ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 28. oktobrī (1)

Lieta C‑134/03

Viacom Outdoor Srl

pret

Giotto Immobilier SARL

[Giudice di pace von Genova-Voltri (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Pašvaldības nodoklis par reklāmu, kas veikta, izvietojot informatīvus materiālus – Publisko tiesību uzņēmumi (EKL 86. pants) – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana (EKL 82. pants) – Valsts atbalsts (EKL 87. un 88. pants) – Pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. un 50. pants) – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība (EKL 234. pants)

I –    Ievads

1.     Šī lieta attiecas uz Itālijas tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pašvaldības iekasē pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu, nosaka reklāmas izvietošanas noteikumus to teritorijā (ieskaitot noteikumus attiecībā uz pieejamo reklāmas izvietošanas platību daudzumu un atrašanās vietu), kā arī vada pašas savu pašvaldības reklāmas izvietošanas dienestu. Galvenokārt tiek apstrīdēts tas, ka pašvaldības darbojas kā uzņēmumi tirgū, attiecībā uz kuru tās pašas nosaka arī noteikumus.

2.     Šajā kontekstā Giudice di pace di Genova-Voltri (Itālija) (turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesa”) lūdz Tiesai interpretēt Līguma noteikumus attiecībā uz konkurenci (EKL 82., 86., 87. un 88. pants) un pakalpojumu sniegšanas brīvību (EKL 49. pants). Uzdodot prejudiciālos jautājumus, iesniedzējtiesa vēršas Tiesā jau otro reizi, pēc tam, kad ar 2002. gada 8. oktobra rīkojumu Tiesa atzina pirmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par (acīmredzami) nepieņemamu (2).

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

3.     No Kopienu tiesībām ar šo lietu saistīts ir EKL 49., 50., 82., 86., 87. un 88. pants.

B –    Valsts tiesības

Ievads

4.     No Tiesai sniegtajiem apsvērumiem var secināt, ka Itālijas pašvaldībās reklāmu, veicot, piemēram, informatīvu materiālu izvietošanu, var izvietot trīs dažādos veidos. Pirmkārt, privātpersonas savu reklāmu var izvietot uz privātām virsmām. Otrkārt, privātpersonas savu (privāto) reklāmas materiālu izvietošanai var izmantot sabiedriskas vietas (piemēram, ielas vai sabiedrisko ēku sienas). Treškārt, reklāmas materiālus var izvietot uz pašvaldībai piederošām virsmām, piemēram, uz afišu dēļiem, kurus nodrošina attiecīgā pašvaldība; šajā gadījumā informatīvus materiālus var izvietot vai nu privātpersonas pašas vai pašvaldības dienests (turpmāk tekstā – “pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests”).

5.     Pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir maksājams vienmēr, bet gadījumā, kad tiek izmantoti pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta pakalpojumi, šis nodoklis ir jau ietverts nodevā, kas maksājama par informatīvu materiālu izvietošanu.

Detalizēti valsts tiesību noteikumi

6.     Attiecībā uz Itālijas tiesisko regulējumu vispirms ir jāmin 1997. gada 15. decembra Decreto legislativo N^o 446 (3) (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 446/97”), kura 52. pants paredz rajonu un pilsētu pašvaldību tiesības pieņemt to ieņēmumus reglamentējošus noteikumus, ievērojot noteiktos ierobežojumus.

7.     Republikas prezidenta 1993. gada 15. novembra Likumdošanas dekrēts 507/93 (4), ar kuru pārskata un saskaņo pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu un nodevu par informatīvu materiālu izvietošanu (5) (turpmāk tekstā – “Likumdošanas dekrēts Nr. 507/93”), arī attiecas uz reklāmas izvietošanu sabiedriskās vietās.

8.     Likumdošanas dekrēta Nr. 507/931. pants nosaka:

“Reklāmas izvietošana ārpus telpām un informatīvu materiālu izvietošana sabiedriskās vietās [..] tiek aplikta attiecīgi ar nodokli vai nodevu tajā pašvaldībā, kurā tie izvietoti.”

9.     Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 5. panta 1. punktu:

“Pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir maksājams par reklāmas materiālu vizuālu vai akustisku izplatīšanu, kas atšķiras no tās, par kuru maksājama nodeva par informatīvu materiālu izvietošanu sabiedriskās vietās vai publikai pieejamās un redzamās vietās.”

Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju nodoklis tādējādi ir maksājams par visiem (privātiem) reklāmas materiāliem, kas tiek izplatīti tās pašvaldības teritorijā, kurai maksājams nodoklis.

10.   Atbilstoši Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 6. panta 1. punktam ar nodokli ir apliekama “ikviena persona, kuras rīcībā [..] ir līdzekļi, ar kuru palīdzību tiek izplatīti reklāmas materiāli”.

11.   Saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 9. panta 7. punktu gadījumā, ja reklāmas materiālu izvietošanai tiek izmantotas publiskas platības, papildus pašvaldības nodoklim par reklāmas izvietošanu var būt maksājamas īpašas nodevas par lietošanu un noteikti maksājumi (piemēram, nomas maksa).

12.   Īpaši noteikumi, kas reglamentē pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta darbību, kas ir obligāti izveidojams pašvaldībās, kurās ir vairāk nekā 3000 iedzīvotāju, ir noteikti Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 18. un turpmākajos pantos. Minētā dekrēta 18. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests nodrošina, ka pašvaldības šim nolūkam paredzētās vietās izvieto visu veidu reklāmu [..].”

13.   Minētā Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punkts nosaka:

“Par informatīvu materiālu izvietošanu pakalpojuma lūdzējam un personai, kuras interesēs pakalpojums tiek lūgts, atsevišķi un solidāri ir jāmaksā nodeva, tai skaitā nodoklis par reklāmas izvietošanu, tai pašvaldībai, kas sniedz šo pakalpojumu.”

14.   Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 3. pants un 22. panta 1. punkts paredz pašvaldību pienākumu, pirmkārt, pieņemt precīzākus noteikumus par nodokļa likmi un detalizētus noteikumus par pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu iekasēšanu, ievērojot noteiktus tiesību aktos paredzētus ierobežojumus, un, otrkārt, pieņemt noteikumus par informatīvo materiālu izvietošanas dienestu. Turklāt tām ir jāpieņem reklāmas izvietošanu reglamentējoši noteikumi, ņemot vērā, ka tās var ierobežot vai aizliegt noteiktus reklāmas veidus vispārējo interešu apsvērumu dēļ. Tāpat ir jāpieņem noteikumi, kas reglamentē faktiskos izdevumus, atļauju izsniegšanu un vispārējo reklāmas platību plānu. Jāizlemj arī, kādā apmērā sabiedriskās platības var izmantot ar tirdzniecību nesaistītu, kā arī ar tirdzniecību saistītu reklāmas materiālu izvietošanai un kāda reklāmas izvietošanas platības daļa ir pieejama tiešai privātpersonu informatīvo materiālu izvietošanai.

15.   Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 piemērošanai Dženovas pašvaldībā 1998. gada 21. decembrī tika pieņemti pašvaldības noteikumi (turpmāk tekstā – “1998. gada pašvaldības noteikumi”) (6). Kā redzams no lietas materiāliem, šajos noteikumos ir ietverti: pienākums saņemt atļauju (6. pants), drošības noteikumi attiecībā uz valsts ceļiem (14. pants), ierobežojumi vides un arhitektūras saglabāšanas apsvērumu dēļ (18. un 19. pants), detalizēti noteikumi par pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu maksāšanas kārtību (23. un turpmākie panti), kā arī par nodevu par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu (29. un turpmākie panti).

16.   1998. gada pašvaldības noteikumi tika atcelti tikai ar 2001. gada 1. janvāri, un, sākot no šīs dienas, tos aizstāja jauns tiesību akts (7).

III – Fakti un process pamata lietā

17.   Giudice di pace di Genova-Voltri noris tiesvedība starp sabiedrību Viacom Outdoor Srl (8), kas reģistrēta Milānā, Itālijā (turpmāk tekstā – “Viacom”), un sabiedrību Giotto Immobilier SARL, kas reģistrēta Mentonā, Francijā (turpmāk tekstā – “Giotto”). Giotto nodarbojas ar nekustamo īpašumu tirdzniecību Francijas Rivjērā, bet Viacom sniedz klientiem reklāmas pakalpojumus.

18.   Viacom izrakstīja Giotto rēķinu par informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumiem, kurus tas 2000. gada oktobrī bija sniedzis Giotto Dženovas pašvaldībā. Šīs atlīdzības ietvaros Viacom prasa samaksāt arī summu ITL 439 385 apmērā, t.i., EUR 226,92, kā atlīdzību par tā izdevumiem saistībā ar pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu, kas bija jāsamaksā Dženovas pašvaldībai. Starp lietas dalībniekiem pastāv strīds tikai par šo atlīdzības daļu.

19.   Savas prasības par atmaksu pamatojumam Viacom atsaucas uz 2000. gada 9. septembrī starp lietas dalībniekiem noslēgto līgumu. Saskaņā ar šo līgumu Giotto ir jāsamaksā Viacom atlīdzība par informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu, kas papildus faktiskajai pakalpojuma cenai ietver arī “īpašo un dokumentēto izdevumu” atmaksu (itāļu valodā – “oneri specifici e documentati”).

20.   Tomēr Giotto atsakās atmaksāt attiecīgos izdevumus, apgalvojot, ka pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir pretrunā ar Kopienu tiesībām. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Viacom celtā prasība būtu jānoraida, ja izrādītos, ka pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir pretrunā ar Kopienu tiesībām.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un process Tiesā

21.   Ar 2003. gada 10. marta lēmumu Giudice di pace di Genova-Voltri nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai iepriekš minēto nodokļu un nodevu pārvaldes uzticēšana publisko tiesību uzņēmumam (pašvaldībām) tādā tirgū, kas veido ievērojamu kopējā tirgus daļu un kurā šim uzņēmumam ir dominējošs stāvoklis, ir pretrunā ar

         a)     EKL 86. pantu, lasot to kopā ar EKL 82. pantu;

         b)     EKL 86. pantu, lasot to kopā ar EKL 49. pantu?

2)      Vai ieņēmumu no minētajiem nodokļiem un nodevām piešķiršana šim publisko tiesību uzņēmumam ir nesaderīga ar:

         a)     EKL 86. pantu, lasot to kopā ar EKL 82. pantu,

         b)     EKL 87. un 88. pantu tiktāl, ciktāl tā ir uzskatāma par nelikumīgu valsts atbalstu (par kuru nav paziņots) un atzīstama par nesaderīgu ar kopējo tirgu?”

22.   Tiesvedības laikā Tiesā Viacom un Eiropas Kopienu Komisija sniedza rakstveida un mutvārdu apsvērumus, bet Giotto un Itālijas valdība – tikai rakstveida apsvērumus. Viacom, Giotto un Itālijas valdība arī rakstveidā atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

V –    Vērtējums

A –    Prejudiciālo jautājumu pieņemamība

23.   Rīkojums lietā Viacom I (9), ar kuru pirmais iesniedzējtiesas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika atzīts par (acīmredzami) nepieņemamu, neliedz Giudice di pace di Genova-Voltri atkārtoti vērsties Tiesā. Saskaņā ar judikatūru tas, ka prejudiciālās tiesvedības ietvaros pieņemtam spriedumam (vai rīkojumam) ir autoritatīvs spēks, neliedz valsts tiesai, kurai tas adresēts, uzskatīt, ka ir vēlreiz jāvēršas Tiesā pirms pamata lietas izlemšanas (10). Tomēr vēl ir jānoskaidro, vai pašreiz uzdotie jautājumi ir pieņemami.

24.   Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai valsts tiesa, kas izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šī tiesas sprieduma pieņemšanā un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to gadījumā, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (11). Tiesa var atteikties pieņemt nolēmumu par valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu tikai tad, kad acīmredzami ir skaidrs, ka Kopienu tiesību interpretācijai vai Kopienu tiesību normas spēkā esamības pārbaudei, ko lūdz šī tiesa, nav nekāda sakara ar pamata lietas īstenajiem apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesas rīcībā nav faktisko vai tiesisko elementu, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (12).

25.   Šaubas par šo jautājumu pieņemamību pastāv attiecībā uz diviem aspektiem: pirmkārt, attiecībā uz šo jautājumu būtiskumu lēmuma pieņemšanai pamata lietā un, otrkārt, attiecībā uz pamata lietas faktiskā un tiesiskā konteksta aprakstu.

1.      Prejudiciālo jautājumu būtiskums

26.   Šajā lietā attiecībā uz prejudiciālo jautājumu atbilstību būtībā pastāv divas problēmas.

27.   Pirmkārt, Komisija ir izvirzījusi jautājumu par to, vai nolēmums pamata lietā patiešām var būt atkarīgs no kopējās sistēmas, kas veido Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 bāzi, novērtējuma. Pēc Komisijas domām, šīs prejudiciālās procedūras priekšmets var būt tikai tie Itālijas tiesību aktu noteikumi, kas tieši attiecas uz pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu.

28.   Pakalpojumu sniegšanas brīvības ietvaros (EKL 49. pants) varētu būt pietiekami koncentrēties tikai uz pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu kā tāda ietekmi uz pārrobežu tirdzniecību. Tomēr, lai Tiesa varētu sniegt lietderīgu atbildi attiecībā uz konkurences noteikumiem (EKL 82., 87. un 88. pants), daudz plašākā perspektīvā jāpārbauda visi apstākļi, kādos Itālijas pašvaldībās tiek izplatīti reklāmas materiāli. Tikai tad būs iespējams lietderīgi izskatīt jautājumu par to, vai pašvaldības varētu būt pārkāpušas iespējamo dominējošo stāvokli, ja tās darbojas gan kā uzņēmumi, gan kā regulējošas institūcijas reklāmas, kas veikta, izvietojot informatīvus materiālus, nozarē. Tāpat arī tikai tad būs iespējams noteikt, vai ienākumu no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu piešķiršana pašvaldībām, kas arī pašas darbojas kā uzņēmumi reklāmas, kas veikta, izvietojot informatīvus materiālus, jomā, ir uzskatāma par aizliegtu valsts atbalstu EKL 87. panta izpratnē.

29.   Otrkārt, prejudiciālie jautājumi būtu jāatzīst par nebūtiskiem, ja Giotto jebkurā gadījumā būtu līgumisks pienākums atlīdzināt nomaksāto pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu, neskatoties uz to, vai šis nodoklis ir vai nav bijis likumīgs. Tādā gadījumā pamata lietas izlemšanai nebūtu svarīgi, vai šis nodoklis ir saderīgs ar Kopienu tiesībām.

30.   Tomēr jautājums par Giotto pienākuma pastāvēšanu šajā kontekstā ir tikai 2000. gada 9. septembra līguma (13) un piemērojamo valsts tiesību interpretācijas jautājums, un tādēļ tas ietilpst iesniedzējtiesas, nevis Tiesas ekskluzīvajā kompetencē (14).

31.   Savā rīkojumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Giudice di pace skaidri norāda savu nostāju šajā jautājumā. Iesniedzējtiesa uzsver – ja pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu izrādītos nelikumīgs, prasītāja prasījumi būtu nepamatoti un tā prasība līdz ar to būtu jānoraida (15). Tiesa no savas puses nevar izdarīt citādu pieņēmumu.

32.   Pastāvot šādiem apstākļiem, esošajā lietā nav acīmredzams, ka prejudiciālie jautājumi varētu būt nebūtiski. Tieši pretēji, tie ir saistīti ar pamata lietas faktiskajiem apstākļiem un tās priekšmetu, un iesniedzējtiesas aprakstītajai problēmai nav arī tikai hipotētisks raksturs.

33.   Visbeidzot, vēl ir jānorāda, ka šajā lietā nav jāatzīst lietas nepieņemamība sakarā ar to, ka pastāv mākslīgi radīts (fiktīvs) strīds.

34.   Cik zināms, Tiesa tikai vienreiz ir noraidījusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu sakarā ar to, ka tā pamatā bija mākslīgs strīds. Tomēr minētajā gadījumā tiesvedības laikā Tiesā tika atklāts, ka lietas dalībnieki “mākslīgas konstrukcijas” ietvaros bija iekļāvuši līgumā attiecīgu noteikumu, lai valsts tiesa izlemtu noteiktu tiesību jautājumu (16).

35.   Šajā lietā nav pietiekama pamata šāda pieņēmuma izdarīšanai. Saskaņā ar judikatūru lietas dalībnieku vienprātība par Kopienu tiesību interpretāciju, tātad par prejudiciālās procedūras rezultātu, ko vēlas abas puses, nemaina to strīda faktiskos apstākļus (17). Tomēr, ja no lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu izklāstītajiem faktiem acīmredzami neizriet, ka strīds patiesībā ir fiktīvs, prejudiciālie jautājumi – šajā kontekstā – ir pieņemami (18).

2.      Faktiskā un tiesiskā konteksta raksturojums

36.   No pastāvīgās judikatūras turklāt izriet, ka sakarā ar nepieciešamību sniegt tādu Kopienu tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesām, iesniedzējtiesai ir jādefinē tās uzdoto jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts vai vismaz jāizskaidro faktiskie apstākļi, ar kuriem šie jautājumi ir pamatoti (19). Precīzs faktisko un tiesisko apstākļu apraksts it īpaši ir nepieciešams konkurences jomā, kas bieži ir ļoti sarežģīta (20). Šim aprakstam turklāt ir jāsniedz iespēja arī citu dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu (EK) 23. pantu (21). Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka ieinteresētajām personām tiek nosūtīts tikai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (22).

a)      Tiesiskais konteksts

37.   Attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu tiesisko kontekstu Giudice di pace atsaucas uz Likumdošanas dekrētu Nr. 507/93 un izskaidro tā būtiskāko saturu, lai arī kopsavilkuma veidā. Šī tiesiskā regulējuma, kā arī Likumdošanas dekrēta 446/97 teksts ir pievienots iesniedzējtiesas lēmumam. Tajā it īpaši ir ietverta nepieciešamā informācija attiecībā uz pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu (23) un izskaidrots, ar ko tas atšķiras no nodevas, kas maksājama par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu. Tāpat ir izskaidrots, kādās jomās pašvaldības ir tiesīgas pieņemt ieviešanas noteikumus (piemēram, prasību saņemt atļauju, reklāmas ierobežojumus vispārējo interešu apsvērumu dēļ, informatīvu materiālu izvietošanai paredzēto platību noteikšanu, noteikumus attiecībā uz pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas dienestu). Tādējādi no iesniedzējtiesas lēmuma, kā arī pamata tiesvedības lietas materiāliem ir pietiekami skaidri saprotami valsts līmenī piemērojamie Itālijas tiesību noteikumi un informācija, kas nepieciešama šo noteikumu izprašanai.

38.   Attiecībā uz ieviešanas noteikumiem, kas piemērojami pašvaldību līmenī, situācija ir savādāka. Rakstveida atbildēs uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem gan Viacom, gan Giotto norādīja, ka attiecīgajā 2000. gadā Dženovā bija piemērojami 1998. gada pašvaldības noteikumi (24). Tomēr Giudice di pace savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu atsaucas uz diviem jaunākiem Dženovas pašvaldības lēmumiem, ar kuriem tika aizvietoti 1998. gada pašvaldības noteikumi (25). Tā kā šos jaunākos lēmumus pašvaldības dome pieņēma tikai 2001. gada 26. martā un līdz 2001. gada 1. janvārim tie vēl nebija piemērojami, nav saprotams, kā tie var attiekties uz situāciju šajā lietā, kura risinājusies 2000. gadā (26). Iesniedzējtiesas lēmumā nav ietverti sīkāki paskaidrojumi šajā sakarā.

39.   Neskatoties uz šo trūkumu attiecībā uz Dženovas pašvaldības pieņemtajiem ieviešanas noteikumiem, tiesiskā konteksta aprakstu tomēr var uzskatīt par pietiekamu šīs prejudiciālās procedūras vajadzībām. Attiecīgie pašvaldības noteikumi ir paredzēti tikai precīzāku noteikumu pieņemšanai attiecībā uz tiesisko kontekstu, kura svarīgākie elementi valsts līmenī jau ir definēti Likumdošanas dekrētā Nr. 507/93. Šī informācija ir pietiekami skaidri aprakstīta un rezumēta iesniedzējtiesas lēmumā (27).

b)      Faktiskais konteksts

40.   Attiecībā uz faktiskā konteksta definēšanu, veicot faktu novērtējumu lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros, ir jānošķir attiecīgās prasības, kas izriet no pakalpojumu sniegšanas brīvības (EKL 49. pants), no vienas puses, un no Līgumā paredzētajiem konkurences noteikumiem (EKL 82., 86., 87. un 88. pants), no otras puses.

41.   Lai varētu atbildēt uz 1. jautājuma b) apakšpunktu, kurš attiecas uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir ietverts īss, bet pietiekams faktiskā konteksta būtiskāko apstākļu apraksts. No šī apraksta būtībā var secināt, ka Itālijas uzņēmums 2000. gadā Dženovā sniedza informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumus Francijas uzņēmumam un tam bija jānomaksā pašvaldības nodoklis par šiem pakalpojumiem.

42.   Tomēr attiecībā uz Līgumā ietvertajiem konkurences noteikumiem (EKL 82., 86., 87. un 88. pants) rodas šaubas. Šajā nozarē it īpaši Tiesai nevajadzētu paredzēt pārāk stingras prasības attiecībā uz iesniedzējtiesu lēmumiem par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, lai prejudiciālo lūgumu iesniegšana nekļūtu praktiski neiespējama. Valstu tiesu un Tiesas tiesiskās sadarbības nozīme kopš Regulas Nr. 1/2003 (28) stāšanās spēkā ir drīzāk palielinājusies, nekā samazinājusies. Tajā pašā laikā, lai īstenotu šādu sadarbību, tomēr ir nepieciešams, lai valstu tiesas būtu īpaši uzmanīgas, sagatavojot savus lēmumus par prejudiciālu jautājumu uzdošanu konkurences tiesību jomā.

43.   Šajā lietā iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu trūkst būtiskas informācijas par lietas faktiem, ko Tiesa norādīja jau lietā Viacom I (29).

44.   Tādējādi, lai Tiesa varētu lietderīgi atbildēt uz jautājumiem saistībā ar konkurences tiesībām, iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu jābūt ietvertai pietiekamai informācijai, lai varētu noteikt attiecīgos produktu un ģeogrāfiskos tirgus, kas ir jebkura novērtējuma saskaņā ar konkurences tiesībām pamats, it īpaši tirgus daļu aprēķināšanai. Tomēr iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ietvertā informācija skaidri neatspoguļo pamata lietas apstākļus ne attiecībā uz produktu, ne ģeogrāfisko aspektu.

45.   Attiecīgais produktu tirgus vismaz īsumā ir aprakstīts. To veido “informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumi (reklāmas vietu piedāvāšana), kādus sniedz pašvaldības, izmantojot pašvaldībai piederošas platības, un privātpersonas, izmantojot sabiedriskas vai privātas platības”; privātpakalpojumi un pašvaldības sniegtie pakalpojumi pēc iesniedzējtiesas sniegtās informācijas ir “savstarpēji pilnīgi aizvietojami”. Tomēr sīkāk nav izskaidrots, vai reklāmas veids, kas tiek realizēts, izmantojot privātuzņēmumus vai pašvaldības informatīvu materiālu izplatīšanas pakalpojumu, un, visbeidzot, attiecīgie patērētāji ir salīdzināmi. Ja pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojums ir pieejams galvenokārt oficiāliem paziņojumiem, kā arī apvienību un sociālo iestāžu paziņojumiem (30), kamēr tādi komersanti kā Giotto saviem reklāmas pasākumiem parasti izmanto tādu privātu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus kā Viacom, tas runātu par labu atšķirīgu produktu tirgu definīcijai.

46.   Attiecībā uz ģeogrāfiskā tirgus definīciju iesniedzējtiesas lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu ir tikai norādīts, ka par attiecīgo ģeogrāfisko tirgu ir uzskatāma “visa pašvaldības teritorija”, jo tieši tur savstarpēji konkurē pašvaldības un informatīvus materiālus izvietojošie uzņēmumi. Tomēr nav nekādas informācijas, piemēram, par to, vai – kā varētu domāt – tiesiskie nosacījumi citās Itālijas pašvaldībās ir salīdzināmi ar Dženovā pastāvošajiem, par to, vai tādi pakalpojumu sniedzēji kā Viacom, kas darbojas reklāmas, kas tiek veikta, izvietojot informatīvus materiālus, jomā, regulāri darbojas vairāk nekā vienā pašvaldībā vai tikai Dženovā un vai to klientu reklāmas kampaņas parasti attiecas tikai uz vienu konkrētu pašvaldību vai arī tās ir reģionālas vai vairākus reģionus aptverošas (31). Piemēram, pilnīgi noteikti nešķiet neiespējami, ka tāda reklāma kā Giotto veiktā nekustamā īpašuma Francijas Rivjērā reklāma, tiek izplatīta reģionos un neaprobežojas tikai ar Dženovas pašvaldības teritoriju vien.

47.   Prejudiciālo jautājumu precīzai izpratnei turklāt ir nepieciešams, lai lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu būtu vismaz ietvertas norādes par pakalpojumu sniedzēju skaitu un to stāvokli attiecīgajā tirgū, it īpaši to aptuvenās tirgus daļas, kā arī pašu pašvaldību tirgus daļas, ja tās darbojas šajā tirgū. Tāpat būtu nepieciešama vismaz īsa informācija par klientu, kas pasūta reklāmu informatīvu materiālu izvietošanas veidā, skaitu un lielumu. Giudice di pace lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu informācija nav sniegta ne par vienu no šiem elementiem. Tādējādi nav iespējams pietiekami precīzi noteikt, vai tādā situācijā kā pamata lietā var uzskatīt, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam ir dominējošs stāvoklis (EKL 82. pants) (32).

48.   Giudice di pace nesniedz sīkākus paskaidrojumus arī par iespējamo Itālijas pašvaldību dominējošā stāvokļa ļaunprātīgās izmantošanas cēloni reklāmas, kas tiek veikta, izvietojot informatīvus materiālus, jomā. Tā tikai norāda, ka ir “pilnīgi skaidrs, ka attiecīgie tiesību noteikumi ir nostādījuši pašvaldības tādā stāvoklī, ka tās nenovēršami var ietekmēt tirgu savā labā, tādējādi pārkāpjot EKL 82. pantu”.

49.   Turklāt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidrs, vai un kādā apmērā Itālijas tiesību noteikumi var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šī informācija ir būtiska, lai varētu izprast un atbildēt uz jautājumiem saistībā ar EKL 82. un 87. pantu. It īpaši no iesniedzējtiesas sniegtā apraksta nav skaidri nosakāms, kādā apmērā Itālijas tiesību noteikumi ārvalsts pakalpojumu sniedzēju gadījumā traucē vai padara mazāk pievilcīgu to darbību Itālijas tirgū, vai ārvalsts klientu gadījumā – Itālijas privāto pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu izmantošanu.

50.   Visbeidzot, no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu tāpat nav skaidrs, kādā veidā Itālijas pašvaldības, it īpaši Dženovas pašvaldība, organizē sava informatīvo materiālu izvietošanas dienesta darbību (33). Vai tas ir juridiski neatkarīgs pašvaldības uzņēmums, kam ir pašam savs juridiskas personas statuss, vai pašvaldības administrācijas sniegts pakalpojums, kam nav vērā ņemamas autonomijas? Vai pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam ir atsevišķs budžets, vai tas tiek finansēts no vispārējā pašvaldības budžeta? (34) Vai ieņēmumus no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu un nodevas par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas dienesta pakalpojuma izmantošanu saņem tikai šis informatīvo materiālu izvietošanas dienests, vai arī tie pāriet pašvaldības vispārējā budžetā un netiek izdalīti atsevišķā pozīcijā? Veids, kādā ir saprotami un atbildami prejudiciālie jautājumi par EKL 86., 87. un 88. pantu, ir atkarīgs no ticamas informācijas šajā sakarā.

3.      Starpsecinājums

51.   Es uzskatu, ka pirmā prejudiciālā jautājuma a) apakšpunkts un otrais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams sakarā ar nepietiekamu faktisko apstākļu aprakstu, kādā ir uzdoti jautājumi attiecībā uz konkurences tiesībām. Savukārt pirmā jautājuma b) apakšpunkts ir pieņemams.

B –    Prejudiciālo jautājumu satura izvērtējums

52.   Turpmāk es galvenokārt izskatīšu tiesību piemērošanas problēmas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību (EKL 49. un 50. pants) (pirmā jautājuma b) apakšpunkts). Gadījumā, ja Tiesa atzītu, ka arī jautājumi attiecībā uz Līgumā paredzētajiem konkurences tiesību noteikumiem ir pieņemami, es pakārtoti izteikšu savu viedokli arī par pirmā jautājuma a) apakšpunktu un otro jautājumu.

1.      Pirmā jautājuma b) apakšpunkts: pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. un 50. pants)

53.   Uzdodot pirmā jautājuma b) apakšpunktā paredzēto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pakalpojumu sniegšanas brīvība (EKL 49. pants) iestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru par reklāmu, kas tiek veikta, izvietojot informatīvus materiālus sabiedriskās vietās, ir jāmaksā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu pašvaldībām, kas pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu.

54.   Vispirms ir jāprecizē, ka pakalpojumu sniegšanas brīvības kontekstā nav nekādas nozīmes tam, kura iestāde uzliek netiešo nodokli un kā labā. Tam, ka pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu saņem Itālijas pašvaldības, kas tajā pašā laikā arī pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestus, iespējams, var būt nozīme Līgumā paredzēto konkurences tiesību kontekstā, bet ne attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību.

55.   Tiesības uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir gan pakalpojumu sniedzējiem, gan saņēmējiem (35). Tāds uzņēmums kā Giotto, kas pret atlīdzību citā dalībvalstī saņem reklāmas pakalpojumus, izvietojot informatīvus materiālus, ko veic tajā reģistrēts uzņēmums, kā Viacom, izmanto pakalpojumu EKL 49. un 50. panta izpratnē (36).

a)      Nediskriminācijas princips

56.   EKL 49. pantā ir ietverts īpašs vispārējā nediskriminācijas principa formulējums (37). Līdz ar to, ja nodokļa uzlikšanai – bez jebkāda pamatojuma – ir lielāka ietekme uz pārrobežu situāciju nekā uz valsts iekšējo situāciju (38), neapšaubāmi šī apsvēruma dēļ vien pastāv pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpums.

57.   Tomēr šajā lietā nekas neliecina par to, ka pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu varētu radīt kaut vai netiešu pārrobežu pakalpojumu diskrimināciju. Pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir maksājams par informatīvu materiālu izvietošanu, ko valsts un ārvalsts klientu labā veic valsts vai ārvalsts pakalpojumu sniedzēji. Turklāt tas attiecas ne tikai uz privātpersonu sniegtajiem pakalpojumiem, bet tajā pašā apmērā arī uz jebkādiem pašu pašvaldību sniegtajiem pakalpojumiem, izmantojot to informatīvo materiālu izvietošanas dienestus (39). Pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu tādējādi ir vispārējās valsts nodokļu sistēmas sastāvdaļa, kas pamatots ar objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem un kas ir vienādi piemērojams gan vietējām, gan pārrobežu darbībām (40).

b)      Ierobežojumu aizliegums

58.   Turklāt saskaņā ar EKL 49. panta formulējumu vien šis pants paredz aizliegt jebkuru pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu pat tad, ja šis ierobežojums ir vienādi piemērojams gan valsts, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja tas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un/vai saņemšanu (41).

59.   Ja pakalpojuma sniedzējam vai saņēmējam tiek uzlikts nodoklis, tas jebkurā gadījumā ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, ja šis maksājums izriet no īpašiem pasākumiem, kas pakalpojuma sniedzējam vai saņēmējam ir obligāti (piemēram, valsts pārbaudes, par kurām veicama samaksa, atļaujas saņemšanas procedūras, par kurām veicama samaksa, kā arī pienākums izmantot (un par to samaksāt) noteiktu aprīkojumu vai pakalpojumus, piemēram, ostās) (42). Tāds nodoklis pastiprina to pasākumu iedarbību, kas var aizliegt, traucēt vai padarīt mazāk pievilcīgu pakalpojumu sniegšanu un/vai izmantošanu.

60.   No otras puses, esošajā judikatūrā nav nepārprotami sniegta atbilde uz jautājumu, vai visiem vienādi piemērojama nodokļa, piemēram, netieša nodokļa uzlikšana, pati par sevi var radīt ierobežojumu (43). Pastāv divi iespējamie risinājumi:

i)      Ar attaisnojumu pamatots risinājums: nediskriminējošs valsts nodoklis var būt ierobežojums, un ir jāpārbauda, vai tas var būt attaisnojams.

61.   Ir vispāratzīts, ka pat vienkārša nodokļa uzlikšana var sadārdzināt ekonomisko darbību un tādējādi padarīt to mazāk pievilcīgu. Jebkurā gadījumā spriedumu De Coster lietā var interpretēt arī tādējādi, ka valsts nodoklis ir jāpārbauda tāpat, kā tas tiek darīts ierobežojumu gadījumā (44).

62.   Ja piekristu šādai nostājai un valsts nodokļus uzskatītu par pamatbrīvību ierobežojumu, tad galarezultātā visi nodokļi, neskatoties uz to veidu, būtu jāpārbauda attiecībā uz to atbilstību Kopienu tiesībām; dalībvalstīm tad, iespējams, katrā konkrētā gadījumā būtu jāpierāda, ka to nodokļus pamato neatliekamas vispārējās intereses, t.i., ka tie ir piemēroti, nepieciešami un samērīgi salīdzinājumā ar mērķi, ko ar tiem paredzēts sasniegt. Tomēr tad būtu jāatceras, ka budžeta ieņēmumu iekasēšana ir valsts darbības pamatnepieciešamība un ka tādēļ tas ir likumīgs mērķis un nodokļu iekasēšana – arī šī iemesla dēļ – ir paredzēta vairākos EKL noteikumos (skat., piemēram, EKL 90., 93. pantu un 175. panta 2. punkta pirmo ievilkumu). Dalībvalstīm būtu jāparedz plaša diskrecionārā vara attiecībā uz to vispārējiem ar budžetu saistītajiem lēmumiem (45) un iekasējamo nodokļu raksturu un formu. Tiesas uzdevums nevarētu būt dalībvalstu ar budžetu saistīto lēmumu apstrīdēšana.

63.   Tomēr pretlikumīgs pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, kas izriet no nediskriminējoša nodokļa, vienalga būtu jāpārbauda, ja šim nodoklim ir aizliedzoša iedarbība, t.i., pēc tā rakstura tas būtu pielīdzināms darbības aizliegumam.

ii)    Ar definīciju pamatots risinājums: nediskriminējošs valsts nodoklis jau sākotnēji neietilpst pamatbrīvības piemērošanas jomā.

64.   No otras puses, pavisam nesen ar darba ņēmēju pārvietošanās brīvību (EKL 39. pants) saistītā lietā Tiesa pieņēma citādu pieeju. Nediskriminējoša valsts nodokļa uzlikšana netika pārbaudīta attiecībā uz to, vai pastāv attaisnojums neatliekamu vispārējo interešu apsvērumu dēļ, kā tas parasti tiek darīts ierobežojumu gadījumā; tā vietā Weigel (46) lietā izvēlētais formulējums liecina par to, ka tāda nodokļa uzlikšana būtu pilnībā jāizslēdz no pamatbrīvības piemērošanas jomas:

“Tomēr Līgums nesniedz darba ņēmējam nekādas garantijas, ka tā darbību pārvietošanai uz citu dalībvalsti nekā to, kurā viņš iepriekš uzturējās, būs neitrālas sekas nodokļu jomā. Ņemot vērā dalībvalstu nodokļu tiesību atšķirības, tāda pārvietošana atkarībā no apstākļiem var būt vairāk vai mazāk izdevīga vai neizdevīga darba ņēmējam attiecībā uz netiešu aplikšanu ar nodokli. No tā izriet, ka principā jebkāds neizdevīgāks stāvoklis, salīdzinot ar situāciju, kurā darba ņēmējs veica savu darbību pirms pārcelšanas, nav pretrunā EKL 39. pantam [..]” (47).

65.   Šo risinājumu atbalsta fakts, ka pamatbrīvību ierobežojumi sakarā ar to klasisko izpratni principā ir aizliegti un tos var attaisnot tikai izņēmuma gadījumos – piemēram, sakarā ar neatliekamiem vispārējo interešu apsvērumiem. No otras puses, kā jau iepriekš minēts, vairākos noteikumos EK līgums vairāk vai mazāk paredz, ka dalībvalstīm netiešie nodokļi būtu jāuzliek, pamatojoties uz to fiskālo suverenitāti (skat., piemēram, EKL 90., 93. pantu un 175. panta 2. punkta pirmo ievilkumu), un ne tikai šauri interpretētos izņēmuma gadījumos. Šie noteikumi tādēļ tiek pamatoti ar vispārēju pieņēmumu, ka tādu nodokļu iekasēšana, kas ir vispārējās valsts nodokļu sistēmas sastāvdaļa un kas ir pakļauta objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem un ir vienādi piemērojami gan valsts, gan pārrobežu darbībām, nav aizliegta, bet principā ir atļauta un nav jāattaisno katrā konkrētā gadījumā; atšķirības dalībvalstu starpā attiecībā uz netiešo nodokli tiek pieļautas un, vajadzības gadījumā, tās var novērst saskaņošanas ceļā tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, piemēram, iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai (EKL 93. pants).

iii) Piemērošana esošajai lietai: pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu

66.   Attiecībā uz Itālijas tiesībās paredzēto pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu, par kuru notiek strīds šajā lietā, abi risinājumi noved pie viena un tā paša secinājuma:

Ja tiek pieņemts ar definīciju pamatotais risinājums, netiešs nodoklis, kas ir vispārējās valsts nodokļu sistēmas sastāvdaļa un kas ir pakļauts objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem un ir vienādi piemērojams gan valsts, gan pārrobežu darbībām, neietilpst EKL 49. panta piemērošanas jomā. Saskaņā ar pieejamo informāciju pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu atbilst šiem kritērijiem (48).

Turpretī, ja tiek pieņemts ar attaisnojumu pamatotais risinājums, pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu patiešām būtu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, bet tajā pašā laikā to bez grūtībām varētu attaisnot. Saskaņā ar pieejamo informāciju šim nodoklim, kas apmēra ziņā ir minimāls, nav aizliedzošas ietekmes un nav skaidrs, kādā apjomā valsts un pašvaldības likumdevējs, nosakot nodokli, varēja pārsniegt tā plašo diskrecionāro varu, kas tam ir budžeta politikas jomā (49).

67.   Kopsavilkumā tādējādi ir jāatzīst – ja tāda netieša nodokļa kā pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu iekasēšana Itālijā ir vispārējās valsts nodokļu sistēmas sastāvdaļa, ja šis nodoklis ir pakļauts objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem un tas ir vienādi piemērojams gan valsts, gan pārrobežu darbībām, EKL 49. pants neiestājas pret to.

2.      Dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums (EKL 82. pants, lasot to kopā ar EKL 86. pantu)

68.   Attiecībā uz EKL 82. pantu, lasot to kopā ar EKL 86. pantu, iesniedzējtiesa uzdod divus jautājumus, uz kuriem es turpmāk atbildēšu pakārtoti (50). Pirmā jautājuma a) apakšpunkts attiecas uz pašvaldības tiesībām noteikt un iekasēt pašvaldības nodokļus, kamēr otrā jautājuma a) apakšpunkts attiecas uz ieņēmumu no šiem nodokļiem piešķiršanu pašvaldībai. Abi jautājumi būtībā attiecas uz iespējamu konkurences izkropļojumu par labu pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam un uz citu privāto pakalpojumu sniedzēju rēķina.

a)      Pirmā jautājuma a) apakšpunkts: regulējošās darbības apvienošana ar uzņēmējdarbību (EKL 82. pants, lasot to kopā ar EKL 86. pantu)

69.   Uzdodot pirmā jautājuma a) apakšpunktā minēto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EKL 82. pants, lasot to kopā ar EKL 86. pantu, iestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldības, kas pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, tajā pašā laikā nosaka un iekasē (“pārvalda”) tādus nodokļus kā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu un nodeva par pašvaldības veikto informatīvo materiālu izvietošanu.

70.   Ja vispirms no Kopienu tiesību viedokļa tiek novērtētas tikai šīs pašvaldības tiesības noteikt un iekasēt atsevišķus pašvaldības nodokļus, var izdarīt šādu secinājumu.

71.   Pamatnosacījums EKL 82. panta piemērošanai (iespējams, lasot to kopā ar EKL 86. panta 1. punktu un EKL 10. pantu) ir tāds, ka pašvaldības dienestu saistībā ar minēto nodokļu noteikšanu un iekasēšanu var uzskatīt par uzņēmumu. Termins “uzņēmums” konkurences tiesībās ir jāsaprot funkcionāli, un tas ietver jebkuru vienību, kas veic saimniecisku darbību, neskatoties uz tās juridisko statusu vai finansēšanas veidu (51).

72.   Saimnieciska darbība (“kā uzņēmumam”) ietver sevī preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū; tā ir jānodala no publiskas iestādes darbības, kas “realizē valsts varu”. Galvenais faktors atšķirības noteikšanā ir veiktās darbības raksturs. Šajā sakarā veiktās darbības ir jāizskata katrā konkrētā gadījumā, lai noteiktu, kādai kategorijai tās pieder (52).

73.   Nodokļu noteikšana un iekasēšana pēc to rakstura nav uzskatāma par saimniecisku darbību, bet gan par valsts varas realizēšanu. Tādu nodokļu kā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu mērķis noteikti nav atlīdzība par konkrētu, parastu pakalpojumu izmantošanu, bet gan vispārīgā veidā – pašvaldību finansēšana (53), iespējamais pakārtotais nodokļa mērķis var būt atlīdzība par sabiedrisko platību izmantošanu privātpersonu veiktajai reklāmas izvietošanai (54), bet tāds pakārtots mērķis nekādā veidā nemaina tā nodokļa statusu un, piemēram, nepadara šo ieņēmumu par atlīdzību par saņemto pakalpojumu. Nodokļu iekasēšanas publiskais raksturs nozīmē, ka šajā sakarā konkurences noteikumi uz attiecīgajām pašvaldībām neattiecas (55).

74.   Attiecībā uz nodevu par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu ir jānodala divas tās sastāvdaļas.

No vienas puses, šai nodevai piemīt nodokļa elements, jo tā ietver pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu (Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punkts); šajā sakarā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir tikai aizvietots ar šo nodevu, un tam pašam tādējādi ir jāattiecas gan uz šīs nodevas noteikšanu un iekasēšanu, gan uz paša nodokļa noteikšanu un iekasēšanu: pašvaldības realizē valsts varu, nevis veic saimniecisku darbību.

No otras puses, šajā nodevā ir ietverts arī elements, kas pārsniedz pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu un kalpo kā izdevumu atlīdzība par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu (atlīdzības elements); šajā kontekstā pašvaldības nosaka atlīdzību par pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta sniegtajiem pakalpojumiem (56) un tādējādi darbojas tādā pat veidā kā tirgū darbojošies uzņēmumi, tas ir – veic saimniecisku darbību (57).

75.   Līdz ar to pašvaldība vai pašvaldības dienests veic saimniecisku darbību un var tikt uzskatīta par uzņēmumu Kopienu konkurences tiesību izpratnē tikai tiktāl, ciktāl tā nosaka nodevas atlīdzības elementu saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punktu, proti – nodevas sastāvdaļu, ar kuru tiek maksāta atlīdzība par pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta sniegtajiem pakalpojumiem.

76.   Līdz ar to varētu pastāvēt ļaunprātīga izmantošana EKL 82. panta, lasot to kopā ar EKL 86. panta 1. punktu, izpratnē, ja – pieņemot, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam ir dominējošs stāvoklis – pašvaldība nosaka pārmērīgi augstu vai pārmērīgi zemu nodevas atlīdzības elementu saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punktu, pārkāpjot konkurences tiesības (58). Tomēr šajā lietā nav pietiekama pamata, lai varētu secināt, ka pastāv šāda ļaunprātīga izmantošana, kuras noteikšanai būtu jāveic izsmeļošs visu konkrētās lietas apstākļu novērtējums (59).

77.   Tomēr tikai no kompetences noteikt un iekasēt pašvaldības nodokli par reklāmu vien – neskatoties uz jau iepriekš iztirzāto faktu, ka pašvaldībai nav uzņēmuma statusa – uzreiz nevar pieņemt, ka pašvaldība varētu rīkoties ļaunprātīgi EKL 82. panta, lasot to kopā ar EKL 86. panta 1. punktu, izpratnē. Šis nodoklis, neskatoties uz tā sastāvu un apmēru, no konkurences viedokļa ir neitrāls, jo tas tiek iekasēts gan par privāto pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu izmantošanu, gan par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu (pēdējā gadījumā, kā zināms, nodoklis ir iekļauts nodevā saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punktu) (60).

78.   Viacom un Giotto iebilst, ka papildus nodokļu noteikšanai un iekasēšanai Itālijas pašvaldības realizē arī citas vietējās valsts varas funkcijas, saskaņā ar kurām, tās var reglamentēt reklāmas materiālu izplatīšanu to teritorijā un tādējādi ietekmēt tirgu par labu pašvaldību informatīvo materiālu izvietošanas dienestiem, piemēram, nosakot pieejamo reklāmas izvietošanas platību atrašanās vietu un izmēru un paredzot noteiktus reklāmas ierobežojumus vispārējās interesēs (61). Iebilde būtībā ir par to, ka pašvaldības darbojas kā uzņēmumi (ar savu informatīvo materiālu izvietošanas dienestu starpniecību) tirgū, kurā tās pašas nosaka noteikumus (veicot to iepriekš minētās valsts pārvaldes iestāžu funkcijas) (62). Pēc to domām, šis interešu konflikts vien liecina par aizliegtu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu (63).

79.   Šajā sakarā pēc analoģijas ir piemērojami jau izdarītie secinājumi attiecībā uz pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu. Gadījumā, kad pašvaldība reglamentē reklāmas materiālu izplatīšanu, piemēram, aizliedzot vai ierobežojot noteiktus reklāmas veidus vispārējo interešu apsvērumu dēļ, un nosaka arī platības, kuras var izmantot informatīvu materiālu izvietošanai, tā nedarbojas kā uzņēmums, bet gan veic valsts pārvaldes iestādes funkcijas. Šajā sakarā konkurences tiesības nav tai piemērojamas a priori.

80.   Vispārējās interesēs ietilpst arī pašvaldību veiktā reklāmas materiālu izplatīšanas reglamentēšana. Piemēram, pilsētas plānošanas interesēs var būt jāaizliedz reklāmas izvietošana noteiktās vietās pašvaldības teritorijā, jāierobežo pieejamās informatīvu materiālu izvietošanas vietas vai jāaizliedz noteikti reklāmas veidi. Tāpat arī vides aizsardzības vai satiksmes drošības intereses var pamatot ierobežojumus. Turklāt, nosakot un īstenojot to pilsētplānošanas mērķus un citas vispārējās intereses, pašvaldībām ir jābūt pietiekamai rīcības brīvībai.

81.   Tomēr EKL 86. panta 1. punkta, lasot to kopā ar EKL 82. pantu un, iespējams, kopā ar EKL 10. pantu, pārkāpums var rasties, ja pašvaldība pārsniedz tai piešķirtās rīcības brīvības robežas un, realizējot valsts pārvaldes iestādes funkcijas, izkropļo konkurenci par labu savam pašvaldības uzņēmumam, t.i., ja, realizējot valsts varas funkcijas, pašvaldība piešķir priekšrocības savam informatīvo materiālu izvietošanas dienestam – ja tiek pieņemts, ka tam ir dominējošs stāvoklis – nevis privātiem pakalpojumu sniedzējiem, kas darbojas tajā pašā tirgū (64). Tā tas būtu gadījumā, ja, piemēram, pašvaldība piešķirtu savam dienestam lielāko daļu no pieejamās informatīvu materiālu izvietošanas platības vai, pamatojoties uz vispārējām interesēm, pakļautu privāto pakalpojumu sniedzēju darbību stingrākiem ierobežojumiem nekā sava pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta darbību.

82.   Tomēr, lai novērtētu, vai tā tas ir šajā lietā, būtu izsmeļoši jāizvērtē visi konkrētās lietas apstākļi. It īpaši nevar būt pietiekami izvērtēt informatīvu materiālu izvietošanai piešķirtās platības tikai kvantitatīvi (65) un vienīgi uzskaitīt, cik daudz no šīm platībām ir rezervētas privātiem pakalpojumu sniedzējiem un cik daudz – pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam. Kā to tiesas sēdē pamatoti norādīja Komisija, galvenais faktors ir attiecīgo informatīvo materiālu izvietošanas platību kvalitāte un atrašanās vieta. Tāpat ir jāņem vērā, vai un kādā apmērā jebkādi pašvaldības paredzēti ierobežojumi ir piemērojami arī privāto platību izmantošanai. Pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, jebkurā gadījumā nav pietiekamu iemeslu secināt, ka Dženovas pašvaldība paredz labvēlīgākus noteikumus pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam.

83.   Šādos apstākļos kā pamata lietā EKL 82. pants un 86. panta 1. punkts tādējādi neiestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldībām, kas pašas tajā pat laikā vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, ir maksājams pašvaldības nodoklis vai nodeva par reklāmu, kas veikta, izvietojot informatīvus materiālus sabiedriskās vietās.

b)      Par otrā jautājuma a) apakšpunktu: ieņēmumu no nodokļa par reklāmas izvietošanu piešķiršana informatīvo materiālu izvietošanas dienestam (EKL 82. pants, lasot to kopā ar EKL 86. pantu)

84.   Uzdodot otrā jautājuma a) apakšpunktā paredzēto jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai EKL 82. pants, lasot to kopā ar EKL 86. pantu, iestājas pret valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldībām, kas pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, tiek piešķirti ieņēmumi no tādiem maksājumiem kā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu un nodeva par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu.

85.   EKL 86. panta 1. punkts aizliedz pašvaldībām kā valsts iestādēm ar valsts varas funkcijām veikt darbības, kas pārkāptu EKL 82. pantu (66). Tādējādi, ja pašvaldība piešķirtu ieņēmumus no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu savam informatīvo materiālu izvietošanas dienestam, nevarētu izslēgt, ka tas varētu radīt konkurences izkropļojumu par sliktu privātiem pakalpojumu sniedzējiem un par labu pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam (67).

86.   Tomēr pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests ir pašvaldības sastāvdaļa, un nav iemesla uzskatīt, ka tam ir jebkāda ievērojama organizatoriska neatkarība, it īpaši – savs budžets vai atsevišķi norēķinu konti. Tieši pretēji, ir jāpieņem, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests tiek finansēts tieši no pašvaldības budžeta un ka šī dienesta ienākumi un izdevumi tiek iegrāmatoti pašvaldības bilances attiecīgajās sadaļās (68). Nepastāvot minimālai organizatoriskai neatkarībai un pārredzamībai (69), tomēr nav iespējams saprast, vai un kādā apmērā pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests saņem ienākumus no nodokļiem, it īpaši – ienākumus no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu.

87.   Tomēr, pat ja pieņemtu, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam bija pietiekama organizatoriskā neatkarība, pamatojoties uz pieejamo informāciju, noteikti nevar nepārprotami secināt, ka Dženovas pašvaldība ir vainojama ļaunprātīgā rīcībā, pārkāpjot konkurences noteikumus.

88.   Ciktāl man zināms, Tiesa līdz šim brīdim ir izskatījusi tādas situācijas radīšanu, kas ļauj uzņēmumam ļaunprātīgi izmantot tā dominējošo stāvokli tikai tad, ja valsts ir piešķīrusi šim uzņēmumam arī īpašas tiesības – parasti monopolstāvokli – un tiesību piešķiršanas raksturs un/vai tālākā valsts rīcība vismaz ir “liecinājusi” par to, ka uzņēmums ļaunprātīgi izmanto savu stāvokli (70). Katrā konkrētā gadījumā bija jākonstatē specifiska saistība starp piešķirtajām tiesībām, radīto situāciju un uzņēmuma dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

89.   Tomēr, tā kā EKL 86. panta 1. punkts aizliedz dalībvalstīm ieviest pasākumus ne tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kam ir piešķirtas īpašas tiesības, bet arī attiecībā uz publiskiem uzņēmumiem, ir jāsecina, ka šajā jomā var izdarīt līdzīgus secinājumus (71). Publisks uzņēmums var tikt nostādīts tādā stāvoklī, kas ļauj uzskatīt, ka tas ļaunprātīgi izmantos savu, iespējams, dominējošo stāvokli, ne tikai piešķirot īpašas tiesības vai monopolstāvokli, bet arī nododot tā rīcībā finanšu resursus (72).

90.   Šajā kontekstā, veicot visu attiecīgās lietas apstākļu novērtējumu, ir jāpārbauda, vai jebkādu ieņēmumu no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu piešķiršanas pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam raksturs un apmērs var novest pie tā, ka tas veic pret konkurenci vērstu darbību. Tomēr nepastāv konkrēts pamats, lai varētu secināt, ka esošajā lietā pastāv šāda finanšu resursu piešķiršana.

91.   Šādos apstākļos kā pamata lietā EKL 82. pants un 86. panta 1. punkts tādējādi neiestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldībām, kas tajā pat laikā pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, tiek maksāts pašvaldības nodoklis vai nodeva par reklāmu, kas tiek veikta, izvietojot informatīvus materiālus sabiedriskās vietās.

3.      Par otrā jautājuma b) apakšpunktu: valsts atbalsta aizliegums (EKL 87. un 88. pants)

92.   Uzdodot otrā jautājuma b) apakšpunktā paredzēto jautājumu, uz kuru es pakārtoti atbildēšu vēlāk (73), iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pastāv (iespējams, aizliegts) valsts atbalsts EKL 87. panta izpratnē, uz kuru arī attiecas pienākums informēt Komisiju, un aizliegums veikt pasākumus saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu, ja ieņēmumi no tādiem nodokļiem kā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu un nodeva par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu tiek pārskaitīti pašvaldībām, kas pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu.

93.   Viacom un Giotto, kā arī iesniedzējtiesa uzskata, ka ieņēmumu no pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu un nodevas par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanu piešķiršana pašvaldībai ir nelikumīgs valsts atbalsts. Tā kā, pēc to domām, pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu tādējādi pārkāpj Kopienu tiesības, tie uzskata, ka nepastāv pienākums maksāt šo nodokli. Pamata tiesvedības lietas dalībnieku prasību priekšmets un prejudiciālo jautājumu būtība tādējādi ir gan pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu un nodevas par informatīvu materiālu izvietošanu izmantošana, gan faktiskā iekasēšana.

a)      Pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu

94.   Attiecībā uz pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu, pamatojoties uz Tiesas rīcībā esošo informāciju, pastāv vairāki iemesli pret EK līguma noteikumu par valsts atbalstu piemērošanu.

95.   Pat ja atbilstoši iesniedzējtiesas un pamata tiesvedības lietas dalībnieku viedoklim pieņemtu, ka pašvaldība kopumā būtu uzskatāma par uzņēmumu, tas nenozīmētu, ka ir piemērojami noteikumi attiecībā uz valsts atbalstu. Pamatojoties uz šādu pieņēmumu, netiktu izpildīts kritērijs par līdzekļu izcelsmi no valsts, jo šajā gadījumā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu ir jāuzskata par privāta uzņēmuma veiktu maksājumu (ko veic reklāmas izvietotājs, piemēram, Viacom) citam uzņēmumam (pašvaldībai). Ja nav notikusi valsts līdzekļu piešķiršana, līdz ar to nav arī atbalsta; to neietekmē pat tas apstāklis, ka pienākums maksāt pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu izriet no saistošiem tiesību noteikumiem (74).

96.   Tādējādi vienīgais gadījums, kad var rasties jautājums par pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu statusu saskaņā ar valsts atbalstu reglamentējošām tiesībām, ir trīspusējas attiecības, kurās pašvaldība kā neatkarīga institūcija iekasē nodokļus un tad no ieņēmumiem par šo nodokli tiek atbalstīts pietiekami neatkarīgs pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests. Tomēr, kā jau iepriekš minēts, nedz rīkojums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nedz lietas dalībnieku paskaidrojumi nesniedz pietiekamu informāciju, kas pierādītu, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam ir pietiekama organizatoriskā neatkarība, it īpaši attiecībā uz tā budžetu un norēķinu kontiem (75). Tomēr, ja nepastāv “ārpusējas attiecības”, pateicoties kurām varētu pieņemt īpašus nodokļu ieņēmumus, nepastāv arī neatkarīgs atbalsta saņēmējs. Pašvaldība nevar subsidēt pati sevi.

97.   Tomēr, pat pieņemot, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam ir nepieciešamā organizatoriskā neatkarība, uz pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu faktisko iekasēšanu automātiski neattiektos EKL 87. pantā paredzētais atbalsta aizliegums un pienākums informēt Komisiju, kā arī aizliegums veikt pasākumus saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu. Tieši pretēji, šim nolūkam būtu jāizpilda papildu prasības (76), it īpaši būtu jāpastāv tiešai un neatdalāmai saiknei starp pašvaldības nodokļa par reklāmas izvietošanu iekasēšanu un īpašo, ar šo nodokli finansēto maksājumu, ko pašvaldība pārskaita savam pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam (77). Tikai tad, ja pastāv šāda tieša saikne, atbalsta iespējamā nelikumība var attiekties arī uz nodevu iekasēšanu un noteikumi attiecībā uz atbalstu var attiekties uz nodokļa iekasēšanu.

98.   Šajā lietā nav pamata uzskatīt, ka pastāv (nelikumīgs) atbalsts, kura esamība jebkurā gadījumā būtu nepieciešama, kā arī vajadzīgā tiešā un neatdalāmā saikne starp atbalstu un nodokļa iekasēšanu. Pamatojoties uz pieejamo informāciju, it īpaši ir jāpieņem, ka pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu tiek novirzītspašvaldības vispārīgajā budžetā un tas netiek, piemēram, izmantojot speciālu fondu, īpaši paredzēts pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta finansēšanai.

b)      Nodeva par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu

99.   Kā jau iepriekš minēts, nodeva par pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu sastāv no nodokļa elementa un atlīdzības elementa par informatīvo materiālu izvietošanas dienesta sniegto pakalpojumu (78).

100. Attiecībā uz nodokļa elementu pēc analoģijas ir piemērojami iepriekš izdarītie secinājumi (79).

101. Runājot par atlīdzības elementu, to nevar uzreiz uzskatīt par valsts atbalstu. Tas netiek maksāts no valsts līdzekļiem, bet gan no privātiem pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta klientu līdzekļiem (80) un ir atlīdzība par tā pakalpojumiem; tas nav ekonomiska rakstura labums, ko pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienests nevarētu saņemt normālos tirgus apstākļos (81).

c)      Starpsecinājums

102. Šādos apstākļos kā pamata lietā EKL 87. un 88. pants tādējādi neiestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldībām, kas tajā pat laikā pašas vada informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, tiek maksāts pašvaldības nodoklis vai nodeva par reklāmu, veicot informatīvu materiālu izvietošanu sabiedriskās vietās.

VI – Secinājumi

103. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Gadījumā, ja tāda netieša nodokļa kā pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu Itālijā iekasēšana ir vispārējās valsts nodokļu sistēmas sastāvdaļa, ja tas ir pakļauts objektīviem, nediskriminējošiem kritērijiem un ir vienādi piemērojams gan valsts, gan pārrobežu darbībām, EKL 49. pants neiestājas pret to.

2)      Pārējā daļā lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams.

Pakārtoti es iesaku Tiesai uz pirmā jautājuma a) apakšpunktu un otro jautājumu atbildēt šādi:

Tādos apstākļos kā pamata lietā ne EKL 82. pants, ne 87. un 88. pants, vajadzības gadījumā lasot tos kopā ar EKL 86. panta 1. punktu, neiestājas pret tādu valsts tiesību noteikumu, saskaņā ar kuru pašvaldībām par reklāmu, kas tiek veikta, izvietojot informatīvus materiālus sabiedriskās vietās, tiek maksāts pašvaldības nodoklis vai nodeva par reklāmas izvietošanu un saskaņā ar kuru šīs pašvaldības, kas arī pašas vada pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu, tajā pat laikā nosaka un iekasē šo nodokli.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2  – 2002. gada 8. oktobra rīkojums lietā C‑190/02 Viacom (Recueil, I‑8287. lpp.).

---

3  – 1997. gada 23. decembra GURI Nr. 298 kārtējais pielikums.

---

4 – Šī zemsvītras piezīme attiecas tikai uz secinājumu versiju vācu valodā.

---

5 – Šī Likumdošanas dekrēta nosaukums ir “Revisione ed armonizzazione dell’imposta comunale sulla pubblicità e del diritto sulle pubbliche affissioni” (Dekrēts, ar kuru pārskata un saskaņo pašvaldības nodokli par reklāmas izvietošanu un nodevu par informatīvu materiālu izvietošanu), un tas ir publicēts 1993. gada 9. decembra GURI Nr. 288 kārtējā pielikumā. Minētais dekrēts šajā lietā ir piemērojams 1998. gada 28. janvāra Republikas prezidenta dekrēta Nr. 43 un 1999. gada 13. aprīļa Likumdošanas dekrēta Nr. 112 redakcijā.

---

6 – Nuovo regolamento per l'applicazione dell'imposta sulla pubblicità e per l'effettuazione del servizio delle pubbliche affissioni (Jaunie noteikumi attiecībā uz nodokļa par reklāmas izvietošanu un nodevu par informatīvo materiālu izvietošanu piemērošanu). Šie pašvaldības noteikumi 1999. un 2000. gadā tika grozīti.

---

7  – 2001. gada 26. marta pašvaldības noteikumu 39. pants (Dženovas pašvaldības Lēmums Nr. 36/2001).

---

8  – Iepriekš: Società Manifesti Affissioni SpA.

---

9  – Minēts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē.

---

10  – 1986. gada 5. marta rīkojums lietā 69/85 Wünsche III (Recueil, 947. lpp., 15. punkts).

---

11  – Skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts), 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts), 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑153/00 Der Weduwe (Recueil, I‑11319. lpp., 31. punkts), 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑448/01 EVN un Wienstrom (Recueil, I‑14527. lpp., 74. punkts) un 2004. gada 25. marta spriedumu apvienotajās lietās no C‑480/00 līdz C‑482/00, C‑484/00, no C‑489/00 līdz C‑491/00 un no C‑497/00 līdz C‑499/00 Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c. (Recueil, I‑2943. lpp., 72. punkts).

---

12 – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi Bosman, 61. punkts; PreussenElektra, 39. punkts; Der Weduwe, 33. punkts; EVN un Wienstrom, 76. punkts, un Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., 72. punkts.

---

13  – Kā jau minēts, Giotto ir no līguma izrietošs pienākums atlīdzināt “īpašos un dokumentētos izdevumus” (itāliski – “oneri specifici e documentati”).

---

14  – EKL 234. pantā paredzētās procedūras ietvaros, kas ir pamatota ar precīzu funkciju sadalījumu starp valsts tiesām un Tiesu, attiecīgo faktu novērtēšana un valsts tiesību interpretācija ietilpst vienīgi valsts tiesas kompetencē. Šajā sakarā skat., piemēram, 1998. gada 16. jūlija spriedumu lietā C‑235/95 Dumon un Froment (Recueil, I‑4531. lpp., 25. punkts), 2001. gada 25. oktobra spriedumu lietā C‑475/99 Ambulanz Glöckner (Recueil, I‑8089. lpp., 10. punkts), kā arī 2004. gada 16. septembra spriedumu lietā C‑386/02 Baldinger (Recueil, I‑8411. lpp.,14. punkts) un citas tajā minētās atsauces.

---

15  – Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 3. lpp., B daļas II sadaļa. Valsts tiesas uzdevums ir interpretēt civiltiesisku līgumu saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību noteikumiem. Esošā lieta šajā ziņā atšķiras, piemēram, no Der Weduwe lietas, kurā Beļģijas tiesa bez jebkāda tālāka pamatojuma pamatoja savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ar hipotētiska rakstura pieņēmumu, proti – ar nepārbaudītu Luksemburgas tiesību interpretāciju, t.i., citas valsts, nevis iesniedzējtiesas valsts tiesību interpretāciju (11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 37.–39. punkts).

---

16  – 1980. gada 11. marta spriedums lietā 104/79 Foglia I (Recueil, 745. lpp., 10. punkts).

---

17  – 1995. gada 9. februāra spriedums lietā C‑412/93 Leclerc‑Siplec (Recueil, I‑179. lpp., 14. punkts).

---

18  – Šajā sakarā – arī 1988. gada 21. septembra spriedums lietā 267/86 Van Eycke (Recueil, 4769. lpp., 12. punkts).

---

19  – 1993. gada 26. janvāra spriedums apvienotajās lietās no C‑320/90 līdz C‑322/90 Telemarsicabruzzo u.c. (Recueil, I‑393. lpp., 6. punkts) un 2000. gada 13. aprīļa spriedums lietā C‑176/96 Lethonen un Castors Braine (Recueil, I‑2681. lpp., 22. punkts), kā arī 1993. gada 19. marta rīkojums lietā C‑157/92 Banchero (Recueil, I‑1085. lpp., 4. punkts), 1997. gada 30. jūnija rīkojums lietā C‑66/97 Banco de Fomento e Exterior (Recueil, I‑3757. lpp., 7. punkts) un 2000. gada 28. jūnija rīkojums lietā C‑116/00 Laguillaumie (Recueil, I‑4979. lpp., 15. punkts); turklāt skat. iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minēto rīkojumu lietā Viacom I, 15. punkts.

---

20  – Iepriekš minētais spriedums lietā Lehtonen un Castors Braine, 22. punkts; kā arī iepriekš minētie rīkojumi lietā Banchero, 5. punkts; Laguillaumie, 19. punkts, un Viacom I, 22. punkts.

---

21  – Iepriekš minētie spriedumi lietā Azienda Agricola Ettore Ribaldi u.c., 73. punkts, un Telemarsicabruzzo u.c., 6. punkts; 2004. gada 11. februāra rīkojums apvienotajās lietās C‑438/03, C‑439/03, C‑509/03 un C‑2/04 Cannito u.c. (Recueil, I‑1605. lpp., 6.–8. punkts un citas minētās atsauces) un iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētais rīkojums lietā Viacom I, 14. punkts.

---

22  – 1982. gada 1. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 141/81 līdz 143/81 Holdijk (Recueil, 1299. lpp., 6. punkts); iepriekš 19. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Lethonen un Castors Braine, 23. punkts; iepriekš minētie rīkojumi Banco de Fomento e Exterior, 7. punkts; Laguillaumie, 14. punkts, un Viacom I, 14. punkts.

---

23  – Attiecībā uz prasībām skat. it īpaši iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētā rīkojuma Viacom I lietā 19. un 20. punktu.

---

24  – Šajā sakarā skat. šo secinājumu 15. un 16. punktu.

---

25  – Runa ir par Delibera No 35/2001: Regolamento per l’applicazione del canone per l’istallazione di mezzi pubblicitari (Lēmums Nr. 35/2001 par reklāmas materiālu izvietošanas nodevas piemērošanas tiesisko regulējumu), kā arī Delibera No 36/2001: Regolamento per l’applicazione del diritto e per l’effettuazione del servizio delle pubbliche affissioni (Lēmums Nr. 36/2001 par nodevas piemērošanas un publisku informatīvo materiālu izvietošanas dienesta vadību).

---

26  – Dženovas pašvaldības 2001. gada 26. marta Lēmumam Nr. 36/2001 pievienoto noteikumu 39. pants paredz, ka tas stājas spēkā 2001. gada 1. janvārī un ka ar to pašu dienu tiek atcelti 1998. gada noteikumi. Tomēr minētā atcelšana tieši neskar tādas tiesiskās attiecības saistībā ar nodokļus reglamentējošiem noteikumiem, kas radušās pirms 2001. gada 1. janvāra. Tāpat Dženovas pašvaldības 2001. gada 26. marta Lēmumam Nr. 36/2001 pievienotie noteikumi to 19. pantā noteic, ka minētais lēmums stājas spēkā 2001. gada 1. janvārī.

---

27  – Skat. šo secinājumu 37. punktu. Pamata tiesvedības lietas dalībnieki, kā arī Komisija turklāt ir snieguši papildu informāciju savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos.

---

28  – Padomes 2002. gada 16. decembra Regula Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

---

29  – Iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētais rīkojums Viacom I, 21. un 22. punkts.

---

30  – Uz to savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija. Šajā sakarā Komisija atsaucas arī uz Itālijas administratīvo tiesu judikatūru, it īpaši uz Tribunale Amministrativo Regionale per la Lombardia (TAR Lombardia-Milano) 2002. gada 17. aprīļa spriedumu, no kura izriet, ka pašvaldību informatīvo materiālu izvietošanas pakalpojuma mērķis ir nodrošināt efektīvu Konstitūcijā paredzēto pamattiesību – uzskatu brīvību – īstenošanu.

---

31 – Tostarp skat. Komisijas apsvērumus 2001. gada 14. septembra lēmumā, ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu (lieta COMP/M.2529 – JCD/RCS/Publitransport/IGP, 10. punkts).

---

32  – Savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos Komisija gluži pretēji atsaucas, piemēram, uz par konkurences jautājumiem atbildīgo iestāžu pieņemtajiem lēmumiem, no kuriem var secināt, ka Itālijas reklāmas tirgū, izvietojot informatīvus materiālus, pastāv efektīva konkurence. Runa ir par iepriekš minēto Komisijas 2001. gada 14. septembra lēmumu (skat. 31. zemsvītras piezīmi, it īpaši 15. punktu) un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (par konkurences jautājumiem un tirdzniecību atbildīgās Itālijas institūcijas) 1999. gada 2. decembra Lēmumu Nr. 7781 (C3738); 2000. gada 10. februāra Lēmumu Nr. 8019 (C3843); 2000. gada 6. jūlija Lēmumu Nr. 8463 (C4047); 2002. gada 27. novembra Lēmumu Nr. 11442 (C5428) un 2003. gada 30. oktobra Lēmumu Nr. 12561 (I583).

---

33  – Šajā sakarā no iesniedzējtiesas lēmuma tikai izriet, ka Dženovas pašvaldība nodrošina tās informatīvo materiālu izvietošanas dienestu tostarp ar “vadību, tehniskiem pakalpojumiem, darbaspēku, materiāliem un tehnisko aprīkojumu. Tādējādi šim dienestam ir tāda organizatoriskā struktūra, kas ir ļoti līdzīga privātuzņēmumu, kas ir tā konkurenti šajā nozarē, struktūrai”. Pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestu vada pašvaldība, nodalot finanšu resursus un atbilstoši noteiktai kārtībai, kurai nav nekādas saistības ar tās institucionālajiem pienākumiem, bet kas ir saistīta ar uzņēmējdarbību peļņas nolūkos.

---

34  – Kā to savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos norāda Viacom, pēc tā domām, runa ir par dienestu, kuram nav ievērojamas autonomijas un pašam sava budžeta.

---

35  – 2004. gada 13. jūlija spriedumi lietā C‑262/02 Komisija/Francija (Recueil, I‑6569. lpp., 22. punkts) un lietā C‑429/02 Bacardi France (Recueil, I‑6613. lpp., 31. punkts).

---

36  – Tāpat, piemēram, 1978. gada 24. oktobra spriedums lietā 15/78 Koestler (Recueil, 1971. lpp., 3. punkts – attiecībā uz banku pakalpojumiem).

---

37  – Skat. 1999. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑55/98 Vestergaard (Recueil, I‑7641. lpp., 16. un 17. punkts) un 2003. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑289/02 AMOK (Recueil, I‑15059. lpp., 25. un 26. punkts).

---

38  – Tā tas ir, piemēram, 1989. gada 13. decembra spriedumā C‑49/89 Corsica Ferries France (Recueil, 4441. lpp., 7. punkts), 1994. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑381/93 Komisija/Francija (Recueil, I‑5145. lpp., 17.–21. punkts), 2001. gada 29. novembra spriedumā lietā C‑17/00 De Coster (Recueil, I‑9445. lpp., 30.–35. punkts) un 2002. gada 21. marta spriedumā lietā C‑451/99 Cura Anlagen (Recueil, I‑3193. lpp., 65.–69. punkts).

---

39  – Pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanas gadījumā saskaņā ar Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punktu ir jānomaksā nodeva, kas “ietver nodokli par reklāmas izvietošanu, tai pašvaldībai, kas sniedz informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojumu” (mans izcēlums).

---

40  – Attiecībā uz saistīto problēmu – preču aplikšanu ar nodokli – (EKL 90. pants) skat. 1987. gada 7. maija spriedumu lietā 193/85 Co-Frutta (Recueil, 2085. lpp., 10. un turpmākie punkti) un 2004. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑72/03 Carbonati Apuani (Recueil, I‑8027. lpp., 17. punkts). Tāpat skat. 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑387/01 Weigel (Recueil, I‑4981. lpp., 55. punkta beigu daļa).

---

41  – Skat. arī 1998. gada 18. jūnija spriedumu lietā C‑266/96 Corsica Ferries France (Recueil, I‑3949. lpp., 56. punkts), 2001. gada 20. februāra spriedumu lietā C‑205/99 Analir u.c. (Recueil, I‑1271. lpp., 21. punkts) un 2002. gada 13. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑430/99 un C‑431/99 Sea-Land Service (Recueil, I‑5235. lpp., 32. punkts). Tāpat skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētos 2004. gada 13. jūlija spriedumus lietā Komisija/Francija, 22. punkts, un Bacardi France, 31. punkts.

---

42  – Šajā sakarā tostarp skat. iepriekš 41. zemsvītras piezīmē minētos 1998. gada 18. jūnija spriedumus lietā Corsica Ferries France, 3., 4. un 60. punkts, un Sea-Land Service, 38. un 42. punkts; kā arī manus 2004. gada 22. jūnija secinājumus lietā Komisija/Nīderlande (2004. gada 7. oktobra spriedums lietā C‑189/03, Recueil, I‑9289. lpp.).

---

43  – 38. zemsvītras piezīmē minētie spriedumi attiecībā uz visiem diskriminējošiem nodokļiem.

---

44  – Iepriekš 38. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā De Coster, 26., 29., 37. un 38. punkts. Tomēr šajā lietā nodoklis turklāt bija arī diskriminējošs (skat. sprieduma 31.–35. punktu).

---

45  – Tas, protams, ir piemērojams, tikai ievērojot EK līguma VII sadaļā par ekonomisko un monetāro politiku paredzētās robežas.

---

46  – Minēts 40. zemsvītras piezīmē.

---

47  –      Iepriekš 40. zemsvītras piezīmē minētais spriedums, 55. punkts (šajā lietā nodokļa nediskriminējošais raksturs ir precizēts sprieduma 53. punktā); tāpat skat. ģenerāladvokāta Ticano (Tizzano) 2003. gada 3. jūlija secinājumus minētajā lietā.

---

48  –      Attiecībā uz diskriminācijas neesamību skat. arī šo secinājumu 57. punktu.

---

49  –      Savos rakstveida apsvērumos Komisija, atsaucoties uz Itālijas administratīvo tiesu judikatūru (Tribunale Amministrativo Regionale per la Toscana – TAR Toscana-Firenze, 2002. gada 11. marta spriedums Nr. 456), norāda, ka šis nodoklis nav pārāk apgrūtinošs (“di ammontare molto modesto”).

---

50  – Skat. šo secinājumu 51. un 52. punktu.

---

51 – 1991. gada 23. aprīļa spriedums lietā C‑41/90 Höfner un Elser (Recueil, I‑1979. lpp., 21. punkts), 2002. gada 22. janvāra spriedums lietā C‑218/00 Cisal (Recueil, I‑691. lpp., 22. punkts) un 2004. gada 16. marta spriedums apvienotajās lietās C‑264/01, C‑306/01, C‑354/01 un C‑355/01 AOK Bundesverband u.c. (Recueil, I‑2493. lpp., 46. punkts).

---

52  – 1987. gada 16. jūnija spriedums lietā 118/85 Komisija/Itālija (Recueil, 2599. lpp., 7. punkts) un 1997. gada 18. marta spriedums lietā C‑343/95 Calì (Recueil, I‑1547. lpp., 16. un 18. punkts). Līdzīgs uzņēmējdarbības un darbības saistībā ar pašvaldību publiskās varas realizēšanu nodalījums ir minēts arī 1988. gada 4. maija spriedumā lietā 30/87 Bodson (Recueil, 2479. lpp., 18. punkts).

---

53  – Pretēji 2001. gada 17. maija spriedumam lietā C‑340/99 TNT Traco (Recueil, I‑4109. lpp., skat. it īpaši 47. punktu) pašvaldības nodoklis par reklāmas izvietošanu nav pašvaldībai maksājama atlīdzība par pakalpojumiem, kurus tā pati nav sniegusi.

---

54  – Kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Komisija, atsaucoties uz Itālijas administratīvo tiesu judikatūru (Tribunale Amministrativo Regionale per la Toscana, 2002. gada 11. marta spriedumi Nr. 456 un Nr. 457).

---

55  – Iepriekš 52. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Calì, 16., 18. un 23. punkts.

---

56  –      Termins “pakalpojums” (itāliski: “servizio”) ir pat tieši lietots Likumdošanas dekrēta Nr. 507/93 19. panta 1. punktā.

---

57  –      Kā izriet no Tiesai sniegtajiem apsvērumiem, pašvaldības informatīvu materiālu izvietošanas pakalpojums tostarp ir pieejams sociālām apvienībām un organizācijām to publisko informatīvo materiālu izvietošanai. Tādēļ šķiet pareizi secināt, ka pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienesta veiktā darbība – jebkurā gadījumā vismaz daļēji – ir vispārējās ekonomiskās interesēs sniegts pakalpojums. Tomēr tas neietekmē šīs darbības ekonomisko raksturu konkurences noteikumu izpratnē un līdz ar to – šī dienesta atzīšanu par uzņēmumu. Pakalpojumu raksturam var būt nozīme otrajā posmā EKL 16. panta un 86. panta 2. punkta ietvaros.

---

58  – Gan pārmērīgi augsta, gan arī pārmērīgi zema nodeva noteiktos gadījumos var nelabvēlīgi ietekmēt klientus. Pirmajā gadījumā klientiem būtu jāmaksā pašvaldībai pārmērīga cena, otrajā gadījumā varētu rasties konkurences izkropļojums, kā arī privāto pakalpojumu sniedzēju izslēgšana no tirgus, kā rezultātā patērētājiem būtu ierobežota izvēle.

---

59  – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neietver nekādu norādi attiecībā uz nodevas apmēru, kas maksājama par Dženovas pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas pakalpojuma izmantošanu. Neskatoties uz Tiesas tieši izteikto lūgumu, arī lietas dalībnieki nav iesnieguši papildu informāciju šajā sakarā.

---

60  – Šajā kontekstā šī lieta atšķiras no 1997. gada 17. jūlija sprieduma lietā C‑242/95 GT-Link (Recueil, I‑4449. lpp., 14. un 41. punkts), kas tostarp attiecās uz saskaņā ar publiskām tiesībām izveidotu uzņēmumu atbrīvošanu no nodokļiem, kas citiem uzņēmumiem bija jāmaksā.

---

61  – Tāpat arī Viacom un Giotto atsaucās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību (EKL 49. pants).

---

62  – Lietas dalībnieki galarezultātā velk paralēles ar faktiem, kas bija pamatā 1991. gada 13. decembra spriedumam lietā C‑18/88 RTT/GB-Inno-BM (Recueil, I‑5941. lpp., 25. un 26. punkts).

---

63  – Tiesas sēdē Viacom pārstāvis tostarp atsaucās uz iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma TNT Traco un 1991. gada 18. jūnija sprieduma lietā C‑260/89 ERT (Recueil, I‑2925. lpp.) faktiem.

---

64  – Skat. 1985. gada 10. janvāra spriedumu lietā 229/83 Leclerc u.c. (Recueil, 1. lpp., 14. punkts), 1985. gada 29. janvāra spriedumu lietā 231/83 Cullet (Recueil, 305. lpp., 16. punkts), iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Höfner un Elser, 26.–29. punkts, un 1995. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑96/94 Centro Servizi Spediporto (Recueil, I‑2883. lpp., 20. punkts).

---

65  – Tiesas sēdē Viacom un Giotto apgalvoja, ka Dženovas pašvaldība informatīvo materiālu izvietošanai bija paredzējusi aptuveni 17 000 m² privātiem pakalpojumu sniedzējiem, bet savam informatīvo materiālu izvietošanas dienestam – aptuveni 24 000 m². Tomēr, kā to tiesas sēdē atzina Viacom pārstāvis, daļa no pašvaldības informatīvo materiālu izvietošanas dienestam piešķirtās platības ir paredzēta oficiāliem paziņojumiem un/vai paziņojumiem sabiedrības interesēs.

---

66  – Skat. iepriekš 64. zemsvītras piezīmē minētos spriedumus Leclerc u.c., 14. punkts, Cullet, 16. punkts, un iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Höfner un Elser, 26.–29. punkts.

---

67  – Skat. 2003. gada 27. novembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/01 līdz C‑38/01 Enirisorse u.c. (Recueil, I‑5447. lpp., 48.–52. punkts) un ģenerāladvokātes Štiksas Haklas [Stix‑Hackl] 2002. gada 7. novembrī sniegtos secinājumus minētajā lietā, 72.–84. punkts.

---

68  – Uz to tiesas sēdē norādīja arī Viacom pārstāvis.

---

69  – Pienākums nodrošināt pārskatāmību finansiālajās attiecībās starp pašvaldību un tās informatīvo materiālu izvietošanas dienestu varētu izrietēt no Komisijas 1980. gada 25. jūnija Direktīvas 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību (OV L 195, 35. lpp.); pēdējo reizi tā ir grozīta ar Komisijas 2000. gada 26. jūlija Direktīvu 2000/52/EK (OV L 193, 75. lpp.), tomēr ņemot vērā tās 4. panta 1. punktā paredzētos izņēmumus.

---

70  – Skat. iepriekš 63. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā ERT, 35.–37. punkts; iepriekš 51. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Höfner un Elser, 27.–31. punkts; iepriekš 60. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā GT-Link, 33.–35. punkts; 1991. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑179/90 Merci Convenzionali Porto di Genova (Recueil, I‑5889. lpp., 17.–19. punkts), 1997. gada 11. decembra spriedumu lietā C‑55/96 Job Centre (Recueil, I‑7119. lpp., 28.–31. punkts), 1998. gada 12. februāra spriedumu lietā C‑163/96 Raso u.c. (Recueil, I‑533. lpp., 27.–31. punkts), 1998. gada 25. jūnija spriedumu lietā C‑203/96 Dusseldorp u.c. (Recueil, I‑4075. lpp., 61. un 62. punkts), 2000. gada 12. septembra spriedumu apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavel Pavlov u.c. (Recueil, I‑6451. lpp., 127. un 128. punkts), iepriekš 53. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā TNT Traco, 44. punkts; iepriekš 14. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ambulanz Glöckner, 39. un 40. punkts, un 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑462/99 Connect Austria (Recueil, I‑5197. lpp., 80.–84. punkts).

---

71  – Tāpat skat. ģenerāladvokātes Štiksas‑Haklas secinājumus iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Enirisorse, 72.–84. punkts.

---

72  – Tāpat skat. iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Enirisorse, 48.–52. punkts, un ģenerāladvokātes Štiksas‑Haklas secinājumus šajā lietā, kas minēti iepriekš 67. zemsvītras piezīmē, 72.–84. punkts.

---

73  – Skat. šo secinājumu 51. un 52. punktu.

---

74  – Iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minētais spriedums PreussenElektra, 58., 59. un 61. punkts.

---

75  – Šajā sakarā skat. arī šo secinājumu 86. punktu un 69. zemsvītras piezīmi.

---

76  – Tostarp skat. 2003. gada 21. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑261/01 un C‑262/01 Van Calster un Cleeren (Recueil, I‑12249. lpp., 49. punkts) un iepriekš 67. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Enirisorse, 43.–45. punkts. Šī jautājuma izsmeļošu apskatu skat. ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geelhoed] 2004. gada 4. marta secinājumos apvienotajās lietās C‑174/02 Streekgewest (Recueil, I‑85. lpp.) un C‑175/02 Pape (Recueil, I‑127. lpp.).

---

77  – Skat. arī ģenerāladvokāta Hēlhuda secinājumus iepriekš 76. zemsvītras piezīmē minētajās lietās Streekgewest un Pape, 34. un turpmākos punktus.

---

78  – Skat. šo secinājumu 74. punktu.

---

79  – Skat. šo secinājumu 94.–98. punktu.

---

80  – Šajā sakarā skat. iepriekš 11. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā PreussenElektra, 58., 59. un 61. punkts.

---

81  – Būtībā Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C‑280/00 Altmark Trans un Regierungspräsidium Magdeburg (Recueil, I‑7747. lpp., 84. un turpmākie punkti) – lai arī nedaudz savādākā kontekstā – arī neatzīst atbalsta pastāvēšanu, ja tas sastāv no atbalsta un attiecīgas atlīdzības.