TIESAS SPRIEDUMS

2003. gada 11. decembrī (*)

EKL 28. un 30. pants – Direktīvas 92/28/EEK un 2000/31/EK – Valsts tiesību akti, kas citā dalībvalstī reģistrētām aptiekām ierobežo cilvēkiem paredzētu zāļu pārdošanu internetā – Ārsta receptes prasība piegādei – Aizliegums reklamēt zāļu pārdošanu pa pastu

Lieta C‑322/01

par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EKL 234. pantam iesniedza Landgericht Frankfurt am Main (Vācija) nolūkā saņemt prāvā, kuru iztiesā šī tiesa, starp

Deutscher Apothekerverband eV

un

0800 DocMorris NV un

Jacques Waterval

prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt EKL 28. un 30. pantu, kā arī 1. panta 3. un 4. punktu un 2. un 3. pantu Padomes 1992. gada 31. marta Direktīvā 92/28/EEK par cilvēkiem paredzētu zāļu reklāmu (OV L 113, 13. lpp.), lasot tos kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 1. lpp.).

TIESA

šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], K. Gulmans [C. Gulmann], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues] un A. Ross [A. Rosas], tiesneši D. A. O. Edvards [D. A. O. Edward] (referents), A. La Pergola [A. La Pergola], Ž. P. Puisošē [J.‑P. Puissochet], R. Šintgens [R. Schintgen], F. Makena [F. Macken], N. Kolnerika [N. Colneric] un S. fon Bārs [S. von Bahr],

ģenerāladvokāte K. Štiksa‑Hakla [C. Stix‑Hackl],

sekretārs H. A. Rīls [H. A. Rühl], galvenais administrators,

izvērtējusi rakstveida apsvērumus, ko iesniedza:

–        Deutscher Apothekerverband eV vārdā – K. Dehamps [C. Dechamps], Rechtsanwalt, kam palīdz J. Švarce [J. Schwarze],

–        0800 DocMorris NV un Ž. Vāterfala [J. Waterval] vārdā – K. Kēnigs [C. Koenig], profesors,

–        Vācijas valdības vārdā – V. D. Plesings [W.‑D. Plessing] un B. Mutelzē-Šēna [B. Muttelsee‑Schön], pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – F. Georgakopuls [F. Georgakopoulos] un D. Kalogirs [D. Kalogiros], kā arī E. M. Mamuna [E.‑M. Mamouna], pārstāvji,

–        Francijas valdības vārdā – Ž. de Bergess [G. de Bergues] un R. Lūsli-Suransa [R. Loosli‑Surrans], pārstāvji,

–        Īrijas valdības vārdā – D. Dž. O'Hagans [D. J. O'Hagan], pārstāvis, kam palīdz N. Hailenda [N. Hyland], barrister,

–        Austrijas valdības vārdā – K. Pezendorfere [C. Pesendorfer], pārstāve,

–        Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – J. K. Šīferers [J.‑C. Schieferer], pārstāvis, kam palīdz M. Nunjess Millers [M. Núñez Müller], Rechtsanwalt,

ņemot vērā ziņojumu tiesas sēdē,

noklausījusies mutvārdu apsvērumus, ko 2002. gada 10. decembra tiesas sēdē sniedza Deutscher Apothekerverband eV, ko pārstāvēja K. Dehamps, kam palīdzēja J. Švarce, 0800 DocMorris NV un Ž. Vāterfals, ko pārstāvēja K. Kēnigs, Vācijas valdība, ko pārstāvēja V. D. Plesings, Grieķijas valdība, ko pārstāvēja D. Kalogirs un M. Apesoss [M. Apessos], Francijas valdība, ko pārstāvēja R. Lūsli-Suransa, un Komisija, ko pārstāvēja J. K. Šīferers,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2003. gada 11. marta tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar 2001. gada 10. augusta rīkojumu, ko Tiesas kanceleja saņēma tā paša gada 21. augustā, Landgericht Frankfurt am Main [Frankfurtes pie Mainas apgabaltiesa] atbilstoši EKL 234. pantam uzdeva trīs prejudiciālus jautājumus par to, kā interpretēt EKL 28. un 30. pantu, kā arī 1. panta 3. un 4. punktu un 2. un 3. pantu Padomes 1992. gada 31. marta Direktīvā 92/28/EEK par cilvēkiem paredzētu zāļu reklāmu (OV L 113, 13. lpp.), lasot tos kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”) (OV L 178, 1. lpp.).

2        Šie jautājumi tika uzdoti prāvā Deutscher Apothekerverband eV (turpmāk tekstā – “Apothekerverband”) pret 0800 DocMorris NV (turpmāk tekstā – “DocMorris”) un Ž. Vāterfalu par cilvēkiem paredzētu zāļu tirdzniecību internetā dalībvalstī, kas nav DocMorris reģistrācijas un Ž. Vāterfala dzīvesvietas dalībvalsts.

 Atbilstošās tiesību normas

 Kopienu tiesiskais regulējums

 Zāļu tirdzniecību regulējošas direktīvas

3        Padomes 1965. gada 26. janvāra Direktīvā 65/65/EEK par normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz zālēm (OV 1965, 22, 369. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1993. gada 14. jūnija Direktīvu 93/39/EEK (OV L 214, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 65/65”), bija prasīts, ka zāļu tirdzniecībai ir vajadzīga iepriekšēja atļauja. Šīs direktīvas 3. pantā bija noteikts:

“Nekādas zāles nevar laist dalībvalsts tirgū, ja vien šīs dalībvalsts kompetentās iestādes nav izsniegušas tirdzniecības atļauju saskaņā ar šo direktīvu vai nav piešķirta atļauja saskaņā ar Padomes 1993. gada 22. jūlija Regulu (EEK) Nr. 2309/93, ar ko nosaka kārtību, kā Kopienā apstiprina un pārrauga cilvēkiem paredzētas zāles un veterinārās zāles, kā arī izveido Eiropas Zāļu novērtēšanas aģentūru [OV L 214, 1. lpp.].

Šīs direktīvas noteikumi neietekmē dalībvalstu iestāžu pilnvaras attiecībā uz zāļu cenu noteikšanu vai to iekļaušanu valsts veselības apdrošināšanas shēmās, pamatojoties uz veselības, ekonomikas un sociālajiem apstākļiem.”

4        No 2001. gada 18. decembra Direktīva 65/65 ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvu 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm (OV L 311, 67. lpp.; turpmāk tekstā – “Kopienas kodekss”). Kopienas kodeksa 6. panta 1. punktā, kas ir iekļauts šī kodeksa III sadaļas ar nosaukumu “Laišana tirgū” 1. nodaļā par tēmu “Tirdzniecības atļauja”, ir noteikts:

“Nevienas zāles nedrīkst laist dalībvalsts tirgū, ja vien minētās dalībvalsts kompetentās iestādes nav izsniegušas tirdzniecības atļauju saskaņā ar šo direktīvu vai atļauja nav piešķirta saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 2309/93.”

 Direktīvas par zāļu klasifikāciju tirdzniecībai

5        Padomes 1992. gada 31. marta Direktīvas 92/26/EEK par cilvēkiem paredzētu zāļu klasifikāciju tirdzniecībai (OV L 113, 5. lpp.) 2. panta 1. punktā bija noteikts, ka dalībvalsts kompetentās iestādes, piešķirot tirdzniecības atļauju, precizē zāļu kategoriju vai nu kā zāles, kam vajadzīga ārsta recepte, vai arī kā zāles bez ārsta receptes un šim nolūkam piemēro šīs direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktos kritērijus. Šajā noteikumā bija paredzēts:

“Zālēm nepieciešama ārsta recepte, ja:

–        pat pareizi lietojot, tās var radīt tiešu vai netiešu apdraudējumu, ja tās lieto bez ārsta uzraudzības,

         vai

–        tās bieži un ļoti daudz lieto nepareizi, un tāpēc tās var tieši vai netieši apdraudēt cilvēku veselību,

         vai

–        tās satur vielas vai preparātus, kuru darbību un/vai blaknes jāturpina pētīt,

         vai

–        ārsti tās parasti paraksta parenterālai lietošanai.”

6        Direktīvas 92/26 4. pantā bija precizēts, ka zāles, kuru iegādei recepti nevajag, ir tās, kuras neatbilst 3. pantā uzskaitītajiem kritērijiem. Šī direktīva tika atcelta un aizstāta ar Kopienas kodeksa VI sadaļu ar nosaukumu “Zāļu klasifikācija”. Šī kodeksa 70. pantā līdzīgiem vārdiem ir pārņemts Direktīvas 92/26 2. panta teksts, bet kodeksa 71. panta 1. punktā un 72. pantā līdzīgiem vārdiem attiecīgi ir pārņemts minētās direktīvas 3. panta 1. punkts un 4. pants.

 Direktīvas par zāļu reklāmu

7        Direktīvas 92/28 1. panta 3. un 4. punktā bija noteikts:

“3.      Šajā direktīvā “zāļu reklāma” nozīmē jebkāda veida informācijas izplatīšanu, apstaigājot klientus, aģitējot vai pamudinot viņus, nolūkā veicināt zāļu parakstīšanu, piegādi, tirdzniecību vai patērēšanu; tā jo īpaši ietver:

–        zāļu reklamēšanu iedzīvotājiem,

–        zāļu reklamēšanu personām, kas ir kvalificētas tās parakstīt vai piegādāt,

–        zāļu izplatītāju vizītes pie personām, kas ir kvalificētas parakstīt [vai piegādāt] zāles,

–      paraugu piegādi,

–        pamudinājumu parakstīt vai piegādāt zāles kā dāvanu, piedāvājot vai solot kādu labumu vai balvu naudā vai atvietojamās lietās, izņemot gadījumus, kad zāļu īstā vērtība ir niecīga,

–        tādu reklāmas pasākumu sponsorēšanu, kuros piedalās personas, kas ir kvalificētas parakstīt vai piegādāt zāles,

–        tādu zinātnisku kongresu sponsorēšanu, kuros piedalās personas, kas ir kvalificētas parakstīt vai piegādāt zāles, un jo īpaši ar to saistīto ceļa un izmitināšanas izdevumu apmaksu minētajām personām.

4.      Šī direktīva neattiecas uz šādiem jautājumiem:

–        etiķetes un pievienotās lietošanas instrukcijas, kam piemēro Direktīvas 92/27/EEK noteikumus,

–        sarakste, kam var būt pievienoti materiāli, kas nav reklāma, bet kas vajadzīgi, lai atbildētu uz konkrētu jautājumu par konkrētām zālēm,

–        faktiskus datus saturoši informatīvi paziņojumi un uzziņas materiāls, kas attiecas, piemēram, uz iesaiņojuma maiņu, ar narkotikām saistītos vispārīgos piesardzības pasākumos ietilpstoši brīdinājumi par blaknēm, tirdzniecības katalogi un cenrāži, ar noteikumu, ka tajos nav zāļu reklāmas [ziņu par zālēm],

–        [informācija par cilvēku] veselību vai slimībām ar noteikumu, ka tajā nav kaut vai netiešas norādes uz zālēm.”

8        Direktīvas 92/28 2. panta 1. punktā bija noteikts:

“Dalībvalstis aizliedz jebkādā veidā reklamēt zāles, kam saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem nav piešķirta tirdzniecības atļauja.”

9        Šīs direktīvas 3. panta 1.–3. punktā, kas ir ietverti šīs direktīvas II daļā ar nosaukumu “Reklāma iedzīvotājiem”, bija paredzēts:

“1.      Dalībvalstis aizliedz reklamēt iedzīvotājiem zāles, kas:

–        saskaņā ar Direktīvu 92/26/EEK ir pieejamas tikai ar ārsta recepti,

–        satur psihotropas vai narkotiskas vielas [starptautisku konvenciju izpratnē],

–        saskaņā ar 2. punktu nedrīkst tikt reklamētas iedzīvotājiem.

2.      Iedzīvotājiem var reklamēt zāles, kas to sastāva un mērķa dēļ ir paredzētas un piemērotas lietošanai bez praktizējoša mediķa palīdzības, kurš nosaka diagnozi, paraksta ārstēšanas kursu vai uzrauga ārstēšanas gaitu, bet vajadzības gadījumā apspriežoties ar farmaceitu.

[..]

3.      Dalībvalstis var arī aizliegt savā teritorijā reklamēt iedzīvotājiem zāles, kuru izmaksas var tikt segtas.”

10      Direktīvas 92/28 5. pantā bija noteikti elementi, ko nedrīkst iekļaut zāļu reklāmā iedzīvotājiem.

11      Kopš 2001. gada 18. decembra Direktīva 92/28 arī ir atcelta un aizstāta ar Kopienas kodeksu. Kodeksa 86. pantā, kas ir ietverts tā VIII sadaļā ar nosaukumu “Reklāma”, gandrīz identiskiem vārdiem ir pārņemts šīs direktīvas 1. panta 3. un 4. punkts.

12      Kopienas kodeksa 87. pantā, ar kuru ir aizstāts Direktīvas 92/28 2. pants, ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis aizliedz jebkādā veidā reklamēt zāles, kam saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem nav piešķirta tirdzniecības atļauja.

2.      Visās zāļu reklāmas daļās jāievēro dati, kas minēti zāļu aprakstā.

3.      Zāļu reklāma:

–        veicina zāļu racionālu izmantošanu, iepazīstinot ar [tām] objektīvi un nepārspīlējot to īpašības,

–        nemaldina.”

13      Kopienas kodeksa 88. pantā līdzīgiem vārdiem ir pārņemts Direktīvas 92/28 3. pants un atsauce uz Direktīvu 92/26 ir aizstāta ar atsauci uz šī kodeksa VI sadaļu par zāļu klasifikāciju. 88. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.      Dalībvalstis aizliedz reklamēt iedzīvotājiem zāles, kas:

–        saskaņā ar VI sadaļu ir pieejamas tikai ar ārsta recepti,

–        satur psihotropas vai narkotiskas vielas, piemēram, tās, kas minētas [starptautiskās] [..] konvencijās,

–        saskaņā ar 2. punkta otro daļu nedrīkst tikt reklamētas iedzīvotājiem.

2.      Iedzīvotājiem var reklamēt zāles, kas to sastāva un mērķa dēļ ir paredzētas un piemērotas lietošanai bez praktizējoša mediķa palīdzības, kurš nosaka diagnozi, paraksta ārstēšanas kursu vai uzrauga ārstēšanas gaitu, bet vajadzības gadījumā apspriežoties ar farmaceitu.

[..]”

14      Kopienas kodeksa 90. pantā ir pārņemts Direktīvas 92/28 5. pants.

 Direktīvas par tālpārdošanu un elektronisko tirdzniecību

15      Tālpārdošana ir reglamentēta Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 20. maija Direktīvā 97/7/EK par patērētāju aizsardzību saistībā ar distances līgumiem (OV L 144, 19. lpp.). Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir tuvināt dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus par distances līgumu noslēgšanu starp patērētājiem un piegādātājiem.

16      Direktīvas 97/7 14. pantā ir noteikts:

“Dalībvalstis var ieviest vai saglabāt stingrākus [EK] līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni. Šādi noteikumi vajadzības gadījumā vispārējās interesēs un saskaņā ar Līgumu ietver aizliegumu par konkrētu preču vai pakalpojumu, jo īpaši medikamentu, laišanu tirgū šo valstu teritorijā ar distances līgumu starpniecību.”

17      Direktīvā par elektronisko tirdzniecību paredzēts nodrošināt brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm. Šīs direktīvas preambulas 11. apsvērumā ir noteikts:

“Šī direktīva neierobežo aizsardzības līmeni jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kas paredzēts Kopienas aktos. Tostarp [..] Direktīva 97/7 [..] veido svarīgu daļu patērētāju aizsardzībā līgumu jautājumos. [..] [T]as pats Kopienas tiesību kopums, kas pilnībā attiecas uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, arī ietver jo īpaši [..] Direktīvu 92/28 [..].”

18      Direktīvas par elektronisko tirdzniecību preambulas 21. apsvērumā ir precizēts:

“Koordinēto jomu darbības sfēra neierobežo turpmāko Kopienas saskaņošanu attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem un uz turpmākiem tiesību aktiem, ko pieņem valsts līmenī saskaņā ar Kopienas tiesībām. Koordinētā joma ietver tikai prasības attiecībā uz tiešsaistes darbībām, tādām kā tiešsaistes informācija, tiešsaistes reklamēšana, tiešsaistes pirkšana, tiešsaistes līgumu slēgšana, un neattiecas uz dalībvalstu juridiskajām prasībām attiecībā uz precēm, tādām kā drošības standarti, marķēšanas pienākumi vai atbildība par precēm, vai dalībvalstu prasībām attiecībā uz preču piegādi vai transportēšanu, tostarp medicīnas produktu izplatīšanu. Koordinētā joma neietver sabiedrisku iestāžu pirmpirkuma tiesību izmantošanu attiecībā uz noteiktām precēm, piemēram, mākslas darbiem.”

19      Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 1. panta, kura nosaukums ir “Mērķis un piemērošanas joma”, 1.–3. punktā ir noteikts:

“1.      Šī direktīva cenšas veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm.

2.      Šī direktīva līdz līmenim, kas nepieciešams, lai sasniegtu 1. punktā minēto mērķi, saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm.

3.      Šī direktīva papildina Kopienas tiesības, kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neierobežojot aizsardzības līmeni, jo īpaši sabiedrības veselībai un patērētāju interesēm, kā noteikts Kopienas aktos un valsts tiesību aktos, kas tos ievieš, ciktāl tas neierobežo brīvību sniegt informācijas sabiedrības pakalpojumus.”

20      Šīs direktīvas 3. panta 2. punktā ir noteikts:

“Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.”

21      Šīs direktīvas 3. panta 4. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:

a)      pasākumi ir:

i)      nepieciešami viena no šādiem iemesliem dēļ:

–        [..]

–        sabiedrības veselības aizsardzība,

–        [..]

ii)      pieņemti pret noteiktiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas ierobežo i) punktā minētos mērķus vai kas rada nopietnas aizdomas, ka tie varētu ierobežot šos mērķus;

iii)      samērīgi ar šiem mērķiem.”

22      Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 22. panta 1. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīs stājas spēkā normatīvi un administratīvi akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2002. gada 17. janvārim izpildītu šīs direktīvas prasības.

 Valsts tiesiskais regulējums

 Zāļu tirdzniecība

23      Vācijā zāļu tirdzniecību regulē Arzneimittelgesetz (Zāļu likums) 1998. gada 7. septembra redakcijā (BGB1. 1998 I, 2649. lpp.; turpmāk tekstā – “AMG”).

24      AMG 43. panta 1. punktā ir aizliegts pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai aptiekām. Šajā noteikumā ir paredzēts:

“Zāles [..], kuras saskaņā ar 44. panta normām vai noteikumiem, kas pieņemti, pamatojoties uz 45. panta 1. punktu, nav brīvā apritē ārpus aptiekām un, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti 47. pantā, profesionālā vai komerciālā veidā ir atļauts tirgot gala patēriņam tikai aptiekās, bet ne pa pastu. Ārpus aptiekām [..] nav atļauts tirgot zāles, kuru tirdzniecība saskaņā ar pirmo teikumu ir atļauta tikai aptiekās.”

25      AMG ir paredzēta virkne izņēmumu no šī aizlieguma, tomēr tie pamata prāvai nav piemērojami. Piemēram, AMG 44. pantā ir noteikts, ka zāles, kas nav paredzētas cilvēkiem, ir atbrīvotas no pienākuma tās tirgot aptiekās. Ar AMG 45. panta 1. punktu kompetentā federālā ministrija tiek pilnvarota noteikt preparātus, kuru tirdzniecība ir atļauta ārpus aptiekām. AMG 47. pantā ir paredzēti izņēmumi attiecībā uz tiešu piegādi ārstiem un slimnīcām bez aptieku dalības.

26      AMG 73. panta 1. punktā turklāt ir noteikts aizliegums attiecībā uz šim likumam neatbilstošām zālēm:

“1.      Zāles, kurām vajadzīga atļauja vai kas jāreģistrē, drīkst tirgot šī likuma darbības teritorijā [..] tikai tad, ja ir saņemta atļauja to tirgošanai šī likuma darbības teritorijā vai ja tās ir reģistrētas vai arī atbrīvotas no atļaujas saņemšanas vai reģistrācijas, un:

1)      ja produkts tiek ievests no Eiropas Kopienas dalībvalsts vai citas Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējas valsts, saņēmējs ir uzņēmējs farmaceitiskās darbības jomā, lieltirgotājs vai veterinārārsts vai arī vada aptieku, vai

2)      [..].”

27      AMG 73. panta 2. punkta 6.a) apakšpunktā paredzēts izņēmums no šī aizlieguma attiecībā uz zālēm, kuras “ir atļauts tirgot to izcelsmes valstī un kuras Eiropas Kopienas dalībvalstī vai citā Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu līgumslēdzējā valstī ir nopirktas bez profesionāla vai komerciāla starpnieka apjomā, kas nepārsniedz ierasto daudzumu personīgām vajadzībām”. Kā norāda Vācijas valdība, frāzes “bez profesionāla vai komerciāla starpnieka” iekļaušana ir paredzēta, lai novērstu, ka individuāls imports personīgām vajadzībām tiek izvērsts profesionālā darbībā, izmantojot pārdošanu pa pastu, tādējādi apejot aizliegumu.

28      Farmaceitam, tirgojot zāles, ir jāievēro noteikumi, kas ir paredzēti Apothekenbetriebsordnung (Aptieku darbības noteikumi, turpmāk tekstā – “ABO”). ABO 2. panta 2. punktā ir noteikts:

“Farmaceitam aptieka ir jāvada personīgi. Viņš rūpējas, lai aptieka tiktu vadīta saskaņā ar spēkā esošajiem noteikumiem.”

29      ABO turklāt ir paredzēts farmaceita pienākums pārbaudīt viņam piegādātās zāles pirms to tirdzniecības (ABO 12. pants), uzturēt pilnīgu sortimentu vai nodrošināt vajadzīgo zāļu steidzamu iegādi (15. pants), pašam izsniegt zāles saņēmējam vai izsniegt tās ar farmaceitiskā personāla starpniecību (17. panta 1. punkts), informēt un konsultēt klientu, vajadzības gadījumā pārbaudīt, vai receptē nav kļūdu (17. panta 2. punkts) un šaubu gadījumā sazināties ar ārstu, kas izrakstījis recepti (17. panta 5. punkts), kā arī pamatotu aizdomu gadījumā par zāļu ļaunprātīgu izmantošu atteikt to izsniegšanu (17. panta 8. punkts).

30      Jāpiebilst, ka Arzneimittelpreisverordnung (Noteikumi par zāļu cenām, turpmāk tekstā – “APO”) reglamentēta recepšu zāļu tirdzniecības cena galapatērētājam. Lai gan zāļu ražotāji var brīvi noteikt zāļu cenas, pārdošanas cenas galapatērētājam tiek noteiktas APO, tāpēc visās Vācijas aptiekās noteiktām zālēm ir vienāda cena.

 Valsts tiesību normas par zāļu reklāmu

31      Heilmittelwerbegesetz (Zāļu reklāmas likums, turpmāk tekstā – “HWG”) 1994. gada 19. oktobrī publicētajā redakcijā (BGBl. 1994 I, 3068. lpp.) 3.a pantā ir noteikts:

“Aizliegts reklamēt zāles, kurām ir vajadzīga atļauja un kuras nav atļautas vai uzskatāmas par atļautām saskaņā ar zāļu tiesību aktu normām.”

32      HWG 8. pantā ir noteikts:

“1.      Aizliegts reklamēt tādu zāļu pārdošanu pa pastu, kuras var iegādāties tikai aptiekās. Šis aizliegums nav piemērojams reklāmai, kas attiecas uz zāļu izsniegšanu [AMG] 47. pantā paredzētajos gadījumos.

2.      Aizliegts reklamēt zāļu iegādi televeikalā vai noteiktu zāļu iegādi individuāla importa veidā saskaņā ar [AMG] 73. panta 2. punkta 6.a) apakšpunktu vai 73. panta 3. punktu.”

33      HWG 10. pantā ir noteikts:

“1.      Recepšu zāles drīkst reklamēt tikai ārstiem, zobārstiem, veterinārārstiem, farmaceitiem un personām, kurām atļauts tirgot šīs zāles.

2.      Zāles, kuras ir paredzētas cilvēku bezmiega vai psihisku traucējumu novēršanai vai garastāvokļa ietekmēšanai, nedrīkst reklamēt ārpus profesionālām aprindām.”

 Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi

34      Apothekerverband, prasītāja pamata lietā, ir apvienība, kuras mērķis ir aizstāvēt un veicināt farmaceitu profesijas ekonomiskās un sociālās intereses. Tās biedri ir Landesapothekerverbände un Landesapothekervereine (federālo zemju farmaceitu federācijas un apvienības), kuras, pārstāvot vairāk nekā 19 000 aptieku vadītāju, apvieno lielāko daļu no pavisam 21 600 Vācijas aptiekām.

35      DocMorris, pirmā atbildētāja pamata lietā, ir Landhrāfē [Landgraaf] (Nīderlande) reģistrēta akciju sabiedrība. Papildus zāļu pārdošanai pa pastu tā veic arī “tradicionālas” aptiekas darbību tradicionālā publikai atvērtā aptiekā, kas atrodas Nīderlandē. Gan šai darbībai, gan arī tās interneta vietnei ir Nīderlandes kompetento iestāžu izsniegta atļauja, un šīs iestādes veic arī kontroli. Ž. Vāterfals, otrais atbildētājs pamata lietā, ir Nīderlandes pilsonis un šajā dalībvalstī licencēts farmaceits. Līdz 2001. gada 30. maijam viņš bija DocMorris direktors un joprojām ir viens no tās juridiskajiem pārstāvjiem.

36      DocMorris un Ž. Vāterfals kopš 2000. gada 8. jūnija interneta vietnē 0800 DocMorris pārdošanā piedāvā cilvēkiem paredzētas recepšu un bezrecepšu zāles, it īpaši to darot vācu valodā attiecībā uz Vācijā dzīvojošiem galapatērētājiem. Atbildētāji pamata lietā pārdod tikai atļautas zāles, par kurām atļauja ir saņemta vai nu Vācijā, vai arī Nīderlandē.

37      Saskaņā ar rīkojumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu minētā interneta vietne ir sadalīta vairākās rubrikās – “Aptieka”, “Veselības forums”, “Kas mēs esam?”, “Kontakti” un “Palīdzība”. Zāles ir iedalītas pēc preču kategorijas šādās rubrikās – “Pretsāpju līdzekļi”, “Hipotoniskie līdzekļi”, “Pretvēža zāles”, “Imūnsistēmas stimulētāji”, “Pretholesterola zāles”, “Prostatas/potences zāles”, “Dezintoksikācijas līdzekļi” u.c. Katrā rubrikā vispirms ir dažu frāžu ievads. Tālāk ir zāļu uzskaitījums alfabētiskā secībā pēc to nosaukumiem, satura apraksts un cena euro. Visbeidzot, plašāku informāciju par pašu produktu var iegūt, noklikšķinot uz tā nosaukuma.

38      Ja noteiktām zālēm ir vajadzīga recepte, norāde par to ir atrodama blakus produkta aprakstam. Noteiktas zāles tiek klasificētas kā recepšu zāles, ja tās tiek uzskatītas par recepšu zālēm Nīderlandē vai dalībvalstī, kuras teritorijā ir patērētāja dzīvesvieta. Šajā ziņā vienmēr tiek piemēroti stingrākie noteikumi par recepšu prasībām vai nu no attiecīgo zāļu izcelsmes valsts, vai arī no galamērķa valsts. Šāda veida zāļu izsniegšana notiek tikai pēc receptes oriģināla uzrādīšanas.

39      Patērētājam, uzklikšķinot uz attiecīgu ikonu, ir iespēja meklēt noteiktu produktu atbildētāju pamata lietā piedāvātajā klāstā vai arī konsultēties ar ekspertu komiteju par veselības jautājumiem. Vispārīgi patērētājs var sazināties ar atbildētājiem ne tikai ar interneta starpniecību, bet arī zvanot uz bezmaksas tālruni vai rakstot vēstuli.

40      Piegāde var notikt dažādos veidos. Pirmkārt, patērētājs var personīgi saņemt pasūtījumu aptiekā, kas atrodas Landhrāfē, pilsētā pie Nīderlandes un Vācijas robežas, un, otrkārt, bez papildu samaksas viņš pasūtījuma saņemšanu un piegādi uz saņēmēja norādīto adresi var uzticēt atbildētāju pamata lietā ieteiktam kurjerpastam. Patērētājs pasūtījuma saņemšanu un piegādi uz saņēmēja norādīto adresi par samaksu var uzticēt arī citam atbildētāju pamata lietā ieteiktam kurjerpastam. Katrā ziņā viņš par samaksu var izmantot arī jebkura cita kurjerpasta pakalpojumus.

41      Apothekerverband, vēršoties Landgericht Frankfurt am Main, apstrīd šī sprieduma 36.–40. punktā raksturoto zāļu piedāvāšanu un pārrobežu piegādi pa pastu, uzskatīdama, ka AMG un HWG normas neļauj atbildētājiem pamata lietā veikt šādu darbību. Abos šajos likumos noteiktais aizliegums nevarot tikt apšaubīts, pamatojoties uz EKL 28. un 30. pantu.

42      Atbildētāji pamata lietā uzskata, ka viņu darbība jau ir atļauta saskaņā ar valsts tiesībām un ka katrā ziņā aizliegums pārdot zāles pa pastu nav saderīgs ar Kopienu tiesību normām.

43      Šajā ziņā Landgericht Frankfurt am Main vispirms izsaka šaubas, vai tādi aizliegumi kā AMG 43. panta 1. punktā un 73. panta 1. punktā paredzētie nav preču brīvas aprites principa pārkāpums. Pieņemot, ka ir EKL 28. panta pārkāpums, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Vācijas tiesiskais regulējums pamata lietā ir vajadzīgs, lai efektīvi aizsargātu cilvēku veselību un dzīvību EKL 30. panta nozīmē, vai arī, ņemot vērā zāļu atļauju izsniegšanas procedūru pieaugošo saskaņošanu, cilvēku veselību un dzīvību tikpat efektīvi var aizsargāt ar pasākumiem, kas tirdzniecību Kopienā ierobežo mazāk, saskaņā ar principiem, ko Tiesa noteikusi 1994. gada 10. novembra spriedumā lietā C‑320/93 Ortscheit (Recueil, I‑5243. lpp.). Visbeidzot, tā jautā, vai tādi reklāmas aizliegumi kā HWG paredzētie ir saderīgi ar preču brīvas aprites un informācijas sabiedrības pakalpojumu brīvas aprites principiem Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 1. panta 1. un 2. punkta nozīmē.

44      Šādos apstākļos Landgericht Frankfurt am Main nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai ar tādiem valsts tiesību aktiem, ar kuriem tiek aizliegts tikai aptiekās pārdodamu cilvēkiem paredzētu zāļu komerciāls imports, ko citās dalībvalstīs licencētas aptiekas, pamatojoties uz galapatērētāja individuāliem pasūtījumiem internetā, īsteno, pārdodot pa pastu, tiek pārkāpti preču brīvas aprites principi EKL 28. un nākamo pantu nozīmē?

a)      Vai šāds valsts aizliegums ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē?

b)      Ja atbilde uz a) jautājumu ir apstiprinoša: vai EKL 30. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts aizliegums cilvēku veselības un dzīvības aizsardzības iemeslu dēļ ir attaisnots, ja recepšu zāles tiek piegādātas ar nosacījumu, ka nosūtītāja aptieka iepriekš ir saņēmusi zāļu receptes oriģinālu? Kādas prasības, ja vajadzīgs, ir jāizvirza šādai aptiekai attiecībā uz pasūtījuma, paciņas un saņemšanas kontroli?

c)      Vai 1.a) un b) jautājums ir jāvērtē citādāk EKL 28. un 30. panta kontekstā, ja importētas tiek zāles, kas ir atļautas importa valstī un kuras Eiropas Savienības valstī reģistrēta aptieka iepriekš ir iepirkusi no importa valsts vairumtirgotājiem?

2)      Vai ar EKL 28. un 30. pantu ir saderīgi, ka valsts aizliegums reklamēt zāļu pārdošanu pa pastu, kā arī cilvēkiem paredzētas recepšu zāles un cilvēkiem paredzētas zāles, kuras pārdod tikai aptiekās un kuras ir atļautas izcelsmes valstī, bet ne importa valstī, tiek interpretēts tik plaši, ka par aizliegtu reklāmu tiek uzskatīts Eiropas Savienības dalībvalsts aptiekas interneta portāls, kurā papildus vienkāršam uzņēmuma aprakstam tiek raksturotas dažādas zāles, norādot produkta nosaukumu, tā receptes vai bezreceptes statusu, iepakojuma lielumu un cenu un vienlaicīgi piedāvāta iespēja pasūtīt šīs zāles, izmantojot tiešsaistes veidlapu, kā rezultātā zāļu pārrobežu pasūtījums internetā, tostarp šo zāļu pārrobežu piegāde, katrā ziņā tiek padarīta daudz grūtāka?

a)      Vai, ņemot vērā Direktīvas 2000/31 [..] 1. panta 3. punktu, EKL 28. un 30. pants prasa, lai šāda Eiropas Savienības dalībvalsts aptiekas prezentācija internetā vai šādas prezentācijas daļas netiktu iekļautas reklāmas iedzīvotājiem jēdzienā Direktīvas 92/28 [..] 1. panta 3. punkta un 3. panta 1. punkta nozīmē, lai praksē nodrošinātu iespēju piedāvāt noteiktus informācijas sabiedrības pakalpojumus?

b)      Vai EKL 28. un 30. pantā paredzētais iespējamais reklāmas jēdziena definīcijas ierobežojums var tikt attaisnots ar apsvērumu, ka tiešsaistes pasūtījuma veidlapas, kurās ietverta tikai minimālā nepieciešamā informācija pasūtījuma veikšanai un/vai citas Eiropas Savienības dalībvalsts aptiekas interneta vietnes elementi, ir pielīdzināmas tirdzniecības katalogiem un/vai cenrāžiem Direktīvas 92/28/EEK 1. panta 4. punkta nozīmē?

3)      Ja ar Eiropas Savienības dalībvalsts aptiekas noteiktas prezentācijas daļām internetā tiek pārkāpti zāļu reklāmas noteikumi, vai no EKL 28. un 30. panta var secināt, ka zāļu pārrobežu tirdzniecība, kas notiek, izmantojot šādu prezentāciju, tomēr, neraugoties uz aizliegto reklāmu, ir jāuzskata par likumīgi pieļaujamu, lai nodrošinātu efektīvāku preču brīvas aprites principa īstenošanu?”

 Par pirmo jautājumu

45      Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu būtībā vaicā, vai preču brīvas aprites princips EKL 28. un 30. panta nozīmē pieļauj tādus valsts tiesību aktus kā pamata lietā, kas cilvēkiem paredzētas zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, aizliedz komerciāli importēt tādā veidā, ka tās pārdod pa pastu citās dalībvalstīs licencētas aptiekas pēc tam, kad galapatērētājs veicis individuālu pasūtījumu internetā.

46      Ņemot vērā argumentus, ko it īpaši ir izvirzījuši atbildētāji pamata lietā, šis jautājums vispirms ir jāvērtē attiecībā uz Vācijā neatļautām zālēm. Pēc tam šis jautājums tiks vērtēts attiecībā uz zālēm, kas šajā dalībvalstī ir atļautas. Šī pēdējā kategorija vēl ir iedalāma recepšu un bezrecepšu zālēs.

 Vācijā neatļautas zāles

47      No visām pamata lietā piemērojamajām valsts tiesību normām AMG 73. panta 1. punktā vispārīgi aizliegts importēt zāles, kurām ir vajadzīga atļauja vai kuras jāreģistrē valsts teritorijā, tāpēc vien, ka tās nav atļautas vai nav reģistrētas apritei šajā teritorijā. Līdz ar to šādu zāļu imports Vācijas teritorijā ir izslēgts tādēļ vien, ka tās neatkarīgi no pārdošanas veida nav atļautas.

48      Ja tāds noteikums kā AMG 73. panta 1. punkts ir saderīgs ar Kopienu tiesībām, tad attiecībā uz šīs kategorijas zālēm vairs nav jāpārbauda, vai EKL 28. un 30. pants pieļauj valsts tiesisko regulējumu, kas aizliedz tādu zāļu pārdošanu pa pastu, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai aptiekām.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

49      Gan Vācijas valdība, gan Komisija apgalvo, ka AMG 73. panta, kurā aizliegts tādu zāļu imports, par kurām nav saņemta vajadzīgā atļauja, piemērošana ir saistīta ar aizliegumu tirgot attiecīgajā dalībvalstī neatļautas zāles, kas paredzētas Direktīvas 65/65 3. pantā, kas ir aizstāts ar Kopienas kodeksa 6. panta 1. punktu. Tātad valsts tiesību aktu mērķis ir novērst izvairīšanos no pienākuma saņemt atļauju.

50      Grieķijas valdība atbalsta šo uzskatu, apgalvodama, ka iespēja internetā pasūtīt zāles, par kurām importa dalībvalstī nav saņemta vajadzīgā atļauja, būtībā iznīcinātu farmācijas produktu aprites atļaujas sistēmu. Zāļu ražotāji atļauju varētu iegūt dalībvalstī, kuras tiesību akti šajā jomā ir mazāk stingri, un laist tās apritē dalībvalstīs, kurās šādas zāles nav atļautas. Šāda situācija būtu līdzvērtīga pilnīgai brīvībai importēt atļautas vai neatļautas zāles, kas padarītu neiespējamu paralēlā importa kontroli.

51      Kā norāda atbildētāji pamata lietā, pamatojoties uz iemesliem, kas minēti attiecībā uz atļautām zālēm (skat. šī sprieduma 61. un 62. punktu), AMG 73. pants ir kvalificējams kā pasākums ar preču brīvas aprites ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē.

 Tiesas atbilde

52      Kā jau pamatoti ir norādījušas Vācijas un Grieķijas valdības, kā arī Komisija, AMG 73. panta 1. punktā noteiktais vispārīgais aizliegums atbilst aizliegumam Kopienas līmenī laist tirgū zāles, kuras attiecīgajā dalībvalstī nav atļautas, kā tas bija paredzēts Direktīvas 65/65 3. pantā, kas ticis aizstāts ar Kopienas kodeksa 6. panta 1. punktu. Saskaņā ar šiem noteikumiem par zālēm, lai gan tās ir atļautas kādā dalībvalstī, lai tām būtu pieejams citas dalībvalsts tirgus, ir jāsaņem vai nu šādas dalībvalsts kompetentās iestādes izsniegta atļauja, vai arī atļauja ir jāsaņem saskaņā ar Kopienu sistēmu, kas ir noteikta minētajos noteikumos.

53      Līdz ar to tāds valsts tiesību noteikums kā AMG 73. panta 1. punkts, ar kuru dalībvalsts izpilda Direktīvā 65/65 un Kopienas kodeksā paredzētos pienākumus, nav kvalificējams kā pasākums ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē (šajā ziņā kontekstā ar Padomes 1986. gada 16. septembra Direktīvu 86/469/EEK par ķīmisku vielu atlikumu noteikšanu dzīvnieku organismā un svaigā gaļā (OV L 275, 36. lpp.) skat. 2000. gada 23. marta spriedumu lietā C‑246/98 Berendse-Koenen, Recueil, I‑1777. lpp., 25. punkts). Līdz ar to nevar pamatoties uz EKL 28. un 30. pantu, lai izvairītos no valsts atļaujas izsniegšanas sistēmas, kas ir paredzēta Direktīvā 65/65 un Kopienas kodeksā un kuras transpozīcija valsts tiesību sistēmā ir veikta ar AMG 73. panta 1. punktu.

54      No šī secinājuma izriet, ka attiecībā uz zālēm, kurām ir vajadzīga atļauja, bet tā nav iegūta, nav jāpārbauda, vai EKL 28. un 30. pants pieļauj pamata lietā izskatāmos valsts tiesību noteikumus.

 Vācijā atļautas zāles

55      Pirmais jautājums ir daudz atbilstošāks attiecībā uz zālēm, par kurām Vācijā ir saņemta tirdzniecības atļauja. Runājot konkrētāk, šī jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai aizliegums pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, kā tas ir paredzēts AMG 43. panta 1. punktā, ir saderīgs ar preču brīvas aprites principu. Šis jautājums ir iedalīts trīs daļās, kas ir jāizskata atsevišķi.

 Par jautājumu, vai valsts aizliegums pārdot pa pastu ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē (1.a) jautājums)

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

56      Gan Apothekerverband, gan Komisija, kuras šajā ziņā atbalsta Vācijas, Grieķijas, Francijas un Austrijas valdības, uzskata, ka nav preču brīvas aprites šķēršļa. Viņi apgalvo, ka AMG 43. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, kas neattiecas uz noteiktu produktu ražošanu vai sastāvu, bet gan tikai uz to pārdošanas veidu, juridiski un faktiski vienādi ir piemērojams gan valsts ražojumu, gan citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecībai. Tāpēc šāds aizliegums nav EKL 28. panta piemērošanas jomā to iemeslu dēļ, kurus Tiesa ir minējusi 1993. gada 24. novembra spriedumā apvienotajās lietās C‑267/91 un C‑268/91 Keck un Mithouard (Recueil, I‑6097. lpp., 15.–17. punkts) un 1993. gada 15. decembra spriedumā lietā C‑292/92 Hünermund u.c. (Recueil, I‑6787. lpp., 21. punkts).

57      Šādu viedokli atbalsta Francijas valdība, atgādinādama 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā C‑391/92 Komisija/Grieķija (Recueil, I‑1621. lpp.), kurā Tiesa 11.–13. punktā atzina, ka ar Līgumu ir saderīgs zīdaiņiem paredzēta piena tirdzniecības monopols aptiekās, uzsvērdama cita starpā, ka šāda monopola mērķis nav bijis regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm.

58      Runājot par precizējumiem, ko Tiesa vēlāk sniegusi 1997. gada 26. jūnija spriedumā lietā C‑368/95 Familiapress (Recueil, I‑3689. lpp.) un 2000. gada 13. janvāra spriedumā lietā C‑254/98 TK‑Heimdienst (Recueil, I‑151. lpp.), Apothekerverband, ko atbalsta Komisija, kā arī Vācijas, Francijas un Austrijas valdības, apgalvo, ka pamata lietā aizlieguma rezultātā netiek nedz izraisīta nevienlīdzīga attieksme starp valsts aptiekām un citās dalībvalstīs reģistrētām aptiekām attiecībā uz iespēju izmantot pārdošanu pa pastu, nedz ārvalstu produktu laišana apritē tiek padarīta grūtāka, nekā tas ir valsts produktu gadījumā, piemēram, radot papildu izmaksas vai piemērojot maksas, kas nav jāmaksā valsts produktu gadījumā.

59      Lai gan Apothekerverband un Komisija argumentu, ka piekļuve Vācijas tirgum ir bloķēta, noliedz, apgalvodamas, ka saskaņā ar spēkā esošajiem AMG noteikumiem farmācijas izstrādājumu imports un reimports ir iespējams un pat bieži izmantots, Vācijas valdība atzīst, ka zāļu pārdošanas pa pastu nepieļaušana padara piekļuvi Vācijas tirgum daudz grūtāku ārvalstu aptiekām. Faktiski šādām aptiekām Vācijā būtu jāatver sava aptieka. Tomēr, ņemot vērā ABO izvirzītās prasības par farmaceita personīgu klātbūtni, arī Vācijā reģistrētām aptiekām nav neierobežotas piekļuves visam Vācijas tirgum. No tā izriet, ka jebkādas grūtības visa Vācijas tirgus apgūšanā pilnīgi vienādi attiecas uz valsts un ārvalstu farmaceitiem, tādēļ tas nav diskriminējošs “pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību” EKL 28. panta nozīmē.

60      Pakārtoti gan Apothekerverband, gan Vācijas un Austrijas valdības apgalvo, ka EKL 28. panta piemērošanas joma būtu jānosaka tādējādi, ka dalībvalstīm ir atļauts saglabāt atbilstošu rīcības brīvību, lai organizētu zāļu tirdzniecības vispārējos aspektus sabiedrības interešu labā. Šī iemesla dēļ vispārīgu aizliegumu pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai aptiekās, nevar uzskatīt par pasākumu ar importa kvantitatīvam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē.

61      Atbildētāji pamata lietā noliedz šādu valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju, uzskatīdami, ka tā ir pārāk virspusēja. Viņi uzskata, ka farmaceitisku produktu tirdzniecība pa pastu neattiecas vienādi uz valsts zāļu un no citām dalībvalstīm importētu zāļu pārdošanu. Šis aizliegums apvienojumā ar ABO noteiktajiem aptieku darbības noteikumiem citās dalībvalstīs reģistrētām aptiekām padara teju pilnīgi nepieejamu zāļu galapatērētāju tirgu Vācijā. Runājot konkrētāk, DocMorris saskaņā ar ABO šo tirgu varot apgūt tikai tad, ja par šo sabiedrību atbildīgais farmaceits atsakās no savas farmaceitiskās darbības Nīderlandē un Vācijā atver “tradicionālu” aptieku. Turklāt ārvalstu farmaceitiem neesot tiesību pieprasīt atļauju pārdot zāles pa pastu šajā pēdējā dalībvalstī, ja vien viņu aptieka šajā dalībvalstī nav darbojusies vismaz trīs gadus.

62      Turklāt, atsaukdamies uz 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑323/93 Centre d’insémination de la Crespelle (Recueil, I‑5077. lpp., 29. punkts), 1997. gada 9. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no C‑34/95 līdz C‑36/95 De Agostini un TV Shop (Recueil, I‑3843. lpp., 43.–47. punkts) un 1997. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑189/95 Franzén (Recueil, I‑5909. lpp., 67.–73. punkts), kā arī uz iepriekš minētā sprieduma lietā TK‑Heimdienst 27.–37. punktu, atbildētāji pamata lietā apgalvo, ka, ja valsts tiesiskais regulējums, kā tas ir iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā, liedz piekļuvi importa dalībvalsts galapatērētāju tirgum vai padara to grūtāku nekā vietējiem ražojumiem, tas veido preču brīvas aprites ierobežojumu, pat ja tas ir uzskatāms tikai par pārdošanas veida regulējumu, kas neattiecas uz attiecīgā produkta īpašībām.

 Tiesas atbilde

63      Ievadā ir jākonstatē, ka AMG 43. panta 1. punktā paredzētais aizliegums ir Direktīvas 97/7 piemērošanas jomā. Šīs direktīvas 14. pantā ļauts dalībvalstīm “ieviest vai saglabāt stingrākus Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu augstāku patērētāja aizsardzības līmeni”. Tajā pašā 14. pantā ir arī noteikts, ka “šādi noteikumi vajadzības gadījumā vispārējās interesēs un saskaņā ar Līgumu ietver aizliegumu par konkrētu preču vai pakalpojumu, jo īpaši medikamentu, laišanu tirgū šo valstu teritorijā ar distances līgumu starpniecību”.

64      Patiešām, ikviens valsts pasākums tādā jomā, kurā ir veikta izsmeļoša saskaņošana Kopienu līmenī, ir jāizvērtē, ņemot vērā šī saskaņošanas pasākuma normas, nevis primāro tiesību aktu normas (skat. 1993. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑37/92 Vanacker un Lesage, Recueil, I‑4947. lpp., 9. punkts, un 2001. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑324/99 DaimlerChrysler, Recueil, I‑9897. lpp., 32. punkts). Taču ar Direktīvas 97/7 14. panta 1. punktu dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras ir jāizmanto, kā skaidri paredzēts šajā normā, ievērojot Līgumu.

65      Tāpēc šāda norma neizslēdz vajadzību pārbaudīt pamata lietā apskatāmā valsts aizlieguma saderību ar EKL 28.–30. pantu.

66      Šajā ziņā pastāvīgajā judikatūrā ir noteikts, ka visi pasākumi, kas tieši vai netieši, faktiski vai iespējami kavē Kopienu iekšējo tirdzniecību, ir uzskatāmi par pasākumiem, kam ir kvantitatīviem ierobežojumiem līdzvērtīga iedarbība, un kā tādi tie ir aizliegti ar EKL 28. pantu (skat. 1974. gada 11. jūlija spriedumu lietā 8/74 Dassonville, Recueil, 837. lpp., 5. punkts, un 2003. gada 19. jūnija spriedumu lietā C‑420/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑6445. lpp., 25. punkts).

67      Pat ja pasākuma mērķis nav regulēt preču tirdzniecību starp dalībvalstīm, noteicošā ir tā faktiskā vai iespējamā ietekme uz tirdzniecību Kopienā. Saskaņā ar šo kritēriju, ja tiesību akti nav saskaņoti, preču brīvas aprites šķēršļi, ko rada tādu normu piemērošana citā dalībvalstī likumīgi ražotām un tirgotām precēm, kurās attiecībā uz šīm precēm izvirzītas konkrētas prasības, pat ja šīs normas vienādi attiecas uz visiem ražojumiem, ir EKL 28. pantā aizliegti pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību, ja vien to piemērošana nav attaisnota ar vispārējām interesēm atbilstošu mērķi, kas ir primārs attiecībā pret preču brīvu apriti (skat. 1979. gada 20. februāra spriedumu lietā 120/78 Rewe‑Zentral jeb “Cassis de Dijon”, Recueil, 649. lpp., 6., 14. un 15. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 15. punkts, un lietā Familiapress, 8. punkts).

68      Turklāt, kā jau Tiesa konstatējusi iepriekš minētajā spriedumā apvienotajās lietās Keck un Mithouard, pat ja tirdzniecības normas neattiecas uz pašām ražojumu īpašībām, bet gan reglamentē to pārdošanas veidu, tie var būt pasākumi ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē, ja tie neatbilst diviem nosacījumiem. Šie nosacījumi paredz, ka šādas normas, pirmkārt, ir piemērojamas visiem attiecīgajiem uzņēmējiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un, otrkārt, to juridiskā un faktiskā ietekme uz attiecīgās valsts un citu dalībvalstu izcelsmes ražojumu tirdzniecību ir vienāda (skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Keck un Mithouard, 16. punkts, lietā Hünermund u.c., 21. punkts, kā arī 1995. gada 9. februāra spriedumu lietā C‑412/93 Leclerc‑Siplec, Recueil, I‑179. lpp., 21. punkts).

69      Runājot par pirmo iepriekšējā punktā minēto nosacījumu, AMG 43. panta 1. punktā noteiktais aizliegums ir piemērojams visiem attiecīgajiem vietējiem vai ārvalsts uzņēmējiem, tāpēc šis nosacījums ir pilnībā izpildīts.

70      Runājot par otro šī sprieduma 68. punktā minēto nosacījumu, jāņem vērā fakts, ka preces “tirdzniecība” valsts tirgū var ietvert vairākus posmus no preces ražošanas līdz tās iespējamai pārdošanai galapatērētājam.

71      Lai noteiktu, vai konkrēts pasākums vienādi ietekmē valsts un citu dalībvalstu izcelsmes produktu “tirdzniecību”, jānosaka attiecīgā ierobežojošā pasākuma piemērošanas apjoms. Tā Tiesa ir konstatējusi, ka aizliegums farmaceitiem reklamēt ārpus aptiekām parafarmaceitiskus produktus, kurus tiem atļauts tirgot, neietekmē pārējo uzņēmēju, kas nav farmaceiti, iespēju reklamēt šos produktus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Hünermund u.c., 19. punkts). Līdzīgi aizliegumam pārraidīt reklāmas paziņojumus, kas tika izskatīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Leclerc‑Siplec, nebija plaša piemērošanas joma, jo šis aizliegums attiecās tikai uz konkrētas preču tirdzniecības metodes (izplatīšana) konkrētu reklāmas veidu (reklāma televīzijā) (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leclerc‑Siplec, 22. punkts).

72      Savukārt Tiesa ir atzinusi tāda argumenta atbilstību, ka aizliegums reklamēt televīzijā liedza uzņēmējam vienīgo efektīvo reklāmas veidu, kas tam būtu ļāvis iekļūt valsts tirgū (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās De Agostini un TV‑Shop, 43. punkts). Turklāt Tiesa ir konstatējusi, ka jebkāds aizliegums reklāmai, kas vērsta uz patērētājiem, izmantojot paziņojumus presē, radio un televīzijā, tieši nosūtot neprasītus reklāmas materiālus vai izliekot plakātus publiskās vietās, un kas attiecas uz tādām precēm kā alkoholiskie dzērieni, kuru patēriņš ir atkarīgs no tradicionālās sociālās prakses, kā arī vietējām tradīcijām un paražām, citu dalībvalstu izcelsmes preču pieeju tirgum apgrūtinātu vairāk nekā valstī ražotajām precēm, kuras patērētājs spontāni labāk atpazīst (skat. 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C‑405/98 Gourmet International Products, Recueil, I‑1795. lpp., 21. un 24. punkts).

73      Runājot par tādu aizliegumu kā AMG 43. panta 1. punktā paredzētais, netiek apstrīdēts, ka šis noteikums vienlaicīgi ietver gan prasību, lai noteiktas zāles būtu atļauts pārdot tikai aptiekās, gan aizliegumu tās pārdot pa pastu. Šādu aizliegumu pārdot pa pastu patiešām var uzskatīt par vienkāršām sekām, kas izriet no prasības pārdot tikai aptiekās. Tomēr interneta kā pārrobežu pārdošanas līdzekļa parādīšanās nozīmē, ka šī aizlieguma apjoms un līdz ar to ietekme ir jāvērtē daudz plašākā mērogā, nekā piedāvā Apothekerverband, Vācijas, Francijas un Austrijas valdības, kā arī Komisija (skat. šī sprieduma 56.–59. punktu).

74      Tāds aizliegums kā pamata lietā vairāk kaitē aptiekām, kas atrodas ārpus Vācijas, nekā tām, kas atrodas Vācijas teritorijā. Lai arī attiecībā uz pēdējām ir grūti apstrīdēt, ka šāds aizliegums atņem tām papildu vai alternatīvu veidu, kā sasniegt zāļu galapatērētāju tirgu Vācijā, tām paliek iespēja pārdot zāles savās aptiekās. Savukārt aptiekām, kas nav reģistrētas Vācijas teritorijā, internets ir daudz svarīgāks līdzeklis šī tirgus tiešai apguvei. Aizliegums, kas vairāk ietekmē ārpus Vācijas teritorijas reģistrētas aptiekas, citu dalībvalstu izcelsmes ražojumiem daudz vairāk var traucēt piekļuvi tirgum nekā vietējiem ražojumiem.

75      Līdz ar to šāds aizliegums neattiecas vienādi uz valsts zāļu un citu dalībvalstu izcelsmes zāļu pārdošanu.

76      Tādēļ uz 1.a) jautājumu jāatbild, ka valsts aizliegums pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, kā tas ir paredzēts AMG 43. panta 1. punktā, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē.

 Par aizlieguma pārdot pa pastu iespējamo attaisnojumu (1.b) jautājums)

77      Iesniedzējtiesa ar 1.b) jautājumu būtībā vaicā, vai aizliegums pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai aptiekās, ir pamatots ar EKL 30. pantu, ja recepšu zāles tiek piegādātas ar nosacījumu, ka nosūtītāja aptieka iepriekš ir saņēmusi zāļu receptes oriģinālu. Saistībā ar to tā jautā, kādas prasības, ja vajadzīgs, ir jāizvirza šādai aptiekai attiecībā uz pasūtījuma, paciņas un saņemšanas kontroli.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

78      Runājot par principiem, kas piemērojami pamata lietai, gan Apothekerverband, gan atbildētāji pamata lietā, kā arī Vācijas un Francijas valdības apgalvo, ka EKL 30. pants ir piemērojams tik ilgi, kamēr nav pilnībā panākta valsts tiesisko regulējumu saskaņošana (skat. 1989. gada 7. marta spriedumu lietā 215/87 Schumacher, Recueil, 617. lpp., 15. punkts; 1991. gada 21. marta spriedumu lietā C‑369/88 Delattre, Recueil, I‑1487. lpp., 48. punkts; 1991. gada 16. aprīļa spriedumu lietā C‑347/89 Eurim‑Pharm, Recueil, I‑1747. lpp., 26. punkts; 1992. gada 8. aprīļa spriedumu lietā C‑62/90 Komisija/Vācija, Recueil, I‑2575. lpp., 10. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Ortscheit, 14. punkts).

79      Kā pamata lietas dalībnieki, tā arī Vācijas un Francijas valdības ir vienisprātis par faktu, ka cilvēku veselība un dzīvība ieņem pirmo vietu starp lietām vai interesēm, ko aizsargā EKL 30. pants, un dalībvalstīm Līgumā noteiktajās robežās ir jāizlemj, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt to aizsardzību un it īpaši – veicamo pārbaužu stingrumu. Saskaņā ar šīs jomas judikatūru jebkuram valsts tiesiskajam regulējumam, kam ir ierobežojoša iedarbība, ir jābūt vajadzīgam un samērīgam.

80      Šajā ziņā gan Apothekerverband, gan Vācijas un Austrijas valdības uzskata, ka sabiedrības veselības aizsardzību nav iespējams nodrošināt ar līdzekļiem, kas tirdzniecību Kopienā ierobežotu mazāk nekā Vācijā paredzētie, kas pilnībā aizliedz pa pastu pārdot zāles, kuras atļauts tirgot tikai aptiekās (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 11. punkts, un 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑55/99 Komisija/Francija, Recueil, I‑11499. lpp., 42. punkts).

81      Apothekerverband precizē, ka šādu zāļu pārdošanas pa pastu aizlieguma mērķis ir zāļu pirkuma brīdī nodrošināt klientiem farmaceita sniegtu individuālu informāciju un padomu, kā arī zāļu drošību un farmakoloģisko uzraudzību.

82      Saistībā ar to Apothekerverband, ko šajā ziņā atbalsta Grieķijas un Austrijas valdības, apgalvo, ka attiecībā uz jautājumiem par konkrētām zālēm, pat ja pircējs, kurš zāles iegādājas pa pastu, var saņemt konsultāciju internetā vai pa telefonu, šāda iespēja nevarot aizstāt konsultāciju, kas sniegta aptiekā individuālā un tiešā sarunā ar klientu. Šādā konsultācijā ir jāņem vērā klienta fiziskais un garīgais stāvoklis, izskats, dzīvesveids un dotajā brīdī lietotās zāles.

83      Austrijas valdība šajā ziņā norāda, ka liela daļa internetā pasūtīto zāļu saņēmējam tiekot piegādātas bojātā vai neatbilstošā iepakojumā, bieži vien bez etiķetes vai informācijas saņēmēja valodā.

84      Apothekerverband vēl apgalvo, ka atšķirībā no tradicionālām aptiekām pilnībā virtuālas aptiekas varot izveidot jebkura persona bez ievērojamiem ieguldījumiem un ar minimālu kapitālu. Tā kā šāda veida aptiekas pašreiz netiekot pietiekami kontrolētas, nepieciešamai cilvēku dzīvības un veselības aizsardzībai esot vajadzīga preventīva kontrole.

85      Turklāt zāļu pārdošana pa pastu varot apdraudēt tradicionālu aptieku izdzīvošanu. Kamēr aptiekas, kas tirgo savas preces internetā, varot atlasīt tikai “rozīnītes”, proti, pievērsties noteiktiem ekonomiski izdevīgiem tirgus segmentiem, tradicionālajām aptiekām, kam ir saistoši ABO, esot jāizpilda virkne dārgu pienākumu, tostarp pienākums uzturēt pilnu produktu sortimentu, uzglabāt minimālu zāļu daudzumu un nodrošināt dežūraptiekas pakalpojumus. Tas radītu konkurences nosacījumu izkropļošanu.

86      It īpaši Apothekerverband apgalvo, ka visām Vācijas aptiekām ir ar likumu noteikts pienākums recepšu zālēm piemērot APO noteiktās cenas, kas tiek aprēķinātas, piemērojot paaugstinājumu ražotāju cenām, kuras tie ir brīvi noteikuši. Savukārt uzņēmumiem, kas zāles pārdod pa pastu no ārvalstīm, APO noteikumi neesot saistoši. Tādēļ tie šo situāciju izmantojot, lai piedāvātu ierobežotu produktu sortimentu, kurā ietilpst galvenokārt dārgas zāles, kuras tie piedāvā par daudz izdevīgākām cenām nekā tradicionālās aptiekas.

87      Līdz ar to, kā norāda Apothekerverband, aizliegums pārdot zāles pa pastu ir sociālā nodrošinājuma sistēmas, kuras mērķis ir garantēt drošu, līdzsvarotu un visiem iedzīvotājiem jebkurā laikā pieejamu zāļu apgādi, neatņemama sastāvdaļa. Aizliegumu nevarot atsevišķi grozīt vai atcelt, neapšaubot visu sistēmu kopumā. Šajā ziņā Apothekerverband pamatojas uz apsvērumiem, kas ir saistīti ar sociālā nodrošinājuma sistēmas aizsardzību, kā arī ar ārstniecības un stacionārās aprūpes pakalpojumu līdzsvarotu līmeni, kurus Tiesa ir minējusi 2001. gada 12. jūlija spriedumos lietā C‑368/98 Vanbraekel u.c. (Recueil, I‑5363. lpp., 47.–49. punkts) un lietā C‑157/99 Smits un Peerbooms (Recueil, I‑5473. lpp., 72.–74. punkts).

88      Grieķijas valdība atbalsta šo viedokli, atgādinādama svarīgo nozīmi, kāda tiek piešķirta zāļu izplatīšanai aptiekās un farmaceita lomai saskaņā gan ar Tiesas judikatūru, gan ar noteiktām Kopienu tiesību normām (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Vācija, 20. punkts, kā arī Padomes 1985. gada 16. septembra Direktīvu 85/432/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz noteiktām darbībām farmācijas jomā (OV L 253, 34. lpp.) un Padomes 1985. gada 16. septembra Direktīvu 85/433/EEK par farmācijas diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu, tostarp par pasākumiem, kas palīdz sekmīgi īstenot tiesības veikt uzņēmējdarbību attiecībā uz noteiktām darbībām farmācijas jomā (OV L 253, 37. lpp.)).

89      Īrijas valdība atbalsta pilnīgu aizliegumu pārdot recepšu zāles internetā. Tā atzīst, ka zāļu recepšu īstenuma pārbaudi atvieglo tādu farmaceitu vietējās zināšanas un pieredze, kuri ir ciešā ikdienas saskarsmē ar sava reģiona pacientiem un ārstiem. Šajā ziņā tā apgalvo, ka, atļaujot piegādāt recepšu zāles, ja ir iepriekš saņemta recepte, bet neveicot nekādu citu pārbaudi, palielinātos risks, ka zāļu receptes tiktu izmantotas ļaunprātīgi vai nepareizi. Turklāt tā apgalvo, ka ārsti principā izraksta tikai zāles, kuras ir iespējams piegādāt viņu pacientiem, tātad zāles, kuras ir atļautas tās dalībvalsts teritorijā, kurā ārstiem ir sava prakses vieta. Taču ārsts varot izrakstīt zāles, kuras nav atļautas viņa prakses dalībvalstī, ja viņš zina, ka šādas zāles var iegūt “virtuālā aptiekā” internetā. Tādējādi zāles, kas nav atļautas dalībvalstī, var tikt tirgotas šajā dalībvalstī bez valsts iestāžu ziņas.

90      Savukārt atbildētāji pamata lietā izvirza vairākus pretargumentus par draudiem, ko it kā radot zāļu pārdošana pa pastu. Pirmkārt, farmaceita kvalificētas konsultācijas sniegšana klientam zāļu saņemšanas brīdī saskaņā ar EKL 30. pantu neattaisnojot pilnīgu aizliegumu pārdot zāles pa pastu. Farmaceits varot pildīt konsultācijas un pārbaudes funkcijas arī bez klienta klātbūtnes, proti, tādējādi, ka viņš klientam zāles nosūta pēc tam, kad ir pienācīgi devis viņam padomu un rūpīgi pārbaudījis pasūtījumu.

91      Atbildētāji pamata lietā piebilst, ka, veicot pasūtījumu internetā, klientam ir iespēja vērsties pie farmaceita pa telefonu vai rakstveidā (piemērām, sūtot e‑pastu). Viņi precizē, ka šādā veidā sniegta konsultācija var būt pat labāka nekā parasta farmaceita konsultācija klienta klātbūtnē aptiekā.

92      Kā norāda atbildētāji pamata lietā, nav pamatots arguments, ka “virtuāls farmaceits” pats nevar uzņemties konsultācijas sniegšanas iniciatīvu. Informāciju, kas ir nepieciešama par zāļu pareizu lietošanu vai izmantošanu, farmaceits paziņojot rakstveidā līdz ar zāļu sūtījumu. Šo konsultācijas iniciatīvu vajadzības gadījumā varot pastiprināt tādējādi, ka farmaceits piezvana klientam.

93      Runājot par apgalvoto nepieciešamību klientam zāļu pirkšanas brīdī fiziski atrasties aptiekā, atbildētāji pamata lietā piebilst, ka liela daļa patērētāju nemaz paši neierodoties pēc zālēm aptiekā.

94      Otrkārt, runājot par apgalvoto “virtuālo aptieku” kontroles neesamību, atbildētāji pamata lietā norāda, ka tās aizvien ir pakļautas valsts uzraudzībai, kā arī pasūtījumu iekšējās kontroles prasībām. Pirmkārt, viņi precizē, ka attiecībā uz DocMorris kontroli veicot izcelsmes valsts kompetentās iestādes, proti, Nīderlandes aptieku valsts inspektors. Uzraudzītas tiekot visas procedūras un darījumi, kas tiek veikti aptiekas darbības ietvaros, kā arī zāļu pārdošana pa pastu. Otrkārt, saskaņā ar Nīderlandes tiesībām visām aptiekām savi iekšējie drošības noteikumi un procedūru norises kārtība esot jāieraksta kvalitātes rokasgrāmatā. DocMorris atbilstot European Association of Mail Service Pharmacies, kuras locekle tā ir, noteiktajām normām, kuras ietver sīkāk izstrādātus noteikumus par pasūtījumu, paciņu un to saņemšanas pārbaudi.

95      DocMorris noteiktie iekšējie drošības pasākumi nodrošinot, ka pasūtījumu apstrāde, kā arī konsultāciju pakalpojumi ir tikai licencētu farmaceitu un kvalificētu farmācijas tehniķu ziņā un tie atbilst noteiktām kvalitātes prasībām. Apstāklis, ka zāļu pirkums ir noticis kādas citas dalībvalsts aptiekā, neesot atbilstošs, tāpēc ka nosacījumi par pieeju farmaceita profesijai un par darbu šajā profesijā ir saskaņoti Kopienu līmenī (par Direktīvu 85/432 skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schumacher, 20. punkts, un lietā Komisija/Vācija, 19. punkts).

96      Treškārt, runājot par riskiem, kas ir saistīti ar recepšu zālēm, saskaņā ar European Association of Mail Service Pharmacies farmaceitam esot jānodrošina, ka zāles netiek nosūtītas, iekams attiecīgā aptieka nav saņēmusi zāļu receptes oriģinālu, ko ir parakstījis ārsts vai zobārsts, un ka persona, kas šīs zāles saņems, patiešām ir šīs receptes turētāja.

97      Tā kā ir saskaņoti nosacījumi, ar kādiem zālēm ir vajadzīga ārsta izrakstīta recepte (skat. Direktīvu 92/26, kas ir aizstāta ar Kopienas kodeksa VI sadaļu), Kopienā esot vienāds aizsardzības līmenis. Ja izņēmuma kārtā zāles ir atšķirīgi klasificētas to izcelsmes dalībvalstī un dalībvalstī, kurā tās paredzēts importēt, DocMorris vienmēr rīkojoties, pamatojoties uz stingrāko valsts tiesisko regulējumu, un tādējādi nekad nenotiekot izvairīšanās no valsts tiesiskā regulējuma attiecībā uz receptes izrakstīšanu zālēm.

98      Ceturtkārt, ņemot vērā augsto saskaņošanas stadiju, kādā ir noteikumi par zāļu atļaujām Kopienā, kā arī izveidoto savstarpējās atzīšanas sistēmu (skat. Regulu Nr. 2309/93, kā arī Direktīvu 93/39 un Komisijas 2000. gada 5. jūnija Direktīvu 2000/38/EK, ar ko groza Va nodaļu (“Farmakoloģiskā uzraudzība”) Padomes Direktīvā 75/319/EEK par normatīvo un administratīvo aktu noteikumu tuvināšanu attiecībā uz zālēm (OV L 139, 28. lpp.)), vajadzētu pamatoties uz principu, ka kādā dalībvalstī atļautas zāles nevar būt cēlonis tik smagam veselības apdraudējumam, ka tas attaisno kategorisku zāļu pārrobežu tirdzniecības pa pastu aizliegumu.

99      Piektkārt, arī interneta lietošana neradot papildu riskus veselībai, ko nevarētu novērst citādi, kā tikai kategoriski aizliedzot zāļu pārdošanu pa pastu. Savukārt interneta piedāvātās tehniskās iespējas, it īpaši iespēju izstrādāt interaktīvu un attiecīgajam klientam individuāli pielāgotu saturu varot izmantot, lai nodrošinātu optimālu veselības aizsardzību.

100    Visbeidzot, pamata lietā izskatāmo aizliegumu nevarot attaisnot ar saimniecisku garantiju, ka iedzīvotāji tiek apgādāti ar zālēm plašā mērogā un atbilstoši vajadzībām. Šajā ziņā atbildētāji pamata lietā uzsver, ka, tā kā ikvienai “virtuālajai aptiekai” ir jābūt licencētai kā iedzīvotājiem atvērtai aptiekai tās reģistrācijas dalībvalstī, iespēju pārdot zāles pa pastu nevarot uzskatīt par alternatīvu, kas varētu radīt konkurenci iedzīvotājiem atvērtām aptiekām, bet gan par piedāvājumu, kas papildina tirdzniecību šādās aptiekās. Tā kā “virtuālajam farmaceitam” ir saistošas savas izcelsmes dalībvalstī piemērojamās valsts prasības, nav iespējams, ka viņš varētu pārdot tikai augsto cenu preču klāstu.

101    Atbildētāji pamata lietā secina, ka ne Vācijas valdība, ne Apothekerverband nav pierādījušas, ka zāļu pārrobežu tirdzniecība pa pastu rada veselības apdraudējumu, ko var novērst tikai ar pilnīgu šāda veida tirdzniecības aizliegumu. Patiesībā veselību tikpat efektīvi varot aizsargāt ar piemērotiem noteikumiem, īpaši zāļu izcelsmes dalībvalstij izvirzot prasības pasūtījumu, paciņu un to saņemšanas kontroles jomā.

 Tiesas atbilde

102    Kā apgalvo pamata lietas dalībnieki, dalībvalstis, kas Tiesā iesniegušas apsvērumus, un Komisija, farmācijas izstrādājumu ražošanas un tirdzniecības nozarē EKL 30. pants ir piemērojams tik ilgi, kamēr šajās jomās nav pilnībā panākta valsts tiesisko regulējumu saskaņošana (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schumacher, 15. punkts; lietā Delattre, 48. punkts; lietā Eurim‑Pharm, 26. punkts; lietā Komisija/Vācija, 10. punkts, un lietā Ortscheit, 14. punkts). Šajā ziņā ir jākonstatē, ka zāļu pārdošana galapatērētājiem Kopienā nav tikusi pilnībā saskaņota.

103    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru cilvēku veselība un dzīvība ieņem pirmo vietu starp lietām vai interesēm, ko aizsargā EKL 30. pants, un dalībvalstīm Līgumā noteiktajās robežās ir jāizlemj, kādā līmenī tās vēlas nodrošināt to aizsardzību (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schumacher, 17. punkts; lietā Eurim‑Pharm, 26. punkts, un lietā Ortscheit, 16. punkts).

104    Tomēr tāds valsts tiesiskais regulējums vai prakse, kam var būt ierobežojoša iedarbība vai jau ir ierobežojoša iedarbība uz farmācijas preču importu, ir saderīgs ar Līgumu tikai tad, ja tas ir nepieciešams cilvēku veselības un dzīvības efektīvai aizsardzībai. Valsts tiesisko regulējumu vai praksi nevar pamatot ar EKL 30. pantā paredzēto izņēmumu, ja cilvēku veselību un dzīvību tikpat efektīvi var aizsargāt ar pasākumiem, kas tirdzniecību Kopienā ierobežo mazāk (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Schumacher, 17. un 18. punkts; lietā Eurim‑Pharm, 27. punkts; lietā Komisija/Vācija, 10. un 11. punkts, kā arī lietā Ortscheit, 17. punkts).

105    Pamata lietā nav apšaubīts fakts, ka Nīderlandes iestādes kontrolē “virtuālo aptieku”, tāpēc nav atbalstāmi argumenti, ko Apothekerverband izvirzījusi, lai vispārīgi apgalvotu, ka šāda veida aptiekai piemērotā kontrole nav pietiekama salīdzinājumā ar tradicionālas aptiekas kontroli.

106    Vienīgie argumenti, kas var attaisnot zāļu tirdzniecības pa pastu aizliegumu, ir tie, kas attiecas uz nepieciešamību sniegt klientam individualizētu konsultāciju un aizsargāt klientu zāļu piegādes laikā, kā arī nepieciešamība pārbaudīt zāļu recepšu īstenumu un nodrošināt plašu un vajadzībām pielāgotu zāļu apgādi.

107    Vispārīgā ziņā vairums šo attaisnojuma pamatu ir balstīti uz iespējamiem draudiem, ko var radīt zāles, un līdz ar to uz rūpēm, kādas jāvelta visiem zāļu tirdzniecības aspektiem, un šādi mērķi ir arī Kopienu tiesiskajam regulējumam farmācijas jomā. Katrā ziņā, vērtējot zāļu pārdošanas pa pastu aizlieguma attaisnojumus, būtu jāņem vērā dažādi Kopienu tiesību noteikumi, kuriem varētu būt ietekme uz šo jautājumu.

108    Pirmkārt, Kopienas kodeksa VI sadaļā ar nosaukumu “Zāļu klasifikācija” ir noteikts, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piešķirot zālēm tirdzniecības atļauju, jāprecizē zāļu kategorija, proti, vai tām ir vai nav vajadzīga ārsta recepte. Lai gan tieši šīm iestādēm ir jānosaka zāļu klasifikācija, tām tomēr ir jāpamatojas uz šī kodeksa 71. panta 1. punktā uzskaitītajiem kritērijiem, proti, uz kritērijiem, kas attiecas uz iespējamiem draudiem, kuri ir saistīti ar attiecīgo zāļu lietošanu (skat. šī sprieduma 5. un 6. punktu).

109    Otrkārt, šī atšķirība starp zālēm, kurām ir vajadzīga ārsta recepte, un zālēm, kurām tā nav vajadzīga, ir balstīta uz šiem kritērijiem un līdz ar to attiecas uz attiecīgo zāļu iespējamajiem draudiem, un šī atšķirība ir iestrādāta Kopienu tiesiskajā regulējumā par zāļu reklāmu. Kā jau ir norādīts šī sprieduma 7.–13. punktā, recepšu zāļu reklāma ir aizliegta (Kopienas kodeksa 88. panta 1. punkts), kamēr vispārīgi ir atļauts reklamēt zāles, kas ir paredzētas un piemērotas lietošanai bez ārsta iesaistīšanās, ja vien tiek ievēroti zināmi nosacījumi (skat. Kopienas kodeksa 88. panta 2. punktu).

110    Papildus iepriekšējā punktā minētajai atšķirībai Direktīvas 97/7 14. pantā, kurā patērētāju aizsardzības nolūkā reglamentēta tālpārdošana, dalībvalstīm ir atļauts, ievērojot Līguma noteikumus, ieviest pasākumus, kas vispārējās interesēs aizliedz šīs valsts teritorijā ar distances līgumu starpniecību tirgot noteiktas preces vai pakalpojumus, “īpaši medikamentus”. Šis pēdējais noteikums ļauj uzskatīt, ka Kopienu likumdevējam nav bijis nodoma neparedzēt dalībvalstij iespēju aizliegt zāļu pārdošanu pa pastu tikai tādēļ, ka noteikumi par zāļu atļaujām Kopienā ir saskaņoti un ir izveidota savstarpējas atzīšanas sistēma un ieviestas normas gan par to noteikumu koordinēšanu, kas attiecas uz noteiktām darbībām farmācijas nozarē, gan par diplomu savstarpējo atzīšanu farmācijā.

111    Ņemot vērā iepriekš minēto, jāpārbauda attaisnojuma pamati, ko Apothekerverband izvirzījusi, pirmkārt, attiecībā uz bezrecepšu zālēm un, otrkārt, attiecībā uz recepšu zālēm.

 Bezrecepšu zāles

112    Runājot par bezrecepšu zālēm, neviens no izvirzītajiem attaisnojumiem nevar likumīgi pamatot absolūtu aizliegumu pārdot tās pa pastu.

113    Pirmkārt, attiecībā uz nepieciešamību informēt un konsultēt klientu zāļu pirkšanas brīdī nevar noliegt iespēju paredzēt pietiekamu informāciju un konsultāciju. Turklāt, kā pamatoti norāda atbildētāji pamata lietā, pirkums internetā var sniegt tādas priekšrocības kā iespēja veikt pasūtījumu no mājām vai biroja, nekur neejot, un mierīgi formulēt farmaceitiem uzdodamos jautājumus, un šādas priekšrocības ir jāņem vērā.

114    Runājot par argumentu, ka “virtuālo farmaceitu” spēja reaģēt ir mazāka nekā aptiekas farmaceitu gadījumā, šajā ziņā izvirzītie trūkumi, pirmkārt, attiecas uz iespējami nepareizu attiecīgo zāļu lietošanu un, otrkārt, iespējami ļaunprātīgu to izmantošanu. Attiecībā uz zāļu iespējami nepareizu lietošanu šādu risku var mazināt, vairojot internetā esošos interaktīvos rīkus, kas klientam ir jālieto pirms pirkuma veikšanas. Runājot par ļaunprātīgas izmantošanas iespējamību, nav acīmredzams, ka personām, kuras vēlas ļaunprātīgi iegādāties bezrecepšu zāles, pirkumu tradicionālā aptiekā būtu daudz grūtāk veikt nekā internetā.

115    Otrkārt, runājot par bezrecepšu zāļu kategoriju, apsvērumi par to piegādi nav tādi, lai varētu attaisnot pilnīgu aizliegumu pārdot šādas zāles pa pastu.

116    Treškārt, runājot par attaisnojuma pamatiem, kas ir saistīti ar nepieciešamību nodrošināt plašu un vajadzībām pielāgotu zāļu apgādi, jānorāda, ka saskaņā ar atbildētāju pamata lietā teikto (skat. šī sprieduma 100. punktu) Nīderlandes “virtuālajai aptiekai” ir piemērojami sabiedrisko pakalpojumu pienākumi, kādus minējusi Apothekerverband, tāpēc šajā ziņā šāda aptieka nav izdevīgākā stāvoklī par Vācijas aptiekām. Turklāt APO, kurā ir noteiktas zāļu gala pārdošanas cenas, ir piemērojams tikai recepšu zālēm un tāpēc nevar attaisnot aizliegumu pārdot pa pastu bezrecepšu zāles, kuru cenas Vācijas aptiekas var brīvi noteikt pašas.

 Recepšu zāles

117    Iedzīvotāju apgāde ar recepšu zālēm ir jākontrolē daudz stingrāk. Šādu kontroli varētu attaisnot, ņemot vērā, pirmkārt, daudz lielāku apdraudējumu, ko var radīt šādas zāles (skat. Kopienas kodeksa 71. panta 1. punktu), un, otrkārt, šai zāļu kategorijai piemērojamo fiksēto cenu sistēmu, kas ir Vācijas veselības sistēmas sastāvdaļa.

118    Runājot par pirmo apsvērumu, fakts, ka dalībvalstīs var būt atšķirīga zāļu klasifikācija, kā rezultātā noteiktām zālēm vienā dalībvalstī ir vajadzīga ārsta recepte, bet citā tā nav vajadzīga, neliedz pirmajai dalībvalstij tiesības rīkoties daudz stingrāk attiecībā uz šāda veida zālēm.

119    Ņemot vērā riskus, kādi ir saistīti ar šo zāļu lietošanu, vajadzība efektīvi un atbildīgi pārbaudīt ārstu izrakstīto recepšu autentiskumu un garantēt, ka zāles tiek nodotas vai nu tieši pircējam, vai arī personai, kurai pircējs ir uzticējis zāļu saņemšanu, varētu attaisnot pārdošanas pa pastu aizliegumu. Kā apgalvo Īrijas valdība, atļaujot piegādāt recepšu zāles, ja ir iepriekš saņemta recepte, bet neveicot nekādu citu pārbaudi, palielinātos risks, ka zāļu receptes tiek izmantotas ļaunprātīgi vai nepareizi. Turklāt reālā iespēja, ka citas dalībvalsts, nevis pircēja dzīvesvietas dalībvalsts aptiekā nopirkto zāļu marķējums ir citā valodā, nevis pircēja valodā, var nodarīt daudz lielāku kaitējumu recepšu zāļu gadījumā.

120    Apothekerverband turklāt ir izvirzījusi argumentus par Vācijas veselības sistēmas integritāti, proti, tā kā Vācijas aptiekām ir jāizpilda APO paredzētais pienākums tirgot recepšu zāles par noteiktām cenām, tad, pieļaujot šādu zāļu pārrobežu tirdzniecību par brīvām cenām, tiktu apdraudēta šo aptieku izdzīvošana un līdz ar to sistēmas integritāte.

121    Šis arguments prasa, lai tiktu pārbaudīts APO izveidotās sistēmas, kurā ir noteiktas recepšu zāļu pārdošanas cenas, pamatojums.

122    Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan tikai ekonomiska rakstura mērķi nevar attaisnot preču brīvas aprites pamatprincipa šķērsli, nevar noliegt, ka sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvarotības būtiska apdraudējuma risks var būt primārs vispārējo interešu apsvērums, ar kuru var attaisnot šādu šķērsli (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Kohll, 41. punkts; lietā Vanbraekel u.c., 47. punkts; lietā Smits un Peerbooms, 72. punkts, un 2003. gada 13. maija spriedumu lietā C‑385/99 Müller‑Fauré un Van Riet, Recueil, I‑4509. lpp., 72. un 73. punkts). Turklāt recepšu zāļu iekšzemes tirgu var raksturot nekomerciāli faktori, kā rezultātā būtu jāsaglabā valsts tiesiskais regulējums, kurā paredzētas noteiktu zāļu pārdošanas cenas, ja šāds regulējums ir valsts veselības sistēmas neatņemama sastāvdaļa.

123    Tomēr ne Apothekerverband, ne Tiesā apsvērumus iesniegušās dalībvalstis nav izvirzījušas argumentus, lai pamatotu APO nepieciešamību. Tā kā šādu argumentu nav, attiecībā uz recepšu zālēm nevar secināt, ka aizliegums zāles tirgot pa pastu Vācijā var tikt attaisnots ar sociālā nodrošinājuma sistēmas finanšu līdzsvarotību vai valsts veselības sistēmas integritāti.

124    Ņemot vērā iepriekš minēto, uz 1.b) jautājumu jāatbild, ka EKL 30. pantu var izmantot, lai attaisnotu valsts aizliegumu pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, tiktāl, ciktāl šāds aizliegums attiecas uz recepšu zālēm. Savukārt EKL 30. pantu nevar izmantot, lai attaisnotu pilnīgu aizliegumu pārdot pa pastu zāles, kurām attiecīgajā dalībvalstī nav vajadzīga ārsta recepte.

 Par zāļu reimportu (1.c) jautājums)

125    Iesniedzējtiesa 1.c) jautājumā vaicā, vai 1.a) un b) jautājums attiecīgi par AMG 43. panta 1. punkta kvalificēšanu par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību un par iespējamu tā attaisnojuma esamību EKL 28. un 30. panta kontekstā ir jāvērtē citādāk, ja importētas tiek zāles, kuras ir atļautas importa dalībvalstī un kuras citā dalībvalstī reģistrēta aptieka iepriekš ir iepirkusi no importa dalībvalsts vairumtirgotājiem.

 Tiesai iesniegtie apsvērumi

126    Atbildētāji pamata lietā atgādina, ka EKL 28. pantā ir aizliegti visa veida importa šķēršļi neatkarīgi no preču ražošanas vietas. Tiesa ir skaidri atzinusi, ka preču brīvas aprites aizsardzība attiecas arī uz reimportu (skat. 1996. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑240/95 Schmit, Recueil, I‑3179. lpp., 10. punkts; 1996. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑201/94 Smith & Nephew un Primecrown, Recueil, I‑5819. lpp., 18.–22. punkts; 1996. gada 5. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑267/95 un C‑268/95 Merck un Beecham, Recueil, I‑6285. lpp., un 1999. gada 12. oktobra spriedumu lietā C‑379/97 Upjohn, Recueil, I‑6927. lpp., 13. un 14. punkts). Viņi apgalvo, ka pretēji Tiesas nostājai 1974. gada 3. decembra spriedumā lietā 33/74 Van Binsbergen (Recueil, 1299. lpp.) un 1985. gada 10. janvāra spriedumā lietā 229/83 Leclerc u.c. (Recueil, 1. lpp.) atļautu zāļu reimportēšana no aptiekas, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, nav obligāto valsts tiesību normu ļaunprātīga apiešana. Norādīdami, ka pamata lietā izskatāmais pārrobežu komercdarījums ir veikts divās atsevišķās tirdzniecības stadijās, turklāt dažādos tirgus līmeņos (proti, vispirms Vācijas vairumtirgotāju zāļu eksportēšana uz citā dalībvalstī reģistrētām aptiekām, pēc tam šo zāļu reimportēšana mazumtirdzniecībā privātiem galapatērētājiem), atbildētāji pamata lietā apgalvo, ka šāds darījums ir aizsargājams ar EKL 28. pantu, jo tas tieši veicina šajā pantā paredzēto mērķu sasniegšanu. Viņi turklāt apgalvo, ka preču brīva aprite netiek izmantota ļaunprātīgi vienkārša iemesla dēļ, ka pārdošana pa pastu tiešām ir vērsta uz preču brīvas aprites galvenā mērķa sasniegšanu (attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību skat. 1999. gada 9. marta spriedumu lietā C‑212/97 Centros, Recueil, I‑1459. lpp.).

 Tiesas atbilde

 Par AMG 43. panta 1. punkta kvalificēšanu par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību

127    Jautājumā par AMG 43. panta 1. punkta kvalificēšanu par pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta izpratnē preču ražošanas vietai nav nozīmes. Tāpēc produkts, kas dalībvalsts teritorijā ir ražots, eksportēts un pēc tam reimportēts tajā pašā dalībvalstī, ir tāds pats importēts produkts kā citā dalībvalstī ražots produkts, kas ir tieši ievests valsts teritorijā (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Leclerc u.c., 26. punkts, un lietā Schmit, 10. punkts).

128    Šāda analīze ir spēkā arī tad, ja pamata lietā izskatāmo produktu, t.i., zāļu, pārdošanu reglamentējošās tiesības nav saskaņotas Kopienu līmenī, kā rezultātā produktam, kura izcelsme ir importa dalībvalstī, principā var piemērot Kopienu tiesību aizsardzību, tāpēc ka tas ir pārrobežu apritē.

129    Tomēr preču brīvas aprites jomā Tiesa ir atzinusi, ka šāds konstatējums neattiecas uz gadījumiem, kad objektīvi apstākļi pierāda, ka attiecīgie produkti ir eksportēti tikai tāpēc, lai tos pēc tam reimportētu ar mērķi apiet tādus tiesību aktus kā pamata lietā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Leclerc u.c., 27. punkts).

130    Tā kā iesniedzējtiesas izskatāmajā lietā uzņēmējs, kas eksportējis zāles, nebija iesaistīts to reimportēšanā, atbildētāju pamata lietā veiktā zaļu reimportēšana nav uzskatāma par preču brīvas aprites ļaunprātīgu izmantošanu.

131    Tādēļ, ņemot vērā, ka tāds noteikums kā AMG 43. panta 1. punkts var ierobežojoši iedarboties uz citu dalībvalstu izcelsmes zāļu tirdzniecību, tad, kvalificējot šādu noteikumu kā pasākumu ar līdzvērtīgu iedarbību, analīzi nevar veikt tikai par zālēm, kuru izcelsme ir citās dalībvalstīs, nevis pašā importa dalībvalstī, bet šādai analīzei ir jāattiecas arī uz zālēm, kas ir iepirktas no šajā pēdējā dalībvalstī reģistrētiem vairumtirgotājiem.

 Par attaisnojuma esamību

132    Lai sniegtu atbildi uz jautājumu par aizlieguma pārdot zāles pa pastu attaisnojumu, atšķirīga pieeja ir vajadzīga, pirmkārt, bezrecepšu zālēm un, otrkārt, recepšu zālēm. Runājot par pirmo kategoriju, apsvērumi, uz kuru pamata šī sprieduma 112.–116. punktā tika konstatēts, ka minētais aizliegums nav attaisnots, tādā pašā veidā ir piemērojami reimportētām precēm. Tāpēc attiecībā uz EKL 28. pantu nav jāgroza atbilde, kas sniegta uz 1.b) jautājumu.

133    Runājot par recepšu zālēm, ar to reimportēšanu saistītie apsvērumi – proti, fakts, ka šīm reimportētajām zālēm APO normas netiek piemērotas, jo tās ir pirktas internetā, – jau ir ņemti vērā atbildē uz 1.b) jautājumu, tāpēc arī šī atbilde nav jāgroza.

134    Tādēļ uz 1.c) jautājumu ir jāatbild, ka 1.a) un 1.b) jautājums nav jāvērtē citādāk, ja importētas tiek zāles, kuras ir atļautas importa dalībvalstī un kuras citā dalībvalstī reģistrēta aptieka iepriekš ir iepirkusi no importa dalībvalsts vairumtirgotājiem.

 Par otro jautājumu

135    Otrā jautājuma pirmajā daļā iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai attiecībā uz valsts aizliegumu reklamēt zāļu pārdošanu pa pastu EKL 28. un 30. pants aizliedz plaši interpretēt jēdzienu “reklāma”, kā “aizliegtu reklāmu” kvalificējot vairākus kādā dalībvalstī reģistrētas aptiekas interneta portāla aspektus, kā rezultātā zāļu pārrobežu pasūtījumi internetā ir padarīti ievērojami grūtāki.

136    Šī jautājuma pamatā ir pieņēmums, ka zāļu likumīga pārdošana internetā sakrīt ar zāļu reklāmas likumīgu aizliegumu, kas varētu ierobežot šādu pārdošanu. Tādēļ ir jāprecizē, ka patiesībā ir uzdoti divi dažādi jautājumi, proti, pirmkārt, jautājums par valsts aizlieguma reklamēt zāļu pārdošanu pa pastu saderību ar EKL 28. un 30. pantu un, otrkārt, jautājums par to, vai, ciktāl šādi aizliegumi (vai daži no tiem) tiek atzīti par saderīgiem, “reklāmas” jēdziena plaša interpretācija, kas pārdošanu internetā varētu padarīt daudz grūtāku, arī ir saderīga ar šīm normām.

137    Jautājums par “reklāmas” jēdziena interpretācijas plašumu, kā arī otrā jautājuma a) un b) daļa ir jāizvērtē tikai tad, ja ar Kopienu tiesībām saderīgs reklāmas aizliegums sakrīt ar arīdzan Kopienu tiesībām atbilstošu pārdošanu internetā.

 Par reklāmas aizliegumu saderību ar Kopienu tiesībām

138    Šī sprieduma 31.–33. punktā jau ir izklāstīts, ka Vācijas tiesībās ir paredzēti trīs zāļu reklāmas aizlieguma veidi. Jānosaka, vai katrs no šiem aizliegumiem ir saderīgs ar Kopienu tiesībām. Pirmkārt, runājot par HWG 3. pantu, kurā būtībā ir noteikts tādu zāļu reklāmas aizliegums, kurām ir vajadzīga atļauja, bet tā nav saņemta, pietiek konstatēt, ka šāds aizliegums ir saderīgs ar Direktīvas 92/28 2. panta 1. punktā, kas ir aizstāts ar Kopienas kodeksa 87. panta 1. punktu, noteikto aizliegumu. Tādēļ šāda aizlieguma saderība ar Līguma noteikumiem nav jāvērtē.

139    Otrkārt, HWG 10. panta 1. punktā vispārīgi ir noteikts aizliegums reklamēt recepšu zāles. Kā jau minēts saistībā ar HWG 3. pantu, tāds aizliegums kā šī likuma 10. panta 1. punktā paredzētais ir saderīgs, kā norāda Komisija, ar Direktīvas 92/28 3. panta 1. punktu, kas ir aizstāts ar Kopienas kodeksa 88. panta 1. punktu, kurā ir noteikts līdzīgs aizliegums Kopienas līmenī. Tāpēc, ņemot vērā faktu, ka šāds valsts aizliegums ir norma, ar kuru valsts tiesību sistēmā tiek transponēta Kopienu saskaņošanas norma, arī tās saderība ar Līgumu nav apšaubāma.

140    Treškārt, HWG 8. panta 1. punktā ir aizliegts reklamēt tādu zāļu pārdošanu pa pastu, kuru piegāde ir atļauta tikai aptiekām. Šī panta 2. punktā turklāt ir aizliegts reklamēt zāļu pārdošanu individuāla importa veidā, kā tas noteikts AMG 73. panta 2. punkta 6.a) apakšpunktā vai 3. punktā. Vācijas valdība savos apsvērumos norāda, ka šī pēdējā aizlieguma mērķis, skatot to kopā ar AMG 73. panta 1. punktu, ir novērst iespēju, ka neatļautu zāļu individuāls imports reklāmas dēļ kļūtu tik izplatīts, ka tiktu traucēta atļauju izsniegšanas sistēma, bet saskaņā ar AMG šāda iespēja importēt individuālā kārtā ir paredzēta tikai kā izņēmums. Katrā ziņā, kā ģenerāladvokāte norādījusi savu secinājumu 171. punktā, no lietas materiāliem, ko Tiesai nodevusi iesniedzējtiesa, izriet iesniedzējtiesas uzskats, ka vienīgi HWG 8. panta 1. punktā noteiktais aizliegums attiecas uz zāļu pārdošanu pa pastu. Tāpēc HWG 8. panta 2. punkts neietilpst pamata prāvas juridisko un faktisko apstākļu kopumā.

141    Runājot par HWG 8. panta 1. punktā noteikto aizliegumu, jākonstatē, ka tam nav līdzīga aizlieguma Kopienu tiesiskā regulējuma līmenī. Šajā ziņā jānorāda, ka, lai gan Kopienas kodeksa 88. panta 1. punktā ir aizliegts reklamēt recepšu zāles, minētās normas 2. punktā vispārīgi ir atļauts reklamēt zāles, kas ir paredzētas un piemērotas lietošanai bez ārsta iesaistīšanās, bet vajadzības gadījumā, apspriežoties ar farmaceitu.

142    Pamatodamās uz šo Kopienas kodeksa normu, Austrijas valdība apgalvo, ka – pat ja šāda veida reklāma principā ir pieļaujama un, ņemot vērā faktu, ka šī kodeksa 88. pantā nav precīzi noteikts, kādā mērā farmaceita konsultācija ir uzskatāma par vajadzīgu, – ir jāpieņem, ka dalībvalstīm šajā jomā ir rīcības brīvība. Līdz ar to šī valdība galu galā uzskata, ka reklāmas aizliegums internetā ir pamatots arī attiecībā uz zālēm, kuras atļauts tirgot tikai aptiekās un kurām nav vajadzīga ārsta recepte.

143    Šajā ziņā jāatgādina šī sprieduma 112.–116. punktā sniegtā atbilde uz 1.b) jautājumu par attaisnojumu aizliegumam pārdot bezrecepšu zāles pa pastu. Ar šo atbildi tika nospriests, ka šādu zāļu gadījumā minēto aizliegumu nevar attaisnot ar apgalvojumu, ka šādu zāļu pirkuma brīdī ir nepieciešama farmaceita fiziska klātbūtne.

144    No tā izriet, ka Kopienas kodeksa 88. panta 2. punktu, kas atļauj iedzīvotājiem reklamēt bezrecepšu zāles, nevar interpretēt tādējādi, ka tas neattiecas uz reklāmu par zāļu pārdošanu pa pastu, pamatojoties uz apgalvoto farmaceita fiziskās klātbūtnes nepieciešamību. Līdz ar to Kopienas kodeksa 88. panta 1. punkts, kurā aizliegta recepšu zāļu reklāma, nepieļauj HWG 8. panta 1. punktā paredzēto aizliegumu tiktāl, ciktāl šāds aizliegums attiecas uz bezrecepšu zālēm.

 Par jēdziena “reklāma iedzīvotājiem” apjomu Direktīvas 92/28 1. panta 3. punkta pirmā ievilkuma un 3. panta 1. punkta nozīmē

145    No iepriekš minētā izriet, ka ar Kopienu tiesībām saderīgi ir tikai tie reklāmas aizliegumi, kas ir noteikti HWG 3.a un 10. pantā, proti, aizliegums reklamēt, pirmkārt, neatļautas zāles un, otrkārt, recepšu zāles. Tāpēc jāizvērtē, vai katra šī aizlieguma apjoms varētu iedarboties kā zāļu pārdošanas internetā traucēklis, lai konstatētu, vai jēdziens “reklāma iedzīvotājiem” vispār ir jāinterpretē un cik plašs ir šis jēdziens.

146    Runājot par tādu aizliegumu kā HWG 3.a pantā paredzētais, pietiek atgādināt, ka pati zāļu laišana apritē dalībvalsts teritorijā, kurā šādām zālēm ir vajadzīga atļauja, bet tā nav saņemta, ir aizliegta Kopienas līmenī. Tāpēc nevar apgalvot, ka šāds aizliegums traucē zāļu likumīgai pārdošanai internetā.

147    Runājot par recepšu zāļu pārdošanu pa pastu, Kopienu tiesībām nav pretrunā šāda pārdošanas veida aizliegums, un tas nozīmē, ka aizliegumu reklamēt šīs zāļu kategorijas pārdošanu pa pastu arī nevar uzskatīt par tādu, kas traucē kādam likumīgam zāļu pārdošanas veidam.

148    Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otrā jautājuma pirmo daļu ir jāatbild, ka Kopienas kodeksa 88. panta 1. punkts nepieļauj valsts aizliegumu reklamēt tādu zāļu pārdošanu pa pastu, kuru piegāde ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, kā tas ir paredzēts HWG 8. panta 1. punktā, ciktāl šis aizliegums attiecas uz bezrecepšu zālēm.

149    Līdz ar to, ņemot vērā atbildi uz 1.b) jautājumu, jākonstatē, ka pamata lietā nav Kopienu tiesībām atbilstošas reklāmas aizlieguma, kas varētu traucēt zāļu likumīgai pārdošanai internetā. Tāpēc atbilde uz 2.a) un b) jautājumu nav jāsniedz.

 Par trešo jautājumu

150    Ņemot vērā atbildi uz otro jautājumu, atbilde uz trešo jautājumu nav jāsniedz.

 Par tiesāšanās izdevumiem

151    Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Vācijas, Grieķijas, Francijas, Īrijas un Austrijas valdībām, kā arī Komisijai, kas iesniegušas apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi. Attiecībā uz lietas dalībniekiem pamata lietā šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.

Ar šādu pamatojumu

TIESA,

lemjot par jautājumiem, ko Landgericht Frankfurt am Main tai iesniegusi ar 2001. gada 10. augusta rīkojumu, nospriež:

1)      a)     valsts aizliegums pa pastu pārdot zāles, kuru pārdošana ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, kā tas ir paredzēts Arzneimittelgesetz (Zāļu likums) 43. panta 1. punktā 1998. gada 7. septembra redakcijā, ir pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību EKL 28. panta nozīmē;

         b)     EKL 30. pantu var izmantot, lai attaisnotu valsts aizliegumu pa pastu pārdot zāles, kuru tirdzniecība ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, ciktāl šāds aizliegums attiecas uz recepšu zālēm. Savukārt EKL 30. pantu nevar izmantot, lai attaisnotu pilnīgu aizliegumu pārdot pa pastu zāles, kurām attiecīgajā dalībvalstī nav vajadzīga ārsta recepte;

         c)     1.a) un b) jautājums nav jāvērtē citādāk, ja importētas tiek zāles, kuras ir atļautas importa dalībvalstī un kuras citā dalībvalstī reģistrēta aptieka iepriekš ir iepirkusi no importa dalībvalsts vairumtirgotājiem;

2)      Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 6. novembra Direktīvas 2001/83/EK par Kopienas kodeksu, kas attiecas uz cilvēkiem paredzētām zālēm, 88. panta 1. punkts nepieļauj valsts aizliegumu reklamēt tādu zāļu pārdošanu pa pastu, kuru piegāde ir atļauta tikai attiecīgās dalībvalsts aptiekās, kā tas ir paredzēts Heilmittelwerbegesetz (Zāļu reklāmas likums) 8. panta 1. punktā 1994. gada 19. oktobrī publicētajā redakcijā, ciktāl šis aizliegums attiecas uz bezrecepšu zālēm.

Skouris

Jann

Timmermans

Gulmann

Cunha Rodrigues

Rosas

Edward

La Pergola

Puissochet

Schintgen

Macken

Colneric

von Bahr

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2003. gada 11. decembrī.

Sekretārs

Priekšsēdētājs

R. Grass

V. Skouris

---

* Tiesvedības valoda – vācu.