1

Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz tiesu atzīt, ka, nolemjot piešķirt tiesības sniegt sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksas pakalpojumus An Post, iepriekš par to nepublicējot paziņojumu, Īrijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu, kā arī ar Kopienu tiesību vispārējiem principiem saistībā ar šādu pakalpojumu sniegšanas līgumu.

2

No 1992. gada 18. jūnija Padomes Direktīvas 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai (OV L 209, 1. lpp.) divdesmitā apsvēruma izriet, ka:

“[..] lai novērstu praksi, kas ierobežo konkurenci kopumā, un jo īpaši personu ar citu dalībvalstu valsts piederību dalību līgumos, līgumu piešķiršanas procedūras ir jādara pieejamākas pakalpojumu sniedzējiem”.

3

Saskaņā ar Direktīvas 92/50 3. panta 2. punktu:

“līgumslēdzējas iestādes nodrošina to, ka pakalpojumu sniedzējus nediskriminē”.

4

Direktīvā 92/50, tās II sadaļā, definēta tā dēvētā “divpakāpju piemērošana”. Saskaņā ar tās 8. pantu līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III līdz VI sadaļas noteikumiem, t.i., saskaņā ar tās 11.–37. pantu. Turpretim atbilstoši minētās direktīvas 9. pantam “līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”.

5

Direktīvas 92/50 14. pantā paredzēti noteikumi par tehniskajām specifikācijām, kuras ir jāietver līguma dokumentos.

6

Šīs direktīvas 16. pantā paredzēts:

“1.   Līgumslēdzējas iestādes, kas piešķīrušas kādu valsts līgumu vai sarīkojušas projektu konkursu, nosūta paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem Eiropas Kopienu Oficiālo publikāciju birojam [EKOPB].

[..]

3.   Attiecībā uz valsts līgumiem par I B pielikumā uzskaitītajiem pakalpojumiem līgumslēdzējas iestādes paziņojumā norāda, vai tās piekrīt tā publicēšanai.

4.   Komisija izstrādā noteikumus par tādiem regulāriem ziņojumiem, kas pamatojas uz 3. punktā minētajiem paziņojumiem, un par šo ziņojumu publicēšanu saskaņā ar 40. panta 3. punktā noteikto procedūru.

[..]”

7

Minētās direktīvas 43. pantā paredzēts, ka:

“ne vēlāk kā trīs gadus pēc termiņa, kas noteikts, lai izpildītu šās direktīvas prasības, Komisija ciešā sadarbībā ar 40. panta 1. un 2. punktā minētajām komitejām pārskata šās direktīvas darbību, tostarp to, kā šās direktīvas piemērošana ietekmē I A pielikumā uzskaitīto pakalpojumu sniegšanu un noteikumus, kas attiecas uz tehniskiem standartiem. Tā jo īpaši novērtē iespēju pilnībā piemērot šo direktīvu citu I B pielikumā uzskaitīto pakalpojumu līgumu piešķiršanai un minēto pakalpojumu sniegšanas ietekmi uz pieejamību līgumu piešķiršanai šajā jomā. Tā iesniedz vajadzīgos priekšlikumus šās direktīvas attiecīgai pielāgošanai”.

8

Minētās direktīvas I B pielikumā ir uzskaitīta virkne pakalpojumu kategoriju.

9

1992. gada 4. decembrī Īrijas sociālo lietu ministrs bez konkursa procedūras ar An Post noslēdza līgumu, saskaņā ar kuru personas, kurām ir tiesības uz sociālā nodrošinājuma pabalstiem, varēja saņemt tām piešķirtos pabalstus pasta nodaļās.

10

Šī sākotnējā līguma darbības termiņš bija no 1992. gada 1. janvāra līdz 1996. gada 31. decembrim. 1997. gada maijā tas tika pagarināts līdz 1999. gada 31. decembrim. 1999. gada maijā Īrijas iestādes no jauna apstiprināja minētā līguma pagarinājumu laikposmam no 2000. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim.

11

Sakarā ar iesniegto sūdzību 1999. gada oktobrī Komisija uzsāka saraksti ar Īrijas iestādēm.

12

Pēc Komisijas iesaistīšanās un, gaidot risinājumu šīs iestādes norādītajiem jautājumiem, Īrija ar An Post noslēgto līgumu oficiāli nepagarināja. Lai netiktu pārtraukta sociālā nodrošinājuma pabalstu maksāšana, An Post, gan ad hoc kārtībā, turpina sniegt attiecīgos pakalpojumus.

13

Pēc Komisijas domām, EKL 226. pantā paredzētā procesa ietvaros Īrija nepiedāvāja nekādu norādīto problēmu risinājumu. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā atbildes, kuras šī dalībvalsts sniedza, atbildot uz 2002. gada 26. jūnija brīdinājuma vēstuli un 2002. gada 17. decembra argumentēto atzinumu, jauna līguma noslēgšana ar An Post, iepriekš par to nepublicējot paziņojumu, ir pretrunā ar EK līguma noteikumiem, un tādēļ cēla šo prasību.

14

Komisija uzskata, ka Īrija nav ievērojusi EKL 43. un 49. pantu, kā arī vispārējo pārskatāmības un nediskriminācijas principu. Savā prasības pieteikumā tā apgalvo, ka šie noteikumi dalībvalstīm ir saistoši papildus Direktīvas 92/50 14. un 16. pantā paredzētajiem pienākumiem.

15

Tā savu analīzi pamato ar vairākiem Tiesas nolēmumiem, kas, pēc tās domām, pierāda, ka papildus direktīvā paredzētajiem pienākumiem var atsaukties uz primārajām tiesībām (2000. gada 7. decembra spriedums lietā C-324/98 Telaustria un Telefonadress, Recueil, I-10745. lpp.; 2001. gada 3. decembra rīkojums lietā C-59/00 Vestergaard, Recueil, I-9505. lpp., un 2002. gada 18. jūnija spriedums lietā C-92/00 HI, Recueil, I-5553. lpp.).

16

Īrija apstrīd Komisijas analīzi un uzsver, ka, ja Kopienas likumdevējs pieņem skaidrus noteikumus, kas regulē konkrētas jomas, šos noteikumus nevar neievērot, apiet vai neņemt vērā sakarā ar vispārējo tiesību normu piemērošanu. Faktiski speciālajām normām ir jābūt ar augstāku spēku nekā vispārējām normām. Ar savu rīcību Komisija tātad vēlas paplašināt dalībvalstu pienākumu apjomu pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumu jomā.

17

Turklāt Īrija norāda uz Komisijas bezdarbību likumdošanas ziņā šajā sakarā, lai gan Komisija ir uzsākusi vairākas konsultācijas par Direktīvas 92/50 grozīšanu un kopš šīs direktīvas pieņemšanas ir veikti vairāki tās grozījumi. Komisijas nostāja pārkāpjot vispārējos tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principus.

18

Komisija apstrīd šo argumentāciju, kā principu izvirzot to, ka atvasinātajām tiesībām salīdzinājumā ar primārajām tiesībām ir sekundārs raksturs. Tātad neviens Direktīvas 92/50 grozījums nevar ietekmēt Īrijas pienākumus.

19

Dānijas Karaliste, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Somijas Republika ir iestājušās lietā Īrijas atbalstam.

20

Pēc Nīderlandes Karalistes domām, līgumslēdzējām iestādēm ir tikai ierobežots pārskatāmības pienākums. Atbilstoši Dānijas Karalistes un Somijas Republikas viedoklim Komisijas norādīto spriedumu valodu versijās ir atšķirības, kas ļauj sašaurināt šo spriedumu piemērošanas jomu. Pēc Francijas Republikas domām, dalībvalstu pienākumu ierobežošana ir apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvā 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (OV L 134, 114. lpp.), kas saglabā Direktīvā 92/50 veikto nošķiršanu.

21

Pirmkārt, ir jāsecina, ka neviena no lietas dalībniecēm šajā lietā neapstrīd, ka attiecīgais līgums izriet no Direktīvas 92/50 piemērošanas jomas un ka strīdīgais sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksas pakalpojums ietilpst šīs direktīvas I B pielikumā minētajā pakalpojumu, kas nav prioritāri, kategorijā.

22

Atbilstoši Direktīvas 92/50 9. pantam “līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”.

23

Šie speciālie noteikumi, kas ietverti Direktīvas 92/50 14. un 16. pantā, uzliek pienākumu līgumslēdzējām iestādēm attiecīgi definēt tehniskās specifikācijas, atsaucoties uz valsts standartiem, ar kuriem tiek transponēti Eiropas standarti, kam ir jābūt ietvertiem vispārējos dokumentos vai līguma dokumentos, kas attiecas uz katru konkrēto līgumu, un nosūtīt EKOPB paziņojumu par līguma piešķiršanas procedūras rezultātiem.

24

Tāpat no Direktīvas 92/50 9., 14. un 16. panta, lasot tos kopsakarā, izriet, ka, ja līgumi, kā tas ir šajā gadījumā, attiecas uz I B pielikumā ietilpstošajiem pakalpojumiem, līgumslēdzējām iestādēm ir tikai pienākums definēt tehniskās specifikācijas, atsaucoties uz valsts standartiem, ar kuriem tiek transponēti Eiropas standarti, kam ir jābūt ietvertiem vispārējos dokumentos vai līguma dokumentos, kas attiecas uz katru konkrēto līgumu, un ir jānosūta EKOPB paziņojums par līguma piešķiršanas procedūras rezultātiem. Turpretim citas procesuālās normas, kas ir paredzētas šajā direktīvā, it īpaši tās, kas attiecas uz pienākumiem iepriekš publicēt uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus, minētajiem līgumiem nav piemērojamas.

25

Faktiski attiecībā uz pakalpojumiem, kas izriet no Direktīvas 92/50 I B pielikuma, un, ņemot vērā šīs direktīvas 43. pantā norādīto vēlāko pārbaudi, Kopienas likumdevējs ir uzskatījis, ka ar šādiem pakalpojumiem saistīti līgumi a priori, ņemot vērā to specifisko raksturu, neskar pārrobežu intereses, kas var pamatot, ka to piešķiršana tiek veikta atbilstoši uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus publiskā iepirkuma procedūrai, kas paredzēta, lai ļautu citu dalībvalstu uzņēmumiem iepazīties ar paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu un pieteikties tam. Tādēļ saistībā ar šo pakalpojumu kategoriju Direktīvā 92/50 paredzēta tikai publikācija ex post.

26

Tomēr ir skaidrs, ka publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai joprojām ir piemērojami Kopienu tiesību pamatnoteikumi un it īpaši Līgumā ietvertie principi attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā HI, 42. punkts).

27

Šajā sakarā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras koordinēšanas Kopienas līmenī mērķis ir novērst preču un pakalpojumu brīvas aprites pārkāpumus un tātad aizsargāt citās dalībvalstīs reģistrēto tirgus dalībnieku, kas vēlas piedāvāt preces vai pakalpojumus citās dalībvalstīs reģistrētām līgumslēdzējām iestādēm, intereses (skat. it īpaši 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C-380/98 University of Cambridge, Recueil, I-8035. lpp., 16. punkts; 2001. gada 18. oktobra spriedumu lietā C-19/00 SIAC Construction, Recueil, I-7725. lpp., 32. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā HI, 43. punkts).

28

Direktīvā 92/50 sekots šim mērķim. Faktiski, kā tas izriet no direktīvas divdesmitā apsvēruma, tās mērķis ir novērst praksi, kas ierobežo konkurenci kopumā, un it īpaši citu dalībvalstu pilsoņu dalību līgumos, uzlabojot pakalpojumu sniedzēju piekļuvi publiskā iepirkuma līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā HI, 44. punkts).

29

No tā izriet, ka Kopienas likumdevēja ieviestais līgumu, kas saistīti ar I B pielikumā ietvertajiem pakalpojumiem, publicēšanas tiesiskais režīms nevar tikt interpretēts tādējādi, ka ar to netiek pieļauta principu, kas izriet no EKL 43. un 49. panta, piemērošana gadījumā, ja šādi līgumi tomēr skar noteiktas pārrobežu intereses.

30

Tāpat tiktāl, ciktāl līgums, kas saistīts ar I B pielikumā ietvertajiem pakalpojumiem, skar šādas intereses, līguma slēgšanas tiesību piešķiršana uzņēmumam, kas atrodas līgumslēdzējas iestādes dalībvalstī, nenodrošinot pārskatāmību, ir saistīta ar atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas varētu būt ieinteresēti šajā līgumā, bet kuri atrodas citā dalībvalstī (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Telaustria un Telefonadress, 60. un 61. punkts, kā arī 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C-231/03 Coname, Krājums, I-7287. lpp., 17. punkts).

31

Šāda atšķirīga attieksme, kas, izslēdzot visus citās dalībvalstīs esošos uzņēmumus, ir nelabvēlīga galvenokārt [šo citu dalībvalstu uzņēmumiem], ir uzskatāma par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, kas aizliegta ar EKL 43. un 49. pantu, ja vien to neattaisno objektīvi iemesli (iepriekš minētais spriedums lietā Coname, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Šādos apstākļos Komisijai ir jāpierāda, ka, neskatoties uz to, ka attiecīgais līgums ir saistīts ar pakalpojumiem, kas ir ietverti Direktīvas 92/50 I B pielikumā, minētais līgums attiecībā uz uzņēmumu, kas atrodas citā dalībvalstī nekā tā, kurā atrodas attiecīgā līgumslēdzēja iestāde, skar noteiktas intereses un ka, tā kā šim uzņēmumam nav bijusi pieeja atbilstošai informācijai, pirms tika piešķirtas tiesības slēgt šo līgumu, tas nav varējis izteikt savu interesi par to.

33

Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir jāiesniedz Tiesai visa informācija, kas vajadzīga, lai pārbaudītu, vai notikusi valsts pienākumu neizpilde, bez tiesībām pamatoties uz jebkādu pieņēmumu (šajā sakarā skat. it īpaši 2003. gada 6. novembra spriedumu lietā C-434/01 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I-13239. lpp., 21. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C-117/02 Komisija/Portugāle, Recueil, I-5517. lpp., 80. punkts, un 2007. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-135/05 Komisija/Itālija, Krājums, I-3475. lpp., 26. punkts), šajā gadījumā pieņēmums attiecībā uz līgumu, kas ir saistīts ar pakalpojumiem, kas ietverti Direktīvas 92/50 I B pielikumā, un kam ir piemērojamas šī sprieduma 24. punktā minētās normas, obligāti skar noteiktas pārrobežu intereses.

34

Tomēr šajā gadījumā Komisija šādu informāciju nav iesniegusi. Faktiski tikai tās norāde par sūdzības esamību, kas tai ir iesniegta saistībā ar attiecīgo līgumu, nevar būt pietiekama, neprecizējot šīs sūdzības pamatu un tiešo saturu, lai pierādītu, ka minētais līgums skar noteiktas pārrobežu intereses, un līdz ar to konstatētu pienākumu neizpildes esamību.

35

Līdz ar to ir jāsecina, ka, piešķirot tiesības sniegt sociālā nodrošinājuma pabalstu izmaksas pakalpojumus An Post, iepriekš par to nepublicējot paziņojumu, Īrijas Republika ir izpildījusi pienākumus, kas tai uzlikti saskaņā ar EKL 43. un 49. pantu, kā arī ar Kopienu tiesību vispārējiem principiem saistībā ar šādu pakalpojumu sniegšanas līgumu.

36

Līdz ar to Komisijas prasība ir noraidāma.

37

Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Īrija ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai iestādei spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Piemērojot šī paša panta 4. punkta pirmo daļu, Dānijas Karaliste, Francijas Republika, Nīderlandes Karaliste un Somijas Republika, kas iestājušās šajā prāvā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: