Lieta C‑360/02 P

Carlo Ripa di Meana

pret

Eiropas Parlamentu

Apelācija – Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts – Pagaidu pensiju sistēma – Pensijas izmaksas pārtraukšana pēc minētā deputāta ievēlēšanas par Reģionālās padomes locekli – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstiprinošs akts – Nepieņemamība – Acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Rīkojuma kopsavilkums

1.        Process – Termiņš tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai – Apelācija – Nosacījumi attiecībā uz izsniegšanu procesa nolūkos – Informēšanas par izsniegšanu no Pirmās instances tiesas kancelejas puses trūkums – Noilgums, pamatojoties uz Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta trešo daļu – Trūkums

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta trešā daļa, 100. panta 2. punkts un 114. panta 1. punkts)

2.        Process – Procesa organizatoriskie pasākumi – Lietas dalībniekiem uzdotie rakstveida jautājumi – Automātiskas ietekmes uz prāvas iznākumu trūkums – Pirmās instances tiesas veikts faktu un pierādījumu elementu vērtējums

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 49., 64. un 65. pants)

3.        Apelācija – Pamati – Faktu un pierādījumu elementu vērtējuma kontrole Tiesā – Izslēgšana, izņemot sagrozīšanas gadījumu

(EKL 225. pants; Tiesas Statūtu 58. pants)

4.        Process – Pirmās instances tiesas pienākums lemt par iebildi par nepieņemamību pēc mutvārdu procesa uzsākšanas – Trūkums

(Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. – 3. punkts)

5.        Process – Termiņš tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanai – Noilgums – Atvainojama maldība – Jēdziens – Piemērojamība

1.        No fakta, ka Pirmās instances tiesas kanceleja neinformē adresātu pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību par sprieduma vai rīkojuma izsniegšanu, nevar izdarīt secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs būtu nokavējis termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai un ka uz viņu tiktu automātiski attiecināts gadījums, kas paredzēts Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta trešajā daļā, saskaņā ar kuru par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma nodošanu pasta iestādē vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne. Šī norma ir piemērojama tikai tad, ja nebija norādīta dokumentu izsniegšanas adrese Luksemburgā un/vai netika saņemta apelācijas sūdzības iesniedzēja advokāta vai pārstāvja piekrišana tam, ka dokumentus viņam izsniedz pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību.

(sal. ar 22. – 23. punktu)

2.        Lēmums uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus ir Pirmās instances tiesas kompetencē, kas jebkurā tiesvedības stadijā var nolemt veikt kādu procesa organizatorisko vai pierādījumu savākšanas pasākumu, kas minēts Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. un 65. pantā. Tomēr šo tiesību īstenošana nekādā gadījumā automātiski neietekmē prāvas iznākumu, jo Pirmās instances tiesa saglabā brīvību neatkarīgi izvērtēt, kāda nozīme jāpiešķir dažādiem faktu un pierādījumu elementiem, kas tai iesniegti vai ko tā pati varējusi savākt.

(sal. ar 28. punktu)

3.        Tiesas kompetencē nav apelācijas tiesvedībā spriest par Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu elementu vērtējumu, izņemot gadījumu, kad šī tiesa ir acīmredzami sagrozījusi minētos elementus.

(sal. ar 29. punktu)

4.        Ja Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu nepieciešamo informāciju, tā var lemt par iebildi par nepieņemamību bez mutvārdu procesa uzsākšanas, jo Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. – 3. punkts neparedz nekādu pienākumu rīkot tiesas sēdi.

(sal. ar 35. punktu)

5.        Lietas dalībnieks īpašos apstākļos var atsaukties uz atvainojamu maldību, lai izvairītos no noilguma termiņa, līdz kuram bija jāiesniedz prasība atcelt tiesību aktu, proti, kad iestāde, kas ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, veica rīcību, kas pati par sevi vai kādā noteiktā veidā varēja izraisīt pieļaujamu kļūdīšanos tādam labticīgam lietas dalībniekam, kura darbība liecinājusi par uzmanīgas personas atbilstošu rūpību.

(sal. ar 50. punktu)

TIESAS RĪKOJUMS (otrā palāta)

2004. gada 29. oktobrī (*)

Apelācija – Bijušais Eiropas Parlamenta deputāts – Pagaidu pensiju sistēma – Pensijas izmaksas pārtraukšana pēc minētā deputāta ievēlēšanas par Reģionālās padomes locekli – Prasība atcelt tiesību aktu – Apstiprinošs akts – Nepieņemamība – Acīmredzami nepamatota apelācijas sūdzība

Lieta C‑360/02 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši EK Tiesas Statūtu 49. pantam,

ko 2002. gada 2. oktobrī iesniedza

Carlo Ripa di Meana, bijušais Eiropas Parlamenta deputāts, ar dzīvesvietu Montekastello di Vibio [Montecastello di Vibio] (Itālija), ko pārstāv V. Viskardini [W. Viscardini] un Dž. Donā [G. Donà], avvocati,

apelācijas sūdzības iesniedzējs,

otrs lietas dalībnieks –

Eiropas Parlaments, ko pārstāv A. Kajola [A. Caiola] un Dž. Riči [G. Ricci], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētājs pirmajā instancē.

 

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans] (referents), tiesneši K. Gulmans [C. Gulmann], J. Makarčiks [J. Makarczyk], P. Kūris [P. Kūris] un J. Klučka [J. Klučka],

ģenerāladvokāts M. Pojarešs Maduru [M. Poiares Maduro],

sekretārs R. Grass [R. Grass],

uzklausījusi ģenerāladvokātu,

izdod šo rīkojumu.

Rīkojums

1        Savā apelācijas sūdzībā Ripa di Meana [Ripa di Meana] lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2002. gada 9. jūlija rīkojumu lietā T‑127/01 Ripa di Meana/Parlaments, Recueil 2002, II‑3005. lpp. (turpmāk tekstā – “Pārsūdzētais rīkojums”), ar ko tā noraidīja kā nepieņemamu viņa prasību atcelt Eiropas Parlamenta 2001. gada 26. marta lēmumu, ar kuru tika pārtraukta pensijas izmaksa pēc tam, kad viņš tika ievēlēts par Umbrijas (Itālija) Reģionālās padomes locekli.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

2        Tā kā vienota Kopienu pensiju sistēma visiem Parlamenta deputātiem nepastāv, Parlamenta Prezidijs 1982. gada 24. un 25. maijā apstiprināja pagaidu pensiju sistēmu to dalībvalstu deputātiem, kuru valsts iestādes neparedz pensiju sistēmu Parlamenta deputātiem (turpmāk tekstā – “pagaidu pensiju sistēma”). Šī sistēma, kas piemērojama arī gadījumos, kad paredzētās pensijas līmenis un/vai noteikumi nav tādi paši kā tie, ko piemēro tās valsts parlamenta deputātiem, no kuras ievēlēts attiecīgais Parlamenta loceklis, paredzēta Noteikumu par Eiropas Parlamenta deputātu izdevumiem un atalgojumu (turpmāk tekstā – “Noteikumi par izdevumiem un atalgojumu”) III pielikumā.

3        Noteikumu par izdevumiem un atalgojumu III pielikums (turpmāk tekstā ‑ “III pielikums”) tajā redakcijā, kas tika piemērota lietas faktu pastāvēšanas laikā, paredzēja:

“1. pants

1. Visiem Parlamenta deputātiem ir tiesības saņemt pensiju.

2. Līdz brīdim, kad tiks ieviesta galīgā Kopienu pensiju sistēma visiem Parlamenta locekļiem, tiek izmaksāta pagaidu pensija no Kopienu budžeta Parlamenta daļas, pamatojoties uz attiecīgā locekļa lūgumu.

2. pants

1. Pagaidu pensijas līmenis un noteikumi ir tādi paši kā pensijai, ko saņem tās valsts Apakšpalātas locekļi, no kuras ievēlēts attiecīgais Parlamenta loceklis.

2. Ikviens loceklis, uz kuru attiecas 1. panta 2. punktā piešķirtās tiesības, veic iemaksu Kopienu budžetā, kura tiek aprēķināta tādējādi, ka šis loceklis kopumā veic to pašu iemaksu, ko saskaņā ar valsts tiesību aktiem veic tās valsts Apakšpalātas loceklis, no kuras tas ir ievēlēts.

[..]

4. pants

Lai aprēķinātu pensijas summu, dalībvalsts parlamenta deputāta statusā pavadītos gadus var pieskaitīt tiem, kas pavadīti Eiropas Parlamenta deputāta statusā. Dubultā mandāta gadus aprēķina tikai vienu reizi.”

 Valsts tiesiskais regulējums

4        Regolamento per gli assegni vitalizi dei deputati (Noteikumi par Itālijas Deputātu palātas locekļu mūža pensiju, turpmāk tekstā – “Noteikumi par mūža pensiju”) 12. pants nosaka:

“Ja deputāts, kam pilnvaru laiks jau beidzies, tiek ievēlēts par valsts parlamenta vai Eiropas Parlamenta deputātu vai par reģionālo padomnieku, tās mūža pensijas izmaksa, ko viņš jau saņem, tiek pārtraukta uz visu viņa pilnvaru laiku.”

 Prāvas rašanās fakti un tiesvedība Pirmās instances tiesā

5        Ripa di Meana – itālis pēc tautības – bija Parlamenta deputāts no 1979. līdz 1984. gadam un no 1994. līdz 1999. gadam.

6        Pēc viņa ievēlēšanas par Umbrijas Reģionālās padomes locekli Parlamenta deputātu finanšu pārvaldes nodaļas vadītājs 2001. gada 26. janvārī nosūtīja viņam vēstuli par to, ka uz visu viņa reģionālā padomnieka pilnvaru laiku tiek pārtraukta tās pensijas izmaksa, ko viņš saņēma kā minētā parlamenta bijušais deputāts (turpmāk tekstā – “2001. gada 26. janvāra vēstule”). Šajā vēstulē, ko apelācijas sūdzības iesniedzējs saņēma 2001. gada 31. janvārī, paziņots:

“Atļaujos vērst Jūsu uzmanību uz Regolamento per gli assegni vitalizi dei deputati (kopija ‑ pielikumā) 12. pantu, ko pēc analoģijas piemēro Itālijas deputātiem, kas veikuši iemaksas pensijai Eiropas Parlamentā, un kurš paredz pensijas izmaksas pārtraukšanu uz visu valsts vai Eiropas Parlamenta deputāta vai reģionālā padomnieka pilnvaru laiku.

Mūsu dienestiem ir kļuvis zināms, ka Jūs pildāt reģionālā padomnieka pienākumus, tāpēc esam spiesti pārtraukt Jūsu pensijas izmaksu.

Lai mēs varētu aprēķināt pensijas summu, kas Jums nepamatoti izmaksāta, lūdzu Jūs darīt man zināmu datumu, kurā Jūs tikāt ievēlēts par reģionālo padomnieku.”

7        Tā kā Ripa di Meana 2001. gada 15. marta vēstulē pauda izbrīnu par Parlamenta nodomu pārtraukt pensijas izmaksu sakarā ar viņa ievēlēšanu par reģionālo padomnieku un izklāstīja iemeslus, kuru dēļ, viņaprāt, Noteikumus par mūža pensiju pēc analoģijas nevarēja piemērot viņa gadījumam, Parlaments 2001. gada 26. martā nosūtīja viņam otru vēstuli (turpmāk tekstā – “2001. gada 26. marta vēstule”), kurā paziņoja:

“Atbildot uz Jūsu vēstuli (minēta šīs vēstules nosaukumā), kurā Jūs paužat savu izbrīnu par Jūsu kā bijušā Eiropas Parlamenta deputāta pensijas izmaksas pārtraukšanu pēc Jūsu ievēlēšanas par reģionālo padomnieku, es apstiprinu, ka šis lēmums atbilst Camera [Itālijas Deputātu palāta] noteikumu 12/1. pantam un Camera praksei.

Es Jums piekrītu, ka pašreizējais Camera noteikumu teksts ir nepilnīgs. Ja arī tas ir pilnīgs attiecībā uz pensiju pārtraukšanu, tad tiesību atjaunošanas gadījumā tajā nav atsauces uz reģionālā padomnieka darbību.

Tomēr noteikumi, ko pieņēmusi politiska iestāde un kuru mērķis ir izvairīties no deputāta vai reģionālā padomnieka pensijas un deputāta vai padomnieka algas apvienošanas, šķiet skaidri, un tāpēc es Jūs lūdzu pēc iespējas ātrāk darīt man zināmu datumu, kurā Jūs tikāt ievēlēts par reģionālo padomnieku.

Es Jūs informēju par to, ka tikmēr Jūsu pensijas izmaksa ir pārtraukta.”

8        Šādos apstākļos, iesniedzot prasības pieteikumu Pirmās instances tiesas kancelejā 2001. gada 12. jūnijā, Ripa di Meana cēla prasību atcelt 2001. gada 26. marta vēstuli, kurā bija iekļauts Parlamenta lēmums pārtraukt viņa pensijas izmaksu pēc viņa ievēlēšanas par Umbrijas Reģionālās padomes locekli.

9        Ar dokumentu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2001. gada 27. jūlijā, Parlaments atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam izteica iebildi par šīs prasības nepieņemamību, ko Pirmās instances tiesa apmierināja, izdodot Pārsūdzēto rīkojumu, pirms tam aicinot lietas dalībniekus sniegt rakstveida atbildes uz noteiktiem jautājumiem.

 Pārsūdzētais rīkojums

10      Pirmās instances tiesa noraidīja prasību, būtībā balstoties uz diviem pamatiem.

11      Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa Pārsūdzētā rīkojuma 25. punktā atgādināja, ka atbilstoši pastāvīgai judikatūrai akti vai lēmumi, kas var būt prasības par tiesību akta atcelšanu priekšmets EKL 230. panta izpratnē, ir pasākumi, kam ir obligātas tiesiskas sekas, kas ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, būtiski grozot viņa tiesisko stāvokli, un, lai noteiktu, vai aktam vai lēmumam ir šādas sekas, jāizpēta tā būtība, Pirmās instances tiesa minētā rīkojuma 29. punktā, pirmkārt, lēma, ka “nav nekādu šaubu, ka Parlamenta sākotnējais 2001. gada 26. janvāra lēmums ir akts, kam bija tieša un tūlītēja ietekme uz prasītāja tiesisko stāvokli un ko vajadzēja apstrīdēt”.

12      Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Pirmās instances tiesa pamatojās, no vienas puses, uz nosacījumiem, kas izmantoti 2001. gada 26. janvāra vēstulē, kura nepārprotami norādīja, ka Parlaments bija nolēmis pārtraukt izmaksāt pensiju apelācijas sūdzības iesniedzējam tādēļ, ka viņš bija ievēlēts par reģionālo padomnieku (Pārsūdzētā rīkojuma 26. un 27. punkts), un, no otras puses, uz šīs institūcijas sniegto atbildi uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, no kuras izrietēja, ka lēmums pārtraukt pensijas izmaksu Ripam di Meanam tika piemērots, sākot ar pirmo ikmēneša pensijas izmaksu pēc 2001. gada 26. janvāra vēstules nosūtīšanas, proti – ar 2001. gada februāri. Pirmās instances tiesa šajā sakarā norādīja, ka no apelācijas sūdzības iesniedzēja bankas konta 2001. gada 1. marta izraksta, ko viņš iesniedza Pirmās instances tiesai, patiešām izriet, ka Ripas di Meanas pensija par 2001. gada februāra mēnesi netika ieskaitīta šajā kontā, jo viņš vairāk nesaņēma savu bijušā Parlamenta deputāta pensiju pēc pensijas izmaksas par 2001. gada janvāra mēnesi, kas tika veikta 2001. gada 26. janvārī (tā paša rīkojuma 28. punkts).

13      Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Ripa di Meana nebija apstrīdējis šo 2001. gada 26. janvāra vēstuli, tā uzsāka 2001. gada 26. marta vēstules analīzi. Šajā sakarā tā lēma šādi:

“31      [..] jāatzīst, ka Parlaments 2001. gada 26. marta vēstulē ir noteicis tikai to, ka Noteikumi [par mūža pensiju] atsevišķos punktos ir nepilnīgi, bet noteikumi, kuru mērķis ir izvairīties no deputāta vai reģionālā padomnieka pensijas un deputāta vai padomnieka algas apvienošanas, šķiet skaidri, un ka 2001. gada 26. janvāra lēmums atbilst Itālijas praksei. Šos [vēstules] nosacījumus pēc konteksta nevar uzskatīt par rādītāju, kas liecina par to, ka lēmums pārtraukt prasītāja pensijas izmaksu, kurš paziņots ar 2001. gada 26. janvāra vēstuli, kļuva par jaunas pārbaudes priekšmetu. Tie interpretējami tādējādi, ka iemesli, kas lika Parlamentam pārtraukt prasītāja pensijas izmaksu, paliek nemainīgi. Faktiski, Parlaments aprobežojās ar to, ka atgādināja tās tiesību normas ratio legis, kas tika piemērota ar 2001. gada 26. janvāra lēmumu, un norādīja prasītājam, ka šis lēmums bija atbilstīgs Itālijas praksei, nekādā veidā nemainot jau sniegto pamatojumu.

32      Turklāt fakts, ka prasītājs tika informēts ar 2001. gada 26. marta vēstuli par to, ka viņa pensijas izmaksa tikmēr patiešām bija pārtraukta, nevarēja būt jauns elements, kas piešķir minētajai vēstulei jauna, prasītājam nelabvēlīga lēmuma raksturu. Faktiski, šī informācija ir tikai nelabvēlīga lēmuma, proti, 2001. gada 26. janvāra lēmuma, izpildes stadija.”

14      Tā rezultātā Pirmās instances tiesa Pārsūdzētā rīkojuma 33. punktā atzina, ka 2001. gada 26. marta vēstule ir tikai tāds lēmums, kas apstiprina 2001. gada 26. janvāra lēmumu. Tā kā 2001. gada 26. janvāra lēmums netika apstrīdēts noteiktajā termiņā, prasību noraidīja kā nepieņemamu un Ripam di Meanam piesprieda atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Apelācija

15      Savā apelācijas sūdzībā Ripa di Meana lūdz Tiesu atcelt Pārsūdzēto rīkojumu, atzīt viņa prasību Pirmās instances tiesā par pieņemamu, nodot lietu izskatīšanai Pirmās instances tiesā, lai tā lemtu pēc būtības un piespriestu Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus abās instancēs.

16      Ripa di Meana savas apelācijas sūdzības atbalstam izvirza četrus pamatus. Tie ir vērsti, pirmkārt, uz procesuāliem pārkāpumiem “Pirmās instances tiesā, kas apdraud apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses”, otrkārt, uz tiesību uz aizstāvēšanos pārkāpumu, treškārt, uz juridisku kļūdu 2001. gada 26. janvāra un 2001. gada 26. marta vēstuļu kvalifikācijā, kā arī Kopienu judikatūras nepareizu piemērošanu jautājumā par apstiprinošiem aktiem, un, visbeidzot, uz kļūdainu Kopienu judikatūras piemērošanu sakarā ar atvainojamu maldību.

17      Parlaments, savukārt, prasa noraidīt apelācijas sūdzību kā nepieņemamu vai ‑ jebkurā gadījumā ‑ kā nepamatotu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējam atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

18      Sākotnēji jāatgādina, ka atbilstoši Tiesas Reglamenta 119. pantam gadījumā, ja apelācijas sūdzība ir acīmredzami nepieņemama vai nepamatota, Tiesa jebkurā laikā, rīkojoties pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas, ar motivētu rīkojumu var noraidīt apelācijas sūdzību, neuzsākot mutvārdu procesu.

 Par apelācijas sūdzības pieņemamību

19      Savā atbildes rakstā Parlaments sākotnēji atsaucas uz apelācijas sūdzības nepieņemamību. Šajā sakarā tas norāda, ka, tā kā, no vienas puses, apelācijas sūdzības iesniedzējs nenorādīja adresi Luksemburgā Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē, un, no otras puses, atbilstoši šī paša reglamenta 100. panta 2. punkta pirmajai daļai Pirmās instances tiesas spriedumi un rīkojumi nav no tiem procesuālajiem dokumentiem, ko var izsniegt adresātam, izmantojot faksu vai citus tehniskos sakaru līdzekļus, pat ja adresāts būtu piekritis tam, ka viņam dokumentus izsniedz, izmantojot 44. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētos izsniegšanas veidus, tad šajā gadījumā varētu piemērot tikai 44. panta 2. punkta trešo daļu, saskaņā ar kuru par pienācīgi notikušu dokumentu izsniegšanu uzskata ierakstītā sūtījuma nodošanu pasta iestādē vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne.

20      Tā kā šajā gadījumā Pārsūdzētais rīkojums tika nodots pasta iestādē Luksemburgā 2002. gada 17. jūlijā un no lietas materiāliem turklāt izriet, ka pretēji tam, kas noteikts Pirmās instances tiesas Reglamenta 100. panta 2. punkta otrajā daļā, šīs tiesas kanceleja nav paziņojusi apelācijas sūdzības iesniedzējam, izmantojot faksu vai citus tehniskos sakaru līdzekļus, par šī rīkojuma sūtīšanu, apelācijas sūdzības par šo rīkojumu iesniegšanas termiņš, ņemot vērā attālumu, bija 2002. gada 27. septembris. Tā kā apelācijas sūdzība tika iesniegta 2002. gada 2. oktobrī, tātad – ārpus termiņa, tā būtu jānoraida kā nepieņemama.

21      Šajā sakarā Parlamenta versija par to, ka šajā gadījumā būtu piemērojama Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta trešā daļa, uzreiz jānoraida. Kā tas faktiski izriet no paša šīs normas teksta, visus ar tiesvedību saistītos dokumentus attiecīgajam lietas dalībniekam izsniedz, nosūtot tos ierakstītā sūtījumā šī lietas dalībnieka pārstāvim vai advokātam, “ja prasības pieteikums neatbilst [44. panta 2. punkta] pirmajā un otrajā daļā minētajām prasībām”, kas attiecīgi paredz norādīt dokumentu izsniegšanas adresi vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne, un, papildus vai pakārtoti, saņemt [apelācijas sūdzības iesniedzēja] advokāta vai pārstāvja piekrišanu tam, ka dokumentus viņam izsniedz pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību. Šajā gadījumā Ripas di Meanas apelācijas sūdzības iesniegšana atbilst šiem nosacījumiem, jo viņa pārstāvji piekrita tam, ka dokumentus viņiem izsniedz pa faksu vai elektronisko pastu. Tādējādi 44. panta 2. punkta trešās daļas piemērošana ir noraidāma.

22      Kā to Parlaments pareizi norāda savā atbildes rakstā, arī no Pirmās instances tiesas Reglamenta 100. panta 2. punkta patiešām izriet tas, ka, veicot atkāpi no iepriekšējā punktā paredzētā noteikuma, Pirmās instance tiesas spriedumi un rīkojumi gadījumā, ja adresāts nav norādījis izsniegšanas adresi, tiek joprojām izsniegti, nosūtot tos uz viņa adresi saskaņā ar šā panta 1. punktā noteikto procedūru, proti, attiecīgā sprieduma vai rīkojuma apliecinātu kopiju nosūtot pa pastu ierakstītā sūtījumā ar paziņojumu par saņemšanu vai arī nogādājot to personiski un saņemot parakstu par saņemšanu, turklāt pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību informējot adresātu par to, ka kanceleja šo dokumentu ir izsūtījusi.

23      Tomēr no fakta, ka Pirmās instances tiesas kanceleja neinformēja adresātu par dokumenta izsūtīšanu, nevar izdarīt secinājumu, ka Ripa di Meana būtu nokavējis termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai un ka uz viņu tiktu automātiski attiecināts Pirmās instances tiesas Reglamenta 44. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētais gadījums. No vienas puses, kā tas faktiski ir atzīts šā rīkojuma 21. punktā, šī daļa ir piemērojama tikai tad, ja nebija norādīta dokumentu izsniegšanas adrese Luksemburgā un/vai netika saņemta [apelācijas sūdzības iesniedzēja] advokāta vai pārstāvja piekrišana tam, ka dokumentus viņam izsniedz pa faksu vai ar citu tehnisko sakaru līdzekļu palīdzību, bet šis ir acīmredzami citāds gadījums. No otras puses, atbilstoši minētā reglamenta 100. panta 2. punkta otrajai daļai dokuments ir izsniegts desmitajā dienā pēc ierakstītā sūtījuma iesniegšanas pastā, ko nodrošina [Pirmās instances tiesas] kanceleja, tajā vietā, kur atrodas Pirmās instances tiesas mītne, izņemot gadījumus, kad ar paziņojumu par saņemšanu pierāda, ka sūtījums ir saņemts citā dienā, vai ja adresāts trīs nedēļu laikā pēc brīdinājuma saņemšanas pa faksu vai ar citiem tehniskiem sakaru līdzekļiem informē šīs tiesas sekretāru, ka izsniedzamais dokuments līdz viņam nav nonācis.

24      Tā kā šajā gadījumā ir skaidrs, ka Ripa di Meana saņēma Pārsūdzēto rīkojumu 2002. gada 22. jūlijā, tas ir, piecas dienas pēc minētā rīkojuma ierakstītā sūtījuma iesniegšanas pastā Luksemburgā, un ka apelācijas sūdzību, kas ir šīs instances tiesvedības pamatā, Tiesas kanceleja saņēma pa faksu 2002. gada 2. oktobrī (šīs apelācijas sūdzības oriģināls atbilstoši Tiesas Reglamenta 37. panta 6. punktam tika iesniegts desmit dienu laikā pēc tā kopijas saņemšanas pa faksu), šī apelācijas sūdzība jāatzīst par pieņemamu.

25      Tādējādi iebilde par nepieņemamību, ko izteica Parlaments, balstās uz Pirmās instances tiesas Reglamenta normu kļūdainu interpretāciju un ir jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

 Par apelācijas sūdzības pamatotību

 Par pirmo pamatu

26      Ar savu pirmo pamatu Ripa di Meana pēc būtības pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā ir izdarījusi procesuālu pārkāpumu, Pārsūdzētā rīkojuma 12. punktā atzīstot, ka lietas dalībnieki paredzētajā termiņā izpildīja Pirmās instances tiesas lūgumu, ar ko tā bija aicinājusi lietas dalībniekus sniegt rakstveida atbildes uz noteiktiem jautājumiem, kaut gan Parlaments šajā gadījumā sniedza atbildi tikai uz vienu no šiem jautājumiem. Kā to norāda Ripa di Meana, šāds pārkāpums bija nopietns viņa interešu apdraudējums, ciktāl Pirmās instances tiesa pamatoja savu uzskatu ar šo nepilnīgo Parlamenta atbildi, sajaucot datumu, kurā Parlaments informēja apelācijas sūdzības iesniedzēju par savu lēmumu pārtraukt viņa pensijas izmaksu, ar datumu, kurā viņš informēts par šīs izmaksas reālu pārtraukšanu. Gan no fakta, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja par lietderīgu uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, gan arī no paša šo jautājumu satura izrietēja, ka Pirmās instances tiesa piešķīra lielu nozīmi šai atšķirībai.

27      Šajā sakarā uzreiz jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka gan fakts, ka Pirmās instances tiesa uzskatīja par lietderīgu uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus, gan arī pats šo jautājumu saturs apstiprināja Pirmās instances tiesas šaubas par 2001. gada 26. janvāra vēstules kā lēmuma raksturu.

28      Faktiski, kā tas izriet no Pirmās instances tiesas Reglamenta 49. panta noteikumiem, lēmums uzdot lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus ir Pirmās instances tiesas kompetencē, kas jebkurā tiesvedības stadijā var nolemt veikt kādu procesa organizatorisko vai pierādījumu savākšanas pasākumu, kas minēts šī reglamenta 64. un 65. pantā. Tomēr šo tiesību īstenošana nekādā gadījumā automātiski neietekmē prāvas iznākumu, jo Pirmās instances tiesa saglabā brīvību neatkarīgi izvērtēt, kāda nozīme jāpiešķir dažādiem faktu un pierādījumu elementiem, kas tai iesniegti vai ko tā pati varējusi savākt.

29      Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu par to, ka Pirmās instances tiesa izdarīja procesuālu pārkāpumu, atzīstot, ka lietas dalībnieki izpildīja šīs tiesas lūgumu, lai arī Parlaments sniedza atbildi tikai uz vienu no tam uzdotajiem jautājumiem, jāatgādina, ka Tiesas kompetencē nav apelācijas tiesvedībā spriest par Pirmās instances tiesas veikto faktu un pierādījumu elementu vērtējumu, izņemot gadījumu, kad šī tiesa ir acīmredzami sagrozījusi minētos elementus (šajā sakarā skat. jo īpaši 2003. gada 11. novembra rīkojumu lietā C‑488/01 P Martinez/Parlaments, Krājumā vēl nav publicēts, 53. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑470/00 P Parlaments/Ripa di Meana u.c., Krājumā vēl nav publicēts, 40. punkts). Tomēr šajā gadījumā neviens no Tiesai iesniegto lietas materiālu elementiem neļauj secināt, ka šāda sagrozīšana ir notikusi.

30      Faktiski, no vienas puses, Parlaments atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumiem apstiprināja, ka lēmumam pārtraukt Ripas di Meanas pensijas izmaksu bija “tūlītēja piemērošana” un ka pensija pēc 2001. gada 26. janvāra vairs netika izmaksāta.

31      No otras puses, pat ja Parlamenta atbilde varēja izrādīties nepilnīga attiecībā uz datumu, kurā apelācijas sūdzības iesniedzējs tika informēts par reālu viņa pensijas izmaksas pārtraukšanu, šī atbilde nekādā gadījumā nebija vienīgais elements, ko ņēma vērā Pirmās instances tiesa, lai lemtu par prasības pieņemamību. Tas faktiski tika ņemts vērā arī no Ripas di Meanas sniegtās atbildes un īpaši, kā tas izriet no Pārsūdzētā rīkojuma 28. punkta, no viņa bankas konta 2001. gada 1. marta izraksta, ko viņš iesniedza Pirmās instances tiesai un kurā skaidri redzams, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bankas kontā viņa bijušā Parlamenta deputāta pensija par 2001. gada februāra mēnesi netika ieskaitīta.

32      Šādos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentācija par to, ka Pirmās instances tiesa pamatoja savu uzskatu ar nepilnīgo Parlamenta atbildi uz jautājumiem, ko tam uzdeva Pirmās instances tiesa, ir noraidāma.

33      Pirmais pamats tādējādi jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

 Par otro pamatu

34      Ar savu otro pamatu, kam ir divas daļas, Ripa di Meana norāda, ka tiesības uz aizstāvēšanos tikušas pārkāptas tādā veidā, ka Pirmās instances tiesa, no vienas puses, bija tieši lēmusi par iebildumu par nepieņemamību, ko izteica Parlaments, nepiedāvājot lietas dalībniekiem iespēju sniegt papildu rakstveida apsvērumus, ne arī pārejot uz procesa mutvārdu daļu, un, no otras puses, nebija ņēmusi vērā uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem sniegtās atbildes. Šajā sakarā Ripa di Meana pārmet Pirmās instances tiesai jo īpaši to, ka tā ignorēja faktu, ka smagu redzes problēmu dēļ (tādēļ viņš atveseļojās savā dzīvesvietā Montekastello di Vibio) ar savu bankas konta 2001. gada 1. marta izrakstu, kas nosūtīts uz viņa dzīvesvietu Romā, viņš varēja iepazīties tikai tā paša gada aprīļa mēneša pirmajās dienās.

35      Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu, pirmkārt, jāatgādina, ka atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 114. panta 1. – 3. punktam gadījumā, ja lietas dalībnieks vēršas šajā tiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu par nepieņemamību, kompetences trūkumu vai procesuālu jautājumu, kas neattiecas uz lietas būtību, priekšsēdētājs nosaka termiņu, kurā pretējais lietas dalībnieks var rakstveidā norādīt savus izvirzītos pamatus un prasījumus saistībā ar šo lūgumu, un pārējā procesa daļa notiek mutvārdos, ja vien Pirmās instances tiesa nelemj citādi. No šīs tiesību normas skaidri izriet tas, ka šai tiesai nav pienākums sarīkot tiesas sēdi. Šajā gadījumā Pirmās instances tiesa varēja lemt par iebildi, ko izteica Parlaments, bez mutvārdu procesa uzsākšanas, ciktāl Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiāli, proti, atbildes, kas sniegtas uz rakstveida jautājumiem, kuru uzdošanu lietas dalībniekiem šī tiesa atzina par lietderīgu, sniedz visu nepieciešamo informāciju.

36      Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzēja iebildums par to, ka netika ievērots sacīkstes princips, jo viņam nebija iespējas paust savu viedokli par atbildi, ko uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem sniedza Parlaments, nav uzskatāms par pamatotu šajā lietā. Faktiski, abstrahējoties no atbildes − kas abiem lietas dalībniekiem ir atšķirīga − uz jautājumu, vai Ripam di Meanam bija vai nebija iespēja Pirmās instances tiesā apspriest Parlamenta atbildi uz šīs tiesas uzdotajiem jautājumiem, iespējama sacīkstes principa neievērošana nekādā gadījumā nevarēja grozīt strīda atrisinājumu. Faktiski, kā tas izriet no Pārsūdzētā rīkojuma 28. punkta, Pirmās instances tiesa balstīja savu vērtējumu uz lietas dalībnieku atbildēm uz jautājumiem, ko uzdeva vienīgi šī tiesa, un tieši uz to, ka šīs atbildes nepārprotami pierādīja faktu, ka Parlaments nekavējoties īstenoja 2001. gada 26. janvāra lēmumu. Turpretim jautājums par to, kurā datumā Ripa di Meana patiesībā tika informēts par viņa saņemtās pensijas izmaksas pārtraukšanu, Pārsūdzētā rīkojuma pamatojumā nemaz netika ņemts vērā.

37      Šādos apstākļos iebildums par sacīkstes principa pārkāpumu jānoraida kā neefektīvs.

38      Šī otrā pamata pirmā daļa tādējādi jānoraida kā acīmredzami nepamatota.

39      Attiecībā uz otrā pamata otro daļu, kas balstīta uz to, ka Pirmās instances tiesa neņēma vērā faktu, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja veselības stāvoklis neļāva viņam iepazīties ar savu 2001. gada 1. marta bankas konta izrakstu līdz tā paša gada aprīļa mēnesim, jāsaka, ka tā ļoti lielā mērā pārklājas ar ceturto pamatu un tādējādi vērtējama kopā ar to.

 Par trešo pamatu

40      Ar savu trešo pamatu Ripa di Meana apstrīd 2001. gada 26. janvāra un 26. marta vēstuļu juridisko vērtējumu, ko veica Pirmās instances tiesa.

41      Attiecībā uz 2001. gada 26. janvāra vēstuli Ripa di Meana apstrīd tās kā lēmuma raksturu saistībā ar vispārīgajiem formulējumiem, ko Parlaments izmantoja šajā vēstulē, un faktu, ka viņa lietas izskatīšana vēl nebija pabeigta, jo viņam bija jāsniedz šai institūcijai papildu informācija par datumu, kurā viņš tika ievēlēts par Umbrijas reģionālo padomnieku.

42      Attiecībā uz 2001. gada 26. marta vēstuli Ripa di Meana apstrīd, ka tai būtu pilnībā apstiprinošs raksturs, jo tajā bija iekļauti vairāki jauni elementi salīdzinājumā ar 26. janvāra vēstuli un pirms tās tika veikta atkārtota viņa situācijas pārbaude pēc vēstules, ko viņš 2001. gada 15. martā bija nosūtījis Parlamentam.

43      Šajā sakarā uzreiz ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojums, ka 2001. gada 26. janvāra vēstule nevarēja būt par prasības atcelt tiesību aktu priekšmetu, jo šai vēstulei bija vienkārša saziņas līdzekļa raksturs. Tāpēc Pirmās instances tiesa varēja secināt, nepieļaujot juridisku kļūdu, ka gan no pašas vēstules satura, kas atkārtots šā rīkojuma 6. punktā, gan no Parlamenta deklarētajiem iemesliem izriet, ka Parlaments patiešām bija nolēmis pārtraukt apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas izmaksu tāpēc, ka viņš bija ievēlēts par reģionālo padomnieku, un Ripam di Meanam nosūtītā lūguma sniegt informāciju vienīgais mērķis bija aprēķināt pensijas summu, kas viņam nepamatoti izmaksāta pēc tam, kad viņš tika ievēlēts par Umbrijas Reģionālās padomes locekli.

44      Par apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvojumu, ka Pirmās instances tiesai bija jāatzīst viņa prasības pieņemamība, ciktāl 2001. gada 26. marta vēstulei nebija apstiprinošs raksturs, jāsaka, ka pilnīgi noteikti neviens no elementiem, uz kuriem atsaucās Ripa di Meana šāda apgalvojuma atbalstam, nav tāds, kas mainītu slēdzienu, pie kura šajā sakarā nonāca Pirmās instances tiesa.

45      Vispirms, attiecībā uz Parlamenta atsauci uz Itālijas Deputātu palātas praksi un politisko iestāžu vēlēšanos izvairīties no situācijas, kad tiktu apvienota deputāta vai reģionālā padomnieka pensija un atalgojums par deputāta vai reģionālā padomnieka pienākumu veikšanu, jāsecina, ka tajā acīmredzami nav neviena jauna elementa salīdzinājumā ar 2001. gada 26. janvāra vēstuli, kas jau tās pirmajās rindkopās vērsa Ripas di Meanas uzmanību uz Noteikumu par mūža pensiju (pievienoti šīs vēstules pielikumā) 12. panta noteikumiem, kas skaidri paredz pensijas izmaksas pārtraukšanu uz valsts vai Eiropas [parlamenta] deputāta vai reģionālā padomnieka pilnvaru laiku.

46      Otrkārt, paziņojums apelācijas sūdzības iesniedzējam par faktu, ka viņa pensijas izmaksa tikusi patiešām pārtraukta, jāanalizē tikai kā informatīvs paziņojums ieinteresētajai personai, atbildot uz tās vēstuli, kas nosūtīta 2001. gada 15. martā, ņemot vērā to, ka tas ir arī 2001. gada 26. marta vēstuli apstiprinošs paziņojums. Tomēr nekādā gadījumā šādu paziņojumu nevarēja uzskatīt par jaunu elementu salīdzinājumā ar 2001. gada 26. janvāra vēstuli, tā kā šajā vēstulē jau nepārprotami minēts, ka Parlaments pārtrauc apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas izmaksu.

47      Visbeidzot, attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēja argumentu, ka pirms 2001. gada 26. marta vēstules notika viņa situācijas atkārtota pārbaude, jo pēc vēstules, ko viņš Parlamentam nosūtīja 2001. gada 15. martā, Parlaments atzina to, ka Itālijas Noteikumi par mūža pensiju ir nepilnīgi, jāsaka, ka šī atzīšana attiecas tikai uz to, ka šajos noteikumos nav atsauces uz reģionālā padomnieka amatu tiesību uz pensiju atjaunošanas gadījumā, beidzot šī amata pienākumu izpildi. Tomēr šajā gadījumā strīds ir nevis par tiesību uz pensiju atjaunošanu, bet gan par šo tiesību īstenošanas pārtraukšanu pēc bijušā Eiropas Parlamenta deputāta ievēlēšanas par Reģionālās padomes locekli.

48      Ņemot vērā visus iepriekš minētos faktus, trešais pamats jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

 Par ceturto pamatu

49      Ar savu ceturto pamatu, uz ko lielā mērā attiecināms otrā pamata otrās daļas vērtējums, Ripa di Meana visbeidzot pakārtoti norāda, ka gadījumā, ja Tiesai būtu jāatzīst, ka 2001. gada 26. marta vēstulei ir apstiprinošs raksturs, tad tai jebkurā gadījumā būtu jāatceļ Pārsūdzētais rīkojums tādēļ, ka Pirmās instances tiesa nebija piemērojusi Kopienu judikatūru jautājumā par atvainojamu maldību. Apelācijas sūdzības iesniedzējs šajā sakarā apgalvo, ka šīs judikatūras piemērošanas nosacījumi šajā gadījumā ir iestājušies, jo, no vienas puses, 2001. gada 26. janvāra vēstule izskatās kā vienkārša informatīva vēstule, un ka viņš labticīgi gaidīja, ka jautājums par Noteikumu par mūža pensiju 12. panta piemērošanu pēc analoģijas tiks divpusēji apspriests. No otras puses, problēmas ar redzi neļāva viņam veikt jebkādas “ar redzi saistītas darbības” 2001. gada februārī un martā, tāpēc tikai 2001. gada aprīļa mēneša pirmajās dienās viņš varēja iepazīties ar savu 2001. gada 1. marta bankas konta izrakstu, kurā bija redzams, ka Parlamenta dienesti bija pārtraukuši viņam izmaksāt bijušā Eiropas Parlamenta deputāta pensiju.

50      Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar jau nostiprinātu judikatūru lietas dalībnieks īpašos apstākļos var atsaukties uz atvainojamu maldību, lai izvairītos no noilguma termiņa, līdz kuram bija jāiesniedz prasība atcelt tiesību aktu, proti, kad iestāde, kas ir pieņēmusi apstrīdēto aktu, veica rīcību, kas pati par sevi vai kādā noteiktā veidā varēja izraisīt pieļaujamu kļūdīšanos tādam labticīgam lietas dalībniekam, kura darbība liecinājusi par uzmanīgas personas atbilstošu rūpību (šajā sakarā skat. jo īpaši 1994. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑195/91 P Bayer/ Komisija, Recueil 1994, I‑5619. lpp., 26. punkts, un 2003. gada 15. maija spriedumu lietā C‑193/01 P Pitsiorlas/Padome un ECB, Recueil 2003, I‑4837. lpp., 24. punkts). Tomēr šajā gadījumā ir skaidri redzams, ka Ripa di Meana nebija šādā īpašā situācijā un nevarēja pienācīgi atsaukties uz iepriekš minēto judikatūru, tā kā neviens no nepieciešamajiem nosacījumiem, lai varētu atsaukties uz pieļaujamu kļūdu, šajā gadījumā netika izpildīts.

51      No vienas puses, Ripa di Meana, faktiski, nevarēja pamatoti pārmest Parlamentam tādu rīcību, kas izraisīja pieļaujamu kļūdīšanos attiecībā uz 2001. gada 26. janvāra vēstules patieso raksturu, jo, kā tas norādīts šī rīkojuma 43. punktā, no vēstulē izmantotajiem formulējumiem varēja skaidri saprast gan šīs institūcijas lēmumu pārtraukt apelācijas sūdzības iesniedzēja pensijas izmaksu, gan iemeslus, kas pamato šādu pārtraukšanu.

52      No otras puses, Tiesai iesniegto lietas materiālu elementi var arī radīt šaubas par apelācijas sūdzības iesniedzēja izrādīto rūpību šajā gadījumā, jo, lai arī viņš paziņoja, ka 2001. gada 26. janvāra vēstuli viņš bija saņēmis 31. janvārī, viņš uz to reaģēja tikai 2001. gada 15. martā, nosūtot Parlamentam vēstuli, kurā pauda savu izbrīnu par Parlamenta lēmumu apturēt viņa pensijas izmaksu, un tikai 12. jūnijā cēla prasību Pirmās instances tiesā.

53      Turklāt attiecībā uz Ripas di Meanas argumentu, ka viņš nebija spējīgs veikt jebkādas “ar redzi saistītas darbības” 2001. gada februārī un martā un varēja iepazīties ar savu 2001. gada marta bankas konta izrakstu tikai minētā gada aprīļa mēneša pirmajās dienās, jāsecina, ka tas ir pretrunā faktam, ka apelācijas sūdzības iesniedzējs 2001. gada 15. martā pašrocīgi nosūtīja Parlamentam vēstuli, proti, datumā, kas ir tā laikposma ietvaros, kurā, kā viņš to apgalvoja, viņam bija nopietnas problēmas ar redzi, kas neļāva viņam veikt “jebkādas ar redzi saistītas darbības”.

54      Ņemot vērā šos elementus, otrā pamata otrā daļa, kā arī ceturtais pamats tādējādi jānoraida kā acīmredzami nepamatoti.

55      Visa apelācijas sūdzība ir jānoraida, jo četri pamati, ko Ripa di Meana izvirzīja savas apelācijas sūdzības pamatojumam, ir acīmredzami nepamatoti.

 Par tiesāšanās izdevumiem

56      Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments ir prasījis piespriest Ripam di Meanam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā viņam spriedums ir nelabvēlīgs, tad jāpiespriež Ripam di Meanam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) izdod rīkojumu:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      Ripa di Meana atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

[Paraksti]

---

* Tiesvedības valoda – itāļu.