojumu un izmitināšanu Ēģiptē, proti, kompleksu pakalpojumu, kas kopumā izmaksāja EUR 2765 un kas ietver lidojumu no Briseles un atpakaļ, kā arī braucienu ar kuģi pa Nīlu no 2003. gada 2. līdz 9. martam.

6       Aģentūras noteiktajos nosacījumos ir minēts, ka “maksa par šiem pakalpojumiem tika aprēķināta, ņemot vērā dolāra kursu, kas pastāvēja šīs brošūras izveidošanas laikā (2002. gada janvārī kurss: EUR 1 = USD 0,91). Visas izmaiņas, kas sākotnējo cenu paaugstina vai pazemina par 10%, mums ļauj piemērot mūsu cenu”.

7       Pēc ceļojuma prasītāji pamata lietā lūdza aģentūru atmaksāt daļu no kopējās iemaksātās naudas summas, tas ir, EUR 217,61, uzsverot, ka cena ir jāsamazina atbilstoši noteiktajai pakalpojumu cenai dolāros, ņemot vērā šīs valūtas kursa izmaiņas, kas aizbraukšanas dienā bija USD 1,08 par EUR 1.

8       Aģentūra atteica atlīdzību prasītājiem pamata lietā, pamatojoties tostarp uz 1994. gada 16. februāra likuma 11. panta 1. punktu.

9       Tāpēc prasītāji pamata lietā iesniedza prasības pieteikumu Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages [Ceļojumu tiesvedības komisijas Arbitrāžas koledža], kas ir Beļģijas bezpeļņas organizācija.

10     Ņemot vērā to, ka celtās prasības izskatīšanai ir nepieciešama Direktīvas 4. panta 4. punkta interpretācija, Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Ja noteikums līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un organizatoru un/vai pārstāvi, paredz vienīgi iespēju paaugstināt cenu, precīzi nosakot, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi Direktīvas 4. panta 4. punkta a) daļā noteikto, vai minētais pants jāinterpretē tādējādi, ka pie tiem pašiem aprēķina noteikumiem vienlīdz pastāv neizteikts pienākums pazemināt cenu?

2)       Ja noteikums līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un organizatoru un/vai pārstāvi, paredz iespēju paaugstināt vai pazemināt cenu, precīzi nosakot, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi Direktīvas 4. panta 4. punkta a) daļā noteikto, vai minētais pants jāinterpretē tādējādi, ka tas padara šādu noteikumu par spēkā neesošu vai arī aprobežojas ar cenas paaugstināšanas atzīšanu par spēkā neesošu?

3)       Ja noteikums līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un organizatoru un/vai pārstāvi, paredz iespēju paaugstināt vai pazemināt cenu vienīgi organizatoram un/vai pārstāvim, precīzi nosakot, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi Direktīvas 4. panta 4. punkta a) daļā noteikto, vai minētais pants jāinterpretē tādējādi, ka tas padara šādu noteikumu par spēkā neesošu vai arī par spēkā neesošu atzīst tikai cenas paaugstināšanu?

4)       Ja noteikums līgumā, kas noslēgts starp patērētāju un organizatoru un/vai pārstāvi, paredz iespēju paaugstināt vai pazemināt cenu gan par labu organizatoram un/vai pārstāvim, gan patērētājam, precīzi nosakot, kā jāaprēķina pārskatītā cena, un ļaujot mainīt vienīgi Direktīvas 4. panta 4. punkta a) daļā noteikto, vai minētais pants jāinterpretē tādējādi, ka tas uzliek par pienākumu organizatoram un/vai pārstāvim pazemināt cenu, ja to nav lūdzis patērētājs?”

 Par Tiesas kompetenci

11     Sākumā ir jāizvērtē, vai Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages ir jāuzskata par tiesu EKL 234. panta izpratnē.

12     Lai izvērtētu, vai iestādei, kura iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir dalībvalsts tiesas raksturs EKL 234. panta izpratnē, Tiesa ņem vērā tādu faktu kopumu kā iestādes likumiskā izcelsme, vai tā ir pastāvīga, vai tās jurisdikcijai ir obligāts raksturs, vai procesā tiek ievērots sacīkšu princips, vai tajā tiek piemērotas tiesību normas un vai tā ir neatkarīga (skat. 1997. gada 17. septembra spriedumu lietā C‑54/96 Dorsch Consult, Recueil, I‑4961. lpp., 23. punkts, un tajā minētā judikatūru, un 2002. gada 30. maija spriedumu lietā C‑516/99 Schmid, Recueil, I‑4573. lpp., 34. punkts).

13     Saskaņā ar Tiesas judikatūru ar līgumu nodibināta arbitrāžas tiesa nav uzskatāma par dalībvalsts tiesu EKL 234. panta izpratnē, jo līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma nodot viņu strīdu arbitrāžā un tādēļ, ka attiecīgās dalībvalsts valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma pieņemšanā par strīda izskatīšanu arbitrāžā, ne arī tām pēc pašu iniciatīvas jānodod strīds izskatīšanai arbitrāžā (skat. 1982. gada 23. marta spriedumu lietā 102/81 “Nordsee” Deutsche Hochseefischerei, Recueil, 1095. lpp., 10.–12. punkts, un 1999. gada 1. jūnija spriedumu lietā C‑126/97 Eco Swiss, Recueil, I‑3055. lpp., 34. punkts).

14     Pamata lietā no lēmuma iesniegt prejudiciālos jautājumus izriet, ka prasības pieteikums tika iesniegts Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages uz arbitrāžas līguma pamata, kas noslēgts starp lietas dalībniekiem.

15     Beļģijas tiesību akti nepadara prasības celšanu šādā arbitrāžas tiesā par vienīgo līdzekli izšķirt strīdu, jo īpaši – pret ceļojumu starpnieku. Protams, parastai tiesai, ja tajā izskatīšanai ir nodota prasība, kas ir arbitrāžas līguma priekšmets, ir jāpaziņo, ka tā nav kompetenta izšķirt šo strīdu, pamatojoties uz Beļģijas Tiesvedības kodeksa 1679. panta 1. punktu. Tomēr vēršanās Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages nav obligāta tajā ziņā, ka, ja pušu starpā nav noslēgts arbitrāžas līgums, tās var lūgt parasto tiesu izšķirt strīdu.

16     Tā kā pamata lietā līgumslēdzējām pusēm nav ne tiesiska, ne faktiska pienākuma savu strīdu nodot izskatīšanai arbitrāžā un tā kā Beļģijas valsts iestādes nav iesaistītas lēmuma pieņemšanā par strīda izskatīšanu arbitrāžā, Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages nav uzskatāma par dalībvalsts tiesu EKL 234. panta izpratnē.

17     Tā rezultātā Tiesa nav kompetenta lemt par Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages iesniegtajiem jautājumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

18     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Tiesa nav kompetenta lemt par Collège d’arbitrage de la Commission de Litiges Voyages iesniegtajiem jautājumiem.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.