Lieta C‑320/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Austrijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 28.–30. pants – Preču brīva aprite – Regulas (EEK) Nr. 881/92 1. un 3. pants – Regulas (EEK) Nr. 3118/93 1. un 6. pants – Transports – Sektorāls kravas automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustības aizliegums – Gaisa kvalitāte – Veselības un vides aizsardzība – Samērīguma princips

Ģenerāladvokāta L. A. Hēlhuda [L. A. Geelhoed] secinājumi, sniegti 2005. gada 14. jūlijā 

Tiesas spriedums (virspalāta) 2005. gada 15. novembrī 

Sprieduma kopsavilkums

Preču brīva aprite — Kvantitatīvie ierobežojumi — Pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību — Sektorāls kravas automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustības aizliegums — Nepieļaujamība — Pamatojums — Vides aizsardzība

(EKL 28. un 29. pants)

Dalībvalsts nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. un 29. pants, ja tā, lai attiecīgajā zonā nodrošinātu gaisa kvalitāti, pieņem noteikumus, ar ko aizliedz kravas automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustību pa pirmās nozīmes autoceļa posmu, kas ir viens no galvenajiem savienojumiem pa sauszemi atsevišķu dalībvalstu starpā.

Šāds aizliegums ir šķērslis preču brīvai apritei un it īpaši to brīvam tranzītam un tādējādi ir uzskatāms par pasākumu ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas nav saderīgs ar Kopienu tiesībās noteiktajiem pienākumiem, kas izriet no EKL 28. un 29. panta, ja šo pasākumu objektīvi nevar pamatot.

Savukārt šādi noteikumi nav pamatojami ar obligātām prasībām, kas attiecas uz vides aizsardzību, ja nav pierādīts, ka sasniedzamo mērķi nevar īstenot ar citu, brīvu apriti mazāk ierobežojošu pasākumu palīdzību.

(sal. ar 66., 69., 71., 87., 89. un 95. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)

2005. gada 15. novembrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – EKL 28.–30. pants – Preču brīva aprite – Regulas (EEK) Nr. 881/92 1. un 3. pants – Regulas (EEK) Nr. 3118/93 1. un 6. pants – Transports – Sektorāls kravas automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustības aizliegums – Gaisa kvalitāte – Veselības un vides aizsardzība – Samērīguma princips

Lieta C–320/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2003. gada 24. jūlijā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Šmite [C. Schmidt] kā arī V. Vilss [W. Wils] un G. Brauns [G. Braun], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

ko atbalsta:

Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv V. D. Plesings [W.–D. Plessing] un A. Tīmane [A. Tiemann], pārstāvji, kam palīdz T. Lībigs [T. Lübbig], Rechtsanwalt,

Itālijas Republika, ko pārstāv I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz Dž. de Bellis [G. De Bellis], avvocato dello Stato, kas norādīja adresi Luksemburgā,

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster], pārstāve,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Austrijas Republiku, ko pārstāv E. Rīdls [E. Riedl] un H. Dosi [H. Dossi], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (virspalāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas] un K. Šīmans [K. Schiemann], tiesneši R. Šintgens [R. Schintgen] (referents), H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], K. Lēnartss [K. Lenaerts], P. Kūris [P. Kūris], E. Juhāss [E. Juhász], Dž. Arestis [G. Arestis] un E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet],

ģenerāladvokāts L. A. Hēlhuds [L. A. Geelhoed],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2005. gada 24. maijā,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 14. jūlijā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu prasības pieteikumu Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesai atzīt, ka Austrijas Republika, Tiroles 2003. gada 27. maija ministru prezidenta noteikumu, ar ko uz autoceļa A 12 Innas ielejā ierobežo kustību (sektorālais kustības aizliegums) [Verordnung des Landeshauptmanns von Tirol, mit der auf der A 12 Inntalautobahn verkehrsbeschränkende Maßnahmen erlassen werden (sektorales Fahrverbot)] (BGBl. II, 279/2003; turpmāk tekstā – “strīdīgie noteikumi”), pieņemšanas rezultātā aizliedzot kravas automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustību pa vienu no autoceļa A 12 posmiem Innas ielejā (Austrija), nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek 1. un 3. pants Padomes 1992. gada 26. marta Regulā (EEK) Nr. 881/92 par piekļuvi Kopienas kravu autopārvadājumu tirgum, ja pārvadājumus veic uz dalībvalsts teritoriju vai no tās, vai arī šķērsojot vienas vai vairāku dalībvalstu teritoriju (OV L 95, 1. lpp.), ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 1. marta Regula Nr. 484/2002 (OV L 76, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 881/92”), un 1. un 6. pants Padomes 1993. gada 25. oktobra Regulā (EEK) Nr. 3118/93, ar ko paredz nosacījumus, saskaņā ar kuriem ārvalstu pārvadātāji dalībvalstī drīkst sniegt kravu iekšzemes autopārvadājumu pakalpojumus (OV L 279, 1. lpp.), ko groza Regula Nr. 484/2002 (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 3118/93”), kā arī EKL 28.–30. pants.

 Atbilstošās tiesību normas un fakti

 Kopienu tiesiskais regulējums par autopārvadājumu iekšējo tirgu

2       Regula Nr. 881/92 un Regula Nr. 3118/93 regulē autotransporta kravu pārvadājumus Kopienas teritorijā.

3       Regulas Nr. 881/92, ko atbilstoši tās 1. panta 1. punktam piemēro starptautiskajiem autotransporta kravu komercpārvadājumiem Kopienu teritorijā, 3. pants paredz dalībvalstu izsniegtu Kopienas atļauju pārvadātājiem, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā un kuriem ir tiesības nodarboties ar starptautiskiem kravu pārvadājumiem.

4       Turklāt atbilstoši Regulas Nr. 3118/93 1. panta 1. punktam:

“Katrs autopārvadātājs, kas veic kravu komercpārvadājumus un kam ir izsniegta Kopienas atļauja, kura paredzēta Regulā (EEK) Nr. 881/92, ir tiesīgs saskaņā ar šajā regulā izklāstītiem nosacījumiem pagaidu kārtā sniegt iekšzemes autopārvadājumu pakalpojumus komerciālā nolūkā citā dalībvalstī, še turpmāk, attiecīgi “kabotāžas pārvadājumi” un “uzņēmēja dalībvalsts”, neizveidojot šajā valstī juridisko adresi vai struktūru.”

5       Atbilstoši Regulas Nr. 3118/93 6. pantam kabotāžas pārvadājumu operāciju izpildē, izņemot gadījumus, kad Kopienas regulās paredzēts citādi, ievēro normatīvos un administratīvos aktus, kas uzņēmējā dalībvalstī ir spēkā, minētā panta 1. punktā norādītajās [operācijās tos] piemēro ārvalstu pārvadātājiem ar tādiem pašiem noteikumiem, kādus dalībvalsts piemēro saviem pilsoņiem, lai novērstu jebkādu atklātu vai apslēptu diskrimināciju attiecībā uz pilsonību vai uzņēmējdarbības veikšanas vietu.

 Kopienu direktīvas par apkārtējā gaisa kvalitātes aizsardzību

6       Kopienu tiesiskais regulējums par apkārtējā gaisa kvalitātes aizsardzību noteikts Padomes 1996. gada 27. septembra Direktīvā 96/62/EK par apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanu un pārvaldību (OV L 296, 55. lpp.) un Padomes 1999. gada 22. aprīļa Direktīvā 1999/30/EK par robežvērtību noteikšanu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, makrodaļiņu un svina koncentrācijai apkārtējā gaisā (OV L 163, 41. lpp.), ko groza Komisijas 2001. gada 17. oktobra Lēmums 2001/744/EK (OV L 278, 35. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 1999/30”).

7       Atbilstoši Direktīvas 96/62 1. pantam tās galvenais mērķis ir definēt kopējas stratēģijas pamatprincipus, lai:

–       noteiktu un izvirzītu mērķus attiecībā uz apkārtējā gaisa kvalitāti Kopienā nolūkā nepieļaut, novērst vai samazināt piesārņojuma kaitējumu iedzīvotāju veselībai un videi kopumā,

–       novērtētu apkārtējā gaisa kvalitāti dalībvalstīs pēc vienotām metodēm un kritērijiem,

–       iegūtu objektīvu informāciju par apkārtējā gaisa kvalitāti un nodrošinātu tās pieejamību atklātībā, cita starpā izmantojot trauksmes sliekšņus,

–       saglabātu gaisa kvalitāti, ja tā ir laba, un to uzlabotu citos gadījumos.

8       Direktīvas 96/62 4. pants paredz, ka par piesārņojošām vielām, kas uzskaitītas I pielikumā, Komisija turpmāk minētajos termiņos iesniedz Eiropas Savienības Padomei priekšlikumus robežvērtību noteikšanai.

9       Direktīvas 96/62 7. pants nosaka:

“Apkārtējā gaisa kvalitātes uzlabošana

Vispārīgas prasības

1. Dalībvalstis veic robežvērtību ievērošanas nodrošināšanai vajadzīgos pasākumus.

[..]

3. Dalībvalstis izstrādā rīcības plānus, kur gadījumiem, kad pastāv robežvērtību un/vai trauksmes sliekšņu pārsniegšanas risks, paredz īstermiņa pasākumus šā riska un šādu notikumu varbūtējā ilguma samazināšanai. Šajos plānos katrā konkrētā gadījumā var paredzēt ierobežot un vajadzības gadījumos pārtraukt darbības, ieskaitot mehānisko transportlīdzekļu satiksmi, kas izraisa robežvērtību pārsniegšanu.”

10     Direktīvas 96/62 8. panta 3. punkts turklāt noteic:

“Zonās un aglomerācijās, [..] [kur vienas vai vairāku piesārņojošo vielu līmenis pārsniedz pielaides robežas summu], dalībvalstis veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek izstrādāts un īstenots plāns vai programma piesārņojuma samazināšanai līdz robežvērtībai noteiktā termiņā.

Minētais plāns vai programma jānodod atklātībai, un tajā obligāti jābūt vismaz IV pielikumā uzskaitītajai informācijai.”

11     Slāpekļa dioksīda (NO₂) robežvērtība ir noteikta Direktīvā 1999/30.

12     Atbilstoši Direktīvas 1999/30 4. pantam:

“Slāpekļa dioksīds un slāpekļa oksīdi

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 7. pantu noteiktā slāpekļa dioksīda, atbilstošos gadījumos – slāpekļa oksīdu, koncentrācija apkārtējā gaisā II pielikuma I iedaļā norādītajos termiņos nepārsniedz tajā noteiktās robežvērtības.

Direktīvas II pielikuma I iedaļā noteiktās pielaides piemēro saskaņā ar Direktīvas 96/62/EK 8. pantu.

2. Slāpekļa dioksīda radītā apkārtējā gaisa piesārņojuma trauksmes slieksnis ir noteikts II pielikuma II iedaļā.”

13     No Direktīvas 1999/30 II pielikuma I iedaļas izriet, ka attiecībā uz slāpekļa dioksīdu:

–       stundas robežvērtība ir noteikta 200 μg/m³, ko “kalendārā gada laikā nedrīkst pārsniegt vairāk kā 18 reizes”, reizinot ar piesārņojuma izteiksmi procentos, ko pakāpeniski samazina līdz 2010. gada 1. janvārim;

–       gada robežvērtība ir noteikta 40 μg/m³, to reizinot ar tādu pašu piesārņojuma izteiksmi procentos, ko pakāpeniski samazina līdz 2010. gada 1. janvārim, vai 56 μg/m³ 2002. gadam.

14     Minētajā I iedaļā vienlīdz paredzēts, ka augstākminētās robežvērtības ir jānodrošina, sākot ar 2010. gada 1. janvāri.

15     Atbilstoši Direktīvas 1999/30 ceturtajam apsvērumam tajā noteiktās robežvērtības ir obligātās prasības un saskaņā ar EKL 176. pantu dalībvalstis var paturēt spēkā vai no jauna noteikt stingrākus aizsargpasākumus, proti, noteikt striktākas robežvērtības.

 Valsts tiesības un prāvas rašanās fakti

16     Direktīva 96/62 un Direktīva 1999/30 Austrijas tiesībās tika transponēta, grozot Likumu par gaisa aizsardzību pret piesārņojumiem (Immissionsschutzgesetz–Luft BGBl. I, 115/1997; turpmāk tekstā – “IG‑L”).

17     IG‑L 10. pants paredz veicamo pasākumu saraksta publicēšanu robežvērtības pārsniegšanas gadījumā. Šī likuma 11. pantā minēti principi, kas šajā sakarā jāievēro – tādi kā piesārņotāja–maksātāja princips un samērīguma princips. Tā paša likuma 14. pantā ietverti noteikumi, kas īpaši piemērojami pārvadājumu nozarē.

18     Pēc tam, kad Tiroles iestādes konstatēja Direktīvas 1999/30 II pielikuma I iedaļā definētās slāpekļa dioksīda robežvērtības pārsniegšanu, tās 2002. gada 1. oktobrī uz laiku aizliedza [transporta] kustību nakts stundās lielas kravnesības automašīnām pa vienu no autoceļa A 12 posmiem Innas ielejā.

19     2002. gada laikā minētajā II pielikumā noteiktā robežvērtība 56 μg/m³ atkārtoti šī autoceļa posmā tika pārsniegta kontroles punktā Fompas/Raštštetes [Vomp/Raststätte], vidējam reģistrētajam rādītājam esot 61 μg/m³.

20     Tādējādi [transporta] kustības nakts stundās aizliegums tika pagarināts un vēlāk, sākot ar 2003. gada 1. jūniju, tika aizstāts ar pastāvīgu aizliegumu nakts stundās preču pārvadājumiem, ko veic lielas kravnesības automašīnas, kas smagākas par 7,5 t; šāds aizliegums bija spēkā visu gadu.

21     2003. gada 27. maijā Landeshauptmann von Tirol [Tiroles zemes ministru prezidents], pamatojoties uz IG‑L, pieņēma strīdīgos noteikumus, ar ko, sākot no 2003. gada 1. augusta, uz nenoteiktu laiku pa attiecīgo autoceļa A 12 posmu tika aizliegta lielas kravnesības automašīnu, ar ko pārvadā noteiktas preces, kustība.

22     Strīdīgo noteikumu 1. pantā paredzēts samazināt ar cilvēku darbībām saistītā piesārņojuma izplūdi un uzlabot gaisa kvalitāti, lai nodrošinātu ilgstošu cilvēku, kā arī faunas un floras veselību.

23     Ar strīdīgo noteikumu 2. pantu tika norobežota “sanitārā zona”, kas ir 46 km gara autoceļa A 12 posms starp Kundlas [Kundl] un Ampasas [Ampass] pagastiem.

24     Ar to pašu noteikumu 3. pantu lielas kravnesības automašīnām vai lielas kravnesības tām automašīnām ar puspiekabi, kas smagākas par 7,5 t, un lielas kravnesības automašīnām ar piekabi, kuru maksimāli atļautā pievienotā masa pārsniedz 7,5 t, tika aizliegts pārvietoties pa minēto posmu un pārvadāt šādas preces: visus Eiropas atkritumu katalogā minētos atkritumus [kas ietverti Komisijas 2000. gada 3. maija Lēmumā 2000/532/EK, ar kuru aizstāj Lēmumu 94/3/EK, ar ko izveido atkritumu katalogu, piemērojot Padomes Direktīvas 75/442/EEK par atkritumiem 1. panta a) punktu, un Padomes Lēmumu 94/904/EK, ar ko izveido bīstamo atkritumu katalogu saskaņā ar 1. panta 4. punktu Padomes Direktīvā 91/689/EEK par bīstamajiem atkritumiem (OV L 226, 3. lpp.), versijā, kas izriet no Padomes 2001. gada 23. jūlija Lēmuma 2001/573/EK, ar ko groza Lēmumu 2000/532 attiecībā uz atkritumu katalogu (OV L 203, 18. lpp.)], labību, guļbaļķus, mizas un korķi, dzelzsrūdu un rūdu, kas nav dzelzsrūda, akmeņus, zemi, gruvešus, motorizētus transportlīdzekļus un piekabes vai būvniecībai paredzētu tēraudu. Aizliegums bija piemērojams nekavējoties – sākot no 2003. gada 1. augusta – un kompetentajām iestādēm nevajadzēja papildus iejaukties.

25     Ar strīdīgo noteikumu 4. pantu aizliegumam, kas noteikts ar 3. pantu, netika pakļautas lielas kravnesības automašīnas, kas ierodas vai atstāj Insbrukas pilsētas teritoriju vai Kufšteinas [Kufstein], Švacas [Schwaz] vai Insbruklandes [Innsbruck‑Land] apriņķus. Turklāt IG‑L ietvēra arī citas atkāpes: aizliegums neattiecās uz citu kategoriju automašīnām, tostarp uz automašīnām – autoceļu tīrītājām, atkritumu savācējām, kā arī uz lauksaimniecības un meža tehniku. Turklāt īpaša atkāpe varēja attiekties uz citu kategoriju automašīnām būtisku sabiedrības vai privātu interešu dēļ.

 Pirmstiesas procedūra

26     Pēc pirmās savstarpējās korespondences apmaiņas ar Austrijas Republiku Komisija 2003. gada 25. jūnijā šai dalībvalstij nosūtīja brīdinājuma vēstuli un aicināja to sniegt atbildi vienas nedēļas laikā. Austrijas valdība sniedza atbildi ar 2003. gada 3. jūlija vēstuli.

27     2003. gada 9. jūlijā Komisija saskaņā ar EKL 226. pantu Austrijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, nosakot Austrijas Republikai vienas nedēļas termiņu, lai izpildītu šī atzinuma prasības. Šī dalībvalsts atbildi uz argumentēto atzinumu sniedza ar 2003. gada 18. jūlija vēstuli.

28     Komisija, uzskatot, ka Austrijas Republikas atbildē uz argumentēto atzinumu sniegtie paskaidrojumi nav apmierinoši, nolēma celt šo prasību.

 Sektorālā kustības aizlieguma izpildes apturēšana

29     Ar 2003. gada 30. jūlija rīkojumu lietā C‑320/03 R Komisija/Austrija (Recueil, I‑7929. lpp.) Tiesas priekšsēdētājs aizsardzības nolūkā Austrijas Republikai noteica apturēt strīdīgajos noteikumos minētā sektorālā kustības aizlieguma izpildi līdz rīkojuma par pagaidu noregulējumu pasludināšanai.

30     Ar 2003. gada 2. oktobra rīkojumu lietā C‑320/03 R Komisija/Austrija (Recueil, I‑11665. lpp.) minētā kustības aizlieguma izpildes apturēšana tika pagarināta līdz 2004. gada 30. aprīlim, un ar 2004. gada 27. aprīļa rīkojumu (C‑320/03 R, Recueil, I‑3593. lpp.) šis pagarinājums ir spēkā līdz brīdim, kad Tiesa izskatīs lietu pēc būtības.

 Par prasības pieņemamību

31     Austrijas Republika apstrīd prasības pieņemamību ārkārtīgi īso termiņu dēļ, kas tai tika piešķirti pirmstiesas procedūras laikā, lai sagatavotu atbildes uz Komisijas nosūtīto brīdinājuma vēstuli un argumentēto atzinumu. Tā uzskata, ka nav ievērotas aizstāvības tiesības un apšauba, vai Komisijas dienesti nopietni ir pārbaudījuši Austrijas iestāžu apsvērumus šajā procedūras stadijā.

32     Austrijas Republika piebilst, ka Komisijai vajadzēja piemērot procedūru, kas paredzēta Padomes 1998. gada 7. decembra Regulā (EK) Nr. 2679/98 par iekšējā tirgus darbību attiecībā uz brīvu preču apriti starp dalībvalstīm (OV L 337, 8. lpp.).

33     Šajā sakarā ir jākonstatē, ka ļoti īsie termiņi, ko Komisija noteica Austrijas Republikai atbildes uz brīdinājuma vēstuli sniegšanai un argumentētā atzinuma izpildei, tika uzlikti ar datumu, kad stājās spēkā strīdīgie noteikumi, ko Austrijas iestādes bija noteikušas pašas. Otrkārt, ir skaidrs, ka tām bija zināms Komisijas viedoklis pirms pirmstiesas procedūras uzsākšanas un pat pirms strīdīgo noteikumu pieņemšanas, jo – kā tas izriet no lietas materiāliem – Komisija, izskatot sūdzību, ar 2003. gada 6. maija vēstuli lūdza minētās iestādes tai iesniegt informāciju par [noteikumu] teksta redakciju tā izstrādes laikā.

34     Šādos apstākļos Komisijai, kurai atbilstoši EKL 211. pantam ir jānodrošina, lai dalībvalstis ievēro pienākumus, ko tām uzliek Kopienu tiesības, nevar pārmest, ka tā ir noteikusi termiņus, ievērojot šo lietu raksturojošos apstākļus un tostarp steidzamību [šajā sakarā skat. 1988. gada 2. februāra spriedumu lietā 293/85 Komisija/Beļģija (Recueil, 305. lpp., 14. punkts), 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑328/96 Komisija/Austrija (Recueil, I‑7479. lpp., 34. un 51. punkts), kā arī 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑1/00 Komisija/Francija (Recueil, I‑9989. lpp., 64. un 65. punkts)].

35     Runājot par procedūru, kas ieviesta ar Regulu Nr. 2679/98, kuras mērķis ir iespējami īsā laikā novērst šķēršļus preču brīvai apritei starp dalībvalstīm, kā tas noteikts šīs regulas 1. pantā, ir jākonstatē – kā to arī savu secinājumu 35. punktā norāda ģenerāladvokāts – šādas procedūras īstenošana nekādā gadījumā nerada iepriekšēju nosacījumu, kas Komisijai būtu jāizpilda pirms pirmstiesas procedūras uzsākšanas saskaņā ar EKL 226. pantu, un minētā regula nekādā mērā neierobežo kompetences, kas šai iestādei ar šo pantu piešķirtas (šajā sakarā skat. 2005. gada 2. jūnija spriedumu lietā C‑394/02 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑4713. lpp., 27. un 28. punkts, kā arī minēto judikatūru).

36     Tā rezultātā šī prasība ir uzskatāma par pieņemamu.

 Par lietas būtību

 Komisijas un lietā iestājušos dalībvalstu argumenti

37     Atbilstoši Komisijas teiktajam strīdīgie noteikumi ir pretrunā ar Kopienu noteikumiem pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, ko ietver Regula Nr. 881/92, kā arī Regula Nr. 3118/93, un ar tiem tiek radīti šķēršļi preču brīvai apritei, ko nodrošina EKL 28.–30. pants.

38     Ar strīdīgajiem noteikumiem pasludinātais aizliegums pārsvarā skar starptautisko preču tranzītu. Faktiski šāda pasākuma skartus tranzīta pārvadājumus vairāk nekā 80 % gadījumu veic uzņēmumi, kas nav Austrijas uzņēmumi, kaut arī pārvadājumus, kurus neskar šis pasākums, veic vairāk nekā 80 % Austrijas uzņēmumu. Minētie noteikumi vismaz netiešā veidā ietver diskrimināciju, kas nav saderīga ar Regulu Nr. 881/92 un Regulu Nr. 3118/93, kā arī ar EKL 28.–30. pantu.

39     Tā kā šāds pasākums ir piemērojams atšķirīgi, to nevar pamatot ar apsvērumiem, kas saistīti ar vides aizsardzību. Ja ir tiesa, ka Austrijas Republika strīdīgos noteikumus sliecas pamatot ar iemesliem, kas vienlaikus attiecas uz sabiedrības veselību un vides aizsardzību, tad ir acīmredzams tas, ka atbilstoši Komisijas un lietā iestājušos dalībvalstu teiktajam šis otrais mērķis ir dominējošais. Tomēr ar sabiedrības veselību saistīto apsvērumu pamatošana EKL 30. panta ietvaros ir iespējama tikai tad, ja attiecīgās preces tieši un patiesi apdraud personu veselību. Šis, acīmredzami, nav tāds gadījums.

40     Pieņemot, ka Tiesa uzskata, ka strīdīgie noteikumi, lai gan piemērojami atšķirīgi, varētu būt pietiekami pamatoti ar apsvērumiem, kas saistīti ar vides aizsardzību, Komisija pakārtoti uzskata, ka šie noteikumi nav pamatojami, balstoties uz Direktīvu 96/62 un Direktīvu 1999/30. Faktiski, no vienas puses, sektorālais kustības aizliegums uz nenoteiktu laiku nav pamatojams ar Direktīvas 96/62 7. panta 3. punktu, kas attiecas tikai uz steidzamiem un termiņā noteiktiem pasākumiem. No otras puses, ja šīs direktīvas 8. panta 3. punktā paredzētā slāpekļa dioksīda robežvērtība, kas palielināja piesārņojuma izteiksmi, 2002. gadā nepārprotami palielinājās, IG‑L 10. pantā ietvertais pasākumu saraksts neietvēra elementus, kas kā prasība izvirzīti Direktīvas 96/62 IV pielikuma 8. panta 3. punktā.

41     Lietā iestājušās dalībvalstis vienlīdz kritizē Austrijā pielietoto metodi, ar kuru tiek noteikts piesārņojuma līmenis un secināts, ka slāpekļa dioksīda izplūdi it īpaši rada noteikta lielas kravnesības automašīnu kategorija. Vācijas valdība it īpaši uzsver, ka atbilstoši Direktīvas 1999/30 II pielikuma I iedaļai gada robežvērtība cilvēku veselības aizsardzības nolūkā būs saistoša, tikai sākot no 2010. gada 1. janvāra. Līdz šim datumam dažādiem gadiem noteiktās robežvērtības pārsniegšana nav pamatojama ar tūlītējiem pasākumiem, ko veic dalībvalstis. Tās nevar tos veikt, izņemot gadījumus, kad ir pārsniegts minētās direktīvas 2. panta 6. punktā un II pielikuma II iedaļā paredzētais “trauksmes slieksnis”, ko Austrijas Republika nav nedz norādījusi, nedz apgalvojusi. Otrkārt, atbilstoši Vācijas un Itālijas valdības teiktajam slāpekļa dioksīda robežvērtības pārsniegšana, uz ko ir balstīti strīdīgie noteikumi, netika novērtēta atbilstoši prasībām, kas izriet no Direktīvas 1999/30 V un VI pielikuma. Vācijas valdība vienlaikus norāda uz vairākiem metodoloģiskās norises, kas raksturo Austrijas iestāžu veikto novērtējumu, trūkumiem. Turklāt tā atzīmē, ka garāku apvedceļu izmantošana vairāk piesārņo atmosfēru un problēmu neatrisina.

42     Katrā ziņā strīdīgie noteikumi nav saderīgi ar samērīguma principu.

43     Šajā sakarā Komisija konstatē, ka atbilstoši Tiroles iestāžu apkopotajai statistikai 2002. gadā autoceļu A 12 izmantoja vidēji 5200 lielas kravnesības automašīnas starp Verglas [Wörgl] (kas atrodas Vācijas pierobežā) un Halles [Hall] aglomerācijām (kas atrodas 10 km attālumā no Insbrukas). Tomēr strīdīgo noteikumu pieņemšanas rezultātā tika aizliegta visa starptautisko lielas kravnesības automašīnu, kas pārvadā šajos noteikumos uzskaitītās preces, pārvadājumu satiksme, paredzot, ka citu attiecīgo uzņēmēju transportlīdzekļi, kas pārvietojas pa autoceļu, brauc ar ievērojamu līkumu.

44     Otrkārt, kaut arī strīdīgajos noteikumos preču pārvadāšanu pa autoceļiem ir paredzēts aizstāt ar dzelzceļa transportu, atbilstoši Komisijas un lietā iestājušos dalībvalstu teiktajam īslaicīga auto transporta uzņēmumu aizstāšana ar dzelzceļu nav reāls alternatīvs risinājums Brenneres [Brenner] dzelzceļa maģistrāles kapacitātes dēļ, kā arī, ņemot vērā tehniskos ierobežojumus, kavējumus un uzticamības trūkumu šim transporta veidam.

45     Komisija norāda arī uz ievērojamām ekonomiska rakstura sekām, kādas radīsies ar strīdīgajiem noteikumiem pasludinātā pasākuma īstenošanas rezultātā – ne tikai transporta industrijā, bet arī attiecīgo preču ražotājiem, kuriem būs jāsedz augstākas transporta izmaksas; un Vācijas un Itālijas uzņēmumi būs pirmie, kurus skars šis pasākums. Komisija un lietā iestājušās dalībvalstis norāda, ka apdraudēti ir mazie un vidējie transporta uzņēmumi, no kuriem daudzi ir specializējušies noteiktu norādīto preču pārvadājumos.

46     Komisija, kuru atbalsta lietā iestājušās dalībvalstis, min dažādus pasākumus, kas atbilstoši šo dalībnieku teiktajam mazāk traucētu preču brīvu apriti un pārvadājumu pakalpojumu sniegšanas brīvību un būtu piemēroti strīdīgajos noteikumos paredzētā mērķa sasniegšanai, proti:

–       iespēju pakāpeniski ieviest dažādu EURO klašu lielas kravnesības automašīnu aizliegumu;

–       ekopunktu sistēmas ieviešanu, ko paredz Protokols Nr. 9 par auto un dzelzceļa transportu, un kombinēto transportu Austrijā (turpmāk tekstā – “Protokols Nr. 9”), kas pievienots Aktam par Austrijas Republikas, Somijas Republikas un Zviedrijas Karalistes pievienošanās nosacījumiem un Līgumu pielāgojumiem, uz kuriem balstās Eiropas Savienība (OV 1994, C 241, 21. lpp., un OV 1995, L 1, 1. lpp.), kur šim protokolam jau ir būtiska loma lielas kravnesības automašīnu satiksmes saskaņošanā ar prasībām, kas saistītas ar vides aizsardzību;

–       lielas kravnesības automašīnu satiksmes ierobežošanu sastrēgumstundās;

–       šo automašīnu kustības aizliegumu nakts stundās;

–       maksas sistēmu ieviešanu atkarībā no radītā piesārņojuma daudzuma vai

–       ātruma ierobežojumu ieviešanu.

47     Šie dažādie pasākumi, kas vairāk atbilst principam izcelsmes vietā cīnīties pret vides piesārņojumu un piesārņotāja–maksātāja principam, vienlīdz attiektos uz vietējo satiksmi un samazinātu to automašīnu radīto piesārņojumu, kuras neskar strīdīgie noteikumi. Katrā ziņā bez novērtējuma par sekām saistībā ar slāpekļa dioksīda koncentrāciju aizliegt kustību nakts stundās dažus mēnešus pirms minēto strīdīgo noteikumu pieņemšanas būtu pāragri.

48     Vācijas valdība turklāt uzsver, ka norādīto preču izvēle ir patvaļīga un netaisnīga. Atbilstoši Nīderlandes valdības teiktajam strīdīgie noteikumi ir attiecināmi tikai uz vienu no vairākiem attiecīgās zonas piesārņojama avotiem un ar tiem ierobežo pat relatīvi tīru EURO‑ 3 klases lielas kravnesības automašīnu pielietojumu. Itālijas valdība uzskata, ka ar šiem noteikumiem vienlīdz tiek pārkāptas ar Kopienu tiesībām nodrošinātās pārvadāšanas tiesības attiecībā uz automašīnām, kurām ir piešķirti ekopunkti.

49     Visbeidzot, Vācijas valdība norāda, ka EKL 10. pants Austrijas Republikai pirms tik radikāla pasākuma kā sektorāls kustības aizliegums pieņemšanas izvirza prasību iespējami īsā laikā apspriesties ar attiecīgajām dalībvalstīm un Komisiju. Atbilstoši Komisijas teiktajam šāds pasākums ir jāievieš vismaz pakāpeniski, lai tā skartās nozares varētu sagatavoties šī pasākuma ieviešanas rezultātā radīto apstākļu maiņai.

 Austrijas Republikas argumenti

50     Austrijas Republika uzskata, ka strīdīgie noteikumi ir saderīgi ar Kopienu tiesībām. Tie tika pieņemti, ievērojot direktīvu par apkārtējā gaisa kvalitāti noteikumus, it īpaši Direktīvas 96/62 7. un 8. pantu, kas transponēti Austrijas tiesiskajā kārtībā.

51     Šī minētā direktīva saistībā ar Direktīvu 1999/30 slāpekļa dioksīda gada robežvērtības pārsniegšanas gadījumā attiecīgajai dalībvalstij uzliek par pienākumu rīkoties. Tostarp, un Komisija to neapstrīd, 2002. gadā robežvērtība, pārsniedzot pielaides normu 56 μg/m³, tika pārsniegta Fompas/Raštštetes kontrolpunktā, bet 2003. gadā, kad slāpekļa dioksīda koncentrācija apkārtējā gaisā bija 68 μg/m³, šī robežvērtība tika ievērojami pārsniegta. Šādos apstākļos arī tika pieņemti strīdīgie noteikumi.

52     Austrijas Republika atzīst, ka Protokols Nr. 9, ar ko reglamentē ekopunktus, skaidri paredz atkāpes no Kopienu atvasinātajām tiesībām. Tajā pat laikā šīs atkāpes izsmeļošā veidā ir uzskaitītas un Direktīvas 96/62 un Direktīvas 1999/30 to vidū nav.

53     Zinātniskie pētījumi skaidri pierāda, ka slāpekļa dioksīda izplūde no lielas kravnesības automašīnām ir galvenais atmosfēras piesārņojuma avots zonā, uz kuru norāda strīdīgie noteikumi. Acīmredzami pastāvēja vajadzība ierobežot šo automašīnu pārvadājumu skaitu. Tādēļ Austrijas iestādes izvēlējās preces, attiecībā uz kurām dzelzceļa transports būtu efektīvs alternatīvs risinājums gan no tehniskā, gan arī no ekonomiskā viedokļa. Šajā sakarā Austrijas Republika atsaucas uz dažādu publisku un privātu, vietējo un ārvalstu dzelzceļa transporta uzņēmumu izdotiem dokumentiem, no kuriem izriet, ka kapacitāte ir pietiekama, lai apmierinātu straujo, pieņemto noteikumu dēļ radušos pieprasījumu. Vienlaikus pastāv arī alternatīvi autoceļu maršruti. Faktiski gandrīz pusei no lielas kravnesības automašīnu tranzīta autosatiksmei Brenneres braukšanas posmā bija iespēja izmantot citu, īsāku vai vismaz tādu maršrutu, kas identisks Brenneres autoceļam.

54     Ņemot vērā šos alternatīvos risinājumus, nav pamata Komisijas paniskajam satraukumam, kas balstās uz pieņēmumu, ka visi attiecīgie ārvalstu lielas kravnesības automašīnu tranzīta pārvadājumi ir jānovirza vai nu uz Šveici vai arī Tauernas [Tauern] virzienā Austrijā.

55     Austrijas Republika vienlīdz apstrīd argumentus par to, ka strīdīgie noteikumi ekonomiski ietekmē transporta nozari. Tam ir raksturīga strukturāli pārmērīga kapacitāte un īpaši vājas peļņas iespējas. Fakts, ka minētie noteikumi var šīs problēmas saasināt, nerada iemeslu atzīt tos par prettiesiskiem.

56     Runājot par strīdīgo noteikumu iespējamo diskriminējošo raksturu, Austrijas Republika uzsver, ka kustības aizliegums vienlīdz skar iekšējo satiksmi un ka šajos noteikumos veiktā minēto preču izvēle bija atkarīga no iespējas viegli to pārvadāšanu novirzīt pa dzelzceļu.

57     Austrijas Republika piebilst, ka apstāklis, ka uz pārvadājumiem, kuru sākumpunkts vai galamērķis ir attiecīgajā zonā, aizliegums neattiecas, nav uzskatāms par to pārvadātāju diskrimināciju, kuri nav Austrijas pārvadātāji. Izņēmums par labu vietējai satiksmei faktiski būtu raksturīgs ieviestajai sistēmai, jo šāda veida satiksmes novirzīšana pa dzelzceļu, pieņemot, ka tā norisinās tajā pašā zonā, radītu šķēršļus garākiem maršrutiem, kuru mērķis ir dzelzceļa gala stacijas, un tas ir pretrunā ar strīdīgo noteikumu mērķi.

58     Katrā ziņā, pat ja Tiesai būtu jānospriež, ka strīdīgie notikumi ir netieši diskriminējoši, kustības aizliegums būtu pamatojams gan ar cilvēku veselības, gan arī ar vides aizsardzību. Austrijas Republika šajā sakarā uzsver, ka Direktīvā 96/62 un Direktīvā 1999/30 minētās robežvērtības ir noteiktas, pamatojoties uz zinātniskiem kritērijiem, lai atbilstošā līmenī nodrošinātu ilgstošu sabiedrības veselības, kā arī ekosistēmu un floras aizsardzību. No tā izriet, ka nav vajadzīgs pierādīt, ka katra minēto vērtību pārsniegšana apdraud sabiedrības veselību vai vidi kopumā.

59     Otrkārt, strīdīgajos noteikumos minētajam aizliegumam vienlaicīgi ir jābūt piemērotam, vajadzīgam un samērīgam ar sasniedzamo mērķi. Komisija neapstrīd pasākuma atbilstību – vismaz līdz replikas raksta iesniegšanai – ne arī tā vajadzību, ņemot vērā gada robežvērtību pārsniegumu. Savukārt Austrijas Republika apstrīd Komisijas un lietā iestājušos dalībvalstu piedāvāto alternatīvo risinājumu piemērotību. Aizliegt noteiktu EURO klašu automašīnu [kustību] (klase no 0 līdz 1) būtu vai nu nepietiekami, vai nesamērīgi (attiecībā uz klasi 0, 1 un 2). Šis minētais aizliegums skartu 50 % no lielas kravnesības automašīnu satiksmes, un ar to nekādā mērā netiktu ņemta vērā iespēja to novirzīt pa dzelzceļu. Austrijas Republika turklāt norāda, ka robežvērtības tika pārsniegtas, neskatoties uz ekopunktu sistēmas ieviešanu, un, pieņemot minētos noteikumus, tika ieviests lielas kravnesības automašīnu kustības aizliegums nakts stundās.

60     Turklāt sektorāls lielas kravnesības automašīnu kustības aizliegums nav atzīstams par izolētu pasākumu, jo tika veiktas arī citas strukturāla rakstura darbības, kā, piemēram, dzelzceļa infrastruktūras paplašināšana un vietējā un reģionālā pasažieru sabiedriskā transporta uzlabošana.

61     Visbeidzot, Austrijas Republika uzskata, ka Komisijas minētais arguments iebilduma, kas saistīts ar Regulas Nr. 881/92 un Regulas Nr. 3118/93 pārkāpumiem, atbalstam ir neskaidrs un pārāk neizvērsts. Precīzāk, Komisija nav paskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šīs regulas tika pārkāptas; tādējādi nav ievēroti Tiesas Reglamenta 38. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētie nosacījumi.

 Tiesas vērtējums

62     Komisijas prasība vispārīgi ir vērsta uz to, lai Tiesa atzītu, ka strīdīgie noteikumi, aizliedzot kravas automašīnām, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, pārvietoties pa vienu no autoceļa A 12 posmiem Innas ielejā, rada šķērsli, kas nav saderīgs ar preču brīvu apriti, ko nodrošina ar EK līgumu, un ka tie pārkāpj Regulu Nr. 881/92 un Regulu Nr. 3118/93. Tādējādi šie divi iebildumi ir jāizvērtē secīgi.

Attiecībā uz iespējamo Līguma noteikumu par preču brīvu apriti pārkāpumu

–       Par šķēršļiem preču brīvai apritei

63     Šajā sakarā sākotnēji ir jāatgādina, ka preču brīva aprite ir viens no Līguma pamatprincipiem (1997. gada 9. decembra spriedums lietā C‑265/95 Komisija/Francija, Recueil, I‑6959. lpp., 24. punkts).

64     Tāpat EKL 3. panta, kas iekļauts Līguma pirmajā daļā ar nosaukumu “Principi”, 1. punkta c) apakšpunktā noteikts, ka, lai sasniegtu šī Līguma 2. punktā izvirzītos mērķus, Kopienas darbība paredz iekšējo tirgu, kurā dalībvalstis atceļ šķēršļus, t. sk. preču brīvai apritei. Tāpat EKL 14. panta 2. punktā paredzēts, ka “iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču [..] brīva aprite”, kā tas tostarp noteikts EKL 28. un 29. pantā.

65     Šāda brīva aprite rada vispārīgu principu Kopienas iekšienē brīvi pārvadāt preces (skat. 1983. gada 16. marta spriedumu lietā 266/81 SIOT, Recueil, 731. lpp., 16. punkts).

66     Acīmredzot, strīdīgie noteikumi, aizliedzot lielas kravnesības automašīnām, kas smagākas par 7,5 t un kuras pārvadā noteiktu kategoriju preces, pārvietoties pa vienu no pirmās nozīmes autoceļa posmiem, kas ir viens no galvenajiem sauszemes ceļiem un savieno Dienvidvāciju ar Ziemeļitāliju, rada šķērsli preču brīvai apritei un, it īpaši, to brīvam tranzītam.

67     Kā to atzīmē Austrijas Republika – tas, ka pastāv alternatīvi maršruti vai citi transporta veidi attiecīgo preču piegādei, nav pamats, lai noraidītu šķēršļa esamību. Atbilstoši pastāvīgai judikatūrai kopš 1974. gada 11. jūlija sprieduma lietā 8/74 Dassonville (Recueil, 837. lpp., 5. punkts) EKL 28. un 29. pants, to piemērojot atbilstošā kontekstā, ir saprotams kā centieni Kopienas tirdzniecībā izskaust visus šķēršļus, tiešos vai netiešos, esošos vai iespējamos (skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑112/00 Schmidberger, Recueil, I‑5659. lpp., 56. punkts).

68     Tomēr nevar noliegt, ka ar strīdīgajiem noteikumiem pasludinātais kustības aizliegums, turklāt attiecīgajiem uzņēmumiem traucējot ļoti īsā laikā rast alternatīvu, rentablu risinājumu šajos noteikumos minēto preču pārvadāšanai, ir atzīstams par tādu, ar ko ierobežo iespējas [preču] apmaiņā starp Ziemeļeiropu un Ziemeļitāliju.

69     No tā izriet, ka strīdīgie noteikumi ir uzskatāmi par pasākumu ar kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību, kas principā nav saderīgs ar Kopienu tiesībās noteiktajam pienākumam, kas izriet no EKL 28. un 29. panta, vismaz gadījumā, ja šo pasākumu objektīvi nevar pamatot.

–       Par iespējamo šķēršļa pamatojumu

70     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts pasākumus, kas var ietekmēt tirdzniecību Kopienā, var pamatot ar obligātām vides aizsardzības prasībām, ciktāl attiecīgie pasākumi ir samērīgi ar izvirzīto mērķi (skat. 2004. gada 14. decembra spriedumus lietā C‑463/01 Komisija/Vācija, Krājums, I‑11705. lpp., 75. punkts, kā arī lietā C‑309/02 Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, Krājums, I‑11763. lpp., 75. punkts).

71     Šajā gadījumā ir skaidrs, ka strīdīgie noteikumi tika pieņemti ar mērķi attiecīgajā zonā nodrošināt apkārtējā gaisa kvalitāti un tādējādi ir pamatojami ar iemesliem, kas saistīti ar vides aizsardzību.

72     Šajā sakarā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka vides aizsardzība ir viens no būtiskākajiem Kopienu mērķiem (skat. 1985. gada 7. februāra spriedumu lietā 240/83 ADBHU, Recueil, 531. lpp., 13. punkts; 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija, Recueil, 4607. lpp., 8. punkts; 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑213/96 Outokumpu, Recueil, I‑1777. lpp., 32. punkts, un 2005. gada 13. septembra spriedumu lietā C‑176/03 Komisija/Padome, Krājums, I‑7879. lpp., 41. punkts). Šajā sakarā EKL 2. pants noteic, ka Kopienas uzdevums ir veicināt “augstu vides kvalitātes aizsardzības un uzlabošanas pakāpi”, un šim nolūkam EKL 3. panta 1. punkta l) apakšpunkts ievieš “vides politiku”.

73     Turklāt saskaņā ar EKL 6. pantu, “nosakot un īstenojot Kopienas politiku un darbības, tajās jāparedz visas aizsardzības prasības, lai veicinātu noturīgu attīstību” – noteikums, ar ko pasludina, ka šim mērķim ir visaptveroša un fundamentāla nozīme (skat. iepriekšminēto spriedumu Komisija/Padome, 42. punkts).

74     Otrkārt, ir svarīgi atzīmēt, ka it īpaši attiecībā uz apkārtējā gaisa kvalitātes aizsardzību Direktīvas 1999/30 II pielikumā ir definētas robežvērtības slāpekļa dioksīdam un slāpekļa oksīdiem, lai novērtētu tā [gaisa] kvalitāti un noteiktu, kad ir jāpieņem preventīvs vai koriģējošs pasākums.

75     Šajā kontekstā ar Direktīvu 96/62 ir radīta atšķirība, atbilstoši kurai vai nu pastāv “robežvērtību pārsniegšanas risks” vai arī tās faktiski tiek pārsniegtas.

76     Tāpat šīs direktīvas 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis “izstrādā rīcības plānus [..] šā riska samazināšanai”. Atbilstoši šim pašam noteikumam šajos plānos var paredzēt “ierobežot [..] darbības, ieskaitot mehānisko transportlīdzekļu satiksmi, kas izraisa robežvērtību pārsniegšanu”.

77     Otrajā gadījumā, proti, kad ir skaidrs, ka viena vai vairāku piesārņojošo vielu robežvērtība pārsniedz pielaides normu, Direktīvas 96/62 8. panta 3. punkts noteic, ka dalībvalstis “veic pasākumus, lai nodrošinātu, ka tiek izstrādāts un īstenots plāns vai programma piesārņojuma samazināšanai līdz robežvērtībai noteiktā termiņā”. Šie plāni vai programmas tiek izziņotas, un tie sevī ietver minētās direktīvas IV pielikumā ietverto informāciju.

78     Tā kā Austrijas Republika atzīmē, ka uz IG‑L, ar ko valsts tiesībās transponēta Direktīva 96/62 un Direktīva 1999/30, balstītie strīdīgie noteikumi nepārprotami ir vērsti uz to, lai tiktu īstenots Direktīvas 96/62 7. un 8. pants, vispirms ir jāizvērtē, vai minētajiem noteikumiem tik tiešām ir šāds mērķis.

79     Šajā sakarā, kaut arī metodi, ko izmanto slāpekļa dioksīda līmeņa noteikšanai apkārtējā gaisā, kritizēja Vācijas Federatīvā Republika un Itālijas Republika, Komisija pati neapstrīd, ka 2002. un 2003. gadā konstatētā gada robežvērtība šai piesārņojošajai vielai pārsniedza pielaides normu Fompas/Raštštetes kontroles punktā.

80     Šādos apstākļos, ņemot vērā Direktīvas 96/62 8. panta 3. punktā minēto, Austrijas Republikai bija pienākums rīkoties. Skaidrs, ka robežvērtības slāpekļa dioksīdam atbilstoši Direktīvas 1999/30 II pielikuma I iedaļai nebija jāievēro līdz 2010. gada 1. janvārim. Taču tik un tā, ja tiek pārsniegtas robežvērtības, dalībvalstij nevar pārmest, ka tā ir rīkojusies atbilstoši 8. panta 3. punktam jau pirms šī termiņa, lai paredzētajā termiņā sekmīgi īstenotu un sasniegtu šajā direktīvā norādīto mērķi.

81     It īpaši no Direktīvas 96/62 8. panta 3. punkta izriet, ka robežvērtību pārsniegšanas gadījumā attiecīgajai dalībvalstij ir jārīkojas vai jāīsteno plāns vai programma, kurai sevī jāietver šīs direktīvas IV pielikumā ietvertā informācija – tāda kā pārmērīga piesārņojuma lokalizācija, galvenie piesārņojuma avoti, kuru dēļ piesārņojums radies, vai arī veiktie un paredzētie pasākumi. Pēc definīcijas šādam plānam vai programmai sevī jāietver virkne piemērotu un konsekventu pasākumu, lai konkrētajos apstākļos attiecīgajā zonā samazinātu piesārņojuma līmeni.

82     Katrā ziņā ir jākonsatē, ka IG‑L 10. pantā minētie pasākumi, šī paša likuma 11. pantā noteiktie principi un īpašie noteikumi attiecībā uz pārvadājumu nozari, ko sevī ietver IG‑L 14. pants, nav atzīstami par “plānu” vai “programmu” Direktīvas 96/62 8. panta 3. punkta nozīmē, jo tie nav saistīti ar konkrēto situāciju, kad ir pārsniegtas robežvērtības. Runājot par pašiem strīdīgajiem noteikumiem, kas pieņemti, balstoties uz iepriekš minētajiem IG‑L noteikumiem, pat pieņemot, ka tos var atzīt par plānu vai programmu, tie, kā to atzīmē Komisija, sevī neietver visas Direktīvas 96/62 IV pielikumā, it īpaši šī pielikuma 7.–10. punktā paredzētās norādes.

83     Šādos apstākļos, pat atzīstot, ka strīdīgie noteikumi ir balstīti uz Direktīvas 96/62 8. panta 3. punktu, nevar uzskatīt, ka ar tiem pareizi un pilnībā īsteno šos noteikumus.

84     Tomēr iepriekš minētais secinājums nekādā gadījumā neizslēdz, ka šķērsli preču brīvai apritei, kas ir ar strīdīgajiem noteikumiem pasludinātais kustības aizlieguma pasākuma rezultāts, var pamatot ar vienu no sabiedrības interešu obligātajām prasībām, kas nostiprinājušās Tiesas judikatūrā.

85     Lai pārbaudītu, vai šāds šķērslis ir samērīgs ar sasniedzamo leģitīmo mērķi šajā lietā, proti, vides aizsardzību, ir jānosaka, vai tas ir vajadzīgs un piemērots atļautā mērķa sasniegšanai.

86     Šajā sakarā Komisija un lietā iestājušās dalībvalstis norāda, ka, vienlaicīgi pastāvot derīgiem alternatīviem līdzekļiem attiecīgo preču pārvadāšanai un vairākiem citiem pasākumiem – tādiem kā ātruma ierobežojumu vai ar dažādu lielas kravnesības automašīnu klašu saistītu maksas sistēmu ieviešana, vai ekopunktu sistēmas ieviešana, varētu samazināt slāpekļa dioksīda izplūdi līdz pieņemamam līmenim.

87     Tā kā Tiesai pašai nav jāpauž sava nostāja par alternatīviem līdzekļiem – dzelzceļu vai autoceļu – lai ekonomiski pieņemamos apstākļos nodrošinātu strīdīgajos noteikumos minēto preču pārvadājumus, ne arī jāpārbauda, vai citi pasākumi – kombinētie vai nekombinētie – varēja tikt pieņemti, lai sasniegtu mērķi – samazināt piesārņojošo vielu izplūdi attiecīgajā zonā, šajā sakarā ir pietiekami norādīt, ka pirms tik radikāla pasākuma kā pilnīgs kustības aizliegums pa vienu no autoceļa posmiem, kas ir viens no svarīgākajiem satiksmes ceļiem starp dalībvalstīm, pieņemšanas Austrijas iestādēm bija rūpīgi jāizvērtē iespēja ieviest brīvu apriti mazāk ierobežojošus pasākumus un no tiem neizvairīties, izņemot gadījumu, kad tie nepārprotami nav piemēroti mērķa sasniegšanai.

88     Precīzāk, ņemot vērā pausto mērķi novirzīt attiecīgo preču transporta plūsmu no autoceļa uz dzelzceļu, minētajām iestādēm pirms lēmuma pieņemšanas par strīdīgajos noteikumos pasludinātā pasākuma īstenošanu bija jānodrošina, lai dzelzceļa kapacitāte būtu pietiekama un piemērota šādai kustībai.

89     Tomēr, kā to savu secinājumu 113. punktā norāda ģenerāladvokāts, šajā gadījumā nav nepārprotami pierādīts, ka Austrijas iestādes, izstrādājot strīdīgos noteikumus, ir pietiekami izpētījušas jautājumu par to, vai mērķi – samazināt piesārņojošo vielu izplūdi – var sasniegt arī ar citiem, brīvu apriti mazāk ierobežojošiem līdzekļiem un vai tik tiešām pastāvēja reāls alternatīvs risinājums attiecīgo preču pārvadāšanai ar citu transporta veidu palīdzību vai pa citiem autoceļu maršrutiem.

90     Turklāt divu mēnešu pārejas perioda termiņš no strīdīgo noteikumu pieņemšanas līdz Austrijas iestāžu paredzētajam laikam sektorālā kustības aizlieguma īstenošanai acīmredzami nav pietiekams, lai attiecīgās ieinteresētās personas saprātīgi varētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem (šajā sakarā skat. iepriekš minētos 2004. gada 14. decembra spriedumus lietā Komisija/Vācija, 79. un 80. punkts, un lietā Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, 80. un 81. punkts).

91     Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka strīdīgos noteikumus, tiem pārkāpjot samērīguma principu, nepamato gaisa kvalitātes aizsardzības iemesli. Tādējādi šie noteikumi nav saderīgi ar EKL 28. un 29. pantu.

Attiecībā uz Regulas Nr. 881/92 un Regulas Nr. 3118/93 pārkāpumu

92     Atbilstoši Komisijas teiktajam strīdīgie noteikumi pārkāpj Regulas Nr. 881/92 1. un 3. pantu, kā arī Regulas Nr. 3118/93 1. un 6. pantu.

93     Šajā sakarā ir pietiekami konstatēt, ka ne savā prasības pieteikumā, ne replikas rakstā, ne arī tiesas sēdē Komisija nav minējusi īpašus argumentus šī iebilduma pamatošanai.

94     Tā rezultātā šis iebildums ir jānoraida.

95     Ņemot vērā visu iepriekš teikto, ir jākonstatē, ka Austrijas Republika, strīdīgo noteikumu pieņemšanas rezultātā aizliedzot automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustību pa vienu no autoceļa A 12 posmiem Innas ielejā, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. un 29. pants.

 Par tiesāšanās izdevumiem

96     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums nav labvēlīgs, tad jāpiespriež Austrijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar tā paša panta 4. punktu dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:

1)      Austrijas Republika, Tiroles ministru prezidenta 2003. gada 27. maijā izdoto noteikumu, ar ko Innas ielejā ierobežo pārvadājumus pa autoceļu A 12 (sektorāls kustības aizliegums) [Verordnung des Landeshauptmanns von Tirol, mit der auf der A 12 Inntalautobahn verkehrsbeschränkende Maßnahmen erlassen werden (sektorales Fahrverbot)], pieņemšanas rezultātā aizliedzot automašīnu, kas smagākas par 7,5 t un kas pārvadā noteiktas preces, kustību pa vienu no autoceļa A 12 posmiem Innas ielejā, nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek EKL 28. un 29. pants;

2)      prasību pārējā daļā noraidīt;

3)      Austrijas Republika atlīdzina tiesāšanās izdevumus;

4)      Vācijas Federatīvā Republika, Itālijas Republika un Nīderlandes Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – vācu.