Lieta C‑264/03

Eiropas Kopienu Komisija

pret

Francijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Publiskie iepirkumi – Direktīva 92/50/EEK – Publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasūtītāja pārstāvja pilnvarojums – Personas, kam var uzticēt pasūtītāja pārstāvja uzdevumus – Saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu juridisku personu izsmeļošs uzskaitījums

Ģenerāladvokāta M. Pojareša Maduru [M. Poiares Maduro] secinājumi, sniegti 2004. gada 24. novembrī 

Tiesas spriedums (trešā palāta) 2005. gada 20. oktobrī 

Sprieduma kopsavilkums

1.     Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Līgumi, kas izslēgti no Direktīvas 92/50 piemērošanas jomas – Pienākums ievērot Līguma pamatnoteikumus

(EKL 49. pants; Padomes Direktīva 92/50)

2.     Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras – Direktīva 92/50 – Valsts tiesību akti, ar kuriem pasūtītājam atļauj deleģēt daļu savu pilnvaru – Pārstāvja uzdevumi, ko var uzticēt tikai izsmeļoši uzskaitītām saskaņā ar valsts tiesībām dibinātām juridiskām personām – Nepieļaujamība

(EKL 49. pants; Padomes Direktīva 92/50)

1.     EK līguma tiesību normas par brīvu apriti ir piemērojamas publiskajiem iepirkumiem, kuri neietilpst Direktīvas 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] piemērošanas jomā. Faktiski, kaut arī noteikti līgumi ir izslēgti no Kopienas direktīvu par publiskajiem iepirkumiem piemērošanas jomas, tos slēdzošajām līgumslēdzējām iestādēm tomēr ir jāizpilda Līguma pamatnoteikumi un it īpaši princips, ka ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ. Tā tas it īpaši ir attiecībā uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, kuru vērtība nesasniedz Direktīvā 92/50 noteikto minimālo vērtību. Fakts, ka Kopienas likumdevējs uzskatīja, ka direktīvās par publiskajiem iepirkumiem paredzētās īpašās un stingrās procedūras nav piemērotas gadījumos, kas skar publiskos iepirkumus ar nelielu vērtību, nenozīmē, ka tie ir izslēgti no Kopienas tiesību piemērošanas jomas.

(sal. ar 32. un 33. punktu)

2.     Paredzot, ka darbu pasūtītāja pārstāvis, kuram līgumslēdzēja iestāde var ar rakstveidā noslēgtu vienošanos un par samaksu uzdot pildīt savā vārdā un uz sava rēķina pilnībā vai daļēji dažus savus uzdevumus, var būt vienīgi izsmeļoši uzskaitītas saskaņā ar valsts tiesībām dibinātas juridiskas personas, dalībvalsts pārkāpj pienākumus, kurus tai uzliek Direktīva 92/50 par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai], kā arī EKL 49. pants attiecībā uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, kuri neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā.

(sal. ar 64. un 71. punktu un rezolutīvo daļu)

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2005. gada 20. oktobrī (*)

Valsts pienākumu neizpilde – Publiskie iepirkumi – Direktīva 92/50/EEK – Publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūra – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pasūtītāja pārstāvja pilnvarojums – Personas, kam var uzticēt pasūtītāja pārstāvja uzdevumus – Saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu juridisku personu izsmeļošs uzskaitījums

Lieta C‑264/03

par prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši EKL 226. pantam,

ko 2003. gada 17. jūnijā cēla

Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv B. Stromskis [B. Stromsky] un K. Vīdners [K. Wiedner], kā arī F. Simoneti [F. Simonetti], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

prasītāja,

pret

Francijas Republiku, ko pārstāv Ž. de Bergess [G. de Bergues] un D. Petraušs [D. Petrausch], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja.

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs A. Ross [A. Rosas] (referents), tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet] un U. Lehmuss [U. Lõhmus],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretāre K. Štranca [K. Sztranc], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 7. oktobrī,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2004. gada 24. novembrī,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Ar savu prasību Eiropas Kopienu Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka saskaņā ar 4. pantu 1985. gada 12. jūlija loi nº 85‑704 relative à la maîtrise d’ouvrage publique et à ses rapports avec la maîtrise d’œuvre privée [Likumā Nr. 85‑704 par publisko būvprojektu vadību un tās saistību ar privāto būvprojektu vadību] (JORF, 13.07.1985., 7914. lpp.) ar grozījumiem, kas paredzēti 1996. gada 14. novembra loi nº 96‑987relative à la mise en œuvre du pacte de relance pour la ville [Likumā Nr. 96‑987 par pilsētas attīstības veicināšanas pakta īstenošanu] (JORF, 15.11.1996., 16656. lpp., turpmāk tekstā – “Likums Nr. 85‑704”), ļaujot pasūtītāja pārstāvja darbības veikt tikai izsmeļoši uzskaitītām juridiskām personām, kas dibinātas saskaņā ar Francijas tiesībām, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] (OV L 209, 1. lpp.) ar grozījumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvā 97/52/EK (OV L 328, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva 92/50”), un konkrēti šīs direktīvas 8. un 9. pants, kā arī EKL 49. pants.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2       Atbilstoši Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunktam “publiskie pakalpojumu līgumi” ir līgumi, kas peļņas nolūkos rakstveidā noslēgti starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi, izņemot līgumus, kuri uzskaitīti minētās normas i) līdz ix) apakšpunktā. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 1. panta b) apakšpunktu “līgumslēdzējas iestādes” ir “valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”. Atbilstoši minētās direktīvas 1. panta c) apakšpunktam “pakalpojumu sniedzēji” ir “fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību subjekti, kas piedāvā pakalpojumus”.

3       Direktīvas 92/50 3. panta 2. punkts nosaka, ka līgumslēdzējas iestādes nodrošina, lai pakalpojumu sniedzēji netiktu diskriminēti.

4       Atbilstoši minētās direktīvas 6. pantam tā “neattiecas uz valsts pakalpojumu līgumiem, ko kādam subjektam, kas pats ir līgumslēdzēja iestāde 1. panta b) apakšpunkta nozīmē, piešķir, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, kuras tam ir saskaņā ar kādu izsludinātu normatīvo vai administratīvo aktu, kas ir saderīgs ar Līgumu”.

5       Šīs pašas direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts paredz, ka tā attiecas uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez PVN “ir vismaz [EUR] 200 000”.

6       Saskaņā ar Direktīvas 92/50 8. pantu līgumus, kuru priekšmets ir I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III–VI sadaļas noteikumiem, proti, ar paziņojumu par līgumu un nodrošinot pienācīgu atklātību.

7       Šīs pašas direktīvas I A pielikuma 12. kategorijā ietverti “arhitektūras pakalpojumi; inženierijas pakalpojumi un kompleksi inženierijas pakalpojumi; pilsētplānošanas un ainavu arhitektūras pakalpojumi; radniecīgi zinātnisko un tehnisko konsultāciju pakalpojumi; tehniskās pārbaudes un analīzes”.

8       Kā noteikts Direktīvas 92/50 9. pantā, līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. un 16. pantu. 14. pants attiecas uz kopējiem noteikumiem tehniskajā jomā, un 16. pants – uz paziņojumu par piešķiršanas procedūras rezultātiem.

9       Direktīvas 92/50 I B pielikuma 21. un 27. kategorijā attiecīgi ir ietverti “juridiski pakalpojumi” un “citi pakalpojumi”.

10     Šīs pašas direktīvas 10. pants nosaka, ka “līgumus, kuru priekšmets ir I A un I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar III–VI sadaļas noteikumiem, ja I A pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtība ir lielāka par I B pielikumā uzskaitīto pakalpojumu vērtību. Ja tā nav, tos piešķir saskaņā ar 14. un 16. pantu”.

 Valsts tiesiskais regulējums

11     Saskaņā ar Likuma Nr. 85‑704 1. pantu šī likuma normas ir piemērojamas attiecībā uz visu ēku vai infrastruktūras būvniecību, kā arī uz ražošanas iekārtām, kas paredzētas to veikšanai, ja pasūtītājs ir:

“1)      valsts un valsts iestādes;

2)      pašvaldību iestādes, to publiskie nodibinājumi, publiskie nodibinājumi pilsētattīstības īstenošanai, kas izveidoti, piemērojot Code de l’urbanisme [Pilsētplānošanas kodeksa] L. 321‑1/ pantu, to grupējumi, kā arī jauktās apvienības, kas paredzētas Code des communes [Pašvaldību kodeksa] L. 166‑1. pantā;

3)      privātas organizācijas, kas minētas Code la sécurité sociale [Sociālā nodrošinājuma kodeksa] L. 64. pantā, kā arī to apvienības un federācijas;

4)      dzīvokļu ar mērenu īres maksu fonda privātas organizācijas, kas minētas Code de la construction et de l’habitation [Celtniecības un dzīvokļu kodeksa] L. 411‑2. pantā, kā arī sabiedrības ar valsts kapitāla daļu attiecībā uz īres dzīvokļiem, kas saņem valsts palīdzību un ko realizē šīs organizācijas un sabiedrības”.

12     Minētā likuma 2. pants nosaka, ka pasūtītājs ir:

“[..] pirmajā pantā minēta juridiska persona, kuras uzdevumā tiek veikta būvniecība. Kā galvenā par būvi atbildīgā persona tā šajā statusā pilda vispārējo interešu funkcijas, no kurām tā nevar atkāpties.

[..]

Pasūtītājs projektā nosaka darījuma mērķus un tās vajadzības, kas jāapmierina, kā arī sabiedriskos, pilsētplānošanas, arhitektūras, funkcionālos, tehniskos un ekonomiskos, ainaviskos un ar vides aizsardzību saistītos ierobežojumus un prasības attiecībā uz būvniecību un būves izmantošanu.

[..]”

13     Tā paša likuma 3. pants nosaka:

“[..] pasūtītājs, izpildot nosacījumus, kas paredzēti ar 5. pantā minēto vienošanos, var uzticēt pārstāvim savā vārdā un uz sava rēķina pilnībā vai daļēji veikt šādus pasūtītāja uzdevumus:

1)      Administratīvo un tehnisko noteikumu definēšana, atbilstoši kuriem būve tiks plānota un tiks veikti darbi.

2)      Būvuzrauga piedāvājumu izskatīšana, būvuzrauga līguma parakstīšana pēc tam, kad pasūtītājs apstiprinājis būvuzrauga izvēli, un būvuzrauga līguma administrēšana.

3)      Projekta pieteikumu un projekta saskaņošanas aprobācija.

4)      Uzņēmēja piedāvājumu izskatīšana, darbu izpildes līguma parakstīšana pēc tam, kad pasūtītājs apstiprinājis uzņēmēja izvēli, un darbu izpildes līguma administrēšana.

5)      Atlīdzības pārskatīšana par darbu uzraudzību un darbu izpildi.

6)      Būves pieņemšana un visu pienācīgo darbu izpilde saistībā ar turpmāk minēto uzdevumu veikšanu.

Pārstāvim pret pasūtītāju nav citu saistību, izņemot pienācīgu to uzdevumu izpildi, kurus pasūtītājs uzticējis pārstāvim personīgi.

Pārstāvis pārstāv pasūtītāju attiecībās ar trešām personām, veicot darbības, kas tam uzticētas, līdz brīdim, kad pasūtītājs ir atzinis, ka viņa uzdevums ir izpildīts atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti ar 5. pantā minēto vienošanos. Tas var pārstāvēt pasūtītāju tiesā.”

14     Atbilstoši Likuma Nr. 85‑704 4. pantam:

“Savas kompetences ietvaros iepriekšējā pantā paredzēto uzdevumu izpildi var uzticēt tikai:

a)      juridiskām personām, kas minētas šī likuma 1. panta 1. un 2. punktā, izņemot valsts sanitāros un sociālos uzņēmumus, kuri var būt tikai citu valsts sanitāro vai sociālo uzņēmumu pārstāvji;

b)      juridiskām personām, ja vismaz puse to pamatkapitāla tieši vai pastarpināti pieder 1. panta 1. un 2. punktā minētajām juridiskajām personām un ja to mērķis ir atbalstīt pasūtītāju, ar nosacījumu, ka tās nedarbojas kā būvuzraugs vai uzņēmējs trešo personu uzdevumā;

c)      dzīvokļu ar mērenu īres maksu fonda privātām organizācijām, kas minētas Code de la construction et de l’habitation L. 411‑2. pantā, taču vienīgi dzīvokļu ar mērenu īres maksu fonda citu organizāciju uzdevumā, kā arī attiecībā uz būvdarbiem, kas saistīti ar dzīvokļu fondu, kam tiek piešķirta valsts palīdzība;

d)      sabiedrībām ar valsts kapitāla daļu, ko regulē 1983. gada 7. jūlija loi nº  83‑597      relative aux sociétés d’économie mixte locales [Likums Nr. 83‑597 par sabiedrībām ar pašvaldību kapitāla daļu];

e)      publiskiem nodibinājumiem, kas izveidoti, piemērojot Code de l’urbanisme L. 321‑1. pantu, kā arī pilsētas zemes īpašumu apvienībām, kas atļautas vai izveidotas saskaņā ar Code de l’urbanisme L. 322‑1. un turpmākajiem pantiem;

f)      sabiedrībām, kas izveidotas saskaņā ar 1951. gada 24. maija loi nº 51‑592      relative aux comptes spéciaux du Trésor pour l’année 1951 [Likumu Nr. 51‑592 par īpašajiem Valsts kases pārskatiem 1951. gadam] ar grozījumiem, kas paredzēti 1962. gada 8. augusta loi nº 62‑933 complémentaire à la loi d’orientation agricole [Likumā Nr. 62‑933, kas papildina Likumu par lauksaimniecības virzību];

g)      ikvienai juridiskai vai fiziskai personai, kurai uzticēta saskaņotas attīstības vai apbūves zonas apsaimniekošana [..];

h)      sabiedrībām, kas slēdz Code      de la construction et de l’habitation L. 222‑1. pantā paredzēto līgumu, lai īstenotu pilsētas liela apmēra kompleksu un nolaistu dzīvojamo kvartālu pārstrukturēšanu [..].

Pildot uzdevumus, ko atbilstoši šim pantam tām uzticējis pasūtītājs, uz šīm iestādēm, nodibinājumiem un organizācijām attiecas šī likuma normas.

Pārstāvja parakstīto līgumu noslēgšanai piemērojamās normas ir normas, kas piemērojamas pasūtītājam, tomēr ņemot vērā iespējamo nepieciešamo pielāgošanu, ko veic ar dekrētu, lai ņemtu vērā pārstāvja iesaistīšanos.”

15     Likuma Nr. 85‑704 5. pants paredz:

“Attiecības starp pasūtītāju un 4. pantā minētajām juridiskajām personām regulē vienošanās, kura ir spēkā tikai tad, ja tajā noteikti:

a)      būve, kas ir vienošanās priekšmets; pārstāvim uzticētie pienākumi; nosacījumi, kuriem iestājoties pasūtītājs atzīst, ka pārstāvja uzdevumi ir izpildīti; pārstāvja samaksas nosacījumi; sankcijas, kas piemērojamas, ja pārstāvis nav pienācīgi izpildījis savus pienākumus; un nosacījumi, kuriem iestājoties, vienošanās var tikt izbeigta;

[..].”

 Pirmstiesas procedūra

16     Uzskatot, ka noteiktas Likuma Nr. 85‑704 normas, konkrētāk, normas, kas attiecas uz nosacījumiem, kuriem iestājoties, pasūtītājs var aicināt iesaistīties darbu vadītāju un uzticēt daļu savu pilnvaru pasūtītāja pārstāvim, nav saderīgas, no vienas puses, ar Direktīvas 92/50 normām un, no otras puses, ar EKL 49. panta normām, Komisija ar 2001. gada 25. jūlija brīdinājuma vēstuli lūdza Francijas Republiku sniegt paskaidrojumus.

17     Ar 2002. gada 8. marta vēstuli Francijas valsts iestādes apstrīdēja Komisijas izvirzītos iebildumus, izņemot tos, kuri attiecās uz darbu vadīšanu, ko regulē Likuma Nr. 85‑704 6. pants. Tās šajā sakarā atzina, ka darbu vadīšanas uzdevums ir pakalpojumu sniegšana Kopienas tiesību izpratnē, un norādīja, ka kopš tā laika to regulē jaunais Code des marchés publics français [Francijas Publisko iepirkumu kodekss].

18     Tā kā šāda atbilde Komisiju neapmierināja, tā 2002. gada 27. jūnijā Francijas Republikai nosūtīja argumentētu atzinumu, aicinot Francijas Republiku veikt vajadzīgos pasākumus, lai divu mēnešu laikā no atzinuma paziņošanas dienas nodrošinātu atbilstību argumentētajam atzinumam.

19     Ar 2002. gada 14. oktobra vēstuli Francijas Republika norādīja Komisijai, ka tā uztur spēkā savu viedokli, ko tā iztirzājusi 2002. gada 8. marta vēstulē.

20     Uzskatot, ka attiecībā uz pasūtītāja pārstāvja noteikšanu pārkāpums turpinās, Komisija nolēma celt šo prasību.

21     Kopš prasības par valsts pienākumu neizpildi iesniegšanas brīža Francijas valsts iestādes ir pieņēmušas 2004. gada 17. jūnija Rīkojumu Nr. 2004‑566, ar ko groza Likumu Nr. 85‑704 (JORF, 19.06.2004., 11020. lpp.), paredzot, ka turpmāk pasūtītāja pārstāvja pilnvaras var piešķirt ikvienai publisko vai privāto tiesību personai, tādējādi atceļot prasību, ka tai jābūt saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātai juridiskai personai, tomēr paredzot, ka ir jāizpilda zināmi noteikumi par nesavienojamību, lai novērstu interešu konfliktu. Francijas valdība norāda, ka šie grozījumi nav pieņemti izskatāmās prasības rezultātā un neko negroza attiecībā uz jautājumu no tiesību viedokļa, kuru tā aizstāv šīs prasības kontekstā.

 Par prasību

22              Lietas dalībnieku izvirzītie argumenti

23     Komisija uzskata, ka, saskaņā ar Likuma Nr. 85‑704 4. pantu ļaujot pasūtītāja pārstāvja uzdevumus pildīt tikai izsmeļoši uzskaitītu juridisko personu kategorijām, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīva 92/50 un konkrēti tās 8. un 9. pants, kā arī EKL 49. pants.

24     Komisija uzskata, ka pasūtītāja pārstāvja pilnvarojums ir publiskais pakalpojumu līgums Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunkta izpratnē. Uzdevumi, kas ir pilnvarojuma priekšmets, ir atrodami šīs direktīvas I A pielikuma 12. kategorijā, izņemot pārstāvību, tādējādi Likuma Nr. 85‑704 normas neievēro šīs direktīvas 8. pantu. Uz pilnvarojumu, kas balstās tikai vai galvenokārt uz pārstāvības uzdevumiem, attiektos Direktīvas 92/50 I B pielikums, tātad minētais likums ir pretrunā arī šīs pašas direktīvas 9. pantam.

25     Turklāt Komisija apgalvo, ka attiecībā uz pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgumiem, kuru vērtība ir mazāka par direktīvā noteikto minimālo summu, kā arī pilnvarojumiem, kas attiecas vienīgi vai galvenokārt uz tās I B pielikumā minētajiem pakalpojumiem, Likuma Nr. 85‑704 4. pants ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums EKL 49. panta nozīmē. Šādu ierobežojumu nevar attaisnot, ne pamatojot ar EKL 45. pantu, ne EKL 55. pantu, ciktāl attiecīgie uzdevumi pat netieši nav saistīti ar valsts varas izmantošanu, ne arī pamatojot ar EKL 46. un 55. pantu, jo sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumi izskatāmās lietas apstākļos nav piemērojami.

26     Francijas valdība uzskata, ka Likumā Nr. 85‑704 paredzētais pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums nav komerciāls līgums un neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā. Pārstāvis veic ar vispārējām interesēm saistītu uzdevumu, un to nevar uzskatīt par pakalpojuma sniedzēju. Tas pārstāv pasūtītāju, kas būtībā ir pārstāvības funkcija. Šajā kontekstā tam tiek uzticētas pilnvaras, ko papildina lēmumu pieņemšanas tiesības. Pārstāvības funkciju nevarētu nošķirt no visām darbībām, ko pārstāvis veic uz pilnvarotāja rēķina. Īstenojot savas pilnvaras, kas faktiski ir līgumslēdzējas iestādes pilnvaras, pārstāvis būtu pakļauts Kopienas direktīvām, kuras attiecas uz publiskajiem iepirkumiem.

27     Francijas valdība bez tam atsaucas uz 2001. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑399/98 Ordine degli Architetti u.c. (Recueil, I‑5409. lpp), kas attiecas uz Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvas 93/37/EEK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu piešķiršanas procedūras [publisko būvdarbu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras] (OV L 199, 54. lpp.), piemērošanu. No Tiesas argumentācijas šajā spriedumā, kas pēc analoģijas ir piemērojama izskatāmās lietas apstākļiem, izriet, ka uz līgumu, kas noslēgts peļņas nolūkā, ja tas ir saistīts ar pilnvarojumu, Kopienas Direktīvas par publiskajiem līgumiem varētu neattiekties. Pietiktu ar to, ka pašam pārstāvim ir saistoši no minētajām direktīvām izrietošie pienākumi. Turklāt saskaņā ar Likumu Nr. 85‑704 pārstāvja noslēgtie līgumi būtu pakļauti tādām pašām prasībām, kādām būtu jāatbilst pasūtītāja noslēgtajiem līgumiem.

28     Tā kā saskaņā ar Francijas valdības viedokli pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums pēc sava rakstura ir tāds, ka to nevar pielīdzināt pakalpojumu līgumam, tad Likuma Nr. 85‑704 4. pants nav pretrunā EKL 49. pantam.

 Tiesas vērtējums

 Ievada apsvērumi

29     Likuma Nr. 85‑704 3. pants paredz, ka pasūtītājs, izpildot šī paša likuma 5. panta nosacījumus, var uzticēt pārstāvim pasūtītāja vārdā un uz pasūtītāja rēķina veikt visus pasūtītāja uzdevumus vai dažus no tiem. Minētā likuma 4. pants nosaka, ka pasūtītāja pārstāvja uzdevumus var pildīt vienīgi izsmeļoši uzskaitītu personu kategorijas. Francijas valdība neapstrīd, ka šīm personām, kā apgalvoja Komisija, jābūt saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātām juridiskām personām.

30     Protams, kopš izskatāmās prasības celšanas brīža Francijas valsts iestādes ir izdarījušas grozījumus Likumā Nr. 85‑704, atļaujot turpmāk kā pasūtītāja pārstāvi pilnvarot publisko vai privāto tiesību juridiskās personas, tādējādi novēršot prasību, ka tai jābūt juridiskai personai atbilstoši Francijas tiesībām. Tomēr tas, vai pastāv pārkāpums, ir jāizvērtē atbilstoši situācijai, kāda pastāvēja dalībvalstī brīdī, kad iestājās argumentētajā atzinumā noteiktais termiņš (skat. it īpaši 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑63/02 Komisija/Apvienotā Karaliste, Recueil, I‑821. lpp., 11. punkts, un 2004. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑313/03 Komisija/Itālija, Krājumā nav publicēts, 9. punkts). Vēlākās izmaiņas Tiesa nevar ņemt vērā (skat. it īpaši 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑482/03 Komisija/Īrija, Krājumā nav publicēts, 11. punkts, un 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā C‑341/02 Komisija/Vācija, Krājums, I‑2733. lpp., 33. punkts).

31     Ņemot vērā šos apstākļus, ir svarīgi izvērtēt, vai Likuma Nr. 85‑704 4. pants ir saderīgs, no vienas puses, ar Direktīvas 92/50 normām un, no otras puses, ar EKL 49. pantā paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu.

32     Kas attiecas uz iespējamo Direktīvas 92/50 pārkāpumu, vispirms ir jāpārbauda, vai un ciktāl pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums, kā tas definēts Likumā Nr. 85‑704, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Šajā sakarā būtu jāatceras, ka minētā direktīva neattiecas uz līgumiem, kuru vērtība ir mazāka par direktīvā noteikto.

33     Kas attiecas uz iebildumu saistībā ar EKL 49. panta pārkāpumu, ir jāatzīmē, ka EK līguma tiesību normas par brīvu apriti ir piemērojamas publiskajiem iepirkumiem, kuri neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā. Faktiski, kaut arī noteikti līgumi ir izslēgti no Kopienas direktīvu par publiskajiem iepirkumiem piemērošanas jomas, tos slēdzošajām līgumslēdzējām iestādēm tomēr ir jāizpilda Līguma pamatnoteikumi un it īpaši princips, ka ir aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ (šajā sakarā skat. 2000. gada 7. decembra spriedumu lietā C‑324/98 Telaustria un Telefonadress, Recueil, I‑10745. lpp., 60. punkts, un 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑92/00 HI, Recueil, I‑5553. lpp., 47. punkts, kā arī 2001. gada 3. decembra rīkojumu lietā C‑59/00 Vestergaard, Recueil, I‑9505. lpp., 20. punkts).

34     Tā tas it īpaši ir attiecībā uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, kuru vērtība nesasniedz Direktīvā 92/50 noteikto minimālo vērtību. Fakts, ka Kopienas likumdevējs uzskatīja, ka direktīvās par publiskajiem iepirkumiem paredzētās īpašās un stingrās procedūras nav piemērotas gadījumos, kas skar publiskos iepirkumus ar nelielu vērtību, nenozīmē, ka tie ir izslēgti no Kopienas tiesību piemērošanas jomas (skat. rīkojumu iepriekš minētajā lietā Vestergaard, 19. punkts). Tāpat uz līgumiem, kas neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, tādiem kā koncesiju līgumi, turpina attiekties Līguma vispārējās normas (šajā sakarā skat. 2005. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑231/03 Coname, Krājums, I‑7287. lpp., 16. punkts).

35     Visbeidzot būtu jāatceras, ka, saskaņā ar EKL 45. panta pirmās daļas un EKL 55. panta noteikumiem, ciktāl tas attiecas uz ieinteresēto dalībvalsti, EKL 49. pantu nepiemēro tādām darbības jomām, kas attiecīgajā valstī kaut netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu. 

 Par iebildumu saistībā ar Direktīvas 92/50 pārkāpumu

36     Jēdziens “publiskie pakalpojumu līgumi” ir definēts Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunktā. Šī norma paredz, ka minētie līgumi ir peļņas nolūkos rakstveidā noslēgti līgumi starp pakalpojumu sniedzēju un līgumslēdzēju iestādi.

37     Lai konstatētu, vai pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums Likuma Nr. 85‑704 nozīmē ietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, ir jāizvērtē, vai ir izpildīti tās 1. panta a) apakšpunktā minētie kritēriji. Tā kā šī norma neietver norādi uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un piemērošanas apjomu, tad nav jāvērtē, kāda ir šo līgumu kvalifikācija Francijas tiesībās.

38     Šajā gadījumā šķiet, ka šie kritēriji ir izpildīti.

39     Pirmkārt, Likuma Nr. 85‑704 5. pants nosaka, ka attiecības starp pasūtītāju, no vienas puses, un pasūtītāja pārstāvi, no otras puses, regulē starp tiem rakstveidā noslēgta vienošanās. Turklāt no šīs pašas normas izriet, ka pasūtītāja pārstāvis saņem atlīdzību. Attiecīgi šo vienošanos var uzskatīt par peļņas nolūkos rakstveidā noslēgtu līgumu.

40     Turklāt, kas attiecas uz jēdzienu “līgumslēdzējas iestādes”, atbilstoši Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunktam kā tādas tiek definētas “valsts, reģionālas vai vietējas iestādes, publisko tiesību subjekti vai apvienības, ko izveidojusi viena vai vairākas šādas iestādes vai publisko tiesību subjekti”.

41     Likuma Nr. 85‑704 1. pants nosaka, ka personas, kas var pildīt pasūtītāja funkcijas, ir valsts un valsts iestādes, pašvaldības, pašvaldību uzņēmumi, valsts iestādes, kas nodarbojas ar pilsētplānošanu, to grupējumi, kā arī jauktās apvienības. Atbilstoši minētajam likumam pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgumus tāpat var slēgt Code de la sécurité sociale [Sociālās nodrošināšanas kodeksa] L.64. pantā minētie privātie veidojumi, to apvienības un federācijas, dzīvokļu ar mērenu īres maksu fonda privātas organizācijas un privātie uzņēmumi ar valsts kapitāla daļu valsts daļēji subsidētas dzīvojamās platības nodrošināšanai, kuru realizē šie veidojumi un sabiedrības.

42     Izskatāmajā gadījumā netiek apstrīdēts, ka šīs personas var būt līgumslēdzējas iestādes Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta izpratnē.

43     Visbeidzot, minētās direktīvas 1. panta c) apakšpunkts nosaka, ka “pakalpojumu sniedzēji” ir “fiziskas vai juridiskas personas, tostarp arī publisko tiesību subjekti, kas piedāvā pakalpojumus”. EKL 50. pants “pakalpojumus” kvalificē kā “pakalpojumus, ja tos parasti sniedz par atlīdzību, ciktāl uz tiem neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu brīvu apriti”. Līgumus, kuru priekšmets ir Direktīvas 92/50 I A pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar tās III–VI sadaļas noteikumiem, un līgumus, kuru priekšmets ir I B pielikumā uzskaitītie pakalpojumi, piešķir saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. un 16. pantu.

44     Personas, kam var uzticēt pasūtītāja pārstāvja uzdevumus, ir uzskaitītas Likuma Nr. 85‑704 4. pantā. Ir jāatzīmē, ka daļa šo personu pašas var būt līgumslēdzējas iestādes Direktīvas 92/50 1. panta b) apakšpunkta izpratnē. Lai gan minētās direktīvas 6. pants no tās piemērošanas jomas izslēdz publiskos pakalpojumu līgumus, kas piešķirti vienībai, kura pati ir līgumslēdzēja iestāde, pamatojoties uz ekskluzīvām tiesībām, ko tā bauda atbilstoši izziņotām likumdošanas vai administratīvām normām, šajā lietā šīs prasības tomēr nav izpildītas.

45     Personas, kam var uzticēt pasūtītāja pārstāvja uzdevumus, var uzskatīt par “pakalpojumu sniedzējiem”, ciktāl, piemērojot Likuma Nr. 85‑704 3. pantu, tām ar pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgumu uzticētie uzdevumi atbilst pakalpojumu sniegšanai Kopienas tiesību izpratnē.

46     Šajā sakarā nevar piekrist Francijas valdības attīstītajai argumentācijai ar nolūku konstatēt, ka pārstāvis nesniedz pakalpojumus.

47     No Likuma Nr. 85‑704 3. panta, kurā uzskaitīti uzdevumi, ko pasūtītājs var uzticēt pārstāvim, izriet, ka pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums nav tikai līgums, ar kuru pārstāvis uzņemas pārstāvēt pasūtītāju. Minētie uzdevumi ietver vairākus mērķus, kas, no vienas puses, atbilst administratīva un tehniska atbalsta sniegšanai un, no otras puses, pienākumiem, kuru mērķis ir pasūtītāja pārstāvēšana.

48     Vispirms, attiecībā uz to, vai pārstāvības funkcijas ir iespējams nošķirt no visām darbībām, ko pārstāvis veic pilnvarotāja uzdevumā, kā to apgalvo Francijas valdība, ir jāatzīmē, ka šos atšķirīgos mērķus noteikti ir iespējams nošķirt. Faktiski saskaņā ar Likuma Nr. 85‑704 3. pantu pasūtītājs var uzticēt pārstāvim veikt visus minētajā tiesību normā uzskaitītos uzdevumus vai dažus no tiem. Tāpat ir svarīgi atzīmēt, kā savu secinājumu 37. punktā pareizi norādījis ģenerāladvokāts, ka nekas neiestājas pret to, lai uz šiem mērķiem varētu attiekties atšķirīgi režīmi.

49     Turklāt attiecībā uz minēto uzdevumu raksturu būtu jāatzīmē, ka jautājums par to, vai pārstāvis veic ieguldījumu vispārēju interešu mērķa īstenošanā, nav izšķirošs, lai izlemtu, vai tas sniedz pakalpojumus. Faktiski publisko iepirkumu jomā līgumslēdzēja iestāde trešai personai nereti uztic ekonomiskas funkcijas, kuru mērķis ir īstenot vispārējo interešu vajadzības. Šo konstatāciju it īpaši nostiprina fakts, ka Direktīva 92/50 ar atsevišķiem izņēmumiem attiecas uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, ko līgumslēdzējas iestādes piešķir aizsardzības jomā.

50     Visbeidzot būtu jāizlemj, vai – kā to apgalvo Francijas valdība – ar pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgumu tiek nodota valsts varas daļa. Šī jautājuma izvērtēšana prezumē, ka apskatāmo uzdevumu izpilde ietver galvenā pasūtītāja tiešu līdzdalību valsts varas īstenošanā.

51     Šajā sakarā Francijas valdība nav atsaukusies uz tādu apstākļu pastāvēšanu, kuros līgumslēdzēja iestāde ir atbildīga par sabiedrisko pakalpojumu “iekšēju” pārvaldes struktūru Tiesas judikatūras izpratnē (šajā sakarā skat. 1999. gada 18. novembra spriedumu lietā C‑107/98 Teckal, Recueil, I‑8121. lpp., 50. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Coname, 26. punkts). Faktiski nekas neļauj pieņemt, ka pilnvarotājs pārstāvi var kontrolēt tādā pašā mērā, kā pilnvarotājs var kontrolēt savus dienestus, un ka galveno savas darbības daļu pārstāvis īsteno, sadarbojoties ar valsts iestādēm, kurām tā ir (šajā sakarā skat. 2005. gada 11. janvāra spriedumu lietā C‑26/03 Stadt Halle un RPL Lochau, Krājums, I‑1. lpp., 49. punkts).

52     Attiecībā uz administratīvo un tehnisko atbalstu, tādu kā to administratīvo un tehnisko nosacījumu definēšana, atbilstoši kuriem veicama projektēšana un būvdarbi, šķiet, ka tā ir pakalpojumu sniegšana Direktīvas 92/50 8. panta un I A pielikuma izpratnē un ka pārstāvis nepiedalās valsts varas īstenošanā.

53     Attiecībā uz pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgumiem, kuru priekšmets ietver pārstāvības funkciju, vispirms ir svarīgi atzīmēt – nepietiek ar apstākli, ka pakalpojums tiek sniegts saskaņā ar šādu līgumu, lai to izslēgtu no Direktīvas 92/50 piemērošanas jomas. Kā, minot piemēru, norādījusi Komisija, šo konstatāciju nostiprina fakts, ka starp līgumslēdzēju iestādi un tās advokātu noslēgtie pilnvarojuma līgumi atbilstoši iepriekš minētās direktīvas 9. pantam un tās I B pielikuma 21. punktam ietilpst iepriekš minētās direktīvas 14. un 16. panta piemērošanas jomā.

54     Saskaņā ar Likuma Nr. 85‑704 3. pantu pārstāvim var uzticēt dažādu mērķu īstenošanu, kas ietver pasūtītāja pārstāvības funkciju. Tā tas it īpaši ir attiecībā uz būvuzrauga līguma un darbu izpildes līguma parakstīšanu, kad pārstāvis pakalpojumu sniedzējiem un izvēlētajiem uzņēmējiem izmaksā atlīdzību.

55     Kā savu secinājumu 41. punktā pamatoti norādījis ģenerāladvokāts, kaut arī pārstāvim ir tiesības pasūtītāja vārdā parakstīt būvuzrauga un darbu izpildes līgumus, pārstāvim, veicot šīs darbības, nav pietiekoši lielas autonomijas, lai uzskatītu, ka tam ir nodota valsts varas daļa. Saskaņā ar Likuma Nr. 85‑704 2. pantu pasūtītājs, kas ir galvenais atbildīgais, šajā statusā veic vispārējo interešu funkcijas, no kurām tas nevar atteikties. Turklāt pārstāvis var rīkoties vienīgi pēc tam, kad ir saņēmis pasūtītāja piekrišanu. Kas attiecas uz atlīdzības izmaksāšanu pakalpojumu sniedzējiem un uzņēmējiem, finansējumu nodrošina pasūtītājs, tātad pārstāvim šajā jomā nav rīcības brīvības. Tas vienīgi veic līdzekļu izmaksāšanu, ko tam atlīdzina pasūtītājs.

56     Šajos apstākļos uz pasūtītāja pilnvarotā pārstāvja pilnvarojuma līgumu, kura priekšmets ietver pasūtītāja pārstāvības funkciju, attiecas Direktīvas 92/50 9. pants un I B pielikums.

57     Pamatojums, ko attiecībā uz Direktīvas 93/37 piemērošanu sniedza Tiesa iepriekš minētā sprieduma Processes degli Architetti u.c. 100. punktā, šo secinājumu neiespaido. Attiecībā uz minētās direktīvas ievērošanu, veicot darbus ar iekārtām, Tiesa tādos apstākļos kā tai izklāstītie atzina, ka pašvaldību iestādei pašai nav obligāti jāpiemēro tajā paredzētās publiskā iepirkuma piešķiršanas procedūras. Šīs direktīvas lietderīgā iedarbība tika nodrošināta arī tad, ja valsts likumdevējs bija atļāvis pašvaldības iestādei uzlikt būvniecības atļaujas īpašniekam pienākumu veikt darbus, par kuriem panākta vienošanās, piemērojot šīs procedūras.

58     Šis novērtējums tika veikts specifiska pilsētplānošanas tiesiskā regulējuma kontekstā, saskaņā ar kuru būvatļaujas piešķiršana nozīmēja, ka tās īpašniekam ir jāsedz sava projekta radītie infrastruktūras labiekārtošanas izdevumi. Tomēr tas varēja veikt arī infrastruktūras labiekārtošanas darbus, tostarp sedzot ar to izpildi saistītos izdevumus, par pilnu summu vai daļu no summas, kas tam bija jāmaksā. Uz šī pieņēmuma pamata Tiesa secināja, ka tas uzskatāms par publisko būvdarbu līgumu Direktīvas 93/37 izpratnē. Pašvaldībai nebija iespēju izvēlēties, kurš veiks infrastruktūras labiekārtošanas darbus, jo saskaņā ar likumu tas bija jādara apbūvējamo zemes gabalu īpašniekam un būvatļaujas īpašniekam, tāpēc varēja konstatēt, ka pašvaldības vietā piešķiršanas procedūras varēja piemērot atļaujas īpašnieks, proti, vienīgā persona, kura saskaņā ar likumu varēja veikt darbus kā alternatīvu samaksas veikšanai, atlīdzinot izdevumus, kas radušies pašvaldībai saistībā ar attiecīgo infrastruktūras labiekārtošanas darbu izpildi. Šī situācija ir nošķirama no situācijas, kuru regulē Likums Nr. 85‑704, paredzot pasūtītājam pārstāvja izvēles tiesības un nenosakot sākotnējos pienākumus, kuru ekvivalents būtu par šo pienākumu izpildi maksājamā atlīdzība.

59     Ņemot vērā iepriekš apskatītos apsvērumus, ir jākonstatē, ka pilnvarojuma līgums atbilstoši tā definīcijai Likumā Nr. 85‑704 ir publiskais pakalpojumu līgums Direktīvas 92/50 1. panta a) apakšpunkta izpratnē un ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

60     No tā izriet, ka ir jāizvērtē, vai Likuma Nr. 85‑704 4. pants, kas paredz, ka par pārstāvi var būt tikai saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu juridisko personu izsmeļoši uzskaitītas kategorijas, ir saderīgs ar Direktīvu 92/50.

61     Šajā sakarā ir svarīgi atgādināt, ka iepriekš minētās direktīvas mērķis ir uzlabot līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru pieejamību pakalpojumu sniedzējiem, lai novērstu praksi, kas ierobežo konkurenci kopumā un it īpaši personu ar citu dalībvalstu valsts piederību dalību līgumos. Šie principi ir vēlreiz atkārtoti šīs pašas direktīvas 3. panta 2. punktā, kas aizliedz pakalpojumu sniedzēju diskriminēšanu.

62     Ir pamats konstatēt, ka Likuma Nr. 85‑704 4. pants neatbilst vienlīdzīgas attieksmes principam pret dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, ciktāl šī tiesību norma nosaka, ka par pasūtītāja pārstāvi var būt vienīgi kāda no izsmeļoši uzskaitītām, saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātām juridiskām personām.

63     Turklāt pat bez nepieciešamības noteikt pakalpojumus, uz kuriem attiecas Direktīvas 92/50 I A pielikums, un tos, uz kuriem attiecas šīs pašas direktīvas I B pielikums, kā arī to, kādas sekas šajā kontekstā varētu būt direktīvas 10. panta piemērošanai, ir konstatēts, ka Likums Nr. 85‑704 neparedz nekādu konkurences procedūru, izvēloties pārstāvi.

64     Šajos apstākļos iebildums par Direktīvas 92/50 pārkāpumu ir pamatots.

 Par iebildumu attiecībā uz EKL 49. panta pārkāpumu

65     Attiecībā uz publiskajiem pakalpojumu līgumiem, kuri neietilpst Direktīvas 92/50 piemērošanas jomā, atliek izlemt, vai Likuma Nr. 85/704 4. pants atbilst pakalpojumu sniegšanas brīvības principam, ko paredz EKL 49. pants.

66     Vispirms būtu jāatzīmē – kā izriet no šī sprieduma 49.–55. punkta, pasūtītāja pārstāvja pilnvarojuma līgums, kā tas definēts Likumā Nr. 85‑704, neuztic pārstāvim ar valsts varas īstenošanu saistītus uzdevumus vai nu saistībā ar administratīva vai tehniska atbalsta sniegšanu vai tam uzticēto pārstāvību. Līdz ar to EKL 45. un EKL 55. pantā paredzētais izņēmums izskatāmajā lietā nav piemērojams.

67     EKL 49. pants Kopienā aizliedz pakalpojumu sniegšanas ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kuri veic uzņēmējdarbību [ir dibināti] kādā Eiropas Kopienas dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šī tiesību norma prasa novērst jebkuru ierobežojumu, pat ja tas vienādi attiecas uz attiecīgās valsts pakalpojumu sniedzējiem un citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja tas pēc sava rakstura ir vērsts uz citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzēja, kurā tas likumīgi piedāvā tādus pašus pakalpojumus, darbības ierobežošanu vai aizliegšanu (skat. it īpaši 2004. gada 13. jūlija spriedumus lietā C‑262/02 Komisija/Francija, Krājums, I‑6569. lpp., 22. punkts, un lietā C‑429/02 Bacardi France, Krājums, I‑6613. lpp., 31. punkts un tajā minētā judikatūra).

68     Konkrētāk, pakalpojumu sniegšanu savā teritorijā dalībvalsts nedrīkst pakļaut prasībai ievērot visus uzņēmuma dibināšanas nosacījumus, ja šādi tiktu apdraudēts to Līguma noteikumu iedarbīgums, kuru mērķis ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvību (skat. 1991. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑180/89 Komisija/Itālija, Recueil, I‑709. lpp., 15. punkts).

69     Izskatāmajā lietā ir jākonstatē, ka Likuma Nr. 85‑704 4. pants satur pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu EKL 49. panta izpratnē, jo tas paredz, ka pasūtītāja pārstāvja uzdevumus var pildīt vienīgi saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātu juridisku personu izsmeļoši uzskaitītas kategorijas.

70     EKL 46. pants, skatot to kopā ar EKL 55. pantu, pieļauj pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, ko attaisno sabiedriskās kārtības, valsts drošības un veselības aizsardzības apsvērumi. Lietas materiālu izvērtēšana tomēr neļāva secināt, ka šāds attaisnojums pastāv.

71     Šajos apstākļos iebildums par EKL 49. panta pārkāpumu ir pamatots.

72     Ņemot vērā visus iepriekš iztirzātos apsvērumus, ir jākonstatē: atbilstoši Likuma Nr. 85‑704 4. pantam paredzot, ka pasūtītāja pārstāvis var būt tikai viena no izsmeļoši uzskaitītām saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātām juridiskām personām, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Direktīva 92/50 un EKL 49. pants.

 Par tiesāšanās izdevumiem

73     Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

Atbilstoši 4. pantam 1985. gada 12. jūlija Likumā Nr. 85‑704 par publisko būvprojektu vadību un tās saistību ar privāto būvprojektu vadību ar grozījumiem, kas veikti ar 1996. gada 14. novembra Likumu Nr. 96‑987 par pilsētas attīstības veicināšanas pakta īstenošanu, paredzot, ka pasūtītāja pārstāvis var būt vienīgi kāda no izsmeļoši uzskaitītām saskaņā ar Francijas tiesībām dibinātām juridiskām personām, Francijas Republika nav izpildījusi pienākumus, ko tai uzliek Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/50/EEK par procedūru koordinēšanu valsts pakalpojumu līgumu piešķiršanai [publisko pakalpojumu līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanai] ar grozījumiem, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 13. oktobra Direktīvā 97/52/EK, un pienākumus, ko tai uzliek EKL 49. pants.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – franču.