Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62003CJ0132

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 26.maijā.
Ministero della Salute pret Coordinamento delle associazioni per la difesa dell'ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons) un Federconsumatori.
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu: Consiglio di Stato - Itālija.
Regula (EK) Nr. 1139/98 - 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts - Papildu marķēšanas prasības pārtikas produktiem - Obligāta atzīme par materiāla, kas iegūts no ģenētisko modificētiem organismiem (ĢMO), klātbūtni - Ģenētiski modificētas sojas pupas un kukurūza - Atbrīvojums no prasības nejauša piesārņojuma gadījumā, ja tas nepārsniedz noteiktu līmeni - Īpašas diētas pārtikas produkti - Zīdaiņi un mazi bērni - Atbrīvojuma piemērošana - Piesardzības princips.
Lieta C-132/03.

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2005:310

Lieta C‑132/03

Ministero della Salute

pret

Coordinamento delle associazioni per la difesa dell'ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons)

un

Federconsumatori

(Consiglio di Stato lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Regula (EK) Nr. 1139/98 – 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Papildu marķēšanas prasības pārtikas produktiem – Obligāta atzīme par no ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) iegūtu vielu klātbūtni – Ģenētiski modificētas sojas pupas un kukurūza – Atbrīvojums no prasības nejauša piesārņojuma gadījumā, ja tas nepārsniedz noteiktu līmeni – Īpašas diētas pārtikas produkti – Zīdaiņi un mazi bērni – Atbrīvojuma piemērošana – Piesardzības princips

Ģenerāladvokāta Filipa Ležē [Philippe Léger] secinājumi, sniegti 2005. gada 3. martā 

Tiesas spriedums (otrā palāta) 2005. gada 26. maijā 

Sprieduma kopsavilkums

Tiesību aktu tuvināšana — Pārtikas produktu marķēšana un noformēšana — No ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) ražoti pārtikas produkti — Regula Nr. 1139/98 — Obligāta atzīme par no ĢMO iegūtu vielu klātbūtni — Atbrīvojums — Mātes piena aizstājējs zīdaiņiem un maziem bērniem — Atbrīvojuma piemērošana — Piesardzības principa pārkāpums — Neesamība

(Padomes Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts)

2. panta 2. punkta b) apakšpunkts Regulā Nr. 1139/98 par obligātu atzīmi, marķējot noteiktus pārtikas produktus, kas ražoti no ģenētiski modificētu organismu daļiņām, kādas nav paredzētas Direktīvā 79/112, ko groza Regula Nr. 49/2000, ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no šīs pašas regulas 2. panta 1. un 3. punktā noteiktā pienākuma – uz pārtikas produktu etiķetēm norādīt nejaušu šo produktu piesārņojumu ar vielām, kas iegūtas no noteiktiem ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) un kas proporcionāli nepārsniedz 1 % no produkta – attiecas arī uz īpašas diētas pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem.

Šādu interpretāciju nevar apstrīdēt, atsaucoties uz piesardzības principu, kas prezumē, ka pastāv neskaidrība par to, vai un kādā apjomā pastāv risks cilvēku veselībai. ĢMO, kas minēti Regulā Nr. 1139/98, var laist tirgū tikai tad, ja tie atļauti pēc riska novērtējuma veikšanas nolūkā nodrošināt, ka, ņemot vērā novērtējuma secinājumus, tie neapdraud patērētāju. No tā izriet, ka piesardzības princips attiecīgā gadījumā ir daļa no šī lēmuma pieņemšanas procesa.

(sal. ar 55., 56., 61., 63., 64. punktu un rezolutīvo daļu)




TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2005. gada 26. maijā (*)

Regula (EK) Nr. 1139/98 – 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts – Papildu marķēšanas prasības pārtikas produktiem – Obligāta atzīme par no ģenētiski modificētiem organismiem (ĢMO) iegūtu vielu klātbūtni – Ģenētiski modificētas sojas pupas un kukurūza – Atbrīvojums no prasības nejauša piesārņojuma gadījumā, ja tas nepārsniedz noteiktu līmeni – Īpašas diētas pārtikas produkti – Zīdaiņi un mazi bērni – Atbrīvojuma piemērošana – Piesardzības princips

Lieta C‑132/03

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,

ko Consiglio di Stato (Itālija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2003. gada 28. janvārī un kas Tiesā reģistrēts 2003. gada 25. martā, tiesvedībā

Ministero della Salute

pret

Coordinamento delle associazioni per la difesa dell’ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons),

Federconsumatori,

piedaloties

Lega delle Cooperative,

Associazione Italiana Industrie Prodotti Alimentari (AIIPA),

Adusbef.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann] un R. Šintgens [R. Schintgen],

ģenerāladvokāts F. Ležē [P. Léger],

sekretāre Muhika Arsamendi [Múgica Arzamendi], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2004. gada 9. jūnijā,

ņemot vērā mutvārdu apsvērumus, ko sniedza:

–       Coordinamento delle associazioni per la difesa dell’ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons) vārdā – K. Rienci [C. Rienzi] un F. Ačerboni [F. Acerboni], avvocati,

–       Associazione Italiana Industrie Prodotti Alimentari (AIIPA) vārdā – Dž. Ferrari [G. Ferrari] un F. Kapelli [F. Capelli], avvocati,

–       Itālijas valdības vārdā – I. M. Bragulja [I. M. Braguglia], pārstāvis, kam palīdz M. Fjorilli [M. Fiorilli], avvocato dello Stato,

–       Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – I. Martinesa del Perala [I. Martínez del Peral] un A. Aresu [A. Aresu], pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2005. gada 3. martā,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1       Prejudiciālu nolēmumu lūdz par to, kā interpretēt 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu Padomes 1998. gada 26. maija Regulā (EK) Nr. 1139/98 par obligātu atzīmi, marķējot noteiktus pārtikas produktus, kas ražoti no ģenētiski modificētiem organismiem, kādas nav paredzētas Direktīvā 79/112/EEK (OV L 159, 4. lpp.), ko groza 2000. gada 10. janvāra Komisijas Regula (EK) Nr. 49/2000 (OV L 6, 13. lpp., turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1139/98”).

2       Šis lūgums izteikts saistībā ar tiesvedību starp Coordinamento delle associazioni per la difesa dell'ambiente e dei diritti degli utenti e dei consumatori (Codacons) (Asociāciju koordinācijas komisiju vides aizsardzībai, kā arī lietotāju un patērētāju tiesību aizsardzībai, turpmāk tekstā – “Codacons”) un Ministero della Salute (Veselības ministriju).

3       Šīs tiesvedības priekšmets ir prasība atcelt Veselības ministrijas 2001. gada 31. maija Dekrētu Nr. 371, kurā paredzēti noteikumi Komisijas 1999. gada 25. maija Direktīvas 99/50/EK, ar ko groza Direktīvu 91/321/EEK par mātes piena aizstājējiem zīdaiņiem un maziem bērniem (GURI Nr. 241, 2001. gada 16. oktobris, 4. lpp., turpmāk tekstā – “ Dekrēts Nr. 371/2001”), īstenošanai. Šis dekrēts paredz, ka, ja ģenētiski modificētu organismu (turpmāk tekstā – “ĢMO”) proporcija nepārsniedz 1 % no sastāvdaļām mātes piena aizstājējā zīdaiņiem un maziem bērniem, ko izraisījis nejaušs piesārņojums, par to nav jāizdara atzīme uz šo mākslīgā piena maisījumu etiķetēm.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Kopienu tiesiskais regulējums par tādu pārtikas produktu marķēšanu, kas ražoti no ĢMO

4       Regula Nr. 1139/98 precizē, kādām atzīmēm obligāti jābūt uz etiķetēm pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām, kas ražotas no noteiktiem ĢMO.

5       Regulas Nr. 1139/98 ceturtajā apsvērumā norādīts, ka atšķirības pasākumos, ko veikušas dažas dalībvalstis attiecībā uz to pārtikas produktu un pārtikas produktu sastāvdaļu marķēšanu, kas ir ražoti no šiem ĢMO, var traucēt brīvu šādu pārtikas produktu un pārtikas produktu sastāvdaļu apriti un tādējādi nelabvēlīgi iespaidot iekšējo tirgu, un ka Kopienā tādēļ ir jāpieņem vienādi attiecīgo produktu marķēšanas noteikumi.

6       Šīs regulas piektais un sestais apsvērums nosaka:

“(5)      tā kā Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 27. janvāra Regulas (EK) Nr. 258/97 par jaunajiem pārtikas produktiem un jaunajām pārtikas produktu sastāvdaļām (OV L 43, 1. lpp.) 8. pantā noteiktas īpašas papildu marķēšanas prasības, lai nodrošinātu galapatērētājam pienācīgu informāciju, un tā kā šādas īpašas papildu marķēšanas prasības neattiecas uz pārtikas produktiem vai pārtikas produktu sastāvdaļām, kuras Kopienā nozīmīgā daudzumā izmantoja cilvēku uzturā pirms Regulas (EK) Nr. 258/97 stāšanās spēkā un tādēļ tos neuzskata par jauniem produktiem;

(6)      tā kā, lai novērstu konkurences traucējumus, marķēšanas noteikumi galapatērētāja informēšanai, kas pamatojas uz tiem pašiem principiem, būtu jāpiemēro pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām, kurās ietilpst vai kuras ir iegūtas no ĢMO, kurus pārdeva [laida tirgū] pirms Regulas (EK) Nr. 258/97 stāšanās spēkā, ievērojot ar [Padomes 1990. gada 23. aprīļa] Direktīvu 90/220/EEK [par ģenētiski modificētu organismu apzinātu izlaišanu vidē (OV L 117, 15. lpp.)] doto piekrišanu, kā arī pēc tam pārdošanā nonākušajiem pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām.”

7       Saskaņā ar Regulas Nr. 1139/98 1. panta 1. punktu šo Regulu piemēro pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām, kas ražoti no šādiem ĢMO:

–      ģenētiski modificētām sojas pupām, uz kurām attiecas Komisijas 1996. gada 3. aprīļa Lēmums 96/281/EK par ģenētiski modificētu sojas pupu (Glycine max L.) ar palielinātu izturību pret glifosāta herbicīdu laišanu tirgū saskaņā ar Padomes Direktīvu 90/220 (OV L 107, 10. lpp.), un

–      ģenētiski modificētas kukurūzas, uz kuru attiecas Komisijas 1997. gada 23. janvāra Lēmums 97/98/EK par ģenētiski modificētas kukurūzas (Zea mays L.) ar paaugstinātu toleranci pret glufozinātamonija herbicīdu un ar kombinēto modifikāciju attiecībā uz insekticīdām īpašībām, kuras dod Bt endotoksīna gēns, laišanu tirgū, ievērojot Padomes Direktīvu 90/220 (OV L 31, 69. lpp.).

8       Saskaņā ar Regulas Nr. 1139/98 2. panta 3. punktu šīs marķēšanas prasības būtībā paredz attiecīgi papildus pievienot atzīmi “ražots no ģenētiski modificētas sojas” vai atzīmi “ražots no ģenētiski modificētas kukurūzas”.

9       Regula Nr. 1139/98 tomēr paredz vienu atbrīvojumu no noteikumiem par marķēšanu gadījumā, ja attiecīgo ĢMO klātbūtne ir nejauša, ar nosacījumu, ka šī klātbūtne nepārsniedz noteiktu de minimis slieksni vai pielaides robežu.

10     Atbilstoši šīs Regulas četrpadsmitajam apsvērumam, nevar izslēgt šādu nejaušu inficēšanos [piesārņojumu]. Regulas Nr. 49/2000 ceturtajā apsvērumā norādīts, ka nejaušs piesārņojums var notikt, piemēram, audzēšanas, ražas novākšanas, transportēšanas, uzglabāšanas vai pārstrādes laikā.

11     Tāpat Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā noteikts:

“Noteiktus īpašos pārtikas produktus nepakļauj īpašajām marķēšanas papildprasībām, ciktāl:

[..]

b)      materiāls, kas iegūts no 1. panta 1. punktā minētajiem [ĢMO], kopā ar jebkuru materiālu, kurš iegūts no citiem [ĢMO], kas laisti tirgū saskaņā ar Regulu Nr. 258/97, ir atrodams to pārtikas produktu sastāvdaļās vai pārtikas produktos, kas sastāv tikai no vienas sastāvdaļas, proporcijā, kas nepārsniedz 1 % no katras atsevišķas sastāvdaļas vai pārtikas produkta, kas sastāv tikai no vienas sastāvdaļas, ja šāda materiāla atrašanās ir tikai nejauša piesārņojuma rezultāts.

Lai konstatētu, ka šā materiāla klātbūtne ir nejauša, uzņēmējiem jāspēj pierādīt kompetentām iestādēm, ka tie ir veikuši atbilstīgus pasākumus, lai izvairītos no iepriekšējā daļā minētu [ĢMO] (vai no tiem iegūtu produktu) izmantošanas.”

12     Regulas Nr. 258/97 8. panta 1. punkts paredz:

“Neskarot citas Kopienas tiesību aktu prasības attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, pārtikas produktiem piemēro šādas īpašas papildu prasības, lai nodrošinātu, ka tiešais lietotājs ir informēts par:

a)      jebkuru raksturīgu iezīmi vai pārtikas produkta īpašībām, tādām kā:

– sastāvs,

– uzturvērtība vai uztura rezultāts,

– paredzētā pārtikas produkta izmantošana,

kas padara jauno pārtikas produktu vai pārtikas produktu sastāvdaļu atšķirīgu no pastāvošā pārtikas produkta vai pārtikas produktu sastāvdaļas.

Jauno pārtikas produktu vai pārtikas produktu sastāvdaļu uzskata par atšķirīgu šā panta nozīmē, ja zinātnisks novērtējums, kas pamatojas uz piemērotu analīzi, var parādīt, ka novērtētās raksturīgās iezīmes ir atšķirīgas, salīdzinot ar parasto pārtikas produktu vai pārtikas produktu sastāvdaļu, ņemot vērā šādu raksturīgo iezīmju dabisko izmaiņu pieņemtās robežas.

Šajā gadījumā marķējumā jānorāda izmainītās raksturīgās iezīmes vai pārtikas produktu īpašības kopā ar metodi, ar kuru raksturīgā iezīme vai pārtikas produkta īpašība iegūta;

b)      jaunā pārtikas produktā vai pārtikas produktu sastāvdaļā klātesošu materiālu, kas nav sastopams pastāvošā ekvivalentā pārtikas produktā un kas var atstāt sekas uz noteiktu iedzīvotāju daļu;

c)      jaunā pārtikas produktā vai pārtikas produktu sastāvdaļā klātesošu materiālu, kas nav sastopams pastāvošā ekvivalentā pārtikas produktā un kas rada ētiskas problēmas;

d)      ar ģenētiskās modifikācijas metodēm ģenētiski modificētu organismu klātbūtni, kuru nepilnīgs saraksts parādīts Direktīvas 90/220/EEK I A pielikuma 1. daļā.”

13     Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. septembra Regula (EK) Nr. 1829/2003 par ģenētiski modificētu pārtiku un barību ir atcēlusi Regulu Nr. 1139/98 un 8. panta 1. punktu d) apakšpunktu Regulā Nr. 258/97.

14     Šīs Regulas, kas ir piemērojama sākot ar 2004. gada 18. aprīli, 12.–14. pantā ir noteiktas īpašās marķēšanas prasības, kas piemērojamas pārtikas produktiem, kuri satur ĢMO vai kuri ir ražoti no ĢMO, kā arī vienu atbrīvojumu no šīm prasībām negaidīta vai nejauša piesārņojuma ar ĢMO gadījumā, ja tas nepārsniedz 0,9 % slieksni.

 Kopienu vispārējais tiesiskais regulējums par pārtikas produktu marķēšanu

15     Saskaņā ar Padomes 1978. gada 18. decembra Direktīvu 79/112/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz galapatērētājiem paredzētu pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV 1979, L 33, 1. lpp.):

“[T]ā kā šīs direktīvas mērķis ir ieviest vispārējus noteikumus Kopienā, kas būtu horizontāli piemērojami visiem pārtikas produktiem, ko laiž tirgū;

tā kā īpaša rakstura tiesību normas, kas vertikāli piemērojamas tikai noteiktiem pārtikas produktiem, ir ieviešamas tiesību aktos, kas attiecas uz šiem produktiem.”

16     Šīs Direktīvas sestajā apsvērumā noteikts:

“Tā kā jebkādam tiesiskajam regulējumam par pārtikas produktu marķēšanu pirmām kārtām jābalstās uz patērētāju informēšanas un aizsardzības nodrošināšanas prasību.”

17     Direktīvas 79/112 3. pants satur izsmeļošu pārtikas produktu marķēšanā obligāto atzīmju sarakstu.

18     Šīs pašas Direktīvas 4. panta 2. punkta pirmajā daļā noteikts:

“Kopienas tiesību normas, kas piemērojamas noteiktiem pārtikas produktiem un nevis pārtikas produktiem kopumā, var paredzēt, ka uz etiķetēm izvietojamas papildus atzīmes bez 3. pantā uzskaitītajām.”

19     Direktīvu 79/112 atcēla un aizstāja ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 20. marta Direktīvu 2000/13/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz pārtikas produktu marķēšanu, noformēšanu un reklāmu (OV L 109, 29. punkts), kas stājās spēkā 2000. gada 26. maijā.

 Kopienu tiesiskais regulējums īpašas diētas pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem

20     Padomes 1989. gada 3. maija Direktīvas 89/398/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem (OV L 186, 27. lpp.) otrais un trešais apsvērums nosaka, ka šī direktīva ir pirmais posms šķēršļu novēršanā, ko rada atšķirības starp dažu valstu tiesību aktiem attiecībā uz īpašas diētas pārtikas produktiem, un ka šajā posmā valstu tiesību aktu tuvināšana paredz izstrādāt vispārēju definīciju, noteikt pasākumus, kas nodrošinātu patērētāju aizsardzību pret viltojumiem attiecībā uz šo produktu īpatnībām, un pieņemt noteikumus par minēto produktu marķēšanu.

21     Ceturtais apsvērums Direktīvā 89/398 nosaka:

“[T]ā kā produkti, uz ko attiecas direktīva, ir pārtikas produkti, kā sastāvs un pagatavošana ir īpaši jāizstrādā, lai apmierinātu prasības pēc īpašas diētas personām, kurām tie galvenokārt paredzēti; tā kā tādēļ var būt jāparedz izņēmuma statuss vispārīgiem vai īpašiem noteikumiem, kas piemērojami pārtikas produktiem, lai sasniegtu īpašās uzturvērtības mērķi.”

22     Šīs direktīvas 1. panta 2. punktā noteikts:

“a)      Īpašas diētas pārtikas produkti ir pārtikas produkti, kas sakarā ar to īpašo sastāvu vai ražošanas procesu ir skaidri nošķirami no normāla patēriņa pārtikas produktiem, ir piemēroti tiem paredzētajiem uztura nolūkiem un kurus pārdod, norādot šādu piemērotību.

b)      Īpašajai diētai jāapmierina prasības pēc īpašas uzturvērtības:

[..]

vai

iii) veseliem zīdaiņiem vai maziem bērniem.”

23     Saskaņā ar Direktīvas 89/398 4. panta 1. punkta pirmo daļu īpašie noteikumi, kas piemērojami īpašas diētas pārtikas produktu grupām, kuras norādītas šīs direktīvas I pielikumā, jāietver īpašās direktīvās. Šīs grupas ietver saskaņā ar 1. punktu – “[m]ākslīgā piena maisījumus zīdaiņiem”, saskaņā ar 2. punktu – “[p]iena maisījumus un cita veida papildproduktus” un saskaņā ar 3. punktu – “[p]ārtiku maziem bērniem”.

24     Direktīvas 89/398 4. panta 1. punkta otrās daļas f) apakšpunktā noteikts, ka šīs īpašās direktīvas var jo īpaši regulēt noteikumus attiecībā uz to pārtikas produktu marķēšanu, noformējumu un reklamēšanu, kas ietilpst šīs direktīvas I pielikumā uzskaitītajās pārtikas produktu grupās.

25     Šīs pašas direktīvas 7. pantā noteikts:

“1.      [..] Direktīvu 79/112 [..], kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 89/395/EEK, piemēro 1. pantā minētiem produktiem saskaņā ar tālāk izklāstītajiem nosacījumiem.

[..]

3. Produktu, par kuriem nav pieņemta īpaša direktīva, saskaņā ar 4. pantu, marķējumā arī jāietver:

[..]

4. Pieņemot īpašu direktīvu attiecībā uz produktiem, tajā izklāsta arī īpašas prasības šo produktu marķējumam.”

26     Saskaņā ar Direktīvas 89/398 4. panta 1. punktu tika pieņemta jo īpaši Komisijas 1991. gada 14. maija Direktīva 91/321/EEK par mātes piena aizstājējiem zīdaiņiem un maziem bērniem (OV L 175, 35. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Komisijas 1999. gada 25. maija Direktīvu 1999/59/EK (OV L 139, 29. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 91/321”) un Komisijas 1996. gada 16. februāra Direktīvu 96/5/EK par apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku zīdaiņiem un maziem bērniem (OV L 49, 17. lpp.), ko groza Komisijas 1998. gada 2. jūnija Direktīva 98/36/EK (OV L 167, 23. lpp.) un Komisijas 1999. gada 6. maija Direktīva 1999/39/EK (OV L 124, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/5”).

27     Saskaņā ar Direktīvas 91/321 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu un Direktīvas 96/5 1. panta 4. punktu, “zīdaiņi” ir bērni līdz 12 mēnešu vecumam un “mazi bērni” ir bērni vecumā no viena līdz trim gadiem.

28     Direktīva 91/321 un Direktīva 96/5 paredz noteikumus par sastāvu un to, kā marķējami, attiecīgi, piena maisījumi zīdaiņiem un veseliem zīdaiņiem un apstrādāta graudaugu pārtika, un bērnu pārtika zīdaiņiem un maziem bērniem.

 Valsts tiesiskais regulējums

29     Republikas Prezidenta 1999. gada 7. aprīļa Dekrēta Nr. 128, ar ko tiek ieviestas Direktīva 96/5/EK un Direktīva 98/36/EK par apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku zīdaiņiem un maziem bērniem (GURI Nr. 109, 1999. gada 12. maijs, 5. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 128/1999”), 3. panta 2. punktā noteikts:

“[..] Attiecīgie pārtikas produkti [..] nedrīkst saturēt ne pesticīdu pārpalikumus apmērā, kas pārsniegtu 0,01 mg/kg, ne ģenētiski modificētas vielas.”

30     Veselības ministra 1994. gada 6. aprīļa Dekrēta Nr. 500, ar ko tiek ieviestas Komisijas 1991. gada 14. maija Direktīva 91/321/EEK par mātes piena aizstājējiem zīdaiņiem un maziem bērniem un Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/52/EEK par mākslīgā piena maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgā piena maisījumiem maziem bērniem, kas paredzēti eksportam uz trešajām valstīm (GURI Nr. 189, 1994. gada 13. augusts, 3. lpp., turpmāk tekstā – “Dekrēts Nr. 500/1994”), 4. panta 1. punkts paredz:

“pārtikas produkti zīdaiņiem ir jāražo no [Dekrēta Nr. 128/1999] pielikumos noteiktajiem olbaltumvielu avotiem un saskaņā ar tajos iekļautajiem noteikumiem, kā arī no citām pārtikas sastāvdaļām, kuru piemērotība īpašai izmantošanai zīdaiņu uzturā no dzimšanas ir konstatēta, balstoties uz vispāratzīto zinātnisko informāciju.”

31     Dekrēts Nr. 371/2001 pievienoja šādu teikumu 4. panta 1. punktam Dekrētā Nr. 500/1994:

“Nekādā gadījumā nav pieļaujama tādu produktu izmantošana, kas ir iegūti no [ĢMO], izņemot Regulā (EK) Nr. 49/2000 paredzēto atkāpi.”

 Pamata prāvas fakti un prejudiciālais jautājums

32     Ar 2002. gada 14. maija spriedumu Tribunale amministrativo regionale del Lazio (Lacijas Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) atcēla Dekrētu Nr. 371/2001, ciktāl tas paredzēja, ka, ja ĢMO saturs nepārsniedz 1 % no sastāvdaļām mākslīgā piena maisījumā zīdaiņiem un maziem bērniem, kas radies nejauša piesārņojuma rezultātā, tas nav jānorāda uz šādas pārtikas un maisījumu etiķetēm.

33     Jo īpaši šajā spriedumā tika norādīts, ka atbrīvojums no Dekrētā Nr. 371/2001 paredzētajām marķēšanas prasībām ir pretrunā Dekrēta Nr. 128/1999 3. panta 2. punktam un ka to neprasa Regula Nr. 49/2000, jo tā neattiecas uz pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem.

34     Kā uzskata šī tiesa, Direktīva 91/321 izveidoja īpašu režīmu jo īpaši attiecībā uz zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētas pārtikas marķēšanu. Šis režīms atkāpjas no vispārējā Kopienas režīma par pārtikas produktu marķēšanu, ko paredz Direktīva 79/112, jo tas paredz stingrākus ierobežojumus par vispārējo principu, saskaņā ar kuru patērētājam sniedzama pilnīga un pareiza informācija.

35     Šādu interpretāciju prasa ne vien sistēmiskā loģika, bet arī piesardzības principa konteksts, kas ir vispārējais Kopienu tiesību princips, kurš prasa labāko iespējamo informāciju.

36     Tomēr spriedums prasību noraidīja atlikušajā daļā. Tāpat tika nolemts, ka Dekrēts Nr. 371/2001 ir likumīgs, ciktāl tas atļauj mākslīgā piena maisījumam zīdaiņiem un maziem bērniem saturēt vielas, kas iegūtas no ĢMO, proporcijā, kas nepārsniedz 1 %.

37     2002. gada 25. jūnijā Ministero della Salute iesniedza apelāciju par šo spriedumu Consiglio di Stato (Valsts padome), prasot atcelt spriedumu daļā, kurā tas atcēla Dekrētu Nr. 371/2001.

38     Ministero della Salute, pamatojot savu apelāciju, īpaši norādīja, ka neviena no īpašajām direktīvam par pārtikas produktiem zīdaiņiem vai maziem bērniem nesatur normas, saskaņā ar kurām uz etiķetēm jānorāda, ka šie pārtikas produkti nejauši satur ĢMO vielas.

39     No tā izriet, ka ir piemērojamas vienīgi Regulā Nr. 1139/98 paredzētās tiesību normas, tā ka šīs tiesību normas, tostarp ar Regulu Nr. 49/2000 pieņemtās normas par pielaides robežu, attiecas uz visiem pārtikas produktiem un tātad arī uz pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem.

40     Associazione Italiana Industrie Prodotti Alimentari (AIIPA) (Itālijas Pārtikas ražotāju apvienība) ir iestājusies lietā apelācijā, lai atbalstītu Ministero della Salute.

41     Codacons, ko atbalsta Adusbef un Federconsumatori – personas, kas iestājušās lietā apelācijā –, prasa noraidīt apelāciju.

42     Šajos apstākļos, uzskatot, ka, lai pieņemtu lēmumu pamata prāvā, ir jāinterpretē Regula Nr. 1139/98, Consiglio di Stato nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Regulas [..] Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā iekļautais noteikums ir jāpiemēro arī zīdaiņiem un bērniem (līdz trīs gadu vecumam) paredzētiem pārtikas produktiem; proti, vai marķējumā ir jānorāda nejaušs šo produktu piesārņojums ar vielām, kuras ir iegūtas no ĢMO un kuras proporcionāli nepārsniedz 1 % no produkta?”

 Par prejudiciālo jautājumu

43     Uzdodot šo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts interpretējams tādējādi, ka šīs pašas regulas 2. panta 1. un 3. punktā paredzētais atbrīvojums no noteiktā pienākuma – uz pārtikas produktu etiķetēm norādīt nejaušu šo produktu piesārņojumu ar vielām, kas iegūtas no ĢMO un kas proporcionāli nepārsniedz 1 % no produkta – attiecas arī uz zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētiem īpašas diētas pārtikas produktiem.

44     Vispirms ir jāatgādina, ka principā tikai iesniedzējtiesa nosaka to jautājumu apjomu, ko tā uzskata par vajadzīgu iesniegt Tiesai.

45     Līdz ar to Tiesa nevar izvērtēt jautājumu par Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta likumību, uz ko pakārtoti atsaucās Codacons, proti – gadījumā, ja Tiesa izlemtu, ka arī šī tiesību norma attiecas uz zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētiem pārtikas produktiem, jo tas acīmredzami pārsniedz iesniedzējtiesas formulētā jautājuma apjomu.

46     Lai sniegtu atbildi uz uzdoto jautājumu, attiecīgās Regulas Nr. 1139/98 tiesību normas ir jāskata, ņemot vērā visu Kopienu tiesisko regulējumu par pārtikas produktu marķēšanu.

47     Regulas Nr. 1139/98 otrajā atsaucē uz tās preambulu ir minēts Direktīvas 79/112 4. panta 2. punkts, ar ko Kopienas tiesību normas, kas attiecas uz noteiktiem pārtikas produktiem, bet ne pārtikas produktiem kopumā, var paredzēt obligātas prasības papildus tām, kas paredzētas Direktīvas 3. pantā.

48     Regula Nr. 1139/98 tātad ietver tiesību normas par marķēšanu, kas saskaņā ar Direktīvas 79/112 ceturto apsvērumu ir “īpaša rakstura [un] kas vertikāli piemērojamas tikai noteiktiem pārtikas produktiem”.

49     Regula Nr. 1139/98 patiesībā ir piemērojama tikai noteiktiem pārtikas produktiem, proti, tādiem, kas pilnībā vai daļēji ražoti no noteiktām ģenētiski modificētas sojas pupām vai noteiktu veidu ģenētiski modificētas kukurūzas, kas norādīti minētās Regulas 1. panta 1. punktā.

50     Kas attiecas uz Kopienu tiesību regulējumu par īpašas diētas pārtikas produktiem, precīzāk, pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem, no Direktīvas 89/398 4. panta izriet, ka Komisijas pienākums ir pieņemt īpašas direktīvas, kas īpaši attiektos uz noteikumiem par konkrētu produktu, tostarp piena maisījumu zīdaiņiem un maziem bērniem un citu pārtikas produktu maziem bērniem un bērniem, marķēšanu, noformējumu un reklamēšanu.

51     Tā tika pieņemtas Direktīva 91/321 un Direktīva 96/5, kuras regulē sastāvu un marķēšanu mātes piena aizstājējiem zīdaiņiem un maziem bērniem, kas paredzēti veseliem zīdaiņiem, un apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku zīdaiņiem un maziem bērniem.

52     Tāpēc rodas jautājums, vai Regulas Nr. 1139/98 īpašās prasības par marķēšanu attiecas arī uz īpašas diētas pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem, uz ko atsaucas šī sprieduma 50. un 51. punktā minētais Kopienu tiesiskais regulējums.

53     No Direktīvas 89/398 7. panta 1. un 4. punkta, interpretējot tos saskaņā ar šīs direktīvas ceturto apsvērumu, izriet, ka tādas prasības marķēšanai, kādas paredzētas Regulā Nr. 1139/98, principā attiecas uz īpašas diētas pārtikas produktiem, kas ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, proti – tiem, kuri paredzēti īpašai diētai noteiktām personu kategorijām, ja vien nav jāpiemēro atkāpe no šīm prasībām, lai nodrošinātu īpašās diētas mērķu sasniegšanu (šajā sakarā skat. 1999. gada 16. decembra spriedumu lietā C‑101/98 UDL, Recueil, I‑8841. lpp., 15. un 18. punkts).

54     Direktīva 91/321 un Direktīva 96/5 nesatur īpašas prasības marķēšanai attiecībā uz tādu vielu klātbūtni, kas iegūtas no ĢMO, kuras attiecībā uz pārtikas produktiem zīdaiņiem vai maziem bērniem atkāptos no Regulas Nr. 1139/98 normām. Šobrīd šādas prasības tāpēc netiek uzskatītas par vajadzīgām, lai izpildītu zīdaiņu un mazu bērnu īpašās diētas mērķi.

55     Tādējādi, nepastāvot nevienai norādei uz pretējo, kas izrietētu no Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta vārdiskā formulējuma, konteksta vai mērķa, šī tiesību norma ir interpretējama tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no regulā paredzētajām īpašajām marķēšanas prasībām attiecas arī uz īpašas diētas pārtikas produktiem zīdaiņiem un maziem bērniem, kas norādītas Direktīvā 89/398.

56     Šādu interpretāciju nevar apstrīdēt, atsaucoties uz piesardzības principu.

57     Kā izriet no ceturtā un sestā apsvēruma, Regulai Nr. 1139/98 ir divi mērķi: pirmkārt, novērst šķēršļus brīvai tādu produktu apritei, kas satur ģenētiski modificētu soju un kukurūzu, un, otrkārt, informēt galapatērētāju (šajā sakarā skat. 2003. gada 12. jūnija spriedumu lietā C‑316/01 Glawischnig, Recueil, I‑5995. lpp., 30. un 31. punkts).

58     Regula Nr. 1139/98 ir iecerēta, lai sniegtu informāciju papildus tai informācijai, kas jau ir obligāti jānorāda uz noteiktu pārtikas produktu etiķetēm atbilstoši Direktīvai 79/112, kura netika pieņemta kā vides aizsardzības pasākums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Glawischnig, 33. punkts).

59     Turklāt Regulas Nr. 1139/98 piektajā un sestajā apsvērumā norādīts, ka šajā regulā paredzētās papildu marķēšanas prasības balstītas uz tiem pašiem principiem, kas ir Regulas Nr. 258/97 8. panta pamatā un kas ir paredzēti, lai pienācīgi informētu galapatērētāju.

60     No šiem apsvērumiem arī izriet, ka marķēšanas prasības attiecas uz pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām, kurās ietilpst vai kas ir iegūtas no ĢMO, kuri laisti tirgū pirms Regulas Nr. 258/97 stāšanās spēkā, pamatojoties uz atļauju, kas sniegta, piemērojot Direktīvu 90/220, kā arī uz pārtikas produktiem un pārtikas produktu sastāvdaļām, kuri nonākuši pārdošanā pēc tam.

61     Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru piesardzības princips prezumē, ka pastāv neskaidrība par to, vai un kādā apjomā pastāv risks cilvēku veselībai (šajā sakarā skat. 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑236/01 Monsanto Agricoltura Monsanto Agricoltura Italia u.c., Recueil, I‑8105. lpp., 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

62     Regulas Nr. 258/97 astotajā apsvērumā norādīts, ka papildu īpašās prasības marķēšanai, ko paredz šī regula, ir iecerētas, lai nodrošinātu, ka patērētājam ir pieejama vajadzīgā informācija par attiecīgajiem pārtikas produktiem. Turklāt tajā norādīts, ka šiem pārtikas produktiem ir jābūt nekaitīgiem cilvēku veselībai un ka to nodrošina Direktīvā 90/220 iekļautā atļaujas izdošanas procedūra un/vai šajā regulā formulētā vienotā novērtēšanas procedūra.

63     ĢMO, kas minēti Regulā Nr. 1139/98, var laist tirgū tikai tad, ja tie atļauti pēc riska novērtējuma veikšanas nolūkā nodrošināt, ka, ņemot vērā novērtējuma secinājumus, tie neapdraud patērētāju. Piesardzības princips attiecīgā gadījumā ir daļa no šī lēmuma pieņemšanas procesa (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Monsanto Agricoltura Italia u.c., 133. punkts).

64     Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1139/98 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no šīs pašas regulas 2. panta 1. un 3. punktā noteiktā pienākuma – uz pārtikas produktu etiķetēm norādīt nejaušu šo produktu piesārņojumu ar vielām, kas iegūtas no ĢMO un kas proporcionāli nepārsniedz 1 % no produkta – attiecas arī uz zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētiem īpašas diētas pārtikas produktiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

65     Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

2. panta 2. punkta b) apakšpunkts Padomes 1998. gada 26. maija Regulā (EK) Nr. 1139/98 par obligātu atzīmi, marķējot noteiktus pārtikas produktus, kas ražoti no ģenētiski modificētu organismu daļiņām, kādas nav paredzētas Direktīvā 79/112/EEK, ko groza 2000. gada 10. janvāra Komisijas Regula (EK) Nr. 49/2000, ir interpretējams tādējādi, ka tajā paredzētais atbrīvojums no šīs pašas regulas 2. panta 1. un 3. punktā noteiktā pienākuma – uz pārtikas produktu etiķetēm norādīt nejaušu šo produktu piesārņojumu ar vielām, kas iegūtas no ĢMO un kas proporcionāli nepārsniedz 1 % no produkta – attiecas arī uz zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētiem īpašas diētas pārtikas produktiem.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – itāļu.

Top