ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2004. gada 28. oktobrī (1)

Lieta C‑225/02

Rosa García Blanco

[Juzgado de lo Social nº 3 de Orense (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu]

Valsts vecuma pensija – Stāžs – Ārzemēs un savā valstī iegūta apdrošināšanas stāža ņemšana vērā – Apdrošināšanas stāžs, ko ņem vērā, lai aprēķinātu pabalsta apmēru, nevis lai piešķirtu tiesības uz šiem pabalstiem – Tādu periodu vērā ņemšana, kuros bezdarbnieks, kas sasniedzis 52 gadu vecumu, ir saņēmis speciālu bezdarbnieka pabalstu – Pamatu zaudējis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

I –    Ievads

1.     Prasītāja pamata prāvā Garsija Blanko [García Blanco] pirms kāda laika Spānijā saņēma speciālu bezdarbnieka pabalstu. Šajā laikā vecuma pensijas apdrošināšanas iemaksas viņas vārdā veica valsts nodarbinātības dienests. Sasniegusi 65 gadu vecumu, Garsija Blanko pieprasīja vecuma pensiju. Pamata prāvā ir radies strīds par to, vai vecuma pensijas apdrošināšanas iemaksas, kas veiktas laikā, kamēr persona saņēmusi speciālo bezdarbnieka pabalstu, ir jāņem vērā, aprēķinot valsts vecuma pensiju, un vai to neņemšana vērā rada migrējošu darba ņēmēju diskrimināciju pilsonības dēļ.

2.     Šajā kontekstā Juzgado de lo Social nº 3 de Orense [Orensas Trešā sociālo lietu tiesa] (turpmāk tekstā – “iesniedzējtiesa”) uzdeva Tiesai divus jautājumus par Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas Nr. 1408/71/EEK par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (2) (turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), interpretāciju. Uzdotie jautājumi ir tādi paši kā lietā C‑306/03 Salgado Alonso (3).

3.     Tā kā tiesvedības laikā Tiesā Garsijai Blanko tika piešķirtas tiesības uz pensiju, pastāv tikai jautājums par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu atrisināšanos.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Kopienu tiesības

4.     Atbilstošās Kopienu tiesību normas šajā lietā satur Regula Nr. 1408/71. Tās 1. panta r) apakšpunktā jēdziens “apdrošināšanas laikposmi” ir definēts šādi:

“Iemaksu laikposmi vai darba laikposmi darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā, kas par apdrošināšanas laikposmiem definēti vai atzīti tajos tiesību aktos, saskaņā ar kuriem tie tika pabeigti vai uzskatīti par pabeigtiem, un visi tie laikposmi, kas uzskatāmi par tādiem, ja minētajos tiesību aktos tie uzskatīti par līdzvērtīgiem apdrošināšanas laikposmiem.”

5.     Regulas Nr. 1408/71 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kā uz šīs valsts pilsoņiem.”

6.     Regulas Nr. 1408/71 45. panta 1. punktā attiecībā uz apdrošināšanas un uzturēšanās periodu vērā ņemšanu ir paredzēts:

“Ja kādas dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar sistēmu, kas nav īpaša sistēma 2. vai 3. punkta nozīmē, nosaka, ka tiesību uz pabalstiem iegūšana, saglabāšana vai atgūšana ir atkarīga no apdrošināšanas vai dzīvesvietas laikposmu pabeigšanas, tad vajadzības gadījumā šīs dalībvalsts kompetentā institūcija ņem vērā tādus apdrošināšanas vai dzīvesvietas laikposmus, kas ir pabeigti saskaņā ar citas dalībvalsts tiesību aktiem, neatkarīgi no tā, vai tas veikts saskaņā ar vispārēju sistēmu vai īpašu sistēmu un darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā. Šiem mērķiem tā ņem vērā šos laikposmus tā, it kā tie būtu pabeigti saskaņā ar tās tiesību aktiem.”

7.     Regulas Nr. 1408/71 46. panta 2. punktā ir noteikts:

“Ja kādi dalībvalsts tiesību aktos prasīti nosacījumi par tiesībām uz pabalstiem tiek izpildīti, vienīgi piemērojot 45. pantu vai 40. panta 3. punktu, tad piemēro šādus noteikumus:

a)      kompetentā institūcija aprēķina teorētisko pabalsta summu, ko attiecīgā persona varētu pieprasīt, ja visi apdrošināšanas un/vai dzīvesvietas laikposmi, kas pabeigti saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, kuri attiekušies uz šo darbinieku vai pašnodarbināto personu, būtu pabeigti attiecīgajā valstī saskaņā ar tiesību aktiem, ko tā piemēro pabalsta piešķiršanas dienā. Ja saskaņā ar šiem tiesību aktiem pabalsta summa nav atkarīga no pabeigto laikposmu ilguma, tad šo summu pieņem par teorētisko summu, kas minēta šajā daļā;

b)      šī kompetentā institūcija tad nosaka faktisko pabalsta summu, balstoties uz iepriekšējā daļā minēto teorētisko summu, proporcionāli attiecībai starp to apdrošināšanas vai dzīvesvietas laikposmu ilgumu, kas pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās pabeigts saskaņā ar tiesību aktiem, ko piemēro šī institūcija, un kopējo apdrošināšanas un dzīvesvietas laikposmu ilgumu, kas pirms apdrošināšanas gadījuma iestāšanās pabeigts saskaņā ar visu attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem.”

8.     Regulas Nr. 1408/71 48. pantā attiecībā uz apdrošināšanas un uzturēšanās periodiem, kas ir mazāki par gadu, ir noteikts:

“1.      Neatkarīgi no 46. panta 2. punkta, ja tādu apdrošināšanas laikposmu kopējais ilgums, kuri ir pabeigti saskaņā ar kādas dalībvalsts tiesību aktiem,

–      nesasniedz vienu gadu,

un

–      ja saskaņā ar šiem tiesību aktiem nav iegūti nekādi pabalsti,

pamatojoties vienīgi uz šiem laikposmiem, tad šīs valsts institūcijai nav pienākums piešķirt pabalstus par šādiem laikposmiem.

2.      Kompetentā institūcija katrā no pārējām attiecīgajām dalībvalstīm ņem vērā 1. punktā minētos laikposmus, lai piemērotu 46. panta 2. punktu, izņemot b) apakšpunktu.

3.      Gadījumā, ja, piemērojot 1. punktu, visas attiecīgo valstu institūcijas tiktu atbrīvotas no to saistībām, pabalstus piešķir vienīgi saskaņā ar tiesību aktiem pēdējā no tām valstīm, kuru nosacījumiem persona atbilst, tā, it kā visi apdrošināšanas laikposmi, kas ir pabeigti un ņemti vērā saskaņā ar 45. panta 1. līdz 4. punktu, būtu pabeigti saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem.”

B –    Valsts tiesības

9.     Spānijas Vispārējā sociālā nodrošinājuma likuma (Texto Refundido de la Ley General de la Seguridad Social (4), turpmāk tekstā – “Sociālā nodrošinājuma likums”) jaunās redakcijas 161. panta 1. daļas b) apakšpunktā kā nosacījums vecuma pensijas piešķiršanai ir paredzēts divu veidu stāžs:

–      vispārējais stāžs vismaz piecpadsmit gadi, kuru laikā ir veiktas iemaksas,

un

–      speciālais stāžs vismaz divi gadi piecpadsmit gadu ietvaros tieši pirms fakta iestāšanās, kas dod tiesības uz pabalstu.

10.   Saskaņā ar Sociālā nodrošinājuma likuma 215. panta 1. daļas 3. punktu darba ņēmējiem, kas sasnieguši 52 gadu vecumu, pirms pensijas vecuma sasniegšanas tiek nodrošināts speciāls bezdarbnieka pabalsts (subsidio por desempleo, turpmāk tekstā – “speciālais bezdarbnieka pabalsts”). Nosacījumi tā saņemšanai cita starpā ir tādi, ka attiecīgajai personai ir jābūt sešus gadus veikušai apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam, kā arī jāatbilst visiem vecuma pensijas saņemšanas nosacījumiem, izņemot vecuma nosacījumu.

11.   Saskaņā ar Sociālā nodrošinājuma likuma 218. panta 2. daļu apdrošināšanas bezdarba gadījumiem pārvaldes iestāde (Organismo Gestor del Seguro de Desempleo) papildus bezdarbnieka pabalsta izmaksāšanai tās saņēmējam par katru mēnesi, kurā saņēmējam ir tiesības uz pabalstu, tā vārdā veic valsts vecuma pensijas apdrošināšanas iemaksas.

12.   Speciālo bezdarbnieka pabalstu saņēmēju labā veikto iemaksu sekas ir ierobežotas ar Sociālā nodrošinājuma likuma 28. papildu noteikumu (5):

“Saskaņā ar šī likuma 218. panta 2. daļu iemaksas, ko vecuma pensijas apdrošināšanai veic pārvaldes iestāde, ir jāņem vērā, aprēķinot vecuma pensijas pamata summu un tai piemērojamos procentus. Šo iemaksu spēkā esamība un tiesiskās sekas nekādā gadījumā nevar ietekmēt šī likuma 161. panta 1. daļas b) apakšpunktā paredzēto iemaksu minimālo periodu, kas apdrošinātajai personai ir jāapliecina saskaņā ar 215. panta 1. daļas 3. punktu, kad tā lūdz piešķirt [bezdarbnieka] pabalstu, kas paredzēts [bezdarbniekiem] no 52 gadu vecuma.”

13.   Tomēr administratīvajā praksē iemaksas, ko INEM veic vecuma pensijas apdrošināšanai speciālā bezdarbnieka pabalsta saņēmēja vārdā, tiek ņemtas vērā, piemērojot Regulas Nr. 1408/71 48. panta 1. punktu, kā tas izriet no INSS un INEM 1999. gada kopējā apkārtraksta (6).

III – Fakti un tiesvedība

Priekšvēsture

14.   Rosa Garsija Blanko [Rosa García Blanco], dzimusi 1935. gada 9. oktobrī un mirusi 2002. gada 14. maijā (7), no 1966. gada līdz 1984. gadam strādāja Vācijā. Tur viņai bija apdrošināšanas stāžs, kas atbilst 209 mēnešiem (vairāk nekā 17 gadiem), saskaņā ar Vācijas vecuma pensijas apdrošināšanas tiesību aktiem.

15.   No 1984. gada 1. jūnija līdz 1984. gada 2. decembrim Garsija Blanko Spānijā, pamatojoties uz Vācijas un Spānijas līgumu, saņēma uz iemaksām balstītās likumīgās apdrošināšanas bezdarba gadījumiem pabalstu, ko nodrošināja valsts nodarbinātības dienests (Instituto Nacional de Empleo, turpmāk tekstā –“INEM”). Šai laikā INEM viņas vārdā veica visas Spānijas valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas, ieskaitot valsts vecuma pensijas apdrošināšanu, kas veido iemaksu periodu 185 dienu (aptuveni sešu mēnešu) apmērā.

16.   Kopš 1989. gada Garsija Blanko saņēma speciālo bezdarbnieka pabalstu darba ņēmējiem, kas sasnieguši 52 gadu vecumu. Šajā sakarā INEM viņas vārdā saskaņā ar Sociālā nodrošinājuma likuma 218. panta 2. daļu veica iemaksas Spānijas valsts vecuma pensijas apdrošināšanai par 4080 dienām (vairāk nekā 11 gadiem).

17.   Kā redzams no lietas materiāliem, pēc mātes nāves, ar kuru kopā viņa dzīvoja, Garsija Blanko kopš 1989. gada 1. decembra saņēma ģimenes locekļa pensiju.

Pieteikums uz valsts vecuma pensiju

18.   2000. gadā, sasniedzot 65 gadu vecumu, Garsija Blanko lūdza Spānijas sociālās nodrošināšanas iestādes uzsākt savas pensijas izmaksu. Spānijas sociālā nodrošinājuma iestāde (Instituto Nacional de la Seguridad Social, turpmāk tekstā – “INSS”) ar 2002. gada 27. aprīļa lēmumu šo viņas lūgumu noraidīja. Pamatojumā tika minēts, ka viņai Spānijā nebija minimālā stāža, kas dod tiesības uz pensiju. 4080 dienu periods, kurā INEM Garsijas Blanko kā speciālā bezdarbnieka pabalsta saņēmējas vārdā bija izdarījusi iemaksas, atbilstoši Sociālā nodrošinājuma likuma 28. papildu noteikumam nebija ņemams vērā. Atlikušais 185 dienu periods, kura laikā arī tika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas Spānijā Garsijas Blanko – likumīgas uz iemaksu principu balstītas apdrošināšanas bezdarba gadījumam pabalstu saņēmējas vārdā – nevarēja ņemt vērā atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 48. panta 1. punktam, jo tas bija īsāks par vienu gadu.

19.   Šo noraidījumu Garsija Blanko pārsūdzēja iesniedzējtiesā. Viņa cēla prasību pret INSS un Tesorería General de la Seguridad Social [Sociālā nodrošinājuma valsts kase] (turpmāk tekstā – “TGSS”), būtībā argumentējot, ka jāņem vērā bija ne tikai sākotnējais 185 dienu periods, kura laikā viņa Spānijā bija veikusi iemaksas, bet arī periods, kura laikā INEM bija veikusi valsts vecuma pensijas apdrošināšanas iemaksas, kamēr viņa saņēma speciālo bezdarbnieka pabalstu; tādējādi viņa Spānijā kopumā bija veikusi iemaksas par 4265 dienām (vairāk nekā vienpadsmit gadiem un astoņiem mēnešiem).

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

20.   Juzgado de lo Social nº 3 de Orense ar 2002. gada 30. marta lēmumu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1.      Vai EKL 12. un 39.–42. pants (agrākie EKL 6. un 48.–52. pants), kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas Nr. 1408/71/EEK par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 45. pants liedz piemērot valsts tiesību normu, saskaņā ar kuru iemaksas, ko apdrošināšanas bezdarba gadījumiem pārvaldes iestāde ir pārskaitījusi vecuma pensijas apdrošināšanai darba ņēmēja vārdā par periodu, kurā tas saņēma noteiktu bezdarbnieka pabalstu, nevar ņemt vērā dažādu valsts tiesību aktos noteiktu stāža periodu aprēķināšanai un vecuma pensijas izmaksas uzsākšanai, ja sakarā ar ieilgušu bezdarbu, kas tiek kompensēts ar šo pabalstu, šim darba ņēmējam nav iespējams apliecināt citas iemaksas vecuma pensijas apdrošināšanas sistēmā kā šīs, kuras likums atzīst par nederīgām, jo šāds valsts regulējums skar tikai darba ņēmējus, kas izmantojuši pārvietošanās brīvību un nevar saņemt valsts vecuma pensiju, lai gan saskaņā ar iepriekš minētās regulas 45. pantu ir jāuzskata, ka šādi stāža periodi ir pabeigti?

2.      Vai EKL 12. un 39.–42. pants (agrākie EKL 6. un 48.–52. pants), kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas Nr. 1408/71/EEK par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, 48. panta 1. punkts liedz piemērot valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām iemaksas, ko apdrošināšanas bezdarba gadījumiem pārvaldes iestāde ir pārskaitījusi vecuma pensijas apdrošināšanai darba ņēmēja vārdā par periodu, kurā tas saņēma noteiktu bezdarbnieka pabalstu, nevar ņemt vērā, lai varētu uzskatīt, ka “kopējais apdrošināšanas un uzturēšanās ilgums saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem sasniedz vienu gadu”, ja sakarā ar ieilgušu bezdarbu, kas tiek kompensēts ar šo pabalstu, šim darba ņēmējam nav iespējams apliecināt citas iemaksas, kas pārskaitītas un samaksātas vecuma pensijas apdrošināšanas sistēmā bezdarba laikā, jo šāds valsts regulējums skar tikai darba ņēmējus, kas izmantojuši pārvietošanās brīvību un nevar saņemt valsts vecuma pensiju, lai gan saskaņā ar iepriekš minētās regulas 48. panta 1. punktu valsts pārvaldes iestādi nevar atbrīvot no pienākuma piešķirt valsts pabalstus?”

Process kopš lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas

21.   2003. gada 8. aprīļa vēstulē INSS informēja Tiesu, ka ar 2003. gada 3. aprīļa lēmumu Garsijai Blanko, kura pa to laiku bija mirusi, bija piešķirta viņas pieprasītā valsts vecuma pensija. Šajā lēmumā turklāt bija lūgts izvēlēties starp šo vecuma pensiju un jau iepriekš piešķirto ģimenes locekļa pensiju (8), jo tās nebija apvienojamas, tas ir, tās nevarēja izmaksāt vienlaicīgi. Doloresa Garsija Blanko [Dolores García Blanco], apdrošinātās personas meita un tiesību pārņēmēja, nekavējoties izvēlējās ģimenes locekļa pensiju.

22.   Šajos apstākļos 2003. gada 10. aprīļa vēstulē Tiesas sekretārs lūdza iesniedzējtiesu paskaidrot, vai tā atsauc savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ar 2003. gada 11. aprīļa vēstuli iesniedzējtiesa atbildēja, ka tā patur spēkā savu lūgumu īpaši tāpēc, ka Tiesas atbilde varētu tai noderēt citās šajā valsts tiesā izskatāmajās prāvās.

23.   Ar divām vēstulēm 2003. gada 7. jūlijā un 2003. gada 18. septembrī Tiesas kanceleja vēlreiz aicināja iesniedzējtiesu precizēt, vai tā joprojām izskata pamata prāvu. Kanceleja šajā sakarā uzsvēra – Tiesa var izskatīt vienīgi tādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas izteikts lietā, kas atrodas izskatīšanā valsts tiesā. Tā atgādināja iesniedzējtiesai, ka tā var iesniegt Tiesā šos pašus prejudiciālos jautājumus citas tajā izskatāmas prāvas ietvaros. Atbildē 2003. gada 1. oktobra vēstulē iesniedzējtiesa apstiprināja, ka pamata prāva nav izbeigta īpaši tāpēc, ka prasītāja nav atsaukusi savu prasību un atbildētājas iestādes nav viennozīmīgi atcēlušas sākotnējo lēmumu atteikt pensijas piešķiršanu, par kuru celta prasība pamata prāvā.

24.   Procesā Tiesā rakstveida un mutvārdu apsvērumus sniedza Garsija Blanko, Komisija, kā arī kopīgi INSS un TGSS. Vācijas valdība savu viedokli izteica rakstveidā, bet Spānijas valdība – mutiski.

IV – Vērtējums

25.   Process dod pamatu šaubīties par to, vai Tiesa var atbildēt uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem.

26.   Protams, tikai valsts tiesa, kurā ierosināta lieta un kurai ir tā jāizskata, ņemot vērā lietas apstākļus, var izlemt to, vai tās sprieduma taisīšanai ir nepieciešams prejudiciālais nolēmums un cik nozīmīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Ja ir uzdoti prejudiciālie jautājumi par Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jādod savs nolēmums. Valsts tiesas lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu tā var noraidīt tikai tad, ja tai lūgtā interpretācija vai Kopienu tiesību normas spēkā esamības izvērtēšana nepārprotami nav saistīta ar faktisko situāciju vai pamata prāvas priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai tai trūkst informācijas par faktiem vai tiesību normām, kas nepieciešama, lai varētu sniegt noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (9).

27.   Tiesa tomēr ir arī atzinusi, ka tai izņēmuma kārtā ir pienākums izmeklēt faktus, kuru sakarā valsts tiesa ir pie tās griezusies (10). Sadarbības gars, kādā jānoris prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai, paredz, ka iesniedzējtiesai no savas puses ir jāievēro tas, ka Tiesas uzdevums ir palīdzēt dalībvalstu tiesām, nevis sniegt atzinumus par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem (11).

A –    Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu sākotnējā pieņemamība

28.   Sākotnēji lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts tāpēc, ka Garsijai Blanko, iesniedzot pieteikumu uz pensiju, bija tikai viens no diviem Sociālā nodrošinājuma likuma 161. panta 1. daļas b) apakšpunktā paredzētajiem stāžiem, jo, lai gan viņas vairāk nekā 17 gadu apdrošināšanas stāžs Vācijā, kas saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 45. panta 1. punktu bija jāņem vērā, atbilda vispārējam 15 gadu stāžam, no iesniegtās informācijas nešķita, ka Garsijai Blanko būtu speciālais divu gadu apdrošināšanas stāžs pēdējo 15 gadu laikā tieši pirms fakta iestāšanās, kas dod tiesības uz pabalstu. Lai pierādītu šo speciālo stāžu, Garsijai Blanko būtu jāpamatojas uz to, ka INEM viņas vārdā bija veikusi iemaksas vecuma pensijas apdrošināšanai laikā, kad viņa saņēma speciālo bezdarbnieka pabalstu. Taču to nepieļauj Sociālā nodrošinājuma likuma 28. papildu noteikums, saskaņā ar kuru šāds apdrošināšanas periods ir jāņem vērā, aprēķinot pabalsta apmēru, nevis piešķirot tiesības uz šiem pabalstiem.

29.   Kad tika uzdoti prejudiciālie jautājumi, jautājumam par to, vai Regulas Nr. 1408/71 45. un 48. pants, kā arī EKL 39.–42. pants liedz piemērot tādas valsts tiesību normas kā Sociālā nodrošinājuma likuma 28. papildu noteikums, bija nozīme lietas izlemšanā. Tādējādi toreiz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu bija pilnībā pieņemams.

B –    Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamata zušana

30.   Taču, kā tika konstatēts rakstveida un mutvārdu procesā, pa šo laiku pamata prāvas faktos ir notikušas divas pārmaiņas. Pirmkārt, Garsijai Blanko tika piešķirta lūgtā vecuma pensija. Otrkārt, viņas tiesību pārņēmēja ir izlēmusi neizmantot tiesības uz šo vecuma pensiju, kas gan tagad jau ir piešķirtas, un tās vietā saņemt citu, apmērā lielāku ģimenes locekļa pensiju.

31.   Katra no šīm abām pārmaiņām lietas faktos no attiecīgā brīža padara prejudiciālos jautājumus nenozīmīgus. No vienas puses, sakarā ar to, ka šai laikā tika piešķirta vecuma pensija, ir skaidrs, ka starp lietas dalībniekiem vairs nepastāv strīds par stāžu. No otras puses, prasītāja pamata prāvā, izmantojot savas izvēles tiesības par labu ģimenes locekļa pensijai, ir apliecinājusi, ka tā nevēlas saņemt sākotnēji pieprasīto vecuma pensiju.

32.   Tāpat nešķiet, ka starp pusēm pamata lietā būtu nesaskaņas par nenokārtotiem maksājumiem. Tiesas sēdē Tiesā atbildētājas, atbildot uz attiecīgu prasītājas pārstāvja piezīmi, apliecināja, ka Rosai Garsijai Blanko vecuma pensija ir piešķirta kopš 65 gadu sasniegšanas un tāpēc neesot nekādu nesaskaņu par iespējami nenokārtotiem maksājumiem.

33.   Pat ja, kā iesniedzējtiesa to ir uzsvērusi, pamata lieta joprojām (formāli) ir tās izskatīšanā un tā neatsauc savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, abos prejudiciālajos jautājumos norādītās Kopienu tiesību problēmas vairs ir tikai hipotētiskas. Lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir zudis pamats.

34.   Runājot par to, ka tādi paši tiesību jautājumi var rasties no jauna citās lietās, iesniedzējtiesai nav liegts jebkurā lietā no jauna iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tomēr šajā lietā atbilde uz prejudiciālajiem jautājumiem nevar palīdzēt atrisināt pamata prāvu, bet gan tikai kalpot par atzinumu Kopienu tiesībās, kā sniegšana neietilpst Tiesas kompetencē EKL 234. panta procedūras ietvaros.

C –    Ietekme uz prejudiciālā nolēmuma tiesvedību

35.   Tādējādi Tiesa saskaras ar diezgan retu gadījumu, kad iesniegtajam lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas sākotnēji ir bijis pieņemams, laika gaitā apstākļu pārmaiņu dēļ ir zudis pamats.

36.   Pirmā iespēja, kā Tiesai atrisināt šo lietu, ir pēc savas iniciatīvas izslēgt lietu no reģistra (12). Izslēgšanas iespēja ir paredzēta Tiesas Reglamenta (13) 77. un 78. pantā ārpustiesas vienošanās un prasības atsaukšanas gadījumos. Piemērojot šos pantus vai vismaz to pamatā esošo ideju šajā lietā, tomēr saskaņā ar Reglamenta 103. panta 1. punktu ir jāņem vērā prejudiciālu nolēmumu sniegšanas īpatnības, proti, tas, ka šajā procedūrā Tiesai ir jāsadarbojas ar dalībvalstu tiesām. Tādēļ būtu sagaidāms, ka iesniedzējtiesa kā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ierosinātāja paziņotu kādu Reglamenta 77. un 78. pantam līdzīgu procesa pārtraukšanas iemeslu. Tomēr šajā lietā valsts tiesa nekad nav Tiesai paziņojusi, ka tā atsauc savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai ka tā ir atrisinājusi tajā izskatāmo pamata prāvu. Tā turpretim arī pēc atkārtotas pārjautāšanas apliecināja, ka uztur spēkā savu lūgumu. Tādējādi lietas izslēgšana no reģistra atšķirībā no Reglamenta 77. un 78. pantā minētajiem gadījumiem nekādā ziņā nebūtu tikai Tiesā iesniegta paziņojuma procesuāli tehniskas sekas.

37.   Otrkārt, pastāv iespēja, ka Tiesa atzīst lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu vai par neietilpstošu tās kompetencē. Šajā risinājumā tomēr netiktu pietiekami ņemta vērā apstākļu attīstība lietā pēc prejudiciālo jautājumu uzdošanas. Uzdotie jautājumi nebija nepieņemami no paša sākuma; pamats to uzdošanai zuda tikai pēc lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniegšanas. Tas būtu jāatspoguļo Tiesas nolēmumā.

38.   Šajos apstākļos, manuprāt, ieteicams būtu trešais risinājums. Tiesai būtu jānolemj, ka “uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilde vairs nav jāsniedz”. Šādi Tiesa jau ir spriedusi lietā Djabali (14), kuras fakti bija ļoti līdzīgi pamata prāvas faktiem. Arī šajā lietā kompetentā pārvaldes iestāde sākotnēji atteicās, bet pēc prasības celšanas un piekritīgās valsts tiesas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nodrošināja prasītājai sociālā nodrošinājuma pabalstu.

39.   Tiesai nolemjot, ka uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilde vairs nav jāsniedz, tiek atzīts nevis, ka uzdotie jautājumi ir nepieņemami no paša sākuma, bet ka procesa laikā radušos izmaiņu dēļ Tiesas kompetencē vairs neietilpst sniegt uz tiem atbildi.

V –    Secinājumi

40.   Ņemot vērā iepriekš minēto, es iesaku Tiesai uz Juzgado de lo Social nº 3 de Orense lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:

“Uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilde vairs nav jāsniedz.”

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – OV L 149, 2. lpp., Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp., grozījumi OV L 200, 1. lpp.) 90. un 91. pantā ir paredzēts atcelt un aizstāt Regulu Nr. 1408/71. Laika ziņā šajā lietā tomēr ir piemērojama Regula Nr. 1408/71; 1. panta r) apakšpunkta redakcija, kas attiecas uz šo lietu, izriet no Padomes 1998. gada 29. jūnija Regulas (EK) Nr. 1606/98 (OV L 209, 1. lpp.), pārējās citētās normas atbilst grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.).

---

3 – Skat. manus šodien sniegtos secinājumus lietā C‑306/03 (2005. gada 20. janvāra spriedums, Krājums, I‑705. lpp.).

---

4 – 1994. gada 20. jūnija Karaliskā likumdošanas dekrēta Nr. 1/94 kodificētā redakcijā (Boletín Oficial del Estado (BOE) Nr. 154, 1994. gada 29. jūnijs), kurā izdarīti grozījumi ar 1998. gada 30. decembra likumu Nr. 50/98 (BOE, 1998. gada 30. decembris, spēkā stājās 1999. gada 1. janvārī).

---

5 – Ieviests ar likuma Nr. 50/98 21. grozījumu, kas minēts 4. zemsvītras piezīmē.

---

6 – 1999. gada 16. aprīļa apkārtraksts Nr. 3/99 (Circular conjunta sobre modificación de los criterios de reconocimiento del subsidio por desempleo establecido en el artículo 215.1.3 del TRLGSS para mayores de 52 años, que afectan a trabajadores emigrantes retornados de la Unión Europea/Espacio Económico Europeo); trešajā apkārtraksta norādījumā ir teikts: “Las cotizaciónes efectuadas por el INEM durante la percepción del subsidio para mayores de 52 años por la contingencia de jubilación … deberán tenerse en cuenta, a efectos de lo dispuesto en el artículo 48.1 del Reglamento CEE 1408/71 cuando el interesado solicite la pensión contributiva de jubilación española que le corresponda.”

---

7 – Saskaņā ar viņas pārstāvja teikto tiesas sēdē.

---

8 – Skat. šo secinājumu 17. zemsvītras piezīmi.

---

9 – Skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 59. punkts); 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra (Recueil, I‑2099. lpp, 38. punkts); 2002. gada 10. decembra spriedumu lietā C‑153/03 Der Weduwe (Recueil, I‑11319. lpp., 31. punkts); 2003. gada 4. decembra spriedumu lietā C‑448/01 EVN AG un Wienstrom (Recueil, I‑14527. lpp., 74. punkts); un 2004. gada 25. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑480/00, C‑481/00, C‑482/00, C‑484/00, C‑489/00, C‑490/00, C‑491/00, C‑497/00, C‑498/00 un C‑499/00 Ribaldi (Recueil, I‑2943. lpp., 72. punkts).

---

10 – Iepriekš 9. zemteksta piezīmē minētie spriedumi lietās PreussenElektra, 39. punkts, un EVN AG un Wienstrom, 75. punkts.

---

11 – Iepriekš 9. zemteksta piezīmē minētie spriedumi lietās Bosman, 60. punkts, Der Weduwe, 32. punkts, un EVN AG un Wienstrom, 75. punkts.

---

12 – Kā to ieteica ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacobs] savu 1997. gada 15. maija secinājumu lietā C‑314/96 Djabali (1998. gada 12. marta spriedums, Recueil, I‑1149., 1151. lpp.) 23. punktā.

---

13 – 1991. gada 19. jūnija Eiropas Kopienu Tiesas Reglaments, OV L 176, 7. lpp., ar labojumiem OV 1992, L 383; pēdējie grozījumi izdarīti ar 2004. gada 19. aprīļa lēmumu, OV  L 132, 2. lpp.

---

14 – 1998. gada 12. marta spriedums lietā C‑314/96 Djabali (Recueil, I‑1149. lpp.).