ĢENERĀLADVOKĀTA ANTONIO TICANO [ANTONIO TIZZANO] SECINĀJUMI,

sniegti 2005. gada 7. jūnijā (1)

Lieta C‑397/03 P

Archer Daniels Midland Company

Archer Daniels Midland Ingredients Ltd

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Lizīns – Naudas sodi – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Samērīgums – Atpakaļejoša spēka aizliegums – Princips non bis in idem

1.     Šī lieta ir par apelācijas sūdzību, ko sabiedrības Archer Daniels Midland Company (turpmāk tekstā – “ADM Company”) un Archer Daniels Midland Ingredients Ltd (turpmāk tekstā – “ADM Ingredients”) iesniedza par Pirmās instances tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā Archer Daniels Midland Company un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija (turpmāk tekstā – “apstrīdētais spriedums”) (2), ar kuru būtībā tika apstiprināts Komisijas 2000. gada 7. jūnija Lēmums 2001/418/EK par EKL 81. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas kārtību (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) (3).

I –    Atbilstošās tiesību normas

2.     Kā zināms, EK līguma 85. pantā (jaunajā redakcijā – EKL 81. pants) aizliegti “visi nolīgumi uzņēmumu starpā, uzņēmumu apvienību lēmumi un saskaņotas darbības, kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuru mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai traucēt konkurenci kopējā tirgū vai kuru iedarbībai ir šādas sekas”.

3.     Komisija var sodīt par šādām darbībām, uzliekot naudas sodus uzņēmumiem, kuri tādas ir veikuši.

4.     Padomes Regulas Nr. 17 (4) 15. panta 2. punktā noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām soda naudas [naudas sodus] 1000 līdz 1 000 000 norēķinu vienību vai lielākā apmērā, bet nepārsniedzot 10 % no katra pārkāpēja uzņēmuma iepriekšējā finanšu gada apgrozījuma, ja tie ar nodomu vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj Līguma 85. panta 1. punktu vai 86. pantu, vai

b)      [..].

Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā gan pārkāpuma smagumu, gan tā ilgumu.”

5.     Lai nodrošinātu šajā jomā pieņemto lēmumu pārredzamību un objektivitāti, Komisija 1998. gadā pieņēma Pamatnostādnes sodanaudas [naudas sodu] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes”) (5).

6.     Atbilstoši Pamatnostādnēs paredzētajai metodikai naudas soda apmēru aprēķina galvenokārt saskaņā ar vairākiem secīgiem posmiem.

7.     Vispirms Komisija nosaka naudas soda pamatapjomu, “ņemot vērā pārkāpuma smagumu un pārkāpuma ilgumu” (Pamatnostādņu 1. punkts). Attiecībā uz pirmo aspektu pārkāpumus iedala “sīkākos pārkāpumos [..], smagos pārkāpumos [..] un sevišķi smagos pārkāpumos” (6), ņemot vērā pārkāpumu raksturu, to faktisko ietekmi uz tirgu un attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apjomu. Attiecībā uz ilgumu pārkāpumus iedala īslaicīgos pārkāpumos (mazāk nekā viens gads), vidēja ilguma pārkāpumos (ilgums no viena līdz pieciem gadiem) un ilgtermiņa pārkāpumos (vairāk nekā pieci gadi).

8.     Kad noteikts naudas soda pamatapjoms, Komisija izvērtē, vai tas palielināms atbildību pastiprinošu apstākļu dēļ (7) vai arī samazināms atbildību mīkstinošu apstākļu dēļ (8).

9.     Pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunktā noteikts:

“Pats par sevi saprotams, ka galīgā summa, ko aprēķina saskaņā ar šo metodi (pamatapjoma procentuāls palielinājums vai samazinājums) nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma pasaulē, kā noteikts 15. panta 2. punktā Regulā Nr. 17.”

10.   Ievērojot 10 % ierobežojumu, šādi aprēķinātā summa var tikt vēlreiz grozīta, piemērojot Pamatnostādņu 5. punkta b) apakšpunktu, Komisijai “jāņem vērā konkrēti objektīvi nosacījumi, piemēram, īpašie saimnieciskie apstākļi, jebkāds mantisks vai finansiāls labums, ko guvuši likumpārkāpēji [..], īpašs attiecīgo uzņēmumu raksturojums un to reālā maksātspēja konkrētos sociālos apstākļos, un atbilstoši tam jākoriģē sodanaudu apjoms”.

II – Fakti un tiesvedība

 1.     Prāvas rašanās fakti

11.   Apstrīdētajā spriedumā pamata prāvas rašanās faktiskie apstākļi izklāstīti šādi:

“1.      Prasītājas Archer Daniels Midland Co. (turpmāk tekstā – “ADM Company”) un tās filiāle Eiropā Archer Daniels Midland Ingredients Ltd. (turpmāk tekstā – “ADM Ingredients”) darbojas graudaugu un eļļas augu sēklu pārstrādes nozarē. Tās ienāca lizīna tirgū 1991. gadā.

2.      Lizīns ir galvenā aminoskābe, ko izmanto dzīvnieku lopbarībā. Sintētiskais lizīns tiek izmantots kā piedeva barībai, kurā pietiekamā daudzumā nav dabisko lizīnu, piemēram, graudaugiem, lai tādējādi uztura jautājumu speciālisti varētu izstrādāt uz proteīnu bāzes veidotas uztura sistēmas, kas atbilst dzīvnieku barības vajadzībām. Ar barību, kam pievienots sintētiskais lizīns, var arī aizstāt barību, kurā ir pietiekams daudzums lizīna dabiskā veidā, piemēram, soju.

3.      1995. gadā Federālā Izmeklēšanas Biroja [Federal Bureau of Investigation] (FBI) vadītās slepenās izmeklēšanas noslēgumā Amerikas Savienotajās Valstīs tika veikta kratīšana vairāku lizīna tirgū aktīvi darbojošos uzņēmumu telpās. 1996. gada augustā un oktobrī ASV [varas] iestādes izvirzīja apsūdzību pret ADM Company, kā arī sabiedrībām – Kyowa Hakko Kogyo Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Kyowa”), Sewon Corp. Ltd, Cheil Jedang Corp. (turpmāk tekstā – “Cheil”) un Ajinomoto Co. Inc. par to, ka tās bija noslēgušas aizliegtu vienošanos, lai noteiktu lizīna cenas un sadalītu šīs preces pārdošanas apjomu laika posmā no 1992. gada jūnija līdz 1995. gada jūnijam. Atbilstoši ar Amerikas Tieslietu ministriju noslēgtajiem nolīgumiem lietu iztiesājošā tiesa minētajiem uzņēmumiem uzlika naudas sodus, proti, naudas sodu 10 miljonu Amerikas Savienoto Valstu dolāru (USD) apmērā – Kyowa Hakko Kogyo un Ajinomoto, naudas sodu 70 miljonu USD apmērā – ADM      Company un naudas sodu 1,25 miljonu USD apmērā – Cheil. Sewon Corp. uzliktā naudas soda apmērs, pēc tās teiktā, sasniedza summu USD 328 000 apmērā. Turklāt trīs ADM Company vadītājiem tika piespriesta brīvības atņemšana un naudas sods par viņu kā aizliegtās vienošanās dalībnieku lomu.

4.      1996. gada jūlijā Ajinomoto, pamatojoties uz Komisijas Paziņojumu 96/C 207/04 par naudas soda neuzlikšanu vai tā summas samazināšanu lietās par aizliegtajām vienošanām [..], izteica priekšlikumu Komisijai ar to sadarboties, lai konstatētu aizliegtas vienošanās esamību lizīna tirgū un tās ietekmi uz Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ).”

12.   No apstrīdētā sprieduma turklāt izriet, ka pēc Ajinomoto priekšlikuma Komisija uzsāka administratīvu izmeklēšanu, lai konstatētu iespējamos EK līguma 85. panta 1. punkta pārkāpumus. Noslēdzot izmeklēšanu, Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kurā:

–      konstatēja, ka vairāki uzņēmumi, tai skaitā ADM Company un ADM Ingredients, pārkāpuši Līguma 85. panta 1. punktu un EEZ līguma 53. panta 1. punktu, piedaloties “nolīgumā par cenām, pārdošanas apjomu un specifiskas individuālas informācijas apmaiņu attiecībā uz sintētiskā lizīna pārdošanas apjomu, aptverot visu EEZ” (1. pants) (9);

–      ADM Company un ADM Ingredients kā solidāri atbildīgiem uzņēmumiem uzlika naudas sodu EUR 47 300 000 apmērā (2. pants).

13.   Lēmuma pamatojumā Komisija norādīja, ka no 1992. gada 23. jūnija līdz 1995. gada 27. jūnijam ADM Company un ADM Ingredients līdz ar lizīna Āzijas ražotājuzņēmumiem piedalījās virknē nolīgumu, kas attiecās uz lizīna tirdzniecību visā pasaulē. Minēto nolīgumu mērķis būtībā bija: a) regulēt lizīna tirgu, nosakot cenas un sadalot pārdošanas apjomu, un b) koordinēt piedalošos uzņēmumu darbību tā, lai nodrošinātu to pieņemto lēmumu sekmīgu īstenošanu attiecībā uz cenām un pārdošanas apjomu (apstrīdētā lēmuma 50.–234. punkts).

14.   Attiecībā uz būtiskāko šajā lietā izvērtējamo jautājumu, proti, minētajiem uzņēmumiem noteikto naudas sodu aprēķiniem, Komisija nepārprotami ir atsaukusies uz Pamatnostādnēs minētajiem noteikumiem (lēmuma 255. punkts).

15.   Komisija tādējādi paredzēja naudas soda pamatapjomu noteikt atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma.

16.   Attiecībā uz pirmo aspektu Komisija minēto uzņēmumu pārkāpumu lizīna tirgū atzina par sevišķi smagu (apstrīdētā lēmuma 257.–302. punkts).

17.   It īpaši tā norādīja, ka, nosakot naudas sodu pamatapjomu atkarībā no pārkāpuma smaguma, jāņem vērā: i) attiecīgo uzņēmumu faktiskā spēja nodarīt būtisku kaitējumu lizīna tirgum EEZ un ii) nepieciešamība noteikt tādu naudas soda apmēru, kam būtu pietiekami preventīva ietekme.

18.   Šī iemesla dēļ Komisija uzņēmumus iedalīja divās grupās atkarībā no to lieluma. Salīdzinājumu veica, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu pasaulē un kopējo apgrozījumu lizīna pasaules tirgū pārkāpuma īstenošanas pēdējā gadā (10). Komisija uzskatīja, ka šis kritērijs bija vispiemērotākais, izvērtējot šo uzņēmumu faktiskos resursus un nozīmi tirgos, kurus bija skārušas prettiesiskās darbības.

19.   Tādējādi vienīgi atkarībā no izdarītā pārkāpuma smaguma Komisija ADM Company un ADM Ingredients uzlika naudas sodu 30 miljonu EUR apmērā.

20.   Attiecībā uz varbūtējā pārkāpuma ilgumu Komisija noteica, ka atbilstoši šim pēdējam minētajam aspektam pārkāpums kvalificējams kā vidēja ilguma pārkāpums. Tas nozīmēja naudas sodu, kas noteikti atkarībā no pārkāpuma smaguma, sākotnējās summas apmēra palielināšanu par 10 % gadā. No tā izrietēja, ka ADM Company un ADM Ingredients uzlikto naudas sodu apmērs bija jāpalielina par 30 %.

21.   Tādējādi ADM Company un ADM Ingredients uzliktā naudas soda pamatapjoms tika noteikts 39 miljonu EUR apmērā.

22.   Pēc tam, kad bija noteikts naudas soda pamatapjoms, Komisija pievērsās jautājumam, vai attiecībā uz katra uzņēmuma stāvokli tā varēja konstatēt atbildību pastiprinošus un/vai mīkstinošus apstākļus.

23.   Šajā sakarā tā secināja, ka ADM Company un ADM Ingredients bija vadošā loma, īstenojot aizliegto vienošanos attiecībā uz lizīnu, līdz ar to naudas soda pamatapjoms bija jāpalielina par 50 %.

24.   Otrkārt, Komisija nolēma, ka šādi noteiktā summa jāsamazina: i) par 10 %, jo ADM Company un ADM Ingredients pārtrauca prettiesiskās darbības, līdzko Komisija uzsāka pirmās pārbaudes un ii) papildus vēl par 10 %, jo abas sabiedrības, saņēmušas paziņojumu par iebildumiem, sadarbojās ar Komisiju.

25.   Šī iemesla dēļ ADM Company un ADM Ingredients uzliktā naudas soda galīgais apjoms tika noteikts EUR 47 300 000 apmērā.

 2.     Tiesvedība Pirmās instances tiesā un apstrīdētais spriedums

26.   Saskaņā ar Pirmās instances tiesas kancelejā 2000. gada 25. augustā iesniegto prasības pieteikumu ADM Company un ADM Ingredients lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu vai, pakārtoti, samazināt tiem Komisijas uzliktā naudas soda apmēru.

27.   Prasību atbalstam ADM Company un ADM Ingredients minēja virkni iebildumu pret apstrīdēto lēmumu, kuri, ciktāl tas man ir saistoši, attiecas uz: a) sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, b) vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, c) non bis in idem principa pārkāpumu, d) samērīguma principa pārkāpumu un e) Komisijas neprecīzi veikto pierādījumu vērtējumu.

28.   Pirmās instances tiesa uz šiem iebildumiem atbildēja šādi.

29.   Vispirms tā noraidīja prasības pamatu par iespējamo sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, ko lietas dalībnieki izvirzīja attiecībā uz to, ka Pamatnostādnes tika piemērotas darbībām, kādas uzņēmumi bija izdarījuši, pirms tās bija stājušās spēkā.

30.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atzina, ka šis princips, pirmkārt, ir vispārīgo principu, kuru ievērošana jānodrošina Kopienu tiesai, neatņemama sastāvdaļa un, otrkārt, tas nozīmē, ka “par konkurences tiesību normu pārkāpumu uzņēmumam uzliktie sodi atbilst tiem, kādi tika noteikti laikā, kad pārkāpums tika izdarīts” (11).

31.   Tomēr tā nolēma, ka Pamatnostādņu piemērošana naudas sodu aprēķināšanā šajā lietā nav analizējama kā atpakaļejošā spēka aizlieguma principa pārkāpums, jo šīs Pamatnostādnes neietilpst tādās sodu tiesību normās, kādas tās definētas Regulas Nr. 17 15. pantā.

32.   Saskaņā ar šo pantu, nosakot naudas soda apmēru par konkurences tiesību pārkāpumu, Komisijai jāņem vērā gan pārkāpuma smagums, gan arī tā ilgums. Tādējādi noteiktā summa nevienā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no katra uzņēmuma, kas piedalījās pārkāpuma īstenošanā, kopējā apgrozījuma iepriekšējā finanšu gadā.

33.   Saskaņā ar Pamatnostādnēm Komisijai soda pamatapjoms jānosaka atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma. Turklāt Pamatnostādnēs paredzēts, ka šādi aprēķinātā summa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 % no uzņēmumu kopējā apgrozījuma pasaulē. Pirmās instances tiesas skatījumā no tā izriet, ka “atbilstoši Pamatnostādnēs paredzētajai metodei naudas sodu apmēra aprēķini veicami pēc Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā minētajiem diviem kritērijiem, proti, pēc pārkāpuma smaguma un ilguma, ievērojot katra uzņēmuma apgrozījuma daļas veidā noteikto apmēra ierobežojumu, kas paredzēts tajā pašā tiesību normā” (12).

34.   Tāpat Pirmās instances tiesa noraidīja pamatus par šķietamo vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

35.   Šajā sakarā tā atzīmēja, ka “konkurences tiesību normu pārkāpumu apkarošanas jomā ar minētā principa ievērošanu, bez šaubām, tiek prasīts, lai uzņēmumiem, kas vienā laikposmā izdarījuši vienāda veida pārkāpumus, piemērotu vienādas tiesiskās sankcijas, neatkarīgi no dienas, kad pieņemts pret tiem vērsts lēmums. Šajā ziņā šis princips ir cieši saistīts ar sodu atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, atbilstoši kuram par konkurences tiesību pārkāpumu uzņēmumam uzliktajam sodam jāatbilst tādam sodam, kāds bija paredzēts laikā, kad pārkāpums tika izdarīts. Tomēr šajā gadījumā prasītājas nevar noderīgi atsaukties uz šī principa pārkāpumu tikai tādēļ, ka Komisija ir piemērojusi Pamatnostādnes naudas soda apjoma aprēķināšanai [..]. Kā jau tas ir ticis uzsvērts iepriekš, izmaiņas, kuras Pamatnostādņu pieņemšana varēja radīt Komisijas pastāvošajā administratīvajā praksē, nav grozījušas juridiskās normas, kas paredz, ka par Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumiem var tikt uzlikts naudas sods [..]. No tā izriet, ka tas, ka ir piemērota Pamatnostādnēs minētā naudas soda apmēra aprēķināšanas metode, aprēķinot ADM naudas soda summu, nav diskriminējoša attieksme salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri ir izdarījuši Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumus tajā pašā laikposmā, bet kuri tādu iemeslu kā pārkāpuma atklāšanas diena vai sakarā ar uz tiem attiecošos administratīvā procesa norisi ir tikuši sodīti pirms Pamatnostādņu stāšanās spēkā. Abos gadījumos naudas sodi, kas tika piemēroti šiem uzņēmumiem pārkāpuma izdarīšanas laikā, palika Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētajās robežās” (13).

36.   ADM Company un ADM Ingredients skatījumā Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, jo tā bija ņēmusi vērā aprēķinos to kopējo apgrozījumu, nevis to, kas attiecās uz lizīna pārdošanu EEZ. Tādā veidā abi uzņēmumi tika diskriminēti gan salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, attiecībā uz kuriem Komisija bija pieņēmusi lēmumus pirms vai pēc Pamatnostādņu publicēšanas, gan salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri bija apstrīdētā lēmuma adresāti.

37.   It īpaši ADM Company un ADM Ingredients nepamatoti tika salīdzināti ar Ajinomoto, lai gan viņu tirgus daļa lizīna tirgū EEZ bija 20 % un līdz ar to daudzkārt mazāka par 48 %, kāda tā šajā pašā tirgū bija Ajinomoto.

38.   Pirmās instances tiesa noraidīja arī šo iebildumu.

39.   Attiecībā uz varbūtējo diskrimināciju salīdzinājumā ar uzņēmumiem, uz kuriem attiecās Komisijas lēmumi, kas pieņemti pirms vai pēc Pamatnostādņu publicēšanas, Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka Komisija “ņem vērā, ka Kopienu konkurences tiesību normu pārkāpumi vēl aizvien ir diezgan izplatīti un tādēļ tai ir ļauts palielināt naudas sodu līmeni, lai pastiprinātu to preventīvo ietekmi” (14).

40.   It īpaši Pirmās instances tiesa norādīja, ka, lai arī dažos nesen pieņemtos lēmumos, kuros tā ir piemērojusi Pamatnostādnes, Komisija ņēmusi vērā uzņēmumu apgrozījumu tirgū, kurā izdarīts pārkāpums, šajā gadījumā “nekādi nevar tieši salīdzināt apstrīdēto lēmumu un citus lēmumus, kuros arī ir piemērotas Pamatnostādnes. Kā jau tas ir ticis uzsvērts iepriekš, Pamatnostādnēs nav skaidri paredzēts, ka naudas sodi jāaprēķina atkarībā no īpašiem apgrozījumiem, bet gan ka ir jāņem vērā noteikti kritēriji (uzņēmumu faktiskā ekonomiskā spēja radīt zaudējumus, uzņēmumu lielums, katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma konkrētais apmērs, tā prettiesiskās rīcības faktiskā ietekme uz konkurenci utt.), attiecībā uz kuriem var tikt ņemts vērā apgrozījums. Tādējādi Komisijai katrā konkrētajā gadījumā, Pirmās instances tiesai īstenojot savu kontroli, ir jānosaka, vai ir jāatsaucas uz vienu un/vai otru atbilstīgā apgrozījuma apmēru vai uz citiem faktoriem – tādiem kā uzņēmumu tirgus daļas. Tādējādi tas, ka Komisija nav ņēmusi vērā uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū, pats par sevi nav diskriminācija salīdzinājumā ar uzņēmumiem, uz kuriem attiecas citi lēmumi” (15).

41.   Pirmās instances tiesas skatījumā Komisija nekādi nav diskriminējusi ADM un Ajinomoto. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka, lai arī tas tā ir, ka ADM 1995. gada apgrozījums attiecīgajā tirgū bija mazāks nekā Ajinomoto šī paša gada laikā, “ADM lielā mērā [..] ir daudz nozīmīgāka nekā trīs ‘mazo’ ražotāju grupa, ar kuriem tā nav salīdzināma; Sewon, Kyowa un Cheil lizīna apgrozījums EEZ 1995. gadā sasniedza attiecīgi 15 miljonus EUR, 16 miljonus EUR un 17 miljonus EUR [..]. Turklāt no ADM kopējā apgrozījuma – kritērijs uzņēmuma lieluma un ekonomiskās ietekmes noteikšanai – ir skaidri redzams, ka ADM ir divkārt nozīmīgāka nekā Ajinomoto, kas vienlaikus var kompensēt to, ka ADM ir mazāka ietekme EEZ lizīna tirgū nekā Ajinomoto, un tas izskaidro naudas soda pamatapjoma noteikšanu pietiekami preventīvā līmenī. Pie šādiem apstākļiem Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka ADM un Ajinomoto jānosaka vienādi naudas sodu pamatapjomi” (16).

42.   Turklāt Pirmās instances tiesa neatzina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā būtu pārkāpusi non bis in idem principu.

43.   Pēc ADM Company un ADM Ingredients domām, faktiski Komisija apstrīdētajā lēmumā nav darījusi neko citu, kā vien uzlikusi tām naudas sodu par to, ka tās bija aizliegtās vienošanās dalībnieces, par ko jau ASV un Kanādas iestādes bija noteikušas sodu.

44.   Uz šo iebildumu Pirmās instances tiesa atbildēja, ka “pietiek atgādināt, ka Kopienu tiesa ir atzinusi par pieļaujamu, ka par to pašu pārkāpumu pret uzņēmumu norit divas paralēlas tiesvedības un līdz ar to ir iespējams divkāršs sods, vienu uzliek attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde, otru – Kopienu iestāde. Šādu sodu saskaitīšanu pamato tas, ka katrai tiesvedībai ir atšķirīgi mērķi. [..] Pie šādiem apstākļiem non bis in idem princips a fortiori nav piemērojams šajā lietā, jo, pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, ASV un Kanādas iestāžu ierosinātajiem procesiem un to ietvaros uzliktajiem sodiem acīmredzami nav vieni un tie paši mērķi. Ja pirmajā gadījumā runa ir par nedeformētas konkurences saglabāšanu Eiropas Savienības vai EEZ teritorijā, tad otrajā gadījumā šī aizsardzība attiecas uz ASV un Kanādas tirgu. Šādu secinājumu nostiprina Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 7. protokola 4. pantā noteiktais un Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē piemērotais princips par tiesībām netikt divreiz sodītam. No minētā panta redakcijas izriet, ka šī principa mērķis ir vienīgi aizliegt valsts tiesai tiesāt vai sodīt par kādu pārkāpumu, par kura izdarīšanu attiecīgā persona šajā valstī jau ir tikusi attaisnota vai notiesāta. Savukārt non bis in idem princips neaizliedz personu tiesāt vai sodīt par vienu un to pašu faktu vairāk nekā vienu reizi divās vai vairākās valstīs” (17).

45.   Tāpat Pirmās instances tiesa atzīmēja, ka “pašlaik nepastāv tāds starptautisko publisko tiesību princips, kas dažādu valstu varas vai tiesībsargājošajām iestādēm aizliedz kādu personu tiesāt un sodīt sakarā ar tiem pašiem faktiem. Šodien šāds aizliegums varētu izrietēt vienīgi no ļoti ciešas starptautiskās sadarbības, kas novestu pie tāda veida vienotu noteikumu kā 1985. gada 14. jūnija Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (OV 2000, L 239, 19. lpp.), parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā (Luksemburgā), pieņemšanas. Šajā ziņā prasītājas nav atsaukušās uz kādu līgumu, kas būtu saistošs Kopienai un tādām trešām valstīm kā Amerikas Savienotās Valstis vai Kanāda un kurā būtu paredzēts šāds aizliegums” (18).

46.   Turklāt ADM Company un ADM Ingredients norādīja, ka, atsakoties atņemt no apstrīdētajā lēmumā paredzētā naudas soda apjoma naudas sodu summu, kas uzņēmumiem jau bija uzlikta ASV un Kanādā, Komisija ir novirzījusies no principa, ko Eiropas Kopienu Tiesa ir noteikusi spriedumā lietā Boehringer/Komisija (19), saskaņā ar kuru atbilstoši vispārīgā taisnīguma prasībām Komisijai ir jāņem vērā par tiem pašiem faktiem trešās valsts iestāžu uzliktie sodi.

47.   Šajā sakarā Pirmās instances tiesa neatzina, ka Tiesa ir izskatījusi jautājumu par to, vai Komisijai jāpiemēro sods, ko noteikušas trešās valsts iestādes gadījumā, ja tās un minēto iestāžu pret uzņēmumu izvirzītie fakti ir identiski. Gluži pretēji, tā norādīja, ka iepriekš minētajā spriedumā Tiesa vienkārši ir uzskatījusi “par priekšnosacījumu iepriekš minētajai izmeklēšanai Komisijas un trešās valsts iestāžu apsūdzību pamatā esošo faktu identiskumu” (20).

48.   Turklāt Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka, “ņemot vērā īpašo situāciju, kas radusies, pirmkārt, no dalībvalstu nacionālo tirgu un kopējā tirgus ciešās savstarpējās saistības un, otrkārt, no īpašās kompetenču sadales sistēmas starp Kopienu un dalībvalstīm aizliegto vienošanos jomā vienā teritorijā, t.i., kopējā tirgū, Tiesa, tā kā tā ir atzinusi divu procesu ierosināšanas iespējamību, ņemt vērā no tā izrietošo varbūtējo divkāršo sodu, ir uzskatījusi par svarīgu ņemt vērā pirmo represīvo lēmumu atbilstoši taisnīguma prasībām [..]. Tomēr šis acīmredzami nav tāds gadījums. Tā rezultātā, nepastāvot tieši izteiktai rakstiskai normai, kas paredzētu Komisijai pienākumu, nosakot naudas soda apmēru, ņemot vērā šim pašam uzņēmumam par šo pašu faktu jau noteiktos sodus, ko paredzējušas trešās valstis, piemēram, Savienoto Valstu pārvaldes vai tiesu iestādes, prasītājas nevar pamatoti Komisijai pārmest, ka tā izskatāmajā lietā nav ņēmusi vērā šo apgalvoto [varbūtējo] pienākumu” (21).

49.   Turpinot, Pirmās instances tiesa teica, ka jebkurā gadījumā, “pat ja a contrario no sprieduma [lietā Boehringer/Komisija] varētu secināt, ka gadījumā, ja fakti, ar kuriem Komisijas un trešās valsts iestādes vēršas pret attiecīgo uzņēmumu, ir identiski, Komisijai ir jāpiemēro trešās valsts iestāžu noteiktais sods, pierādījums par šādu faktu identiskumu, kas ir jāiesniedz prasītājiem, šajā lietā nav ticis sniegts. Attiecībā uz ADM Company ASV piespriesto sodu, no United States District Court [Amerikas Savienoto Valstu apgabaltiesa] 1996. gada 15. oktobra sprieduma, kas taisīts pēc tam, kad tika noslēgta vienošanās ar ASV Tieslietu ministriju, izriet, ka šim uzņēmumam tika piespriests, pirmkārt, naudas sods 70 miljonu USD apmērā par to, ka tas bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks lizīna tirgū, un, otrkārt, naudas sods 30 miljonu USD apmērā par to, ka tas bijis aizliegtas vienošanās dalībnieks citronskābes tirgū. No prasītāju iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka arī ADM Company tika piespriests naudas sods Kanādā 16 miljonu Kanādas dolāru apmērā par to, ka tā bijusi divu aizliegtu vienošanos, kas attiecās uz lizīnu un citronskābi, dalībniece. Tādējādi var teikt, ka Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā piespriestie sodi attiecās uz plašāku aizliegto nolīgumu un saskaņoto darbību loku. It īpaši jāatzīmē, ka, novērtējot naudas soda apmēru, Amerikas Savienoto Valstu tiesa ņēmusi vērā veikto komercdarījumu ‘gan lizīna, gan citronskābes tirgū’ kopējo apjomu” (22).

50.   Visbeidzot, Pirmās instances tiesa precizēja, ka, “pat ja pieņemtu, ka spriedumu par aizliegtu vienošanos lizīna tirgū iespējams nošķirt no sprieduma par aizliegtu vienošanos citronskābes tirgū, jāuzsver, ka, lai gan ASV pasludinātajā spriedumā ir atsauce uz faktu, ka attiecībā uz lizīna tirgu aizliegtās vienošanās mērķis bijis ierobežot ražošanu un paaugstināt lizīna cenu ‘ASV un citur’, nav pierādīts, ka ASV piespriestais sods attiektos uz vienošanās piemērošanu vai sekām ārpus šīs valsts [..], īpaši EEZ [..]. Šāda argumentācija piemērojama arī attiecībā uz Kanādā piespriesto sodu. [..] Šādos apstākļos prasītāju iebildums par to, ka Komisija nav ievērojusi varbūtēju pienākumu ņemt vērā trešo valstu iepriekš piespriestos sodus, ir noraidāms [..]” (23).

51.   Attiecībā uz varbūtējo samērīguma principa pārkāpumu Pirmās instances tiesa vispirms norādīja, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pareizi piemērojusi Pamatnostādnes, jo, nosakot pārkāpuma smagumu, nav ņēmusi vērā abu uzņēmumu apgrozījumu lizīna tirgū EEZ un tādējādi “nav ievērojusi Pamatnostādņu 1.A punkta ceturto un sesto daļu” (24).

52.   Neraugoties uz to, Pirmās instances tiesa noliedza, ka tas, ka nav ņemts vērā apgrozījums attiecīgajā tirgū, ir uzskatāms par samērīguma principa pārkāpumu. ADM Company un ADM Ingredients norādīja, ka naudas soda apmērs bija nesamērīgs, jo atbilda 115 % no šo uzņēmumu apgrozījuma lizīna tirgū EEZ pārkāpuma īstenošanas pēdējā gadā, bet Pirmās instances tiesa atbildēja, ka, “kamēr galīgais naudas soda apmērs nepārsniedz 10 % no ADM kopējā apgrozījuma pasaulē pārkāpuma īstenošanas pēdējā gadā, to nevar uzskatīt par nesamērīgu tikai tādēļ, ka tas pārsniedz apgrozījumu attiecīgajā tirgū” (25).

53.   Pirmās instances tiesa turklāt noraidīja ADM Company un ADM Ingredients argumentāciju, ka samērīguma principa pārkāpumu veidoja tas, ka tās preces apgrozījums, uz ko attiecās pārkāpums, salīdzinājumā ar uzņēmumu kopējo tirdzniecības apjomu bija neliels. Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka, “salīdzinot prasītāju dažādos apgrozījumus 1995. gadā, tika iegūta divu veidu informācija. Pirmkārt, tas tā ir, ka lizīna tirdzniecības apgrozījumu EEZ var uzskatīt par zemu salīdzinājumā ar kopējo apgrozījumu pasaulē, jo tas ir tikai 0,3 % no kopējā apgrozījuma pasaulē. Otrkārt, lizīna tirdzniecības apjoms EEZ (41 miljons EUR [..]) ir salīdzinoši liela daļa no ADM kopējā apgrozījuma lizīna pasaules tirgū (202 miljoni EUR [..]), šajā gadījumā vairāk par 20 %. Tātad tiktāl, ciktāl lizīna pārdošanas apjoms EEZ neveido vis nelielu, bet gan nozīmīgu daļu no kopējā apgrozījuma pasaulē, uz samērīguma principa pārkāpumu nevar lietderīgi atsaukties vēl jo vairāk tādēļ, ka naudas soda pamatapjoms noteikts, pamatojoties ne vien uz vienkāršiem aprēķiniem saistībā ar kopējo apgrozījumu pasaulē, bet arī ņemot vērā apgrozījumu attiecīgajā nozarē un citus būtiskus apsvērumus, proti, paša pārkāpuma raksturu, pārkāpuma faktisko ietekmi uz tirgu, skartā tirgus apjomu, nepieciešamo soda preventīvās nozīmes apjomu un uzņēmumu lielumu un ietekmi” (26).

54.   Visbeidzot, Pirmās instances tiesa neatzina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pietiekami pierādījusi, ka aizliegtā vienošanās atstāja konkrētu ietekmi uz tirgu.

55.   Šajā ziņā Pirmās instances tiesa atzina, ka Komisija bija iesniegusi pietiekamus pierādījumus par to, ka attiecīgā vienošanās: i) ierobežoja tirdzniecības apjomus, ii) ļāva uzņēmumiem saglabāt nemainīgas to tirgus daļas un iii) pieļāva tādu cenu paaugstinājumu, kas pārsniedza citkārt konstatējamo (27).

56.   Pirmās instances tiesas skatījumā, “pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem par paša pārkāpuma raksturu un tā konkrēto ietekmi un arī ņemot vērā attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus (EEZ) apjomu, Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka vienošanās bija ‘sevišķi smags pārkāpums’ Pamatnostādņu 1.A punkta otrās daļas trešā ievilkuma izpratnē” (28).

57.   Noslēdzot šo analīzi, Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā: a) būtībā apstiprināja Komisijas apstrīdētajā lēmumā sniegto pārkāpuma vērtējumu un b) tomēr atzina, ka, lai nodrošinātu vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošanu, un saskaņā ar Pamatnostādņu redakciju naudas soda pamatapjoms ir jāpalielina vai jāsamazina saskaņā ar atbildību pastiprinošiem vai mīkstinošiem apstākļiem, nevis pretēji, kā Komisija izdarīja apstrīdētajā lēmumā, – nosakot summu, kas rodas no pirmās palielināšanas, ko veic saskaņā ar citiem [atbildību] pastiprinošiem vai pasliktinošiem apstākļiem (29), kā arī c) tā rezultātā samazināja ADM Company un ADM Ingredients uzlikto naudas sodu, to nosakot EUR 43 875 000 apmērā.

 3.     Tiesvedība Tiesā

58.   Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts 2003. gada 19. septembrī, ADM Company un ADM Ingredients lūdza Eiropas Kopienu Tiesu atcelt apstrīdēto spriedumu tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, kas tika celta pret apstrīdēto lēmumu, vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt tām uzliktos naudas sodus, vai, pakārtoti tam, atcelt šo spriedumu un nodot lietu [atpakaļ] izskatīšanai Pirmās instances tiesai, kā arī piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus – gan tos, kas attiecas uz tiesvedību Pirmās instances tiesā, gan tos, kas attiecas uz tiesvedību Tiesā.

59.   Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III – Juridiskā analīze

60.   Iebildumi, uz kuriem prasītājas atsaucas, vēršoties pret apstrīdēto spriedumu, ir par:

i)      atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, piemērojot Pamatnostādnes pārkāpumiem, kas izdarīti pirms Pamatnostādņu pieņemšanas;

ii)    vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu tiktāl, ciktāl prasītājas tika dažādi sodītas salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuri izdarīja konkurences tiesību pārkāpumus tajā pašā laikā, kad pastāvēja lizīna kartelis;

iii) non bis in idem principa pārkāpumu, neņemot vērā tos sodus, kurus prasītājām uzlika Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestādes, un nesniedzot pamatojumu šādai rīcībai Pirmās instances tiesas spriedumā;

iv)    pierādījumu neprecīzu vērtējumu par aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi uz tirgu;

v)      samērīguma principa pārkāpumu, neņemot vērā prasītāju apgrozījumu attiecīgajā tirgū un nesniedzot pamatojumu šādai rīcībai Pirmās instances tiesas spriedumā, kā arī Pirmās instances tiesas pieļauto tiesību kļūdu, neņemot vērā apgrozījumu attiecīgajā tirgū pēc tam, kad tika atzīts, ka Komisija ir pārkāpusi Pamatnostādņu noteikumus;

vi)    vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, nosakot naudas soda pamatapjomu.

61.   Tagad es minētos iebildumus izvērtēšu tādā secībā, kādā tie iepriekš uzskaitīti.

 1.     Par atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu

62.   Kā jau norādīju, pirmajā prasības pamatā prasītājas apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti ir nospriedusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu.

63.   Šajā sakarā tās norāda, ka Komisija, kā tas ir redzams no 1994. gada lēmumiem par aizliegtu vienošanos pastāvēšanu cementa un kartona tirgū līdz Pamatnostādņu pieņemšanai, parasti naudas sodu apjomu aprēķināja, pamatojoties uz uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū. Atbilstoši šādai aprēķinu metodikai naudas sodu apmērs parasti atbilda procentuālai daļai, t.i., no 2,5 % līdz 9 %, no minētā apgrozījuma. Pamatnostādnēs paredzot tādu aprēķināšanas mehānismu, kas tieši pretēji – pilnībā neņem vērā to uzņēmumu, kuri piedalās pārkāpumā, apgrozījumu, radikāli tika mainīta prakse, atbilstoši kurai Komisija rīkojās līdz 1998. gadam.

64.   Kā to atzina pati Pirmās instances tiesa, atpakaļejoša spēka aizlieguma princips prasa, lai sodi, kas kādam uzņēmumam uzlikti par konkurences tiesību normu pārkāpumu, atbilstu tiem sodiem, kas par šādu nodarījumu bija paredzēti attiecīgā pārkāpuma izdarīšanas laikā. No tā izriet, ka Komisijai sods par prasītāju izdarītajiem konkurences tiesību pārkāpumiem bija jāpiemēro saskaņā ar aprēķina metodiku, kas bija piemērojama attiecīgo pārkāpumu izdarīšanas laikā.

65.   Turklāt Komisija nevarēja piemērot Pamatnostādnes tiem faktiem, kas tika izdarīti līdz brīdim, kad tās stājās spēkā, jo saskaņā ar iedibinātu principu tai nebija tiesības pēc saviem ieskatiem atkāpties no pašas paredzētajiem noteikumiem. Šis princips attiecas ne vien uz rakstītām normām, bet arī uz pastāvīgu praksi, kādu Komisija bija iedibinājusi līdz Pamatnostādņu pieņemšanai.

66.   Visbeidzot, prasītāju skatījumā Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, no Tiesas judikatūras, it īpaši no sprieduma apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija (30), secinot, ka naudas sodu apjoma noteikšanas procedūrā Komisijai ir pilnīga brīvība tos palielināt, izpildot Kopienas konkurences politikas prasības.

67.   Prasītājas uzskata, ka, pat ja Komisijai būtu šādas pilnvaras, uz tām attiektos no pašām Kopienu tiesībām izrietošie ierobežojumi. Konkrēti:

–      normas par pārkāpumiem un sodiem jāinterpretē sašaurināti un par labu personai, kurai tiek pārmesta pārkāpuma izdarīšana;

–      nosakot naudas sodu apjomu, Komisijai jāņem vērā tiesiskās drošības princips, kas izpaužas arī kā atpakaļejoša spēka aizlieguma princips un saskaņā ar kuru uzņēmumiem jāvar paredzēt no savas rīcības izrietošās sekas. Turklāt tikai šādā veidā iespējams panākt, ka naudas sodiem ir patiesi preventīva ietekme;

–      Komisijas rīcības brīvība ierobežojama ar darbību, kas ir noteikti vajadzīga izvirzītā mērķa sasniegšanai;

–      Komisijai jārīkojas, ievērojot nediskriminācijas principu. Ļaujot Komisijai ar atpakaļejošu spēku piemērot noteiktu naudas sodu aprēķina metodiku, nozīmētu, ka nepamatoti tiek diskriminēti uzņēmumi, kuri ir izdarījuši pārkāpumus konkurences jomā vienā laikposmā, bet kuri ir sodīti dažādos laikos.

68.   Komisija savukārt aizstāv Pirmās instances tiesas argumentus un atbild uz prasītāju iebildumiem, norādot, ka:

–      jautājumā par naudas sodu apjoma noteikšanu par konkurences tiesību normu pārkāpumu nekad nav pastāvējusi konsolidētā iedibinātā prakse, ko Komisija pastāvīgi būtu ievērojusi laikposmā līdz Pamatnostādņu pieņemšanai;

–      pat atzīstot šādas prakses esamību, iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija bija atzītas Komisijas, lai arī ņemot vērā Regulas Nr. 17 15. pantā minētos ierobežojumus un vispārējos Kopienu tiesību principus, pilnvaras – pēc saviem ieskatiem izdarīt atkāpi no naudas sodu jomā iedibinātās prakses gadījumos, kad tas ir vajadzīgs Kopienas kopējās konkurences politikas mērķu sasniegšanai;

–      tā kā Pamatnostādnes nepastāvēja, nekas nekavēja Komisiju uzlikt prasītājām noteiktos naudas sodus;

–      pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, šīs pilnvaras nav absolūtas. Pirmkārt, tās ierobežo Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi; otrkārt, uzņēmumi zina, kādi sodi piemērojami par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, jo tie skaidri norādīti tās 15. pantā;

–      ja tas tā ir, Komisijai jārīkojas, ievērojot tiesiskās drošības principu; šis princips tomēr nepieprasa, lai uzņēmumi varētu iepriekš un precīzi aprēķināt naudas soda apjomu, ko tiem var uzlikt par Kopienas konkurences tiesību normu pārkāpumiem.

69.   Turklāt Komisija norāda, ka Pamatnostādņu attiecināšana arī uz tiem faktiem, kas tika izdarīti, pirms tās stājās spēkā, nav Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECTK”) 7. panta pārkāpums, ko vairākkārt ir minējušas prasītājas.

70.   Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Coëme/Beļģija nosprieda, ka atpakaļejoša spēka aizliegums nav pārkāpts gadījumā, kad uzlikto sodu būtu bijis iespējams piespriest arī laikā, kad tika izdarīts pārkāpums. Tā kā atbilstoši attiecīgajā jomā Komisijai piešķirtajai rīcības brīvībai tā arī 1995. gadā varēja piespriest prasītājām vēlāk faktiski uzlikto sodu, tad šajā gadījumā nav konstatējams atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums.

71.   Iesakot Tiesai atbildi uz prasītāju celtajiem iebildumiem, jāatgādina mani secinājumi lietā Dansk Rørindustri  u.c./Komisija (31), kuros esmu plaši pamatojis savu nostāju par minētajiem jautājumiem. Prasītāji šajās lietās arī apgalvoja, ka Pamatnostādņu piemērošana konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kas izdarīti pirms Pamatnostādņu stāšanās spēkā, ir atpakaļejoša spēka aizlieguma pārkāpums.

72.   Atgriežoties pie šiem secinājumiem detalizētākas argumentācijas nolūkā, šeit aprobežošos ar atgādinājumu, ka tajos es Tiesai ieteicu noraidīt prasītāju apgalvojumu. Uzskatīju, ka, pirmkārt, Pamatnostādnes nepārkāpj Regulas Nr. 17 15. pantā noteiktās robežas, jo naudas sodu aprēķināšana ir jāveic atkarībā no tajās paredzētajiem diviem kritērijiem (pārkāpuma smaguma un ilguma) un ievērojot 10 % maksimālo apmēru. Otrkārt, esmu jau atsaucies uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Komisija, ar nosacījumu, ka tā ievēro savas rīcības brīvības robežas, var palielināt naudas sodu vispārējo līmeni, padarot efektīvāku tās konkurences politiku (32). Turklāt no šīs judikatūras izriet arī, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, laikā, kad tika izdarīti pārkāpumi, par kuriem pēc tam piesprieda sodu, ieinteresētie tirgus dalībnieki varēja paredzēt naudas sodu līmeņa palielināšanu, jo Tiesa jau bija skaidri atzinusi iespēju Komisijai piemērot šādus [naudas sodu] palielinājumus (33).

73.   Tādējādi minētajos secinājumos es uzskatīju, ka Komisija nebija pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu tāpēc, ka, pat piemērojot Pamatnostādnēs minēto jauno aprēķināšanas metodiku, Komisija katrā ziņā bija ievērojusi Regulas Nr. 17 15. pantā paredzētās robežas, tādas, kādas tās tiek interpretētas Tiesas judikatūrā.

74.   Tā kā Tiesa vēl nav taisījusi spriedumu par minēto jautājumu, es neredzu nevienu iemeslu, kāpēc man vajadzētu mainīt savu viedokli iepriekš minētajās apvienotajās lietās Dansk Rørindustri  u.c./Komisija.

75.   Tādējādi es uzskatu, ka pirmais prasības pamats ir jānoraida.

 2.     Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu

76.   Otrajā prasības pamatā prasītājas norāda, ka Komisija ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, atsevišķiem uzņēmumiem par vienā laika posmā izdarītiem pārkāpumiem piespriestos sodus aprēķinot saskaņā ar Pamatnostādnēs paredzēto jauno metodiku, bet citiem – atbilstoši tās iepriekšējai praksei.

77.   Apstrīdētajā spriedumā Pirmās instances tiesa atzina, ka vienlīdzīgas attieksmes princips paredz, ka uzņēmumiem, kuri ir izdarījuši tāda paša veida pārkāpumus un vienā laikposmā, jāpiemēro vienādi sodi neatkarīgi no patvaļīgi izvēlētās dienas, kad ticis pieņemts tiem nelabvēlīgs lēmums. Tomēr tā nosprieda, ka šajā gadījumā nebija pārkāpts šis princips, vēlreiz pārliecinoties, ka Pamatnostādnes nav mainījušas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktās atbilstošās tiesību normas.

78.   Šādi nospriežot, Pirmās instances tiesa pieļāva tiesību kļūdu. Pastāvīgas administratīvās prakses mainīšana ietver tiesību normu izmaiņas, jo tā noved pie izmaiņām noteikumos, kuri Komisijai ir jāievēro.

79.   Komisija savukārt iebilst, ka prasītāju izvirzītie argumenti ir cieši saistīti ar tiem, kas jau ir minēti saistībā ar iebildumu par varbūtējo atpakaļejošā spēka aizlieguma principa pārkāpumu. Tādējādi no tā izriet, ka tie ir nepamatoti to pašu iemeslu dēļ, kas jau ir tikuši minēti iepriekš.

80.   Komisija norāda, ka tā varēja piemērot Pamatnostādnēs paredzēto naudas sodu apjoma aprēķināšanas metodi vai uzlikt līdzvērtīga apjoma sodus arī laika posmā līdz Pamatnostādņu pieņemšanai. Citiem vārdiem sakot, sodi par konkurences tiesību normu pārkāpumiem, kas tika piemēroti uzņēmumiem līdz 1998. gadam, bija pilnīgi identiski Pamatnostādnēs paredzētajiem sodiem.

81.   Apstāklis, ka uzņēmumiem uzliktie naudas sodi līdz Pamatnostādņu pieņemšanai faktiski bija mazāki, ir tikai Komisijai piemītošās rīcības brīvības ietvaros veiktās politiskās izvēles rezultāts; Komisijas rīcības brīvību palielināt naudas sodu līmeni, palielinot Kopienas konkurences politikas efektivitāti, Tiesa atzina spriedumā apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija.

82.   Man tāpat kā Komisijai šķiet, ka iebildums, uz kuru prasītājas atsaukušās otrajā prasības pamatā, ir to argumentu, kas jau ir tikuši izklāstīti attiecībā uz varbūtējo atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpumu, pārformulējums. Prasītājas atsaucas uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu vienīgi tādēļ, ka tiem piemērotais sankciju tiesiskais regulējums nav bijis tāds pats, kādu Komisija ir piemērojusi citu aizliegto vienošanos gadījumos tajā pašā laikā, kad pastāvēja aizliegtā vienošanās lizīna tirgū, bet uz kurām attiecās lēmumi līdz Pamatnostādņu pieņemšanai.

83.   Tā rezultātā prasītājas vēlreiz atsaucas uz pieņēmumu, ka Pamatnostādnes nevarēja piemērot konkurences tiesību pārkāpumiem, kas izdarīti laikā līdz to pieņemšanai, jo tās pārkāpumu izdarīšanas laikā neietilpa spēkā esošajā tiesiskā regulējuma sistēmā.

84.   Tomēr, kā to redzējām iepriekš, šāds apgalvojums nav pamatots. Šajā ziņā aprobežošos ar atsauci uz šo secinājumu 70. un 71. punktā izklāstītajiem apsvērumiem, kuros atgādināts, ka šajā gadījumā Komisija nav pārkāpusi atpakaļejoša spēka aizlieguma principu, jo: i) tā bija tiesīga pēc saviem ieskatiem palielināt sodu vispārējo līmeni, ar nosacījumu, ka netiek pārkāptas tiesību normas jautājumā par naudas sodiem sakarā ar konkurences tiesību, kas bija spēkā varbūtējo pārkāpumu izdarīšanas laikā, pārkāpumu, un ii) Pamatnostādnēs ietvertā [naudas sodu] aprēķināšanas metodika pilnībā atbilst Regulas Nr. 17 15. pantā noteiktajām atbilstošajām tiesību normām.

85.   Tādējādi uzskatu, ka arī otrais prasības pamats ir jānoraida.

 3.     Par non bis in idem principa pārkāpumu un par pamatojuma trūkumu šajā ziņā Pirmās instances tiesas spriedumā

86.   Ar trešo pamatu prasītājas kritiski vērtē Pirmās instances tiesas spriedumu par to, ka tajā nav noteikts, ka Komisija, atsakoties atņemt no apstrīdētajā lēmumā noteiktā naudas soda apjoma ADM Company un ADM Ingredients jau Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā uzliktos naudas sodus, ir pārkāpusi non bis in idem principu.

87.   Ceturtajā pamatā tās piebilst, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi atbildējusi uz viņu argumentiem, saskaņā ar kuriem Komisija ir pārkāpusi šo principu arī tāpēc, ka tā ir ņēmusi vērā ADM Company kopējo apgrozījumu pasaulē, proti, apgrozījumu, ko jau daļēji bija ņēmušas vērā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestādes, nosakot naudas sodu.

88.   Attiecībā uz pamatu par varbūtējo non bis in idem principa pārkāpumu prasītājas no Tiesas 1969. gada 13. februāra sprieduma lietā 14/68 Wilhelm  u.c. (Recueil, 1. lpp.) un 1972. gada 14. decembra sprieduma lietā 7/72 Boehringer/Komisija (Recueil, 1281. lpp.) secina, ka Komisijai bija pienākums ņemt vērā trešās valsts iestāžu uzlikto sodu par tiem pašiem faktiem. Šāds pienākums ir vispārējs tiesību princips, kas piemērojams visiem sodu saskaitīšanas gadījumiem, pat ja tie izriet no dažādu represīvo pilnvaru īstenošanas starptautiskajā tiesību sistēmā. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir interpretējusi minēto judikatūru pārāk šauri, kad tā atzina, ka “pašlaik nav starptautisko publisko tiesību principa” (34), kas aizliegtu sodu saskaitīšanu, un tad, kad tā aprobežoja šajos spriedumos minētos principus ar sodiem, kas uzlikti Eiropas Savienībā.

89.   Turklāt, pēc prasītāju domām, Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu un aizskārusi prasītāju tiesības uz aizstāvēšanos, kad tā apgalvoja, ka iebildumi, kurus pret ADM izvirzīja, pirmkārt, Komisija un, otrkārt, Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestādes, nebija identiski, kaut arī šī identitāte skaidri izrietēja gan no Komisijas lēmuma, gan no prasītāju sniegtajiem pierādījumiem.

90.   Saskaņā ar Komisijas teikto tieši pretēji – Pirmās instances tiesa ir pareizi definējusi, ņemot vērā Tiesas judikatūru non bis in idem principa apjoma ziņā, jo, pēc Komisijas domām, starptautiskajā tiesību sistēmā šī principa piemērošana var izrietēt vienīgi no skaidrām rakstiskām normām; tomēr, kā to norādīja Pirmās instances tiesa, pašlaik nav noslēgts neviens tāds rakstisks līgums, atbilstoši kuram Komisijai būtu jāatskaita vai jāņem vērā ārvalstīs uzliktie sodi.

91.   Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa pamatoti ir konstatējusi, ka fakti, ar kuriem Komisija un Amerikas un Kanādas iestādes vērsušās pret prasītājām, nav vienādi. Kā Tiesa to atzina spriedumā lietā Boehringer, ir jānošķir starptautiskā līmenī noslēgti nolīgumi, kuri ir aizliegtās vienošanās tās priekšmeta un piemērošanas jomas pamatā (“fakti”) un kas, iespējams, var arī būt vieni un tie paši. Šajā gadījumā Komisijas noteiktais naudas sods konkrēti attiecas tikai uz aizliegtās vienošanās īstenošanu EEZ teritorijā, proti, uz faktiem, kas atšķiras no tiem, uz kuriem norādījušas attiecīgās trešo valstu iestādes.

92.   Es nepiekrītu prasītāju izvirzītajiem argumentiem.

93.   Pirmkārt, kā to ir nospriedusi Pirmās instances tiesa apstrīdētajā spriedumā, man arī šķiet, ka pašlaik starptautisko tiesību ietvaros nevarētu uzskatīt par iedibinātu tādu principu, kas aizliedz dažādu valstu iestādēm vai tiesām tiesāt un sodīt kādu personu par tiem pašiem faktiem, par kuriem tā jau ir tiesāta citā valstī. Gluži pretēji, valstis savu represīvo pilnvaru īstenošanu joprojām uzskata par vienu no to suverenitātes svarīgākajām izpausmēm un nevēlas atteikties no šādu pilnvaru īstenošanas attiecībā uz prettiesisku rīcību, kam ir jebkāda saikne ar to tiesību sistēmu, pat ja par šādām darbībām citu valstu iestādes ir ierosinājušas procesu.

94.   Turklāt paši daudzpusīgie instrumenti, kas apstiprina non bis in idem principu, vispārīgi ierobežo tā piemērošanu tiesas nolēmumiem tajā pašā valstī.

95.   Par šo jautājumu ir jāatgādina, ka labi zināmā 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktā paredzēts: “Nevienu nedrīkst atkārtoti notiesāt vai sodīt par noziegumu, par kuru viņš jau ticis galīgi notiesāts vai attaisnots saskaņā ar katras valsts likumu un kriminālprocesa noteikumiem”. Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja pēc lūguma sniedz savu viedokli par šīs normas piemērošanas jomu, un tā ir precizējusi, ka “atkārtota sodīšana par vienu nodarījumu aizliegta tikai gadījumos, kad tiek iztiesāti vienā noteiktā valstī izdarīti nodarījumi” (35).

96.   ECTK 7. protokola 4. panta redakcija šajā ziņā ir vēl skaidrāka, atzīstot, ka “nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt krimināllietā tajā pašā valstī par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem” (36).

97.   Tas pats ir skaidri apstiprināts starptautiskajā judikatūrā. Konkrētāk, Starptautiskais Kriminālais tribunāls attiecībā uz bijušo Dienvidslāviju nav kavējies atzīt, ka “non bis in idem princips vienā vai otrā veidā, šķiet, esam tāds, kas ir daļa no daudzu valstu iekšējām tiesībām. Neraugoties uz to, vai tas ir nosaukts par non bis in idem principu vai par divkāršas sodīšanas aizliegumu, vai krimināltiesisku iebildi, kas pamatota ar res judicata, šis princips parasti aizsargā personu no divu procesu ierosināšanas vai divkāršas sodīšanas par vieniem un tiem pašiem faktiem. Šis princips ir ieguvis zināmu starptautisku statusu, jo tas kā procesuālā taisnīguma norma ir ietverts 1966. gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktā; principu tomēr parasti piemēro tikai divu procesu ierosināšanai vienas valsts iekšienē. Šai tiesai princips piemērojams tik lielā mērā, ciktāl tas ietverts tās Statūtos, un tādā formā, kādā tas tajos formulēts” (37). (Neoficiāls tulkojums)

98.   Šādu nostāju nepārprotami atbalstījušas arī vairākas valstu konstitucionālās tiesas (38). Piemēram, Bundesverfassungsgericht (Vācija) [Federālā Konstitucionālā tiesa] 1987. gada 31. marta spriedumā noliedza, ka attiecīgo principu “varētu uzskatīt par vispāratzītu starptautisko tiesību principu” (39). Arī Corte costituzionale (Itālija) [Konstitucionālā tiesa] vismaz divos spriedumos nosprieda, ka tikai tas, ka minētais princips ir pazīstams gandrīz visu valstu tiesību sistēmās, nebūt nav pietiekams pamats, lai to atzītu par vispārīgu starptautisko tiesību principu, kas piemērojams arī attiecībā uz citu valstu spriedumiem (40).

99.   Atgādināšu, ka pat tādā integrētā tiesiskajā regulējumā kā Kopienu tiesībās non bis in idem princips piemērojams, vienīgi pamatojoties uz skaidrām, atzītām normām – tādām kā Konvencija par Šengenas Līguma īstenošanu (54. pants) (41), Konvencija par Eiropas Kopienas finanšu interešu aizsardzību (7. pants) un Konvencija par cīņu pret korupciju, kurā iesaistīti Eiropas Kopienu vai Eiropas Savienības dalībvalstu ierēdņi (10. pants).

100. Tomēr, pat pieņemot, ka prasītāju argumentācijas pamatā esošais pieņēmums ir pamatots, t.i., ka pastāv vispārīgs tiesību princips, saskaņā ar kuru arī gadījumos, kad nav attiecīgu skaidru, atzītu normu, vienu personu par vienu prettiesisku rīcību nedrīkst sodīt vairāk nekā vienu reizi dažādās valstīs, Tiesa nesen noteikusi, ka šāda principa piemērošanā katrā ziņā būtu jāievēro “trīs nosacījumi, t.i., faktu, nodarījuma izdarītāja un aizsargāto tiesisko interešu sakritība” (42). Citiem vārdiem sakot, vienīgi pastāvot visiem trīs minētajiem nosacījumiem, varētu runāt par divkārša soda gadījumu, kas ir atbilstošs, lai piemērotu attiecīgo principu. Pat atzīstot tāda principa esamību, būtu jānoskaidro, vai šajā gadījumā ir izpildīti minētie nosacījumi.

101. Manuprāt, ir skaidrs, ka šajā lietā trūkst vismaz viena no minētajiem nosacījumiem: aizsargāto tiesisko interešu sakritības. Kā to pamatoti norādījusi Pirmās instances tiesa, “pirmkārt, Komisijas un, otrkārt, ASV un Kanādas iestāžu ierosinātajām procedūrām un uzliktajiem sodiem acīmredzami [nav] viens un tas pats mērķis. Ja pirmajā gadījumā mērķis ir saglabāt nedeformētu konkurenci Eiropas Savienības teritorijā vai EEZ, tad otrajā gadījumā šāda aizsardzība attiecas uz ASV vai Kanādas tirgu” (43). Tādējādi minētās procedūras nav vērstas uz “vienu tiesisko interešu aizsardzību” (44).

102. Šajā sakarā pietiek atgādināt, ka priekšnoteikums, lai Kopienu tiesības piemērotu aizliegtu vienošanos gadījumos un attiecīgi Komisijas rīcībai, ir – tāda nolīguma, lēmuma vai saskaņotas darbības esamība, kas “var ietekmēt tirdzniecībustarp dalībvalstīm”, kā arī “nepieļaut, ierobežot vai traucēt konkurenci kopējā tirgū” (EKL 81. panta 1. punkts). Ja nerodas vienas vai otras šādas sekas, nav EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums.

103. No tā izriet, ka, piespriežot sodu par prettiesisku rīcību, kas tāpat kā šajā gadījumā var izrietēt no vienotas “starptautiskas stratēģijas”, Komisija aizsargā specifiskas “intereses”, brīvu konkurenci kopējā tirgū, kas tātad atšķiras no interesēm, kuras aizsargā trešo valstu iestādes. Aizsargāto juridisko interešu specifika neatspoguļojas tikai tajos principos un normās, kas raksturo Kopienu konkurences tiesības, bet arī vērtējumos, ko veic Komisija. Šie vērtējumi galvenokārt sastāv no tā, ka katru reizi tiek noteiktas apgalvotās pret konkurenci vērstās rīcības sekas attiecībā uz īpašo ekonomisko struktūru, kāda ir kopējam tirgum, un tāpēc tie var būtiski atšķirties no ārvalstu iestāžu veiktajiem.

104. Jāpiebilst, ka prasība par aizsargājamo juridisko interešu identitāti (prasītāju argumentos šī prasība nav minēta vispār), manuprāt, ir izvērtējamā jautājuma būtisks aspekts, jo tā ir cieši saistīta ar jebkuras sodu sistēmas pamatā esošo mērķi – to interešu un vērtību noteikšanu, kuras tiek uzskatītas par tādām, kas jāaizsargā kādā tiesību sistēmā. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka šajā gadījumā uz jautājumu, vai aizsargājamas vienas un tās pašas tiesiskās intereses un vērtības, jāatbild noliedzoši.

105. Man nešķiet, ka prasītāju atsauce uz principu, ko Tiesa noteikusi spriedumā apvienotajās lietās Wilhelm  u.c., proti, ka Komisijai, nosakot naudas soda apjomu, jāņem vērā uzņēmumam jau uzliktie sodi par kādas dalībvalsts konkurences tiesību pārkāpumiem, varētu novest pie citāda secinājuma. Prasītājas uzskata, ka nebija iemesla, kāpēc šādu taisnīguma jeb “dabisko tiesību” principu nevarētu piemērot arī attiecībā uz trešo valstu iestāžu pieņemtajiem lēmumiem par sodu piespriešanu.

106. Kā to pamatoti ir precizējusi Pirmās instances tiesa (45), Tiesa atbalstīja minēto principu, ņemot vērā īpašo Kopienā pastāvošo situāciju, kas izriet, pirmkārt, no valstu tirgu un kopējā tirgus ciešās savstarpējās saistības un, otrkārt, no īpašās kompetenču aizliegto vienošanos jomā sadales starp Kopienu un dalībvalstīm sistēmas. Konkrētāk, aizliegtās vienošanās tiek aplūkotas Kopienu un dalībvalstu tiesībās, raugoties no atšķirīgiem aspektiem, lai arī tie ir viens otru savstarpēji papildinoši: “kamēr [EKL 81.] pantā tās aplūkotas sakarā ar šķēršļiem, kas no tām var izrietēt attiecībā uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, iekšējos tiesību aktos, vadoties no katrai sistēmai raksturīgajiem apsvērumiem, aizliegtās vienošanās tiek aplūkotas tikai šajā nozīmē” (46). Ņemot vērā šo īpašo kontekstu, kad par vieniem un tiem pašiem pārkāpumiem, kas “izdarīti Kopienu teritorijā” (47), var tikt uzsākti paralēli procesi valstu un Kopienu iestādēs, Tiesa ir nospriedusi, ka “iespēja, ka atsevišķi tiks virzīti divi procesi, varētu izraisīt to, ka tiek noteikti secīgi sodi, vispārējas taisnīguma prasības [..], prasa, ka ir jāņem vērā ikviens iepriekšējs sodu uzliekošs lēmums” (48).

107. Šajā sakarā jāatzīmē, ka, kopš Tiesa pasludināja spriedumu apvienotajās lietās Wilhelm  u.c. (vairāk nekā pirms 30 gadiem), vēl vairāk ir nostiprinājušies minētā sprieduma pamatā esošie apsvērumi, kas saistīti ar konkurences aizsardzībai paredzēto Kopienas un valstu sistēmu savstarpējo saistību un integrāciju; it īpaši decentralizējot Kopienas pretmonopolu likumdošanas piemērošanu, kas tika īstenota ar nesen pieņemto Regulu (EK) Nr. 1/2003 (49). Tādējādi radīta ļoti oriģināla tiesiskā regulējuma sistēma, saskaņā ar kuru attiecīgo kompetenču robežās un ietvaros Komisija un dalībvalstu iestādes faktiski “kopīgi” aizsargā brīvu konkurenci Kopienu teritorijā (50).

108. Savukārt tāda situācija, kādu mēs pašlaik apskatām, kad sodus ir uzlikušas iestādes, kuras darbojas pavisam citā kontekstā, ir citādāka. Manuprāt, tas izskaidro, kāpēc Tiesa Komisijas pienākumu ņemt vērā jau uzliktus sodus ir skaidri atzinusi vienīgi attiecībā uz dalībvalstu iestāžu pieņemtajiem lēmumiem (51).

109. Tādējādi uzskatu, ka Pirmās instances tiesa apstrīdētā sprieduma 100. punktā ir pamatoti atzinusi, ka šī lieta nav salīdzināma ar situācijām, kurās saskaņā ar Kopienu judikatūru Komisijai ir saistošs šāds pienākums.

110. Tomēr varētu uzdot jautājumu, vai ārpus tik īpaša konteksta kā attiecības starp Kopienu konkurences tiesībām un dalībvalstu tiesībām Komisijai taisnīguma apsvērumu dēļ citos apstākļos arī nav jāņem vērā ārvalstu iestāžu lēmumi, ar kuriem tiek uzlikts sods. Galvenokārt es domāju situāciju, kas ir neparasta, tomēr iespējama, t.i., produkta tirgu, kas ir pilnībā integrēts pasaules līmenī, proti, kuru raksturo starptautiskajā līmenī pilnībā vienveidīgi konkurences nosacījumi. Šajā gadījumā atkārtotu sodīšanu varētu uzskatīt par pārmērīgu, ņemot vērā, ka dažādo iestāžu uzliktie naudas sodi faktiski ir domāti, lai sodītu par kaitējumu, kas nodarīts vienotajai un globālajai konkurences struktūrai.

111. Tomēr ir jāteic, ka, pat ja analīzi turpinātu šādā virzienā, nedomāju, ka rezultāts, pie kāda nonācu iepriekš, būtu citāds, jo šajā gadījumā nav tikuši izpildīti paredzētie nosacījumi. Faktiski šajā lietā Komisija un Pirmās instances tiesa nav kritizējušas šādu analīzi, tās: i) ir skaidri atsaukušās uz “lizīna tirgu EEZ” un ii) ir sodījušas prasītāju piedalīšanos nolīgumos par cenām un pārdošanas apjomiem, kas konkrēti un skaidri attiecas uz minēto tirgu, pat ja tie ir ietverti nolīgumu un saskaņotu darbību kopumā, par ko vienošanās panākta pasaules līmenī (52).

112. Kā jau iepriekš teikts, ar ceturto prasības pamatu prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa nav ievērojusi tai saistošo Tiesas Statūtu 36. pantā noteikto pienākumu norādīt pamatojumu. Faktiski tā nav atbildējusi uz prasītāju izvirzīto argumentu, ka Komisija ir pārkāpusi arī atkārtotas sodīšanas aizlieguma principu, jo ir ņēmusi vērā ADM Company kopējo apgrozījumu pasaulē, t.i., apgrozījumu, kurā ietilpst apgrozījums Amerikas Savienoto Valstu tirgū, kaut arī to ir ņēmušas vērā Amerikas Savienoto Valstu un Kanādas iestādes, aprēķinot attiecīgos naudas sodus.

113. Ievadam vēlos atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumam ir jābūt pietiekami skaidram un pilnīgam, gan tādēļ, lai ieinteresētās personas varētu pārliecināties par tā saturu un vajadzības gadījumā to apstrīdēt, gan arī, lai ļautu Tiesai īstenot savu kontroli (53). Tomēr Tiesa arī precizēja, ka “pienākums norādīt pamatojumu neuzliek Pirmās instances tiesai pienākumu sniegt izsmeļošu [pret]argumentu izklāstu uz katru no lietas dalībnieku prāvā izteiktajiem argumentiem. Tādējādi pamatojums var būt netiešs, ar nosacījumu, ka ieinteresētās personas var saskatīt iemeslus, kuru dēļ ir tikuši veikti attiecīgie pasākumi, un kompetentās tiesas rīcībā ir fakti, kas ir pietiekami, lai tā varētu īstenot savu kontroli” (54).

114. Kad tas ir precizēts, jāatzīmē, ka apskatāmais jautājums ir atkarīgs no risinājuma, kādu Pirmās instances tiesa ir sniegusi par plašāku jautājumu par atkārtotas sodīšanas aizlieguma principa esamību un piemērojamību. Faktiski ir acīmredzams, ka, ja šajā gadījumā šī principa piemērošana tiktu izslēgta, Komisija nebūtu varējusi to pārkāpt, ņemot vērā ADM Company kopējo apgrozījumu pasaulē.

115. Tomēr lietas dalībnieku sniegto argumentu detalizētas analīzes rezultātā, kas minēta apstrīdētā sprieduma 85.–104. punktā, Pirmās instances tiesa izslēdza non bis in idem principa piemērošanu. Tā kā tā tika šādi nospriedusi, tā loģiski secināja, ka attiecībā uz to, ka Komisija bija ņēmusi vērā apgrozījumu, kas jau daļēji tika ņemts vērā, aprēķinot naudas sodus, ko uzlika trešo valstu iestādes, minētais princips nebija pārkāpts (55).

116. Šķiet, ka no tā izriet, ka spriedumā skaidri un pilnībā atbilstoši prasībām, kādas noteiktas ar iepriekš minēto judikatūru, ir sniegta Pirmās instances tiesas argumentācija, pamatojoties uz ko, tā noraidīja arī prasītāju argumentus par ADM Company kopējā apgrozījuma pasaulē ņemšanu vērā.

117. No tā jāsecina, ka šajā gadījumā Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu.

118. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai noraidīt trešo un ceturto pamatu.

 4.     Par to pierādījumu sagrozīšanu, kuri attiecas uz aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz tirgu

119. Ar piekto pamatu prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, kas attiecas uz aizliegtās vienošanās faktisko ietekmi uz lizīna tirgu EEZ. It īpaši Komisija pretēji Kopienu judikatūrā izvirzītajām prasībām nav pierādījusi, ka cenas, kuras noteikuši karteļa dalībnieki, bija augstākās par cenām, kādas tās būtu, ja nebūtu bijis konkurences tiesību pārkāpuma. Tādējādi Pirmās instances tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka Komisija “ir pierādījusi pietiekami atbilstoši tiesiskajām prasībām aizliegtās vienošanās negatīvo ietekmi uz tirgu” (56).

120. Pirms tiek sākta pamata analīze, īsumā jāatgādina, ka saskaņā ar EKL 225. pantu un Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 51. pantu Pirmās instances tiesas nolēmumus var pārsūdzēt “vienīgi par tiesību jautājumiem”. No tā izriet, ka Pirmās instances tiesas veiktais faktu novērtējums, neskarot Pirmās instances tiesai iesniegto pierādījumu sagrozīšanas gadījumus, nav tiesību jautājums, kas pats par sevi ietilpst Tiesas kontrolē (57).

121. Attiecībā uz jautājumu par Pirmās instances tiesas izdarīto pierādījumu sagrozīšanu judikatūrā ir precizēts, ka “EKL 225. pants, Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 51. panta pirmā daļa un Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunkts tai skaitā uzliek pienākumu prasītājam, ja tas atsaucas uz to, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, precīzi norādīt uz faktiem, kurus Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi, un darīt zināmas kļūdas analīzē, kuras, pēc prasītāja ieskata, varētu būt novedušas Pirmās instances tiesu pie šādas [pierādījumu] sagrozīšanas” (58).

122. It īpaši no šīm normām izrietošajām prasībām neatbilst tāda apelācijas sūdzība, kurā, pat neietverot argumentāciju, kas ļautu konkrēti identificēt iespējamo pierādījumu sagrozīšanu, vienkārši tiek burtiski atkārtoti vai pārņemti Pirmās instances tiesā jau iesniegtie pamati un argumenti, tai skaitā tie, kas bija balstīti uz faktiem, ko Pirmās instances tiesa nepārprotami tika noraidījusi. Faktiski šāda apelācijas sūdzība ir tikai prasība, ar kuru tiek lūgts pārskatīt Pirmās instances tiesā iesniegto prasības pieteikumu, kas savukārt neietilpst Tiesas kompetencē (59).

123. Tā kā tas ir ticis precizēts, vispirms ir jāatzīmē, ka prasītājas savā apelācijas sūdzībā pretēji iepriekš minētajā judikatūrā definētajiem nosacījumiem neizskaidro, kādā veidā Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi tai iesniegtos pierādījumus, bet būtībā aprobežojas ar apgalvojumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka karteļa noslēgšanas rezultātā lizīna tirgū konstatētais cenu līmenis bija augstāks par to, kāds tas būtu bijis, ja aizliegtā vienošanās nebūtu bijusi. Sakarā ar šādu pierādījumu neesamību Pirmās instances tiesai bija jāatzīst par pareiziem prasītāju iesniegtie argumenti, it īpaši tie, kas minēti divos ekonomiskajos pētījumos, kas tika iesniegti Komisijai administratīvā procesa laikā un kas bija domāti, lai pierādītu, ka aizliegtās vienošanās iedarbība nav bijusi vērsta pret konkurenci.

124. Manuprāt, prasītāju vērstā kritika pret Pirmās instances tiesas argumentāciju nav pamatota. Faktiski no apstrīdētā lēmuma un apstrīdētā sprieduma redakcijas izriet, ka Komisija ir sniegusi veselu virkni pierādījumu par cenu paaugstināšanos, ko izraisījusi aizliegtā vienošanās, kā arī ka Pirmās instances tiesa minētos pierādījumus ir rūpīgi izvērtējusi, vēl jo vairāk atzīstot, ka vairākus no tiem prasītājas nemaz neapstrīdēja (60). Turklāt uzskatu, ka Pirmās instances tiesa ir izvērtējusi arī prasītāju sniegtos pretrunīgos argumentus un tikai pēc tam ir secinājusi, ka ar tiem nav iespējams atspēkot Komisijas iesniegtos pierādījumus (61).

125. No tā izriet, ka pamats, uz ko atsaucas prasītājas, neietver tādas norādes, lai pierādītu, ka Pirmās instances tiesa ir sagrozījusi atsevišķus pierādījumus. Galvenokārt šis pamats, pārformulējot Pirmās instances tiesas jau noraidītos argumentus, faktiski ir domāts, lai apstrīdētu šīs tiesas veikto analīzi par karteļa pret konkurenci vērsto ietekmi un attiecīgi – apstrīdētu faktu novērtējumu, ko, kā jau iepriekš norādīts, nevar izskatīt šīs apelācijas sūdzības ietvaros.

126. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai atzīt šo pamatu par nepieņemamu.

 5.     Par samērīguma principa pārkāpumu

127. Sestajā, septītajā un astotajā prasības pamatā prasītājas atsaucas uz dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar varbūtēju samērīguma principa pārkāpumu. Izklāsta skaidrības labad vispirms izvērtēšu iebildumu, kas izvirzīts astotajā pamatā.

128. Ar šo pamatu prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi samērīguma principu, apgalvojot, ka tām uzliktais naudas sods nebija samērīgs ar viņu apgrozījumu attiecīgajā tirgū, proti, EEZ lizīna tirgū.

129. Viņuprāt, no Pirmās instances tiesas un Tiesas judikatūras, it īpaši no sprieduma lietā KNP BT/Komisija (62) un sprieduma lietā Parker Pen/Komisija (63), izriet, ka naudas sodu apjoma noteikšanas procedūrā Komisijai ir jāņem vērā uzņēmumu apgrozījums attiecīgajā tirgū.

130. No tā izriet, ka gadījumos, kad Komisija nav ņēmusi vērā šādu apgrozījumu, naudas sods noteikti ir uzskatāms par nesamērīgu. Tas turklāt ir precīzi redzams šajā gadījumā, kad ADM Company un ADM Ingredients uzliktā naudas soda apjoms atbilst 115 % no uzņēmumu apgrozījuma attiecīgajā tirgū.

131. Komisija savukārt atbild, ka ne Pamatnostādnēs, ne Kopienu judikatūrā tai nav paredzēts pienākums ņemt vērā uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū, nosakot naudas sodu apjomu. Tieši pretēji, šis apgrozījums ir tikai viens no apstākļiem, ko Komisija var ņemt vērā šādā nolūkā.

132. Turklāt Komisijas skatījumā prasība, ka naudas sodiem jābūt samērīgiem ar apgrozījumu attiecīgajā tirgū, liegtu nodrošināt faktisku naudas soda samērīgumu ar pārkāpuma ilgumu un smagumu, kā paredzēts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā. Gluži pretēji – Komisijai ir jāņem vērā vesela virkne apstākļu, lai varētu noteikt naudas soda apjomu pietiekami preventīvā veidā. Šajā gadījumā šie apstākļi tika ņemti vērā.

133. Visbeidzot, Komisija norādīja, ka judikatūra, uz ko prasītājas atsaukušās savu argumentu pamatojumam, nav atbilstoša.

134. Lai gan jāatzīst, ka iepriekš minētajā lietā KNP BT/Komisija Tiesa tika nospriedusi, ka naudas sodiem jābūt samērīgiem ar apgrozījumu attiecīgajā tirgū, tomēr ir jāprecizē, ka šāds apgalvojums, kā to pamatoti ir izvērtējusi Pirmās instances tiesa, ir cieši saistīts ar konkrēto šajā lietā minēto gadījumu un tā nozīme nav paaugstināma līdz Komisijai saistoša vispārējā principa līmenim.

135. Attiecībā uz iepriekš minēto spriedumu lietā Parker Pen/Komisija Komisija atgādināja, ka šajā lietā Pirmās instances tiesa nekādi Komisijai netika noteikusi pienākumu ņemt vērā uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū. Pirmās instances tiesa vienīgi vērsa tās uzmanību – nepiešķirt pārmērīgu nozīmi kopējam apgrozījumam pasaulē, ja šis apgrozījums attiecīgajā tirgū veido tikai nelielu daļu no šī pirmā skaitļa. Tomēr katrā ziņā Pirmās instances tiesa apstiprināja, ka apgrozījums attiecīgajā tirgū ir tikai viens no daudzajiem apstākļiem, ko Komisija var ņemt vērā naudas soda apjoma noteikšanas procedūrā.

136. Turklāt iepriekš minētās lietas Parker Pen/Komisija faktiskie apstākļi pilnībā atšķīrās no šīs lietas apstākļiem. Faktiski, runājot par vertikālu nolīgumu, bija loģiski ņemt vērā izplatītāja, konkrēti – Parker Pen – apgrozījumu tā produkta tirgū, uz kuru attiecās aizliegtā vienošanās. Šo judikatūru nevar transponēt šajā lietā, kas ir par horizontāla veida nolīgumu.

137. Manuprāt, ir lietderīgi sākotnēji precizēt, ka naudas soda samērīguma vērtējums salīdzinājumā ar pārkāpuma smagumu un ilgumu ietilpst pēc būtības Pirmās instances tiesai ar Regulas Nr. 17 17. pantu piešķirtajā tiesas kontrolē. Tādējādi vienīgi Pirmās instances tiesa ir kompetenta pārbaudīt, kādā veidā Komisija katrā atsevišķā gadījumā ir novērtējusi prettiesiskās rīcības smagumu un ilgumu (64).

138. Tādējādi apelācijas ietvaros Tiesas kontrolē var ietilpt tikai pārbaude, vai Pirmās instances tiesa juridiski pareizi ir ņēmusi vērā visus apstākļus, kas ir būtiski, novērtējot pārkāpumu, un vai tā nav pieļāvusi tiesību kļūdas, izvērtējot prasītāju izvirzītos jautājumus (65).

139. It īpaši attiecībā uz varbūtējo naudas sodu nesamērīgumu jāatgādina, ka Tiesai taisnīguma apsvērumu dēļ, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, nav jāaizstāj savs vērtējums ar Pirmās instances tiesas sniegto vērtējumu par uzņēmumiem sakarā ar Kopienu tiesību pārkāpumu uzlikto naudas sodu apjomiem (66).

140. No tā izriet, ka arī šajā gadījumā Tiesas analīzei jāaprobežojas ar to, vai Pirmās instances tiesa, apstiprinot kritērijus, kurus Komisija izmantojusi, nosakot naudas sodus un pārbaudot to piemērošanu, tādējādi to pat labojot, ir pārkāpusi samērīguma principu (67).

141. Paturot prātā ierobežojumus, kas noteikti Tiesas judikatūrā, tagad pievērsīšos prasītāju izvirzītā pamata vērtējumam.

142. Šajā ziņā jāatzīst, ka Pirmās instances tiesas veiktais vērtējums apstrīdētajā lēmumā par šo konkrēto jautājumu nav visai skaidrs. Izvērtējot, vai apstrīdētajā lēmumā Komisija ievērojusi samērīguma principu, Pirmās instances tiesa:

–      atgādināja, ka atbilstoši Pamatnostādnēm pārkāpumu smagums tika noteikts, ņemot vērā dažādus apstākļus (183. punkts);

–      precizēja, ka Pamatnostādnēs, pirmkārt, nav paredzēts, ka naudas sodu apjoms ir jāaprēķina atkarībā no kopējā apgrozījuma pasaulē vai no uzņēmumu apgrozījuma attiecīgajā tirgū, un, otrkārt, tajās arī nav aizliegts ņemt vērā šādu apgrozījumu, nosakot naudas sodu apjomu (187. punkts);

–      atzina par pierādītu, ka naudas sodu apjoma noteikšanas procedūrā Komisija nav ņēmusi vērā uzņēmumu apgrozījumu lizīna tirgū EEZ, bet gan kopējo apgrozījumu un kopējo apgrozījumu pasaulē lizīna tirgū (191. un 192. punkts);

–      uzsvēra, ka Komisija nav skaidri atsaukusies uz katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma konkrēto apmēru un līdz ar to arī uz katra uzņēmuma reālo ietekmi uz konkurenci (194. punkts);

–      atzīmēja, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka “apgrozījuma daļa, kas veidojusies no tām precēm, kuras ir pārkāpuma priekšmets, var sniegt pareizu norādi uz pārkāpuma apmēru attiecīgajā tirgū” (68) (196. punkts);

–      secināja, ka, neņemot vērā apgrozījumu attiecīgajā tirgū, Komisija nav ievērojusi Pamatnostādnes, saskaņā ar kurām ir jāņem vērā attiecīgo uzņēmumu “faktiskā ekonomiskā spēja” un “īpašā nozīme” (197. punkts).

143. Tomēr Pirmās instances tiesa, aizstājot savu vērtējumu ar Komisijas vērtējumu, noteica, ka Komisija katrā ziņā nav pārkāpusi samērīguma principu, jo: i) no judikatūras nevar izdarīt secinājumu par principa, saskaņā ar kuru Komisijai obligāti jāņem vērā uzņēmumu apgrozījums attiecīgajā tirgū, esamību, ii) apgrozījums, kas atbilst lizīna tirdzniecībai EEZ, veido diezgan nozīmīgu daļu no prasītāju apgrozījuma lizīna tirgū pasaulē, iii) naudas soda pamatapjoms nav noteikts, pamatojoties tikai uz vienkāršu aprēķinu, balstoties uz kopējo apgrozījumu, bet arī atkarībā no citiem atbilstīgiem apstākļiem (200.–205. punkts).

144. Tādējādi Pirmās instances tiesas argumentācija šķiet pretrunīga. Vispirms Pirmās instances tiesa, šķiet, ir nospriedusi, ka Komisijai jāaprēķina naudas soda apjoms, ņemot vērā uzņēmumu apgrozījumu attiecīgajā tirgū. Pēc tam tā tomēr nav vilcinājusies nospriest, ka šāds pienākums neizriet no Tiesas judikatūras un tātad naudas sods ir ticis aprēķināts pareizi.

145. Ņemot vērā Pirmās instances tiesas argumentācijā rodamās neskaidrības, manuprāt, būtu lietderīgi izvērtēt, vai to dēļ varētu būt radušās tādas kļūdas vērtējumā, kuru dēļ secinājums, pie kāda Pirmās instances tiesa ir nonākusi, būtu jāuzskata par spēkā neesošu.

146. Sākšu šo analīzi ar atgādinājumu, kā jau to minēju iepriekš savos secinājumos lietā Dansk Rørindustri/Komisija (69), ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai ir īpaši plaša rīcības brīvība attiecībā uz apstākļu, kas jāņem vērā, nosakot naudas sodu apjomu, izvēli. Kā to ir atzīmējusi pati Tiesa, “pārkāpumu smagums ir jānosaka atkarībā no vairākiem apstākļiem, tai skaitā tādiem kā lietas īpašie apstākļi, naudas sodu konteksta un preventīvā apmēra, turklāt nepastāv saistošs vai izsmeļošs kritēriju, kas obligāti jāņem vērā, saraksts” (70). Starp šiem dažādajiem pārkāpuma vērtējuma kritērijiem kā piemēru var arī minēt pārkāpumu izdarījušo uzņēmumu lielumu un ekonomisko ietekmi, katra šāda uzņēmuma lomu pārkāpuma izdarīšanā, ekonomisko un juridisko kontekstu, kādā šie uzņēmumi atrodas (71).

147. It īpaši attiecībā uz uzņēmuma apgrozījuma ņemšanu vērā iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija Tiesa precizēja, ka, nosakot “naudas sodu, ir pieļaujams ņemt vērā kā uzņēmuma [..] kopējo apgrozījumu pasaulē, tā arī to šī apgrozījuma daļu, kuru veido preces, kuras ir pārkāpuma priekšmets, [nepastāvot vajadzībai] piešķirt nevienam no minētajiem rādītājiem nesamērīgu nozīmi salīdzinājumā ar citiem vērtējumā izmantojamajiem apstākļiem” (72).

148. No šiem apgalvojumiem izriet, ka, lai arī uzņēmuma kopējais apgrozījums pasaulē un apgrozījums attiecīgajā tirgū ir noderīga un atbilstoša uzņēmuma ekonomiskās ietekmes norāde, tie tomēr ir tikai divi no daudzajiem faktoriem, kurus Komisija var ņemt vērā, izvērtējot pārkāpuma smagumu. Tādējādi Komisijai nav obligāti jāņem vērā uzņēmumu apgrozījums attiecīgajā tirgū.

149. Manuprāt, minētais apgalvojums nav pretrunā ar Tiesas nostāju, kas pausta iepriekš minētajā spriedumā lietā KNP BT/Komisija, uz kuru prasītājas ir vairākkārt atsaukušās savā apelācijas sūdzībā. Šajā ziņā atgādināšu, ka šajā lietā prasītājs apgalvoja, ka Komisija naudas soda noteikšanas posmā bija kļūdaini ņēmusi vērā attiecīgās grupas iekšienē veiktos pārdošanas darījumus, proti, vienu apgrozījuma daļu attiecīgajā tirgū. Ņemot vērā šos apstākļus, tieši tas, kas pamato Tiesas apgalvojumu šī iepriekš minētā sprieduma 61. un 62. punktā, ir, ka apgrozījuma attiecīgajā tirgū, ieskaitot no grupas iekšienē veiktajiem pārdošanas darījumiem izrietošo apgrozījumu, ņemšana vērā ir svarīga, lai nodrošinātu naudas soda samērīgumu, tai skaitā, lai izvairītos no nepamatotu priekšrocību piešķiršanas vertikāli integrētajiem uzņēmumiem.

150. Pretēji tam, ko uzskata Pirmās instances tiesa, šāds pienākums neizriet arī no Pamatnostādnēm.

151. Par šo jautājumu Pamatnostādnes aprobežojas vienīgi ar aicinājumu Komisijai “ņemt vērā arī pārkāpumu izdarītāju faktisko ekonomisko spēju radīt ievērojamus zaudējumus citiem tirgus dalībniekiem, it īpaši patērētājiem” (A punkts, pirmā daļa), un pievērst uzmanību tam, ka, “ja pārkāpumā iesaistīti vairāki uzņēmumi (piemēram, karteļi), atsevišķos gadījumos var būt vajadzība izsvērt piemērojamo naudas sodu apjomus, kas noteikti atbilstoši katrai no trim kategorijām, lai ņemtu vērā nodarījuma īpašo nozīmi un līdz ar to katra uzņēmuma nodarītā kaitējuma reālo ietekmi uz konkurenci, īpaši gadījumos, kad uzņēmumi, kuri izdarījuši viena veida konkurences pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc apjoma” (A punkts, sestā daļa).

152. Izsakoties citādāk, nosakot naudas sodu apjomu, Komisijai jārūpējas, lai naudas sods būtu samērīgs ar katra uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, rīcības īpašo nozīmi un reālo ietekmi uz tirgu. Tomēr, šādi rīkojoties, tai nav jāņem vērā konkrētā uzņēmuma apgrozījums attiecīgajā tirgū; turklāt tas nav skaidri noteikts Pamatnostādnēs. Kā jau iepriekš minēju, šis apgrozījums ir tikai viens no dažādiem apstākļiem, ko Komisija var ņemt vērā. Šajā gadījumā, kā to pamatoti norādīja Pirmās instances tiesa, Komisija ir izvērtējusi naudas sodu apjomu atkarībā no attiecīgo uzņēmumu lieluma un resursiem, ņemot vērā arī tādus citus atbilstīgus apstākļus kā, piemēram, to kopējais apgrozījums un kopējais apgrozījums pasaulē lizīna nozarē. Pamatojoties uz šiem kritērijiem, Komisija pēc tam karteļa dalībniekus iedalīja divās grupās, “lai ņemtu vērā attiecīgo uzņēmumu faktisko spēju radīt ievērojamu kaitējumu lizīna tirgum EEZ, kā arī vajadzību nodrošināt tādu naudas soda apmēru, kas atturētu no turpmākām tamlīdzīgām darbībām” (73), uzliekot katrai kategorijai dažādus naudas soda pamatapjomus.

153. Turklāt ir jāpatur prātā, ka daudzos gadījumos tieši kopējais apgrozījums (pasaulē vai nozarē) ir galvenā norāde uz uzņēmuma ekonomisko ietekmi un tādējādi palīdz nodrošināt naudas soda samērīgumu. Manuprāt, tas visskaidrāk redzams attiecībā uz starptautiskiem uzņēmumiem, kas darbojas pasaules līmenī, kuru kopējais apgrozījums pasaulē var būt ļoti augsts, bet apgrozījums attiecīgajā tirgū – ievērojami mazāks.

154. Visbeidzot, nevajag arī aizmirst, ka pienākums ņemt vērā apgrozījumu attiecīgajā tirgū nav paredzēts Regulas Nr. 17 15. pantā, kurā šajā sakarā ir norāde tikai uz uzņēmumu kopējo apgrozījumu pasaulē iepriekšējā finanšu gadā.

155. No iepriekš minētajiem apsvērumiem ir redzams, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, ja tās argumentācija jāsaprot tādējādi, ka Komisija pārkāpa Pamatnostādnes, jo tā netika ņēmusi vērā attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu konkrētajā tirgū.

156. Tomēr ir jāuzdod jautājums, vai sakarā ar Pirmās instances tiesas pieļauto tiesību kļūdu nav spēkā Pirmās instances tiesas secinājums, ka naudas soda apjoms katrā ziņā uzskatāms par samērīgu, pamatojoties uz citiem apstākļiem, kurus Komisija ir ņēmusi vērā. Kā jau zināms, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “gadījumā, ja Pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumā konstatējams Kopienu tiesību pārkāpums, bet tā rezolutīvā daļa uzskatāma par pamatotu citu juridisku apsvērumu dēļ, apelācijas sūdzība ir noraidāma” (74).

157. Kā jau iepriekš minēju, Komisijas uzlikto un Pirmās instances tiesas apstiprināto naudas sodu aprēķinā ir pienācīgi tikusi ņemta vērā atšķirība starp karteļa dalībnieku lielumu un resursiem. No tā jāsecina, ka, pat ja uzskatītu, ka šajā jautājumā spriedumā ir tiesību kļūda, tā rezolutīvā daļa tomēr joprojām ir pamatota.

158. Tādējādi uzskatu, ka arī astotais iebildums jānoraida.

159. Sestajā pamatā prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa pēc tam, kad tā nosprieda, ka Komisija ir pārkāpusi Pamatnostādnes, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, jo nav ņēmusi vērā prasītāju apgrozījumu attiecīgajā tirgū un līdz ar to nav noteikusi pareizi naudas sodu apjomu.

160. Šajā sakarā, paturot prātā iepriekš teikto, ka Komisija nav pārkāpusi Pamatnostādnes, manuprāt, vienkārši jāatkārto, ka, izvērtējot naudas sodu apjoma aprēķināšanai izmantojamo metodi, Pirmās instances tiesa var arī īstenot savu kontroli pēc būtības. Tādējādi tai ir iespēja aizstāt savu vērtējumu ar Komisijas vērtējumu, ja tā uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi tiesību normas vai principus.

161. Tieši tā ir noticis šajā lietā. Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Komisija kļūdaini bija piemērojusi Pamatnostādnes, tā sniedza savu vērtējumu, nosakot, ka uzliktais naudas sods katrā ziņā nav nesamērīgs.

162. No tā izriet, ka arī sestais pamats ir noraidāms.

163. Visbeidzot, ar septīto pamatu prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt savu lēmumu pamatojumu, atzīstot, ka prasītājām uzliktais naudas sods ir samērīgs, kaut arī Komisija bija neprecīzi piemērojusi Pamatnostādnes.

164. Komisija, protams, tam nepiekrīt.

165. Šajā sakarā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru un iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem (skat. šo secinājumu 109. punktu) sprieduma pamatojums var būt arī netiešs, ar nosacījumu, ka ieinteresētās personas zina veiktā pasākumu pamatojumu un kompetentā tiesa var īstenot savu kontroli (75).

166. Tomēr man šķiet, ka, lai arī Pirmās instances tiesa nav tieši atbildējusi uz vienu vai otru no šiem argumentiem, neraugoties uz to, apstrīdētais spriedums atbilda visām no pienākuma norādīt pamatojumu izrietošajām prasībām. Pēc tam, kad tā atzina, ka Komisija bija pārkāpusi Pamatnostādnēs minētos noteikumus, Pirmās instances tiesa pārbaudīja, vai šādas pienākuma neizpildes rezultātā ir ticis apdraudēts naudas sodu samērīguma princips. Šajā ziņā tā ir nospriedusi, ka, neraugoties uz visu [iepriekš minēto], Komisija ir ievērojusi šo principu, un tā ir skaidri norādījusi iemeslus, kuru dēļ tā varēja nonākt pie šāda secinājuma.

167. Vispirms Pirmās instances tiesa atgādināja, ka Regulas Nr. 17 15. pants noteic, ka naudas soda galīgā summa nepārsniedz 10 % no uzņēmuma kopējā apgrozījuma pasaulē tieši tāpēc, lai nodrošinātu naudas soda samērīgumu ar paša uzņēmuma ekonomisko ietekmi. No tā izriet, ka tad, kad, kā šajā gadījumā, naudas soda apjoms nepārsniedz šo maksimālo robežu, tas ir uzskatāms par samērīgu.

168. Otrkārt, Pirmās instances tiesa, pilnībā pierādot pretējo, noraidīja prasītāju viedokli, ka atbilstoši Kopienu judikatūrai Komisijai ir pienākums ņemt vērā apgrozījumu attiecīgajā tirgū.

169. Visbeidzot, Pirmās instances tiesa centās uzsvērt, ka, pat atzīstot šāda pienākuma esamību, naudas sodu noteikšanas metode, ko Komisija izmantoja apstrīdētajā lēmumā, nav novedusi pie nesamērīga naudas soda. Faktiski apgrozījums, kas atbilst lizīna pārdošanai EEZ, ir diezgan nozīmīga daļa no prasītāju apgrozījuma lizīna tirgū pasaulē. Katrā ziņā naudas soda sākumapjoms netika noteikts, tikai pamatojoties uz vienkāršu aprēķinu, kas balstīts uz kopējo apgrozījumu, bet arī pamatojoties uz citiem tādiem atbilstīgiem faktoriem kā nozares apgrozījums, pārkāpuma raksturs, tā faktiskā ietekme uz tirgu, attiecīgā ģeogrāfiskā tirgus apmērs, vajadzība noteikt sodu, kam piemīt preventīva ietekme, kā arī uzņēmumu lielums un ietekme (76).

170. Tādējādi uzskatu, ka arī septītais iebildums jānoraida.

 6.     Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz naudas soda pamatapjoma noteikšanu

171. Visbeidzot, ar devīto prasības pamatu prasītājas norāda, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu, atbalstot Komisijas viedokli – aprēķinot naudas sodu, noteikt vienādu tā pamatapjomu, pirmkārt, ADM Company un ADM Ingredients un, otrkārt, Ajinomoto, kaut arī šai pēdējai minētajai sabiedrībai attiecīgajā tirgū (lizīna tirgū EEZ) pieder [tirgus] daļas, kas ir apmēram divreiz lielākas par tām, kuras pieder ADM Company un ADM Ingredients. Tādējādi pret dažāda lieluma uzņēmumiem ir bijusi vienāda attieksme. Ņemot vērā šo lieluma atšķirību un to, ka Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka Komisijai vienmēr ir jāņem vērā uzņēmumu apgrozījums attiecīgajā tirgū, Pirmās instances tiesai bija jāsamazina ADM Company un ADM Ingredients [naudas soda] pamatapjoms.

172. No savas puses varu teikt, ka, manuprāt, vispirms šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, proti, ka naudas sodu apjoma noteikšanas procedūrā Komisijai ir noteikti jāņem vērā apgrozījums attiecīgajā tirgū. Kā jau to mēģināju pierādīt iepriekš (šo secinājumu 142.–151. punkts), šāds pienākums neizriet nedz no Kopienu judikatūras, nedz no Regulas Nr. 17 15. panta, nedz no Pamatnostādņu redakcijas.

173. No tā izriet, pretēji tam, kā to ir apgalvojušas prasītājas, ka attiecīgos [naudas sodu] pamatapjomus nevar uzskatīt par diskriminējošiem tikai tāpēc, ka tie nav tikuši noteikti atkarībā no apgrozījuma attiecīgajā tirgū.

174. Tā kā tas ir ticis precizēts, būtu bijis iespējams runāt par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ja Pirmās instances tiesa būtu atzinusi ADM Company piemērotā [naudas soda] pamatapjomu par likumīgu, neņemot vērā, ka tā atradās citā situācijā salīdzinājumā ar Ajinomoto, proti, ar uzņēmumu, kuram tika aprēķināts tāds pats [naudas soda] pamatapjoms. Faktiski saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis princips tiek pārkāpts tad, kad vienādām situācijām tiek piemērota atšķirīga attieksme vai kad dažādām situācijām tiek piemērota vienāda attieksme, izņemot gadījumos, kad šāda atšķirība attieksmē ir objektīvi pamatota (77).

175. Tomēr, man šķiet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips šajā ziņā nav ticis pārkāpts.

176. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka Komisija nosaka naudas sodu pamatapjomu atkarībā no apstākļu kopuma, starp kuriem tostarp ir attiecīgo uzņēmumu lielums un ekonomiskā ietekme (78). Lai ņemtu vērā šo pēdējo minēto apstākli, Komisija karteļa dalībniekus iedalīja divās grupās, atsaucoties gan uz to kopējo apgrozījumu, gan uz to kopējo apgrozījumu pasaulē lizīna tirgū (79), un, pamatojoties uz šādu salīdzinājumu, atzina, ka ADM Company un Ajinomoto jāpiemēro augstāks naudas soda pamatapjoms.

177. Tas, vai prasītājas ir tikušas diskriminētas, ir jāizvērtē atkarībā no diviem kritērijiem, ko izvēlējusies Komisija (kopējais apgrozījums pasaulē un kopējais apgrozījums pasaulē lizīna nozarē) un apstiprinājusi Pirmās instances tiesa abu grupu nodalīšanas nolūkos.

178. Izvērtējot prasītāju rakstā sniegtās ziņas, jāsecina, ka attiecībā uz abiem Komisijas aplūkotajiem apgrozījuma veidiem – ADM Company apgrozījuma līmenis bija acīmredzami lielāks nekā pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, tai skaitā, lai gan mazākā mērā, arī Ajinomoto (80).

179. Manuprāt, tādējādi no tā var secināt, ka ar naudas sodu pamatapjoma noteikšanu, kas tika veikta atbilstoši objektīviem kritērijiem un bija iekšēji saskaņota (81), attiecībā uz prasītājām nav ticis pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

180. Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.

181. Rezumējot, atgādināšu, ka neviens no prasītāju izteiktajiem pamatiem nav pamatots, kas nozīmē, ka viņu apelācijas sūdzība nevar tikt apmierināta.

IV – Par tiesāšanās izdevumiem

182. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam un, ņemot vērā secinājumus, pie kādiem esmu nonācis par apelāciju noraidījumu, uzskatu, ka prasītājām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V –    Secinājumi

183. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai atzīt, ka:

1)      prasība ir noraidāma;

2)      Archer Daniels Midland Co un Archer Daniels Midland Ingredients Ltd atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

---

1 – Oriģinālvaloda – itāļu.

---

2 – Lieta T‑224/00 (Recueil, II‑2597. lpp.).

---

3 – OV L 152, 24. lpp.

---

4 – Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 204. lpp.).

---

5 – OV 1998, C 9, 3. lpp.

---

6 – Pamatnostādnēs atkarībā no pārkāpuma smaguma paredzētas summas, kas atkarībā no pārkāpuma ilguma izmantojamas kā naudas soda noteikšanas pamatapjoms. “Sīkākiem” pārkāpumiem šāda summa ir no 1000 līdz 1 miljonam EUR; “smagiem” pārkāpumiem – no 1 miljona EUR līdz 20 miljoniem EUR, bet “sevišķi smagiem” pārkāpumiem – vairāk par 20 miljoniem EUR (Pamatnostādņu 1. punkta A daļa).

---

7 – Pamatnostādņu 2. punktā paredzēts, ka “[naudas soda] pamatapjomu palielina, ja pastāv atbildību pastiprinoši apstākļi, piemēram:

---

– atkārtots pārkāpums, ko izdara tas pats uzņēmums(‑i),

---

– atteikums sadarboties vai centieni traucēt Komisijai veikt pārbaudes,

---

– pārkāpuma aizsācēja vai pamudinātāja loma,

---

– pretpasākumi, kas vērsti pret citiem uzņēmumiem, lai liktu tiem respektēt tādus lēmumus vai praksi, kas ir pārkāpums,

---

– vajadzība palielināt sodanaudas [naudas soda] apjomu, lai pārsniegtu peļņas apjomu, kas gūta pārkāpuma izdarīšanas rezultātā, ja šādu apjomu var objektīvi aprēķināt,

---

– pārējie.”

---

8 – Pamatnostādņu 3. punktā paredzēts, ka “[naudas soda] pamatapjoms tiek samazināts, ja pastāv atbildību mīkstinoši apstākļi, piemēram:

---

– vienīgi pasīva vērotāja vai sekotāja loma pārkāpumā,

---

– pārkāpumus izraisošu līgumu vai prakses neīstenošana,

---

– pārkāpumu pārtraukšana, tiklīdz iejaucas Komisija (it īpaši tad, ja tā veic pārbaudes),

---

– pamatotas šaubas no uzņēmuma puses attiecībā uz to, vai ierobežojošā rīcība patiešām ir pārkāpums,

---

– pārkāpumi, kas veikti nolaidības dēļ vai netīši,

---

– uzņēmuma efektīva līdzdalība tiesvedībā, kas neattiecas uz jomu, kas noteikta 1996. gada 18. jūlija Paziņojumā par sodanaudu [naudas sodu] nepiemērošanu vai samazināšanu karteļu gadījumā,

---

– pārējie.”

---

9 –      Atgādināšu, ka apstrīdētā lēmuma 1. punktā ir konstatēts, ka ADM Company un ADM Ingredients no 1992. gada 23. jūnija līdz 1995. gada 27. jūnijam bija attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieces.

---

10 – Apstrīdētā sprieduma 191. punkts.

---

11 – Apstrīdētā sprieduma 41. punkts.

---

12 – Apstrīdētā sprieduma 51. punkts.

---

13 – Apstrīdētā sprieduma 70.–73. punkts.

---

14 – Apstrīdētā sprieduma 208. punkts.

---

15 – Apstrīdētā sprieduma 210. punkts.

---

16 – Apstrīdētā sprieduma 212. un 213. punkts.

---

17 – Apstrīdētā sprieduma 89.–91. punkts.

---

18 – Apstrīdētā sprieduma 92. punkts.

---

19 – 1972. gada 14. decembra spriedums lietā 7/72 (Recueil, 1281. lpp.).

---

20 – Apstrīdētā sprieduma 98. punkts.

---

21 – Apstrīdētā sprieduma 99. un 100. punkts.

---

22 – Apstrīdētā sprieduma 101. un 102. punkts.

---

23 – Apstrīdētā sprieduma 103. un 104. punkts.

---

24 – Apstrīdētā sprieduma 197. punkts.

---

25 – Apstrīdētā sprieduma 200. punkts. Mans izcēlums.

---

26 – Apstrīdētā sprieduma 204. un 205. punkts.

---

27 – Apstrīdētā sprieduma 142.–169. punkts.

---

28 – Apstrīdētā sprieduma 171. punkts.

---

29 – Apstrīdētā sprieduma 371.–380. punkts.

---

30 – 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija (Recueil, 1825. lpp.).

---

31 – 2004. gada 8. jūlija secinājumi (2005. gada 28. jūnija spriedums lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 līdz C‑208/02 P un C‑231/02 P, Krājums, I‑5425. lpp.).

---

32 – Skat. iepriekš minētos secinājumus lietā Dansk Rørindustri u.c., 159.–165. punkts.

---

33 – Ibidem, 155.–160. punkts.

---

34 – Apstrīdētā sprieduma 92. punkts.

---

35 – 1987. gada 2. novembra lēmums lietā AP/Itālija, Paziņojums Nr. 204/1986. Mans izcēlums. Noteikums “prohibits double jeopardy only with regard to an offence adjudicated in a given State”.

---

36 – Mans izcēlums.

---

37 – Lēmums par aizstāvības iebildumu par non bis in idem principu (Decision on the Defence Motion on the Principle of Non‑bis‑in‑idem), lieta Nr. IT‑94‑1 Prokurors/Duško Tadić, T.Ch. II, 1995. gada 14. novembris. Mans izcēlums. Tribunāls nosprieda: “The principle of non bis in idem appears in some form as part of the internal legal code of many nations. Whether characterised as non bis in idem, double jeopardy or autrefois acquit, autrefois convict, this principle normally protects a person from being tried twice or punished twice for the same acts. This principle has gained a certain international status since it is articulated in Article 14 (7) of the International Covenant on Civil and Political Rights as standard of a fair trial, but it is generally applied so as to cover only a double prosecution within the same State. The principle is binding upon this International Tribunal to the extent that it appears in Statute, and in the form it appears there”.

---

38 – Turklāt ir jāatgādina – šķiet, ka, lai arī non bis in idem princips ir iekļauts lielākajā daļā starptautiskajā kopienā ietilpstošo valstu tiesību sistēmu, tās vispārīgi nosaka, ka minētais princips ir piemērojams vienīgi valsts iekšienē. Piemēram, ja nekļūdos, starp Eiropas Savienības dalībvalstu tiesību sistēmām vienīgi Nīderlandes tiesībās ārvalstīs taisītiem spriedumiem atzīts tāds pats res judicata spēks kā pašā Nīderlandē taisītajiem spriedumiem.

---

39 – 1987. gada 31. marta spriedums lietā 2/86 2 BvM. Neoficiāls tulkojums.

---

40 – Corte costituzionale italienne [Itālijas Konstitucionālās tiesas] 1967. gada 18. aprīļa spriedums Nr. 48, Giur. Cost., 1967, I, 299. lpp., un 1976. gada 8. aprīļa spriedums Nr. 69, Giur. Cost., 1976, 432. lpp.

---

41 – Attiecībā uz šo Konvenciju man šķiet svarīgi tas, ka, lai gan saskaņā ar tās noteikumiem non bis in idem princips piemērojams attiecībām starp līgumslēdzējāmvalstīm, Konvencijas 55. pantā paredzēta iespēja no tā atkāpties virknē dažādu gadījumu.

---

42 – Tiesas 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland  u.c./Komisija (Recueil, I‑123. lpp., 338. punkts).

---

43 – Apstrīdētais spriedums, 90. punkts. Mans izcēlums. Skat. arī Tiesas 1987. gada 18. novembra spriedumu lietā 137/85 Maïzena u.c. (Recueil, 4587. lpp.), kurā Tiesa noliegusi, ka noticis non bis in idem principa pārkāpums, jo no vienas un tās pašas personas pieprasītajiem diviem drošības naudas maksājumiem bija “pilnīgi atšķirīgi mērķi” (22. un 23. punkts).

---

44 – Skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Aalborg Portland u.c., kura 338. punktā norādīts, ka “[saskaņā ar non bis in idem principu] aizliegts vairāk nekā vienu reizi vienu personu sodīt par vienu prettiesisku nodarījumu, lai aizsargātu vienas un tās pašas tiesiskās intereses”. Mans izcēlums.

---

45 – Skat. apstrīdētā sprieduma 99. punktu un tajā minēto judikatūru.

---

46 – Iepriekš minētais spriedums lietā Wilhelm u.c., 3. punkts.

---

47 – Iepriekš minētais spriedums lietā Boehringer/Komisija, 3. punkts.

---

48 – Iepriekš minētais spriedums lietā Wilhelm u.c., 11. punkts.

---

49 – Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Jāatgādina, ka saskaņā ar šiem jaunajiem noteikumiem izveidota “paralēlo kompetenču” sistēma, kas balstās uz EKL ietverto konkurenci regulējošo noteikumu vienlaicīgu piemērošanu Komisijas un valstu tiesu darbībā. Īpaši jānorāda, ka valstu varas un tiesu iestādes nu var piemērot EKL 81. panta 3. punktu, kurā paredzēta iespēja piemērot izņēmumus EKL 81. panta 1. punktā noteiktajam aizliegumam.

---

50 – Skat. apstrīdētā sprieduma 99. punktu un tajā minēto judikatūru.

---

51 – Kā to pamatoti norādījusi Pirmās instances tiesa, Tiesa spriedumā lietā Boehringer/Komisija ir atsaukusies tikai uz hipotētisku un iespējamu Komisijas pienākumu ņemt vērā arī sodus, kurus uzlikušas trešo valstu iestādes. Skat. iepriekš minētā sprieduma 3. punktu.

---

52 – Skat. it īpaši apstrīdētā lēmuma 186.–212. punktu.

---

53 – Skat. it īpaši 1998. gada 14. maija spriedumu lietā C‑259/96 P Padome/de Nil un Impens (Recueil, I‑2915. lpp., 32.–34. punkts) un 2001. gada 17. maija spriedumu lietā C‑449/98 P IECC/Komisija (Recueil, I‑3875. lpp., 70. punkts).

---

54 – Iepriekš minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 372. punkts.

---

55 – Apstrīdētā sprieduma 94. punkts.

---

56 – Apstrīdētā sprieduma 169. punkts.

---

57 – Skat. it īpaši 2001. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑280/99 P līdz C‑282/99 P Moccia Irme u.c./Komisija (Recueil, I‑4717. lpp., 78. punkts) un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 49. punkts.

---

58 – Iepriekš minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 50. punkts.

---

59 – Skat. it īpaši 1998. gada 9. jūlija rīkojumu lietā C‑317/97 Smanor u.c./Komisija (Recueil, I‑4269. lpp., 21. punkts), 2000. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑352/98 P Bergaderm un Goupil/Komisija (Recueil, I‑5291. lpp., 35. punkts), un iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 51. punkts.

---

60 – Skat. apstrīdētā Komisijas lēmuma 261.–296. punktu un apstrīdētā sprieduma 153.–160. punktu. Tieši 160. punktā Pirmās instances tiesa norādīja, ka “prasītāji nav ticami apstrīdējuši saistību, ko Komisija konstatējusi starp ierosinātajām cenām un tām cenām, ko tirgū faktiski noteikuši karteļa dalībnieki”.

---

61 – Apstrīdētā sprieduma 161.–169. punkts.

---

62 – Tiesas 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑248/98 KNP BT/Komisija (Recueil, I‑9641. lpp.).

---

63 – Pirmās instances tiesas 1994. gada 14. jūlija spriedums lietā T‑77/92 Parker Pen/Komisija (Recueil, II‑549. lpp.).

---

64 – Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 Baustahlgewebe/Komisija (Recueil, I‑8417. lpp., 128. punkts) un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑359/01 P British Sugar/Komisija (Recueil, I‑4933. lpp., 47. punkts).

---

65 – Tiesas 1997. gada 17. jūlija spriedums lietā C‑219/95 P Ferriere Nord/Komisija (Recueil, I‑4411. lpp., 31. punkts).

---

66 – Iepriekš minētais spriedums lietā British Sugar/Komisija, 48. punkts.

---

67 – Iepriekš minētais spriedums lietā Aalborg Portland u.c./Komisija, 365. punkts.

---

68 –      Mans izcēlums.

---

69 – Skat. 69.–75. un 103.–105. punktu.

---

70 – Iepriekš minētais spriedums lietā Ferriere Nord/Komisija, 33. punkts. Mans izcēlums. Skat. arī 1996. gada 25. marta rīkojumu lietā C‑137/95 SPO u.c./Komisija (Recueil, I‑1611. lpp., 54. punkts).

---

71 – Iepriekš minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija un 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Michelin/Komisija (Recueil, 3461. lpp.).

---

72 – Iepriekš minētais spriedums lietā Musique Diffusion française u.c./Komisija, 121. punkts. Mans izcēlums.

---

73 – Apstrīdētā lēmuma 304. punkts.

---

74 – 2002. gada 10. decembra spriedums lietā C‑312/00 P Komisija/Camar un Tico (Recueil, I‑11355. lpp., 57. punkts). Šajā pašā sakarā skat. 1992. gada 9. jūnija spriedumu lietā C‑30/91 P Lestelle/Komisija (Recueil, I‑3755. lpp., 28. punkts), 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑320/92 P Finsider/Komisija (Recueil, I‑5697. lpp., 37. punkts) un 2000. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑210/98 P Salzgitter/Komisija (Recueil, I‑5843. lpp., 58. punkts).

---

75 – Iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 372. punkts, un 2001. gada 25. oktobra spriedums lietā C‑120/99 Itālija/Padome (Recueil, I‑7997. lpp., 28. punkts).

---

76 – Skat. apstrīdētā sprieduma 205. punktu.

---

77 – Skat. it īpaši 1984. gada 13. decembra spriedumu lietā 106/83 Sermide (Recueil, 4209. lpp., 28. punkts) un 1990. gada 28. jūnija spriedumu lietā C‑174/89 Hoche (Recueil, I‑2681. lpp., 25. punkts).

---

78 – Skat. it īpaši apstrīdētā sprieduma 205. punktu.

---

79 – Apstrīdētā sprieduma 191. punkts.

---

80 – Attiecīgi 12 600 miljoni EUR un 202 miljoni EUR salīdzinājumā ar Ajinomoto gūtajiem 5000 miljoniem EUR un 183 miljoniem EUR.

---

81 – Skat. arī apstrīdētā sprieduma 211.–213. punktu.