ĢENERĀLADVOKĀTA L. A. HĒLHUDA [L. A. GEELHOED] SECINĀJUMI,

sniegti 2006. gada 19. janvārī (1)

Lieta C‑308/04 P

SGL Carbon AG

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Apelācija – Konkurence – Grafīta elektrodi – EKL 81. panta 1. punkts – Naudas sods – Pamatnostādnes naudas soda apmēra aprēķināšanai – Paziņojums par sadarbību

1.     Šī lieta ir apelācijas sūdzība, ko SGL Carbon AG (turpmāk tekstā – “SGL”) ir iesniegusi par Pirmās instances tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”) apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai CarbonCo Ltd. u.c./Eiropas Kopienu Komisija.

I –    Atbilstošais tiesiskais regulējums

A –    EKL 81. pants un Regula Nr. 17

2.     Saskaņā ar EKL 81. panta 1. punktu ir aizliegti “visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū”.

3.     Par šādu rīcību Komisija uzņēmumus, kas ir šādi rīkojušies, var sodīt, uzliekot naudas sodu.

4.     Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par Līguma (2) [81]. un [82]. panta īstenošanu (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 17”), 15. pantā ir paredzēts:

“1. Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sodanaudas [naudas sodus] 100 līdz 5000 norēķina vienību apmērā, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

[..]

b)      sniedz nepatiesu informāciju, atbildot uz pieprasījumu, kas izteikts saskaņā ar 11. panta 3. vai 5. punktu [..].

[..]

2. Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām sodanaudas [naudas sodus] 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj Līguma [81]. panta 1. punktu vai [82]. pantu [..].

[..]

Nosakot sodanaudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”

B –    Pamatnostādnes

5.     Preambulā Komisijas paziņojumam ar nosaukumu “Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma (3) 65. panta 5. punktu” (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”), ir paredzēts:

“[..] izklāstītie principi nodrošina Komisijas lēmumu pārredzamību un objektivitāti gan no uzņēmumu, gan no Eiropas Kopienu Tiesas viedokļa, vienlaicīgi nostiprinot Komisijai piešķirto rīcības brīvību, kas noteikta saskaņā ar attiecīgiem tiesību aktiem, noteikt sodanaudu [naudas sodu] līdz 10 % apmērā no uzņēmumu kopējā apgrozījuma. Šī rīcības brīvība tomēr jāīsteno ar saskaņotas un nediskriminējošas politikas palīdzību, kura atbilst mērķiem, kas izvirzīti, lai sodītu par konkurences noteikumu pārkāpumiem.

Jaunā metodoloģija [metodika], ko piemēro sodanaudas [naudas soda] apmēra noteikšanai, atbilst turpmāk minētajiem noteikumiem, nosakot vispirms pamatapmēru, ko palielina, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus, vai samazina, ņemot vērā atbildību mīkstinošus apstākļus.”

C –    Paziņojums par sadarbību

6.     Paziņojumā par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās par aizliegtu vienošanos (4) (turpmāk tekstā – “Paziņojums par sadarbību”), Komisija definēja nosacījumus, saskaņā ar kuriem uzņēmumiem, kas ar to sadarbojas izmeklēšanā par aizliegtu vienošanos, varētu nepiemērot naudas sodus vai samazināt naudas sodu apmēru, kas pretējā gadījumā, kā tas izriet no šī paziņojuma A nodaļas 3. punkta, tiem būtu jāmaksā.

7.     Minētā paziņojuma A nodaļas 5. punktā [ir] paredzēts:

“Uzņēmuma sadarbība ar Komisiju ir tikai viens no elementiem [apstākļiem], ko Komisija ņem vērā, nosakot sodanaudu [naudas sodu]. [..]”

D –    Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija

8.     Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 7. protokola 4. pantā ir noteikts:

“1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.

2. Iepriekšējā punkta nosacījumi nekavē atkārtotu lietas izskatīšanu saskaņā ar attiecīgās valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem, ja ir jauni pierādījumi vai jaunatklāti apstākļi, vai ja iepriekšējā procesā ir pieļautas būtiskas kļūdas, kas varēja ietekmēt lietas iznākumu.”

II – Prāvas pamatā esošie fakti un apstrīdētais lēmums

9.     Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa tai iesniegtās prasības pamatā esošos faktus apkopoja šādi:

“1. Ar Lēmumu 2002/271/EK [..] Komisija konstatēja dažādu uzņēmumu dalību nolīgumos un saskaņotās darbībās grafīta elektrodu jomā EKL 81. panta 1. punkta un [1992. gada 2. maija] Nolīguma par Eiropas Ekonomikas zonu (turpmāk tekstā – “EEZ nolīgums”) 53. panta 1. punkta izpratnē.

2. Grafīta elektrodi tiek izmantoti galvenokārt tērauda ražošanai arkveida elektriskajās krāsnīs. Tērauda ražošana, izmantojot šīs krāsnis, sastāv galvenokārt no pārstrādes procesa, kurā tērauda atkritumi tiek sakausēti jaunā tēraudā, pretēji klasiskajai ražošanai domnas krāsnīs no dzelzs rūdas ar skābekli. Elektriskajā krāsnī metāllūžņu kausēšanai tiek izmantoti deviņi elektrodi, kas izvietoti kolonnās pa trīs. Ņemot vērā kausēšanas procesa intensitāti, elektrodu patēriņš vidēji ir viena vienība astoņu stundu laikā. Elektroda ražošanas ilgums ir apmēram divi mēneši. Šajā ražošanas procesā neviens cits produkts nevar aizstāt grafīta elektrodus.

3. Grafīta elektrodu pieprasījums ir tieši saistīts ar tērauda ražošanu elektriskajās arkveida krāsnīs. Galvenie patērētāji ir metālražotāji, kas pārstāv vismaz 85 % pieprasījuma. 1998. gadā neapstrādātā tērauda ražošana pasaulē pieauga līdz 800 miljoniem tonnu, no kurām 280 miljoni tonnu tika izgatavoti elektriskajās arkveida krāsnīs. [..]

[..]

5. Astoņdesmitajos gados tehnoloģiskie uzlabojumi ļāva ievērojami samazināt elektrodu patēriņu uz tonnu saražotā tērauda. Metalurģijas industriju šajā periodā vienlīdz skāra svarīgs restrukturizācijas process. Elektrodu pieprasījuma mazināšanās radīja pasaules elektrodu industrijas restrukturizācijas procesu. Tika slēgtas vairākas rūpnīcas.

6. 2001. gadā Eiropas tirgu ar grafīta elektrodiem apgādāja deviņi rietumu ražotāji. [..]

7. Piemērojot [..] Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu, Komisijas ierēdņi 1997. gada 5. jūnijā vienlaicīgi pēkšņi uzsāka izmeklēšanu. [..]

8. Šajā pašā dienā Federālā Izmeklēšanas biroja (FIB) aģenti ASV veica kratīšanu vairāku ražotāju telpās. Kratīšanas rezultātā pret SGL [..] tika uzsākta kriminālvajāšana par noziedzīgu aizliegto vienošanos. Visi apsūdzētie atzina savu vainu tiem uzrādītajā apsūdzībā un piekrita samaksāt naudas sodu, kas SGL tika noteikts 135 miljonu ASV dolāru apmērā. [..]

[..]

10. Pircēju grupas vārdā ASV tika celta civilprasība pret SGL [..] par trīskāršiem zaudējumiem (triple damages) un procentiem.

11. Kanādā [..] 2000. gada jūlijā SGL atzina savu vainu un piekrita samaksāt naudas sodu 12,5 miljonu Kanādas dolāru apmērā par [..] to pašu pārkāpumu. Tērauda ražotāji iesniedza civilprasību pret SGL 1998. gada jūnijā par noziedzīgu vienošanos.

12. Komisija 2000. gada 24. janvārī attiecīgajiem uzņēmumiem nosūtīja paziņojumu par iebildumiem. Administratīvā procesa rezultātā 2001. gada 18. jūlijā tika pieņemts lēmums, ar kuru Komisija pārmet uzņēmumiem prasītājiem [..], ka tie ir pasaules mērogā noteikuši cenas, kā arī sadalījuši attiecīgā produkta valstu un reģionu tirgus saskaņā ar “vietējā ražotāja” principu: UCAR un SGL esot atbildīgām par Amerikas Savienotajām Valstīm, turklāt UCAR esot atbildīgai par zināmu daļu Eiropas un SGL par [pārējo] daļu Eiropas [..].

13. Saskaņā ar Lēmumu aizliegtās vienošanās pamatprincipi bija šādi:

–       elektrodu cenām bija jābūt noteiktām pasaules mērogā;

–       katras sabiedrības lēmumus par cenām bija jāpieņem tikai prezidentam vai ģenerāldirektoriem;

–       “vietējam ražotājam” bija jānosaka cena tirgū tā “teritorijā” un citiem ražotājiem tai “jāseko”;

–       attiecībā uz “tirgiem, kas nav vietējie tirgi”, proti, tirgiem, kuros nav neviena “vietējā” ražotāja, cenas nosaka vienojoties;

–       ražotāji, kas nav “vietējie ražotāji”, neīsteno agresīvu konkurenci un dodas prom no citu “vietējiem” tirgiem;

–       kapacitātei nebūtu jāpalielinās (tā kā Japānas ražotājiem ir aizliegts palielināt savējo);

–       tehnoloģijas ārpus karteļa dalībnieku ražotāju loka netiek nodotas.

14. Lēmumā tālāk ir teikts, ka šie vadošie principi tika ieviesti aizliegtās vienošanās sanāksmēs, kas notika vairākos līmeņos: “patronu” tikšanās, “darba” tikšanās, Eiropas ražotāju grupas tikšanās (nepiedaloties Japānas uzņēmumiem), valstu tikšanās vai reģionālās tikšanās, kas veltītas noteiktiem tirgiem un uzņēmumu divpusējiem kontaktiem.

[..]

16. Pamatojoties uz konstatētajiem faktiem un juridisko novērtējumu, kas veikts Lēmumā, Komisija apsūdzētajiem uzņēmumiem uzlika naudas sodu, kuru summa tika aprēķināta atbilstīgi metodikai, kas izteikta [Pamatnostādnēs] [..].

17. Ar lēmuma rezolutīvās daļas 3. pantu tiek uzlikti šādi naudas sodi:

–       SGL: 80,2 miljoni euro;

[..].

18. Rezolutīvās daļas 4. pantā attiecīgajiem uzņēmumiem likts pārskaitīt naudas sodus trīs mēnešu laikā, skaitot no lēmuma paziņošanas dienas, pretējā gadījumā maksājot nokavējuma procentus 8,04 % apmērā.”

III –  Process Pirmās instances tiesā un apstrīdētais spriedums

10.   SGL ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesā iesniegts 2001. gada 20. oktobrī, un pārējie uzņēmumi – apstrīdētā lēmuma adresāti, cēla prasību un apstrīdēja šo lēmumu.

11.   Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noteica un nolēma:

“[..]

2) lietā T‑239/01 SGL      Carbon/Komisija:

–       naudas soda summa, kas prasītājai uzlikta ar Lēmuma 2002/271 3. pantu, tiek noteikta EUR 69 114 000 apmērā;

–       pārējā daļā prasību noraidīt;

[..].”

IV – Par apelāciju

12.   SGL lūdz Tiesu:

–       apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus un atcelt spriedumu lietā T‑239/01 daļā, ar ko noraidīja prasību, ciktāl prasība ir vērsta pret Komisijas 2001. gada 18. jūlija lēmuma 3. un 4. pantu;

–       pakārtoti – attiecīgi samazināt apelācijas sūdzības iesniedzējai uzlikto naudas sodu Komisijas lēmuma 3. pantā un procentu maksājumus tiesvedības laikā, kā arī kavējuma procentus, kas noteikti ar lēmuma 4. pantu un Komisijas 2001. gada 23. jūlija vēstuli;

–       arī pakārtoti – nosūtīt lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai Pirmās instances tiesā, ņemot vērā Eiropas Kopienu Tiesas tiesību aktu interpretāciju;

–       piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

13.   Komisija lūdz Tiesu:

–       noraidīt apelācijas sūdzību;

–       piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V –    Pamati un galvenie argumenti

14.   SGL norāda septiņus pamatus:

–       ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts non bis in idem princips;

–       otrais pamats attiecas uz pamatapmēra noteikšanu, konkrētāk, uz to, ka netika izdarītas korekcijas, kas samazina pamatsummu;

–       trešais pamats attiecas uz pamatapmēra pielielinājumu par 25 % (atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ) par karteļa dalībnieku brīdināšanu pirms 1997. gada izmeklēšanas;

–       ceturtais pamats attiecas uz to, ka nav ievērots augstākais ierobežojums, kas atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam ir noteikts 10 % apmērā no kopējā apgrozījuma;

–       piektais pamats attiecas uz tiesību uz aizstāvību pārkāpšanu saistībā ar nepietiekamu piekļuvi dokumentiem;

–       sestais pamats attiecas uz prasītājas spēju samaksāt naudas sodu (samazinātas maksātspējas neņemšana vērā);

–       septītais pamats attiecas uz kavējumu procentu likmes noteikšanu.

VI – Vērtējums

Ievada piezīmes

15.   Apelācijas sūdzības iesniedzēja šajā lietā, kā arī apelācijas iesniedzēja lietā C‑289/04 P, kurā arī šodien sniedzu secinājumus, ir iesniegusi pamatus, kas attiecas uz atsevišķiem naudas soda elementiem. Lietā C‑289/04 P iesniegtie pamati it īpaši attiecas uz atturošo reizinātāju. Šajā lietā [iesniegtie] pamati drīzāk attiecas uz atsevišķiem aspektiem naudas soda noteikšanas procesā.

16.   Tāpēc sākšu ar dažām vispārējām piezīmēm par judikatūru, kas attiecas uz Komisijas naudas soda noteikšanas politiku.

17.   Pirmkārt, Tiesa tās bieži pieminētajā spriedumā Musique Diffusion française (5) ir noteikusi, ka Komisijas uzdevums noteikti ietver [ne tikai] uzdevumu izmeklēt un sodīt par atsevišķiem pārkāpumiem, bet arī pienākumu ievērot kopējo politiku, kura paredz konkurences jautājumos piemērot Līgumā noteiktos principus un virzīt uzņēmumu rīcību atbilstīgi šiem principiem (6).

18.   Turklāt, novērtējot pārkāpuma smagumu, lai noteiktu naudas soda apmēru, Komisijai ir jāņem vērā ne tikai attiecīgā gadījumā esošie apstākļi, bet arī konkrētā situācija, kādā noticis pārkāpums, un jāraugās, lai tās darbībai būtu nepieciešamā atturošā iedarbība, it īpaši attiecībā uz tāda veida pārkāpumiem, kuri īpaši kaitē Kopienas mērķu īstenošanai (7).

19.   Tādējādi Tiesa šajā spriedumā norādīja, ka naudas soda noteikšanas pamatjēga ir nodrošināt Kopienas konkurences politikas īstenošanu.

20.   No šī un citiem turpmākajiem spriedumiem kļuva skaidrs, ka jāņem vērā vairāki faktori; Komisijai nav jāpiemēro precīza matemātiska formula; Komisija var ņemt vērā gan uzņēmuma kopējo apgrozījumu, gan apgrozījumu teritorijas un preču ziņā, ja vien viens faktors nav nesamērīgs salīdzinājumā ar citiem faktoriem; tāpēc attiecīgu naudas sodu nevar noteikt, pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu.

21.   Turklāt, īstenojot naudas soda politiku, Komisijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība, kaut gan tai ir jāievēro Kopienu tiesību vispārējie principi un tā nedrīkst pārsniegt iespējamo augstāko apgrozījuma apjomu, kas ir noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā. Turklāt, ja Komisija pieņem pamatnostādnes, kas nosaka piemērošanas noteikumus, tā atsevišķā gadījumā nevar atkāpties no pamatnostādnēm, nenorādot iemeslus, kas ir saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Ir skaidrs, ka Komisija var pieņemt pamatnostādnes, ko var piemērot, tikai sākot no dienas, kad tās ir pieņemtas.

22.   Pa šo laiku Komisija ir publicējusi Pamatnostādnes. Šīs pamatnostādnes vairāk vai mazāk atspoguļo Kopienu tiesas judikatūru. Par Pamatnostādnēs noteiktā aprēķinu metodi bija nesenais spriedums, saukts par spriedumu lietā “siltumizolācijas caurules” (8). Šajā sakarā Tiesa norādīja, “tā kā Pamatnostādnēs ieteiktā aprēķināšanas metode, novērtējot pārkāpuma smagumu, paredz ņemt vērā vairākus elementus naudas soda apmēra noteikšanai, ieskaitot it īpaši saistībā ar pārkāpumu iegūto peļņu vai vajadzību nodrošināt naudas sodu preventīvo [atturošo] raksturu, tā, šķiet, labāk atbilst Regulā Nr. 17 paredzētajiem principiem, kā tos interpretējusi Tiesa, it īpaši iepriekš minētajā spriedumā lietā Musique Diffusion franaise u.c./Komisija, nekā iespējamai Komisijas iepriekšējai praksei, uz kuru atsaucas apelācijas sūdzību iesniedzēji un kurā attiecīgam apgrozījumam bija izšķiroša un salīdzinoši mehāniska nozīme” (9). Tā arī ir noteikusi, ka “Pamatnostādnēs ir iekļauti dažādi mainīgi elementi, kas Komisijai ļauj izmantot tai piešķirto diskrecionāro varu [rīcības brīvību] atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta noteikumiem, kā tos interpretējusi Tiesa [..]”. (10)

23.   Saskaņā ar Pamatnostādnēm Komisija nosaka naudas soda apmēru vairākos posmos. Pirmajā posmā, balstoties uz pārkāpuma smagumu (sīks, smags un sevišķi smags) un ilgumu (īslaicīgs, vidēja termiņa, ilgtermiņa), tiek noteikts [naudas soda] pamatapmērs. Sākumā Komisija saskaņā ar pārkāpuma smagumu nosaka sākumsummu. Ja pastāv ievērojamas atšķirības lielumā starp iesaistītajiem uzņēmumiem, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma prettiesiskās rīcības īpašo nozīmi un līdz ar to reālo ietekmi, tā var sagrupēt uzņēmumus pēc to lieluma un katrai grupai noteikt atšķirīgu sākumsummu. Pēc tam, kad ir novērtēts konkrētā pārkāpuma smagums, bet pirms [pārkāpuma] ilguma novērtējuma, Komisija naudas soda apmēru var palielināt, lai nodrošinātu pietiekami preventīvu [atturošu] raksturu (tādā veidā piemērojot “atturošo reizinātāju”). Pēc tam, kad naudas sods ir palielināts atbilstoši [pārkāpuma] ilgumam, Komisija pāriet pie nākamā posma – atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem.

24.   Tad, ja uzņēmuma sadarbība ar Komisiju ir kvalificējama kā sadarbība Paziņojuma par sadarbību ietvaros, nākamais būs šī paziņojuma piemērošanas posms.

25.   Ja ir pārsniegts 10 % ierobežojums, kas ir noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, Komisija pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas, lai pilnībā izpildītu šo paziņojumu, vispirms var samazināt naudas soda apmēru (ar pamatotu aprēķinu, kas balstīts uz Pamatnostādnēm) līdz šim maksimālajam līmenim.

26.   Šajā lietā Komisija uzņēmumus ir iedalījusi trīs kategorijās atbilstoši to nozīmei attiecīgajā tirgū, pamatojoties uz produktu apgrozījumu pasaulē un tirgus daļu. Tika noteiktas attiecīgās naudas soda sākumsummas 40 miljonu euro, 16 miljonu euro un 8 miljonu euro apmērā. SGL tika iedalīta augstākajā kategorijā. Sākumsumma tika palielināta par 55 % atbilstoši SGL pārkāpuma ilgumam. Nākamajā posmā Komisija palielināja pamatapmēru par 85 %, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus; 25 % no tā attiecināja uz faktu, ka SGL bija informējusi citus karteļa dalībniekus par gaidāmo izmeklēšanu. Atbildību mīkstinošu apstākļu nebija. Pēc tam Komisija samazināja naudas sodu par 30 % saskaņā ar Paziņojumu par sadarbību. Pirmās instances tiesa samazināja naudas soda apmēru tāpēc, ka Komisija nebija novērtējusi SGL sadarbību. Par šo aspektu bija apelācijas sūdzība lietā C‑301/04 P, kurā arī man šodien jāsniedz secinājumi. Kā jau esmu to minējis, šī apelācijas lieta lielā mērā ir vērsta uz dažādiem posmiem naudas soda noteikšanas procesā.

27.   Pirms apsveru dažādos tiesiskos pamatus, vēlos norādīt, ka apelācijas tiesvedībā Tiesas veiktās kontroles mērķis ir, pirmkārt, pārbaudīt, kādā mērā Pirmās instances tiesa atbilstoši tiesību aktiem ņēmusi vērā visus faktorus, kam ir būtiska nozīme, lai novērtētu konkrētas rīcības smagumu saskaņā ar EK līguma 81. pantu un Regulas Nr. 17 15. pantu, un, otrkārt, pārbaudīt, vai Pirmās instances tiesa atbilstoši tiesiskam standartam ir atbildējusi uz visiem argumentiem, ko izteicis apelācijas sūdzības iesniedzējs un kas vērsti uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu.

28.   Turklāt Tiesai, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, pamatojoties uz taisnīgumu, ar savu novērtējumu nav jāaizstāj Pirmās instances tiesas novērtējums, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu, kas uzņēmumiem uzlikti par Kopienu tiesību pārkāpumu, apmēru.

29.   Tādējādi pamati ir jāatzīst par nepieņemamiem, jo to mērķis ir no jauna vispārīgi pārbaudīt naudas sodus.

A –    Par pirmo pamatu: “non bis in idem” principa pārkāpums

30.   [Tiesvedībā] pirmajā instancē SGL izvirzīja prasību par to, ka Komisija, atsakoties atskaitīt no apstrīdētajā Komisijas lēmumā noteiktā naudas soda [tās] naudas soda summas, kas jau ir uzliktas Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, ir pārkāpusi noteikumus par aizliegumu piemērot dubultsodu par to pašu pārkāpumu.

31.   Atbildot uz šo prasību, Pirmās instances tiesa vispirms atsaucās uz judikatūru iepriekšējās lietās, kurās ir nolemts, ka princips non bis in idem ir Kopienu tiesību vispārējs princips un ka konkurences jomā šis princips nepieļauj Komisijai otru reizi sodīt uzņēmumu vai celt prasību pret uzņēmumu kā atbildētāju tiesvedībā attiecībā uz rīcību, kas ir vērsta pret konkurenci, par kuru tas jau ir sodīts.

32.   Pēc tam Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 134. punktā norādīja, ka esošajā lietā non bis in idem princips nav piemērojams tāpēc, ka, no vienas puses, Komisijas, un, no otras puses, Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestāžu veiktajām procedūrām un uzliktajām sankcijām nebija tie paši mērķi. Komisijas mērķis bija nosargāt netraucētu konkurenci Eiropas Savienībā un EEZ, bet Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestāžu mērķis bija aizsargāt Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas tirgus. Non bis in idem principa piemērošanai ir nepieciešams ne tikai tas, lai būtu tas pats pārkāpums un tā pati sodāmā persona, bet arī lai būtu aizsargājamas vienas un tās pašas tiesības. Šo secinājumu apstiprina princips, ka par to pašu pārkāpumu nevar uzlikt otru sodu, kā tas noteikts ECTK 7. protokola 4. pantā. No 4. panta redakcijas ir skaidrs, ka principa paredzētā iedarbība ir tikai novērst to, ka kādas valsts tiesa tiesātu vai sodītu tajā pašā valstī par pārkāpumu, par kuru konkrētā persona jau ir tikusi attaisnota vai notiesāta. No otras puses, non bis in idem princips neliedz tiesāt vai sodīt personu par to pašu rīcību vairāk nekā vienu reizi divās vai vairākās valstīs (11).

33.   Pirmās instances tiesa uzsvēra arī to, ka prasītājas nav atsaukušās uz konvenciju vai starptautisko publisko tiesību normu, kas neļauj dažādu valstu iestādēm un tiesām, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, tiesāt vai sodīt to pašu personu, un nolēma, ka “šāds aizliegums šobrīd varētu rasties tikai ļoti ciešas starptautiskās sadarbības ceļā, kuras rezultātā tiktu pieņemti tādi kopīgi noteikumi, kādi ir iepriekš minētajā konvencijā, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu. Prasītājas nav norādījušas nevienu saistošu nolīgumu, kas ir noslēgts starp Kopienu un tādām trešajām valstīm kā Amerikas Savienotās Valstis un Kanāda un kurā ir noteikts šāds aizliegums” (12).

34.   Pirmās instances tiesa atzina, ka “Pamattiesību hartas 50. pantā ir paredzēts, ka nevienu nav atļauts atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par noziedzīgu nodarījumu, par kuru viņš vai viņa saskaņā ar likumu Eiropas Savienībā jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu. Šo hartu tomēr nepārprotami ir paredzēts piemērot tikai [Eiropas] Savienības teritorijā, un 50. pantā noteikto tiesību apjoms ir skaidri ierobežots un attiecas uz gadījumiem, kad pirmais galīgais attaisnojošais vai notiesājošais spriedums ir pasludināts [Eiropas] Savienības teritorijā” (13).

35.   SGL iebilda arī par to, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi spriedumu lietā Boehringer (14), kurā ir noteikts, ka Komisijai ir pienākums atskaitīt trešās valsts iestāžu uzlikto sodu, ja tas ir noteikts par to pašu rīcību, kuru prasītājai inkriminē Komisija.

36.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa ir atsaukusies uz to, ka šajā spriedumā Kopienu Tiesa ir noteikusi (3. punkts), ka “nepieciešams tikai izlemt jautājumu par to, vai Komisijai ir pienākums atskaitīt trešās valsts iestāžu uzlikto sodu, ja konkrētajā lietā apsūdzība, ko prasītajam izvirzījusi Komisija, no vienas puses, un [Amerikas Savienoto Valstis] iestādes, no otras puses, ir identiska”, un norādījusi, ka “no šīs rindkopas skaidri izriet, ka [Kopienu] Tiesa, neizlemjot jautājumu par to, vai Komisijai ir jāatskaita sods, ko ir uzlikušas trešās valsts iestādes, gadījumā, ja fakti, kurus šī un minētās iestādes ir izvirzījušas pret uzņēmumu, ir identiski, uzskatītu, ka Komisijas un trešo valstu iestāžu inkriminēto faktu identiskums ir priekšnoteikums šī jautājuma izlemšanai” (15).

37.   Pirmās instances tiesa tad norādīja, “ka, ņemot vērā konkrēto situāciju, ko, no vienas puses, rada dalībvalstu tirgu un kopējā tirgus ciešā savstarpējā atkarība, un, no otras puses, īpašā sistēma, kas tai pašā teritorijā, proti – kopējā tirgus teritorijā, nosaka dalībvalstu un Kopienas jurisdikciju attiecībā uz aizliegtu vienošanos, [Kopienu] Tiesa, atzīstot dubultās tiesvedības varbūtību un ievērojot no tās izrietošo sankciju dubultu [piemērošanu], nolemj, ka saskaņā ar vienlīdzības [taisnīguma] principu ir jāņem vērā pirmais lēmums par sankciju uzlikšanu [..]. Tomēr šīs lietas apstākļi ir acīmredzami atšķirīgi. Ievērojot to, ka prasītājas nenorāda uz precīzu kādas konvencijas noteikumu, kas paredz, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā tādu trešo valstu kā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestāžu noteiktās sankcijas par to pašu rīcību, tās nevar pamatoti iebilst šajā lietā pret to, ka Komisija nav ievērojusi šādu apgalvoto pienākumu” (16).

38.   Jebkurā gadījumā Pirmās instances tiesa turpināja, ka, “lai arī spriedums [lietā Boehringer] būtu jāsaprot a contrario, Komisijai faktiski ir pienākums atskaitīt jebkuru trešās valsts iestāžu uzlikto sodu, ja fakti, ko uzņēmumam inkriminē Komisija, ir tie paši, kurus uzņēmumam inkriminē minētās iestādes, jāuzsver, ka neskatoties uz to, ka spriedums, ko pret SGL pasludināja Amerikas Savienotājās Valstīs, nosaka, ka grafīta elektrodu aizliegtās vienošanās mērķis bija ierobežot ražošanu un paaugstināt šo ražojumu cenas “Amerikas Savienotajās Valstīs un citur”, nav pierādīts, ka Amerikas Savienotajās Valstīs uzliktais sods attiecās uz aizliegtās vienošanās piemērošanu vai tās sekām ārpus Amerikas Savienotajām Valstīm (skat. šajā sakarā [spriedumu lietā Boehringer], 6. punkts) un it īpaši EEZ; šāds paplašinājums skartu Komisijas teritoriālo jurisdikciju. Šie apsvērumi attiecas arī uz spriedumu, kas ir pasludināts Kanādā” (17).

39.   Šajā lietā SGL sūdzas par to, ka Pirmās instances tiesa savā spriedumā nav atzinusi, ka Komisija ir pārkāpusi non bis in idem principu (vai pakārtoti – vispārējo taisnīguma prasību), tādēļ ka nav ņemts vērā sods, kas pirms apstrīdētā Komisijas lēmuma pieņemšanas SGL jau bija noteikts Amerikas Savienotajās Valstīs.

40.   SGL uzskata, ka Komisijai bija pienākums atskaitīt trešās valsts iestāžu uzlikto naudas sodu par to pašu pārkāpumu. Tas izriet no non bis in idem principa un jebkurā gadījumā – no samērīguma principa. Šajā sakarā SGL sūdzas, ka Pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi spriedumu lietā Boehringer. SGL uzskata, ka non bis in idem principa interpretācijai ir divi veidi – viens šaurs un otrs plašāks. Šaura interpretācija – vismaz tādā veidā, kādā to piemēro Kopienā – ir saistīta ar reālu aizliegumu tādā izpratnē, kas nepieļauj otru apsūdzību un sodu, ja par to pašu pārkāpumu iepriekš [jau] ir noteikts sods. Plašāka interpretācija, kas, it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad ir iesaistītas trešās valstis, non bis in idem principu interpretē kā pienākumu atskaitīt vai ņemt vērā ārvalstīs noteiktās sankcijas.

41.   Turklāt SGL apgalvo, ka ir izpildīti non bis in idem principa trīs piemērošanas nosacījumi (tas pats pārkāpējs, tie paši fakti un vienotas aizsargājamās tiesības). Naudas sodi attiecas uz SGL, kas ir viena autonoma juridiska persona; fakti ir tie paši (globāla aizliegta vienošanās) un ar likumu aizsargātas intereses Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs ir tās pašas.

42.   SGL apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu par to, ka, no vienas puses, Komisijas realizētajam procesam un uzliktajām sankcijām un, no otras puses, Amerikas Savienoto valstu iestāžu veiktajam procesam un uzliktajām sankcijām noteikti nebija tie paši mērķi. Šajā sakarā SGL atsaucas uz ģenerāladvokāta Ruisa‑Harabo Kolomera [Ruíz‑Jarabo Colomer] secinājumiem lietā Italcementi (18). SGL apgalvo, ka šo argumentāciju var attiecināt uz trešajām valstīm. Tā uzskata, ka abu tiesisko kārtību mērķis ir nodrošināt brīvu konkurenci. SGL apgalvo, ka teritorialitātes princips neietekmē jautājumu par to, vai ir “idem”, bet tas ir būtisks tikai Komisijas kompetencei apsūdzēt par pārkāpumiem. Lai gan nav šaubu par paralēlu konkurences tiesību aizsardzības procedūru iespējamību, trešo valstu iestāžu jau uzliktie naudas sodi ir jāņem vērā.

43.   Pat ja non bis in idem nebūtu piemērojams attiecībā uz trešajām valstīm, Komisijai un Pirmās instances tiesai būtu bijis jāņem vērā jau uzliktie naudas sodi. Minētais izriet no samērīguma un taisnīguma principa, kas ir formulēts spriedumā lietā Walt Wilhelm (19).

44.   SGL apstrīd arī to, ka, lai piemērotu non bis in idem principu, ir nepieciešams starptautisks līgums. Šajā sakarā tā atsaucas uz vairāku valstu tiesisko kārtību, kas atzīst šo principu un kurās nav spēkā savstarpējs starptautisks nolīgums.

45.   Komisija piekrīt Pirmās instances tiesas konstatējumam.

Vērtējums

46.   Jautājumu par non bis in idem principa iespējamo pārkāpumu nesen ir apskatījis ģenerāladvokāts Ticano [Tizzano] secinājumos lietā Archer Daniels Midland (20). Šī lieta arī bija par gadījumu, kurā sodu uzlika gan Komisija, gan arī Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestādes. Pirmās instances tiesa spriedumā šajā lietā (21) nonāca pie tā paša secinājumā kā esošajā lietā, proti – ka non bis in idem princips nebija piemērojams un ka nebija pamata prasīt, lai Komisija atskaitītu trešo valstu iestāžu jau uzliktos naudas sodus.

47.   Secinājumos ģenerāladvokāts Ticano apgalvoja, ka nevar uzskatīt, ka ir tādas starptautiskās publiskās tiesības, kas dažādu valstu iestādēm un tiesām neļauj tiesāt un sodīt personu, pamatojoties uz tiem pašiem faktiem, un ka ar daudzpusējiem starptautiskiem instrumentiem, kas paredz non bis in idem principu, tā piemērošanu ierobežo attiecībā uz tiesas nolēmumiem tajā pašā valstī. Šajā sakarā viņš atsaucās uz 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktu, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pantu un Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla un vairāku valstu konstitucionālo tiesu judikatūru. Viņš uzsvēra arī to, ka pat tādā integrētā sistēmā, kāda ir Kopienā, non bis in idem princips ir noteikts tikai tāpēc, ka šajā sakarā to paredz nolīgumi, tostarp tādi kā Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu.

48.   Tomēr ģenerāladvokāts Ticano turpināja ar [apsvērumu], ka pat tad, ja ir šāds vispārējo tiesību princips (proti – ka personu nedrīkst vairākkārt sodīt dažādās valstīs par to pašu pārkāpumu), ir jāizpilda trīs Tiesas judikatūrā noteiktie nosacījumi. Viņš piekrīt Pirmās instances tiesai, ka viens no šiem nosacījumiem – vienas aizsargājamās intereses – nav izpildīts, jo nevar uzskatīt, ka Amerikas Savienoto Valstu konkurences tiesības un Kopienas konkurences tiesības aizsargā tās pašas tiesiskās vērtības. Viņš norādīja, un es esmu vienisprātis, ka ar naudas soda noteikšanas politiku Komisija cenšas aizsargāt brīvu konkurenci kopējā tirgū, kas atbilstoši definīcijai atšķiras no tā tirgus, ko aizsargā trešo valstu iestādes.

49.   Piekrītu šiem apsvērumiem. Nav tādas starptautiskas normas, kas gadījumos, ja cita iestāde jau ir uzlikusi sodu par konkurences noteikumu pārkāpumu, Kopienai aizliegtu uzlikt naudas sodu vai uzlikt samazinātu naudas sodu. Otrkārt, non bis in idem parasti ir piemērojams tikai vienā valstī. Treškārt, nevar teikt, ka starp Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm vai Kanādu ir spēkā divpusēji nolīgumi. Esošajos sadarbības līgumos, kas ir saistīti ar konkurences jautājumiem (22), šis aspekts nav aplūkots. Bet pat tad, ja non bis in idem princips būtu piemērojams, visiem trīs pieminētajiem nosacījumiem jābūt izpildītiem vienlaicīgi. Piekrītu Komisijai un Pirmās instances tiesai, ka trešais nosacījums – tās pašas tiesiskās intereses – nav izpildīts. Ar aizliegtu vienošanos ir izdarīti pārkāpumi katrā no jurisdikcijām, kurā tā darbojas. Tādējādi fakts, ka aizliegtā vienošanās izpaužas pasaules mērogā, nemaina to, ka Amerikas Savienoto Valstu konkurences tiesības un Kopienas konkurences politika primāri ir saistīta ar aizliegtās vienošanās sekām to attiecīgajā teritorijā. Līdz ar to, tā kā šie trīs nosacījumi nav izpildīti, nav nozīmes tam, ka SGL atsaucas uz vairāku valstu tiesisko kārtību, kuru ietvaros ārvalstīs pieņemts lēmums tiktu uzskatīts par pielīdzināmu vietējam nolēmumam.

50.   Attiecībā uz vispārējo prasību par taisnīgumu vēlos norādīt, ka, manuprāt, spriedums lietā Walt Wilhelm vai lietā Boehringer tāpat vien nav attiecināms uz gadījumiem, kas saistīti ar trešajām valstīm. Neskatoties uz to, ka, stingri ņemot, lietā Walt Wilhelm un tāpat arī lietā Boehringer netiek apskatīts jautājums par non bis in idem principu – šīs lietas īpatnība, pat ņemot vērā to, ka iestādes to ir aplūkojušas atšķirīgi, ir, ka pārkāpums tika izdarīts Kopienas teritorijā. Tādējādi bija pamats ņemt vērā teritoriālo pārklāšanos un tādā veidā lūgt otru konkurences iestādi ņemt vērā pirmo [uzlikto] naudas sodu, kad tika piemērotas nākošās finanšu sankcijas (23). Šāds iemesls nav spēkā attiecībā uz trešajām valstīm, jo teritorijas ziņā tās ir šķirtas. Tas, ka Komisijai nav pienākuma ņemt vērā trešajās valstīs iepriekš uzliktos naudas sodus, nenozīmē, ka tai nav rīcības brīvības to darīt; tomēr, ja nav savstarpīguma, nevar uzskatīt, ka Komisijai būtu pienākums atskaitīt šādu naudas sodu.

51.   Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka tiesiskās kārtības atšķiras un šīs atšķirīgās tiesiskās kārtības veido tirgus [dalībnieku] uzvedības tiesiskos parametrus, kuru saturs un piemērošana atšķiras, tādējādi pārkāpuma sekas ir atšķirīgas vai dažādas ne tikai atšķirīgā tiesiskajā kārtībā, bet pat tajā pašā tiesiskajā kārtībā tās ir jānovērtē saistībā ar šo seku ietekmi uz attiecīgo kārtību.

52.   SGL aizstāv viedokli, kas netieši norāda, ka publiskajām saimnieciskajām tiesībām raksturīgais teritoriālais jēdziens zaudētu nozīmību. Tas nozīmētu, ka uzņēmumu uzvedību tirgū regulējošās normas būtu identiskas visā pasaulē, kas acīmredzamu iemeslu dēļ tā nav.

B –    Par otro pamatu

53.   Ar otro pamatu, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas konstatējumu par naudas soda pamatapmēra noteikšanu, SGL norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, nesamazinot [naudas soda] pamatapmēru attiecībā uz SGL; lai gan tam būtu bijis jānotiek, ja Tiesas noteiktie aprēķina kritēriji būtu piemēroti nediskriminējošā veidā.

54.   Šajā sakarā SGL atsaucas uz citu aizliegtās vienošanās dalībnieku pārcelšanu citā kategorijā, kā rezultātā naudas soda sākumsumma tika samazināta. Vispirms SGL apšauba, vai ir pieļaujams aprēķināt vidējo apgrozījumu un tirgus daļu tās pašas kategorijas ietvaros, jo, kā uzskata SGL, katra uzņēmuma ietekme tirgū ir jānovērtē atsevišķi, nevis kopā. Otrkārt, SGL uzskata, ka atšķirība starp tās tirgus daļu un UCAR tirgus daļu ir pārāk liela, lai varētu attaisnot abu klasificēšanu tai pašā kategorijā. Maksimālā tirgus daļu atšķirība starp posmiem, ko bija iespējams konstatēt, ir lielāka nekā procentuālie punkti, ko Komisija ir izmantojusi lēmumā. Tāpēc sākumsumma ir jākoriģē. Treškārt, daži citi [aizliegtās vienošanās] dalībnieki, kuru tirgus daļas atšķirība ir mazāka, būtu jāpārceļ citā kategorijā.

Vērtējums

55.   Pirmkārt, ir jāatceras, ka Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, ir plaša rīcības brīvība un ka šai nolūkā tai nav jāpiemēro precīza matemātiska formula. Neskatoties uz to, Kopienas tiesas kompetencē ir noteikt, vai Komisija nav pārsniegusi tai piešķirto rīcības brīvību. Visbeidzot, pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka Kopienu Tiesai, lemjot par tiesību jautājumiem apelācijas tiesvedībā, vadoties pēc taisnīguma, nav jāveic novērtējums, lai aizstātu Pirmās instances tiesas novērtējumu, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem uzlikti par Kopienu tiesību pārkāpumu (24).

56.   Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa nolēma, ka iedalījums noteiktās kategorijās kā tāds ir pieļaujams. Tā nolēma arī to, ka, ja uzņēmumus iedala kategorijās ar mērķi noteikt apmēru, tad maksimālajam apmēram katrai šādi noteiktai kategorijai ir jābūt saskanīgam un objektīvam. Pirmās instances tiesa pēc tam pārbaudīja to, vai maksimālais apmērs, kas nošķīra trīs kategorijas, tika noteikts saskaņotā un objektīvi pamatotā veidā.

57.   Kā ir skaidrojusi Pirmās instances tiesa un kā ir saprotams no Komisijas lēmuma, izveidojot trīs kategorijas un nosakot dažādas sākumsummas, Komisija pamatojās uz vienotu kritēriju, proti – uz aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenoto apgrozījumu un aizņemto tirgus daļu, tirgojot attiecīgo produktu pasaules tirgū. Tā izmantoja statistikas datus par apgrozījumu 1998. gadā un izmaiņas tirgus daļā laikā no 1992. gada līdz 1998. gadam. Tā izmantoja aprēķina metodi, kas pamatota ar procentuālās tirgus daļas dalāmo, kuras procentuālā daļa tādējādi atbilda nemainīgai summai euro. Sākumsumma ar katru “punktu” tādējādi pieauga. Rezultātā SGL tāpat kā UCAR saskaņā ar to tirgus daļu tika noteikta sākumsumma 40 miljoni euro. Pirmās instances tiesa secināja, ka punktiem piešķirto summu izvēle, kā rezultātā pirmās kategorijas uzņēmumiem sākumsumma bija 40 miljoni euro, nebija patvaļīga un nepārsniedza rīcības brīvību, kas šajā sakarā ir Komisijai. Pirmās instances tiesa turklāt apstiprināja faktu, ka, ņemot vērā SGL un UCAR attiecīgo apgrozījumu un atbilstošo tirgus daļu, Komisija tos ir klasificējusi tajā pašā kategorijā.

58.   SGL neapstrīd pirmajai kategorijai noteikto sākumsummu, bet faktiski apstrīd to, ka ir klasificēta šajā kategorijā. Tā uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir atkāpusies no pašas noteiktās metodes, kas ir gan vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, gan kļūda vērtējumā.

59.   Šis viedoklis nav saprotams. Pirmkārt, Pirmās instances tiesa neaizstāja Komisijas [noteikto] metodi ar savu. Pirmās instances tiesa tikai noskaidroja, vai Komisija ir piemērojusi tās metodi konsekventi un saskanīgi. Kā minēts iepriekš, tā atbalstīja metodi par aizliegtās vienošanās dalībnieku klasificēšanu vairākās kategorijās, kā rezultātā visiem uzņēmumiem attiecīgajā kategorijā nosaka vienotu sākumsummu. Tā pārbaudīja un apstiprināja kategorijām noteiktās maksimālās summas. Tā pārbaudīja arī to, vai kategorijas kompozīcija, ņemot vērā uzņēmumu lieluma atšķirības [vienas] kategorijas ietvaros un salīdzinājumā ar nākošo kategoriju, ir bijusi pietiekami saskanīga. Tādā veidā tā pieturējās pie sistēmas vispārējās loģikas, ko Komisijas izmanto attiecībā uz aizliegtās vienošanās dalībniekiem.

60.   Attiecībā uz pirmo kategoriju Pirmās instances tiesa, ņemot vērā lieluma attiecības, atbalstīja SGL un UCAR klasificēšanu tajā pašā kategorijā. Tikai atsevišķus aizliegtās vienošanās dalībniekus tā pārcēla otrajā kategorijā, jo [to] lieluma attiecība salīdzinājumā ar citiem šajā kategorijā klasificētajiem dalībniekiem būtiski atšķīrās. Līdz ar to šos dalībniekus klasificēja trešajā kategorijā. Tāpēc, lai Komisija izmantotajā metodē saglabātu līdzsvaru, iepriekšējo trešo kategoriju vajadzēja sadalīt, lai izveidotu ceturto kategoriju. Tomēr tas neietekmē SGL.

61.   Tomēr faktiski SGL apstrīd kategoriju sistēmu, jo tā uzskata, ka katrai atšķirībai attiecīgo uzņēmumu starpā tirgus daļas un apgrozījuma ziņā bija jāizpaužas katram uzņēmumam, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieks, atsevišķā “kategorijā” un līdz ar to atsevišķā sākumsummā. Tomēr tas iedragātu kategoriju sistēmas, kas netieši paredz noteiktas amplitūdas pielietojumu, izmantošanu. Kā Pirmās instances tiesa ir pareizi norādījusi, aizliegtās vienošanās dalībnieku sadalījums kategorijās, nosakot pārkāpumu smagumu, nav kļūda, pat tad, ja ar šo pieeju netiek ņemtas vērā uzņēmuma lieluma atšķirības tās pašas kategorijas ietvaros, ar nosacījumu, ka kategoriju noteikšanā izmantotā metode atbilst vienlīdzīgas attieksmes principam, un tādējādi arī prasību, ka katras kategorijas maksimālais apmērs ir saskaņots un objektīvi pamatots.

62.   Otrais pamats ir jānoraida.

C –    Par trešo pamatu

63.   SGL kā nelikumīgu apstrīd īpašu naudas soda pamatapmēra palielinājumu par 25 %, kas atbilst 15,5 miljoniem euro, par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanu, pirms Komisija uzsāka pārbaudi. Pirmās instances tiesa, atbalstot šo Komisijas lēmumu, ir pārkāpusi nulla poena sine lege principu, in dubio pro reo principu un vienlīdzīgas attieksmes principu.

64.   Šie pamati attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 312.–317. punktu un 436.–438. punktu. Komisija, pieņemot lēmumu, palielināja pamatapmēru par 25 %, jo tā uzskatīja, ka SGL mēģinājums kavēt Komisijas procedūras, brīdinot citus uzņēmumus par gaidāmo izmeklēšanu, bija būtisks [atbildību] pastiprinošs apstāklis.

65.   Pirmās instances tiesā SGL aizstāvējās ar to, ka par veikto brīdināšanu nevar sodīt, palielinot naudas sodu, jo ar to nav izdarīts tiesību pārkāpums. Turklāt tā uzsvēra, ka brīdinājums bija pamatots ar informāciju, ko bija izpaudis Komisijas ierēdnis. Turklāt Komisija nesodīja UCAR, kura pēc brīdinājumu saņemšanas pārskatīja savas lietas un likvidēja vai iznīcināja dokumentus.

66.   Pirmās instances tiesa konstatēja, ka “fakts, ka SGL brīdināja citus uzņēmumus par gaidāmo izmeklēšanu, patiesībā var tikt raksturots kā [atbildību] pastiprinošs apstāklis (skat. šajā sakarā 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑334/94 Sarrió/ Komisija, Recueil, II‑1439. lpp., 320. punkts). Pretēji SGL apgalvojumiem šī rīcība nav īpašs, neatkarīgs pārkāpums, kas nav paredzēts Līgumā vai Regulā Nr. 17, bet gan rīcība, kas pastiprināja sākotnējā pārkāpuma smagumu. Ar citu uzņēmumu brīdināšanu SGL centās faktiski noslēpt aizliegtās vienošanās esamību un saglabāt tās darbību; mērķis, kas tika veiksmīgi īstenots līdz 1998. gada martam” (25).

67.   Šajā kontekstā ir atzīts arī tas, ka atsauce, ko SGL izdara uz Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu, bija neatbilstoša, jo šis noteikums attiecas uz kavēšanu kā autonomiem pārkāpumiem, kas ir neatkarīgi no aizliegtās vienošanās pastāvēšanas, tajā pašā laikā SGL sniegtie brīdinājumi bija paredzēti, lai nodrošinātu aizliegtās vienošanās darbības turpināšanos, kas tika atzīti par kliedzošu un neapstrīdētu Kopienu konkurences tiesību pārkāpumu (26).

68.   Attiecībā uz SGL atsauci uz vienlīdzīgas attieksmes principu salīdzinājumā ar UCAR, kuras veiktā dokumentu iznīcināšana netika ņemta vērā kā atbildību pastiprinošs apstāklis, Pirmās instances tiesa nolēma, ka tas nespēja mainīt brīdinājumu kvalifikāciju kā atbildību pastiprinošu apstākli. Kā uzskata Pirmās instances tiesa: “tā kā tie doti citiem uzņēmumiem, šie brīdinājumi pārsniedza SGL iekšējo [jautājumu] jomu un bija paredzēti, lai izjauktu Komisijas izmeklēšanu pilnībā, lai turpinātu aizliegto vienošanos, kamēr UCAR bija iznīcinājusi dokumentus, lai novērstu to, ka tiek atklāta tās dalība aizliegtajā vienošanās. Šie ir divi pilnīgi pretēji rīcības veidi un tādēļ Komisijai nevar pārmest to, ka tā līdzīgus gadījumus ir aplūkojusi atšķirīgi”.

69.   Kā norādīts iepriekš, pamatojot prasību par to, lai šajā daļā apstrīdētais spriedums tiktu atcelts, SGL izvirza trīs juridiskus pamatus.

70.   Attiecībā uz apgalvojumu par nulla poena sine lege principa pārkāpumu SGL atsaucas uz ECTK 7. pantu un Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktu. Tā atsaucas arī uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, kurā ir noteikts, ka sankciju, pat ja tai nav krimināltiesiska rakstura, var piemērot tikai tad, ja tā ir pamatota ar skaidru un nepārprotamu tiesisku pamatu. SGL norāda, ka pamatsummas palielinājums par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanu ir šī principa pārkāpums, tā kā ar šiem brīdinājumiem nav pārkāpta neviena aizliedzoša [tiesību] norma. Uz to neattiecas ne Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, ne arī EKL 81. un EKL 82. panta, ne Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta aizliedzošās normas. Prasītāja apgalvo, ka Regulā Nr. 17 un jaunajā Regulā Nr. 1/2003 sankcijas ir paredzētas vienīgi gadījumos, ja tiek traucēta izmeklēšana uz vietas. Tikmēr, kamēr nav pieņemts rīkojums par pārbaudi, nav spēkā neviena norma, kas aizliegtu dokumentu iznīcināšanu. Nav turklāt tādas normas, kas aizliedz brīdināt citus aizliegtās vienošanās dalībniekus. Tāpēc Komisija un Pirmās instances tiesa nevar apiet šo tiesisko stāvokli, palielinot naudas sodu, nepamatoti kvalificējot šādu rīcību kā atbildību pastiprinošu apstākli.

71.   SGL norāda, ka Pirmās instances tiesa pārkāpa arī in dubio pro reo principu, jo savā vērtējumā tā balstās uz pieņēmumiem. Šajā sakarā tā norāda, ka spriedumu lietā Sarrió nevar attiecināt uz šo lietu, jo slēpšana nav daļa no karteļa dalībnieku vienošanās. Otrkārt, Pirmās instances tiesas pieņēmums – proti, ka ar citiem uzņēmumiem izteiktajiem brīdinājumiem SGL centās noslēpt aizliegtās vienošanās esamību un saglabāt tās darbību, kas turklāt veiksmīgi izdevās līdz 1998. gada martam – nav ne pierādīts, ne arī ticams.

72.   Visbeidzot, SGL norāda, ka naudas soda summas palielināšana par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanu salīdzinājumā ar faktu, ka UCAR netika sodīts par dokumentu iznīcināšanu, rada diskrimināciju.

73.   Komisija apgalvo, ka pirmais un trešais pamats nav pieņemams. Jebkurā gadījumā visus trīs pamatus ir jānoraida. Attiecībā uz apgalvojumu par tiesiskā pamata trūkumu Komisija norāda, ka SGL ir aizmirsusi, ka Komisija nav īpaši uzlikusi sodu par citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanu, bet naudas soda aprēķināšanai šo rīcību uzskatīja par atbildību pastiprinošu apstākli. Ciktāl ir runa par apgalvojumu par diskriminējošu attieksmi, Komisija norāda, ka citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšana nevar tikt pielīdzināta dokumentu iznīcināšanai. Šajā sakarā Komisija uzskata, ka SGL rīcība neaprobežojās tikai ar noklusēšanu vai savu dokumentu iznīcināšanu, vai izvairīšanos no kompromitējošu dokumentu sagatavošanas, bet traucēja izmeklēšanu arī par citos uzņēmumos. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka pamats par to, ka Pirmās instances tiesa ir balstījusies uz pieņēmumiem, nav pārliecinošs.

Vērtējums

74.   Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai vērtējumā vai sagrozījusi pierādījumus.

75.   Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa noteica, ka naudas soda palielinājums par citu uzņēmumu brīdināšanu nav nesamērīgs vai diskriminējošs un tā ir atstājusi spēkā Komisijas veikto SGL traucējošās rīcības kvalifikāciju.

76.   Ir jāuzdod jautājums, vai SGL nekļūdās, apgalvojot, ka nav tiesiskā pamata traucējumu sodīšanai, izņemot gadījumus, ja par Komisijas pārbaudi ir izdots lēmums atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam.

77.   Manuprāt, Pirmās instances tiesa ir rīkojusies pareizi, nosakot, ka attiecīgā rīcība nav īpašs, neatkarīgs pārkāpums, bet gan rīcība, kas pastiprina sākotnējā pārkāpuma smagumu. Fakts, ka 15. panta 1. punktā ir minēti īpaši traucējumi, kas ir neatkarīgi pārkāpumi, nenozīmē, ka rīcība citos apstākļos nevarētu pastiprināt EKL 81. vai EKL 82. panta pārkāpuma smagumu.

78.   Attiecībā uz pēdējo tiesiskais pamats naudas soda palielināšanai ir atrodams Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā (27). Tādējādi SGL kļūdās saistībā ar apgalvojumu par tiesiskā pamata neesamību. Nulla poena sine lege princips nav pārkāpts.

79.   Šajā kontekstā jāatsaucas uz pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru naudas soda apmērs ir jānosaka saskaņā ar (sākotnējā) pārkāpuma smagumu, pārkāpuma smagums ir jānosaka, ņemot vērā vairākus faktorus, Komisijai ir plaša rīcības brīvība naudas sodu (elementu) noteikšanā un, lai veicinātu konkurences noteikumu ievērošanu, naudas soda apmēru tā drīkst arī jebkurā laikā koriģēt. Atbildību pastiprinošo apstākļu ņemšana vērā, nosakot sodu, atbilst Komisijas uzdevumam nodrošināt konkurences noteikumu ievērošanu. Šajā kontekstā jāatsaucas arī uz Pamatnostādņu 2. punktā minēto sarakstu, kurā ir norādīti atbildību pastiprinošo apstākļu piemēri.

80.   No pēdējās rindkopas izriet, ka atbildību pastiprinošo apstākļu, kas attaisno naudas soda apmēra palielināšanu, saraksts nav izsmeļošs, bet tas nav nepieciešams. Atbilde uz jautājumu, vai pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, kas pamato naudas soda apmēra palielināšanu, būs atkarīgs no katra atsevišķa gadījuma. Ir acīmredzams, ka atbildību pastiprinošajiem apstākļiem, kas pamato naudas soda apmēra palielināšanu, ir jābūt šī pārkāpuma daļai vai arī pietiekami saistītiem ar to. Tādējādi, piemēram, recidīva gadījumā, ir jābūt skaidram, ka attiecīgais uzņēmums jau ir izdarījis tāda paša veida pārkāpumu. Šādos gadījumos uzņēmuma otrreizēja iesaistīšanās līdzīga pārkāpuma izdarīšanā pastiprina attiecīgā pārkāpuma smagumu. Tas pats attiecas arī uz pārkāpuma rezultātā iegūtajiem ienākumiem. Šie ienākumi ir viens no faktoriem, kas ir jāņem vērā pārkāpuma smaguma noteikšanā. Ja neatļautā veidā iegūto ienākumu apjomu ir iespējams objektīvi novērtēt, tas izpaudīsies kā naudas soda palielinājums. To pašu var teikt saistībā ar traucējošu rīcību vai citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanu, kam ir traucējošas sekas.

81.   Aizliegtās vienošanās dalībnieks, kas jebkādā veidā ir informēts par iespējamo izmeklēšanu, var rīkoties dažādi: 1) tas var brīdināt citus dalībniekus un ierosināt izbeigt aizliegto vienošanos, 2) tas var brīdināt citus dalībniekus un ierosināt turpināt aizliegto vienošanos, kas tādā gadījumā nozīmē arī to, ka tiek veikti arī pasākumi, lai noslēptu aizliegtās vienošanās esamību, tādi kā, piemēram, pārkāpumu pierādošu dokumentu iznīcināšana; un 3) tā vietā, lai brīdinātu citus dalībniekus, tas var izlemt izmantot priekšrocības, ko sniedz Komisijas politika par sadarbību, sadarbojoties ar Komisiju.

82.   Tādējādi nevar teikt, ka citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšana par gaidāmo izmeklēšanu neizbēgami pastiprina pārkāpuma smagumu; tomēr, manuprāt, šajā lietā Komisijai un Pirmās instances tiesai bija tiesības uzskatīt, ka tā pastiprina pārkāpuma smagumu. Pirmās instances tiesa iepriekšējā judikatūrā atbalstīja Komisijas uzskatus par to, ka tas, ka uzņēmumi ne tikai zina par savas rīcības pretlikumību, bet arī veic darbības, lai to noslēptu, pastiprina pārkāpuma smagumu. Tas saskan ar šajā lietā izdarīto brīdināšanu. Šajā lietā SGL, kas ir svarīgs aizliegtās vienošanās dalībnieks Eiropā, brīdināja par gaidāmo izmeklēšanu citus aizliegtās vienošanās dalībniekus (Eiropā). Ir noskaidrots, ka šī brīdināšana ietekmēja Komisijas izmeklēšanu attiecībā uz aizliegto vienošanos, jo līdz brīdim, kad Komisija veica kratīšanu uzņēmumu, kas bija saistīti ar aizliegto vienošanos, telpās, daudzi pierādījumi bija iznīcināti. Kā uzskata Komisija, šie fakti radīja objektīvu iemeslu, lai šos brīdinājumus kvalificētu kā atbildību pastiprinošu apstākli, kas attaisnoja naudas soda palielināšanu. Manuprāt, SGL norāde, ka citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšanas vienīgais mērķis bija radīt iespaidu uz tiem, nav pārliecinoša. Brīdinājumu sekas asi norāda uz pretējo. Tādējādi Pirmās instances tiesa, nepārkāpjot in dubio pro reo principu, bija tiesīga secināt, ka brīdinājumu mērķis bija noslēpt aizliegtās vienošanās esamību un nodrošināt tās turpināšanos un ka līdz zināmam laika brīdim tas veiksmīgi izdevās. Kā minēju iepriekšējā punktā, kad SGL uzzināja par gaidāmo izmeklēšanu, cita starpā tā varēja izlemt sadarboties ar Komisiju atbilstoši Paziņojumam par sadarbību, kas šajā gadījumā dotu iespēju iegūt daudz lielāku [naudas soda apmēra] samazinājumu. Lēmumu sadarboties tā pieņēma daudz vēlāk. Lēmums par aizliegtās vienošanās izbeigšanu arī tika pieņemts vēlāk.

83.   Pamats par apgalvoto diskrimināciju arī ir jānoraida. Ir svarīgi, lai, tāpat kā to izdarīja Pirmās instances tiesa, rīcības ārējās sekas tiktu nošķiras no iekšējām. Nav vispārēja pienākuma glabāt pārkāpumu pierādošus dokumentus. Tādējādi attiecīgais uzņēmums ar iekšēju lēmumu var nolemt iznīcināt šādus dokumentus (izņemot, ja tāpat kā lietā Sarrió sistemātiska slēpšana ir daļa no plāna), lai novērstu to, ka tiek atklāta tā saistība ar aizliegto vienošanos. Šāda rīcība kā tāda nevar tikt uzskatīta par atbildību pastiprinošu apstākli. Tomēr citu aizliegtās vienošanās dalībnieku brīdināšana rada sekas, kas pārsniedz [uzņēmuma] pilnībā iekšējo kompetenci. To mērķis bija izjaukt Komisijas izmeklēšanu pilnībā. Tāpēc Pirmās instances tiesa pareizi atzina, ka šie divi ir pilnīgi dažādi rīcības veidi un tādējādi Komisijai nevar pārmest to, ka tā līdzīgus gadījumus ir aplūkojusi atšķirīgi.

D –    Par ceturto pamatu

84.   Ar šo pamatu SGL norāda, ka 1) Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 366.–368. punktā nav ņēmusi vērā to, ka Komisijas noteiktais naudas sods [starpposma apjoms] pārsniedz augstāko naudas soda apmēra ierobežojumu, kas ir noteikts Regulas 15. panta 2. punktā; 2) rezultātā ir pārkāpts nulla poena sine lege princips un 3) vienlīdzīgas attieksmes princips; un turklāt šajā sakarā 4) pamatojums ir nepietiekams.

85.   SGL apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā to, ka daļa 2000. gada apgrozījuma bija attiecināma uz citu uzņēmumu, kuru SGL pārņēma 2000. gada sākumā, pēc tam, kad (1998. gada martā) pārkāpums bija beidzies. Šajā sakarā SGL atsaucas uz spriedumu lietā Cement (28). SGL atsaucas arī uz savu sūdzību par to, ka termiņa nokavēšanas dēļ administratīvās procedūras ilgums ir nelabvēlīgi ietekmējis tās finansiālās intereses. Tāpēc Komisijai bija jāņem vērā statistikas dati par 1999. gada apgrozījumu.

86.   Turklāt, neskatoties uz plašajiem pamatiem, kas tika norādīti Pirmās instances tiesā, šī tiesa neatbildēja uz jautājumu par to, vai Komisijai vajadzēja izmantot 1999. gada apgrozījuma datus (980 miljoni euro), vai arī 2000. gada apgrozījuma datus (1,08 vai 1,06 miljardi euro). Pirmās instances tiesa, atbildot, ka ir svarīgi tikai tas, ka galīgais uzliktais naudas sods nepārsniedz 10 % no [uzņēmuma] kopējā apgrozījuma pasaulē, proti, pēc tam, kad ir ņemti vērā visi atbildību pastiprinošie un mīkstinošie apstākļi un ir piemērots [naudas soda apmēra] samazinājums par sadarbību, un ka izvirzītie argumenti par to, ka administratīvā procedūra ir bijusi pārmērīgi ilga, un spriedums lietā Cement ir neatbilstoši (29), nav pievērsusi uzmanību tam, ka Komisija pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas UCAR piemēroja iespējamo augstāko apgrozījuma apjomu iepriekšējā darbības gadā 10 % apmērā. Tādējādi Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 353. punktā ir kļūdījusies, uzskatot, ka SGL nebija tādā pašā situācijā kā UCAR. SGL norāda, ka Pirmās instances tiesas pieņēmums ir kļūdains. SGL kopējais apgrozījums 1999. gadā un arī 2000. gadā, atskaitot uz Keramchemie attiecināmo apgrozījumu, bija tāds, ka 10 % iespējamais augstākais apgrozījuma apjoms tika pārsniegts, pirms tika piemērots Paziņojums par sadarbību. Tādējādi Pirmās instances tiesai nebija tiesības neatbildēt uz jautājumu par to, kurš ir atbilstošais gada apgrozījums.

87.   Otrkārt, SGL apstrīd Pirmās instances tiesas konstatējumu apstrīdētā sprieduma 368. punktā, kurā tā teica, ka par dažādu kategoriju pārkāpumiem Kopienu tiesībās nav paredzēts ne minimālais, ne maksimālais administratīvo sankciju apmērs un ka tāpēc Komisijai principā ir tiesības brīvi noteikt naudas soda apmēru pēc nodarījumu smaguma un ilguma, ar noteikumu, ka naudas soda galīgā summa nepārsniedz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteikto 10 % ierobežojumu. Šajā sakarā SGL norāda, atsaucoties uz ECTK 7. pantu un Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktu, ka 10 % ierobežojumu, kas ir precīza maksimālā sankcija, nekādos apstākļos nedrīkst pārsniegt un ka tas attiecas arī uz naudas soda starpposma aprēķiniem.

88.   Treškārt, SGL arī apgalvo, ka ir pārkāpta vienlīdzīga attieksme, jo UCAR gadījumā pirms Paziņojuma par sadarbību piemērošanas Komisija samazināja [naudas soda] summu, kas pārsniedza 10 % ierobežojumu no apgrozījuma. Šajā sakarā SGL norāda uz to, ko min arī Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 232. punktā – ka Komisijai pašas [noteiktā] metode ir jāpiemēro pareizā, saskaņotā un, it īpaši, nediskriminējošā veidā. Tādējādi Komisija ir kļūdījusies, sakot, ka vienīgi UCAR gadījumā noteiktā pamatsumma pārsniedza maksimālo atļauto ierobežojumu, pirms tika piemērots Paziņojums par sadarbību.

89.   Visbeidzot, SGL norāda, ka Pirmās instances tiesa, noliedzot to, ka ir pārkāpts pienākums sniegt pamatojumu, ir kļūdījusies tiesību piemērošanā. Pretēji Pirmās instances tiesas paustajam viedoklim SGL uzskata, ka Komisijai lēmumā bija jānorāda iemesli, kāpēc tā piemēroja [naudas soda apmēra] samazinājumu UCAR pirms Paziņojuma par sadarbību un nepiemēroja to SGL gadījumā. Tā uzskata, ka šādi Komisija ir nostādījusi SGL nelabvēlīgākā situācijā, jo tās situācija bija līdzīga. Tāpēc Komisija ir pārkāpusi EKL 253. pantu.

90.   Komisija norāda, ka Pirmās instances tiesa ir jau pareizi noraidījusi šos argumentus apstrīdētā sprieduma 366.–368. punktā. Tā norāda, ka ne Komisijas piemērotais naudas sods, ne arī Pirmās instances tiesas samazinātais naudas sods nepārsniedz Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minēto 10 % ierobežojumu.

Vērtējums

91.   Attiecībā uz apgalvojumu par to, ka Pirmās instances tiesa ir nepareizi interpretējusi [normu], izteikšu šādus apsvērumus. Komisijas pieeja naudas sodu noteikšanā ir izklāstīta jau iepriekš. Kā pareizi ir norādījusi Pirmās instances tiesa, dalījums trijās grupās tika pamatots uz 1998. gada apgrozījuma datiem, kas ir pārkāpuma izbeigšanas gads, un iepriekšējo gadu tirgus daļu. Tāpēc nevar apgalvot, ka Pirmās instances tiesa šo jautājumu nav apskatījusi. Turklāt, kā arī ir norādījusi Komisija, ir atšķirība starp naudas soda aprēķināšanu, no vienas puses, un garantiju, lai, pabeidzot aprēķinu, naudas soda apjoms nepārsniegtu 10 % ierobežojumu, kas ir noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, no otras puses. Šie aprēķini nav jāveic, pamatojoties uz to pašu gadu. Kā ir jau paskaidrots, naudas soda aprēķins ir pamatots uz datiem par 1998. gadu. Lai noteiktu, vai ir sasniegts augstākais ierobežojums, Komisija ņēma vērā datus par 2000. gada apgrozījumu, kas atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam bija pareizs atskaites punkts. Līdz ar to nav arī pretrunu spriedumam lietā Cement.

92.   Pirmās instances tiesa noraidīja apgalvojumu, ka procedūra ir bijusi pārmērīgi ilga. SGL nav minējusi jaunus pārliecinošus argumentus par to, kā Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies šajā sakarā.

93.   Attiecībā uz argumentiem par nulla poena sine lege principa pārkāpumu jāatsaucas uz jaunāko spriedumu apelācijas lietā par siltumizolācijas caurulēm (30). Šajā spriedumā ir paskaidrots, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts neaizliedz Komisijai aprēķinu veikšanai izmantot starpsummu, kas pārsniedz minēto ierobežojumu, ne arī aizliedz veikt starpposma aprēķinus, kuros ņemts vērā pārkāpuma smagums un ilgums, pamatojoties uz apmēru, kas pārsniedz minēto ierobežojmu (31). Tādējādi 10 % ierobežojumu nevar pārsniegt tikai tā [naudas soda] summa, ko visbeidzot piemēro uzņēmumam.

94.   Nediskriminācijas princips arī nav pārkāpts. Pirmās instances tiesa, tikai pamatojoties uz datiem par SGL un UCAR apgrozījumu, konstatēja, ka SGL situācija nebija līdzīga.

95.   Fakts, ka Komisija pašā lēmumā nav paskaidrojusi, ka tā ir samazinājusi UCAR naudas soda apmēru, pirms tika piemērots Paziņojums par sadarbību, SGL neietekmē.

E –    Par piekto pamatu

96.   Ar šo pamatu SGL pārmet, ka zināmu dokumentu, kuriem tam bija liegta piekļuve, nozīmīgumam nav pievērsta pietiekama uzmanība. Papildus Pirmās instances tiesā norādītajam SGL apgalvo, ka Pirmās instances tiesas nolēmumā pirmo reizi ir izmantoti tādi jauni pārkāpumu inkriminējoši dokumenti, par kuriem tai nebija zināms un par kuriem tai nav bijusi iespēja sniegt skaidrojumus.

97.   SGL apgalvo, ka Pirmās instances tiesas apgalvojumi ir pretrunīgi. Pirmkārt, tā noteica, ka dokumenti par uzņēmumu sadarbību nebija Komisijas iekšējie materiāli, bet gan izmeklēšanas materiāli, kas uzņēmumiem bija pieejami (32). Tomēr vēlāk izrādījās, ka iekšējos lietas materiālos bija UCAR sniegtās ziņas par uzņēmumu sadarbību, kam bija pierādījuma nozīme vai ko jebkurā gadījumā Pirmās instances tiesa izmantoja kā pierādījumu un kas būtu noderējuši tā aizstāvībai (33).

98.   Tikai tiesvedībā Pirmās instances tiesā SGL kļuva zināms, ka UCAR Komisijai ir sniegusi ziņas par Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja iejaukšanos attiecībā uz ierēdni, kurš tika uzskatīts par atbildīgu informācijas izpaušanā, un ka pret šo ierēdni Itālijā ir uzsākts kriminālprocess (34). SGL pieļauj, ka šīs ziņas arī bija daļa no Komisijas iekšējās lietas materiāliem, kas būtu bijuši noderīgi tās aizstāvībai.

99.   Atbilstoši SGL apsvērumiem šos dokumentus arī nevar klasificēt kā iekšējus un līdz ar to – nepieejamus dokumentus. Tas izriet no Komisijas Paziņojuma par iekšējiem procesuāliem noteikumiem pieprasījumu apstrādē par piekļuvi lietas materiāliem (35). No šī paziņojuma un judikatūras (36)SGL secina, ka dokumentiem, kas satur pierādījumus, ir savlaicīgi jāsniedz piekļuve. Tādējādi pretēji Pirmās instances tiesas paustajam viedoklim (37) nebija nepieciešams lūgt dokumentu, kuros ir slepeni vai konfidenciāli jautājumi, sarakstu vai nekonfidenciālu kopsavilkumu. Tādējādi Komisijai vajadzēja norādīt tos dokumentus, kas nav pieejami.

100. Šī paša iemesla dēļ, kā uzskata SGL, par lietas izskatīšanu atbildīgās amatpersonas [uzklausīšanas amatpersonas] ziņojumā ir kļūdas. Attiecībā uz piekļuvi lietas materiāliem saskaņā ar iepriekš minēto Paziņojumu iekšējo (nepieejamo) lietas materiālu klasificēšanu kontrolē par lietas izskatīšanu atbildīgā amatpersona, kura, ja nepieciešams, apliecinās, ka lietā esošie dokumenti ir “iekšējie dokumenti” (38). Ziņojumā nav minēti SGL izvirzītie iebildumi. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir kļūdījusies, nosakot, ka par lietas izskatīšanu atbildīgajai amatpersonai bija pienākums tikai ziņot Komisijas locekļu kolēģijai par attiecīgajiem iebildumiem par administratīvās procedūras gaitas likumību. Kā uzskata SGL, gala ziņojums nebūtu vajadzīgs, ja tajā būtu jāiekļauj tikai pamatotie iebildumi.

Vērtējums

101. SGL prasība, ka tās vēstule Komisijai papildus lūgumam sniegt piekļuvi Komisijas iekšējiem dokumentiem ietver arī lūgumu par piekļuvi noslēpumu saturošo dokumentu sarakstam vai nekonfidenciālam kopsavilkumam, ir jānoraida. Prasītājs neapstrīd tiesību jautājumu, bet fakta konstatējumu. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa noteica, ka SGL lūgums neattiecās uz sarakstu vai nekonfidenciālu kopsavilkumu.

102. Šie apsvērumi ir jānoraida arī tiktāl, ciktāl SGL apgalvo, ka par lietas izskatīšanu atbildīgās amatpersonas gala ziņojumā ir kļūdas. Pirmkārt, attiecībā uz tās apgalvojumu par to, ka atsevišķi dokumenti ir nepamatoti klasificēti kā iekšējie dokumenti, [jāsaka, ka] lietā aplūkoto notikumu laikā par lietas izskatīšanu atbildīgajai amatpersonai nebija jānosaka, vai iekšējo dokumentu klasifikācija bija veikta pareizi, vai nē. Atbilstoši Paziņojuma II A 2. punktam šāda kontrole tiek veikta tikai gadījumā, ja tas “ir nepieciešams”. SGL neiesniedza par lietas izskatīšanu atbildīgajai amatpersonai šo jautājumu, bet tikai pārmeta Komisijai par to, ka tā nesniedz piekļuvi tās iekšējiem materiāliem vai nesniedz konfidenciālu dokumentu sarakstu vai kopsavilkumu. Otrkārt, Pirmās instances tiesa jau ir pareizi aplūkojusi pamatus, kas minēti apstrīdētā sprieduma 50.–54. punktā. SGL nav izvirzījis jaunus atbilstošus argumentus.

103. Ciktāl tas attiecas uz dokumentiem par uzņēmumu sadarbību, tiktāl ir svarīgi ņemt vērā, ka Pirmās instances tiesa izmantoja šos dokumentus par labu UCAR prasībai par naudas soda lielāku samazinājumu, ņemot vērā informāciju, ko tā, lai arī mutiski, bija sniegusi Komisijai (un par ko Komisijas ierēdņi rakstveidā bija sagatavojuši iekšējo ziņojumu, kas nebija pievienots Komisijas lietas izmeklēšanas materiāliem). Šajā sakarā Pirmās instances tiesa, kas nolēma, ka Komisijas sadarbības politikas kontekstā ir būtiski ņemt vērā arī nedokumentāras ziņas, neizmantoja šos inkriminējošos dokumentus pret SGL. SGL nepaskaidroja, kā šajā sakarā tās tiesības uz aizstāvību varētu tikt ietekmētas. Tas pats attiecas uz pieņēmumu par iekšēju dokumentu par Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja veikto izmeklēšanu. Turklāt jānorāda, ka SGL Komisijai atzina savu līdzdalību aizliegtajā vienošanās un pati sadarbojās ar Komisiju.

104. Neatkarīgi no tā, pat tad, ja Komisijai būtu pienākums šos dokumentus nosūtīt vai vismaz darīt zināmu to esamību, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai dokumenta nenosūtīšana it tiesību uz aizstāvību pārkāpums tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, ka, pirmkārt, Komisija ir pamatojusies uz šo dokumentu, lai pamatotu savu iebildumu par pārkāpuma esamību, un, otrkārt, ka šo iebildumu var pierādīt tikai ar atsaukšanos uz šo dokumentu. Turklāt, ja administratīvajā procesā lietas dalībniekiem nebūtu tapuši zināmi arī citi dokumenti, kas pamatoja Komisijas secinājumus, fakts, ka inkriminējošs dokuments, kas nav nosūtīts attiecīgajai personai, nebija pieņemams kā pierādījums, neietekmētu apstrīdētajā lēmumā izvirzītos iebildumus. Tiesa arī ir precizējusi, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka rezultāts, pie kāda Komisija ir nonākusi apstrīdētajā lēmumā, būtu bijis citāds, ja dokuments, kas netika nosūtīts šim uzņēmumam un uz kuru Komisija pamatojās, lai konstatētu pārkāpumu, būtu ticis noraidīts kā pierādījums (39).

105. Kā norādīts iepriekš, SGL sūdzas par to, ka tai ir dota nepietiekama piekļuve lietas materiāliem saistībā ar citu uzņēmumu sadarbību, bet nepaskaidro, kā tas būtu ietekmējis tās situāciju.

F –    Par sesto pamatu (maksātspēja)

106. Ar šo pamatu SGL apstrīd kategorisko lēmumu neņemt vērā tās samazināto finansiālo spēju, aprēķinot naudas sodu. SGL norāda, ka ar šādu lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips un netiek ievērotas tā tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu. SGL argumentē, ka ar sodu, ko uzliek saskaņā ar konkurences tiesībām, nedrīkst apdraudēt soda saņēmēju pastāvēšanu un ka darboties spējīgam uzņēmumam ir jābūt standartam, ar kuru katrā atsevišķā gadījumā ir jānovērtē piemērojamo sankciju atbilstība un pamatotība. Tā norāda, ka kopumā ir nepieņemami likt uzsvaru uz tām uzņēmuma daļām, kas pēc maksātnespējas, pie kā ir novedis uzliktais naudas sods, vēl varētu būt saglābjamas. Atbilstoši SGL viedoklim katru naudas sodu ir jāaprēķina tādā veidā, lai saimnieciskajā ziņā netiktu pasludināts “nāves sods”.

107. Pēc tam, kad Komisija pārbaudīja SGL finansiālo stāvokli, tā apstrīdētajā lēmumā nolēma, ka nebūtu pareizi koriģēt naudas soda apmēru. Pirmās instances tiesa atbalstīja šo secinājumu. Atsaucoties uz pastāvīgo judikatūru, tā nolēma, ka Komisijai nav pienākums, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā ieinteresētā uzņēmuma finansiālos zaudējumus, tā kā šāda pienākuma rezultātā radītu nepamatotu konkurences priekšrocību uzņēmumiem, kas ir vismazāk pielāgojušies tirgus nosacījumiem. Pirmās instances tiesa norādīja, ka pienākums ņemt vērā uzņēmuma reālo maksātspēju Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunkta izpratnē ir piemērojams tikai “konkrētā sociālajā kontekstā”, kas rastos kā naudas soda sekas, it īpaši novedot pie bezdarba [līmeņa] paaugstināšanās vai attiecīgā uzņēmuma piegādātāju un pircēju ekonomikas nozaru stāvokļa pasliktināšanās. Tā arī norādīja, ka tas, ka Kopienas iestādes pieņemts pasākums rada noteikta uzņēmuma maksātnespēju vai likvidāciju, Kopienu tiesībās nav aizliegts (40).

Vērtējums

108. Šis pamats ir jānoraida tiktāl, ciktāl SGL pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir noraidījusi tā argumentu par to, ka Komisijai bija jāņem vērā uzņēmuma spēja samaksāt naudas sodu, un ka tā ir noteikusi naudas soda apmēru tādā apjomā, kas apdraudēja tā izdzīvošanu. Kā ir pareizi noteikusi Pirmās instances tiesa, Komisijai, nosakot naudas soda apmēru, nav jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma sliktais stāvoklis, jo šāda pienākuma atzīšana būtu līdzvērtīga nepamatotu konkurences priekšrocību piešķiršanai uzņēmumiem, kas ir vismazāk pielāgojušies tirgus apstākļiem (41).

109. Turklāt arī tiktāl, ciktāl tā apgalvo, ka Komisijai bija jāņem vērā trešo valstu iestāžu jau uzliktie naudas sodi – apstāklis, kas radīja šo samazināto maksātspēju, šo argumentu arī nevar atbalstīt Lai gan maksātspēja atšķiras no non bis in idem jēdziena, abos šajos gadījumos Komisijai nav pienākuma ņemt vērā trešo valstu iestāžu uzliktos naudas sodu.

110. Tādējādi maksātspēja nav atbilstošs kritērijs naudas soda noteikšanai. Tas nenozīmē, ka Komisija nevarētu ņemt vērā samazinātu maksātspēju. Tiesa savā spriedumā, runājot par maksātspēju, nolēma, ka Komisijai nav pienākuma ņemt vērā attiecīgā uzņēmuma finansiālo stāvokli. Tā neaizliedza Komisijai to darīt.

111. Maksātspēja šobrīd ir īpaši pieminēta Komisijas Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunktā ar nosaukumu “Vispārīgas piezīmes”. Kā Pirmās instances tiesa sava sprieduma 371. punktā ir pareizi noteikusi, ar šo normu netiek apšaubīta virkne lēmumu, kas ir pieņemti šajā sakarā. Otrkārt, Pamatnostādnēs minētais, ka jāņem vērā pārkāpēja reālā maksātspēja konkrētos apstākļos un atbilstoši tam jākoriģē naudas sodu apjoms, ir pakļauts nosacījumam “atkarībā no apstākļiem” un, kā jau Pirmās instances tiesa pareizi ir norādījusi, nosacījumam “konkrētos sociālos apstākļos”. Tādējādi šeit nav automātiskuma.

112. SGL arī kritizē viedokli, ka sankcijas to varētu novest pie aiziešanas no tirgus. Tā norāda, ka ar to tiek pārkāptas tās tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu, un šajā sakarā atsaucas uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. un 17. pantu. Vienlaikus tā apstrīd vilktās paralēles ar judikatūru valsts atbalsta jomā.

113. Attiecībā uz apsvērumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un tiesībām uz īpašumu jāpiebilst, ka šī brīvība un šīs tiesības ir ierobežotas. Tādējādi tās nepiešķir “carte blanche” aizliegtām vienošanās un nenodrošina aizsardzību, ja aizliegta vienošanās ir atklāta.

114. Attiecībā uz līdzību ar valsts atbalstu Pirmās instances tiesa tikai vispārīgi norādīja, šajā sakarā atsaucoties uz judikatūru valsts atbalsta jomā, ka tas, ka Kopienas iestādes pieņemts pasākums rada noteikta uzņēmuma maksātnespēju vai likvidāciju, Kopienu tiesībās nav aizliegts. Tas ir pareizi, un SGL to nevar apstrīdēt. Starp citu piebildīšu, ka faktiskas brīvas konkurences jēdziens netieši nozīmē cita starpā to, ka mazāk darbīgie tirgus dalībnieki parasti aiziet no tirgus. Ir zināms arī tas, ka sakarā ar aizliegto vienošanos šādi tirgus dalībnieki var noturēties ilgāk. Tādējādi valsts atbalsta noteikumu un konkurences noteikumu kopējā iezīme ir tāda, ka to abu mērķis ir garantēt konkurētspējīgus tirgus; šajā sakarā ar abām politikām cenšas novērst vai likvidēt kaitējumu, lai gan dažādos veidos. Komisija naudas soda noteikšanas politikā noteikti var ņemt vērā tās noteikto naudas sodu sekas un, ja vajadzīgs, samazināto maksātspēju. Naudas sods, kas pārsniedz uzņēmuma maksātspēju, izraisot saistību neizpildi un visbeidzot bankrotu, kļūst neefektīvs. Tomēr šajā lietā Komisija apsvēra prasītāja finansiālo stāvokli, bet nekonstatēja, ka būtu pamats atkāpties no ierosinātā naudas soda. Turklāt Komisijai nav jāuztraucas par to, ka naudas sods sagādā sarežģījumus, jo ir jāveic iekšējie pasākumi, lai sagādātu vajadzīgos līdzekļus.

115. Pirmās instances tiesa ir pareizi noteikusi arī to, ka SGL nevar izmantot argumentus no tā sauktā īpašā grafītu lēmuma (42). Minētajā lēmumā Komisija ņēma vērā samazināto maksātspēju. SGL apgalvojumam, ka Komisijai tāpēc tāpat ir jādara šajā lietā, ir nevietā. Šajā nākamajā lēmumā Komisija ņēma vērā SGL maksātspēju tieši tāpēc, ka tai jau bija uzlikts milzīgs naudas sods un, lai iedarbīgā veidā atturētu [no turpmākas pārkāpuma izdarīšanas], nebija vajadzīgs uzlikt naudas sodu pilnā apjomā. Pirmās instances tiesa tādējādi pareizi noteica, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ne arī acīmredzami kļūdījusies vērtējumā.

116. Šis pamats ir jānoraida.

G –    Par septīto pamatu (pamats par kavējuma procentu likmi)

117. Tiesvedībā Pirmās instances tiesā SGL apstrīdēja procentu likmes likumību un arī tās procentu likmes likumību, ko piemēro gadījumos, kad uzņēmums ir iesniedzis bankas garantiju. SGL atzina, ka tikai tiktāl, cik tas attiecas uz attiecīgajām praksē piemērotām likmēm, Komisijai ir tiesības piemērot procentu likmi ar mērķi novērst nelikumīgas darbības un garantēt, lai uzņēmumi, kas [naudas sodu] samaksā “vēlīni”, nebūtu izdevīgākā stāvoklī. Kā uzskata SGL, nav pamata šādai tirgus likmei piemērot papildus 3,5 %.

118. Ar septīto pamatu SGL norāda, ka Pirmās instances tiesa neaplūkoja visus celtos iebildumus, bet tā vietā ir pieņēmusi lēmumu, pamatotu uz vienu iebildumu, ko SGL nav cēlusi.

119. Šis pamats ir nepamatots.

120. Pirmās instances tiesa spriedumā atsaucās uz pastāvīgo judikatūru, kurā ir noteikts, ka Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu piešķirtās pilnvaras dod tiesības noteikt dienu, kurā naudas sodi ir maksājami, un dienu, no kuras skaita kavējuma procentus, kā arī noteikt šādu procentu likmi, un pilnvaras noteikt detalizētus noteikumus tās lēmuma ieviešanai, ja vajadzīgs, pieprasot bankas garantiju uzliktā naudas soda galvenās summas plus procentu apmērā. Ja nebūtu šādas pilnvaras, uzņēmumi varētu izmantot vēlīnas samaksas priekšrocības, tādējādi vājinot sodu iedarbību. Tāpēc naudas soda kavējuma procenti ir pamatoti.

121. Pirmās instances tiesa turpinājumā atsaucās uz judikatūru, kurā tā noteica tirgū piemēroto kavējuma procentu likmi plus 3,5 %, un, ja ir izsniegta bankas garantija – tirgū piemēroto kavējuma procentu likmi plus 1,5 %, un kurā tā noteica kavējuma procentu likmi līdz pat 13,75 %, paredzot, ka Komisijai ir tiesības kā izejas punktu pieņemt augstāku likmi nekā tirgū piemēroto, ko piedāvā vidusmēra aizņēmējam, apjomā, kas nepieciešams, lai atturētu no vilcināšanās (skat. 475. un 476. punktu). Visbeidzot Pirmās instances tiesa secināja, ka, nosakot kavējuma procentu likmi, Komisija nav pārkāpusi rīcības brīvības robežas.

122. Pirmās instances tiesa, manuprāt, nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

VII – Secinājumi

123. Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, ierosinu Tiesai:

–       noraidīt prasību;

–       piespriest SGL atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – angļu.

---

2 – OV 1962, 13, 204. lpp.

---

3 – OV 1998, C 9, 3. lpp.

---

4 – OV 1996, C 207, 4. lpp.

---

5 – 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp.).

---

6 – Ibidem, 105. punkts.

---

7 – Ibidem, 106. punkts.

---

8 – 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri A/S u.c./Komisija (Krājums, I‑5425. lpp.).

---

9 – 260. punkts.

---

10 – 267. punkts.

---

11 – Skat. 134. un 135. punktu.

---

12 – 136. punkts.

---

13 – 137. punkts.

---

14 – 1972. gada 14. decembra spriedums lietā 7/72 Boehringer/Komisija (Recueil, 1281. lpp.).

---

15 – 139. un 140. punkts.

---

16 – 141. un 142. punkts.

---

17 – 143. punkts.

---

18 – Skat. 2004. gada 7. janvāra secinājumus apvienotajās lietās C‑204/00 P, no C‑205/00 P līdz C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P (2004. gada 6. janvāra spriedums, Recueil, I‑123. lpp., 91.–94. punkts).

---

19 – 1969. gada 13. februāra spriedums lietā 14/68 Walt Wilhelm (Recueil, 1. lpp.).

---

20 – 2005. gada 7. jūnija secinājumi lietā C‑397/03 P Archer Daniels Midland/Komisija (Krājums, I‑4429. lpp.).

---

21 – 2003. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland Company un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (Recueil, II‑2597. lpp.).

---

22 – Nolīgums starp Amerikas Savienoto Valstu valdību un Eiropas Kopienu Komisiju par to konkurences normu piemērošanu – interpretējošo vēstuļu apmaiņa ar Amerikas Savienoto Valstu valdību (OV 1998, L 173, 28. lpp.) un 1991. gada Nolīgums (OV 1995, L 95, 47. lpp.)

---

23 – Kopš stājās spēkā Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, šī judikatūra lielā mērā tika aizstāta. Skat. arī Wils, P. L., The principles of ne bis in idem in EC Antitrust Enforcement: A legal and economic analysis, World Competition 2003.

---

24 – Skat. spriedumu lietā par siltumizolācijas caurulēm, minēts iepriekš 8. zemsvītras piezīmē, 244. un 245. punkts un tajos minētā judikatūra.

---

25 – Skat. sprieduma 312. punktu.

---

26 – Ibidem, 313. punkts.

---

27 – Skat. spriedumu lietā par siltumizolācijas caurulēm, minēts iepriekš 8. zemsvītras piezīmē, 293. punkts.

---

28 – 2000. gada 15. marta spriedums apvienotajās lietās T‑25/95 T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija (Recueil, II‑491. lpp, 5045. punkts).

---

29 – Apstrīdētā sprieduma 367. punkts.

---

30 – Iepriekš 8. zemsvītras piezīmē minētais spriedums.

---

31 – Skat. sprieduma 278. punktu.

---

32 – Apstrīdētā sprieduma 41. punkts.

---

33 – Apstrīdētā sprieduma 430.–433. punkts.

---

34 – Skat. apstrīdētā sprieduma 437. punktu.

---

35 – OV 1997, C 23, 3. lpp.

---

36 – 1995. gada 29. jūnija spriedums lietā T‑30/91 Solvay/Komisija (Recueil, II‑1775. lpp.).

---

37 – Skat. apstrīdētā sprieduma 39. punktu.

---

38 – Skat. Paziņojuma II A 2. punktu.

---

39 – Spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, iepriekš minēts 18. zemsvītras piezīmē, 71.–73. punkts un tajos minētā judikatūra.

---

40 – Skat. apstrīdētā sprieduma 370.–372. punktu.

---

41 – Skat. spriedumu lietā par siltumizolācijas caurulēm un atsauces 1983. gada 8. novembra spriedumā apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ u.c./Komisija (Recueil, 3369. lpp.).

---

42 – 2002. gada 17. decembra Lēmums C(2002) 5083, galīgā redakcija.